Nav šaubu, ka par nopietniem tematiem, tajā skaitā kliedzošām netaisnībām kriminālprocesa praktiskajā norisē, dažkārt ir vērts runāt arī ar humoru un ironiju. [1] Turklāt mēģinājumi artikulēti parafrāzēt [2] uz sabiedriskās morāles robežas balansējošus izteikumus, kā izrādās, tamlīdzīga publicistikas žanra autoriem nebūt nav tas vieglākais uzdevums. Tomēr arī tamlīdzīgu argumentu pamatā ir jābūt loģiskiem un no realitātes neatrautiem praktiskiem apsvērumiem.

Pirms kāda laika lasītājiem jau bija iespēja pavīpsnāt par kādu šķietami anekdotisku atgadījumu viena no autoru profesionālajā praksē, kad tiesas sēdes laikā valsts apsūdzības uzturētājs aizstāvim, kurš veica liecinieka nopratināšanu, ne pārāk laipni aprādīja ka «[..] šie jautājumi visi pirmstiesas izmeklēšanā ir uzdoti! Tātad, kādi papildjautājumi vai pretrunas? Šeit jau pratina otrreiz liecinieku. Tad kur ir pretruna? Nolasīt tanī protokolā, kur ir un vai kam nepiekrīt.» [3] Norādītajā gadījumā tiesa valsts apsūdzības uzturētāja uzmanību vērsa uz to, ka lai gan esot «[..] skaidra šī prakses nostāja, ka iztiesāšanā tiesā nevarētu pārjautāt vēlreiz pirmstiesas nopratināšanā jautāto [..]», tomēr «[..] aicin[a] [prokuroru] atsaukties uz likuma normu, kur tas ir aizliegts, ja pirmstiesas pratināšanā nepiedalās aizstāvji un pratināšana tiesā norit aizstāvības interesēs. Tātad [, prokuror,] pasakiet, lūdzu, kur ir aizliegts aizstāvībai vienīgo reizi un šobrīd pirmo reizi īstenot nopratināšanu?»

Taču pavisam mulsinošs pavērsiens pirms dažām nedēļām notika vēl kādā citā tiesas sēdē, kur, uzsākot pirmās liecinošās personas pratināšanu, pati tiesa stingri jo stingri piekodināja aizstāvjus gan šajā gadījumā, gan arī turpmāk citiem nopratināmajiem neuzdot jautājumus, uz kuriem iepriekš pirmstiesas kriminālprocesa stadijā viņi savās liecības jau bija snieguši atbildes. Pamatojums? Tāds šobrīd esot Kriminālprocesa likumā paredzētais regulējums.

Tamlīdzīgas prasības gan ir visnotaļ grūti ielasāmas 2020. gada 11. jūnija likuma «Grozījumi Kriminālprocesa likumā» [4] un 2020. gada 19. novembra likuma «Grozījumi Kriminālprocesa likumā» [5], kas stājās spēkā 2021. gada 1. janvārī, jauninājumu saturā, lai gan tieši tas, nenoliedzami, ir šīs jaunās pierādījumu pārbaudes kārtības maiņas pamatā. Acīmredzot, sava daļa patiesības atbalsojas humoristiskajā vēstījumā, ka, «ja kādu likumu var nepareizi iztulkot, tas arī tiks nepareizi iztulkots» [6] … Tomēr gluži jaunu dimensiju šo grozījumu būtībai piešķir tā saucamās likumdevēja gribas skaidrošanai un grozīto Kriminālprocesa likuma normu pareizai piemērošanai veltītās publikācijas [7] un ne mazums šaurākam kriminālprocesā iesaistīto personu lokam paredzētu tālākizglītības nodarbību.

