Viens no izcilākajiem Latvijas tiesību zinātniekiem Prof. Pauls Mincs [1] (1868−1941) piedzima 1868. gada 30. jūnijā kā otrais dēls Mincu ģimenē. Par saviem nopelniem zinātniskajā un profesionālajā darbā Prof. P. Mincs saņēma arī dažādus apbalvojumus, no kuriem jāizceļ Ungārijas Nopelnu krusts II klase [2], 1926. gadā saņemtais III šķiras Triju Zvaigžņu ordenis [3] un 1930. gadā saņemtais II šķiras Triju Zvaigžņu ordenis. [4]

Nācis no ievērojamas ebreju dzimtas, kurā par īpašu vērtību uzskatīja izglītību, Prof. P. Mincs jau bērnības gados pārcēlās no Daugavpils uz Rīgu. Ģimene «bija viena no pirmajām Rīgā, kas atstāja veco dzīvesvietu – Daugavpili, kas [tolaik] bija daļa no Vitebskas guberņas. Tas varētu kalpot par piemēru [tam,] kā vācu kultūra ietekmēja ebrejus arī šajā reģionā, pirms tie ieradās tā laika vāciskajā Rīgā. Viņu ieradumi, ārējais izskats, valoda, kādā tie sarunājās ģimenē, izglītība, kuru sniedza bērniem – viss tika pakļauts vācu kultūrai.» [5] Iespējams, tas daļēji arī izskaidro vēlāko Prof. P. Minca pievienošanos «vācu skolas» kriminālprocesuālajiem uzskatiem, kas sīkāk aprakstīts turpmāk rakstā.

Avotos norādīts, ka 1881. gadā Prof. P. Mincs uzsāka skolas gaitas Rīgas pilsētas ģimnāzijā [6], kuru pabeidza 1885. gadā. [7] Pēc tam Prof. P. Mincs iestājās Imperatora Sanktpēterburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē. To 1890. gadā Prof. P. Mincs pabeidza ar zelta medaļu, uzrakstot noslēguma darbu «Labošanas iestādes nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem» (oriģ. krievu val. − Исправительныя заведения для несовершеннолетнихъ преступниковъ). [8] Pēc pirmās pakāpes diploma iegūšanas Sanktpēterburgā Prof. P. Mincs turpināja studijas Tērbatas Universitātes [9] Juridiskās fakultātes maģistrantūrā – krimināltiesībās [10] – pie Prof. Valdemāra Eduarda fon Rolanda (Woldemar Eduard von Rohland, 1850–1936), kurš laikā no 1890. gada līdz 1892. gadam bija vienīgais Tērbatas Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesību katedras mācībspēks. [11] Maģistra diplomu Prof. P. Mincs ieguva 1892. gadā [12], izstrādājot darbu krimināltiesībās «Mācība par atbalstīšanu» (oriģ. vācu val. − Die Lehre von der Beihilfe).

1901. gadā Prof. P. Mincs apprecējās ar Harietu Feitelbergu (1881−1967). [13] Prof. P. Mincam un Harietai bija četri bērni – Edgars Mihails (1902−1963), Morics Mavrikijs (1903−1941) [14], Helēna Frīda (1907−?) [15] un Edīte (1913−2003) [16]. 

Prof. P. Mincs veiksmīgi apvienoja sabiedrisko, politisko, profesionālo un zinātnisko darbību. 1940. gada 16. decembrī Rīgas pilsētas Sociālās nodrošināšanas nodaļai lūgumā par pensijām Prof. P. Mincs norādīja, ka 1891. gada 21. februārī ieskaitīts zvērinātu advokātu palīgu skaitā Rīgā, taču arhīvos atrodama izziņa, ka ar 1891. gada 29. decembra lēmumu Prof. P. Mincs tika ieskaitīts zvērinātu advokātu palīgu juridisko konferenču 7. grupā. [17] Latvijas Zvērinātu advokātu sarakstā, saskaņā ar Latvijas Zvērinātu Advokātu padomes apliecību, Prof. P. Mincs tika ieviests 1921. gada 28. septembrī [18]. Tāpat arī Prof. P. Mincs aktīvi piedalījās Latvijas Zvērinātu advokātu koleģiālajās institūcijās, tai skaitā 1935. gada 1. marta kopsapulcē viņš tika ievēlēts par Latvijas Zvērinātu advokātu padomes locekli. [19]

