Par velti kāvās Aurēlijs,
Par velti domāja viņš domas,
Jo jaunai Rīgai neder tas,
Kas derēja priekš senās Romas.

/Jānis Rokpelnis. «Ziņģe par Marku Aurēliju»/

Epigrāfs no Luī Ferdinanda Selīna [1] komēdijas «Baznīca» [2], ar ko franču eksistenciālisma filozofijas pārstāvis Žans Pols Sartrs [3] iesāk savu pirmo romānu «Nelabums» [4], vienlaikus ir manifests, iespējams, vislakoniskāk izteiktajai politiskās, filozofiskās un jebkuras citas pārliecības divdabībai, kas caurstrāvoja Eiropu Otrā pasaules kara priekšvakarā. [5] No vienas puses – dzelžains utilitārisma un lietderības prevalences diktāts, kas sabiedrības labumu un vispārības intereses nostata augstāk par personai piemītošo individuālo cilvēcības sfēru, bet, no otras puses, zemapziņas dzīlēs gruzdošs jautājums, vai vispār šajā pasaulē eksistē kaut kas tāds, kam tad būtu piešķiramas tiesības iejaukties indivīda brīvībā un iespējās to īstenot. Franču eksistenciālisma pārstāvji, kategoriski noraidot domu par cilvēcisko brīvību kā identu kategoriju patvaļai, uzsver, ka brīvība nav iegriba vai kaprīze, bet gan, Ž. P. Sartra vārdiem runājot, brīvība «[..] šī vārda īstajā nozīmē realizējas tad, ja cilvēks savā rīcībā «izvēlas visu pasauli», t.i., ja viņš apliecina cilvēcību [..]» [6].

Šie divi ideju pretpoli – utilitārisms un apcere par patvaļas iegrožošanu kā garantu indivīda brīvībām – nav tikai abstraktu prātojumu auglis; tās iegūst nepieciešamo noteiktību un konkrētību, ievijoties konkrētā diskursā vai sastopot līdzīgi domājošus disputantus. Šajā ziņā izņēmums nebūt nav arī kriminālprocesa juridiski-politiski-morāli-ētiskā konstrukcija, kurā vismaz šobrīd galveno vijoli spēlē politisko trendu saturs un šī satura atbilstība morāli ētiskajām vērtībām, tam pēcgalā rezultējoties kriminālprocesuālās kārtības tiesiskajā noregulējumā. Tieši tādēļ šķiet pilnīgi iederīgi arī uz kriminālprocesa pārgrozījumu tendencēm attiecināt Ž. P. Sartra savulaik trāpīgi citēto epigrāfu – «[t]as ir puisis bez nozīmes sabiedrībā, tas ir tikai indivīds» [7]. Praksē, pārfrāzējot šos vārdus atbilstoši kriminālprocesuālo normu piemērotāju un praktiķu individuālajai tiesiskajai apziņai, tie iegūst vēl radikāli citādāku saturu. Citiem vārdiem sakot – tā ir indivīda tiesību un tiesisko interešu nivelēšana un vienādošana ar sabiedrības interešu vispārīgumu, kas jau pati par sevi ir praktiski un dabiski neiespējama.

Gan amerikāņu krimināltiesību zinātnieks Herberts Pakers [8], gan krievu kriminālprocesa pētnieks profesors Leonīds Golovko [9] bijuši vienisprātis, ka krietni paprāvai «[..] sabiedrības daļai ir maz simpātiju pret pienācīgā procesa modeļa principiem» [10], taču paša pienācīgā procesa modeļa [11] spēks slēpjas tieši tā spējā indivīdu pasargāt no varas patvaļas – no personīgās brīvības nepamatotas ierobežošanas. Tādējādi abi minētie kriminālprocesa zinātnieki, tiesa, neatkarīgi viens no otra, uzsvēra, ka kriminālprocesa praktiskā norise, kas nesaraujami saistīta arī ar politisko novitāšu ietekmi uz leģislatīvo procesu, atbilstoši svārsta principam te nosveras prom no pienācīgā procesa jeb prom no indivīda tiesības un brīvības aizsargājoša kriminālprocesuālā modeļa, te atkal, sasniedzot galēji bīstamo (turklāt – tieši pašai sabiedrībai galēji bīstamo) punktu, tas uzsāk savu ceļu atpakaļ. [12]

