«Mani dārgie brāļi, nekad neaizmirstiet, dzirdot daudzinām
apgaismības progresu, ka visspožākā velna viltība ir
pārliecināt jūs par savu neesamību!»

/Šarls Bodlērs, «Parīzes splīns»/

Simts gadus – no 1521. gadam līdz 1621. gadam – Livonija bija divu konfesiju cīņu lauks, kuru bez tam vēl plosīja ilgstošie kari. [1] Šodien Latvijas kristīgā baznīca un valsts saskaras ar fundamentāli citiem izaicinājumiem. Modernitāte – proti, tehnoloģiskās ražošanas domāšanas paradigmas un birokrātija ir atsvešinājusi indivīdus no primārajām institūcijām un piespiedusi tos veidot savrupas publiskās un privātās dzīves sfēras. Modernajā pasaulē vairs nav īstas uzticamības struktūras nevienai uzskatu sistēmai. Cilvēki ir spiesti izvēlēties paši sevi, īsti nepastāvot nekādam drošam un universālam pašu realitātes uztveres enkuram. Pretēji tam, kā tas bija vēl vismaz līdz 19. gadsimtam. Tas ir pazeminājis piederības izjūtu un uzspiež pašiem savu, nereti destruktīvu, subjektivitāti.    

Pīters Bergers [2] to dēvēja par «prāta bezpajumtniecību», padarot cilvēku izziņu vienīgi par komponenti, allaž meklējot līdzekli pašu voluntāri uzstādīto mērķu sasniegšanai. [3] Taču modernajā pasaulē idejas un pārliecības ir tik daudzveidīgas, ka indivīds, nedaloties savā uzskatu sistēmā ar sabiedrības kopumu, jebkuru uzvedību, kas no tās ir atkarīga, pārceļ uz savu privāto dzīvi. Tādējādi atsevišķi indivīda uzskati, kas var nebūt plaši pieņemti sabiedrībā kopumā, tiek paturēti sevī un var būt redzami tikai viņa privātajā dzīvē un nebūs redzami sabiedrībā. Tādēļ cilvēka eksistencei šajā laikmetā ir akūti nepieciešamas tādas struktūras kā baznīca, apkaime un ģimene, kas palīdzētu veidot kopības un piederības izjūtu, kas sakņojas saistībā ar kopējām vērtībām vai uzskatiem. Turklāt šīs struktūras var kalpot arī lielāku sociālo problēmu risināšanai, vienlaikus vairoties no atsvešinātības, ko rada plašāka sabiedrība. [4] Tomēr tas, vai baznīca šodien ir tam gatava un, pats galvenais, vai sekulārais mūsdienu cilvēks ir vēl gatavs tur atgriezties, ir jautājums vietā. Vai vispār var iebrist upē vienā un tajā pašā vietā?

Turklāt minētais process nenotika pēkšņi vienā dienā. Šis objektīvais dotums attīstījās gadsimtu gaitā. Iespējams, tieši tādēļ būtu interesanti ielūkoties vienā no šī procesa posmiem, proti, starpkaru perioda (1918–1940) Latvijā.

Autors rakstā apzināti izvēlējās nelietot mūsdienās vispārpieņemto vārdu «sekularizācija» [5], ar ko, īsi sakot, parasti saprot baznīcas īpašumu pāreju valsts rokās vai laicīgo motīvu nostiprināšanos cilvēku apziņā un darbībā, kā arī sociālajās attiecībās un institūcijās. [6] Tomēr, autora ieskatā, Latvijas valsts dzimšanas un visas «pirmās republikas» īsās dzīves periodu pavadošais laika gars visdrīzāk būtu raksturojams ar šobrīd no svešvārdu vārdnīcām latviešu valodā gandrīz izzudušo vārdu – «sekulārisms», kas pašsaprotami ietekmēja sabiedriski-politiskās aktualitātes un aktivitātes.

Tam atbilstoši sava aktuālā Zeitgeist sajūtai skaidrojums tika sniegts 1939. gadā klajā nākušajā Latviešu konversācijas vārdnīcas 19. sējumā ar šķirkļiem «Rudzi–Sirijs» (ko, starp citu, rediģēja arī mums visiem zināmie ļoti vispusīgie profesori Arveds Švābe (1888–1959), Aleksandrs Būmanis (1881–1937) un Kārlis Dišlers (1878–1854) ar atsauci uz avotiem, kuros aplūkotais problēmu loks mūsdienu skatījumā, iespējams, definēts ļoti pretenciozi un pat «tumsonīgi». Proti, nekristīgā pasaules kultūra kā cilvēces briesmas un nacionālās kultūras problēma. Autors nevar atturēties tā laika sekulārisma skaidrojumu citēt pilnībā: «[..] pasaules un dzīves uzskats, kas atraisijies no reliģijas un Dieva un sastopams jaunākos laikos visā pasaulē plašos apmēros. Šo apzīmējumu sāka lietot angļu teologi ap 19. g. s. vidu [..]. Sekularisms veido jaunu cilvēces tipu, kas apzinīgi piegriežas tikai laicīgai dzīvei, ko atzīst par veidojamu un vadamu ar stingri zinātnisku pamatotu un metodiski pilnīgu techniku. Sekularisma pamati dažādi: pārliecība par negrozamu dabas likumu vienvaldību pasaulē, ticība attīstības (evolucijas) idejai un cilvēku progresam uz pilnību, cerība radīt jaunu laikmetu ar saimnieciskām teorijām, politisks nacionalisms, idealistiska filozofija vai dažādu reliģiju izvēles sajaukums. Sekularisms nav viengabalaina sistema, bet ir lielā mērā jūtu ietekmēts praktisks dzīves virziens, ko apvieno tikai kopēja tendence un mērķis. – Lit.: I. H. Oldham, Die unchristliche Weltkultur als Menschheitsgefahr (1929); H. Schreiner, Die Säkularisierung als Grundproblem der deutschen Kultur (1930).» [7]