Par Prof. P. Minca politiskās darbības sākumu ir uzskatāma 1905. gada revolūcija, jo «jau revolūcijas sākumā viņš nostājās Ebreju konstitucionāli demokrātiskās partijas (ap 900 biedru) priekšgalā, kā arī līdzdarbojās Krievijas ebreju līdztiesības izcīnīšanas savienībā. Viņš bija aktīvs dalībnieks arī tā sauktajā Rīgas progresīvajā blokā, ko izveidoja liberāli noskaņoti latviešu, ebreju un krievu politiķi un kas visās vēlēšanās un sabiedriskajās diskusijās pretimstāvēja vācbaltu konservatīvajām aprindām. Viņš aktīvi iestājās par sodu mīkstināšanu notiesātajiem revolucionāriem, un pats tika apsūdzēts revolucionāru atbalstīšanā. Tomēr [Prof. P.] Minca autoritāte ļāva paralēli meklēt arī kompromisu ar varas iestādēm. 1906. gadā viņu kā Rīgas pārstāvi iecēla Vidzemes provinciālpadomē – konsultatīvajā orgānā, kam bija jāpiedalās pašvaldību reformas izstrādē, kas gan netika ieviesta.» [20] 

Visaktīvāk Prof. P. Mincs darbojās tieši Ebreju nacionāli−demokrātiskajā partijā un bija arī šīs partijas priekšsēdētājs. [21] Partijas statūtos definētais mērķis bija − «iesakņot Latvijas ebrejus Latvijas demokrātiskā valstī kā pilntiesīgu un autonomu nacionāli-kulturālā un reliģijas ziņā tautas grupu.» [22] 

Prof. P. Mincs bija Satversmes Sapulces loceklis, kā arī 1919. gada 13. jūlijā Prof. P. Mincu kā vienu no «Ebreju nacionāli−demokrātiskās partijas» pārstāvjiem iekļāva Tautas padomē. [23] Vairākkārt Prof. P. Mincs gan no Ebreju nacionāli−demokrātiskās partijas, gan arī no ebreju partiju apvienības mēģināja kandidēt Latvijas Republikas Saeimas vēlēšanās. [24] Tomēr viņš tā arī nekad netika ievēlēts Saeimā. Arī pašai partijai neveicās un 1931. gada 4. jūnijā tika publicēts paziņojums Valdības Vēstnesī «Žīdu nacionāl-dēmokratiskās partijas ārkārtēja pilna sapulce 1931. gada 11. jūnijā. Darba kārtībā: Partijas likvidēšana.» [25]

Taču visievērojamākais Prof. P. Minca sasniegums politiskajā karjerā ir viņa darbs Ministra Kabinetā. 1919. gada 13. jūlijā pats tā brīža Ministru Prezidents Kārlis Ulmanis (1877−1942) personīgi uzaicināja Prof. P. Mincu kļūt par Valsts Kontrolieri, [26] kam Prof. P. Mincs, nosūtot steidzamu telegrammu [27], piekrita un devās uz Rīgu, lai pildītu pienākumus. [28] Prof. P. Mincam, strādājot Valsts Kontrolē, par vienu no prioritātēm tika izvirzīta iekšējās iekārtas izveidošana, bet pats Prof. P. Mincs par vienu no galvenajiem darbības virzieniem noteica turpināt «noteikumu izstrādi, kur būtu plašāk aprakstīta revīzijas gaita» [29].

Prof. P. Mincs veiksmīgi strādāja par Valsts Kontrolieri otrajā (1919. gada 14. jūlijs līdz 1919. gada 8. decembris), trešajā (1919. gada 9. decembris līdz 1920. gada 11. jūnijs) un ceturtajā (1920. gada 12. jūnijs līdz 1921. gada 18. jūnijs) Ministru Kabinetā, papildus no 1920. gada 23. decembra līdz 1921. gada 18. jūnijam ieņemot arī Darba ministra amatu. [30]

Papildus tam Prof. P. Mincs aktīvi piedalījās dažādās likumu izstrādāšanas komisijās − no 1921. gada līdz 1930. gadam viņš darbojās Sodu likuma izstrādāšanas komisijā, [31] kā arī 1930. gadā likumprojekta par administratīvām pavēlēm komisijā, no 1930. gada līdz 1935. gadam likumprojekta par jaunatnes tiesām komisijā, no 1931. gada līdz 1932. gadam likumprojekta par zvērināto tiesām komisijā, 1932. gadā likumprojekta par aizstāvību iepriekšējā izmeklēšanā komisijā. [32]