Tādējādi tieši bažām, ka svārsts būs nosvēries tiktāl prom no pienācīgas kriminālprocesa norises, ka pakļautu visu sabiedrību nenoteiktības riskam par to, ar kādām procesuālajām sekām konkrētam indivīdam, tiekot iesaistītam kriminālprocesā un nebūdamam vairs anonīmai daļiņai no kolektīvā, neapzinātā un anonīmā «sabiedrības» kopuma, jāsastopas, ir jākalpo par galveno prevencijas mehānismu nepārdomātu, sasteigtu un vienīgi ideoloģiskā lietderīguma principos balstītu grozījumu pieņemšanai. «Sabiedrībai viens no būtiskākajiem jautājumiem ir šī personiskās brīvības saglabāšana; jo, ja reiz augstāko maģistrātu varā būtu patvaļīgi ieslodzīt tos, ko viņi paši vai augstāki virsnieki uzskata par tādu rīcību pelnījušiem, tad drīz beigtos arī viss pārējais: tiesības un imunitātes [..]» [13] – tā, raksturojot patvaļīgas varas izpausmes dzinējspēku, savās atsevišķajās domās, atsaucoties uz angļu jurista Viljama Blekstona [14] «Anglijas likumu komentārus» caurstrāvojošu pamatpremisu par cilvēkam dabiski piemītošas brīvības aizsardzību kā virmērķi patvaļas iegrožošanai, rakstīja ASV Augstākās tiesas tiesnesis Antonins Skalija [15]. Tādējādi arī top skaidrs, ka visos laikos, kad vien varas rokās tikušas nodotas tiesas spriešanas pilnvaras pēc šīs pašas varas vai tās ideoloģiski radniecīgo priekšteču pieņemtiem likumiem, pat neraugoties uz dažādām ekstraordinārisma vēsmām, pati «[..] kriminālprocesuālā sistēma ikreiz meklē un atrod nepieciešamo balansu» [16]. Tomēr šeit gan autoriem pilnīgi pamatoti nākas vaicāt – vai šāds apgalvojums patlaban raksturo Latvijas kriminālprocesuālās sistēmas attīstības vektoru?

Atbilde uz šo jautājumu dažādās variācijās «par tēmu» ieskicēta jau iepriekš autoru publicētajos vērtējumos par kriminālprocesa attīstības tendencēm un pēdējo divu gadu laikā tapušo grozījumu ierosmēm, [17] tomēr, kā vien šķiet, ar to arī viss vēl nebūtu pateikts. Atļaujoties piekrist tiklab H. Pakera, kā L. Golovko trāpīgajam salīdzinājumam par svārsta principa būtību pašas kriminālprocesuālās sistēmas spējā īstenot sekmīgu pašregulāciju, kas respektētu indivīda cilvēcības un brīvības sfēras aizsardzību, tomēr nākas secināt, ka likumdevējs un citi visnotaļ kuplā skaitā esošo grozījumu ideju autori paši pēc savas iniciatīvas īpaši gan netiecas nodrošināt lielāku vai mazāku noteiktību krimināltiesiski represīvo attiecību laukā starp valsti un indivīdu vai vismaz saglabāt pārliecinošu status quo kriminālprocesuālā noregulējuma būtiskākajos jautājumos.