Šajā sakarā zīmīga ir arī sakritība, ka Latvijas valsts dzima vienā gadā ar vācu filozofa-pesimista Osvalda Špenglera [8] slaveno grāmatu «Vakareiropas noriets» [9]. Ļoti spilgti un tēlaini šo vēstures periodu apraksta arī profesors Harijs Tumans, Pirmo pasaules karu salīdzinot ar Peloponēsas karu [10], kurš savulaik salauza arī Senās Grieķijas (tagad – Eiropas) mugurkaulu. Tātad Pirmais pasaules karš iezīmēja robežšķirtni starp jaunajiem un jaunākajiem laikiem, starp veco un jauno Eiropu, kas uzņēma kursu uz atbrīvošanos no savas vecās kultūras. [11] Iespējams, ka šo laiku būtu pamatoti arī dēvēt par vienu no eiropiešu kristīgi-ticīgās «faustiskās» dvēseles [12] neatgriezeniskās transformācijas ceļa posmiem.

Protams, var jau arī vienīgi pavīpsnāt par O. Špenglera secinājumu zinātniskumu, tomēr ir arī nenoliedzami, ka viņa pareģojumi diemžēl nepielūdzami piepildās. Viņaprāt, katra kultūra, izsmēlusi savas iekšējās radošās spējas, izmirst un pāriet civilizācijas fāzē («civilizācija», pēc O. Špenglera domām, ir jebkuras kultūras krīzes iznākums, pilnība), ko raksturo ateisms un materiālisms, agresīva ekspansija uz āru, radikāls revolucionārisms, scientisms [13], tehnicisms [14] un urbanizācija. Latviešu literatūrzinātnieks Artūrs Priedītis [15] savukārt rakstīja, ka O. Špenglera ieskatā, «faustiskā» kultūra pagrima civilizācijā sākot no 19. gadsimta. Savukārt 20. gadsimta sākumā Rietumos jau valdīja civilizācija, tātad – kultūras pagrimums. O. Špenglers bija nelokāmi pārliecināts, ka kardināla loma civilizācijas ģenēzē piemita ateismam.Tādējādi ateisms faktiski ir civilizācijas pamats un tās dziļākā būtība. Tieši ateisma rezultātā mirst mitoloģiskā apziņa, mirst mīts, izšķīst reliģiski simboliskā māksla, metafizikas vietā stājās ētiskais racionālisms, prakticisms, dzīves mehanizācija, darvinisms, sociālisms. Civilizācijā brīvība, gars, personība, daiļrade tiek pretstatīta pragmātiskai nepieciešamībai, rentablam izdevīgumam, objektu pasaulei, kurā valda ļaunums, alkatība, ciešanas, verdzība, naids, nesaticība. Sociālisms kļūst sabiedriskā racionālisma galējā pakāpe. Civilizācija ciena pedantismu bez radošas dzīvības, gara atraisītības, dvēseles pulsācijas. Kad kultūra noriet civilizācijā (kaila tehnicisma kundzībā), tajā dzimst jauna kultūra, kurai nav nekādas intereses par veco kultūru. Jaunā kultūra sāk visu no sākuma. [16]

Kādēļ tik garš ievads? Pirmkārt, tādēļ, ka «faustiskā» dvēsele vienlaikus ir arī grēkatziņas un grēknožēlas dvēsele, kas savā glābiņu meklējošā izmisumā pēc palīdzības vēršas pie Dieva. Secīgi tā arī labi apzinās – kas ir grēks un kas nav. Zina, kas ir labs un ļauns. Šādas «dvēseles» degradācijas (nāves?) sekas, iespējams, varētu mūs gluži labi ieinteresēt kontekstā ar raksta turpinājumā aplūkotajiem krimināltiesiskajiem un kriminālprocesuālajiem jautājumiem starpkaru perioda Latvijas Republikā, kas korelē ar 8. baušļa [17] (un ne tikai) pārkāpumiem.

Otrkārt, kā mēs to tālāk redzēsim, Dieva autoritātes restaurācijā, ik pa laikam tika saskatīta panaceja (kaut vai Voltērs ar savu slaveno izteikumu «Ja nu gadīsies, ka Dieva nav, tas būtu jāizdomā» (franču val. si Dieu n’existait pas, il faudrait l’inventer) [18] ir tam spilgts piemērs) pavērst laika ratu atpakaļ jeb aizvērt Pandoras lādi [19], no kuras iepriekš jau bija atbrīvoti gluži ellišķīgi spēki. Starp citu, reformācijas tēvam Mārtiņam Luteram (Martin Luther, 1483–1546) bija raksturīga duālistiska pārliecība par katra kristieša nemitīgu cīņu ar velnu, ticot pārdabiskā nepastarpinātai klātbūtnei ikdienas dzīvē, kas mudina un pavedina (līdzīgi kā Faustu) grēcīgumam. [20] Un kā lai šeit arī neatceras Šarla Bodlēra (Charles Pierre Baudelaire, 1821–1867), 19. gadsimta viena no spilgtākajiem franču dzejniekiem, vārdus: «Mani dārgie brāļi, nekad neaizmirstiet, dzirdot daudzinām apgaismības progresu, ka visspožākā velna viltība ir pārliecināt jūs par savu neesamību!» [21].