1917. gadā Prof. P. Mincs tika apstiprināts par Maskavas Universitātes privātdocentu, bet 1918. gadā par Tērbatas Universitātes (tajā brīdī – Jurjevas Universitātes) privātdocentu. [33] Līdz ar to Prof. P. Mincs uzsāka savu zinātnisko karjeru. Arī 1919. gadā, pārceļoties uz Vāciju, Prof. P. Mincs nepārtrauca nodarboties ar zinātnisko darbību Heidelbergas universitātē. [34] Atgriežoties Latvijā, Prof. P. Mincs turpināja savu akadēmisko karjeru Latvijas Universitātē. «1919. gada 27. septembrī pēc Latvijas Universitātes atklāšanas, viņš pieskaitīts pie tās mācībspēkiem un sākot ar 1920. gada sākumu lasīja krimināltiesību un kriminālprocesa kursu» [35]. 

Pārsvarā Prof. P. Mincs lasīja krimināltiesību un kriminālprocesa kursus Latvijas Universitātē, krimināltiesības Krievu Juridiskajos kursos, kā arī minoritāšu tiesības un starptautiskās tiesības 1921. gadā dibinātajā privātajā Vācu augstskolā Rīgā, [36] kuras uzdevums bija veicināt un izplatīt zinātni Latvijā dzīvojošo vācu tautības pilsoņu vidū. [37] 

Taču kopumā Prof. P. Minca lekcijas nebija studentu iecienītas, un auditorija bija pustukša. Kā iemesls norādīts gan tas, ka viņam bija krimināltiesību mācību grāmata un nevajadzēja visu skrupulozi pierakstīt lekcijās, gan arī tas, ka profesors pavāji prata latviešu valodu, «lekciju viņš vārda tiešā nozīmē vārds vārdā lasīja, acis ne mirkli neatraujot no papīra» [38]. 

Savas zināšanas Prof. P. Mincs nemitīgi papildināja, katru gadu dodoties komandējumos uz ārzemēm, pārsvarā izmantojot studiju pārtraukumu laiku vasaras mēnešos. 1924. gadā Prof. P. Mincs devās uz Vāciju un Franciju, 1925. gadā uz Franciju, Angliju un Ziemeļ-Amerikas Savienotajām valstīm, 1926. gadā uz Vāciju, Beļģiju un Angliju, 1927. gadā uz Vāciju un Igauniju, 1928. gadā uz Vāciju, Franciju un Holandi, 1929. gadā uz Vāciju, Franciju, Spāniju. [39] Tieši interese par Rietumeiropas valstu tiesību sistēmām, likumdošanas procesu un likumiem, komandējumi, lai jautājumus pētītu praksē, un dalība daudzos kongresos ārzemēs, veidoja Prof. P. Mincu arī par starptautisku autoritāti, kurš nereti starptautiskajā vidē pauda savu redzējumu un informēja par aktualitātēm Latvijā.

Nosacīti Prof. P. Minca «mantinieki» kriminālprocesuālās doktrīnas evolūcijā Latvijā bija gan Prof. Lotārs Šulcs (1904–1994), gan arī Prof. Arturs Liede (1905–1981) – vēlāk izcils padomju okupācijas perioda Latvijas kriminālprocesuālo tiesību zinātnieks. [40]

Prof. Līna Birziņa (1910−2007), pētot un aprakstot Prof. P. Minca biogrāfiju, norādīja arī Prof. P. Minca sarakstītos darbus, proti, «Die Lehre von der Beihilfe» (tulk. no vācu val. – Mācība par atbalstīšanu) (1892), «Extraordinäre Strafjustiz: rechtsgeschichtlichen Studien» (tulk. no vācu val. – Ekstraordinārā krimināljustīcija: tiesību vēstures studijas) (1918), turpmāk – «Ekstraordinārā krimināljustīcija», «Krimināltiesību kurss I» (1918), «Jaunā sodu likuma komentārs» (1934), «Английская система принудительного воспитания», (tulk. no krievu val. – Angļu sistēma piespiedu audzināšanā) (1896), «Третейская сделка и третейский суд» (tulk. no krievu val. – Šķīrējtiesas darījums un šķīrējtiesa) (1917), «Курс уголовного права» (tulk. no krievu val. – Krimināltiesību kurss) (1925−1928). [41] Tajā pašā laikā Prof. P. Minca sarakstīto publikāciju klāsts ir krietni vien plašāks.

