Jau labu laiku gan darbos, gan vārdos ir izkristalizējusies Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras (turpmāk – Ģenerālprokuratūra) taisnīga kriminālprocesa modeļa izpratne, pie kuras nostiprināšanas tiek nenogurdināmi un aktīvi strādāts, ierosinot arvien jaunus Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma grozījumus. Ģenerālprokuratūras ieskatā apsūdzētajiem šobrīd ir neierobežotas aizstāvības iespējas, kālab ir nepieciešams dot arvien spēcīgākus ieročus tiesību piemērotājam, vienlaikus šo to atņemot no aizstāvības puses arsenāla, lai šo iedomāto disbalansu izlīdzinātu. [1]

Mūsu ieskatā, šos centienus būtu nepieciešams nedaudz pārfrāzēt, atklājot, iespējams, patieso motivāciju tamlīdzīgiem grozījumiem. Citiem vārdiem, kā noprotams no grozījumu anotācijas un to iniciatoru retorikas, tiesībsargājošām iestādēm šobrīd esot it kā jāpieliek apgrūtinoši lielas pūles un jāiegulda pārāk ilgs laiks, lai pēc iespējas ātrāk un bargāk sodītu likumpārkāpējus.

Turpinot iesākto, Ģenerālprokuratūra jau pērngad nāca klajā ar iniciatīvu, ka būtu nepieciešama tiesiskā regulējuma par galīgā soda noteikšanu par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem un pēc vairākiem nolēmumiem reforma, jo Krimināllikuma 50. un 51. pantā noteiktie sodu saskaitīšanas un galīgā soda noteikšanas principi radot problēmas normu piemērošanā praksē, tādejādi apgrūtinot taisnīgu un efektīvu krimināltiesisko attiecību noregulēšanu. [2] Tā rezultātā Saeima 2024. gada 13. jūnijā pieņēma likumus «Grozījumi Krimināllikumā» [3] un «Grozījumi Kriminālprocesa likumā» [4], kas spēkā stāsies 2025. gada 1. janvārī, ar kuriem šī reforma tika īstenota. Iekams pievērsties plašāk šo grozījumu būtības apskatam, vērts ieskicēt ieskatu vismaz pāris praktiskā situāciju noregulējuma modifikāciju būtībā, ko ar grozījumiem paredzēts ieviest, un jautājumos, kas saistībā ar šiem grozījumiem likumsakarīgi raisās.

Noprotams, ka samilzusī problēma ar Krimināllikuma 50. un 51. panta regulējumu izpaužas, tiesai nepareizi nosakot sodus, kā rezultātā spriedumi tiekot pārsūdzēti un ilgstoši skatīti augstākās tiesu instancēs. Tādejādi apsūdzētās personas tā vietā, lai tiktu notiesātas un uzsāktu soda izciešanu, tiekot ilgstoši pakļautas kriminālprocesuālajiem drošības līdzekļiem – vismaz tā uzskata Ģenerālprokuratūra, acīmredzami paužot tēvišķi gādīgas rūpes par nelaimīgajiem apsūdzētajiem. [5] Saskaņā ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas (turpmāk – Augstākā tiesa) 2016. gada tiesu prakses apkopojumu «Tiesu prakse sodu noteikšanā par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem un pēc vairākiem spriedumiem, sodu saskaitīšanā un aizstāšanā» «[..] galīgā soda noteikšana, atsaucoties uz Krimināllikuma 50. panta otro un  trešo daļu nav pamatota vairāk kā divās trešdaļās tiesas nolēmumu, vēl mazāks šis skaits ir tiesu nolēmumos, ar kuriem sods noteikts saskaņā ar Krimināllikuma 50. panta piekto daļu un 51. pantu» [6].