2020. gada 11. jūnija likumā «Grozījumi Kriminālprocesa likumā» un 2020. gada 19. novembra likumā «Grozījumi Kriminālprocesa likumā» pakotnēs paslēptās «idejas» (ne tikai attiecībā uz publikācijas sākumā ieskicēto traģikomisko situāciju tiesas zālēs, bet gan drīzāk visu šo fundamentālo grozījumu apslēptā būtība) rupji samīda robežšķirtni starp demokrātiskā valstī garantētām pamattiesībām (un fundamentāliem principiem atbilstošu kriminālprocesu) un likumdošanas rezultātā tapušu juridisku nonsensu, ko dažviet doktrīnā pilnīgi pamatoti mēdz dēvēt arī par patvaļu. [8]

Ar jēdzienu «likumdevējs» sen jau vairs kā nav saprotama tauta vai Saeima, bet tas, tostarp šīs publikācijas kontekstā, tulkojams plašāk – kā viss «[..] personu un institūciju kopums, kas piedalījušies likuma izstrādāšanā un pieņemšanā: 1) projekta un tā koncepcijas izstrādāšanā ministrijā; 2) projekta un tā koncepcijas saskaņošanā ministrijās un citās institūcijās; 3) projekta un tā koncepcijas apstiprināšanā Ministru kabinetā; 4) projekta apspriešanās Saeimas (apakškomisiju) komisiju un Saeimas sēdēs; 5) projekta pieņemšanā Saeimā» [9]. Tādā gadījumā iesaistīto personu loks, kas pielikuši roku, lai attiecīgajā laikposmā kāda tiesību akta projekts ieraudzītu dienasgaismu, kļūst netverami liels un ar grūtībām personificējams: tie ir prokurori, tiesneši, dažkārt arī advokāti un citi juridisko profesiju pārstāvji, kas kļuvuši par nevēlētu, tādēļ arī demokrātiski neleģitimētu «moderno» likumdevēju. Tam piešķirtas tiesības pieņemt visiem saistošus likumus, pašam atrodoties inkognito režīmā un tādējādi – par saviem vārdiem un jo sevišķi darbiem neuzņemoties nekādu atbildību.

Britu filozofs Rodžers Skrūtons (Roger Vernon Scruton, 1944–2020) savulaik rakstīja, ka tamlīdzīgu aiz slēgtām durvīm tapušu likumu autori veido politisko šķiru, kas nav atbildīga cilvēku priekšā, tomēr atbildība kā kultūras sastāvdaļa ir «[..] pirmā lieta, kas pazūd, kad utopisti un plānotāji pārņem vadību» [10].

Ar manieri, kādā šie grozījumi tika izstrādāti, visupirms jau ir ticis brutāli piesmiets «labas likumdošanas princips», bez publiskas apspriešanas ar plašu atzītu (autoritatīvu) tiesību zinātnieku un praktiķu piedalīšanos, pašmērķīgu, nepieļaujami personisku, ambiciozu motīvu dēļ virzot un apstiprinot tiesiskuma ziņā būtībā vienus no skandalozākajiem grozījumiem Kriminālprocesa likumā.

Tikpat lielas bažas par likumdevēja patiesajiem rīcības motīviem raisa vēl kāds apstāklis, proti, ka par nerakstītu paražu kļuvusi prakse sākotnējo likumprojekta tekstu būtiski mainīt tā izskatīšanas gaitā Saeimā. [11] Kā savulaik rakstīja poļu sociologs Ādams Podgoreckis (Adam Podgórecki, 1925–1998), izstrādājot teoriju par tā dēvēto «apslēpto tiesību struktūras koncepciju» [12], likumdošanas procesu ietekmē dažādi faktori, tostarp lobiji un interešu grupas, kas pauž konkrētu nostāju, veidojot «apslēptu un neredzamu likuma struktūru, kas nav redzama ne tikai juristiem, bet arī iedzīvotājiem. Šīs apslēptās struktūras ietekmē likumu pieņemšanas un īstenošanas veidu [..]» [13]. Atsevišķu tiesību ekspertu vīzijas, gūstot likumdevēja atbalstu, arvien nekautrīgāk groza procesuālās pamatvērtības iepriekš neparedzamā virzienā.

Tas pilnā mērā attiecināms arī uz 2020. gada 19. novembra likumā «Grozījumi Kriminālprocesa likumā» ietvertajiem jauninājumiem, kas, iztrūkstot plašākām diskusijām un kriminālprocesa zinātnes atziņās balstītiem apsvērumiem par to nepieciešamību un patieso ieviešanas nolūku, tika leģitimēti un iekļauti normatīvajā regulējumā galvenokārt atsevišķu praktiķu subjektīvo prakses novērojumu iespaidā. Šie grozījumi, kas diametrāli pretēji likumam «Par tiesu varu» [14] varu paredz, ka tiesvedība kriminālprocesā noris sacīkstes formā, un pat līdzšinējai kriminālprocesa doktrīnai, kas vairāk vai mazāk šo formu tomēr atzina, fundamentāli mainīja iztiesāšanas kārtību. [15]

Taču jājautā – ko tad fundamentāli vajadzēja mainīt?