Likumdevēja dedzība, arvien biežāk bez plašākām diskusijām vai izsvērtām plānotā regulējuma ietekmes ex ante anotācijām akceptējot nereti vien uz 3. lasījumu iesniegtus priekšlikumus, [18] acīmredzami disonē ar pašas kriminālprocesuālās sistēmas spēju saglabāt nepieciešamo līdzsvaru indivīda tiesību garantiju pietiekamībā. Tādējādi pēdējo gadu laikā taisnīguma svārsts Latvijas kriminālprocesā ir aizvirzījies, iespējams, jau līdz tam sabiedriski bīstamajam punktam, kurā nu beidzot būtu jāatskārš, ka ar tikpat lielu jaudu šis svārsts uzsāks savu atpakaļceļu. Turklāt daudzējādā ziņā visuzskatāmākais indikators šim apgalvojumam ir arī apstāklis, ka patlaban Satversmes tiesā ir ierosinātas jau 16 (!) lietas par dažādām Kriminālprocesa likuma normām – sākot no noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas visdažādākajiem aspektiem un turpinot ar pierādīšanas institūta konstitucionālajiem trūkumiem. Iespējams, tas arī nebūtu nekas sevišķs, tomēr jāatzīmē, ka konstitucionālās tiesas teju 26 gadu darbības laikā līdz šim par Kriminālprocesa likuma normām izskatītas vien 14 lietas. Protams, šie skaitļi ir tikai statistika, tomēr arī statistikai piemīt tieksme atspoguļot īstenību.

Raugoties nesteigties notikumiem pa priekšu un vairoties no pārsteidzīgiem pareģojumiem par to, vai gaidāmajiem Satversmes tiesas nolēmumiem šobrīd izskatīšanā esošajās lietās būs pa spēkam atjaunot mūsdienu Latvijas kriminālprocesam nepieciešamo homeostatisko [19] līdzsvaru, autoru uzmanības lokā ir nonācis vēl kāds konstitucionālo garantiju dimensijā aplūkojams kriminālprocesa jautājums. Proti, pirms neilga laika autori iepazinās ar kādu Satversmes tiesas tēzi, kurā apgalvots – personas «[..] tiesību apjoms netiek mainīts pat tad, ja aizstāvība 10 darba dienu laikā neiesniedz tiesā paziņojumu par nopratināmajām personām, un tiesības uz taisnīgu tiesu, tostarp procesuālo līdztiesību, netiek aizskartas» [20].

Kā skaidrots nolēmumā, izskatāmajā gadījumā saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmo daļu apsūdzētā aizstāvībai esot bijis nosūtīts aicinājums 10 darba dienu laikā iesniegt tiesai paziņojumu par nopratināmajām personām. Satversmes tiesa šajā aspektā norādīja: «[..] gadījumā, ja nav saņemts paziņojums no aizstāvības, saskaņā ar šā panta [Kriminālprocesa likuma 489. panta – autoru piezīme] otro daļu tiesa uzaicina visas personas, kuru liecības iekļautas tiesā izmantojamo pierādījumu uzskaitījumā». Turklāt apsūdzētajam «[..] pirmās instances tiesā ir Kriminālprocesa likuma 71. panta 9. punktā noteiktās tiesības pieteikt lūgumus, kas ietver arī tiesības lūgt nopratināt lieciniekus» [21]. Kriminālprocesā praktizējoši advokāti šajā vietā, iespējams, atļautos sāji pasmaidīt, atminoties ne reizi vien, kad tiklab pirmās instances tiesā, kā apelācijas instances tiesā tamlīdzīgs lūgums – izsaukt liecinieku – ticis noraidīts, jo, kā it labi zināms, ne katrs lūgums tiesai tūlītēji būtu arī jāapmierina. Turklāt šajā aspektā izveidojusies arī visnotaļ stabila Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra, kuru autori šeit gan pagaidām plašāk neatreferēs, vienīgi akcentējot, ka iztiesāšanā pieteikta lūguma uzaicināt liecinieku neapmierināšana vēl nenodibina tiesību uz taisnīgu tiesu aizskārumu procesuāli tiesiskajā dimensijā.

Tādējādi, autoru ieskatā, nule kā citētais Satversmes tiesas viedoklis par Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmajā daļā paredzēto tiesību izmantošanu nebūt nav tik viennozīmīgs, attiecīgi prasot tuvāk pievērsties vismaz dažiem apsvērumiem, kas kaut vai tikai Satversmes 92. panta garantiju kontekstā ir sevišķi nozīmīgi, likumdevējam nosakot 10 darba dienu procesuālo termiņu aizstāvības tiesību iesniegt paziņojumu par nopratināmajām personām īstenošanai.

