«Atļausiet uzzināt, ko jūs varat pateikt par izlasīto.
Šarikovs [1] paraustīja plecus.
‒ Nu nepiekrītu es.
‒ Kam? Engelsam vai Kautskim?
‒ Abiem, ‒ atbildēja Šarikovs.
‒ Tas ir brīnišķīgi, zvēru pie dieva. [..] Bet ko jūs no savas puses varētu ieteikt?
‒ Nu ko tur ieteikt?… Raksta tur, raksta… Kongress, vācieši kaut kādi… Galva pampst. Galu galā ņemt visu un beidzot sadalīt…» (raksta autora tulkojums no oriģinālvalodas) [2]

Pareizais un nepareizais viedoklis 

Kā reiz izteicās žurnāliste Elitai Veidemane, par visu nodokļu maksātāju naudu uzturētā Latvijas Televīzija savos «šovos» pēdējā laikā aizvien vairāk diemžēl mēģina «izpletēt skatītāju smadzenes ar [kādas viņiem vien pašiem zināmas] «vienīgās un pareizās» ideoloģijas gludekli» [3], publiski pazemojot tos, kuri, pavisam neapdomīgi nebaidoties izteikt savu «tumsonīgo» un «nezinātnisko» viedokli, vēl joprojām mēģina iebilst pret acīmredzami neloģisko, vai arī ‒ kādu citu iemeslu dēļ pavisam nejauši nokļuvuši zem šīs jaunizveidotās «Patiesības ministrijas» [4] bargo un neiecietīgo ierēdņu lupas.

Pieļaujot vislielāko varbūtību − ja šos «paštaisnos ļaudis ar ciešo skatienu» kāds palūgtu precīzi un bez minstināšanās nodefinēt, kāds tad īsti ir šis viņu «pareizais viedoklis» un kāds ir tā pamatojums, tad visdrīzāk atbilde uz abiem jautājumiem lepni un pat eksaltēti skanētu: «tās taču ir mūsu rietumu civilizācijas vērtības!». Visdrīzāk izpaliktu izvērstāks skaidrojums, kas tad ar to tiek īsti saprasts un par kuru rietumu civilizācijas «zelta laika» periodu viņi īsti runā, proti, no kā tīri vēsturiski tad «modernajam eiropietim» būtu jāsmeļ patiesa dzīves gudrība un rīcības ētiskais paraugs.

Varbūt kristīgā baznīca pārstāv šīs vērtības? Latvijas gadījumā pavisam noteikti diezin vai, jo vietējo tradicionālo konfesiju pārstāvji paši tiek nodēvēti par «neokonservatīviem antizinātnisku un marginālu viedokļu propagandētājiem un popularizētājiem» [5], un atšķirībā no citviet Eiropā «pareizi» izprastās politikas [6] šie vietējo baznīckungu prātojumi esot nošķirti no realitātes, citiem vārdiem − tie nav tāpatīgi ar šīm jaunajām «rietumu civilizācijas vērtībām» [7]. 

Varbūt viņi kā atskaites punktu pilnā nopietnībā domā «Lielo Franču revolūciju» (1789 ‒ 1799)? Te jāakcentē, ka, neraugoties uz katram «progresīvajam cilvēkam» tik viegli saprotamajiem un uzmundrinošajiem minētās revolūcijaslozungiem: «Brīvība, vienlīdzība, brālība», diezin vai visi tā īsti ir aizdomājušies par šīs revolūcijas asiņainajām blaknēm.

Tāpat vēl pavisam nesen ‒ mazāk kā pirms simts gadiem – «augsti kulturālo, tātad civilizēto» nacistu realizētais holokausts taču pavisam noteikti nav šo vērtību avots. Kas tad? Jāsecina, ka acīmredzot tas viss, kas noticis pēc šī nosacītā atskaites punkta ‒ Otrā pasaules kara beigām, kad tieši no šī brīža kā pēc burvju mājiena pārsteidzoši beidzot sāka darboties evolūcijas likumi, kuru pašrealizācijas rezultātā, proti, nemitīga progresa rezultātā, protams, tikai atsevišķi izredzētie, citiem vārdiem, vienīgi paši «attīstītākie eiropieši» un to pēcnācēji kļuva par kaut kādu mistisku «īpašu vērtību» zinātājiem un glabātājiem. Tādā norādošā visziņā, kurā saklausāms administratīvs tonis, būtībā ir daudz kopēja ar eiropeisko vērtību sargātāju un kopēju nosodīto totalitārismu, kas, raugi, neļāva domāt patstāvīgi. Čehu literāts Patriks Ouržednīks savā groteskajā grāmatā «Europeana» teic: «Komunisti un fašisti bija pret daudzpartejiskumu un teica, ka daudzpartejiskums un demokrātija vedot uz sabiedrības deģenerāciju un vērtību bojāeju. Un, kad viņi tikšot pie varas, tad nodrošināšot visiem ērtu un laimīgu dzīvi, izņemot tos, kuri nav to pelnījuši [..]». [8]