Acīmredzot – loģiskam šo izmaiņu uzskaitījumam jāseko no vairāk abstraktā uz mazāk abstrakto.

Savā sausajā atlikumā 2020. gada 19. novembra likums «Grozījumi Kriminālprocesa likumā» galīgi definē un secīgi finalizē iepriekš 2020. gada 11. jūnija likumā «Grozījumi Kriminālprocesa likumā» uzsākto virzību uz faktisko atteikšanos no nevainīguma prezumpcijas principa. Tās kriminālprocesā (klasiskajā – kontinentālās Eiropas kriminālprocesam raksturīgajā izpratnē) gluži vienkārši vairāk nav. Šis princips nu kļuvis par tukšu deklarāciju, tīkamu lozungu, jo praktiski jau tiek prezumēta pirmstiesas kriminālprocesa gala rezultāta neapšaubāmība. Arī tiesību zinātnieki, uzsverot norādīto grozījumu acīmredzamo nesaskaņotību ar pārējo kriminālprocesuālo sistēmu, ir uzvēruši, ka tie «[..] raisa iebildumus gan tā sistēmiskās neskaidrības dēļ, gan pēc būtības. [..] Tāpat nebūtu pieļaujams, ka iepriekš sniegtās liecības tiek izmantotas bez jebkādas iespējas iniciēt to pārbaudi, jo, pilnīgi iespējams, ka tās ir procesuāli nekvalitatīvas [..] vai ir citi apstākļi, kas liedz to izmantošanu» [16].

Taču tāda kārtība atbilstoši pagaidām vēl līdz galam neverbalizētajai, šobrīd vēl šķietami pusapslēptajai «doktrīnai», krimināllietai nonākot tiesā ar lēmumu par lietas nodošanu tiesai, ļauj šim pirmstiesas kriminālprocesa rezultātam (līdzīgi kā Administratīvās atbildības likuma [17] tvērumā – attiecīgās iestādes procesa rezultāts par tā dēvētajiem «mazajiem kriminālnoziegumiem») jau sākotnēji tiek pieņemtam (prezumētam) kā pareizam un nevainojamam. [18] Raugoties no doktrinārajām pozīcijām, kriminālprocesā neviena persona ab initio nedrīkstētu tikt uzskatīta par vainīgu konkrētu darbību izdarīšanā. [19] Šāds secinājums pamatojams apstāklī, ka «[n]evainīguma prezumpcijas konstitucionālais rangs izslēdz tiesisku iespēju piemērot legālo prezumpciju ar vainīguma prezumēšanas sekām» [20]. Taču praksē šie grozījumi savā konsekvencē, ievērojot kriminālprocesa specifisko būtību, nemaz nevar nozīmēt ko citu kā apsūdzētās personas vainīguma sākotnējo prezumēšanu. Būtībā ir noticis tas, ko skaļi pateikt neuzdrošinājās pat Staļina laika (nerunājot nemaz par vēlāko laiku) padomju kriminālprocesa teorētiķi, lai gan praksē tieši tā arī notika.

Protams, ka nevienam pat prātā nav bijis pieprasīt rīkoties pēc analoģijas ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, tai aplūkojot jautājumu, kā tiesā ir izvērtējama apcietinājuma piemērošana (proti, šāda izvērtēšana ir veicama nevis virzienā no «persona ir apcietināma», bet gan – virzienā no «persona ir atbrīvojama», proti, tiek prezumēts, ka persona ir atbrīvojama [21]). Arī tad zustu krimināllietas iztiesāšanas būtība tiesā. Galu galā – arī pats sacīkstes princips. Taču droši vien pilnīgi saprātīgi būtu prasīt, lai tiesnesis ieejot tiesas sēžu zālē, līdz pat procedūras beigām, kas beidzas ar apsūdzētā pēdējo vārdu, savu izvērtēšanu konsekventi virzītu ar vienmēr alternatīvi uzdodamu jautājumu: persona ir nevainīga vai persona ir vainīga? Un tas nozīmē, ka jelkāda neadekvāta iejaukšanās apsūdzētāja un aizstāvja darbībās ir netiesiska, jo priekšlaicīgi atklāj tiesas vērtējumu par personas nevainīgumu vai vainīgumu. Būtībā – atklāj tiesas apspriežu istabas noslēpumu vēl ilgi pirms tam, kad uz turieni būtu jādodas nolēmuma pieņemšanai.

