«Nihil novi sub sole.» [1]

Pirms kāda laika nedēļas žurnālā «Jurista Vārds» bija lasāma intervija ar pašreizējo ģenerālprokuroru Juri Stukānu. [2] Līdztekus ne mazumam interesi un pārdomas raisošu apgalvojumu šīs esejas autoru uzmanību saistīja kāds J. Stukāna izteikums, raksturojot problēmas, ar ko šobrīd sastopoties demokrātiskas tiesiskas valsts kriminālprocesuālā sistēma Latvijā. Proti, noregulējot radušās krimināltiesiskās attiecības, sasniegtais rezultāts teju vienmēr mēdzot būt tiesisks, bet krietni retāk – taisnīgs. Meklējot atbildi uz jautājumu, kā šo defektu koriģēt, piedāvāta panaceja bija visnotaļ lakoniska – «[..] ja tiesiskums nenodrošina taisnīgumu, tad tiesiskums ir jāmaina» [3]. Jeb, izsakoties citiem vārdiem, jāgroza rakstītais likums, ja esošā regulējuma ietvaros sasniegtais tiesību normu piemērošanas rezultāts netiek uzskatīts par taisnīgu.

Operējot ar šiem universālajiem jēdzieniem – «taisnīgums» un «tiesiskums» –, likumdošanas sfērā, bez šaubām, ir iespējama daudzveidīga intelektuālā akrobātika – sākot ar pareizi īstenotiem manevriem, kas pieņemto grozījumu veidolā vienīgi uzlabotu tiesību sistēmas funkcionalitāti, un turpinot arī ar tādām normatīvi integrētām manipulācijām, kuru iecere jau sākotnēji nemaz nav savietojama ar tiesību sistēmu un tās vērtībām. Diemžēl pēdējo ir pulka vien vairāk nekā pirmo gadījumu. Tādējādi šeit būtu jājautā: vai patiešām visos gadījumos taisnīguma sasniegšanas iespējamība ir pakārtota jeb atkarīga no tiesiskuma, ar to saprotot tieši rakstītās tiesību normas? Jādomā, ka tā tas tomēr gluži nav.

Aizsteidzoties pa priekšu turpmākajam izklāstam, ar zināmu rezignācijas noti ir jāatzīst, ka vismaz šobrīd «taisnīgums» un «tiesiskums» kā savstarpēji nošķirami valsts pārvaldes darbības mērķus un funkcijas raksturojoši elementi sastopas ar visnotaļ būtisku to izpratnes identitātes krīzi. [4] Sagrūstot un izplēnot tiem ideāliem, par kuru nesašķobāmību vēl pirms gadsimta vispār nebija šaubu, radītā haosa vietā iestājas virkne grūti atbildamu jautājumu. Proti, vai tiesiskums patiešām ir maināms un grozāms, pielāgojoties mirklīgām iegribām vai politiskās modes tendencēm, un vai taisnīguma realizēšanai ir jābūt iespējamai tikai tad, ja rakstītais likuma burts atļauj vienu rīcību, bet aizliedz kādu citu? Piedāvājot pavisam primitīvu analoģiju – vai tad, ja pēc palaišanās slinkumā vairs neder iemīļotais apģērbs, pie vainas būtu attiecīgais apģērba gabals vai drīzāk situācija būtu jākonfrontē ar paša vai pašas slinkumu? Citiem vārdiem – atbilstoši šādai retorikai tad būtu jāpieņem, ka pēc subjektīvi izprasta taisnīguma mēriem ir jāpiegriež objektīvi realizējama tiesiskuma formas normatīvā regulējuma veidolā.

Tas, ka tamlīdzīga metode likumdošanas ceļā realizējamai esošās tiesiskās realitātes koriģēšanai ir intelektuāli defektīva, ir acīmredzami. Sekojot šādai taisnīguma realizēšanas instrukcijai, ikviens tiesību normas piemērotājs tādā gadījumā tiek mudināts konkrētajai tiesiskajai situācijai piemērīt savu individuālo izpratni par to, kas ir taisnīgs, bet kas – ne. Šīs publikācijas autori uzskata, ka nedz taisnīguma, nedz tiesiskuma koncepcijas nav pretnostatāmas – tām piemīt gan kopējie, gan atšķirīgie elementi, kas, mēģinot šos jēdzienus vizualizēt, līdzinātos stilizētai Venna diagrammai [5], kur abu terminu pārklājuma punktā būtu iespējams fiksēt konkrētās tiesiskās situācijas noregulējumu. Iedomājoties šo vizualizāciju, top skaidrs, ka reālajā pasaulē īstenojamais materiāltiesiskais rezultāts nekad nebūs nedz maksimālu taisnīgumu sekmējošs, nedz arī pilnīgi tiesisks, jo likumdevējs, pat to gribēdams, nav spējīgs normatīvā regulējuma tvērumā ietilpināt itin visus potenciāli iespējamos noregulēšanai pakļaujamos gadījumus.