Totalitārisms Eiropā, vismaz t.s. vecajā Eiropā it kā būtu zudis, bet tik vai tā mistisko Eiropas vērtību noslēpums lielai daļai, piemēram, kaut kādiem atpalikušiem nacionālradikāļiem, klasiskajiem heteroseksuālo ģimeņu apoloģētiem u.c. atpakaļrāpuļiem diemžēl joprojām nav izprotams. Tur neko nepadarīsi. Būs jāpastāv pie ratiem. Varbūt teikts ar zināmu ironiju, tomēr apmēram tāda varētu būt šī «doktrīna», kuru autoriem īstenībā jau pašiem savstarpēji vajadzētu viens otram skaļi uzgavilēt: «heil!». Kādēļ? Par to nedaudz vēlāk.

Šī iztēlotā mūžīgā evolūcija vienīgi un tikai uzlabojumu virzienā nu jau pavisam nesen ‒ tikai nedaudz vairāk kā pirms nieka divdesmit gadiem atkal nenostrādāja pašā Eiropas sirdī ‒ kādreizējā Dienvidslāvijā, kad pilsoņu kara laikā (1991‒1995) tur notika neiedomājamas zvērības ‒ masu slaktiņi, izvarošanas, būtībā ‒ genocīds.

Tomēr, neraugoties uz acīmredzamām vēsturiskām un ģenealoģiskām nesakritībām, citiem vārdiem, zināmām intelektuālām problēmām savam pamatojumam, šie brīnumvārdi «rietumu civilizācijas vērtības» nu jau ir kļuvuši bezmaz jau par tādu kā jaunu mantru ‒ pat «buramajiem vārdiņiem», kas darbojas gandrīz nevainojami, kā saka, bez atteikuma ‒ ātri, droši un efektīvi, liekot gandrīz vienmēr un visur bezpalīdzīgi aizvērt mutes visiem iepriekš minētajiem «neokonservatīviem antizinātnisku un marginālu viedokļu propagandētājiem un popularizētājiem» [9]. Pavisam nepārprotami ir arī mājieni jebkādām novirzēm no «pareizā kursa» piekārt reakcionāro, parasti tieši ultralabējo spēku birkas, vietām pat pieļaujot it kā neviļus tādu epitetu pasprukšanu kā «fašists» vai pat «nacists» [10], kuri lamu vārdu nozīmē kā efektīvs argumentācijas instruments patiešām tika izmantoti vēl pagājušajā gadsimtā saistībā ar starpkaru perioda un vēlāk arī paša Otrā pasaules kara notikumiem. 

Taču, ja tāda veida dialogs ‒ «Tu esi fašists! ‒ Tu pats esi fašists! » [11] jau toreiz bija ierasta lieta, tad kādēļ, lai ar tamlīdzīgu argumentāciju arī šodien nevarētu norādīt vismaz uz dažām pazīmēm, kas liecina par visai nepatīkamiem trūkumiem arī pašu tā dēvēto «pareizo» nometnē?

Kad pērnā gada rudenī Eiropu jau sāka pārpludināt migrantu pūļi, daudzi kontinenta lielāka un mazāka ranga politiskie līderi arī apelēja pie «rietumu civilizācijas vērtībām», tādējādi aicinot «nesaprātīgos nacionālradikāļus» nekavējoties nākt pie prāta un laipni, strikti nenodalot tos, kuriem patiešām vajadzīga starptautiskā tiesiskā palīdzība, un tos, kuri humāno katastrofu dažās kara pārņemtās valstīs izmantoja, lai tiktu pie nosacīti dīkas un bezrūpīgas dzīves, saukt arī pēdējos kā mīļus viesus savās mājās. Un joprojām, kad t.s. individuālie terora akti kļūst par ikdienu un visām vardarbībām šepat Eiropā grūti izsekot līdzi, izskan mierinājumi, ka tos veikušas «atsevišķas» psihiski nelīdzsvarotas personas un uztraukumam par migrantu pieplūdumu nav pamata. 

