«Kamēr lauvām nebūs savu vēsturnieku,
medību stāsti vienmēr cildinās mednieku.» [1]

/Afrikāņu paruna/

Esejai izraudzītais nosaukums, iespējams, varētu lasītājā raisīt mulsumu, asociējot to ar labi zināmo anekdošu lērumu, kas sākas aptuveni šādi – «[k]as kopīgs deputātiem un autiņbiksītēm? Abi bieži jāmaina viena un tā paša iemesla dēļ.» Patiesībā, lai cik tas arī paradoksāli nebūtu, Aleksandram Puškinam [2] un Napoleonam [3], neraugoties uz viņu principiāli nesavienojamajiem ampluā, varētu atrast daudz vairāk kopīgā nekā atšķirīgā. Un pirmais, kas šeit iekrīt prātā, visprecīzāk raksturojams ar Frīdriha Nīčes (1844–1900) vārdiem: «Prom ar šo izmeslu un indekli.» [4] Neviens nešaubās, ka mēs varam sajūsmināties par A. Puškina vārda mākslas meistarību, ekspresijas manieri, citiem vārdiem sakot, ģeniālo valodu, tomēr viņa labilās personības šķautnes autoriem izraisa zināmus jautājumus. [5] Līdzīgu iemeslu dēļ viens no autoriem, padziļinātāk iepazīstoties ar Žana Žaka Ruso [6] biogrāfiju, sev svēti nosolījās pēc iespējas mēģināt atturēties jelkad turpmāk uz viņu atsaukties savās publikācijās. Esejas turpinājumā autori nedaudz sīkāk pakavēsies gan vienīgi pie Napoleona personības šķautnēm, ievērojot, ka viņa vārds visnotaļ stabili līdz šim brīdim ir arī saistīts ar pētnieciski profesionālo jomu. Respektīvi, kontinentālās Eiropas kriminālprocesa doktrīnas un teorijas jautājumiem. Proti, par šobrīd arvien plaši apspriestu tiesību pieminekli, ko dēvē par Napoleona Kriminālprocesa kodeksu – 1808. gada Kriminālizmeklēšanas kodeksu (franču val. – Code dʼinstruction criminelle).

Līdz ar to priekšplānā izvirzās vairāki neviennozīmīgi jautājumi: viens no tiem ir – cik pamatoti ir nākamajām paaudzēm pārvērtēt (celt slavas zenītā vai noliegt) krietni vien iepriekš citā vēsturiskā periodā dzīvojošo laikabiedru uzskatus. Mūsdienu aktualitāšu perspektīvā tas sasaucas ar nesenā pagātnē aktuālo kustību «Black Lives Matter», uzdodot jautājumu, cik pamatotas ir kreisi radikālu (un, ko tur slēpt, būtībā rasistisku) organizāciju iniciētas pieminekļu nojaukšanas vai apgānīšanas kampaņas balto koloniālo impēriju simboliem. [7] Šobrīd Latvijā, runājot par Krievijas imperiālisma un vietējā kolaboracionisma simboliem, šīs problēmas iegūst salīdzināmas dimensijas.

Šajā ziņā uzdošanas vērts ir vēl kāds retorisks jautājums – vai izglītota cilvēka, kurš novērtē Rietumu civilizācijas nozīmi un vērtību, bet kurš vienlaikus pauž arī nacionālpatriotisku nostāju, viedokli nekad nemainīs pastaigas laikā redzamie A. Puškina vai Andreja Upīša [8] pieminekļi? Ar lielāko varbūtību, ka nemainīs. Kādēļ? Jo viņam šie simboli, ja pat tos par tādiem uzskata, ir pilnīgi indiferenti. Taču, ja tas ir tā, tad atliek vienīgi secināt, ka kaismīgie strīdi ap pieminekļiem un ielu nosaukumiem visdrīzāk gan ir adresēti tiem, kuriem par to visu nav sava viedokļa, vai arī tiem, kuri šobrīd ir pieķērušies šiem simboliem kā kaujas karogam, ar kuru tie gatavojas doties izšķirošā kaujā par viņiem vien zināmām vērtībām. Būtībā tieši pēdējie ir tie, kas diskreditē līdz šim pilnīgi neitrāli uztvertus uzvārdus vai personības. Gluži iespējams, ka arī Uzvaras parka monstrs vēl būtu stāvējis turpat, kur līdz šim, ja vien pilnīgi mākslotu lozungu iespaidā tas nebūtu padarīts par «krievu pasaules» orģiastiskās pašapmierināšanās vietu.