Nacistiskā Vācija pasaulei kalpoja kā laba mācība, ka rakstītās tiesību normas var būt netaisnīgas. [6] Konstitucionālās kontroles institūta izveide pierādīja to, ka rakstītās tiesību normas var būt arī prettiesiskas – ja tās neatbilst labas likumdošanas principam, ja tās kolidē ar pamatlikumā nostiprinātajām vērtībām vai ar to noteiktais ierobežojums nesasniedz tādu līmeni, lai sabiedrība iegūtais labums būtu lielāks nekā indivīdam nodarītais aizskārums, līdz kādam brīdim funkcionējusī tiesību norma tiek atzīta par nesaderīgu ar konstitūciju. [7] Tādējādi, šķiet, ar šiem piemēriem vien jau būtu pietiekami, lai apliecinātu, ka rakstītais likums vēl nebūt nenozīmē tūlītēju šo normu saturā garantētu tiesiskumu, bet vēl jo mazāk likums nozīmē taisnīguma ekvivalentu. Ar šādu noti tad, iespējams, arī varētu noslēgt lakonisku repliku par to, vai taisnīga rezultāta sasniegšana patiešām būtu atkarīga no tā, vai likumdevējs radījis tādas tiesību normas, kas šo rezultātu ļautu realizēt. Tomēr, pēc autoru domām, tamlīdzīga izteiksmes pašierobežošana ne par matu nepalīdzētu tajos procesos, kas nepieciešami, lai novērstu sasteigtu un kazuistisku noregulējuma pārgrozījumu pieņemšanu.

Taisnīgums un tiesiskums, līdzīgi kā tādi koncepti kā progress, nākamo paaudžu laime, svētā misija, tautas, rases, šķiras vai pat pašas brīvības emancipācija, tiek uzskatīti par cilvēces vēstures lielajiem ideāliem, kas nodarbinājuši domātāju, politiķu un pētnieku prātus gadsimtiem ilgi. [8] Liberālās filozofijas virziena pārstāvis Jesaja Berlins (Sir Isaiah Berlin, 1909–1997) uzskatīja, ka sabiedrības attīstības vēsturi raksturojot īpatnēja pārliecība, ka individuālo brīvību upurēšana uz šo lielo ideālu altāra varot sekmēt sabiedrības kopējās brīvības pieaugumu. [9] Šī pārliecība, kā skaidroja J. Berlins, sakņojoties kļūdainā priekšstatā, ka kaut kur – pagātnē vai nākotnē, individuālā domātāja dievišķā atklāsmē, vēstures vai zinātnes atzinumos vai nesamaitāta krietna cilvēka vienkāršajā sirdī – esot atrodams galīgais atrisinājums problēmām, ar ko sastopas sabiedrība. [10]

Paliekot tikai taisnīguma un tiesiskuma konceptu analīzes tvērumā, tamlīdzīga pieeja nozīmētu šo jēdzienu izpratnes absolutizēšanu – padarīšanu par virsmērķi iepretim personas individuālajai vērtībai. Vācu tiesību filozofs Gustavs Radbruhs (Gustav Radbruch, 1878–1949), uz tiesību jēdzienu raugoties epistēmiski, pauda vērtējumu, ka pašu tiesību ideja nevarot būt nekas cits kā vien taisnīgums, tādējādi, vismaz mēģinot izprast taisnīguma konceptu, esot pieļaujams «[..] apstāties pie taisnīguma kā pie galējā punkta, jo taisnīgais, līdzīgi kā labais, patiesais un skaistais ir absolūtas vērtības, tas ir, vērtības, kas nevar tikt atvasinātas no citām vērtībām» [11]. Līdz ar to vismaz taisnīguma absolūtā vērtība būtu līdznostatāma indivīda absolūtajai vērtībai jeb cilvēka cieņas konceptam, to saprotot kā citu pamattiesību avotu un funkcionālās realizējamības priekšnoteikumu. [12]