Prof. P. Mincs ar savu zinātnisko darbu ir sniedzis neizmērojamu ieguldījumu Latvijas Republikas tiesiskās domas izveidošanā. Vēl jo vairāk piedaloties tik daudzās komisijās un izstrādājot likumprojektus, Prof. P. Mincs attīstīja modernu izpratni par tiesībām, bieži vien sniedzot ieskatu Rietumeiropas aktuālajos uzskatos. Vēl šobrīd nav pilnībā apzināts un novērtēts šis Prof. P. Minca milzīgais ieguldījums.

Prof. P. Mincs nacionālā un arī starptautiskā mērogā ir atzīts un atpazīstams kā krimināltiesību zinātnieks, taču pārsvarā nav vērtēti citi viņa tiesību teorētiskie uzskati. Tāpat Prof. P. Mincs sniedzis būtisku ieguldījumu arī kā tiesību vēsturnieks, pētot un aprakstot kriminālprocesuālo tiesību ģenēzi dažādos vēstures periodos un valstīs. Līdzīgi diemžēl nav pienācīgi novērtēts viņa ieguldījums kriminālprocesa teorijā.

Prof. P. Minca zināšanas šajās tiesību nozarēs izcili parāda viņa mazpazīstamais darbs «Ekstraordinārā krimināljustīcija» [42].

Prof. P. Mincs minētajā darbā «Ekstraordinārā krimināljustīcija», aplūkojot Senās Romas, kanonisko, Vācijas, Anglijas, Francijas un Krievijas kriminālprocesus noteiktos laika periodos, apraksta tādu fenomenu kriminālprocesa vēsturē, ko definē kā «ekstraordināro justīciju». 

Prof. P. Mincs konstatē, ka, pat neraugoties jau uz tiesiskas valsts izpratni 19. gs., arī tad paralēli veidojās labi organizētas un no tiesu varas faktiski autonomas politiskās justīcijas konstrukcijas, kurās pilnībā bija sajauktas policijas un tiesas funkcijas un kuras nepieciešamības gadījumā nekavējoties tika iedarbinātas pret pastāvošās varas pretiniekiem.

Līdz ar to Prof. P. Mincs, aprakstot savas pārdomas par valsts varu un tās attiecībām ar tiesībām un tiesu sistēmu, konstatēja gluži vai pārvēsturisku parādību, ka vara vienmēr un visur centusies savu politisko pretinieku neitralizēšanai vai jebkādu citu savu interešu realizēšanai izmantot kriminālprocesuālo justīciju. Jau grāmatas ievadā Prof. P. Mincs rakstīja: «ar nemirstīgo [Šarla Luija] Monteskjē [43] vārdu ir saistīta mācība par varas trīsdalību. [44] Zināms, arī pirms viņa bija varas dalīšana, lai tā pat arī būtu izpaudusies tikai kā darba dalīšanas forma, kas bija nepieciešama sabiedrības dzīves primitīvai organizācijai. Viņš tomēr radīja dogmu par tamlīdzīgu varas dalīšanas nepieciešamību, un lai arī šis sākotnējais formulējums, ko viņš tai piešķīra, nebija visai veiksmīgs, šī tēze tomēr gandrīz simts gadus neapstrīdami valda publisko tiesību teorijā. Stingri atšķīra likumdevēja, tiesu un izpildu varu, un ar pirmo saprata abstraktu, tiesību normas pieņemošu varu, un ar tiesu varu saprata šo normu piemērošanas varu konkrētā interešu strīdā. Savukārt ar izpildvaru, pretstatā minētajam, parasti negatīvi tika raksturota jekura cita valsts varas darbība.