Tāpat tiek uzsvērtas kļūdas tiesu nolēmumos, kad netiek pieskaitīti sodi, kas ir noteikti ar citu spēkā stājušos nolēmumu un kas vēl nav izpildīti. Papildus tam bez kāda plašāka skaidrojuma tiek norādīts, ka patreizējais Krimināllikuma 50. un 51. panta regulējums apgrūtinot iepriekš sodītajām personām aprēķināt sodāmības dzēšanas termiņus. [7]

Aplūkojot Ģenerālprokuratūras izceltās un formulētās prakses problēmas kopsakarā ar vēl šobrīd spēkā esošo Krimināllikuma 50. un 51. panta regulējumu, patiesībā ir grūti iedomāties, kā šo pantu grozīšana varētu nosauktās problēmas risināt. Pirmkārt, sprieduma, tajā skaitā piespriestā soda, pamatošanas pienākums ir un būs noteikts Kriminālprocesa likumā, proti, likuma 512. pantā. Savukārt soda mērķis un noteikšanas principi ir izklāstīti Krimināllikuma 35. un 46. pantā. Tomēr apstāklis, ka kļūdas tiesu nolēmumos, kad netiek pieskaitīti sodi, kas ir noteikti ar citu spēkā stājušos nolēmumu un kas vēl nav izpildīti, daudz drīzāk būtu izskaidrojams tikai un vienīgi ar nepieciešamās rūpības trūkumu vai skaidrojošu materiālu trūkumu sodu saskaitīšanas institūta izpratnē, nevis nepilnībām patlaban piemērojamajā likumā.

Lai labāk izprastu gaidāmās izmaiņas regulējumā, vispirms būtu jāapskata šobrīd spēkā esošā Krimināllikuma 50. un 51. panta būtība. Abi panti regulē galīgā soda noteikšanu par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem. Būtiskākā atšķirība šo normu piemērošanā piemīt atkārtotā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikam, proti, tam, vai persona atkārtotu noziedzīgu nodarījumu paveikusi laikā, kad vēl izcieta sodu par kādu vēl iepriekš izdarītu noziedzīgu nodarījumu. Šādā situācijā persona ar savu uzvedību pieviļ tai doto uzticību, parādot, ka nav mainījusies, un šīs situācijas regulē Krimināllikuma 51. pants, kas noteic kārtību sodu saskaitīšanai pēc vairākiem spriedumiem. Savukārt Krimināllikuma 50. panta noteikumi attiecas uz soda noteikšanu par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem – situācijām, kad vairāki noziedzīgi nodarījumi tiek izskatīti vienas lietas ietvaros un persona attiecīgajā brīdī nav bijusi soda izciešanas procesā. 

Tā kā Krimināllikuma 50. un 51. pants ir paredzēts dažādām tiesiskajām situācijām, tad arī sekas šo pantu piemērošanai ir atšķirīgas, proti, 50. pants tiesai piešķir lielāku izvēles spektru soda individualizācijā, kā arī ļauj noteikt mazāku galīgo sodu nekā minētā likuma 51. pants.

Līdztekus tam Krimināllikuma 50. panta saturu papildina šīs normas piektā daļa, saskaņā ar kuru galīgo sodu noteic pēc diviem spriedumiem. Šī panta daļa paredz situāciju, kad «[..] pēc sprieduma vai prokurora priekšraksta par sodu spēkā stāšanās konstatēts, ka persona vainīga vēl citā noziedzīgā nodarījumā, ko tā izdarījusi pirms sprieduma vai prokurora priekšraksta par sodu spēkā stāšanās pirmajā lietā».

Ilustrējot šīs normas praktiskās piemērošanas gadījumus, var iedomāties situāciju, kad persona ir izdarījusi vienu noziedzīgu nodarījumu 2011. gadā un otru 2014. gadā. Par 2014. gadā paveikto noziedzīgo nodarījumu persona tiek notiesāta 2016. gadā, savukārt par 2011. gadā paveikto noziegumu – 2021. gadā, kad vēl nav izcietusi sodu, kas tai tika noteikts ar 2016. gada spriedumu, tāpēc tiesa piemēro galīgo sodu pēc noziedzīgu nodarījumu kopības. Šādā situācijā būtiski ir tas, ka 2014. gadā persona vēl nebija notiesāta par 2011. gadā izdarīto noziedzīgo nodarījumu un bija atzīstama par nesodītu. Līdz ar to šāda veida situācijas tika un līdz grozījumu spēkā stāšanās dienai tiks risinātas, piemērojot Krimināllikuma 50. panta piektās daļas noteikumus, kas paredz soda noteikšanu pēc vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem.