Jebkurā gadījumā, piētiska romantisma apvītā atziņa, ka «[v]iss, kas latviešu tautā izauga tikumā un ticībā, tas izauga no šim trim grāmatām, kuras netrūka nevienā latviešu mājā. Iesvētīšanas dienā, tā bija nenoliedzamā, nenovēršamā, īstā un vienīgā dāvana – jauneklim un jaunavai. Lai viņš pats var dziedāt no savas dziesmu grāmatas. Bībele bija visas ģimenes grāmata, no kuras lasīja svētrītos un kurā lasīja arī katrā citā dienas brīdī un laikā. Dziesmu grāmata bija tā, kurā dziedāja ne tikai sanākot kopā, bet arī vienatnībā un vientulībā, sirdi augšup paceļot. Mazais katehisms [22] jau tad, kad mazais bērns stāvēja blakus savai vecmāmuļai pie viņas ratiņa un, kad viņa mācīja viņam vārdus un burtus. Viņa mācīja viņam katehismu un katehisma vārdus. Un nevajadzēja prasīt, kad tu to visu iemācījies? Un nevajadzēja prasīt, vai tas ir labi, vai tas ir slikti? Ko tas nozīmē: «Tev nebūs zagt, tev nebūs melot, tev nebūs nokaut. Tev nebūs citus Dievus turēt manā priekšā?»» [23], izskatās, ir vien jābūtības formā tērpta ilūzija, kura diez vai spēs piedzīvot savu renesansi.

Konfesionālo rekvizītu ekspluatācija politiskajās cīņās starpkaru periodā

Lai gan 1922. gadā Latvijā bija tikai trīs oficiāli pārstāvētās konfesijas – katoļi, pareizticīgie un protestanti, [24] tomēr līdz pat 1940. gadam ticīgo īpatsvars pret kopumā 1,9 miljoniem Latvijas iedzīvotāju saglabājās relatīvi augsts – 1,2 miljoni luterāņu, pusmiljons Romas katoļu, aptuveni 200 tūkstoši uniātu (grieķu katoļi), kā arī 12 tūkstoši baptistu un atsevišķi citu konfesiju piederīgie, [25] tādējādi pilnīgi pamatot ļaujot uzskatīt, ka garīgumam Latvijā vismaz tolaik bija senas un vēl nepiemirstas tradīcijas. Neraugoties uz to, tieši starpkaru periods bija radījis vispateicīgāko augsni pakāpeniskai konfesionālās apziņas maiņai, ko sekmēja sekulāro ideju strāvojumi. Spilgts apliecinājums minētajam ir 1922. gada janvārī un februārī notikušās Satversmes Sapulces vētrainās diskusijas par baznīcas šķirtību no valsts, jo Krievijas impērijā valdošā konfesija bija pareizticīgie, savukārt uz likuma pamata ar krietni mazāku privilēģiju apjomu bija reglamentēts evaņģēliski luteriskās baznīcas statuss, tādējādi, nodibinot Latvijas valsti, priekšplānā tika izvirzīts uzdevums, kā novērst priviliģētāka statusa piešķiršanu tikai vienai baznīcai iepretim citām.

Demokrātiskajās valstīs akceptētais konstitucionālais princips, atdalot valsti no baznīcas, [26] bija spēcīgs vadmotīvs šādas normas nostiprināšanai arī Latvijas konstitūcijā, tomēr konkrētā laikposma politiskās peripetijas Satversmes Sapulces diskutantiem neļāva rast pietiekami racionālu kompromisu, kā rezultātā valsts un baznīcas šķirtības princips expressis verbis Satversmē tika nostiprināts vien 1998. gada 6. novembrī, spēkā stājoties konstitūcijas 8. nodaļai. [27]

Sociāldemokrāts Kārlis Dēķens (1866–1942) uzsvēra, ka «[m]ēs [sociāldemokrāti – autora piezīme] neesam pret baznīcu, kas nenodarbojas ar politiku, bet nododas tikai savu locekļu reliģisko vajadzību apmierināšanai,» [28] kā arī izskanēja viedokļi, ka, lai gan «[..] esot bijuši savā laikā tādi vīri kā Voltērs, Gēte, kuri esot stāvējuši tikumiski ļoti augsti, bet no reliģijas neesot itin nekā turējuši, ka Voltērs droši vien būtu bijis pret katru baznīcu un būtu uzstājies par ikkatras baznīcas nošķiršanu no valsts. Jāatzīst, ka tanī bezdievības laikā, kad dzīvoja Voltērs, arī viņš piederēja pie Dieva zaimotājiem.» [29] Turpretim visasāk pret baznīcas atdalītības no valsts nostiprināšanu Satversmē iebilda Latgales reģiona deputāti, [30] ar dažādiem vēsturiskiem piemēriem citstarp akcentējot, ka «[..] katoļu ticībai un Rīgas senākajam bīskapam, Albertam un viņa pēcnācējiem [mums – autora piezīme] jāpateicoties par to, ka latvieši vispār un latgalieši it īpaši ir vēl latvieši un nav noslīkuši krievu purvā.» [31] Vienprātības trūkuma dēļ trešajā lasījumā priekšlikums par baznīcas atdalīšanu no valsts tomēr neguva nepieciešamo atbalstu, taču, kā vēlāk secināja profesors K. Dišlers, praksē «[b]aznīca gan tiek atdalīta no valsts, bet pēdējai tomēr vēl jāinteresējas par baznīcu. Reliģija tomēr paliek zināms pasaules uzskats, kas ir piemērots iedzīvotāju lielam vairumam.» [32]