Tomēr XIX gadsimta gaitā radās šaubas par šīs mācības pilnību. Tika jautāts, vai tiešām ir iespējams runāt par triju neatkarīgu varu līdzāspastāvēšanu, un nevarēja atspēkot uzskatu, ka šai mācībai savā galīgajā konsekvencē vajag nonākt loģiskās nesaskaņās. Jo, ja šīs trīs varas patiešām būtu pilnīgi savstarpēji neatkarīgas, tad tām secīgi vajadzētu arī varēt citai pret citu darboties. Kas nu būtu, ja tiesnesis tā vietā, lai konkrētos gadījumos piemērotu likumdevēja noteiktās vispārējās normas, gribētu rīkoties pēc saviem ieskatiem? Galu galā tas nebūtu vēl tas ļaunākais. Nedrīkstētu pat būt iespējamība, ka administratīvā vara pret jūsu gribu apturētu kādu tiesas sprieduma izpildi. Līdzīgu aicinājumu faktiski reiz pauda Ziemeļamerikas Savienoto Valstu prezidents [Endrū] Džeksons [45], kad Augstākā tiesa pasludināja valdības nolūkiem pretēju spriedumu. Ir skaidrs, ka par pilnīgu šo trīs varu savstarpējo neatkarību nevar īsti runāt. Daudz vairāk starp tām pastāv cieša organizatoriskā kopsakarība. Visas trīs izcēlās no viena kopīga avota, proti, no koncentrētas visu valsts būtību reprezentējošas vienotas varas. Tāpēc šajā nozīmē drīzāk var runāt nevis par varu dalīšanu, bet gan par valsts būtības orgānu funkciju diferencēšanu. Līdzīgi kā fiziskajā organismā noteiktas funkcijas ir sadalītas starp dažādiem orgāniem – kā mēs ar galvu domājam, bet ar muti runājam –, arī bezķermeniskajā valsts organismā leģislatīvās, judiciārās un administratīvās funkcijas to patstāvīgai realizācijai ir iedalītas noteiktām institūcijām. Tomēr gan vienviet, gan citviet viss ir vērsts uz kopīgu mērķi – vispārēju organisma labklājību. Taču tieši šajā atziņā slēpjas iedīglis visnotaļ smagas sekas izraisošiem maldiem. Vajag tikai vispārības vārdā izvirzīt kādu īpašu mērķi, un dažādo valstisko funkciju harmoniskā sadarbība pagrims – kā tas diemžēl mēdz notikt – iesaistot vienu funkciju kādas citas darbā. 

Galvenokārt tās ir tiesas, no kurām bieži sagaida, ka tās pārvaldes nolūkiem kalpos kā vasalis savam lēņa kungam. Un diemžēl nevar noliegt, ka tamlīdzīga bezķermenisko funkciju aberācija [46] de facto [47] ir iespējama. Fiziska organisma gadījumā šāda viena orgāna iejaukšanās cita orgāna funkcijās būtu absolūti neiespējama. Jo nevar taču ar muti domāt vai ar galvu runāt. Fiziski tas nav īstenojams. Valsts dzīvē faktiski tas ir izdarāms. Galu galā ir tikai viens šķērslis, kas tam pretojas, proti, gudra varas pašierobežošanās. Jo nekāds valsts pamatlikums, nekāds «Habeas corpus» [48] galu galā nevar aizkavēt, ka, piemēram, likumdevējs radušos konfliktu līdz atrisinājumam noved ar speciāliem likumiem.» [49]

Līdzīgu viedokli Prof. P. Mincs pauda viņa publicētajās lekcijās «Kriminālprocess». [50] 

Kopumā Prof. P. Mincs daudz interesējās un pētīja starptautiskos normatīvos aktus un ārzemju pieredzi dažādos tiesību jautājumos, gan braucot komandējumos, gan arī rakstot dažādas publikācijas, tāpat arī Prof. P. Mincs bieži bija viens no Latvijas delegātiem starptautiska mēroga projektos, tostarp konferencēs. Piemēram, Prof. P. Mincs bija delegāts Starptautiskās tiesību salīdzinošās akadēmijas (oriģ. franču val. – Académie internationale de droit comparé) pirmajā kongresā 1932. gadā Hāgā, kur piedalījās kā speciālreferents, izskatot jautājumu «Noziedznieku izdošanas noteikumu unifikācija» [51] Tāpat arī Prof. P. Mincs piedalījās Starptautiskās kriminālās un penitenciarās komisijas 11. kongresā 1935. gadā Berlīnē [52] un 6. Krimināltiesību Ūnifikācijas konferencē 1935. gadā Kopenhāgenā. [53]

Latvijas Universitātes vēstures apkopojuma grāmatā norādīts, ka Prof. P. Mincs piedalījies arī Londonas (1925) «Starptautisko krimināllietu kongresā, kā arī kā Latvijas Universitātes delegats [komandēts] uz Baltijas Juristu kongresu Kauņā (1931). [..] No 1934. g. P. Mincs ir Latvijas delegats Commission Internationale penale et penitentiaire Bernē un no 1935. g. arī Bureau International pour l’unification du droit penal Parīzē; 1938. g. viņš ievēlēts par Association Internationale de droit penal centrales valdes locekli (Parīzē)». [54]

Prof. P. Mincs bijis «vācu skolas» kriminālprocesuālo uzskatu piekritējs, kurš savas idejas paudis saskaņā ar Goldšmita/Šiffera [55] reformu būtību Vācijā, kopumā ieņemot tam vēsturiskajam laika periodam izteikti liberālu pozīciju. Arī šīs viņa idejas joprojām nav zaudējušas savu aktualitāti un ir vērtējumu un diskusiju vērtas mūsdienu kriminālprocesa ģenēzes diskursā Latvijā.