Un arī šeit Latvijas Televīzija steidzās talkā, izrādot visnotaļ grūti saprotamu iniciatīvu un neizskaidrojot savas izcilās progresivitātes cēloņus, jeb, «dzelzs kanclera» Otto fon Bismarka [12] vārdiem sakot, «esot lielākam katolim nekā Romas pāvests» [13].

Jāvaicā, vai gadījumā šīs «rietumu civilizācijas vērtības» netiek bezatbildīgi, demagoģiski un pat «nelietīgi valkātas» kā tukšformula, kas pēc vajadzības tiek piepildīta ar apšaubāmu un neskaidras izcelsmes saturu, no kura īstenībā, lai cik tas no sākuma neticami un pat paradoksāli neizklausītos, pavīd tieši Šarikova trulais un pašapmierinātais vieplis. Turklāt jocīgi, ka svastikotā lentīte ap roku ir drīzāk tieši viņam un nevis «nepareizajiem neokonservatīvajiem spēkiem». 

Eiropas nolaupīšana

Pārfrazējot ievērojamā vācu protestantu teologa, mācītāja, antinacista Martina Nīmellera [14] slavenos vārdus [15], varētu sacīt, ka vispirms viņi par fašistiem nodēvēja tos, kas naivi par ģimeni dēvēja sievietes un vīrieša attiecības; es klusēju, jo man tas nelikās svarīgi; pēc tam par fašistiem viņi nodēvēja tos, kas uzskatīja, ka bērnam ir tēvs un māte, un nevis ‒ partneris Nr.1 un Nr. 2; es atkal klusēju, jo man tas viss likās vienīgi stulba ākstīšanās; bet pēc tam par fašistiem viņi jau nodēvēja tos, kuri protestēja pret citviet Eiropā pilnībā izgāzušos multikulturālismu; un es atkal klusēju, jo vēlējos būt piederīgs oficiālajam un vienīgi pareizajam politkorektajam viedoklim, jo tas nodrošināja sekmīgu karjeru, biznesu un atzinību; taču tad jau viņi nodēvēja par fašistiem tos, kuri uzskatīja, ka dabā eksistē divu dzimtu dzīvas būtnes ‒ vīrieši un sievietes; taču es atkal klusēju, jo ko tur reaģēt uz klajiem murgiem; tomēr, kad mani tik un tā nosauca par fašistu tikai tāpēc, ka esmu spēka pilns ‒ strādāt un dzīvot gribošs vīrietis, vairāk nebija to, kas mani aizstāv… 

Protams, šajā pasaulē nekas nenotiek vienkārši tāpat. Budisti teiktu ‒ šodiena ir vakardienas sekas un rītdienas cēlonis. Pie mums mēdz teikt ‒ nav dūmu bez uguns. Taču mans nolūks ir vienīgi mēģināt izprast tās apbrīnojamās bezatbildības un naivuma (drīzāk pat muļķības) iemeslus, «kas dzen mūs pretim barbarismam, kad kontinents kļūs mežonīgs, bet mūsu tiesiskie un tehniskie sasniegumi izzudīs ar tādu pašu vieglumu, ar kādu ne vienu reizi vien vēsturē ir izzuduši meistarības noslēpumi [..] Vertikālā masu ielaušanās…» [16].

Arī es neuzdrošināšos definēt, kas tad īsti ir noslēpumainās Eiropas vērtības. Tomēr vēlreiz citēšu (ko pēdējā laikā varbūt pārāk bieži daru) «padomju» filozofu Merabu Mamardašvili (1930-1990): «Visdziļākā tradicionālās Eiropas vērtība ‒ skaidra apziņa: viss, kas notiek pasaulē, ir atkarīgs no tavas personīgās piepūles, ‒ bet tas nozīmē, ka tu nevari dzīvot pasaulē, kurā ir nezināmi tie avoti, no kuriem pie tevis «atnāk» notikumi…[..] Velns spēlējas ar mums, kad mēs nedomājam precīzi!» [17]

