Interpretējot Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmo teikumu, Satversmes tiesa ir paudusi vērtējumu, ka jēdziens «taisnīga tiesa» ietilpina divējādus aspektus – gan neatkarīgu tiesu varas institūciju, gan pienācīgu un tiesiskai valstij atbilstošu procesu, kurā lieta izskatāma. [1] Neatņemama tiesību uz taisnīgu tiesu realizēšanas komponente ir arī tādu tiesisko garantiju un taisnīguma principu ieviešana un ievērošana lietu izspriešanā, kas procesa dalībniekiem sniedz pietiekamu pārliecību par tiesneša profesionalitāti: neatkarību, objektivitāti, patstāvību un neatkarību. [2] Tamlīdzīgu garantiju esība kalpo kā nodrošinājums pārējo taisnīga tiesas procesa jēdzienā ietilpstošo praktiski realizējamo elementu nodrošināšanai – sākot ar pieeju tiesai un turpinot ar procesuālās līdztiesības un sacīkstes principu īstenošanu, procesa dalībnieku uzklausīšanu un motivēta tiesas nolēmuma saņemšanu procesa noslēgumā. [3] Citiem vārdiem sakot, ar «taisnīgu tiesu» ir jāsaprot tāda tiesu varas institūcija, kas nodrošina iespēju jēgpilni aizsargāt savas procesuālās tiesības un, secīgi, savas pamattiesības. [4]

Vienlaikus jebkurš princips vai normatīvu nostiprinājumu ieguvusi tiesiskā garantija nevar tapt vai būt par ko vairāk kā vien kārtējo tukšformulu, ja likumdevējs šāda principa formulēšanas gaitā nav apsvēris tās praktiskās realizēšanas iespējamību. Tādējādi, pārsātinot tiesisko sistēmu ar realitātē neizpildāmiem tiesībpolitiskiem lozungiem, tiek radīta inerta [5], pēc būtības – funkcionētnespējīga procesuālā sistēma. Iespējams, jebkuru citu procesuālo attiecību noregulēšanas jautājumus tamlīdzīgs vērtējums arī varētu izpalikt, tomēr jāatzīmē, ka kriminālprocesam ir raksturīga visaugstākā iejaukšanās pakāpe indivīda pamattiesībās, līdz ar to pieprasot, lai rakstītajās tiesību normās tiktu paredzēts konkrēts un nepārprotams minimālo procesuālo garantiju apjoms, ierobežojot valsts varas iespējamo patvaļu pret kriminālprocesā iesaistīto personu. [6] Proti, jebkurš personai nelabvēlīgs nolēmums ietekmēs virkni personai piemītošo cilvēktiesību, tādēļ krimināltiesiskās nozares regulējums ir veidots tā, lai persona skaidri saprastu to, par kāda veida darbībām var iestāties atbildība un kāds ir procesuālais regulējums šīs atbildības piemērošanas gaitā, kā arī – kādi ir personas pienākumi un tiesības procesā. [7] Tādējādi, lai ar tiesību normu varētu pieprasīt noteiktu rīcību un ar cilvēka gribas izpausmi motivētu darbību vai bezdarbību, ir nepieciešami konkrēti rīcības priekšraksti, kas ietērpti vārdiskā – abstraktu jēdzienu – formā, kuri piepildāmi ar saturu attiecīgā priekšraksta satura izpratnei. [8] Atbilstoši definēti tiesiskie priekšraksti ir arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā attīstīta koncepcija, kas tiesību uz taisnīgu tiesu saturā cita starpā ietilpina prasību pēc pietiekamas normatīvās skaidrības un precizitātes. [9]

Atbilstoši šādai nostādnei tiesību princips iegūst savu vērtību jeb funkcionālo jēgu tikai tad, ja iespējama tā realizācija, proti, princips top vērtīgs darbībā. Tiesas spriešanas gaitā, it sevišķi – kriminālprocesā, principa kā vērtības iedzīvināšana primāri notiek, tieši tiesnesim īstenojot savus profesionālos pienākumus – atbilstoši jābūtības veidolā formulētai izpratnei šī misija īstenojama neatkarīgi, patstāvīgi un saskaņā ar dziļu tiesību izpratni izvērtējot faktus, atsvabinoties no jebkādas ārējās ietekmes, pamudinājumiem, spiediena, draudiem vai iejaukšanās. [10] Tādējādi tiesnesim jābūt brīvam no neatbilstošām saiknēm ar valsts izpildvaru un likumdevējvaru, kā arī no jebkādas ārējās ietekmes, pamudinājumiem, spiediena, draudiem vai iejaukšanās, kas var veidoties ne tikai no sabiedrības puses, bet pat no tiesneša kolēģiem, ar kuriem, iespējams, iepriekš gadiem ilgi pusdienots vai malkota kafija. [11] Šo prasību ievērošana ir absolūts minimums, lai sekmētu sabiedrības uzticēšanos tiesu varai. Satversmes tiesas judikatūrā minētā kontekstā ir pausts arī norādījums, ka, sarūkot sabiedrības uzticībai, tās locekļi vairīsies tiesisko strīdu un problēmjautājumu risināšanu nodot justīcijas institūciju rokās, tādējādi izraisot viena no valsts varas atzariem disfunkciju, kas savukārt apdraud visu demokrātisko konstitucionālo iekārtu kopumā. [12]

