Aprakstot abus kriminālprocesa modeļus, Herberts Pakers vispirms pievērsās tajos ietilpstošo vērtību analīzei. Proti, viņš izstrādāja divas kontrastējošas vērtību sistēmas, kurām modeļi piešķir noteiktu saturu. Arī šīs vērtības, tāpat kā H. Pakera aprakstītie modeļi, iezīmēja polaritāti jeb atšķirīgu izpratni par kriminālprocesa organizēšanas kārtību. Tajā pašā laikā tāpat kā modeļi, arī vērtību sistēmas, kas ir to pamatā, savā «galējā» formā praksē nepastāv. Kā minēja H. Pakers, «[v]ērtības tiek pasniegtas kā palīgs analīzei, nevis rīcības programma» [1].

Pievēršoties vienam no modeļiem – noziedzības kontroles modelim –, H. Pakers aprakstīja tā pamatpremisi – noziedzīgas rīcības apkarošana ir vissvarīgākā kriminālprocesa funkcija. [2] Savukārt, ja tiesībaizsardzības iestādes nespēj noziedzīgas rīcības stingri kontrolēt, tas noved pie sabiedriskās kārtības sabrukuma un svarīgu sabiedrības brīvību nosacījumu izzušanas. «Ja likumi netiek piespiesti, tas ir, ja tiek uzskatīts, ka ir augsta procentuāla neizdošanās iespēja [veikt] aizturēšanu un notiesāšanu kriminālprocesā, mēdz attīstīties vispārēja juridiskās kontroles neievērošana. Likumpaklausīgi pilsoņi tad kļūst par upuriem visa veida neattaisnojamiem uzbrukumiem viņu interesēm» [3].

Noziedzības kontroles modelī uzmanība tiek fokusēta tieši sabiedrības kā kopuma nevis indivīda tiesībām un brīvībām, un modeļa ietvaros kriminālprocess kļūst par «pozitīvu sabiedrības brīvības garantu» [4].

Lai sasniegtu savu mērķi – sabiedrības drošības un kārtības aizsardzību –, noziedzības kontroles modelī primāri uzmanība tiek veltīta procesa efektivitātei. Svešvārdu vārdnīcā gan termins «efektivitāte» skaidrots kā «tas, cik viegli, ātri vai lēti ar attiecīgo līdzekli, metodi vai rīcības veidu sasniedzams noteikts mērķis» [5], savukārt H. Pakers norādīja, ka «ar «efektivitāti» mēs saprotam sistēmas spēju aizturēt, tiesāt, notiesāt un atbrīvot [pēc soda izciešanas] lielu daļu noziedznieku, par kuru nodarījumiem ir kļuvis zināms.» [6]

H. Pakers rakstīja, ka «mēs izmantojam krimināltiesiskās sankcijas, lai aptvertu arvien plašāku uzvedības spektru, kas tiek atzīts par anti-sociālu» [7]. H. Pakers atzina, ka noziedzības apmērs, patiešām, ir ļoti liels. Tomēr, lai gan nebija zināmi precīzi skaitļi, viņam nešķita, ka valsts budžeta izlietojumā pastāvētu tendence krasi palielināt to resursu daudzumu, vēl jo vairāk – kvalitāti, «kas paredzēti noziedzīgu darbību apspiešanai, izmantojot kriminālprocesu» [8].

Interesanti salīdzināt, ka vēl 2003. gada Pasaules Bankas pētījumā par tiesvedības reformām [9] tika konstatēts, ka «tiem, kas vēlas uzlabot ekonomisk[ās attīstības] rādītājus, nevajadzētu koncentrēties tikai uz tiesu efektivitāti, bet [gan drīzāk – ] uz tās neatkarību. [.. T]iesu sistēmā izlietoto resursu līmenis un sistēmas pieejamība maz ietekmē tiesu darbību. Lielāko tiesu stagnācijas problēmu rada nepietiekami stimuli un pārāk sarežģītas procedūras» [10]. Kā norādīts šajā pētījumā, «[t]iek uzskatīts, ka tiesu sistēmās visā pasaulē ir krīze. Civilliet[u] un kriminālliet[u izskatīšana] aizņem pārāk ilgu laiku un tās izmaksā pārāk dārgi, un tiesu sistēmas ir nomocītas ar negodīgiem tiesnešiem. [..] Neefektīva tiesu sistēma kaitē ne tikai lietas dalībniekiem, bet arī ekonomiskajam uzplaukumam, samazinot nācijas labklājību un ekonomisko izaugsmi» [11].