Televīzijas pienesums

Savu artavu publikas (varbūt vairāk domāts «pūļa») smadzeņu pārskalošanā sniedz Latvijas Televīzijas šovi, kas tiek uzdoti par diskusiju raidījumiem. Pat nedomāju, ka raidījumu autori vadītos no kādām ideoloģiskām nostādnēm, bet drīzāk merkantilām – ja jau pieaug skatītāju skaits, aug reitingi, palielinās reklāmdevēju interese un galu galā izrādās, ka muļķība ir trumpis – tā lieta iet… Piemēram, iecienītais raidījums «1:1», savulaik sadalīja krietnos latvjus divās nesamierināmās nometnēs: vieni aizvilkdamies rēca par «tumsonīgo ministru», kam nebija pa prātam Stambulas konvencija, otri sirsnīgi brīnījās par TV žurnālista savādo manieri pārtraukt intervējamo, publiski viņu pazemot un neklausīties atbildēs. Otrie arī piederēja «tumsoņām», kas neatbalsta Latvijas pievienošanos konvencijai. Kad redzēju interviju ar izcilu komponistu, bet neveiksmīgu bijušo politiķi Imantu Kalniņu, intervētāja apņēmīgā ietiepība uzstāt uz savu «pareizo viedokli» atdūrās pret tādu neparedzētu apstākli kā intelekts un dziļa iekšējā kultūra. Savukārt intervija ar kontraversālo Krievijas politiķi Vladimiru Žirinovski, kuru daži nez kāpēc dēvē par «klaunu», bet, manuprāt, ir vienkārši Krievijas prezidenta zemapziņas (kā saka, pēc Freida) audiovizuālā prezentācija ar visiem «kārtīga veča» atribūtiem, atstāja iespaidu, ka raidījuma vadītājs ir ļāvis piesmiet ne tikai sevi, bet arī mani, jebkuru no mums. To uzskatāmi demonstrēja V. Žirinovska ķermeņa valoda un citas neverbālas izpausmes intervijas laikā, – izgāztais vēders, uz priekšu izvirzītā stakle, pašapmierinātā fizionomija. Arī ‒ gatavība savam sarunas biedram demonstratīvi ieliet sejā karstu tēju (ja tas būtu nepieciešams) no glāzes, kura kā allaž atradās turpat pie rokas. Neba jau pirmā reize, kad kaut kas tamlīdzīgs ticis darīts… Radās iespaids, ka intervētājs to zina un no tā baidās. Jebkurā gadījumā bija skaidrs ‒ es jūs visus (tas attiecas ne tikai uz raidījuma intervētāju, bet arī uz skatītājiem Latvijā) dziļi, tā teikt… Kāda bija šī pamācoši neveiksmīgā raidījuma iecere, ja tāpat bija skaidrs, ka raidījuma vadītājam, lai cik ietiepīgi viņš nerādītu savas paštaisnās acis, pievarēt tādu netīras diskusijas «smagsvaru» kā V. Žirinovskis nebūs pa spēkam? Rezultātā raidījuma moderatoram sanāca pašam kļūt par Vladimira Putina ideju ruporu. Tāpēc vēlreiz atgriezīšos pie virsrakstā uzdotā jautājuma: «Vai jūs pats varat noformulēt savu ideoloģiju? »

Nebūt neesmu nedz V. Putina, nedz dažu I. Kalniņa domugraudu piekritējs, bet man vēl vairāk netīk paštaisnu cilvēku uzurpētas tiesības uz citu cilvēku tiesībām domāt patstāvīgi. Un te es neredzu principiālas atšķirības ar totalitārismu. Bet, kā teicis Krievijas fiziķis Sergejs Kapica, «viegli ir savākt aitu ganāmpulku, grūti ir savākt ganāmpulku no kaķiem». Ja arī daļēji piekrītu raidījuma veidotāja domu nostādnei, nāk prātā PSRS laikos par parazītisku dzīvesveidu notiesātā dzejnieka, no Padomju Savienības izraidītā vēlākā Nobela prēmijas laureāta Josifa Brodska sacītais kādā intervijā ASV: «Man ar PSRS nebija politisku domstarpību, mums ar viņiem bija estētiskas domstarpības. »

Robina Huda sindroms

«Taisnības cīnītāji» visos laikos ir pratuši atrast savu darbības nišu. Musinātāji ar vairāk vai mazāk attīstītu Robina Huda kompleksu ir vienmēr precīzi sajutuši un piepildījuši pieprasījumu pēc «pareizajiem vārdiem», lai izskaidrotu «tautas posta» cēloņus. Protams,‒ vaina nekad nav meklējama pašos. Vienmēr ‒ citos. Parasti ‒ veiksmīgākajos un talantīgākajos, aizmirstot pateikt, ka parasti šīs divas kvalitātes iet kopsolī ar smagu darbu gan ar sevi, gan arī ‒ ārējā pasaulē. 