Turklāt šādās situācijās svarīga loma piemīt Kriminālprocesa 19. pantā ietvertajam nevainīguma prezumpcijas principam, saskaņā ar kuru šādās situācijās personu nevar pielīdzināt tādiem apsūdzētajiem, kuri otro noziedzīgo nodarījumu izdarījuši jau pēc notiesājoša sprieduma par pirmā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu spēkā stāšanās un kuri vēl šobrīd var tikt sodīti ar bargākiem sodiem.

Pievēršoties grozījumiem, norādāms, ka ar tiem no Krimināllikuma 50. panta noteikumiem tiek izslēgta iespēja, tiesai nosakot galīgo sodu, ietvert vieglāko sodu smagākajā, turklāt atstājot izvēli starp daļēju vai pilnīgu sodu saskaitīšanu arī tad, ja tiek izdarīti tikai kriminālpārkāpumi vai mazāk smagi noziegumi. Šāds likumdevēja lēmums pamatots ar to, ka «[..] ar šādu sodu saskaitīšanas principu faktiski persona tiek sodīta tikai par smagāko no izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, par pārējiem noziedzīgajiem nodarījumiem piemērotie sodi faktiski netiek ņemti vērā, proti, tie netiek pieskaitīti pat daļēji» [8].

Iespējams, tieši šajā pamatojumā slēpjas patiesais grozījumu mērķis, proti, valsts ieskatā notiesātās personas par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu tiek sodītas pārāk maigi, tāpēc nepieciešams ar likumu likt tiesām saprast, ka ir nepieciešami bargāki sodi.

Papildus tam ar grozījumiem tika izslēgta Krimināllikuma 50. panta piektā daļa un tajā paredzētos gadījumus paredzēts izskatīt Krimināllikuma 51. panta kārtībā. Tam tika pielāgots pats Krimināllikuma 51. pants, kurš paredzēs, ka galīgais sods tiek noteikts pēc vairākiem nolēmumiem tad, kad tie ir stājušies spēkā un nav vēl izpildīti, nodrošinot, ka jebkura sodu saskaitīšana pēc vairākiem spriedumiem tiks veikta tikai saskaņā ar Krimināllikuma 51. pantu. Turklāt atruna «vēl nav izpildīti» nozīmē, ka turpmāk pie galīgā soda noteikšanas vairs nebūs jāņem vērā tie sodi, kas uz saskaitīšanas brīdi jau būs izpildīti, kā to iepriekš noteica Krimināllikuma 50. panta piektā daļa.

Tādējādi secināms, ka attiecībā uz personām, kuras tiek notiesātas par kriminālpārkāpumu un mazāk smagu noziegumu izdarīšanu, kā arī personām, kuru tiesiskās situācijas vēl šobrīd risina tiesa, piemērojot Krimināllikuma 50. panta piekto daļu, likumdevējs ar grozījumiem ir vienādojis Krimināllikuma 50. un 51. panta regulējumu, kas gan, kā jau atzīmēts, līdz šim paredzēja principiāli atšķirīgas tiesiskās sekas. Šāds regulējums, mūsu ieskatā, ir pretrunā soda individualizācijas principam.

Sodam ir personisks raksturs, proti, valsts to var piespriest konkrētai personai par konkrēta noziedzīga nodarījuma vai nodarījumu izdarīšanu, ņemot vērā likumā norādītos apstākļus. [9] Līdz ar to likumdevējam, formulējot iespējamo sodu apmērus, tiesiskas un demokrātiskas valsts kriminālprocesā būtu jāatstāj tiesai pietiekama rīcības brīvība taisnīga soda noteikšanai, lai tai būtu pietiekami plaša iespējamā soda izvēle, izvērtējot visus ar noziedzīgo nodarījumu un apsūdzētās personas personību saistītos aspektus. Citiem vārdiem – ir nepieciešams, lai sodu, piemērojot to konkrētam gadījumam, būtu iespējams individualizēt, tādēļ arī soda mēra izvērtēšanas procesam ir jābūt pietiekoši elastīgam. [10]