Vārdkopa «tiesību izpratne» tradicionāli tiek saprasta kā vērtējums par tiesību piemērotāja un / vai demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas ietvarā dominējošo tiesību uztveres perspektīvu. [13] Vēl citi autori tiesību izpratni kategorizē atbilstoši nosacīti izdalāmām lomām, kādas tiesībām piemīt sabiedrības un valsts savstarpējās konstrukcijas ietvaros. [14] Tomēr Bangaloras [15] principu saturā nostiprinātā tiesiskā vērtība – tiesas spriešana saskaņā ar dziļu tiesību izpratni, kas vienlaikus būtu saprotama kā «apzināta» tiesību izpratne, [16] domājams, nevarētu aprobežoties vienīgi ar uzskatu, ka tiesību piemērotājs, tiesnesis, konkrētu tiesisko strīdu šķetina, balstoties, piemēram, uz dabastiesisko tiesību izpratni, atmetot citas tiesību izpratnes koncepcijas kā nederīgas vai konkrētai situācijai nepiemērotas.

Veids, kādā indivīds var gūt pārliecību par tiesnesim piemītošo tiesību izpratni, ir atkarīgs no procesa formas, kādā tiek risināta tiesisko attiecību regulēšana, tomēr, runājot par kriminālprocesuālajām attiecībām, visuzskatāmākā tiesību izpratnes nostiprinājuma forma ir tiesneša argumentu motivācijas izklāsts tiesas nolēmumā. Tomēr līdztekus tiesas nolēmumam vienlīdz būtiska loma piemīt arī tiesvedības procesam un tās formai, kuras ietvaros tiek iztiesāta krimināllieta. Vēl pagaidām atbilstoši Kriminālprocesa likuma 449. panta pirmajai daļai un arī šī likuma 559. panta ceturtās daļas pamatbūtībai vismaz pirmās un apelācijas instances tiesā lietu izskatīšanas pamata procesuālā forma ir mutvārdu process. Tāpat gan pirmās, gan apelācijas instances tiesai likumdevējs ir noteicis nepārprotamu pienākumu tiesas apsvērumus atainot pilnā nolēmuma tekstā, ja tāds lietā pieprasīts, iekļaujot arī pierādījumu analīzi un atbilstošās proporcijās saskaņā ar nolēmuma rezolutīvās daļas saturu izvērtēt arī apsūdzības un aizstāvības argumentu saturu. [17] Turpretim, izveidojot kasācijas instances tiesas darbības procesuālo ietvaru, likumdevējs nav noteicis analoģisku vai līdzvērtīgu kārtību, kāda tiek attiecināta uz zemāko instanču tiesām. Šis faktors, vienam no šīs publikācijas autoriem profesionālajā pieredzē pēdējo gadu laikā atzīmējot īpatnēju kasācijas instances tiesas nolēmumu evolūcijas tendences, ir pelnījis plašāku analīzi, uzlūkojot Senāta darbību caur sabiedrības uzticības tiesu varai prizmu, ievērojot šīs uzticības rašanās vienu no priekšnoteikumiem – procesa caurskatāmību un juridiskās argumentācijas pamatīgumu.

Jau iepriekš, pievēršoties rakstveida un mutvārdu procesa norises principiālajām atšķirībām, autori ieskicēja to, ka kasācijas procedūra apsūdzētajos nevar viest pietiekamu pārliecību par lēmumu pieņemšanas gaitas caurspīdīgumu, jo slepenības oreols, kāds šobrīd apvij kasācijas instances tiesas darbu, nesniedz pienācīgas un pēc būtības formulētas atbildes uz virkni jautājumu – sākot ar to, kad tieši, atbilstoši Kriminālprocesa likuma 54. nodaļas noteikumiem izskatot lietu kasācijas kārtībā, senatoru kolēģija caurlūko konkrēto lietu un kad – apspriežas par nolēmuma saturu, izlemjot tajā formulējamos secinājumus par tiesību jautājumiem, un turpinot ar to, kādos apstākļos un kur top Senāta nolēmumi par iepriekš apspriestajiem apstākļiem. [18] Nav arī strīda, ka likumdevējs attiecībā uz likuma «Par tiesu varu» 25. pantu, kas regulē lietas izskatīšanas gaitu vispārējās jurisdikcijas tiesās (tātad – arī krimināllietās), nav ieviesis atrunu, ka kasācijas instances tiesā procesuālo tiesību realizācija vairs nebūtu īstenojama atbilstoši noteiktiem tiesvedības principiem. Savukārt tas nozīmē, ka arī kasācijas kārtībā izskatāmās krimināllietas ietvaros nevarētu pastāvēt jelkāds pamats sašķobīt klasisko sacīkstes paradigmu, no kuras, cita starpā, ir atvasināmas apsūdzētā tiesības būt klātesošam savas lietas izskatīšanā, ciktāl tas vispār būtu iespējams attiecīgajā procesa formā. Autori gan iepriekš pauda apgalvojumu, ka «rakstveida sacīkste» kontinentālās Eiropas kriminālprocesa doktrīnas ietvaros funkcionāli nav iespējama, [19] tomēr šī tēze būtu attīstāma, mēģinot rast atbildi uz jautājumu, kā citādi kasācijas instances tiesā ir iespējams jēgpilni un pēc būtības nodrošināt apsūdzētā tiesības – no vienas puses, apzinoties to, ka rakstveida process Senātā pats par sevi nav peļama procesa forma kaut vai procesa ekonomijas apsvērumu labad, bet, no otras puses, ievērojot apsvērumu, ka tiesībām uz taisnīgu tiesu arī kasācijas kārtībā jātiek realizētām bez nevajadzīga formālisma.