Šajā ziņā, ievērojot jau minēto «Black Lives Matter» kustību un tās ietvaros notikušo vēršanos pret koloniālisma simboliem, savstarpējai salīdzināšanai absolūti nepakļaujas veids, kādā notiek diskusijas par šo pieminekļu demontēšanas nepieciešamību. Jājautā – vai tad pirmajā gadījumā tur pulcējās baltā tērpti kukluksklanieši, kas izraisīja tik barbarisku pretreakciju? Turpretim Latvijā mēs bijām liecinieki gadiem ilgām eksaltētām manifestācijām, ko pavadīja muzikāli priekšnesumi un ziedu jūras pie dažādām okupācijas periodu slavinošām kulta vietām.

Iespējams, šeit arī ir tas patiesības moments, kādēļ, aizstāvot civilizācijas vērtības, acīmredzot ir pamatoti liegt iekopt barbarisma kulta vietas, lai arī vairumā gadījumu šo simbolu vārdiem nav nekā kopīga ar barbarismu. Ja padomju okupācijas laikos latvieši nebūtu iebiedēti un turpinātu jau kopš okupācijas pirmajiem gadiem guldīt ziedus Brīvības pieminekļa pakājē, tad to no iznīcības droši vien arī nevarētu glābt Vera Muhina (Вера Мухина, 1889–1953). [9] Lai gan pazīstamā tēlniece patiesi iestājās par pieminekļa saglabāšanu 1949. gadā, šajā posmā nenoliedzama nozīme piemita apstāklim, ka tolaik jebkāda tautas pretošanās griba gluži vienkārši jau bija grandīz pilnībā paralizēta.

Kopš 2022. gada vasaras, reaģējot uz ģeopolitiskajām norisēm un Krievijas Federācijas militārajam iebrukumam Ukrainā Latvijas sabiedrībā aktualizējot jautājumu par svešas varas ideoloģisko objektu glorificēšanas saderību ar 21. gadsimta demokrātijas un brīvības vērtībām, gan Rīgā, gan citviet Latvijā jau tikuši demontēti vairāk nekā 120 pieminekļu, kuru izvietošanas mērķis vēsturiski bijis saistīts ar padomju vai nacistiskā režīma slavināšanu. [10] Savukārt šī gada marta sākumā, pieaugot dažādu nevalstisko organizāciju un sabiedrībā atpazīstamu personu aicinājumiem, aktualitāti ieguva vēl kāds būtisks jautājums – par pilsētvidē aplūkojamo Krievijas impērijas varas ikonu, kolaborantu, komunistiskā režīma atbalstītāju un citu tamlīdzīgu Latvijas neatkarības idejai nedraudzīgu personu vai notikumu pieminēšanai veltīto atceres vietu, piemiņas plākšņu un pieminekļu vēsturisko vērtību un morālo nastu, turpinot tos uzturēt un uz tiem raudzīties Rīgas un citu pilsētu ielās. Tikpat aktuāls pēdējā laikā ir bijis arī jautājums par ielu nosaukumu maiņu, mēģinot atteikties no padomju režīmu pārstāvošu indivīdu godināšanas. [11]

Tā, piemēram, patlaban Rīgas domes Pieminekļu padome jau atbalstījusi piedāvājumu demontēt rakstnieka A. Upīša pieminekli Kronvalda parkā, kā arī turpat parkā esošo rakstnieka A. Puškina pieminekli; līdzīgi atbalstīts priekšlikums demontāžai pakļaut rakstnieces Annas Sakses [12] pieminekli Gaujas ielā 1 un vairāku citu latviešu un padomju sabiedrisko darbinieku piemiņas vietas, kuru mākslinieciskā vai radošā mantojuma vērtību apēnojusi to atstājēju politiskie un ideoloģiskie kredo (un daži no tiem ar labilitātes iezīmēm). [13] Publiskajā telpā šie lēmumi un tos pamatojošā retorika izraisījusi pietiekami plašu rezonansi, nereti pat sakāpinātos toņos diskutējot par tajā vai citā piemineklī atainotā literāta vai kultūras darbinieka sabiedrisko darbību un ietekmi uz Latvijas neatkarību. [14]

Objektivitātes labad jāteic, ka, vismaz uzsākot darbu pie šīs publikācijas izstrādes, arī autoru uzskati jautājumā par atsevišķu pieminekļu nojaukšanas derīgumu nedaudz atšķīrās, tiesa gan – galvenokārt retorikas par tamlīdzīgas rīcības derīgumu iekšējā loģiskuma defektu dēļ, nevis mēģinot analizēt tā vai cita literāta dzīves laikā sperto soļu pareizību vai kļūmīgumu. Līdz ar to arī šīs publikācijas mērķis patlaban nebūtu pētīt un šķetināt A. Puškina un citos strīdus objektos atainoto personāžu biogrāfijas, tādējādi mēģinot tajās atrast kādu uz vienotu saprāta balsi vedinošu cilvēcības vadmotīvu, kas ļautu attaisnot vai padarīt par nebijušu, piemēram, rakstnieku denunciācijas faktu padomju represīvajām iestādēm. [15] Tas tāpēc, ka šai, ja to tā varētu dēvēt, publiskajai akcijai ir savs konteksts, kurš pelna atsevišķu ievērību vismaz no diviem atsevišķiem rakursiem – mūsdienu ģeopolitiskajiem apstākļiem un kultūrvēsturiskā fona, kādā veidojās Latvijas valstiskums.