Politisko kompromisu ceļš līdz 1922. gada Konkordāta parakstīšanai

Lai gan variācijas par tēmu «kā būtu, ja būtu» gluži neietilpst autora kompetencē, ar lielu varbūtību iespējams apgalvot, ka Satversmes Sapulces sīvo ideoloģisko pretstāvi minētajā jautājumā ietekmēja vairāki citi līdztekus notiekoši vēsturiski procesi, no kuriem šīs publikācijas kontekstā uzmanība pievēršama Satversmes Sapulces 1922. gada 19. jūlija kopsēdē pieņemtajam Likumam par konkordātu starp Svēto Krēslu un Latvijas Valdību (turpmāk – 1922. gada Konkordāts). [33] Raugoties retrospektīvi un atmetot reliģisko sentimentu, kas atsevišķu konfesiju piederīgajiem šī temata kontekstā tomēr varētu būt jo sevišķi spēcīgs, tomēr nākas secināt, ka daudzu aspektu dēļ 1922. gada Konkordāts bija ārkārtīgi izdevīgs politisks veikals, kas vienlaikus risināja daudzus jaundibinātajai Latvijas valstij sāpīgus jautājumus: Latgales seperātisma draudus, Latvijas starptautisko atzīšanu, kā arī sekmēja politisko dividenžu piešķiršanu redzamākajiem tā laika politiskajiem darbiniekiem, tiem esot vienisprātis – kamēr «[..] ticība un baznīca būs stipras, tikmēr sociālisms daudz nekā negūs [..].» [34]

Latgales jautājums savu nozīmi ieguva vēl krietni pirms valstiskās neatkarības pasludināšanas, jo austrumu novadu kāroja iegūt arī Krievija, Polija un Lietuva, turklāt vēsturiski Latgales iedzīvotāji bija krietni atsvešinājušies no pārējiem Latvijas apgabaliem, tādējādi «[..] attiecību izveidošana ar katoļu baznīcu bija sevišķi svarīga. Tālredzīgākie latviešu politiskie vadoņi jau 1916. gadā solīja latgaļu pārstāvjiem konkordātu ar Vatikānu katoļu garīgās un kultūras dzīves nodrošināšanai Latvijas valsts neatkarības gadījumā.» [35] Līdztekus Latgales līderu atbalsta saņemšanai Latvijas valdībai principiāli svarīgs bija arī jautājums par ārpolitisko attiecību nodibināšanu, tādējādi arī Latvijas neatkarības un starptautiskās atzīšanas jautājums nebija izņēmums no teju visu valstu ārpolitikā dominējošā uzskata, kas savulaik tika piedēvēts britu ārlietu ministram Lordam Palmerstonam (Henry John Temple, 1784–1865), – «ārpolitikā nav draugu, ir tikai valsts intereses» [36].

Krievijas impērijas laikā konkordāts ar Svēto Krēslu bija noslēgts 1847. gadā, nosakot, ka Kurzemes teritorija pievienojama Kauņas bīskapijai, savukārt Latgale – Mogiļevas bīskapijai, tādējādi līdz pat 1918. gadam radot situāciju, ka katoļu pārvaldes institūcijas atrodas ārpus Latvijas teritorijas. Ar tādu situāciju nebija mierā nedz vietējā garīdzniecība, nedz Latvijas valdība. Situācija bija saasinājusies jau 1918. gada septembrī, kad pāvests Benedikts XV 29. septembrī atjaunoja Rīgas bīskapiju. [37] Sākotnēji pati vietējā katoļu garīdzniecība mēģināja Svēto Krēslu pārliecināt par to, ka bīskapam ir jābūt latvietim, taču, kad šie mēģinājumi cieta neveiksmi, 1919. gada 4. oktobrī Jāzeps Rancāns (1886–1969) kā Pagaidu valdības speciālais sūtnis devās uz Romu ar valdības vadītāja Kārļa Ulmaņa (1877–1942) parakstītu lūgumu par Svētā Krēsla atbalsta saņemšanu. Taču «[..] sevišķi delikāts Rancāna uzdevums bija panākt pāvesta diplomātijas atbalstu Latvijas suverenitātes atzīšanai; par to valdība savukārt piesolīja Svētajam Krēslam izdevīgu konkordātu un materiālu pabalstu katoļu baznīcai Latvijā» [38].

Audiences laikā Svētā Krēsla sekretāram kardinālam Pjetro Gaspari (Pietro Gasparri, 1852–1934) J. Rancāns iesniedza vēsturisku pārskatu par katoļu baznīcas stāvokli Latvijā. Augstākā katoļu garīdzniecība Latvijas sūtni sākotnēji uzņēma visai vēsi, līdz brīdim, kad notikumu virzībai jaunu gultni piešķīra fakts, ka «[..] Romā pienāca ziņas, ka ar Antantes svētību Ulmaņa valdība «atbrīvojusi» arī katolicisma citadeli – Latgali.» [39] Līdz ar to 1920. gada 16. janvārī kardināls P. Gaspari Latvijas pagaidu valdībai paziņoja, ka Svētais Krēsls atzīst Latvijas valdību kā neatkarīgu valdību de facto kopš 1919. gada 13. septembra un piekrita Latvijas katoļu apvienošanai vienā baznīcas administratīvā vienībā. [40] Būtiski, ka kardināls P. Gaspari apsolīja apspriest arī citas pagaidu valdības iesniegtās prasības, [41] kas attiecās uz Latvijas juridisko atzīšanu, vienlaikus izvirzot vēl kādu prasību – «[k]as attiecas uz arhibīskapa goda atgriešanu Rīgas bīskapiem, tad arī tam svētais apustuliskais krēsls principā piekrīt, bet dara to atkarīgu no katedrāles, rezidences un pat materiālās palīdzības no valdības puses [..]» [42].

