Herberts Pakers par vispāratzītu uzskatīja to, ka jebkurā kriminālprocesā vajadzētu būt iespējai labot dažādas juridiskās un faktoloģiskās kļūdas, kas tikušas pieļautas procesa agrākajās gaitās. Tamdēļ H. Pakers pievērsās arī apelācijas institūta būtībai, norādot uz abu viņa aprakstīto kriminālprocesa modeļu izpratni par tā nepieciešamību.

Jāatgādina, ka ASV federālajā sistēmā ir 94 rajona tiesas (oriģ. – District courts), kas ir organizētas 12 apgabalos. Katram apgabalam ir sava apelācijas tiesa (oriģ. – Court of Appeal), kas izskata lietas, kas iepriekš bija izlemtas rajona tiesās. [1] Papildus tam noteiktu lietu kategoriju izskatīšanai ir arī federālais apgabals ar apelācijas tiesu. [2]

Apelācijas būtība ASV tiesību sistēmā vairāk ir koncentrēšanās tieši uz jautājumiem par strīdīgiem tiesību principiem, tiesas procesu, piemēroto likumu vai veidu, kā tas ticis piemērots. [3] Lielākajā daļā lietu apelācijas instance ir arī galīgā instance, ja vien tā nenosūta lietu atpakaļ uz zemāku instanci vai kāda no pusēm lūdz ASV Augstāko tiesu lietu pārskatīt, tostarp iesniedzot certiorari [4] raktu (oriģ. – writ of certiorari). [5]

H. Pakers uzsvēra, ka apelācijas instancē «galveno lomu nosaka pieņēmumi par to, kas noticis procesa agrākajās stadijās» [6]. Atšķirības starp modeļiem, H. Pakera ieskatos, iezīmē arī jautājumus, kurus būtu «jāpārskata», proti, vai lieta būtu jāskata pēc būtības vai tikai jāanalizē juridiski apsvērumi? Tāpat arī ‑ kādi finansiālie šķēršļi būtu vai nebūtu jāpieļauj? Vai šādai «pārskatīšanai», kā to dēvēja H. Pakers, būtu jābūt «automātiski pieejamai vai arī jāveic kādas iepriekšējas darbības, lai novērstu vieglprātīgu [un ļaunprātīgu – autoru piebilde] apelāciju iesniegšanu» [7]? Kādi standarti būtu izmantojami apelācijas instancē un kāds ir pieļaujamais izskatīšanas termiņš?

Kā jau tika aprakstīts iepriekš, noziedzības kontroles modelis izceļ atzīšanās par vainīgu un vienošanās par sodu procedūras dominanti, kad «formālais tiesvedības process» tiek veikts reti. Secīgi, no tā izriet, ka vajadzētu būt arī salīdzinoši maz gadījumiem, kad atbilstoši šī modeļa izpratnei būtu jāpastāv šaubām par apsūdzētās personas faktisko vainu. Tāpēc apelācijas instancei tiek piešķirta diezgan margināla [8] loma ‑ «tā ir iespēja izlabot tās dažas gadījuma rakstura kļūdas, kas ir saistītas ar faktisko vainu, vai arī kad tikušas pieļautas sava veida procesuālās kļūdas, kas ir tik rupjas, ka izraisītu augstu varbūtību vainas noteikšanas procesa uzticamības samazināšanai» [9]. Šī modeļa ietvaros apsūdzībai ir jādod iespēja iesniegt apelāciju par attaisnojošiem spriedumiem, tikpat lielā mērā kā aizstāvībai par notiesājošiem spriedumiem.

H. Pakers uzsvēra, ka atbilstoši noziedzības kontroles modelim, kad vaina ir konstatēta (ar atzīšanos un vienošanos vai tiesas spriedumu), tad par kriminālprocesa galveno mērķi kļūst nepieciešamība pēc iespējas ātrāk izpildīt tiesas spriedumu. [10] Tādējādi par vadmotīvu kļūst uzskats, ka «mums jābūt spējīgiem noteikt, ka cilvēki, kuri pārkāpj likumu, tiks nešaubīgi ātri pakļauti sodam» [11]. Tāpēc vainas konstatēšana ir vissvarīgākais punkts, lai novērtētu jebkuru «pārskatīšanas sistēmu», jo process varētu tikt apdraudēts, ja soda izpilde tiktu kavēta. Līdz ar to noziedzības kontroles modelī apelācija ir paredzēta tikai tad, kad, jau pieņemot šo sūdzību, konstatējami diezgan ticamas ziņas, ka, nosakot faktisko vainu, ir tikusi pieļauta kāda būtiska kļūda. [12] Turklāt šādu pārbaudi ir jāveic tiesai, kura ir noteikusi vainu, jo tieši tā tiesa arī vislabāk pārzinās lietu, tāpēc spēšot visātrāk noteikt iespējamās kļūdas. [13]