Ieskicējot problēmu loku, kas autorus pamudināja šī jautājuma aplūkošanai teorētiskā dimensijā, vērts atzīmēt kaut vai tikai dažus no veselas virknes kasācijas instances tiesas nolēmumiem, ar kuriem iepazīstoties, pašsaprotamā kārtā raisījās ne mazums jautājumu gan par to tapšanas procesu, tātad – formas aspektiem, gan par tajos iekļauto argumentāciju un motīviem, proti, saturisko aspektu.

Tā, piemēram, kādā krimināllietā Senāts, rakstveida procesā izskatot kasācijas sūdzību, nolēma to noraidīt un zemākas instances tiesas spriedumu atstāt negrozītu. Attiecīgajā lietā Senāta lēmums uz vienpadsmit lapām apsūdzētajam tika nosūtīts dienā, par kuru iepriekš persona bija saņēmusi informatīvu paziņojumu, ka tā būs «lietas izskatīšanas diena». Savā elektroniskajā pastkastītē persona attiecīgo lēmumu saņēma plkst. 15.57, savukārt, iepazīstoties ar nolēmuma datnes metadatiem, konstatēja, ka vienpadsmit lappušu garais lēmums bija izveidots tās pašas dienas plkst. 13.52 un senatori to parakstījuši 4–6 minūšu ietvaros pēc dokumenta izveides.

Kādā citā krimināllietā Senāta astoņu lappušu garā lēmuma par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību datne tika izveidota jau plkst. 07.50 darbdienas rītā, bet parakstīta – plkst. 08.25, plkst. 08.35 un plkst. 08.55. Vēl kādā krimināllietā 17 lappušu apjomīga kasācijas instances tiesas nolēmuma datne tika sagatavota «lietas izskatīšanas dienā» plkst. 09.44, bet parakstīta – plkst. 13.05, plkst. 13.11 un plkst. 13.38.

Šādu uzskaitījumu, kas ilustratīvi apstiprina, ka dienā, kas apsūdzētajam vai citam kasācijas sūdzību iesniegušam procesa dalībniekiem tikusi paziņota kā «lietas izskatīšanas diena» Kriminālprocesa likuma 583. panta izpratnē, kasācijas instances tiesas nolēmums de facto jau ir tapis bez maz vai nakts melnumā, bet parakstīts – krietnā pēcpusdienā, ar pēdējo gadu laikā tapušajiem nolēmumiem varētu vēl turpināt. Tamlīdzīga prakse ir kļuvusi par sistēmisku Senāta darbības ieražu, kas tādējādi principiāli izslēdz to, ka dienā, kas personai informatīvi tikusi paziņota kā lietas izskatīšanas diena, patiešām faktiski tiek izskatīta un apspriesta tā lieta, par kuru persona ir iesniegusi savu kasācijas sūdzību. Rakstveida procesā parocīgā veidā sapludinot trīs būtiskus lietas izskatīšanas procesa elementus – lietas izskatīšanu, lietas apspriešanu un nolēmuma pieņemšanu, kā arī nolēmuma pieejamības dienu –, tiek radīta grūti atspēkojama prezumpcija, ka diena, kas personai zināma kā «lietas izskatīšanas diena», patiesībā ir tikai nolēmuma pieejamības diena, bet faktiskās darbības un intelektuālās apceres par izlemjamajiem tiesību jautājumiem ir notikušas pilnīgi citā dienā, procesa dalībniekiem neidentificējamā laikā un apstākļos. Veidojoties pamatam uzskatīt, ka rakstveida procesā kasācijas instances tiesā krimināllietās vienā dienā tiek realizēti vairāki savstarpēji nošķirami nolēmuma pieņemšanas posmi – lietas izskatīšana, lietas apspriešana un nolēmuma pieņemšana, – jebkuram saprātīgam vērotājam no malas tas pašsaprotamā kārtā radīs virkni jautājumu, vērtējot to, cik pārredzams un uzticību raisošs ir bijis tamlīdzīgs lietas izskatīšanas process.

Ja tiesību uz mutvārdu procesu nodrošinājums kriminālprocesā, virzoties no vienas tiesu instances uz nākamo, izsakoties eksaktiem terminiem, eksponenciāli [20] sarūk, tas tomēr vēl nedrīkstētu kalpot kā formāls iegansts pārējo procesuālo garantiju noplicināšanai. Kasācijas instances tiesas darbību kriminālprocesā reglamentējošās normas gan tiesību literatūrā, gan likumdevēja uzmanības lokā līdz šim ir nonākušas vienīgi reizumis, turklāt – tās tikušas uzlūkotas ar lielu piesardzību, šķiet, vai nu vairoties paust kritiku, vai ne sevišķi apzinoties kasācijas instances tiesas lomu konkrētas justīcijas procesa formas realizācijas ietvarā. Tomēr, par laimi, justīcija atrodas nemitīgā attīstības ciklā, tādējādi arvien pieaugoši tiesiskuma standarti prasa īstenot revīziju arī tajās tiesību normās un procesuālajos institūtos, kas līdz šim vai nu nav raisījuši plašākas iebildes, vai nu atzīti par tādiem, kas it kā atbilst šīm prasībām.

Kriminālprocesa posms, lietai nonākot Senātā, apsūdzētā vai cietušā gadījumā nedrīkstētu apstāties ar brīdi, kad tikusi iesniegta kasācijas sūdzība vai, ja paveicas, arī citi procesa dalībnieki ir iesnieguši kasācijas sūdzību vai protestu, kas atbilstoši Kriminālprocesa likuma 578. panta pirmajai un otrajai daļai piešķir papildu tiesības 10 dienu laikā pēc sūdzības vai protesta kopijas saņemšanas iesniegt rakstveida iebildumus vai paskaidrojumus.