Apliecinot diplomātisko žestu un Svētā Krēsla nolūku nopietnību, 1920. gada martā Latviju apmeklēja Apustuliskais nuncijs Akile Rati (vēlākais pāvests Pijs XI; Ambrogio Damiano Achille Ratti, 1857–1939), kurš ar valdības pārstāvjiem vēlreiz pārrunāja gaidāmā konkordāta saturu un parakstīšanas nepieciešamību. [43]

1922. gada Konkordāts bija gatavs parakstīšanai jau 1921. gada vasarā, līdz ar ko 1921. gada 10. jūnijā Svētais Krēsls atzina Latviju de iure [44], tomēr parakstīšanas process draudēja izjukt 1921. gada valdības krīzes dēļ, kuras cēlonis bija meklējams Latgales zemnieku partijas pārstāvju protestos par agrārās reformas izpildes formālo raksturu Latgalē. Turklāt, kā zināms, visas konfesijas skāra arī 1920. gada 16. septembrī pieņemtā agrārā reforma, valsts zemes fondā ieskaitot vairāku desmitus tūkstošus līdzšinējo baznīcas un mācītājmuižu zemju, tādējādi minētais jautājums tolaik bija sevišķi vārīgs. Tādējādi abas puses ar ratifikācijas dokumentiem apmainījās tikai 1922. gada 3. novembrī. [45] Unikāla vēsturiska liecība par 1922. gada Konkordātu ir profesora K. Dišlera 1922. gada 5. aprīļa lekcijā norādītais, ka Latvijas sabiedrībā reliģijai piemīt liela nozīme, tādējādi «[..] ir vēlams, lai katoļu baznīcu pārvaldītu no Latvijas robežās atrodošas iestādes. [..] Vēlams, ka konkordāts būtu saskaņā ar demokrātiskas valsts iekārtu. Bīskapa iecelšana Rīgā ir vēlama tāpēc, lai Latgalē neattīstītos seperātisma tendences.» [46]

Līdz ar to 1922. gada Konkordāta noslēgšana panāca nepieciešamo politisko drošību Latgales jautājumā, atzīstot katoļu reliģijas brīvību un katoļu baznīcas juridiskās personas tiesības, solot Rīgas bīskapa vajadzībām nodot piemērotu baznīcu, dibināt garīgo semināru un atzīt katoļu baznīcas un īpašumu imunitāti. [47] Praktiski sarežģījumi tomēr radās jautājumā par bīskapa katedrāles noteikšanu, par ko cita starpā asas diskusijas notika arī Saeimā, [48] kad tika nolemts atdot Sv. Jēkaba baznīcu Rīgas katoļu baznīcas bīskapam. Vidzemes luterāņu konsistorija iebilda pret šādu valsts lēmumu, taču Iekšlietu ministrs, atbildot uz protestu, 1921. gada 21. oktobrī par nepaklausību no amatiem atlaida Vidzemes konsistorija prezidentu un vairākus citus luterāņu garīdzniekus. [49] Arī sabiedrībā par šo jautājumu nevaldīja vienprātība, un 1923. gadā, pēc Sv. Jēkaba baznīcas nodošanas katoļiem, par šī likuma atcelšanu tika rīkota vēsturiski pirmā tautas nobalsošana, taču kopējais nodoto balsu skaits bija nepietiekams, lai vēlētāju ierosināto likumprojektu pieņemtu. [50] Tomēr luterāņu pretstāve Saeimas nolemtajam bija tik sīva, ka «[..] 1923. gada 10. jūnijā no luterāņu baznīcas atbildīgās personas Sv. Jēkaba baznīcas atslēgas vajadzēja atņemt ar policijas palīdzību.» [51]

Lai gan nav šaubu, ka Latvijas valdība «[..] stājās sakarā ar Svēto Krēslu, lai dabūtu uz Latvijas katoļu bīskapa amatu poļa vietā latvieti» [52] – katoļu priesteri Antoniju Springoviču (1876–1958), tomēr šobrīd nebūtu pamata pārspīlēt 1922. gada Konkordāta nesavtīgumu. Jāatzīmē, ka drīz pēc tam, 1924. gada 4. maijā, arī J. Rancāns [53] tika iesvētīts ar Markopoles bīskapa titulu, kļūstot par Rīgas arhibīskapa labo roku. [54] Par šiem patiesajiem katoļu garīdzniecības valstiskās lomas nostiprināšanas mēģinājumiem, kā apgalvots atsevišķos avotos, priesteri tik vaļsirdīgi, protams, neesot bijuši: «Ārlietu ministrijai šis āzis dārznieka – kanoniķis valdības sūtņa – postenī tik atklāti nerakstīja» [55].

Galu galā – 1922. gada Konkordāta parakstīšanas laikā arī Svētais Krēsls risināja jautājumus par tā teritoriālo suverenitāti un starptautisko atzīšanu. Kā zināms, 1869. gadā, kad Džuzepes Garibaldi (Giuseppe Garibaldi, 1807–1882) karapulki ieņēma Romu un to pasludināja par apvienotās Itālijas galvaspilsētu, taču diplomātiska aprēķina dēļ neiekaroja arī pāvesta valsts teritoriju, lai vēl vairāk nesaasinātu attiecības ar pāvestu, pāvests Pijs IX sevi pasludināja par gūstekni, [56] neatzīstot Itālijas nacionālistu valdības likumu par baznīcas valsts suverenitātes atzīšanu tās jaunierādītajās teritorijās. Pāvesta valsts «Citta Vaticana» tika atjaunota vien 1929. gadā, noslēdzot Laterānas līgumu ar Itālijas valdību. [57] Jāuzsver, ka «Latvijas un Vatikāna konkordāts bija pirmais šāda veida līgums pēc I Pasaules kara starp Svēto Krēslu un pēckara jaunajām valstīm» [58], kam piemita milzīga nozīme, arī Svētajam Krēslam piesakot savu klātbūtni starpvalstu diplomātiskajās attiecībās.