Noziedzības kontroles modeļa atbalstītāji uzskata, ka, ja pārsūdzība krimināllietās ir pieejama kā personas tiesības, tad ir jānosaka ierobežojumi, kas nodrošinātu to, ka šīs tiesības tiek izmantotas atbildīgi. Kā šādus piemērus H. Pakers minēja – apelācijas izmaksas, nodevas, dažādu pakalpojumu izmaksas, kā arī advokātu honorārus. Turklāt no šīm izmaksām personu nevajadzētu atbrīvot vai ļaut tās segt valstij, ja vien apelācijas sūdzībā nav skaidras un ticamas ziņas saistībā ar kļūdu pieļaušanu.

Saskaņā ar noziedzības kontroles modeļa idejām apelācijā nedrīkst tikt izskatīts neviens jautājums, kas netika izvirzīts agrākajās kriminālprocesa stadijās. Turklāt netiek aplūkoti arī jautājumi par pierādījumu nepietiekamību, ja vien apelācijas instances tiesa pati neuzskata, ka ar iesniegtajiem pierādījumiem nevienu indivīdu vispār nemaz nevarēja notiesāt. [14]

Galvenokārt apelācijas sūdzībai ir jārada pārliecība par tās pamatotību un to, ka bez šīm pieļautajām kļūdām, rezultāts būtu bijis citādāks. Tāpēc atbilstoši noziedzības kontroles modeļa izpratnei, lai atceltu pieņemto lēmumu, nepietiek vien ar kļūdu konstatēšanu, ja apelācijas instances tiesa pēc pierādījumu pārbaudes secina, ka personas faktiskā vaina jebkurā gadījumā ir pierādīta. [15]

Turpretim pienācīgā procesa modeļa ietvaros apelācijas instancei tiek paredzētas daudz plašākas funkcijas. Tā darbojas, lai labotu kļūdas faktiskās vainas novērtēšanā, kā arī tā ir instance, kurā tiek novērsti pārkāpumi, kas iepriekš tika veikti attiecībā uz apsūdzētā tiesībām. [16]

H. Pakers norādīja, ka, pirmām kārtām, tieši tiesa ir tas institūts, kam kriminālprocesā būtu jālabo amatpersonu varas ļaunprātīgas izmantošanas gadījumi. Tomēr viņš konstatēja, ka ne vienmēr tā notiek, turklāt arī jau pašā tiesas procesā var notikt ļaunprātīga varas izmantošana. Tieši tāpēc atbilstoši pienācīgā procesa modeļa vērtībām pārsūdzības tiesības ir svarīgs apsūdzēto personu tiesību aizsardzības mehānisms. [17]

«Lai pienācīgā procesa modelis saglabātu savu dinamisko raksturu, ir jābūt [..] neierobežotai piekļuvei apelācijas iesniegšanai» [18]. Tāpat arī, H. Pakera ieskatos, pienācīgā procesa modelis paģērē dažādus mehānismus, lai pēc iespējas lielāks personu loks varētu izmantot tiesības iesniegt apelācijas sūdzību. Proti, «ja sūdzības iesniedzējs nevar atļauties samaksāt, piemēram, nodevu, tad viņu no tās ir jāatbrīvo; ja viņš nevar atļauties nopirkt stenogrammu, tā viņam jāizsniedz; ja viņš nevar atļauties nolīgt advokātu, viņam tas ir jāpiešķir» [19]. Turklāt H. Pakers norādīja, ka īpaši svarīga ir tieši advokāta pieejamība, jo apelācijā tiek izskatīti sarežģīti juridiski jautājumi, kur personai ir nepieciešama profesionāļa palīdzība. Atbilstoši pienācīgā procesa modeļa izpratnei neviens profesionālis neieteiktu iesniegt sūdzību, ja tai nebūtu pamatojuma, turklāt tieši advokāts var norādīt uz juridiskajām kļūdām, kas ir īpaši nozīmīgi šajā stadijā. [20] Tātad advokāta klātbūtne nodrošina arī efektīvu kriminālprocesu.

H. Pakers norādīja, ka pienācīgā procesa modeļa ietvaros apelācijas tiesai būtu jāpamana ikvienu acīmredzamu kļūdu, kas kaitē personas tiesībām. Tomēr nav nepieciešams un pat iespējams izstrādāt vienotu standartu dažādu kļūdu noteikšanai. Turklāt arī nebūtiskas, kumulatīvas un atkārtotas kļūdas ir atzīstamas par pietiekošām, lai atceltu spriedumu.

