Frīdrihs Hajeks par varu un kolektīvismu

«Lielie deviņpadsmitā gadsimta individuālisma sociālfilozofi, lords Aktons vai Jākobs Burkharts, un līdz pat tādiem mūsdienu sociālistiem kā Bērtrands Rasels, kas mantojuši liberālo tradīciju, varu vienmēr uzskatījuši par galveno ļaunumu, turpretī stingriem kolektīvistiem tas ir pašmērķis. Tas ir ne tikai tāpēc, kā to labi aprakstījis Rasels, ka vēlme organizēt sociālo dzīvi pēc vienota plāna pati par sevi lielākoties rodas no tieksmes pēc varas. Vēl jo vairāk tas izriet no tā, ka, lai sasniegtu savus mērķus, kolektīvistiem jārada vara – vienu cilvēku vara pār citiem cilvēkiem – nekad iepriekš nepieredzētā apmērā un ka viņu panākumi būs atkarīgi no tā, cik lielā mērā viņi šādu varu sasniegs. Tas ir un paliek tiesa, lai arī daudzus liberālus sociālistus [viņu] centienos vada traģiskā ilūzija, ka, atņemot privātpersonām varu, kas tām pieder individuālisma sistēmā, un pārnesot to uz sabiedrību, viņi tādējādi varu spēj apslāpēt. Šādu argumentu paudēji nesaredz, ka, koncentrējot varu tā, ka tā var kalpot vienam plānam, to ne tikai pārnes, bet arī bezgalīgi sakāpina; ka, apvienojot vienās rokās varu, kas iepriekš neatkarīgi piederējusi daudziem, tiek radīts bezgalīgi lielāks varas apjoms nekā jebkad agrāk un tik daudz tālejošāks, ka gandrīz atšķiras pēc būtības.»

Biroja Blogs