Arī profesore Daiga Rezevska (dz. 1974) ir skaidrojusi, ka taisnīgums un tā nodrošināšana atzīstami par demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas galīgo mērķi. [13] Tiesību doktrīnā, papildinot šo viedokli, uzsvērts, ka tieši demokrātiskā tiesiskā valstī funkcionējošo likumu galvenais mērķis esot taisnīguma panākšana un tā nodrošināšana. [14] Meklējot atbildi uz jautājumu, kā panākama taisnīguma īstenošana ikvienā lietā, profesore D. Rezevska savulaik izteica priekšlikumu, ka likumiem esot jānodrošina «[..] 1) saskaņa un līdzsvars; 2) vienādos un salīdzināmos apstākļos esošu personu vienlīdzība un 3) labumu sadale proporcionāli nopelniem.» [15] Minētajā piedāvājumā nepārprotami iezīmējas sociālā taisnīguma koncepta notis, kam, līdzīgi kā jebkurai taisnīguma teorijai un tās laikmetīgajai modifikācijai, piemīt arī savi ideoloģiskie uzslāņojumi. Citiem vārdiem – jebkura taisnīguma realizēšanas koncepcija, to pielāgojot valdošajai teorijai par taisnīguma īstenošanas kārtību, ir nepilnīga, jo absolūts taisnīgums (tas ir, universāls taisnīgums) fiziskās pasaules uztveramajā matērijā diemžēl nav realizējams. Plašāk gan šim fenomenam autori pievērsīsies publikācijā citviet. Jebkurā gadījumā, tamlīdzīgs secinājums gan neatstāj sevišķi priekpilnas pārdomas, kas savukārt vairumam, apjaušot šo absolūta taisnīguma praktiskās realizēšanas neiespējamību, varētu stiprināt kārdinājumu krist nihilisma valgos, ar noliedzošu, pesimisma pilnu skatu raugoties uz jebkuras matērijas izpausmes jēdzīgumu.

Gruzīnu filozofs Merabs Mamardašvili (მერაბ მამარდაშვილი, 1930–1990) paļaušanos tamlīdzīga kārdinājuma vilinājumam uzskatīja par cilvēka «ikdienišķās domāšanas» liktenīgu kļūdu – mēģinājumus par visām varītēm mūsu apkārtējai pasaulei uztiept «[..] pilnestības paraugu[s] un vispārpieņemamu[s] ideālu[s]» [16]. Brīdī, kad šie centieni cieš nožēlojamu fiasko, indivīdu pārņem nihilisms – atskārta, ka neesam līdz galam izpratuši nedz paši sevi, nedz arī pilnvērtīgi izzinājuši to, kas tad atrodas sabiedrību vienojošo vērtību un tikumu pamatā. Savukārt tamlīdzīgs redzes leņķis ļauj apzināties, ka absolūts taisnīgums kā teorētiskas pilnības paraugs praktiskajā īstenībā nemaz nav iespējams, taču – šo apziņu uztverot nevis kā atļaujošu signālu zemiskuma un patvaļas pieņemšanai par normu, bet gan izpratnei, ka saturīgai cilvēciskai eksistencei ir iespējams apmierināties arī ar mērenu taisnīguma realizācijas formu. Attīstot šo nostādni, M. Mamardašvili skaidroja, ka civilizēta sabiedrība savai eksistencei paģērē konkrētus un formālus «[..] noregulētas, tiesiskas uzvedības mehānismus, kas regulē un leģitimizē mūsu rīcību un kas nedrīkst būt atkarīgi no kāda žēlastības, idejas vai labās gribas» [17].

Tādējādi, vēlreiz pievēršoties jau publikācijas sākumā iezīmētajam atsevišķu valsts varas funkciju realizētāju priekšlikumam par to, kā būtu pilnveidojama taisnīguma realizēšana, vispirms kā pamata perspektīva būtu jāpieņem izpratne, ka universāls taisnīgums jeb ideāli taisnīgs rezultāts fiziskajā pasaulē nav iespējams, taču – uz to jebkurā gadījumā ir jātiecas. Tāds atzinums savukārt prasa jau tuvāk pievērsties jautājumam, kā tādā gadījumā nepilnīgā un uz ideālu mūždien tiecošā, bet nekad – to nesasniedzošā realitātē šim taisnīguma konceptam būtu jāmanifestējas.