Minētie Kriminālprocesa likuma grozījumi piedāvā no šīs «neērtības» atteikties. Tā teikt, nekautrēties salikt visu savās vietās no paša sākuma.

Lūk, tāda arī ir fundamentālākā jaunākās kriminālprocesa «doktrīnas» būtība! «Interesants process, kāds nekur nav nevienā zemē» [22], apmēram tā to novērtēja viens no pakotnes tēviem.

Taču tā ir tikai redzamā aisberga daļa. Vienlaikus slēptā, bet arvien lielākus aktīvisma apgriezienus iegūstošā formā notiek arī līdz šim strikti nodalāmo kriminālprocesuālo – kriminālvajāšanas un tiesas – funkciju sapludināšana.

Tiesas kā līdz šim neapstrīdamas un absolūti galvenās kriminālprocesa stadijas paradigma tiek sašķiebta. Ne-tiesas iestāžu veiktais pirmstiesas kriminālprocess-kriminālvajāšana (teorētiski – prokurora izziņas modelis [23]) kļūst par svarīgāko kriminālprocesa stadiju (pamatprocesu), sākot pakāpeniski aizstāt lietas iztiesāšanu tiesā kā pamatstadiju. Tiesai pakāpeniski tiek piešķirta gluži vai sekundāra kontroles palīgfunkcija, kuras uzdevums ir vienīgi akceptēt (leģitimizēt) vai noraidīt iepriekš pirmstiesas procesā iegūto rezultātu.

Tādējādi ne-tiesas iestāde – prokuratūra – faktiski daļēji pārņem tiesas funkcijas, tās vietā sākot iegūt un nostiprināt līdz šim vienīgi kontradiktoriskā iztiesāšanas procedūrā pārbaudāmus un tāpēc tā arī dēvētos «tiesas pierādījumus», lai gan teorētiski vienīgi tiesa pirmstiesas procesā gaitā savāktajiem pierādījumiem var piešķirt pierādījuma spēku, ko tādēļ arī dēvē par «tiesas pierādījumiem».

Pirmās instances tiesai līdz ar šo maldu mācības doktrīnu būtu jākļūst vienīgi par viena no iespējamiem pirmstiesas kriminālprocesa rezultāta – prokurora iztiesāšanai nodotās krimināllietas – kvazi-apelācijas (tiesas kontroles) instanci, kur aizstāvībai tiek dota iespēja šo jau pēc būtības prejudiciālo rezultātu apšaubīt principiāli jaunu kriminālprocesuālo attiecību ietvaros. Taču tad jau nākamais loģiskais solis būtu atteikties no apelācijas instances tiesas institūta…

Varas nesējiem, īstenojot uzticētās pilnvaras, arvien jāatceras par sabiedrības kopuma un ikviena indivīda uzskatu nehomogēno struktūru, kurā prevalējošie politiskie, morālie un tiesiskie priekšraksti vai nu tos iegrožo, vai – gluži pretēji – ļauj tiem vaļu. [24] Sabiedrības komplekso konstrukciju sekmīgi regulēt var tikai pārdomāts un taisnīgs normatīvais regulējums. Vienlaikus gan nedrīkstētu aizmirst, ka par ikvienu svarīgu un nozīmīgu valsts vai sabiedrības dzīves jautājuma reglamentāciju, kuros nepieciešama konceptuāla izšķiršanās un politiska diskusija, lēmumu pieņemšana uzticama pašam likumdevējam, tostarp novēršot riskus, ka līdzsvars starp izpildvaru un likumdevējvaru varētu nosvērties uz izpildvaras pusi tiktāl, ka varas dalīšanas principa būtība taptu apdraudēta. [25] Turklāt šāda līdzsvara nodrošināšanai ne mazāka uzmanība veltāma kriminālprocesā, kura efektivitāte lielā mērā saistāma ar likumdevēja prasmi procesuāli līdzsvarot gan pušu līdztiesību, gan tiesneša aktivitāti. Par to savulaik rakstīja arī profesors Pauls Mincs, norādot, ka visas valsts iekārtas gribai piešķirt pareizo saturu spēj vienīgi gudra varas pašierobežošanās. [26]