1922. gada Konkordāts starpkaru perioda Latvijas politiskajā un sabiedriskajā dzīvē

Tomēr pēc 1922. gada Konkordāta noslēgšanas turpinājās visnotaļ asas diskusijas par tā lietderīgumu un nepieciešamību, kas cita starpā sakņojās luterāņu un katoļu īpašumtiesību un lietojumtiesību noregulēšanā [59] un arvien pieaugošajā sekulārismā. Arī periodikā 1922. gada Konkordāta virzienā tika raidīta skarba kritika: «Ir kāda vara, kura visu laiku modri un nikni stāv Latgales seperātisma sarga vietā. Tā ir viņas katoļu priesterība, patvaldonīga un spēcīgāka nekā valsts centrālā valdība. Patiesībā šie katoļu ksendzi arī diktē savu gribu visas valsts likteņa lēmējiem, tie latviešu diplomātus pataisa par piligrimiem, liek tiem ceļot uz Romu un slēgt demokrātisku valsti apkaunojošus konkordātus ar Svēto Krēslu, gar kuru mums taču nav nekādas daļas.» [60]

Saeimas deputāts Kārlis Pauļuks (1870–1945) pauda viedokli, ka nepieciešamība pēc tamlīdzīgu konkordātu noslēgšanas esot vienīgi valstīs, kur katoļticīgie nav dominējošās konfesijas pārstāvji. [61] Arī deputāts Jānis Vesmanis (1878–1942) principiāli skaidroja, ka «[m]ēs [Demokrātiskā centra deputāti – autora piezīme] nedomājam, ka konkordatam būtu kāda ārkārtēji svarīga starptautiska nozīme. Tāds viņš nebūt nav» [62]. Sociāldemokrātu pārstāvji iestājās par 1922. gada Konkordāta uzteikšanu, kolīdz tas būtu bijis spēkā pilnus trīs gadus, skaidrojot, ka Latvijā tamlīdzīgs nolīgums neesot nepieciešams, jo Latvijā neviena politiskā partija nekad neesot iestājusies par kādas konfesijas vajāšanu vai tās piederīgo tiesību ierobežošanu. [63] Ierosinājuma mērķis bija novērst risku, ka varētu pastāvēt kāda oficiāla valsts baznīca, proti, lai neviena no valdošajām konfesijām neatrastos priviliģētākā statusā. Faktiski 1922. gada Konkordāts gan netika atcelts. [64]

1922. gada Konkordāta praktiskā piemērošana starpkaru perioda tiesību avotos izpelnījās maz vērības. Viens no retajiem aspektiem, kas prasīja tiesību praktiķu viedokli, bija saistāms ar Rīgas Romas katoļu arhībiskapijas kā Mogiļevas Romas katoļu konsistorijas tiesību pārņēmējas tiesībām piedalīties strīdos par baznīcas īpašumu piederību. Daudzi strīdi bija uzsākti laikposmā pirms Latvijas neatkarības iegūšanas, taču saskaņā ar Agrārās reformas likumu visas baznīcu zemes pārgāja valsts zemes fondā. Izņēmums bija kapsētas un tās zemes vienības, uz kurām atradās baznīcas, klosteri, Aglonas klostera zemes, kā arī palīgēkas un dārzi. Tādējādi tika skaidrots, ka Rīgas arhibīskapija, lai gan būdama tiesību pārņēmēja, tomēr nebija tiesīga turpināt strīdus šādās lietās. [65]

Savukārt no krimināltiesību viedokļa daudz būtiskāka diskusija izvērtās par 1922. gada Konkordātu normu piemērošanu, ja pret katoļu garīdznieku stājies spēkā notiesājošs spriedums.

1926. gada Kriminālprocesa likuma [66] 974. pants noteica, ka pēc stāšanās likumīgā spēkā tiesas spriedums nododams izpildīšanai nekavējoties. Saistībā ar 1922. gada Konkordāta piemērošanu periodikā tika akcentētas praktiskās grūtības nodrošināt sprieduma izpildi, ja arhibīskaps «[..] atsakās atņemt garīgo amatu cietumā, pārmācības namā vai spaidu darbos notiesātam katoļu garīdzniekam» [67]. Senāta virsprokurors Fricis Zilbers (1875–1942) norādīja, ka 1926. gada Kriminālprocesa likuma neparedzot izņēmumu no sprieduma nekavējošas izpildes, ja sodīts katoļu vai kādas citas konfesijas garīdznieks. [68] Tādējādi saskaņā ar 1922. gada Konkordātu katoļu garīdzniekiem naudas sods būtu izciešams atbilstoši vispārīgiem nosacījumiem, aresta sods – savas konfesijas klosterī, bet «[..] pārējos brīvības atņemšanas sodus tie izcieš līdzīgi citiem notiesātiem, resp., uz vispārēja pamata un parastā kārtībā pēc tam, kad arhibīskaps tiek atņēmis garīgo amatu.» [69]

Šajā aspektā, virsprokuroraprāt, iezīmējas laicīgo un baznīcas tiesību mijiedarbība, jo notiesājošā sprieduma izpilde kļūst neiespējama, ja arhibīskaps to neatzīst par šķērsli katoļu konfesijas garīdzniekam turpināt pildīt sava garīgā amata pienākumus, lai gan «[..] arhibīskapam būtu iespēja sargāt savas konfesijas godu, atņemot notiesātam viņa garīgo amatu vēl līdz viņa ievietošanai ieslodzījuma vietā soda izciešanai» [70]. Tādējādi problēma tika saskatīta tajā, vai laicīgā vara var atļauties savu spriedumu izpildi padarīt atkarīgu no katoļu konfesijas garīgo dzīvi reglamentējošām kanonisko tiesību normām, jo «[..] sabiedriskai kārtībai, bez šaubām, kaitētu ar spēkā stājušos spriedumu notiesātu noziedznieku nenodošana soda izciešanai, šķēršļu likšana sprieduma izpildīšanai» [71].