Kā noprotams no ģenerālprokurora sniegtās replikas, netaisnīgums jeb taisnīguma īstenojamības problēmas Latvijas kriminālprocesā galvenokārt izprotama divējādos aspektos – gan kā cietušā relatīvi nelielais procesuālo tiesību loks kriminālprocesa norises laikā, gan pats kriminālprocesa norises rezultāts – tas, vai notiesājoša sprieduma gadījumā piespriestais kriminālsods sasniedz speciālās un ģenerālās prevencijas mērķus. [18] Primāri gan tamlīdzīgā retorikā iezīmējas nepieciešamība stiprināt procesuāltiesiskās garantijas, cietušā tiesības salīdzinot ar apsūdzētā procesuālo garantiju loku: «Diemžēl šajā aspektā mums apsūdzētajam ir neierobežotas aizstāvības iespējas, bet cietušais šobrīd ir ļoti, ļoti pazaudējies. Šobrīd, starp citu, Eiropā to beidzot ir sapratuši un tiek veikti grozījumi, stiprinot valstu izpratni par cietušā interešu neignorēšanu vai vismaz līdzvērtīgu atrisinājumu – tikpat taisnīgi un tiesiski, tikpat līdzvērtīgi kā pret apsūdzēto.» [19] Šajā idejā nepārprotami ir nostiprināta pārliecība, ka primāri būtu jātiecas stiprināt procesuāltiesisko taisnīguma izpratni, atbilstoši grozot likumu, nevis materiāltiesisko taisnīgumu. Proti, attiecībā uz cietušo materiāltiesiskais taisnīgums var būt tikai viens – taisnīga kompensācija par noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas rezultātā nodarīto kaitējumu, kurpretim kriminālsoda piespriešanas mērķis atbilstoši vismaz šobrīd formulētajām Krimināllikuma nostādnēm nav saistīts ar, piemēram, cietušā atriebes motīvu apmierināšanu, neraugoties uz to, cik tīkama tamlīdzīga iecere, sastopoties ar pret sevi vērstu noziegumu, arī varētu šķist.

Raugoties no kriminālprocesa praktiskās norises pozīcijām, viens šīs publikācijas autoriem, ikdienā praktizējot krimināllietās gan kā aizstāvis, gan realizējot cietušo pārstāvību, bez šaubām, varētu piekrist apgalvojumam, ka nereti cietušais kriminālprocesā patiešām ir teju beztiesīgs. Tamlīdzīgu atskārtu pamato apstāklis, ka cietušais tiesu debatēs ir tiesīgs izteikties vienīgi par kaitējuma atlīdzību un apsūdzētajam piemērojamo sodu, bet ne par nodarījuma kvalifikācijas pareizību vai atbildību pastiprinošiem apstākļiem, vai pierādījumu novērtējumu. Līdzīgi, lai gan tādu gadījumu gan ir krietnu tiesu mazāk, cietušajam nav tiesību, piemēram, pašam uzturēt apsūdzību gadījumos, ja prokurors iztiesāšanas gaitā nolemtu atteikties no apsūdzības uzturēšanas.

Nav šaubu, ka atsevišķos gadījumos procesuālā noregulējuma nepietiekamība patiešām ir vainojama pie tā, ka cietušais kriminālprocesā kļūst par pasīvu novērotāju vai tiek pakļauts atkārtotai viktimizācijai, tomēr ne mazāk gadījumos ir vērojams arī tas, ka pie tamlīdzīgas beztiesības gan drīzāk ir saskatāms prokuratūras procesuālās pozīcijas bezierunu raksturs, kas nepieļauj nekādu subsidiaritāti procesa taisnīgu norisi virzošo procesuālo funkciju lokā. Atbilstoši šādai īstenības formai likumdevējam patiešām būtu vērts apdomāties, vai cietušā tiesību piešķīruma apjoms mūsdienīgā par demokrātisku uzskatāmā valsts pārvaldes iekārtā ir vērtējams kā pietiekams. Līdzīgi bieži vien tiek izteikts vērtējums, ka krimināltiesiskā izpratnē netaisnība cietušā tiesībām tiek nodarīta arī tālab, ka krimināllietas iztiesāšana nereti ilgst gadiem. [20] Tomēr kriminālprocesa norises ilgums ir tāds krimināllietas raksturelements, kuru grūti pakļaut konkrētiem, laikā mērāmiem rāmjiem, jo iztiesāšanas raitumu ietekmē ne tikai izvēlētais procesa veids, bet arī lietas apstākļi, proti, tās apjoms, sarežģītība, procesa dalībnieku skaits un citi faktori. [21]

Tādējādi, lai gan pamatoti likumdevēja uzmanības lokā tiek izvirzīti ar cietušā tiesību realizāciju saistītie procesuālā noregulējuma trūkumi, kognitīva konvencionālisma un pārprasta pragmatisma rezultātā visi praktiski piedāvātie un vēlāk arī ieviesti noregulējuma grozījumi ir vērsti uz to, ka kriminālprocesa norises paātrināšana tiek realizēta uz tiesību uz aizstāvību rēķina. Savukārt tas nozīmē attiecīgu pierādījumu pārbaudes un novērtēšanas standartu praktiskās īstenojamības pazemināšanu un citu apsūdzētā tiesisko garantiju būtības vienkāršošanu.