Pēc tam, kad persona ir izsmēlusi savas Kriminālprocesa likuma 578. panta pirmajā un otrajā daļā paredzētās tiesības un Senāts ir lēmis par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, atbilstoši Kriminālprocesa likuma 583. panta saturam kasācijas instances tiesa nosaka, kādā procesa formā – rakstveida procesā vai mutvārdu procesā – konkrētā lieta tiks izskatīta. Atbilstoši šai normai pamats lietas izskatīšanai rakstveida procesā ir senatoru kolēģijas konstatējums, ka konkrētajā lietā ir «[..] iespējams pieņemt lēmumu pēc lietā esošajiem materiāliem.» Savukārt mutvārdu tiesas sēdē senatoru kolēģija nosaka lietas izskatīšanu, ja iestājas Kriminālprocesa likuma 583. panta otrajā daļā paredzētais kritērijs, proti, «[..] nepieciešami papildu paskaidrojumi no personām, kurām ir tiesības piedalīties procesā» vai, «[..] pēc Augstākās tiesas ieskata, [ja] attiecīgajai lietai var būt īpaša nozīme likuma normu interpretēšanā, nosaka lietas izskatīšanu tiesas sēdē.»

Tādējādi likumdevējs ir noteicis divējādus lietas izskatīšanas veidus kasācijas instances tiesā, taču šo izskatīšanas veidu izvēle ir nosacīta tikai un vienīgi ar senatoru kolēģijas ieskatiem jeb viedokli, vai lietā varētu vai tomēr nevarētu būt nepieciešami procesa dalībnieku paskaidrojumi. Līdz ar to iespējas personai sniegt papildu rakstveida paskaidrojumus un iebildumus kasācijas kārtībā ir nosacīta ar senatoru izvēli, vai Senāts uzskata par vajadzīgu (a) papildu paskaidrojumu iesniegšanu un saņemšanu no procesa dalībniekiem un (b) vai konkrētajai lietai varētu būt īpaša nozīme likuma normu interpretēšanā.

Vienīgā tiesību norma, kas reglamentē lietas izskatīšanu rakstveida procesā kasācijas kārtībā, ir Kriminālprocesa likuma 585. pants. Iepazīstoties ar šīs tiesību normas saturu un tvērumu, konstatējams, ka rakstveida procesā lietas izskatīšana tiek ierobežota ar lietā jau esošajiem materiāliem, tomēr papildus tam likumdevējs Senātam ir piešķīris tiesības pēc nepieciešamības pieprasīt prokuroram 10 dienu laikā iesniegt viedokli. Vienlaikus šajā normā nav nostiprināts ekvivalents uzklausīšanas princips attiecībā uz apsūdzēto. Ņemot vērā, ka ik gadu Senātam tiek iesniegtas vairāk nekā 2000 lietu, [21] kas savukārt racionālā kārtā prasa laiku, lai tās kvalitatīvi izvērtētu un, prezumējoši, ievērotu arī visas apsūdzētajam piešķirtās procesuālās garantijas, rodas pamatots jautājums, kālab likumdevējs nav paredzējis iespējas Senātam, izskatot lietu kasācijas kārtībā rakstveida procesā, uzklausīt arī pašu apsūdzēto vai cietušo. Turklāt jāpatur prātā, ka arī Senāts var kļūdīties savā pirmšķietamajā vērtējumā par nepieciešamību izskatīt lietu mutvārdu procesā. Lai gan šāda prasība par lietas izskatīšanu mutvārdu procesā pastāv proporcionāli ļoti niecīgā skaitā lietu, raugoties pēc publicitātes ziņām par Senāta Krimināllietu departamentā izskatītajām lietām un procesuālo formu, kādā tās skatītas, [22] nav apšaubāms, ka personu uzklausīšanas pienākums tomēr būtu apsverams realizēšanai arī rakstveida procesā.

Tomēr ar to Kriminālprocesa likuma 585. panta regulējuma īpatnības vien neaprobežojas.

Pat tādā lietā, kur Senāts ir atzinis par nepieciešamu tamlīdzīgu prokurora viedokli pieprasīt, apsūdzētajam nav automātiski paredzētas tiesības ar šo dokumentu iepazīties, tas ir, lai gan aizstāvībai netiek liegta iespēja izmantot procesuālās tiesības un ar lietas materiāliem iepazīties, Senāts par tamlīdzīga viedokļa pieprasīšanu un saņemšanu procesa dalībniekus neinformē, nemaz nerunājot par hipotētisku iespēju nodrošināt tiesības par to izteikties, iesniedzot rakstveida apsvērumus. Minētais savā konsekvencē izraisa vēl vienu rakstveida procesa norises defektu – neiespējamību procesa dalībniekiem pārliecināties par tiesas objektivitāti un neatkarību, izskatot iesniegto kasācijas sūdzību – it sevišķi tajos gadījumos, kad pēc gadiem ilguša tiesvedības procesa zemāko instanču tiesās kasācijas instances tiesas nolēmumā pat netiek atspoguļota lielākā daļa kasācijas sūdzībā vai protestā norādīto juridisko apsvērumu.