F. Zilbers tamlīdzīgu rīcību uzskatīja par likumīgā spēkā stājušās sprieduma izpildes kavējumu, skaidrojot, ka tas «[..] nozīmētu graut pilsoņu tiesisko apziņu, pasvītrot, ka darbību, kuru valsts vara uzskata par kaitīgu, noziedzīgu un sodāmu, – augstākā garīdzniecība ne tikai neuzskata par tādu, bet atrod pat, ka tās pastrādātājs rīkojies pareizi un saskaņā ar konfesijas uzskatiem par pilsoņu pienākumiem pret valsts varu.» [72] Tādējādi, virsprokurora ieskatā, notiesātu garīdznieku ievietot ieslodzījuma vietā līdzīgi citiem notiesātajiem neesot nekādu šķēršļu, turklāt strīda gadījumā starp valsti un arhibīskapu tas būtu nododams izšķiršanai Ārlietu ministrijai. Turklāt 1922. gada Konkordāta piemērošanas problemātika tika saistīta ar Kriminālprocesa likuma nepilnību, latviski tulkotajā kodifikācijā nepārnesot tiesību normu, kas noteica termiņu, kādā garīgajai priekšniecībai jāsniedz ziņas par garīgā amata atņemšanu notiesātajam.

Bīskaps J. Rancāns uz minēto publikāciju sagatavoja atbildes rakstu, sniedzot atšķirīgu 1922. gada Konkordāta noteikumu iztulkojumu un vēršot uzmanību redakcionālajām atšķirībām līguma tekstā latviešu un franču valodā. [73] Tādējādi bīskaps J. Rancāns akcentēja, ka 1922. gada Konkordāta XIX. pants faktiski sastāv no divām daļām – pirmā daļa attiecas uz visiem ieslodzījuma veidiem par noziegumiem, kas nav saistīti ar garīdznieka izslēgšanu no garīgās kārtas (tātad – nevis amata), savukārt otrajā daļā noteikta soda izciešanas kārtība tādu noziegumu gadījumos, par kuriem baznīcas likumos ir paredzēta izslēgšana no garīgās kārtas. [74]

Tulkojumam un jēdzienu lietojumam vērtējumā par garīgo kārtu vai garīgo amatu piemita nozīme, jo izslēgšana no garīgās kārtas ir «degradatio» process, atņemot priestera kārtu, savukārt garīgie amati ir prāvests, dekāns, ticības mācības skolotājs, tādējādi – atņemot garīgo amatu, garīdznieks vēl paliek priestera kārtā. [75] Izslēgšana no garīgās kārtas ir augstākais soda mērs, kādu garīdzniekam var piemērot tikai garīgā tiesa, tādējādi bīskaps J. Rancāns uzskatīja, ka ne gluži par katru noziegumu garīdzniekam būtu atņemama priestera kārta. Turklāt arhibīskapa rīcības brīvība šai izvērtējuma ziņā ir ierobežota atbilstoši Ius canonicum noteikumiem. Arī 1922. gada Konkordāta XVII. pants pēc būtības paredzēja, ka garīdznieki, kuri apsūdzēti par sava garīgā amata pienākumu pārkāpumiem, atbild arhibīskapa vai viņa pilnvarnieku priekšā. Šāds bīskapa spriedums nebija pārsūdzams laicīgā tiesā. Savukārt 1922. gada Konkordāta XVIII. pants noteica, ka gadījumos, kad laicīgā tiesā par Latvijas likumiem paredzētiem noziegumiem pie atbildības tiek saukts garīdznieks, par to ir jāinformē arhibīskaps vai viņa deleģētie garīdznieki. Turklāt pēdējiem ir tiesības būt klātesošiem tiesas sēdē. Tādējādi, bīskapa J. Rancāna ieskatā, ja katoļu garīdznieks sodīts ar brīvības atņemšanas sodu, bet garīgā tiesa neuzskata par iespējamu izslēgt to no priestera kārtas, garīdznieks šo sodu jebkurā gadījumā izcietīs klosterī. [76] Tomēr virsprokurors F. Zilbers palika tajos ieskatos, ka kriminālprocesuālajā sfērā 1922. gada Konkordāts katoļu baznīcai nosaka pienākumu respektēt laicīgās varas kārtību un likumus, nevis otrādi.

Šajā kontekstā būtiski šķiet piebilst, ka 1922. gada Konkordātu aizstāja tikai 2000. gada 8. novembra Latvijas Republikas un Svētā Krēsla līgums. [77] Un, lai gan tā preambulā uzsvērts, ka 1922. gada Konkordāts zaudē savu spēku, ko apliecināja arī Apustuliskais nuncijs Ervins Jozefs Enders, tomēr nevar nepamanīt, ka jaunajā līgumā vairs netiek risināti jautājumi par soda izpildi garīdzniekiem, ja laicīgā tiesa tos notiesājusi par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Tādējādi jautājums par Svētā Krēsla un Latvijas attiecībām krimināltiesisko attiecību noregulējuma sfērā saistībā ar katoļu priesteriem, kas savu aktualitāti, kaut vai tikai ņemot vērā laiku pa laikam plašsaziņas līdzekļos nonākušās vēstis par kriminālprocesiem, kas uzsākti pret katoļu garīdzniekiem, arī mūsdienās turpina būt visai delikāts un vienlaikus aktuāls.

«Ulmaņlaiku» Dievs kā Vadonis

Lai gan nebūdams plašāku diskusiju priekšmets, 1922. gada Konkordāta noteikumi daudzējādā ziņā bija viens no svarīgākajiem avotiem konfesionālās likumdošanas jomā – Saeima daudzus tā noteikumus izmantoja par pamatu citu konfesiju reliģisku organizāciju darbības noteikumiem. [78] Vienlaikus nedrīkstētu arī aizmirst, ka atsevišķu laikabiedru vērtējumā katoļu baznīcas politiskā darbība Latvijas neatkarības pirmajā desmitgadē «[..] ideoloģiski sagatavoja ceļu fašismam. Baznīckungu partija [..] pilnīgi atbalstīja reakcionārās latviešu buržuāzijas un vispirms Ulmaņa zemnieku savienības politisko kursu uz valsts fašizāciju.» [79] Netiešā veidā šos vārdus apliecināja arī 1926. gadā no katoļu baznīcas izslēgtais Saeimas deputāts Francis Trasuns (1864–1926) [80], norādot, ka «[..] Latgales kristīgie [..] saistīti pie Zemnieku savienības stērbeles» [81].