Pēdējo gadu laikā tapušie Kriminālprocesa likuma grozījumi, par ko autori plašāk ir izteikušies citās publikācijās, [22] vairāk vai mazāk vērtējami kā tādi, kas nešaubīgi bijuši vērsti uz tiesiskuma maiņu, šo grozījumu ideju iniciatoriem atskāršot, ka iepriekš spēkā esošā noregulējuma rezultātā apsūdzētais vai viņa aizstāvība var pārāk «brīvi» izrīkoties ar tām normatīvajām konstrukcijām, ko regulējums ļauj izveidot lietas iztiesāšanas laikā. Ar tamlīdzīgu pieeju, uz tiesiskuma rēķina it kā netieši atspēlējoties dažbrīd pārlieku nekautrajai aizstāvībai un šķietami raugoties palielināt taisnīguma īpatsvaru cietušā pusē, vienlīdz daudz procesuālo iespēju un līdz ar to – taisnīguma tiek atņemts pašam apsūdzētajam.

Jau sengrieķu filozofs Aristotelis (Ἀριστοτέλης, 384. g. p.m.ē.–322. g. p.m.ē.) skaidroja, ka neesot iespējama kvantitatīva taisnīguma gradācija vai vidusceļš vērtējumā par to, cik daudz taisnīguma ir pietiekami. [23] Citiem vārdiem, taisnīguma koncepts nav kāds austrumu garšvielu maiss, no kura nosvērt vienlīdz daudz taisnīguma gan apsūdzētajam, lai konstatējums par viņa vainu atbilstu kriminālprocesa norises pamatprincipiem, gan cietušajam, lai ar galīgā nolēmuma pasludināšanas brīdi radītu sajūtu, it kā nodarījums nekad nebūtu noticis.

Attiecinot šo nostāju uz apsūdzētā un cietušā tiesību realizācijas mijiedarbību kriminālprocesā, ar rakstīto tiesību maiņu vien nebūs pietiekami, lai stiprinātu taisnīguma sasniegšanu kriminālprocesa noslēgumā. Savukārt tāds konstatējums nozīmē nepieciešamību stiprināt kognitīvās kapacitātes jeb izpratni tiklab par taisnīguma, kā tiesiskuma konceptiem kriminālprocesā. Mākslīga šo abu jēdzienu īstenās nozīmes modificēšana vienlaikus ir saistīta ar cilvēka brīvības jēdziena pārdefinēšanu, ko sekmējusi pēdējā gadsimta laikā arvien izteiktāk vērojamā sliekšanās morālā relatīvisma virzienā. Amerikāņu profesors Patriks Denīns (Patrick Deneen, dz. 1964) tamlīdzīgu fenomenu dēvēja par brīvības jēdziena pārvērtēšanu, apvēršot tā sākotnējo nozīmi: ««Brīvība» (liberty) ir jēdziens, kas pazīstams kopš antīkajiem laikiem, savukārt liberālisms ir salīdzinoši nesena parādība – kā parasti uzskata, ne vairāk kā pāris simtus gadu veca. Liberālisma izcelsme ir saistīta ar brīvības dabas pārdefinēšanu – tādā mērā, ka tas nozīmē gandrīz pretējo sākotnējai vārda nozīmei. Antīkajā un kristīgajā izpratnē brīvība izrietēja no pašsavaldības un pašpārvaldes – kā indivīdam, tā arī valstiskajai kopienai. Tā kā valdīšanu pār sevi iemantot bija ārkārtīgi grūti un prasīja ilgstošu radināšanos tikumā, jo īpaši pašsavaldībā un pašdisciplīnā, apvaldot zemas, bet neatslābstošas iekāres, brīvības iegūšana paģērēja individuālās izvēles ierobežošanu. Šo ierobežošanu panāca nevis tieši ar likumu palīdzību – lai gan arī likumiem bija sava nozīme –, to panāca ar daudzām un sazarotām sociālajām normām paražu veidolā.» [24] Ne velti vēl 19. gadsimta patiesā liberālisma pēcgaršu baudījušais profesors Pauls Mincs (1868-1941) par valstisko funkciju harmoniskas sadarbības pagrimumu trāpīgi norādīja: «[..] ir tikai viens šķērslis, kas tam pretojas, proti, gudra varas pašierobežošanās. Jo nekāds valsts pamatlikums, nekāds «Habeas corpus» [25], galu galā, nevar aizkavēt, ka, piemēram, likumdevējs radušos konfliktu līdz atrisinājumam noved ar speciāliem likumiem.» [26]