Autori pieļauj, ka, iepazīstoties nupat izklāstīto, kāds varētu oponēt un apgalvot, ka ne jau jebkuram kasatora apgalvojumam ir jātiek atspēkotam vai akceptētam Senāta nolēmumā. Tiktāl šim apgalvojumam arī varētu piekrist. Tomēr tiesības uz taisnīgu tiesu, tajā skaitā ietverot tiesības uz motivētu tiesas nolēmumu, [23] paredz arī to, ka pašam procesa dalībniekam ir jāspēj saprast – pārliecināties – par Senāta apsvērumu virzību. Rakstveida procesā izskatīta lieta šo iespējamību minimizē līdz nullei – persona par Senāta motivāciju un secinājumiem pārliecinās vairs tikai ex post – «lietas izskatīšanas dienā», kas šobrīd pārtapusi par kasācijas instances tiesas nolēmuma pieejamības dienu. Minētais, savukārt, ir saistīts ar vēl kādu Kriminālprocesa likuma 54. nodaļas defektu – tiesisko neiespējamību procesa dalībniekam iesniegt jelkādus papildu rakstveida iebildumus vai paskaidrojumus par tiesiski relevantajiem apstākļiem un nozīmīgiem juridiskiem faktiem, kam piemīt nozīme kasācijas instances tiesas nolēmuma taisīšanas procesā temporāli vēlākā procesa posmā, kamēr lieta atrodas kasācijas instances tiesā, jo tos, kā atzīmēts iepriekš, iespējams iesniegt tikai 10 dienu laikā, turklāt – tikai tad, ja lietā iesniegta cita procesa dalībnieka kasācijas sūdzība vai protests.

Autoru nolūks, analizējot iepriekš ieskicētos defektus, ir jābūtības formā no tiesībteorētiskas perspektīvas ar praktisku ievirzi paraudzīties uz iespējamajiem esošā tiesiskā regulējuma defektu risinājumiem, lai tiesību uz taisnīgu tiesu realizēšana kasācijas instances tiesā nebūtu vienīgi normatīva abstrakcija vai tiesību princips, kam iztrūkst tā vērtību dimensija jeb praktiskā pielietojamība.

Kasācija (latiņu val. cassatio – atcelšana) ir tiesas spriedumu un lēmumu pārsūdzēšana, respektīvi, likumīgā spēkā vēl nestājušos tiesas spriedumu vai lēmumu likumības un pamatotības pārbaude augstākas instances tiesā. Tādējādi kasācija ir likumīgā spēkā nestājušos apelācijas instances tiesas nolēmumu pārsūdzības instance. [24] Savukārt tas nozīmē, ka «[..] kasācijas instance no intertemporālā viedokļa tiek uzskatīta par jaunu procesuālo fāzi» [25].

Tomēr Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā ir nostiprināts, ka no Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Cilvēktiesību konvencijas) 6. panta nav atvasināms valsts pienākums jebkuras kategorijas lietā nodrošināt iespēju to izskatīt vairākās instancēs, tostarp, kasācijas instances tiesā. Vienlaikus Eiropas Cilvēktiesību tiesa arī uzsvērusi – ja valsts ir attiecīgu instanču tiesas izveidojusi, to darbībai ir jāatbilst Cilvēktiesību konvencijas 6. panta prasībām gan no tiesas pieejamības, gan no taisnīgas procedūras un citiem tiesību uz taisnīgu tiesu aspektiem. [26] Šādam uzskatam pievienojusies arī Satversmes tiesa. [27] Tātad, ja valstī ir paredzēta kasācijas instances tiesa, tad tiesvedībai tajā jābūt tādai, lai tiktu nodrošinātas personas tiesības uz taisnīgu tiesu. [28] Tādējādi, izveidojot kasācijas instances tiesu, likumdevējs automātiski ierobežo savu eventuālo likumdošanas brīvību un, secīgi, nosaka, ka regulējumam, kas reglamentē procesu kasācijas instances tiesā, ir jāatbilst tiesiskuma principam un taisnīgumam. [29]

Kasācijas instances tiesa justīcijas sistēmā pilda īpašu funkciju, un tas arī nosaka šīs instances tiesas procesa īpatnības. Kasācijas institūta būtiska iezīme ir tā, ka šajā instancē izšķirošā nozīme ir nevis pušu interesēm, kas ir pietiekami aizsargātas, lietu pēc būtības izskatot pirmajās divās tiesu instancēs, bet gan publiski tiesiskajām interesēm. Kasācijas instancē tiek skatīti tikai quaestiones iuris, proti, jautājumi par materiālo un procesuālo normu piemērošanas pareizību. [30] Tādējādi vispārīgi tiek uzskatīts, ka kasācijas kārtībā krimināllietā pieņemtos nolēmumus pārbauda tikai no likumības viedokļa. [31] Tomēr tamlīdzīgs uzskats ir neprecīzs, jo vienlaikus arī paši senatori ir uzsvēruši, ka kasācijas tiesa vienlaikus pārbauda, vai ir ievērotas ieinteresēto personu procesuālās tiesības, kā arī, ievērojot sūdzības vai protesta pamatojumu, pārbauda, vai, nosakot par vainīgu atzītās personas atbildības pakāpi noziedzīgā nodarījumā, ir pareizi piemērots Krimināllikuma Vispārīgās daļas pants. [32] Tādējādi vismaz krimināllietās kasācijas instances tiesas kompetence ir saistīta gan ar tiesību jautājumiem, gan ar faktu jautājumiem, ievērojot kasācijas instances tiesas kompetenci un darbības robežas. Minētais nozīmē arī to, ka kasācijas tiesvedības funkcionālā nozīme lielā mērā tiek atklāta atšķirīgos procesuālajos likumos, taču arī tajos nav atrodams kasācijas instances tiesas darbības mērķa un galveno uzdevumu vispārīgs regulējums. [33] Līdz ar to kasācijas instances uzdevumi un funkcijas atvasināmas, analizējot tiesību doktrīnā un judikatūrā paustās atziņas un šīs pārsūdzības instances lomu raugoties izprast tieši konkrēto, atrisināšanai nododamo tiesisko attiecību ietvaros.