Pēdējā laikā aizvien skaļāk atskan balsis «izlīdzināt pieaugušo sociālo netaisnīgumu», «materiālo nevienlīdzību» utt. Protams, ka aicinājumi «vairāk strādāt», tiktu uztverti drīzāk kā smags apvainojums. Līdzīgi kā gadījumos, kad viedas galvas «tautu» pamāca no rītiem tīrīt zobus, bet naktīs ‒ mācīties angļu valodu, iesaka izgludināt bikses, nosauc par reņģēdājiem vai salīdzina ar pingvīniem, vai pat ‒ ierosina atņemt vēlēšanu tiesības [18],

Vienlaikus pieaug izklaižu skaits: ko vien vērti nebeidzamie maratoni, velobraucieni, gadatirgi, festivāli utt. Tas ļauj uzdot jautājumu, kā tad kļūt turīgiem, ja prāts galvenokārt nesas uz izklaidēm? Turklāt kādam taču ir jāapmaksā pūļa izpriecas? Kurš to darīs un kam tas būtu jādara? 

Ja raugās objektīvi, iespējamie risinājumi tiek piedāvāti tikpat primitīvi kā budžu un kulaku īpašumu rekvizēšanas laikos… Principiāli neko citu jau arī nemaz nevar izdomāt: jāatņem tam, kam ir vairāk… Metodes vienīgi kļuvušas rafinētākas. Un tiek izdomāti aizvien jauni un jauni veidi kā uzkraut vēl lielāku nodokļu nastu tiem, kuri vēl joprojām rada materiālās vērtības vai kuriem dažādu iemeslu dēļ joprojām kaut kas pieder, piemēram, nekustamais īpašums. Un tikai tādēļ, lai turpinātu uzturētu baru ar nevajadzīgiem liekēžiem birokrātijā, kuri tevi pašu par tavu paša naudu pēc tam brutāli un ciniski dr…s, kad tu uzdrošināsies realizēt savas tiesības.

Vai tad tā nav taisnība, ka pašreiz ievērojama sabiedrības daļa ir ķīlnieki aritmētiskajam vairākumam, kurš savukārt pats nereti nemaz nav pieradis sistemātiski nodarbināt savas smadzenes, toties kuram patīk, kad politiķis par valstiskām lietām runā vienkāršos nepaplašinātos teikumos? [19]

Un vai tad tieši tādēļ nav tā, ka gan politiķiem, gan «tautai» ir, piemēram, radusies pārliecība, ka nauda aug kokos… Kā Buratino [20] apmeklētajā «Muļķu zemē» (atvainojiet, apzinos, ka par šo salīdzinājumu pirms vairāk kā 20 gadiem intervijā «Lauku avīzei» bijušais premjers Vilis Krištopans jau izpelnījās bargu nosodījumu [21].): «[Brīnumu] laukā izroc [tikai] bedrīti. noskaiti trīs reizes «Kreks, feks, peks», ieliec bedrītē zelta gabalu, apber ar zemi, virsū uzkaisi sāli, krietni aplaisti un ej gulēt. Rītā no bedrītes izaugs neliels kociņš, un tam lapu vietā krāsies zelta naudas gabali». [22] Piedodiet arī par atkārtošanos, taču šo citātu esmu lietojis jau iepriekš savās pārdomās.

V. Krištopānam pašam gan tagad šķiet, ka, iespējams, nelaimīgā kārtā esot ar šo sentenci pat uzlicis lāstu latvju tautai [23] un pat vairs nesaprot, «ko lai tagad pasaka, lai lāstu noņemtu [..], lai nav vairs tas muļķu zemes lāsts. Jo tagad jau daudzi saka: jā, bet tev toreiz bija taisnība. Saprotiet, latvieši ir boļševiki pēc definīcijas. Tādi sociāldemokrāti boļševiki. Noņemt. Pārdalīt. Nodedzināt kādu pili» [24].