Tādējādi nepieciešamība precīzu saturu piešķirt arī taisnīguma un tiesiskuma konceptiem atvasināma no fakta, ka abas minētās kategorijas ir indivīda subjektīvā prāta radītas konstrukcijas, kuru uzdevums ir rast atbildi uz to, kā risināt objektīvajā realitātē fiksējamo tiesisko situāciju jeb – panākt objektīvās patiesības rekonstruēšanu. [27] Līdz ar to par izejas punktu jebkuras krimināllietas iznākuma atbilstībai taisnīguma kritērijam ir jāuzskata procesu veicošo amatpersonu vēlme izzināt objektīvo patiesību, to realizējot atbilstoši tiesiskuma – tiesību un normatīvā ietvara – principiem. Šajā aspektā mūsdienu Latvijas kriminālprocesam gan vēl ir, kurp tiekties, jo šīs izpratnes vietā arvien biežāk nostājas pārliecība, sak’ «[..] 18 [darba] gados katru dienu esmu redzējis tik daudz krimināllietu, ka vairs nevienam noziedzniekam neko negribu jautāt.» [28]

Tiesiskuma konceptam ir jāaptver ne tikai procesuālās tiesību normas, kas aizsargā apsūdzēto un ļauj procesuāli aktīvāku lomu realizēt cietušajam vai viņa pārstāvim, bet arī materiāltiesiskās normas – kā soda piedraudējumu par konkrētu pārkāpumu. Savukārt taisnīguma sasniegšana ir iespējama brīdī, kad, izzinot objektīvo patiesību, kas panākama, pareizi piemērojot materiālo un procesuālo tiesību normas un tiesību principus, tiek noskaidrota konkrēta pie atbildības saucamā persona un tās vaina par konkrētu noziedzīgo nodarījumu tiek pierādīta ārpus saprātīgām šaubām.

Tūlītējums, straujums un ātrums, ko sola arvien jauni grozījumi krimināltiesiskajā noregulējumā, ar to saprotot gan materiālās, gan procesuālās, normas, bez šaubām, pozitīvi rezonē ar valsts vēlmi stiprināt cietušā tiesību realizāciju kriminālprocesā, tomēr šo lozungu praktiskā iedzīvināšana neizpaliek bez tikpat materiālām sekām, kas savukārt ietiecas taisnīgumā, kuru vienlīdz enerģiski pieprasa arī apsūdzētais. Kopš kontinentālās Eiropas kriminālprocesa doktrīnas attīstības pirmsākumiem 18. gadsimta nogalē, tieši formālajai kriminālprocesa norises kārtībai, nodrošinot pietiekami plašu tiesisko garantiju loku visiem procesa dalībniekiem, nevis veicot to pārdali, tādējādi raugoties ātrāk nonākt pie iztiesāšanas rezultāta, tiek piešķirta visievērojamākā nozīme visu kriminālprocesa dalībnieku tiesību kvalitatīvā aizsardzībā. [29] Turklāt, kā tas tiek skaidrots mūsdienu autoru darbos, būtu maldīgi uztvert taisnīgumu kā labdarīgas valsts rūpes par krimināllietā iesaistītajām personām. [30] Tā vietā, apzinoties apstākli, ka jebkurš noziedzīgs nodarījums grauj sociālo stabilitāti, pati valsts ir ieinteresēta ikvienā kriminālprocesā izveidot pietiekami efektīvu tiesisko ietvaru, kas materiāltiesiskā rezultāta sasniegšanas procesā ļauj līdzdarboties gan apsūdzētajam, gan cietušajam. [31] Tādējādi kontinentālās Eiropas kriminālprocesa tradicionāla iezīme ir procesuālo tiesību instrumentālā loma patiesības noskaidrošanas procesā, kas ļautu izraudzīties samērīgu sodu iepretim nodarījuma raksturam. [32] Tamlīdzīga īpatnība saistāma ar apstākli, ka jauktā kriminālprocesa modelī, kura pirmstiesas kriminālprocesa posmam vairumā kontinenta valstu ir raksturīga tieši inkvizitoriālā procesa norises forma, valsts ir uzņēmusies lomu noskaidrot un tiesā pierādīt objektīvo patiesību, tādējādi tiesa ir aicināta pārbaudīt to, vai valsts, realizējot šo uzdevumu, nav pārkāpusi indivīdu tiesības. [33] Pašsaprotamā kārtā šāda kontrole ir saistīta ar laika patēriņu, kas savukārt var attālināt krimināltiesisko attiecību noregulēšanu un mazināt tā tūlītējuma efektu. Līdz ar to taisnīgums, lai gan tam jārealizējas arī kriminālprocesa noslēgumā, ir vērojams arī procesuālo normu piemērošanas procedūrā, to saprotot kā materiāltiesiskā taisnīguma subsumēšanas procedūru.