Viens no kasācijas instances mērķiem ir sekmēt tiesību normu vienveidīgu interpretāciju un piemērošanu visā valstī, tādējādi kasācijas institūtam piemīt publiski tiesisks raksturs. [34] Pārsūdzēšana kasācijas instancē ir biežāk raksturīga lietās, kuras varētu attīstīt likumu vai dot ieguldījumu likuma vienveidīgā interpretācijā. [35]

Kā jau atzīmēts, Senāts kā kasācijas instances tiesa lielākoties izskata tiesību jautājumus. Savukārt tas, ievērojot tiesību doktrīnā pausto, nozīmē, ka «[..] tā nekonstruē visu juridisko siloģismu izskatāmajā lietā. Lietas faktu noskaidrošana un pierādīšana notiek tajās tiesu instancēs, kas lietu izskata pēc būtības. Tās arī konstruē pilnībā visu juridisko siloģismu. Taču Senāta kā kasācijas tiesas kompetencē ir jautājums, vai zemākās instances tiesa ir pareizi konstruējusi juridiskā siloģisma lielo premisu – lietas tiesisko sastāvu, proti, vai atrastas un piemērotas vajadzīgās tiesību normas, vai tās pareizi iztulkotas, vai pamatoti un pareizi piemērota kāda no tiesību tālākveidošanas metodēm. Senāts arī pārbauda paša subsumcijas slēdziena pareizību, respektīvi, vai tiesas pareizi pakārtojušas faktiskos apstākļus lietas tiesiskajam sastāvam. Izņēmums ir gadījumā, kad kasācijas instances tiesai jāvērtē, vai nav pieļauts procesuālo tiesību pārkāpums. Tad arī Senātam pilnībā ir jābūvē viss juridiskais siloģisms, vispirms jau konstatējot lietas faktus. Juridiskais siloģisms kā tiesību piemērošanas tehnika ir izmantojama Senāta nolēmumu strukturēšanai, kā arī tās kontekstā ir aplūkojamas kasācijas tiesvedības robežas.» [36]

Ievērojot minēto, jāatzīmē, ka atbilstoši Kriminālprocesa likuma 569. panta pirmajai daļai pārsūdzēšana kasācijas kārtībā ir rakstveida kasācijas protesta vai sūdzības iesniegšana Augstākajā tiesā par tāda apelācijas instances tiesas nolēmuma tiesiskumu, kurš vēl nav stājies spēkā, nolūkā panākt tā atcelšanu pilnībā vai kādā tā daļā vai tā grozīšanu juridisku iemeslu dēļ. Panta otrā daļa paredz izņēmuma gadījumu, kad iespējams pārsūdzēt pirmās instances tiesas nolēmumu, kas pieņemts vienošanās procesā. Savukārt panta trešā daļa noteic, ka kasācijas instances tiesa pierādījumus lietā no jauna neizvērtē.

Tādējādi nav strīda, ka kasācijas instances tiesa izlemj principiālus tiesību normu interpretācijas jautājumus, un tai ir būtiska loma tiesību normu interpretēšanā un piemērošanā Satversmei atbilstošā veidā. [37] Līdz ar to kasācijas instances tiesas loma ir gan konkrētās personas pamattiesību garantēšana, gan vienveidīgas judikatūras veidošana, proti, vienotas tiesību normu izpratnes veidošana. [38]

Mūsdienās attiecībā uz kasācijas instances tiesas funkciju nozīmīgumu Satversmes tiesa savos spriedumos ir uzsvērusi – lai kasācijas instances tiesa varētu pienācīgi veikt savu darbu (izlemt principiālus tiesību piemērošanas jautājumus), likumdevējam iespēju robežās tā ir jāatslogo no nepamatotu sūdzību izskatīšanas. [39] Vienlaikus izpratne par šo atzinumu variē atkarībā no procesa veida, kurā tiek realizēta kasācijas instances tiesas kompetence.

Tādējādi, lai gan vispārīgi Senāts kā vispārējās jurisdikcijas tiesa kriminālprocesā nodrošina vienveidīgu tiesību normu piemērošanu, judikatūras un tiesību sistēmas attīstību, taisnīguma garantēšanas ietvaros arī personas pamattiesību ievērošanu un to ierobežojumu pamatotības galējo novērtēšanu. [40] Līdz ar to tas nošķir un atšķir krimināllietu iztiesāšanu kasācijas instances tiesā no citiem procesa veidiem.

Tā, piemēram, civillietās funkcionē tā dēvētie «kasācijas filtri», kas pēc savas būtības iedalāmi saturiskajos un mantiskajos filtros. Saturiskie filtri palīdz atsijāt lietas pēc tajos risināmo tiesību jautājumu nozīmes publiski tiesisko interešu nodrošināšanā, kā arī indivīda tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanā. Mantiskie filtri turpretim nosaka noteiktu mantisku vērtību, kas jāsasniedz prasības vai strīdus summai, par kuru prāvnieks vēlas turpināt tiesvedību kasācijas instancē, lai kasācijas tiesvedība tiktu ierosināta. [41] Kriminālprocesā tamlīdzīga diferenciācija pat nebūtu iedomājama.