Saistībā ar secinājumu par «neefektīvas» tiesu sistēmas korelāciju ar ekonomisko uzplaukumu un nācijas labklājību, autoru ieskatā, varētu gan padiskutēt. Tomēr, lai kā tur arī nebūtu, tieši šis sauklis arī ir pavadījis un pavada lielākās pēdējā laika novitātes Latvijas kriminālprocesā. Tādējādi arī kļūstot par neaizstājamu priekšvēlēšanu lozungu populistiskiem solītājiem. Acīmredzot, tieši šī iemesla dēļ pēdējā vietā atstājot «pienācīgas procedūras» jautājumus, dienas gaismu ieraudzīja visnotaļ diskutabli Kriminālprocesa likuma grozījumi. [12]

Par iedarbīgāku problēmas risinājumu pētnieki bija uzskatījuši uz stimuliem orientētas reformas, kuru mērķis ir palielināt atbildību, konkurenci un izvēles iespējas, kā arī procedūru vienkāršošanu un elastīgāku pieeju. Autoru ieskatā, tomēr jāpiemin, ka procedūru vienkāršošana un elastīgu pieeju veicināšana ir visnotaļ slidens ceļš, kā to pietiekoši uzskatāmi parāda minētās tendences Latvijas kriminālprocesā. Tomēr 2020. gada ziņojumā par tiesiskuma situāciju Latvijā [13] ir norādīts, ka tiesu sistēmas kvalitāte un efektivitāte tiek pastāvīgi uzlabota, izceļot to, ka civillietās un komerclietās tiesu sistēmā «īpašu efektivitātes problēmu nav» [14]. Tajā pašā laikā, «lietas, kas saistītas ar noziedzīgiem nodarījumiem ekonomikas un finanšu jomā, joprojām mēdz ieilgt» [15].

Jāatzīst, ka tiesvedības reformas un tās efektivitāte starptautiskajā publiskajā telpā ir plaši apspriests temats. [16] Arī 2020. gada Eiropas Savienības tiesiskuma rezultātu apkopojuma dokumentā, kurā norādīti un salīdzināti dati par tiesu sistēmas neatkarības, kvalitātes un efektivitātes aspektiem visās Eiropas Savienības dalībvalstīs, minēts, ka «tagad vairāk nekā jebkad agrāk dalībvalstīm ir jāmācās vienai no otras, lai uzlabotu savu tiesu sistēmu efektivitāti saskaņā ar Eiropas standartiem» [17]. Atstājot atklātu jautājumu par to, kas tiek saprasts ar Eiropas standartiem, skaidrs ir tas, ka starptautisko organizāciju atkāpšanās no Eiropas klasiskajiem doktrināriem principiem, tomēr ir tā dēvētais piedāvājums, no kura grūti atteikties. Līdz ar to tas nozīmētu arī vāji slēptu aicinājumu kolektīvi virzīties uz noziedzības kontroles modeli.

Savukārt attiecībā uz noziedzības kontroles modeli H. Pakers rakstīja, ka, «[l]ai veiksmīgi darbotos, šim modelim ir jāpanāk augsts aizturēšanu un notiesāšanu rādītājs, pie tam tas jādara apstākļos, kad izskatāmo gadījumu ir ļoti daudz, bet resursi, kas ar to tiek galā, ir limitēti» [18].