Tamlīdzīga izpratne apliecina, ka būtu pārsteidzīgi primitivizēt taisnīguma konceptu kā vienīgi rezultātu tiesiskuma piemērošanai jeb attiecināšanai uz izskatāmo strīdu, izslēdzot tā klātesamību arī pašā normu piemērošanas procesā. Līdz ar to arī tiesiskuma maiņa kā panaceja taisnīguma sasniegšanai būtu pieļaujama, ja reizi par visām reizēm, pārfrāzējot mūžseno strīdus jautājumu – kas bija pirmais – vista vai ola –, izdotos atbildēt, vai tiesiskums bija pirms taisnīguma.

Turklāt atbilstoši iepriekš ieskicētajam ieskatam taisnīgumam piemīt izteikti individuālistiska un uz konkrētu tiesisko situāciju attiecināma iedaba, kas saistāma ar materiālo tiesību un principu piemērošanas rezultātu konkrēta tiesiskā strīda (noziedzīga nodarījuma) apstākļos. Savukārt tas ļauj nonākt pie secinājuma, ka cilvēktiesību atzīšanā balstītam kriminālprocesam primārs ir tā tiesiskums, nevis subjektīvs taisnīguma noģiedums, kura rezultātā tiesiskais ietvars var tikt pakļauts degradācijai un voluntārismam.

Mūsdienu tiesību teorētiķi uzskata, ka tiesiskuma doktrīna, iespējams, ir vissvarīgākais mantojums, ko Eiropas politiskā tradīcija ir piedāvājusi pasaules politiskajai kultūrai. [34] Teorētiskā dimensijā tiesiskuma koncepts apvieno mēģinājumu garantēt indivīda pamattiesības un brīvības konkrētā valsts pārvaldes konstruktā ar sabiedrisku nepieciešamību pēc kārtības un drošības. Tiesiskums nozīmē varas patvaļas un valsts ierēdņu gribas iegrožošanu, tos pakļaujot mērķim, ka likumam un to izpildītājiem ir jākalpo sabiedrībai. [35] Vienlaikus arī šī izpratne var tikt atvasināta līdz savam galējam punktam – burtiskai rakstīto tiesību normu piemērošanai, kas jau atkal var kļūt par patvaļas ieroci. [36]

Pienācīgi konstruēts tiesiskums, izsakoties tiesību teorētiķu vārdiem, ap konkrētā valstī un tās likumiem pakļautiem indivīdiem uzceļ iedomātu žogu, kura robežās personas brīvi realizēt savas tiesiski pieļaujamās vēlmes un justies droši, ka personas darbības vai gaitas netiks pakļautas uzmācīgi despotiskai kontrolei. [37] Šī izpratne ir pamatā valsts varas funkciju dalījuma teorijai, atbilstoši kurai tiek radīts funkcionētspējīgs kontroles mehānisms tiesu varas neatkarības imperatīva veidolā pār likumdevēja un izpildvaras darbu, tādējādi primāri sekmējot indivīda spēju justies droši savās ikdienas gaitās. [38]

Minētajā aspektā tādējādi ir vērojams jau publikācijas ievadā atzīmētais jautājums par tiesiskuma un taisnīguma konceptu izpratnes identitātes krīzi, jo tiesiskuma realizējamība ir atkarīga arī no tā, vai minētais nošķīrums starp dažādu valstisko funkciju realizētājiem ir pietiekami precīzs. Runājot par Latvijas kriminālprocesu, nākas konstatēt, ka pamazām šo robežu aprises ir izplūdušas, jo, atzīstot, ka «Latvijā prokurors būtu jāsauc par prokuroru tiesnesi» [39], mūsdienu Latvijas kriminālprocesa evolūcija sasniedz punktu, par kuru kritika tika izteikta vēl 19. gadsimta kriminālprocesa teorētiķu darbos, proti, kā gan iespējams sagaidīt to, ka tiesas izmeklētājs (tātad – tiesu varas pārstāvis) «[..] reizēm «lēkātu» uz vienu pusi, citkārt – uz otru; gaidīt, ka viņš sargāsies ar abiem ieročiem un vienlaikus cīnīsies pats pret sevi, turklāt vēl tajā pašā laikā kā tiesnesis vadīs strīdus risināšanu [..]» [40], varētu saglabāt objektivitāti un apziņas neitralitāti. Vācu kriminālprocesa tiesību zinātnieks Heinrihs Caharija (Heinrich Albert Zachariä, 1806–1875) tamlīdzīgu intelektuālo konstrukciju dēvēja par absurdu, kas, būdama saskanīga ar daudzu citu 19. gadsimta kriminālprocesuālistu uzskatiem, arī radīja pārliecību, ka reformētajam kriminālprocesam neatkarīgi no valsts nacionālajām īpatnībām ir jāparedz vismaz šādus tiesiskuma elementus: «1) tiesu varas nošķiršan[u] no administratīvās varas; 2) muižniecības rokās palikušās patrimoniālās jurisdikcijas un priviliģētā muižnieku personiskās jurisdikcijas statusa izbeigšan[u]; 3) tiesas spriešanas publiskum[u]; 4) zvērināto ties[u]; 5) tiesu varas neatkarīb[u]; 6) nepārtraukt[u] neatkarīg[u] tiesību attīstīb[u]» [41]. Otrais vai, piemēram, ceturtais punkts no minētā uzskaitījuma, protams, nav attiecināms uz mūsdienu Latvijas kriminālprocesu, tomēr tas nemazina apstākļa būtiskumu, ka kriminālprocesā iesaistīto un ar valsts varu apveltīto subjektu funkciju pakāpeniska sapludināšana rada ārkārtēju apdraudējumu ne tikai jau minētajiem tiesiskuma un taisnīguma konceptiem, bet arī veicina kriminālprocesā iesaistīto personu kā subjektu individualitātes degradēšanu.