Buratino un Šarikova personāži, lai arī it kā nav cilvēki (viens koka lelle, otrs suns ar pārstādītu «lumpenproletariāta» sirdi), tomēr, lai arī radīti totalitārisma laikā, iemieso daudzu šā brīža reālu «Eiropas cilvēku» pieprasītās ilgas – bez pārliekas smadzeņu piepūles «iekārtoties dzīvē» un vārdu «morāle» uzskatīt par novecojušu. Un vēl ‒ lai kāds «stiprāks un varenāks» ņemtu viņus savā aizsardzībā un ļautu piepildīt savas, spāņu filozofa Hosē Ortega i Gaseta (1883‒1955) vārdiem sakot, «traktiera fantāzijas». Buratino gadījumā viņa glābēji bija vajadzīgajā brīdī parādījušies skarbi vīri ādas jakās (grūti šeit, ievērojot Alekseja Tolstoja darba sarakstīšanas laiku, nesaskatīt analoģiju ar čekistiem), kuri patiesībā arī bija tas izšķirošais faktors, kurš beigu beigās nodrošināja Buratino sapņa pašam par savu leļļu teātri piepildīšanos. Sak, draudzējies ar varu, lai kāda tā arī nebūtu, un tev viss būs!

Kā zināms, Buratino tēls ir itāliešu rakstnieka Karlo Kollodi [25] Pinokio amoralizējošs pakaļdarinājums, kas sludina vērtības, ko publiski it kā pieņemts nosodīt, tajā pašā laikā šķita simpātiskas padomju lasītājam. Ne velti Buratino bija brends. Šīs vērtības ir sīksti iesēdušās ļaudīs un turpina tādas būt arī mūsdienās. Kā raksta Krievijas literatūrzinātnieks (kopš 1996. gada dzīvo ASV un ir Kolorado universitātes profesors) Marks Ļipovickis savā apcerē «Brīvās marionetes utopija jeb Kā uzbūvēts arhetips» [26], «Lai arī Pinokio tāpat kā Buratino nāk pasaulē ar garu degunu, Pinokio deguns kļūst garāks, kad viņš melo.[..] Šis motīvs pilnībā izpaliek «Zelta atslēdziņā», un nevis tāpēc, ka Buratino nemelo. Gluži otrādi: tāpēc ka meli raksturo viņa personāžu! [..] Vienīgais, ko viņam vajag – tās ir tiesības brīvi melot, un nevis bailēs no pletnes, bet sava prieka pēc». Ja Pinokio cilvēciskojas, pārbaudījumos sākot izprast, kas ir līdzcietība, pašaizliedzība, godīgums, tad Buratino tiek atalgots par savu prastumu, muļķību un nežēlību, ko pats deklarē jau grāmatas iesākumā: «Vairāk par visu pasaulē man patīk baigi piedzīvojumi. Rīt mazā gaismiņā es izlavīšos no mājas – kāpelēt pa žogiem, postīt putnu ligzdas, ķircināt puikas, raustīt aiz astes suņus un kaķus… Nez ko visu es vēl izdomāšu!… » Ne ar ko principiālu viņš no Šarikova neatšķiras. Nav ko saspringt un piepūlēties. Tā teikt, «Kreks, feks, peks», un dzīve ir brīnumskaista!

Vai patiešām ‒ šarikovi?

Franču zinātnieks un ārsts Gustavs Lebons (1841–1931) grāmatā «Sociālisma psiholoģija» raksta: «Neveiksminieki, nesaprastie, advokāti bez prakses, rakstnieki bez lasītājiem, aptiekāri un ārsti bez pacientiem, pieticīgi apmaksāti pasniedzēji, dažādu diplomu īpašnieki, kuri nav atraduši nodarbošanos, kalpotāji, kurus saimnieki atzinuši par nederīgiem, utt. ‒ tāda ir īsto sociālisma sekotāju būtība. Patiesībā viņi maz interesējas par doktrīnām. Viss, par ko viņi sapņo, tas ir – varmācīgi radīt sabiedrību, kurā viņi būtu saimnieki. » [27] Savukārt savā diloģijas «Tautu un pūļa psiholoģija» (1895) otrajā grāmatā «Pūļa psiholoģija» G. Lebons atzina, ka ikviens cilvēks pūlī zaudē individuālo kritisko domāšanu un viņam pārsvaru gūst automātiskā domāšana pūlis. Psiholoģiskajā izpratnē pūlis ir cilvēku kopums, kam piemīt vienota psihiskā kopība. Kritiskā domāšana, kā zināms, operē ar idejām – jēdzieniem, kas veido secinājumus uz to loģisko virkņu pamata. Automātiskā domāšana, kas piemīt katram pūļa loceklim, operē ar idejām – tēliem. Viņiem tēli-idejas apvienojas tādā pašā veidā ka eskimosam, kurš, zinādams no pieredzes, ka ledus ir caurspīdīgs ķermenis, kas kūst mutē, izdara secinājumu, ka stiklam, arī caurspīdīgam ķermenim, vajadzētu kust mutē; vai ka mežonis, kurš iztēlojas, ka, apēdis drosmīga ienaidnieka sirdi, pats kļūs drošsirdīgs; vai tāpat strādnieks, kurš, viena saimnieka ekspluatēts, secina, ka visi saimnieki ir ekspluatatori. Līdz ar to G. Lebons uzsver galveno savu teorētisko atziņu ‒ pūlī valda iztēle. [28]