Jauns posms Latvijas, Svētā Krēsla un Itālijas attiecībās sākās 1933. gadā, kad Pēteri Sēju (1880–1940) Latvijas sūtņa postenī Itālijā nomainīja romāņu filoloģijas profesors Arnolds Spekke (1887–1972) un «[..] par fašistiskās Itālijas iekārtu ļoti interesēties sāka latvju politiķis Kārlis Ulmanis.» [82] Tādējādi «laikā, kad ritēja sarunas par konkordātu ar fašistisko režīmu Vācijā (konkordātu parakstīja 1933. g[ada] 20. jūlijā) un kad, sekojot Vatikāna direktīvām, katoļu baznīca Vācijā centās novākt «fīreram» no ceļa visus šķēršļus, hitleriešu eksperimentiem Vācijā vienlīdz uzmanīgi sekoja gan zemnieku savienības vadītāji, gan arī kristīgo zemnieku un katoļu partijas līderi.» [83] Latviešu periodikā patiešām šim jautājumam tika pievērsta uzmanība, vēstot, ka «[..] Svētais Krēsls piekritis arī centra partijas likvidēšanai un izteicies par katoļu garīdzniecības piedalīšanos politikā. Pavēsts esot ar mieru nodibināt ar jauno Vācijas valdību sakaru, kas atbilstu tagadējam politiskam stāvoklim.» [84]

1922. gada Konkordāts K. Ulmanim lieti noderēja, stiprinot saites ar Eiropas fašistiskajiem režīmiem, kas kalpoja par pamatu kādam vēlāk paustam secinājumam, ka «[..] valsts vara klerikālismu atzīst par savas iekšējās politikas neatņemamu sastāvdaļu, par līdzekli savas kundzības aizsardzībai.» [85] Nav šaubu, ka Ulmaņa režīmam tā klerikālajā pozīcijā bija nepieciešams visu konfesiju atbalsts, ko pēdējais nekautrējās uzsvērt – «[v]aldība redz ticībā un baznīcas apmeklēšanā lielu spēku un stiprumu. [..] [M]ēs stiprināsim visas ticības, arī katoļu ticību» [86].

K. Ulmanis savu apņemšanos pildīja, 1938. gada 11. februārī izsludinot likumu, ar kuru stājās spēkā 25. janvārī parakstītā Papildu konvencija pie 1922. gada Konkordāta starp Svēto Krēslu un Latvijas Valdību. [87] Saistībā ar parakstīto papildkonvenciju pāvests Pijs IX K. Ulmanim piešķīra augstāko pāvesta goda zīmi – Pija IX ordeņa lielkrustu, [88] turklāt jaunais līguma papildinājums bija vērtējams kā labs politisks manevrs iepretim citām Baltijas valstīm, kas nebija tik sekmīgi apliecinājušas savu lojalitāti Svētajam Krēslam. Piemēram, lietuvieši bija pārliecināti, ka K. Ulmaņa režīma ārlietu ministrs Vilhems Munters (1898–1967) reizē ar papildvienošanās parakstīšanu «[..] centīsies iegūt Latvijas katoļu baznīcas archibīskapam Antonijam Springovičam Romas kardināla cepuri, pēc kuras kāroja arī lietuviešu bīskapi.» [89] Tādējādi 1938. gadā Rīga kļuva par metropoliju, savukārt Liepājā atjaunoja bīskapiju. Arī šeit neizpalika Svētā Krēsla pateicības vārdi K. Ulmanim un visai katoļu garīdzniecībai. [90] Turklāt 1938. gadā tika dibināta Katoļu teoloģijas fakultāte Latvijas Universitātē, kas Saeimas lēmuma nepieņemt Ministru kabineta izdoto likumu dēļ nebija uzsākusi darbu jau iepriekš, [91] akcentējot, ka tādējādi Latvijas katoļticīgajiem garīdzniekiem augstākā izglītība nebūs jāiegūst citās valstīs. [92]

Konfesionālo politiku K. Ulmanis atzina par spēcīgu instrumentu politisko ambīciju (vai šobrīd tas tā nav?) apmierināšanai, un reliģijas sociālā prestiža stiprināšanā liela loma piemita arī Preses likumam [93], kas paredzēja aizliegumu periodiskajos izdevumos publicēt ziņas, kas cita starpā grauj, nievā vai nonicina baznīcu, reliģiju, kā arī rakstus, kas musinātu uz pretdarbību likumiem vai citiem saistošiem noteikumiem. Mūsdienu apstākļos neticams varētu šķist vēl kāds K. Ulmaņa režīma klerikālais mēģinājums ar reliģiskiem instrumentiem nostiprināt savu vadonību, nepārprotami asociējot sevi līdzīgi Jēzum ar garīgo skolotāju. Proti, 1937. gadā izdotajā Bībeles latviešu valodas redakcijā uzkrītošā manierē tika modificēts Mateja evaņģēlija 23. nodaļas 10. pants, tam nu skanot šādi: «Jums arī nebūs saukties par vadoņiem, jo viens ir Jūsu vadonis, Kristus.» [94] Taču šāds rakstu vietas kropļojums izraisīja asas diskusijas starp visu konfesiju garīdzniekiem. Vai varētu būt vēl trulāka sekulārisma par excellence izpausme…