Personai piemītošo tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas prasa, ka kriminālprocesuālajā noregulējumā tieši piemērojamu tiesību normu veidolā jābūt nostiprinātām minimālajām un vienlaikus pietiekamajām garantijām tam, lai pirmkārt, pareizi tiktu izprasts personai celtās «apsūdzības» jēdziens un, otrkārt, precīzi tiktu nošķirta ar to saistītā kriminālprocesuālā funkcionalitāte. Par šo garantiju praktisko nodrošinātāju ir nostatāma institucionāla tiesa, pirmkārt, sagatavojot krimināllietu iztiesāšanai un, otrkārt, pēcāk to iztiesājot pēc būtības.

Kā zināms, kontinentālās Eiropas kriminālprocesā jēdziens «apsūdzība» ir vērtējams plašākā un šaurākā nozīmē. [22] Vienlaikus «apsūdzības» jēdziens izprotams divējādi vēl citā aspektā, proti, apsūdzība kā kriminālprocesuāls pamatprincips un apsūdzība kā kriminālprocesuāla funkcija (mūsdienu Latvijas kriminālprocesa izpratnē). [23] Tādējādi Latvijas kriminālprocesā «apsūdzības» jēdzienu lieto gan kā apzīmējumu noteiktam procesuālam darbību kopumam kriminālprocesā, gan kā sinonīmu noteiktam procesuālam dokumentam, gan kā apzīmējumu lēmumā par personas saukšanu pie kriminālatbildības norādītiem noziedzīga nodarījuma faktiskiem apstākļiem. [24]

Tomēr šajā kontekstā daudz lielāka vērība pievēršama «apsūdzībai» plašākā izpratnē – pirmstiesas kriminālprocesa stadijas noslēguma aktam jeb lēmumam par krimināllietas nodošanu tiesai mūsdienu kriminālprocesa terminoloģijas izpratnē, kuru vēsturiski kriminālprocesā dēvēja (un daudzās jurisdikcijās arvien dēvē) par apsūdzības rakstu. [25] Šis procesuālais dokuments pat vēl starpkaru perioda Latvijas kriminālprocesā tika uzskatīts arī par prokurora priekšlikumu tiesāt attiecīgo personu pēc apsūdzības, kas bijusi celta, to noformējot apsūdzības rakstā un sniedzot motivētu pamatojumu un pilnu pierādījumu analīzi tās pamatotības pierādīšanai. [26]

Kā jau autori to uzsvēruši agrāk, [27] Latvijā apsūdzības raksta institūts pakāpeniskiem soļiem no kriminālprocesa sistēmas pēc būtības tika iznīdēts 2002. gadā [28], kad bez pienācīgām diskusijām un turpmāko tiesisko seku izvērtējuma likumdevējs atteicās no prokuroram noteiktās prasības sniegt pierādījumu juridisku analīzi, tādējādi neprasot vairs pamatot to, kā tie apstiprina noziedzīga nodarījuma izdarīšanas faktu un apsūdzētā vainu tā izdarīšanā. Teorētiskā plaknē apsūdzības raksta nozīmība kriminālprocesā tradicionāli saistāma ar nepieciešamību īstenot tiesas kontroli pār kriminālvajāšanas funkcijas īstenotāja darba rezultātu, un kontinentālās Eiropas kriminālprocesā par tamlīdzīgu apsūdzības pierādītības un pamatotības kontroles mehānismu, vai iztiesāšanai ticis iesniegts juridiski pamatots un pierādījumu analīzē balstīts apsūdzības raksts kalpo procesuālā starpstadija, kā, piemēram, rīcības sēde. Tās laikā, norobežojoties no lietas materiālu, pierādījumu un argumentu izvērtēšanas pēc būtības, tiesa pārliecinās, vai konkrētais procesuālais lēmums ir pamatots, vai tas nosaka iztiesāšanas robežas un vai tas ir pietiekami detalizēts, ļaujot apsūdzētajam savukārt realizēt tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesības uz aizstāvību. [29] Līdz ar to ne tikai pati apsūdzības formula, bet arī dokumenta saturs un tā atbilstība nodrošina skaidru iztiesāšanas robežu tvērumu. [30] Tādējādi nebūtu maldīgi uzskatīt, ka apsūdzētajam, saņemot krimināllietas materiālus, vienlaikus piemīt tiesības saņemt apsūdzības rakstu, kurā ir sniegta šo pierādījumu juridiskā analīze subsumcijā ar celtās apsūdzības tekstu jeb formulu. Turklāt – par taisnīgu nebūtu atzīstama situācija, kurā apsūdzētajam un viņa aizstāvim pašiem (it īpaši – apjomīgos) krimināllietas materiālos jāmeklē pierādījumi konkrētu prokurora apgalvojumu pamatojumam. Tādējādi aizstāvībai, ar to saprotot gan apsūdzēto, gan tā aizstāvi, ir nodrošināmas tiesības saņemt tādu pirmstiesas kriminālprocesa noslēguma aktu / apsūdzības rakstu / lēmumu par krimināllietas nodošanu tiesai, kurā ir atspoguļota pierādījumu juridiskā analīze. [31]