Vienīgi samērīgs un individualizēts sods ir uzskatāms par taisnīgu sodu, uz kādu tiesības ikvienam ir nostiprinātas arī Latvijas Republikas Satversmes 92. pantā. Jānorāda, ka arī Senāta judikatūrā  tiek uzsvērts, ka «[..] tiesai ir pienākums noteikt vainīgajai personai tiesisku, pamatotu un taisnīgu sodu saskaņā ar Krimināllikuma 46. pantā norādītajiem soda noteikšanas vispārīgajiem principiem, ievērojot Krimināllikuma 35. pantā noteikto soda mērķi» [11].

Savukārt taisnīgs sods ir uzskatāms par vienu no taisnīguma atjaunošanas iespējām [12], proti, soda mērķi. Saskaņā ar Krimināllikuma 35. pantu soda mērķis sastāv no vairākām komponentēm, kas iekļauj sabiedrības drošības aizsargāšanu, taisnīguma atjaunošanu, vainīgās personas sodīšanu un resocializēšanu un gan speciālo, gan vispārējo prevenciju. Kā norādīts tiesību doktrīnā, «[l]ai arī šīs likumā norādītās soda mērķa komponentes atšķiras pēc sava satura un tvēruma, tās ir savstarpēji saistītas [..]» [13].

Līdz ar to uzskatāms, ka piemērojamais sods mērķi sasniedz, ja tiek ievērotas visas tā komponentes. Nenoliedzami, ka šo komponenšu savstarpēja salāgošana ir sarežģīts uzdevums, kas prasa skrupulozu visu ar noziedzīgo nodarījumu un apsūdzēto saistīto apstākļu izvērtējumu, kā rezultātā tiek iegūts samērīgs un individualizēts sods, kas, tātad, ir arī taisnīgs sods. Un šajā soda noteikšanas procesā lielu nozīmi ieņem tieši soda elastīgums, bez kura tiek apgrūtināta individuāla soda noteikšana.

No aplūkotajiem grozījumiem secināms, ka ar tiem tiek mazināts tieši soda piemērošanas elastīgums, kas viennozīmīgi sašaurina tiesas iespējas notiesātajam piemērot individualizētu sodu. Iespējams pat, ka šie grozījumi arī risinās grozījumu anotācijā uzskaitītās problēmas, jo, sašaurinot pieejamo soda saskaitīšanas veidu apjomu, mazinās arī nepieciešamība kaut ko īpaši pamatot. Tāpat arī tiesām vairs nebūs nepieciešams lauzīt galvu par Krimināllikuma 50. panta piektās daļas piemērošanu, tā vietā izmantojot vienkāršāku pieeju – ja ir spriedums, tad galīgais sods nosakāms pēc vairākiem spriedumiem.

Būtībā praksē vērojamā tiesību normu kļūdaina piemērošana un vienkārša neuzmanība, nosakot sodu, tiek risināta ar tiesību normu grozīšanu, nevis atbilstošām modifikācijām tiesību piemērotajiem rodamajos doktrinārajos un citos skaidrojošajos materiālos. Turklāt šādu grozījumu pieņemšanas ceļā, pretēji cerētajam, nevis spēkā esošās normas tiek padarītas vieglāk saprotamas, bet gan tiek ieviesti pavisam jauni sodu saskaitīšanas principi, ignorējot jebkādas apsūdzētās personas tiesības uz individualizētu sodu. Mūsu ieskatā, tā ir pārāk augsta cena, turklāt ieviestais risinājums, ievērojot praktisko situāciju daudzveidību, nonāk būtiskā pretrunā ar kriminālprocesa un paša soda piespriešanas mērķi, priekšplānā faktiski izvirzot ātru un efektīvu apsūdzēto personu notiesāšanu, pieliekot pēc iespējas mazāk pūļu īstenā taisnīguma sasniegšanā.