Jau vēsturiski kasācijas instances tiesas primārais mērķis ir bijis publiski tiesiska rakstura, proti, faktiski tā veica tiesu nolēmumu pareizības kontroli un nodrošināja likumu vienveidīgu piemērošanu zemāku instanču tiesās. Protams, pareizs tiesas nolēmums reizē kalpo arī konkrēto prāvnieku interesēm un nodrošina indivīda tiesības uz taisnīgu tiesu. [42] Tāpēc nebūtu pamatoti kasācijas tiesvedības gadījumā pretstatīt publiski tiesiskās intereses un prāvnieku privāttiesiskās intereses kā savstarpēji izslēdzošas. [43] Starp tām pastāv pakārtotības attiecības, un tā ir tiesībpolitiska izšķiršanās, ciktāl kasācijas tiesvedības regulējumā tiek ņemtas vērā konkrēto prāvnieku intereses un ciktāl jebkura sabiedrības locekļa intereses, lai likumu normas tiktu vienoti iztulkotas visās valsts tiesās un likumu robi tiktu operatīvi un kvalitatīvi aizpildīti, nodrošinot tiesisko drošību. [44] Arī šie apsvērumi ir saistīti ar kasācijas procesu civillietās, kas nozīmē to, ka krimināllietās tiesībpolitiskā izšķiršanās par kasācijas procedūru ir citādāka nekā civilprocesā.

Tiesību zinātnē ir norādīts, ka, neraugoties uz tiesību doktrīnā neapstrīdami izteiktajām atziņām par kasācijas instances būtību, likumdevējs ir atzinis, ka noteicošais, lai lietu vispār pieņemtu un izskatītu kasācijas instances tiesā, ir nevis fakts, ka likums nepareizi piemērots (publiski tiesiskās intereses), bet gan apstāklis, ka lieta nepareizi izspriesta vai varēja tikt nepareizi izspriesta (puses intereses). [45] Tādējādi Senāts tomēr nerīkojas tikai sabiedrības vārdā un interesēs, bet arī tiecas ievērot konkrētā indivīda tiesības un intereses. Kasācijas institūts ir nozīmīga garantija tam, lai neviens nelikumīgs vai nepamatots tiesas nolēmums nestātos spēkā un netiktu izpildīts. [46]

Būtiski norādīt, ka kasācijas instances tiesa neizšķir strīdu un lietu pēc būtības, bet gan veic juridisko jautājumu vērtēšanu. Vienlaikus tiesību doktrīnā ir īpaši uzsvērts, ka Senāts tiesību jautājumus neskata abstrakti, bet gan ciešā sasaistē ar lietas faktiskajiem apstākļiem un lietā esošajiem pierādījumiem. [47] Piemēram, Cilvēktiesību konvencija konkrēti nenorāda uz to, kādi apstākļi tieši ir jāvērtē augstākai instancei, tomēr Eiropas Cilvēktiesību tiesa, skaidrojot šo aspektu, ir norādījusi, ka valsts augstākās tiesas veiktā notiesājoša sprieduma vai sprieduma pārskatīšana var attiekties gan uz faktiem, gan tiesību jautājumiem vai aprobežoties tikai ar tiesību jautājumiem. [48]

Kasācijas instances būtība nav atrisināt krimināllietu. Tās būtība ir konstatēt nelikumīgu rīcību normu piemērošanā. Šai pārsūdzībai un kasācijas instances lēmumu pieņemšanā ir būtiska loma vienotas normu piemērošanas prakses veidošanā. Tā kā ar kasācijas instances lēmumu nav paredzēts risināt notikumu interpretācijas kļūdas, neapmierinošu izmeklēšanas iestāžu darbu, nepareizu pierādījumu novērtējumu, bet gan risināt šo notikumu sasaisti ar piemērojamo normu izvēli un tālāk pakārtoti šo normu piemērošanas procesa tiesiskumu, kasācijas instance nevar noteikt kādu sūdzības iesniedzēju neapmierinošu notikumu atrisinājumu, bet tikai vērtēt, vai pārsūdzētais nolēmums ir atbilstošs tiesību normām. [49] Turklāt tas arī nozīmē, ka kasācijas instancē pieņemts lēmums, ar kuru, piemēram, tiek atcelts zemākas instances nolēmums, vēl nav garantija vai imperatīvs noteikums, ka šai instancei būs jāpieņem atceltajam nolēmumam pretēja rezolutīvā daļa. [50] Līdz ar to kasācijas instances kompetencē nav izslēgt jebkuru iespējamību, ka pierādījumu pārbaudes rezultātā varētu izdarīt kasatoram labvēlīgāku secinājumu, [51] bet gan nodrošināt, ka galīgais nolēmums tiek pieņemts tiesiskā un taisnīgā procedūrā.