Visstingrāk pienācīgā procesa modelī tiek vērtēts personas pamattiesību, jo īpaši aizsardzības pret nelikumīgu kratīšanu un arestu, aizsardzības pret atzīšanās izdarīšanu piespiedu kārtā un sevis inkriminēšanu, aizskārums. Tādējādi paša procesa ietvaros ir jābūt pieejamiem tik daudz aizsardzības līdzekļiem, lai pēc iespējas samazinātu kriminālprocesa ļaunprātīgu uzsākšanu vai veikšanu, kā arī amatpersonu pilnvaru pārsniegšanu vai to ļaunprātīgu izmantošanu. [21] Savukārt par katru šādu ļaunprātību ir jāparedz attiecīgas sankcijas.

Galvenā atziņa pienācīgā procesa modelī ir tā, ka sprieduma atcelšana ir «maza cena, kas jāmaksā par pareizu vērtību sargāšanu» [22]. Turklāt tas ir preventīvs piemērs tam, kas notiek, ja pienācīgā procesa aizstāvētās vērtības tiek apdraudētas.

Analizējot situāciju un tendences, H. Pakers norādīja, ka tobrīd tikai neliels skaits krimināllietu bija nonākušas apelācijā. Patiesībā arī šobrīd ASV konstatējama līdzīga situācija. [23]

Apelācija kā tāda, H. Pakera ieskatos, ir «piramīdas virsotne». [24] Viņš uzsvēra apelācijas instances būtiskumu tiesību normu izpratnes, skaidrošanas un piemērošanas prakses veidošanā. Turklāt «neveiksmīgas apelācijas kopumā nav īpaši juridiski nozīmīgas», savukārt, lai precīzi izprastu piemērotās tiesību normas, ir nepieciešamas veiksmīgas apelācijas, kurās ir norādīti skaidrojumi un iemesli, grozot zemāku tiesu pieņemtos spriedumus. [25]

Tāpat arī H. Pakers īsi aprakstīja apelāciju statistisko nozīmi ‑ jo vairāk apelācijas sūdzību tiek iesniegtas un apelācijas process uzsākts, jo vairāk tiesas spriedumi tiek atcelti un koriģēti. Viņaprāt, tieši jautājums par piekļuvi apelācijas procesam ir stratēģiski izšķirošs abu kriminālprocesa modeļu «cīņai». Proti, «jo mazāk ir apelāciju, jo ticamāk, ka dominēs noziedzības kontroļa [modeļa] tiesību normas, jo vairāk ir apelāciju, jo ticamāk, ka dominē pienācīgā procesa [modeļa] tiesību normas» [26].

Pētot ASV tiesību sistēmas attīstību, H. Pakers uzskatīja, ka tieši piekļuves apelācijas procesam jomā, «vismaz attiecībā uz pieņemtajām [tiesību] normām» [27], ir «ātrāk un pilnīgāk konstatējams pienācīga procesa modeļa triumfs» [28]. Savā publikācijā viņš minēja, ka pirms desmit gadiem, tātad 1950tajos gados, pastāvēja nevienlīdzība starp dažādu personu iespējām pilnvērtīgi īstenot savas tiesības iesniegt apelāciju, ja tas bija atkarīgas no viņu finansiālā stāvokļa. Viņaprāt, šī nevienlīdzība ir mazinājusies, lai gan «faktiskās atšķirības neapšaubāmi saglabājas, taču tiesību normas ir krasi virzījušās pienācīgā procesa virzienā» [29].

Turklāt šo virzību nodrošinājusi ASV Augstākā tiesa, kura «virknē celmlauzošu lēmumu gan federālā, gan štatu līmenī ir noteikusi, ka būtiski jāuzlabo finansiāli nenodrošināto personu situācija» [30].

Piemēram, H. Pakers norādīja, ka ar spriedumu lietā Griffin v. Illinois [31] ASV Augstākā tiesa bija panākusi to, ka, «ja apelācijas nolūkos ir nepieciešams tiesas procesa transkripts, valstij tas ir jānodrošina tām personām, kuras [finansiālu apsvērumu dēļ] nevar to nopirkt pašas» [32]. Šajā lietā divas personas tika tiesātas par bruņotu laupīšanu. Vēloties iesniegt apelācijas sūdzību, abi apsūdzētie pieprasīja viņu tiesas procesa transkriptu, norādot, ka viņi nevar atļauties noteikto standarta maksu līdzekļu trūkuma dēļ. Tiesa viņu lūgumu norādīja, nemaz neuzklausot un neaplūkojot pierādījumus par abu personu finansiālo stāvokli. Augstākā tiesa šajā lietā konstatēja, ka apelāciju abi apsūdzētie nevarēja pienācīgi iesniegt bez stenogrammas, un atzina, ka viņu tiesības uz pienācīgu procesu un vienlīdzīgu tiesību aizsardzību un īstenošanu ir tikušas pārkāptas. [33]