Latvijas kriminālprocesā patlaban šī izpratne ir kardināli atšķirīga, jo «[..] lēmums par krimināllietas nodošanu tiesai ir procesuāls dokuments par krimināllietas materiālu virzību no prokurora uz tiesu, un kurš neietekmē personas tiesības uz aizstāvību un citām taisnīgas tiesas garantijām saistībā ar apsūdzības skaidrību.» [32] Autori atstāj lasītāja ziņā lemt, vai tādam viedoklim piekrist vai tomēr ne.

Lai nu kā, autoru ieskatā, 10 darba dienu termiņš aizstāvības tiesību iesniegt paziņojumu par nopratināmajām personām īstenošanai, no vienas puses, un kvalitatīvs, tas ir, juridisku pierādījumu analīzi ietverošs tiesai nosūtīts lēmums par krimināllietas nodošanu tiesai, no otras puses, ir mezglpunkts fundamentālajai kriminālprocesa taisnīguma un efektivitātes problēmai. Citiem vārdiem sakot, likumdevēja noteiktā 10 darba dienu termiņa, kurā apsūdzētā aizstāvībai noteikts pienākums iepazīties ar visiem krimināllietas materiāliem un sagatavot paziņojumu par nopratināmajām personām, samērīgumu būtu nepieciešams vērtēt kopsakarā ar valsts apsūdzības pienākumu sagatavot apsūdzības rakstu / lēmumu par krimināllietas nodošanu tiesai. Proti, kriminālprocesa noslēguma akta / apsūdzības raksta / lēmuma par krimināllietas nodošanu tiesai satura un kvalitātes konstitucionālā pietiekamība ir priekšnosacījums jebkādu tālāku pienākumu noteikšanai aizstāvībai. Ja šis priekšnosacījums netiek izpildīts, procesuālu pienākumu izpilde vai aizstāvības tiesību realizācija var izrādīties nesamērīga un neizpildāma.

Tādējādi autoru mērķis turpmākajās publikācijās ir pievērsties Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmajā daļā paredzēto tiesību izmantošanas praktiskajiem defektiem, cita starpā izvēršot diskusiju par nepelnīti maz analizēto iztiesāšanas sākumposma ievērojamo lomu indivīda tiesību aizsardzībā, atturoties no apsūdzētā nostatīšanas acīmredzami nelīdzvērtīgā procesuālajā pozīcijā iepretim valstij prokurora personā. Protams, ar zināmu rezignācijas noti varētu apgalvot, ka ar publikācijām vien par kriminālprocesā sastopamo problēmu apjomu taisnīguma svārstu tā virzībā prom no konstitucionāli būtiskajām indivīda brīvības garantijām apturēt nevarēs, tomēr šajā brīdī šķiet vērts atgādināt dzejnieka Klāva Elsberga (1959–1987) 1987. gadā sacīto: «Sabiedrības demokratizācijas un atklātuma procesā patlaban nu dzirdams pārāk daudz ņerkstēšanas, vainas novelšanas uz apstākļiem. Bet determinismu jau Ž. P. Sartrs sauca par «neliešu filozofiju». Sak, esmu maita, bet ko padarīsi – tādi apstākļi. Mēs jau varētu būt vairāk raduši pie stoiskas vīrišķības un neņaudēšanas.» [33]