Apgalvojot, ka «[..] prokuroram ir centrālā un vadošā loma krimināltiesisko attiecību taisnīgā noregulējumā» [27] vai uzskatot, ka «[..] sabiedrība, vienoti paužot atbalstu prokuratūrai, var ietekmēt politisko gribu un lēmumus [..]» [28], kriminālprocesuālā taisnīguma izpratnē tiek radīts ievērojams disbalanss. Savukārt šādu uzskatu atbalstītāju vairākumam uzticot lēmumpieņēmēju vai likumdevēja funkcijas, varas uzurpācijas draudi iegūst ar vien bīstamākas īstenības vaibstus.

Par to liecina gadījumi arī viena no autoru profesionālajā praksē, kad arvien biežāk tiesas sēdēs, apspriežot procesuālus jautājumus par liecinošo personu nopratināšanas secību un aicināšanu uz tiesu vispār, nākas dzirdēt prokuroru teatrālās nopūtas: «Ko ta’ mēs [sakarā ar jaunajiem grozījumiem– autoru piezīme] [29] – mēs jau šeit vairs neko nelemjam… Tas jau advokātiem jājautā.» Uzspēlētā pasivitāte skārusi arī jautājumu par pirmstiesas kriminālprocesā fiksēto liecību nolasīšanu. Jebkurā gadījumā jāatgādina – lai cik diskutabli arī būtu pēdējo gadu jauninājumi kriminālprocesuālajā noregulējumā, Kriminālprocesa likuma 43. panta pirmās daļas 4. punkts, kas kumulatīvi paredz prokurora pienākumu un tiesības virzīt apsūdzības pierādījumu pārbaudi, pagaidām gan izslēgts nav.

Turklāt demokrātiskā sistēmā, kuras pamatprincips ir mācība par varas trīsdalību [30] un nenoliedzamā 1789. gada Lielās Franču revolūcijas ietekme, būtiska loma dažādo interešu samērošanā piemīt tiesu varas pārstāvjiem. Lai gan tiesa nereti tiek uzskatīta par tiltu starp tautu un likumdevēju, kas pēdējo notur tam uzticēto pilnvaru robežās, jāatceras, ka, atļaujot tiesu varai īstenot likumdevēja vai izpildvaras pilnvaras, tai tomēr piemīt tendence kļūt bīstamai. [31] Šai apstāklī, autoruprāt, arī slēpjas jautājuma esence – pieļaujot iespēju veidot veselu «likumdevēju» ķēdi jeb kaskādi, kas, aizvien attālinoties no suverēna un tā leģitimētā parlamenta, patvaļīgi ierobežo personu tiesības, [32] tiek pavērtas slūžas kriminālprocesuālo normu plūdiem. Taču tāda likumdošanas prakse gan tiecas ārpus jelkādiem saprāta rāmjiem, jo arvien jauni regulējuma jaunievedumi šķiet esam radušies no atsevišķu kādreizējo tiesnešu empīriskiem vērojumiem tiesas zālē, absolutizējot dažus izņēmumus kā ierastu praksi, vai dažbrīd subjektīvas netīksmes pret konkrētiem procesa dalībniekiem, tādējādi iespēju rosināt arvien jaunus grozījumus uzlūkojot kā ārstējošu terapiju visām kriminālprocesa «kaitēm».

Šāda «doktrīna», mazākais, ir neraksturīga kontinentālās Eiropas kriminālprocesam.