Savukārt, atsaucoties uz lietām Draper v. Washington [34] un Coppedge v. United States [35], H. Pakers norādīja, ka apelācijas sūdzību pārbaude pirms tiesas sēdes, kā priekšnoteikums, lai «mazinātu finansiālos šķēršļus», ir ievērojami «mazināta, iespējams, [pat] faktiski likvidēta» [36].

Turklāt, ņemot vērā spriedumu lietā Douglas v. California [37], ASV Augstākā tiesa bija īpaši uzsvērusi nepieciešamību nodrošināt personas tiesības uz aizstāvību. [38] Šajā lietā divi trūcīgi vīrieši tika arestēti un apsūdzēti trīspadsmit noziedzīgos nodarījumos, tostarp par bruņotu laupīšanu un uzbrukumu ar nolūku izdarīt slepkavību. Sākotnēji abas personas aizstāvēja viens valsts nodrošināts advokāts, kurš lūdza tiesu atlikt lietas izskatīšanu, jo viņš nebija pienācīgi sagatavojies, turklāt abu apsūdzēto starpā bija interešu konflikts, kā rezultātā viens no apsūdzētajiem pieprasīja sev jaunu advokātu. Tiesa advokāta lūgumu noraidīja. Pēc šāda lēmuma abi apsūdzētie lūdza atbrīvot valsts nodrošināto aizstāvi, ko tiesa apmierināja, tajā pašā laikā noraidot lūgumu iecelt jaunu aizstāvi. Tādējādi apsūdzētie tiesas procesu turpināja un noslēdza bez aizstāvja klātbūtnes un konsultācijas. Zvērinātie abus apsūdzētos atzina par vainīgiem visos trīspadsmit noziegumos. Iesniedzot apelācijas sūdzību, personas lūdza sev iecelt advokātus, kas varētu viņus pārstāvēt. Tomēr tiesa šo lūgumu noraidīja, pamatojot savu lēmumu ar to, ka advokāta iecelšana neradīs nekādu labumu atbildētāju lietā. Augstākā tiesa savukārt konstatēja tiesību pārkāpumu, turklāt secinot, ka tiesas attieksme pret personām mainījās atkarībā no tā, vai personas var vai nevar atļauties advokātu. Papildus tam Augstākā tiesa secināja, ka, liedzot pieeju advokātam, personām tika liegta iespēja atbilstoši un korekti pārsūdzēt spriedumus, tādējādi pārkāpjot personas tiesības gan uz aizstāvības īstenošanu, gan uz apelāciju. [39]

Norādot uz šīm pozitīvajām tendencēm, tajā pašā laikā H. Pakers secināja, ka vēl joprojām ir nepieciešams veikt daudz dažādus uzlabojumus, lai turpinātu virzīties uz pienācīgā procesa modeļa pusi.

Tāpat arī H. Pakers atzina, ka arī jautājumi par šādas «pārskatīšanas» apmēru un standartiem nepārprotami tuvinās pienācīgā procesa modeļa virzienā. «Kļūdas, kas tiek definētas kā «konstitucionālas», aizvien vairāk tiek uzskatītas par automātisku [sprieduma] atcelšanas pamatu», neņemot vērā faktiskās vainas pierādījumu esamību» [40]. Turklāt viņam šķita, ka arī ar konstitūciju nesaistītas kļūdas arvien vairāk tiek uzskatītas par aicinājumu mainīt pastāvošo kārtību un «iepriekš uzskatīt[os] vispāratzītos noteikumus» [41], pieņemot, ka katra būtiska kļūda ir atzīstama par nepieļaujamu.

«Nav pārsteidzoši tas, ka tā tam vajadzētu [arī] būt» [42]. H. Pakers uzskatīja, ka apelācijas process ir tas, kas vispār veido pienācīgā procesa modeli, un «tas, ko šodien var novērot apelācijas līmenī, ir tikai apstiprinājums tam, ka kopumā kriminālprocesā uzsvars tiek likts uz pienācīgā procesa normām» [43].

Vai līdzīgus secinājumus var izdarīt arī mūsdienu Latvijas kriminālprocesa gadījumā? Lai par to spriež šajā jomā praktizējošie juristi un tie, kuriem liktenis bija lēmis pašiem piedzīvot tiesvedību apelācijas instances tiesā. . .