Savās publikācijās Prof. P. Mincs runāja par ļoti daudziem arī šobrīd vērā ņemamiem aspektiem. Piemēram, pirmajā Latvijas Krimināltiesību kongresā Prof. P. Mincs savā referātā un arī publikācijā «Aizstāvība iepriekšējā izmeklēšanā» uzsvēra, ka informatīvā darbība šā vārda šaurākā nozīmē (Ermittelungsverfahren) nododama prokuratūrai, kurai jāpaliek inkvizitoriskai, norādot, ka «[p]ēc būtības taču tieši uz prokurora, kā valsts «jus puniendi» nesēja, gulstas pienākums atklāt izdarītos noziegumus un to izdarītājus saukt pie atbildības tiesas priekšā. Zināms, prokuratūra to nevar darīt bez pierādījumiem. Tādā gadījumā arī viņai tie jāsagādā, ciktāl tie viņai nepieciešami apsūdzības akta sastādīšanai pret to personu, uz kuru krīt aizdomas noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kamdēļ tai arī jāstājas tiesas priekšā. [..] 

Tādā gadījumā īsta iepriekšēja izmeklēšana, kuru izdarīs tikai nedaudzos izņēmuma gadījumos, zaudēs savu inkvizītorisko raksturu. Tā var atteikties no sava inkvizītoriskā rakstura tamdēļ, ka apsūdzētājs savu darbu jau beidzis. Patiesības atklāšana apjomā, kāda nepieciešama apsūdzētājam – un par tādu vienpusīgu patiesību īstenībā arī domā, kad iebilst pret aizstāvja pielaišanu – pilnīgi nodrošināta, jo viss jau izdarīts. Par citu jāuzmanās pašam apsūdzētam. Un tieši apsūdzētam pirmā kārtā (ejot tālāk par vācu paraugu) jādod tiesība prasīt iepriekšēju izmeklēšanu no tiesneša puses, lai viņš varētu apsūdzības aktam pretim stādīt savus nevainīguma pierādījumus. Ar to viņš, zināms, riskē savu stāvokli pasliktināt, jo formāla iepriekšēja izmeklēšana, kontrādiktoriska un puspubliska, t. i. pusēm klātesot, ja apsūdzētam neizdosies pierādīt savu nevainīgumu, var beigties ar apsūdzības pastiprināšanu. Šo risku apsūdzētais atzīs par labāku izeju, cenšoties lietu izbeigt jau pirms tiesas, tad, kad viņš tiešām uzskatīs sevi par nevainīgu, lai izbēgtu no publiskas tiesas izmeklēšanas kauna.

Iepriekšēja izmeklēšana pie šiem apstākļiem pārvērtīsies par tīru tiesas izmeklēšanu, un izmeklēšanas tiesnesis vairs nestrādās tikai priekš prokurora, kas īstenībā runā pretī viņa tiesneša stāvoklim. Pie tādas iepriekšējas izmeklēšanas dabas apsūdzētam nebūs ko baidīties, bet gan otrādi, viņš daudz ko varēs panākt, ja aizstāvība būs pielaista jau no paša sākuma pilnā apjomā, nepiešķirot izmeklēšanas tiesnesim to diskrēcionāro varu, kāda viņam piešķirta tagad attiecībā uz minētā apjoma sašaurināšanu.» [56]

Tādējādi Prof. P. Mincs tā vēsturiskā perioda apstākļos pauda izteikti liberālu pozīciju. Šāda pozīcija ir vērtējama kā liberāla arī mūsdienu Latvijas postpadomju kriminālprocesa kontekstā.