Tādējādi šajā modelī uzmanība tiek fokusēta uz diviem svarīgiem aspektiem – ātrumu un pabeigtību. «Ātrums ir atkarīgs no neformalitātes un vienveidīguma, pabeigtība ir atkarīga no iespējamo izaicinājumu samazināšanas. Procesu nedrīkst pārblīvēt ar ceremoniāliem rituāliem [19], kas neveicina lietas virzību. Faktus var noskaidrot ātrāk, nopratinot policijas iecirknī, nevis [liecinošo personu] nopratināšanas un šķērsnopratināšanas procesa laikā tiesā; no tā izriet, ka priekšroka jādod ārpus-tiesas procesiem, nevis tiesas procesiem, neformālām, nevis formālām procedūrām. [20] » [21]

Citiem vārdiem sakot, tas nozīmē atteikšanos no klasiskās Rietumeiropas doktrīnas par «dabisko neuzticēšanos» pirmstiesas iestāžu veiktā darba rezultātam, kas izriet no procesuālo funkciju sadalījuma principa atbilstoši apgaismības idejām par varas atzaru sadalījumu.

Vēsturiski, balstoties uz šo īstenībā veselīgo neuzticēšanos valsts izpildvarai (administratīvajai varai), 1864. gada 20. novembra tiesu reformas Krievijas impērijā ietvaros pieņemtā Kriminālprocesa nolikuma [22] tēvi centās atrast balansu jeb kompromisu starp valsts un personas interesēm, balstoties uz varas dalīšanas principā pamatoto kontinentālās Eiropas kriminālprocesa doktrīnu, nošķirot ne-tiesas orgānu/iestāžu un tiesas iestāžu funkcijas. Tomēr tā tikai ārēji bija it kā neuzticēšanās policistiem vai prokuroriem. Būtībā, tā bija vienīgi skaidras robežas novilkšana.

Savukārt «dabiskā uzticēšanās» jau skaidri iezīmējās Latvijas starpkaru perioda kriminālprocesā, nerunājot nemaz par padomju kriminālprocesu. Kā rakstīja tiesībzinātnieks Zallis Lēvenbergs (1903-1942): «Mūsu tiesu iestāžu priekšgalā stāv piedzīvojuši, apdāvināti juristi, kas bauda neaprobežotu uzticību, un neviens nešaubīsies nodot apsūdzētā likteni tieši tiesai. Tāpat mūsu prokuratūra ir pietiekoši augsti nostādīta, lai tā varētu tieši ar apsūdzības rakstu nodot apsūdzēto tiesāšanai. Apsūdzības raksta apstiprināšana Tiesu Palatā ir lieka, diezgan dārga formalitāte, kura atņem jau tā pārāk apgrūtinātiem tiesu un prokuratūras darbiniekiem dārgo laiku. [Arī] mūsu prokuratūra savā desmit gadu darbībā ir pierādījusi, ka viņai brīvi var uzdot apsūdzības rakstu tiešu nodošanu tiesai iztiesāšanai, jo tā pati viegli formulē apsūdzības formālo pusi, dodot iepriekšējās izmeklēšanas rezultātiem pareizas juridiskas kvalifikācijas formu.» [23] Nepārprotami līdzīgi tieši šādā virzienā diemžēl attīstās arī Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa modelis.

Šāda izpratne gan neviļus atgādina mūsu par cilvēktiesību pārkāpumiem kritizētās kaimiņvalsts kriminālprocesa modeli. Vēl samērā nesen Alekseja Navaļnija [24] nepienācīgais tiesas process par apcietinājuma piemērošanu tika attaisnots tieši, pamatojot to ar efektivitātes aspektiem, kad lielā steigā un slepenībā tika veikts turpat policijas iecirknī. [25] Saprotams, tas pats par sevi ir absurds mūsdienu demokrātiski tiesiskā sabiedrībā un valstī.

Papildus neformālai-ārpustiesas pieejai, lai sasniegtu attiecīgo modeļa mērķi, jāpastāv arī vienveidībai. Proti, H. Pakers norādīja, ka arī «[i]erastas [rutinizētas] stereotipiskas procedūras ir [tikpat] būtiskas» [26].