Autoru ieskatā, tamlīdzīgam fenomenam varētu piemeklēt ļoti daudzveidīgus cēloņus, kas saistāmi gan ar konkrētu grozījumu iniciatoru personīgajām iezīmēm, gan ar pārlieku paviršo attieksmi, kāda šobrīd tiek veltīta krimināltiesību zinātnei kopumā. Pārfrāzējot amerikāņu tiesību filozofa Lona Fullera (Lon L. Fuller, 1902–1978) izteikumu, Latvijas tiesību sistēma pat trešdaļu gadsimtu pēc neatkarības atjaunošana vismaz krimināltiesību jomā atkal un atkal sastopas ar tiesiskuma un taisnīguma atjaunošanas un izpratnes problēmām pēc tāda režīma sabrukuma, kurā netika ievērots ne viens, ne otrs. [42] Ja paraugāmies kaimiņvalsts virzienā, [43] kuras tiesību izpratne krimināltiesību piemērošanas laukā diemžēl turpināja dominēt arī laikā pēc neatkarības atjaunošanas, tad sevišķu izbrīnu neraisa arī pārlieku burtiskā izpratne par tiesiskumu kā viegli modificējamu un pēc ieskatiem grozāmu kategoriju, ja tā piepeši nesaskan ar subjektīvi izprasta taisnīguma kanoniem. Līdz ar to arī šajā gadījumā kā savu aktualitāti nezaudējis ir jāatzīmē ievērojamā vācu kriminālprocesuālista Kārļa Mittermaiera (Carl Joseph Anton Mittermaier, 1787–1867) secinājums, ka «[..] jebkuriem mēģinājumiem būtiski uzlabot mūsu procesuālo kārtību un ieviest jēgpilnu publiskā un mutvārdu procesa formu kā pamatu jaunai kriminālprocesa reformai ir jāpaliek neveiksmīgiem, ja to pamatā galvenokārt nav labāka juridiskās profesijas organizācija – tās profesijas, kuras inteliģence, morālais spēks un taisnīguma izjūta nosaka to, vai tiesnešiem, saņemot krimināllietu, tiek iesniegti visi pierādījumi, kas nepieciešami, lai lietas izspriestu godprātīgi, pilnīgi un skaidri [..]» [44]. Citiem vārdiem – pat pēc kontinentālās Eiropas kriminālprocesa labākajām tradīcijām izveidots nacionālā kriminālprocesa modeļa adaptējums paliks normatīva ilūzija, ja praktiskajā realitātē nebūs piemērotu speciālistu, kuri, skaidri apzinādamies savu profesionālo lomu un funkciju robežas, spētu nodrošināt šī regulējuma atbilstošu praktisko īstenošanu.

Lai gan taisnīguma un tiesiskuma konceptu izpratne, līdzīgi kā procesuālo funkciju nošķīruma lomas izpratne mūsdienu Latvijas kriminālprocesā piedzīvo acīmredzamu identitātes krīzi, jauno realitāti nespējot salāgot ar iepriekšējos laikos tapušo normatīvi teorētisko ietvaru krimināltiesisko attiecību taisnīga noregulējuma panākšanai, autoru ieskatā, gan likumdevējam, gan tiesību normu piemērotājiem būtu jāmēģina rast pietiekami godīga atbilde uz jautājumu, vai tiesiskums un it sevišķi taisnīgums patiešām ir tikai mīti, kuru eksistence ir fiksējama tikai formālas un teorētiskas tiesībfilozofiskas kategorijas veidolā. Visprecīzāko atbildi uz šo jautājumu var sniegt ielūkošanās tiesību vēsturē, atspoguļojot vēsturiskos centienus šos konceptus iedzīvināt praksē. Bet par to – turpinājumā.