Jebkurā gadījumā arī šobrīd vairāk kā pirms simts gadiem Prof. P. Minca teiktais vismaz saistībā ar «gudrās pašierobežojošās varas» jābūtību ir aktuāls, tajā skaitā ne tikai apšaubāmo diskusiju par Vācijas kriminālprocesa ieviešanu kontekstā, bet arī saistībā ar dažādiem varas realizētāju lēmumiem par jaunu tiesu izveidi, Tielietu un Iekšlietu ministriju apvienošanu, pašreizējai ekonomiskai situācijai visnotaļ diskutablu līdzekļu izmantošanu, piemēram, dārgu, tajā skaitā izklaides, būvprojektu īstenošanai, un citiem jautājumiem. [57]

Par Prof. P. Minca aktīvās radošās darbības galveno motīvu nevar tikt uzskatīta vienīgi lojalitāte un kalpošana Latvijas valstij. Lai gan Prof. P. Mincs nav bijis izteikti reliģiozs cilvēks un drīzāk pret to izturējās atturīgi un vēsi, viņa darbībā un paustajos uzskatos konstatējami Prof. P. Minca ebreju izcelsmei atbilstoši pēc būtības universāli, taču tajā pašā laikā bieži vien tieši jūdaismā uzsvērti principi – cieņa pret cilvēka personību, tiesības uz tās brīvību, uz īpašuma iegūšanu, uz privāto īpašumu un pārvietošanās brīvību. Būtībā – tas viss, pret ko iestājas mūsdienu «jaunā pasaules kārtība».

Prof. P. Mincs 1941. gada 14. jūnijā tobrīd savā faktiskajā dzīves vietā Rīgā, Valdemāra 27/29 – 4 [58] (procesuālajos dokumentos sākotnēji tika norādīta nepareiza adrese – Rīgā, Valdemāra ielā 15 – 1 [59]) tika apcietināts [60] un kopā ar sievu – Harietu Mincu un vecāko dēlu – Edgaru Mincu izsūtīts [61] uz Kraslagu [62]. Arestētā anketas 11. punktā, kurā jānorāda «sociālā izcelsme (kas bija māte un tēvs)» ir izdarīts ieraksts «nāk no lielas buržuāziskas ģimenes. Tēvs bija pilnvarnieks firmā «Fridland» Rīgā. Savukārt māte bija dzimusi šajā pašā Fridland ģimenē» [63]

Uzzinot par sava brāļa likteni, Vladimirs Mincs [64], kurš bija izglābis dzīvību pašam Ļeņinam un no Ļeņina arī saņēmis profesūru, [65] kopā ar Prof. P. Minca radinieci Adu (Adelheidi) Vendeļ−Čerfasu (Ада Сигизмундовна Вендель−Черфас, 1906−1996) vērsās pie LPSR IeTK [66] ar lūgumu atgriezt no izsūtījuma Prof. P. Mincu ar ģimeni. Kā citā savā iesniegumā norādīja A. Vendeļ-Čerfasa, tad «pēc neilga brīža mums norādīja, ka ir pieņemts lēmums par Mincu ģimenes atgriešanu un dots jau konkrēts rīkojums.» [67] Kādā no saviem daudzajiem iesniegumiem A. Vendeļ-Čerfasa norādīja, ka «tieši nezinu, vai nu ievērojot profesora lielo vecumu, vai arī citu apsvērumu dēļ, Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariātrs deva rakstisku rīkojumu, kuru bija parakstījis Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisāra vietnieks, attiecīga ešalona priekšniekam, nekavējoties atļaut prof. P. Mincam atstāt ešalonu, kā atbrīvotam no izsūtīšanas. Šis rīkojums palika tomēr neizpildīts, jo bija nodots par vēlu – ešalons jau bija devies ceļā.» [68] Diemžēl sākās karš un lieta tika atstāta bez turpmākas virzības.

Arhīva materiālos ar atzīmi «slepeni» atrodama 1941. gada 3. jūnijā datēta «uzziņa» [69], kuras saturs pēc tam precīzi vārds vārdā tiks pārrakstīts 1941. gada 8. jūnija lēmumā par Prof. P. Minca apcietināšanu [70], bet pēc tam ar nelielām korekcijām arī 1941. gada 15. oktobra apsūdzībā. [71]. Šī slepenā uzziņa arī bija vienīgais «pierādījums» Prof. Minca lietā. Avoti šim «pierādījumam» savukārt bija anonīmu informātoru «Kozlov», «Nikolai» ziņojumi, LPSR IeTK arhīvu nodaļa un PSRS Ie TK Valsts Drošības Operatīvās pārvaldes 5. nodaļas [72] saraksti» [73]. 