H. Pakers salīdzināja šo modeli ar montāžas līniju vai konveijera lenti, kas pārvieto bezgalīgu lietu plūsmu, nekad neapstājoties. Lietas tiek piegādātas darbiniekiem, kuri atrodas fiksētās stacijās un katrā piegādātajā lietā veic noteiktu mazu soli, lai tā nokļūtu tuvāk gala produktam vai, «lai metaforu nomainītu ar realitāti, pabeigtu lietu». [27]

Proti, «[k]riminālprocess šajā modelī ir kā atlases process, kurā katrā veiksmīgā stadijā – pirms-aresta izmeklēšanā, arestā, pēc-aresta izmeklēšanā, gatavošanās tiesai laikā, tiesā vai vienošanās procesā, notiesāšanā un attaisnošanā – tiek iekļauta rutinizētu darbību sērija, kuras sekmīgums tiek novērtēts pēc tendences nodot lietu veiksmīgam noslēgumam» [28]. Sava izklāsta turpinājumā H. Pakers risināja arī jautājumu par to, kas tad ir šāds veiksmīgs lietas noslēgums. «[Tas ir] tad, kad agrīnā stadijā atmet tos gadījumus, kuros šķiet mazticami, ka aizturētā persona ir likumpārkāpējs, un pēc tam pēc iespējas operatīvāk nodrošina pārējo personu notiesāšanu ar minimālu iespēju [to] apstrīdēt» [29].

Kā atslēgas elementu šajā modelī H. Pakers uzsvēra vainīguma prezumpciju (oriģ. – presumption of guilt). Tas, protams, nevar neradīt vairākus jautājums. Visticamāk tādēļ viņš arī norādīja, ka šāds «[k]oncepts prasa pāris skaidrojumus, tā kā var likties pārsteidzoši, [ka tiek] apgalvot[s] ka tas, kas šķiet precīzi pretrunā ar mūsu vispārpieņemto nevainīguma prezumpcijas ideoloģiju, var būt būtisks modeļa, kurš dažos aspektos atbilst reālās-dzīves kriminālprocesam, elements» [30].

Attiecībā uz nevainīguma prezumpciju jānorāda, ka tas ir arī viens no Latvijas kriminālprocesa pamatprincipiem, kas ietverts Kriminālprocesa likuma [31] 19. pantā. Un, patiešām, šī prezumpcijas «nepieciešamība ir vispārpieņemta» [32]. Tomēr jāpiekrīt, ka princips, «lai arī sens un vispāratzīts, uzskatāms par tādu, kurš atrodas pastāvīgā attīstībā [.. , ko] nenoliedzami ietekmē kriminālprocesa attīstības tendences» [33].

Savukārt šobrīd vainīguma prezumpcija nepārprotami ir iestrādāta ne tikai vairākos normatīvajos aktos, bet arī nereti izpaužas no paša kriminālprocesa uzsākšanas brīža, daudzu kategoriju lietās, it īpaši izmeklējot finanšu un ekonomiskos noziegumus. [34]

H. Pakers gan atzina, ka vainīguma prezumpcija pašsaprotami ļauj noziedzības kontroles modelī efektīvi atrisināt lielu skaitu lietu. Šī koncepta galvenais pieņēmums ir tāds, ka policijas un prokuratūras veiktie «atsijāšanas pasākumi» ir ticami iespējamās vainas indikatori. [35] Citiem vārdiem sakot, nedalīta uzticēšanās ne-tiesas iestāžu veiktā darba rezultātam nozīmē, ka izmeklēšana pret personu notiek bez pieņēmuma, ka tā, iespējams, var būt nevainīga. Papildus tam, ja izmeklēšana ir konstatējusi, ka pierādījumu vainai ir tik daudz, ka drīzāk pret personu var tikt veiktas turpmākas procesuālas darbības, nevis viņa var tikt atbrīvota, tad visas turpmākās darbības pret viņu tiek pamatotas, uzskatot, ka visticamāk persona ir vainīga. [36] To psiholoģijā dēvē par pigmaliona efektu. [37]

Precīzi tieši tā šobrīd notiek kriminālprocess Latvijā. Pilnīga atteikšanās no «dabiskas neuzticēšanās» ne-tiesas iestāžu/orgānu darba rezultātam Latvijā pilnībā leģitimizē nesenie grozījumi Kriminālprocesa likumā, kad tiesa var atsaukties uz rakstveida liecībām, kuras ir iegūtas pirmstiesas kriminālprocesā, bez to attiecīgās pārbaudes kontradiktoriskā procesā tiesā. [38] Citiem vārdiem sakot, Latvijā šobrīd jau gandrīz pilnībā triumfē noziedzības kontroles modelis.