Tieši tādēļ ar pūli vislabāk manipulēt ar audiovizuāliem efektiem. Citiem vārdiem ‒ ar manipulatīvi orientētu masu saziņas līdzekļu, it īpaši ar televīzijas starpniecību.

Tieši pēdējā visefektīgāk iedarbojas uz instinktiem un līdz ar to arī regulē auditorijas izpratni par visdažādākajiem jautājumiem un to risinājumiem: sākot no ‒ «kāpēc mēs slikti dzīvojam?», līdz ‒ «ko jūs domājat par Stambulas konvenciju?» Savukārt informācijas pasniegšanas manierē jau izpaužas vai nu izdabāšana gaumei, vai arī tās veidošana. 

Latvijas Žurnālistu asociācijas (LŽA) «Izcilības balvu 2015» kategorijā «Analītika/pētniecība» saņēma Latvijas Televīzijas (LTV) raidījuma «Aizliegtais paņēmiens» īstenotā «Operācija «Bistro «Frics»». Vēlējos noskaidrot tos standartus, kas ļāva šai pārraidei piešķirt visnotaļ augsto nomināciju. Atzīšos, ka iepriekš no šīs «operācijas» biju pavērojis vien apmēram pusotru seansu. Biju arī paudis viedokli, ka neesmu šī raidījuma fans [29].

Ceru, ka lielāko daļu skatītāju tomēr pazemoja šī «izcilība». Pavisam noteikti Šarikovam gan šī pārraide patiktu. Kāpēc? Tādēļ, ka pēc savas būtības tā tiražēja pārliecību, ka «nabadziņiem» ‒ mazajiem uzņēmējiem (lasi: mazajam cilvēkam) klājas slikti nevis tāpēc, ka viņi patiesībā ir neprofesionāli neveiksminieki, bet gan tāpēc, ka pie tā vienmēr vainīgi ir kādi citi. Raidījuma veidotāji parasti arī norāda uz vainīgajiem: turīgie, kuri nedalās (piemēram, bankas) un pienācīgi nemaksā nodokļus (piemēram, advokāti) utt., citiem vārdiem, tiražējot «proletārisko pārliecību» un alkas pēc «taisnīgas» sadales. 

Šādas psiholoģijas tiražēšana nav nemaz tik bezvainīga. Tā ir spēlēšanās ar uguni, jo, apelējot pie ļaužu zemākajiem instinktiem, tiek vairots nekas cits kā personiskā stulbuma attaisnošanas un vāji slēpta parazītisma ideoloģija.

Vai ir objektīvs pamats uzmest lūpu, ja biznesa plāns – tirgot saeļļotus tupeņus – ir, maigi izsakoties, apšaubāms un bankas tādam biznesa projektam negrib piešķirt kredītu? Tāpat, ja savu darbību jaunie censoņi uzsāk bez tirdzniecības atļaujas saņemšanas, manā skatījumā tas ir un paliek likumpārkāpums. Tāpat kā darbinieka strādināšana bez darba līguma noslēgšanas. Taču visu to attaisno šķiriski iekrāsotā vēlme ‒ «arī dzīvot labāk, gluži kā citi», turklāt ‒ par katru cenu. Tomēr tas viss, neraugoties uz to, ka būt uzņēmējam nozīmē ne tikai būt apveltītam ar zināmām profesionālām kvalitātēm un arī ar tādu nieku ‒ kā talantu un aicinājumu.