Citiem vārdiem, nav pat iespējams racionāli izsekot Prof. P. Mincam inkriminētās «apsūdzības formulas» tapšanas patiesajiem iemesliem un loģikai, jo nav iespējams noskaidrot nedz aģentu «Kozlov» un «Nikolai» identitāti, lai spriestu, ko šīs personas varēja vai nevarēja zināt par Prof. P. Mincu, un līdz ar to viņu denunciāciju saturu, nedz arī LPSR IeTK arhīvu nodaļas materiālu saturu. Savukārt, kas attiecas uz PSRS IeTK Valsts Drošības Operatīvās pārvaldes 5. nodaļas sarakstiem, tad tie ar vislielāko varbūtību tika sastādīti Maskavā pēc tur zināmiem kritērijiem. Saskaņā ar šiem iepriekš sagatavotajiem sarakstiem arī bija veicamas plānotās represijas.

Raksta autors pilnībā piekrīt vēlāk paustajiem viedokļiem par «izmeklēšanas» gaitas norisi: «Par to, cik «pamatīgi» pat no staļiniskās tiesvedības viedokļa veikta izmeklēšana, liecināja apsūdzības raksts, kurā P. Mincs apvainots, ka «būdams Saeimā vienmēr atbalstījis fašistisko Zemnieku savienību» Te vienīgi jāpiebilst, ka P. Mincs nekad nevienā Saeimā ievēlēts netika.» [74]

Prof. P. Minca apsūdzības raksts izmeklēšanas lietā Nr. 1648 tika sagatavots 1941. gada 15. oktobrī, savukārt 1941. gada 16. oktobrī to «apstiprinā[ja]» IeTK (oriģ. krievu val.− НКВД) Kraslaga Operatīvajā Čekistu [oriģ. krievu val. – Оперативно-Чекистиский] nodaļas priekšnieks «Valsts drošības leitnants Dogadins»[75].

Prof. P. Mincs tika apsūdzēts «par to, ka būdams vairāku Latvijas [oriģinālvalodā rakstīts – латвийских] buržuāzisko nacionālistisko partiju līderis un ievērojams darbinieks veda nesamierināmu cīņu pret darbaļaužu un progresīvo elementu revolucionāro kustību Latvijā. Piedalījās Ungārijas un Latvijas kriminālkodeksa sagatavošanā, par ko vairākkārt tika apbalvots ar ordeņiem. Būdams Saeimā, vienmēr atbalstīja fašistisko partiju «Zemnieku Savienība» un bija tās aktīvs piekritējs. Ir sociāli bīstams elements.»[76]

Lēmumā nav atrodama neviena atsauce nedz uz materiālo, nedz arī kriminālprocesuālo tiesību normām. Savukārt reabilitācijas apliecībā tiek konstatēts, ka Prof. P. Mincam tika uzrādīta apsūdzība pēc Krievijas Padomju Federatīvās Sociālās RepublikasKriminālkodeksa 58.¹³ panta «Aktīva cīņa pret strādnieku šķiru un revolūcionāro kustību» [77]. 

Lieta tā arī nenonāca pat līdz «ekstraordinārajai tiesai». 1941. gada 28. decembrī plkst. 03:20 Kraslaga medicīniskajā stacionārā konstatēja Prof. P. Minca nāvi, bez sekcijas vienīgi ar aktu atklājot tās cēloni, – «sirdstrieka, kuru izraisījis vecums» [78].

Jādomā, ka šajā periodā Latvijā Prof. P. Minca liktenis jebkurā scenārijā būtu skarbs un drūms. Raksta autors nešaubās, ka, ja pret Prof. P. Mincu safabricētā lieta 1942. gadā būtu nonākusi «tiesā», Prof. P. Mincam tiktu piespriests augstākais soda mērs, par to liecina analoģija ar citiem Latvijas tieslietu sistēmas darbiniekiem, kā, piemēram, Viļa Gulbja (1890−1942) un Hermaņa Apsīša (1893–1942) apsūdzības lieta, [79] Jāņa Kandera (1879−1942) apsūdzības lieta, [80] Persija Saukuma (1988−1942) apsūdzības lieta [81], Nikolaja Ripkes (1892−1942) apsūdzības lieta. [82] Bet, pat ja Prof. P. Mincu nebūtu skārušas padomju varas represijas, viņš kā ebrejs tik un tā būtu nolemts nāvei vācu okupācijas gados. Tas bija patiesas individualitātes un pūļa cilvēku konflikta laikmets. Vai tāds tas nav arī šodien?

Jebkurā gadījumā Prof. P. Mincs pats kļuva par viņa kaismīgi nosodītās ekstraordinārās krimināljustīcijas upuri un Prof. P. Minca liktenis vēsturisko un politisko apstākļu sakritības dēļ pie jebkuriem apstākļiem būtu līdzīgs – bez iespējām izdzīvot.