H. Pakers norādīja uz problēmu noteikt precīzu laiku, kad šāda pārliecība tiek nostiprināta, jo katrs gadījums tomēr pēc savas būtības ir individuāls, taču «[j]ebkurā gadījumā, vainīguma prezumpcija notiek krietni pirms «aizdomās turētais» kļūst par «apsūdzēto»» [39].

H. Pakers uzskatīja, ka vainīguma prezumpcija nav atbilstoša tiesiskuma izpratnei ierastajā nozīmē. Viņa ieskatos, tā drīzāk parāda attieksmi jeb noskaņojumu pret pirmstiesas procesa veicēju darba rezultātu. «Ja ir pārliecība par amatpersonu faktu noskaidrošanas darbību, kas notiek kriminālprocesa sākotnējās stadijās, uzticamību, [tas faktiski leģitimizē, ka] pārējie procesa posmi var būt samērā pavirši, [tādā veidā] nezaudējot darbības efektivitāti. Vainas prezumpcija, kā tā darbojas noziedzības kontroles modelī, ir tieši šīs pārliecības izpausme.» [40]

Autoru ieskatā, šīs doktrīnas bīstamība izpaužas tajā, ka no paša kriminālprocesa uzsākšanas brīža attiecīgie procesuālo darbību veicēji, būtībā, jau ir uzurpējuši tiesas funkcijas. Proti, viņi rīkojas kā tiesas izmeklētāji šī institūta vēsturiskajā izpratnē (izmeklēšanas tiesnesis kā institucionālas tiesas pārstāvis), tādā veidā pilnībā deformējot klasisko izpratni par tiesiskumu.

Tomēr H. Pakers uzsvēra, ka būtu kļūdaini uzskatīt, ka vainas prezumpcija ir pretēja nevainīguma prezumpcijai. «Nevainīguma prezumpcija nav tās pretstats, tā nav sasaistīta ar vainīguma prezumpciju. Abi šie jēdzieni iemieso atšķirīgas nevis pretējas idejas» [41]. Savu argumentu H. Pakers ilustrēja ar piemēru. Slepkava, sev vien zināmu iemeslu dēļ, nošauj savu upuri. Šo slepkavību redz vairāki cilvēki. Kad ierodas policija, slepkava pasniedz viņiem ieroci un saka: «Es to izdarīju, un es esmu priecīgs». To, kas noticis, apstiprina vairāki aculiecinieki. Slepkavu apcietina. Tādējādi, kā aprakstīja H. Pakers, šādos apstākļos «būtu absurdi apgalvot, ka aizdomās turētais, iespējams, nav izdarījis slepkavību. Bet tas nav tas, ko nozīmē nevainīguma prezumpcija» [42]. «Tā nozīmē, ka līdz brīdim, kad institūcija, kas juridiski ir kompetenta pieņemt šādu spriedumu, ir pieņēmusi šādu vainas atzīšanu, pret aizdomās turēto ir jāizturas tā, it kā viņa vaina [joprojām] ir atklāts jautājums, tādu iemeslu dēļ, kam nav sakara ar iespējamo lietas iznākumu» [43].

Proti, H. Pakers uzskatīja, ka nevainīguma prezumpcija ir vienīgi amatpersonai dotas norādes, kā viņiem būtu jāattiecas pret konkrēto personu, nevis pats izmeklēšanas rezultāts, savukārt vainīguma prezumpcija būtībā ir vienīgā iespējamā iznākuma prognoze. Tādējādi, H. Pakera ieskatos, «[v]ainīguma prezumpcija ir aprakstoša un faktiska, nevainīguma prezumpcija ir normatīva un tiesiska» [44].