Trāpīgi izteicās banku un biznesa lietu speciālists Pēteris Strautiņš, «tas, ka tāds uzņēmums kā Frics nevar rentabli darboties, ir ļoti labi. Tas parāda, ka esam kļuvuši augsti attīstīta ekonomika. Jo sarežģītāka un gudrāka tā kļūst, jo grūtāk nopelnīt naudu ar labi zināmiem paņēmieniem, kā vienkāršu kartupeļu fritu tirgošana, sevišķi, ja to dara neprofesionāļi un mazā mērogā.» [30]

Vēl mazliet arī par gaumes jautājumiem jeb par «operācijas» izpildījuma metodēm. Ar tā saucamo slēpto kameru 2. sērijā (21’46”–22’10”), intervējot SEB bankas darbinieku, nez kāpēc tika filmēta viņa, atvainojiet, kājstarpe. [31] Domāju, ka Šarikovam vairāk labpatiktu, ja bankas darbinieka vietā būtu bankas darbiniece, kuru filmētu analoģiskā rakursā. Iespējams, tādā gadījumā «pētnieciskā žurnālistika» būtu vēl intriģējošāka… 

«Izcilības» dāvātāji noteikti zina, ka vārdam «izcils» ir arī dažādi sinonīmi, piemēram, ideāls, karalisks, kolosāls, lepns, lielisks, majestātisks, neaizmirstams, pirmšķirīgs. Tas teju sasaucas ar grieķu valodas izcelsmes valodas vārdu ‒ aristokrāts (aristos (labākais) ₊ kratia (valdīšana, vara). [32] Ja mūsdienās valdīt (turklāt «lieliski», «majestātiski») pār cilvēku prātiem ir masu mediju prerogatīva, tad, vadoties pēc formālās loģikas, jāsecina, ka auditorijai līdz ar to tiek uzspiesti priekšstati arī par to, kas ir «kolosāli» vai vismaz «lieliski». 

Jau minētais H. Ortega i Gasets savā atpazīstamākajā darbā «Masu sacelšanās» (1929) visnotaļ rezignēti atzina, ka jau 19. gadsimts bija radījis jaunu ļaužu kastu – dumpīgu masu, kura apdraudēja tos pamatus, kuriem bija pati pateicību parādā par savu dzīvi… [33] Masa bija izkļuvusi no paklausības, nepakļāvās nekādam mazākumam, nesekoja tam un ne tikai nerēķinājās ar to, bet arī izspieda pēdējo un aizstāja ar sevi [34]. Tā rīkojās tieši, bez jebkādiem noteikumiem, un ar rupju spiedienu uztiepa savas vēlmes un gaumi. Tā uzskatīja, ka tai ir tiesības dot likuma spēku savām traktiera fantāzijām. [35]

Apmēram šajā laikā M. Bulgakovs uzrakstīja arī savu skumjo, bet vienlaikus asprātīgo stāstu par Šarikovu…Pēc astoņiem gadiem Vācijā, 1934. gadā, kad tur jau valdīja fašisms, viens no izcilākajiem Krievijas emigrācijas rakstniekiem Vladimirs Nabokovs uzrakstīja romānu «Aicinājums uz nāvessodu». Literatūrzinātnieks Dimitrijs Bikovs savā apcerē par šo romānu izteicās, ka V. Nabokovs «fašismu vērtē kā postmodernisma augstāko stadiju. Postmodernisms – tā ir pasaule, kur viss ir vienalga, kur pazaudētas visas opozīcijas un visas jēgas, kur cilvēkiem nav palikušas pamatsaprašanas. Tādas acīmredzamas normas kā līdzcietība, empātija, mīlestība, sajūsma, tādas nepieciešamas lietas kā kultūra, žēlsirdība, kā likums – tas viss ir devalvēts.» [36]Nīče kādreiz teica: «vēl viens gadusimtenis lasītāju ‒ un pats gars smirdēs» [37]. Pārfrāzējot teikto, vai tiešām vēl pavisam nedaudz un nākamais «izcilības» pakāpiens zemāk būs jau pilnīgi atklāta izdabāšana Šarikova kompleksu māktai auditorijai: «kaut kāds tur PVD, VID, banka, biznesmeņi… beidzot ņemt un visu sadalīt! » Vai arī ‒ «kaut kādi geji, heteroseksuāļi, kaut kāda tur Stambulas konvencija… atcelt vienreiz pār visām reizēm dzimumus… un miers!»