Tā kā viena no kasācijas instances funkcijām ir noteikt vienotu tiesību normu interpretāciju, saprotams, ka kasācijas instances būtība nav nozīmīga tikai lietā iesaistītajām personām, bet arī visai sabiedrībai. Jebkuras lietas izspriešanā radītās kasācijas instances atziņas un normu piemērošanā noteiktās nianses ir svarīgas arī personām, kuru tiesības un tiesiskās intereses nākotnē būs jānodrošina ar taisnīgu tiesas nolēmumu. [52] Līdz ar to kasācijas instances tiesas sniegtās atziņas gan par materiālo, gan procesuālo normu iztulkošanu, ietekmē ne tikai personas konkrētajā procesā, bet arī citu personu tiesības un iespējas ārpus tā. Vienlaikus ar tiesību normu interpretācijas pienākumu kasācijas instances tiesa veic arī personai, kurai konkrētajā kriminālprocesā     ir tiesības uz piemērojamā pamattiesību ierobežojuma pamatotības galīgo pārbaudi, un tās lēmums rada nozīmīgas tiesiski sociālas sekas. [53]

Viens no tiesībpolitiskajiem apsvērumiem, kas cieši saistīts ar tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošinājumu kasācijas instances tiesā, ir saistīts ar Senāta noslodzi. Šobrīd apsvērumi par tiesvedības paātrināšanas pasākumu nepieciešamība pamatoti ar starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos Satversmes 92. pantā noteiktajām personas tiesībām uz taisnīgu tiesu, kuru viens no elementiem ir tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā. [54] Taču, mēģinot veicināt lietu ātrāku izskatīšanu, gan likumdevējam, gan tiesām vienlaikus jānodrošina, ka lietas izskatīšana būs taisnīga. Tas attiecas uz visām tiesu instancēm, arī uz kasācijas instances tiesu. Līdz ar to ir saprotami, ka tiesību jautājumu padziļinātai izpētei un apspriešanai kasācijas instancē nepieciešams vairāk laika. [55] Savukārt tas nozīmē, ka, ja persona ir izvēlējusies vērsties Senāta kā galīgajā vispārējās jurisdikcijas instancē savu tiesību aizsardzībai, tad persona faktiski atsakās no saviem hipotētiskajiem iebildumiem, ka Senātā process ir prasījis ilgāku laiku.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka tiesības uz taisnīgu tiesu kasācijas instancē tiek nodrošinātas, ņemot vērā kasācijas procesa īpatnības un šī procesa lomu. Kasācijas tiesas rīcībai ir jābūt paredzamai, un tas tātad nozīmē, ka kasācijas tiesas judikatūrai ir jābūt konsekventai. Pušu līdztiesības, tiesiskās noteiktības un procesa ātruma interesēs kasācijas tiesas process var būt vairāk formalizēts nekā process tiesu instancēs, kas lietu izskata pēc būtības, tomēr tas nenozīmē, ka šie principi pārtrauktu funkcionēt kasācijas instancē. Līdz ar to jāatzīmē, ka pārlieks formālisms kasācijas instances tiesā, tostarp faktiski pilnībā «izslēdzot» apsūdzētā dalību kasācijas instances tiesā, tiesības uz taisnīgu tiesu var padarīt neefektīvas, ja netiek ievērots tiesiskās noteiktības un taisnīgas tiesas spriešanas princips. Kā skaidrojusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, šajā aspektā arī nepilnīga kasācijas tiesas nolēmuma argumentācija varētu būt pārlieka formālisma izpausme. [56] Līdz ar to Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir akcentējusi, ka princips, ka tiesai ir jāatbild uz visiem argumentiem, kas ir izšķiroši lietas iznākumam, attiecas arī uz kasācijas instanci, lai novērstu to, ka tiesas nolēmums ir patvaļīgs vai acīmredzami nepamatots. [57]

Kasācijas instances tiesas lomu kriminālprocesā Satversmes tiesa pirmoreiz vērtēja tikai 2018. gadā lietā Nr. 2017-32-01. [58]

Kā viens no būtiskākajiem apsvērumiem šajā kontekstā ir atzinums, ka Satversmes 92. panta pirmais teikums ietver apsūdzētā tiesības sagatavot un iesniegt kasācijas sūdzību savu tiesību aizstāvībai kriminālprocesā. [59] Līdz ar to kasācijas sūdzības sagatavošana un iesniegšana ir daļa no apsūdzētā aizstāvības realizācijas. [60] Pārsūdzību var savā ziņā uzskatīt par procesuālu palīdzības līdzekli, kuras izmantošanas mērķis ir izlabot jebkāda veida kļūdas, kuras ir radušās iepriekšējo instanču tiesu nolēmumos. Nolēmumu pārskatīšanas tiesības tiek nodrošinātas, lai persona vismaz minimālā līmenī tiktu pasargāta no nepieļaujamiem apstākļiem, kādiem tā var tikt pakļauta, ņemot vērā prettiesisku nolēmumu. [61] Iesniedzot kasācijas sūdzību, apsūdzētais var turpināt savu pamattiesību aizstāvēšanu, līdz ar to process kasācijas instances tiesā arī ir daļa no apsūdzētā aizstāvības. [62] Aizstāvības ietvaros kasācijas sūdzība tiek iesniegta nolūkā uzlabot apsūdzētā stāvokli. Tas var notikt, apmierinot kasācijas sūdzību un atceļot apelācijas instances tiesas nolēmumu pilnībā vai daļā. [63]

Apkopojot minētos apsvērumus, jāatzīmē, ka kriminālprocesā kasācijas instances uzdevums ir sekmēt apsūdzētā tiesību aizsardzību, vienlaikus veicinot vienotu tiesību izpratni arī kopumā Latvijas krimināljustīcijā. Savukārt no šī konstatējuma atvasināms nākamais loģiskais atzinums – nepieciešamība likumdevējam radīt tādus tiesiskos priekšnoteikumus, kas atbilstoši konstruētā Senāta darbības modelī arī apsūdzētajam ļauj pilnvērtīgi īstenot savas procesuālās pamattiesības. Tam, kādiem šiem priekšnoteikumiem būtu jātiek izveidotiem demokrātiskā kriminālprocesā, autori pievērsīsies publikācijā turpmāk.