Prokurors tādējādi vēl pirmstiesas procesa stadijā (šis institūts līdz ar to arī kļūst visnotaļ nosacīts, jo tiek degradēta tā izpratne) daļēji uzņemas (uzurpē) krimināllietas iztiesāšanas funkciju (par to, piemēram, liecina arī gandrīz nekontrolējamās pilnvaras ar prokurora priekšrakstu pabeigt kriminālprocesu, būtībā pašam nosakot kriminālsodu [33]). Skaidrs, ka pirmstiesas kriminālprocesā šobrīd nav arī nekādas runas par sacīkstes procesa formu, kas, iespējams, šos sistēmiskos trūkumus vismaz daļēji varētu kompensēt. Taču jāatgādina, ka tur šobrīd nav pat objektīvās izmeklēšanas procesa formas, kas paģērētu vienlīdz ar apsūdzošiem pierādījumiem meklēt un nostiprināt arī attaisnojošos pierādījumus. Tas katrā ziņā nav nepārprotami nostiprināts Kriminālprocesa likumā. Un faktiski tā nenotiek pat tuvu.

Taču arī iztiesāšanas stadijā tiesā kriminālprocess faktiski nenotiek sacīkstes formā. Un vienlaikus tas nenotiek arī objektīvās izmeklēšanas formā. Tiesa patiešām it kā ārēji arī neiejaucas nedz apsūdzības uzturēšanā, nedz arī aizstāvības realizēšanā. Taču – kas tad īsti notiek? Kas tas par hibrīdu?

Jebkurā gadījumā šāda kriminālprocesa hibrīdforma ar jaunās «doktrīnas» indes piešprici, kas paģērē pirmstiesas kriminālprocesa rezultāta neapšaubāmību, izraisa pilnīgu nevainīguma prezumpcijas kolapsu [34].

Nelāgi izskatās arī tas, ka vienlaikus ar Covid-19 likuma izraisītajiem jauninājumiem [35] un arī tīri praktiskiem aicinājumiem un gluži praktiskiem mēģinājumiem kriminālprocesu galvenokārt pārtaisīt par digitālu nodarbi, faktiski līdz šim tiesas izmeklēšanas neatņemamā sastāvdaļa – tiešums un mutiskums publiskā tiesas sēdē – sāk pakāpeniski izzust (arī tiesas ēkā klausītāji bez īpašas iepriekšējas pieteikšanās netiek ielaisti). Publiskums tiek arī šādi eliminēts. Taču šeit autorus drīzāk uztrauc pierādījumu pārbaudes tiešuma un klātienes jautājums. Prokurora dalība šeit vairs īsti nenotiek. Jo līdz grozījumiem paredzētā tieši prokurora aktīvi virzītā pierādījumu pārbaude jau ir notikusi vēl pirmstiesas kriminālprocesā. Protams, arī nepubliski, jo aizstāvība piedalās procesuālo darbību izdarīšanā vienīgi ar sava klienta piedalīšanos.

Ja pirmstiesas procesā iegūtie rezultāti iepriekš aprakstīto iemeslu dēļ iegūst pagaidām vēl nerakstītas legālās prezumpcijas spēku, tad jājautā, par kādu Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas [36] 6. panta garantiju – nopratināt vai panākt nopratināt apsūdzības lieciniekus un pieprasīt aizstāvības liecinieku klātbūtni un nopratināšanu ar tādiem pašiem nosacījumiem kā apsūdzības lieciniekus [37] – var būt runa, ja šī nopratināšana ir jau sen veikta iepriekš kabinetā klusumā, no kurienes aizstāvis tiek turēts lielgabala šāviena attālumā, bet pēc tam viņam tiek liegts uzdot jautājumus pēc saviem ieskatiem, un turklāt, pat šo liecību apšaubīšanas gadījumā, tik un tā saskaņā ar Krimināllikuma 506. panta ceturtās daļas trešo teikumu, šīs liecības var tikt liktas notiesājoša sprieduma pamatā. Citiem vārdiem – loks ir noslēdzies. Taču, iekams autori pievēršas pierādījumu pārbaudes vēsturiskās izpratnes modifikācijām, šajā visā pesimistiskajā pasāžā ir arī kāda laba nots – vairumā gadījumu godīgi un taisnīgi tiesneši izskata lietas kā iepriekš – ar cieņu pret aizstāvības institūtu, savu iespēju robežās boikotējot jaunās un neprātīgās vēsmas.