Tādējādi visupirms nepieciešams palūkoties uz Ukrainā faktiski jau kopš 2014. gada īstenoto praksi un attieksmi pret totalitāro režīmu cildinošu pieminekļu, ielu nosaukumu un piemiņas vietu pārdēvēšanu. Ar 2015. gada 9. aprīļa likuma «Par komunistiskā un nacionālsociālistiskā (nacistiskā) totalitārā režīma Ukrainā nosodījumu un to simbolu popularizēšanas aizliegumu» (Nr. 317-VIII) pieņemšanu Ukrainā sistemātiski sākās komunistiskā režīma mantojuma pārvērtēšanas process un komunistiskās ideoloģijas elementu izņemšana no simboliskās telpas. Šā un citu likumu, kas ir daļa no tā dēvētās «dekomunizācijas paketes», piemērošana paredzēja valsts pārvaldei un administratīvajām struktūrvienībām pieņemt atbilstošus lēmumus, lai pārdēvētu ne tikai ģeogrāfiskos objektus, bet arī juridisko personu, ielu un citu veidojumu nosaukumus, ja tajos bija ietverti ar komunistisko totalitāro režīmu saistīti jēdzieniskie vai vizuālie simboli.

Šis likums un tā praktiskā izpilde Ukrainas sabiedrībā raisīja neviennozīmīgu attieksmi, tādējādi, raugoties mazināt vismaz daļas iedzīvotāju neizpratni vai pat pretestību, Ukrainas Nacionālās atmiņas institūts (ukraiņu val. – Украинский институт национальной памяти) publicēja atbildes uz biežāk uzdotajiem jautājumiem saistībā ar likumu paketes mērķi un īstenošanas būtiskumu.

Tā, skaidrojot ielu un laukumu pārdēvēšanas nepieciešamību, uzsvērts, ka komunistiskā un nacistiskā režīma gados Ukrainā tika iznīcināti 14 līdz 16 miljoni cilvēku, līdz ar to – atstāt esošos ielu, laukumu un parku nosaukumus, kas arvien slavina šo režīmu vadošās personas, nozīmētu morālu divkosību un nespēju pārvarēt totalitārās pagātnes mantojumu ceļā uz pārtikušu, mierpilnu valsts nākotni. [16] Būtisks uzsvars tika likts arī uz to, ka atsacīšanās no totalitāro režīmu funkcionāru godināšanas nemazina vēstures nozīmību un nenozīmē pagātnes noliegšanu. [17]

Kā pamatprincips, vērtējot nosaukumu maiņu, tika uzsvērts tas, ka nav pieļaujama jaunas nozīmes piešķiršana totalitārisma periodā radītajiem objektiem. Autoriem ir grūti nepiekrist šim secinājumam. Līdz ar to atteikšanās no vecā nosaukuma nozīmē vēsturiskā atjaunošanu vai jauna atrašanu. [18]

Tādā veidā līdz 2016. gada beigām Ukrainā tika pārdēvētas 987 apdzīvotas vietas un 25 rajoni, atjaunoti vairāk nekā 300 vēsturiskie nosaukumi. Šo procesu rezultātā aiz komunistiskās pagātnes slāņa pavērās vēl viens Ukrainas vēstures posms – atrašanās Krievijas impērijas sastāvā, kuras karavadoņu un valstsvīru vārdos vēsturiski bija nosaukti daudzi jau komunistu varas laikā pārdēvēto ielu un laukumu. [19]

Savukārt pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī šis jautājums tika aktualizēts no jauna, cita starpā – arī par A. Puškina pieminekļu demontāžas nepieciešamību, uzsverot, ka maldīgi būtu pieņemt dzejnieka daiļradi par tamlīdzīgā veidā godājamu vai izceļamu krievu kultūras elementu, jo tas, ko «[..] Krievija sauc par kultūru, kuras radītājs un virzītājs ir dzejnieks Puškins, ir darbojies, lai iznīcinātu ukraiņu identitāti ilgāk nekā Krievijas raķetes.» [20] Tādējādi A. Puškina daiļrades faktiskais vēstījums ukraiņiem ir bijis uzspiests koloniālais mantojums, sveša kultūra un valoda. [21] Tas jo sevišķi uzskatāmi attēlots poēmā «Poltava» (1829), A. Puškinam attēlojot ukraiņus kā Krievijas impērijas un Pētera I ienaidniekus un nosodot jebkādus ukraiņu neatkarības centienus. [22]

Aktualizētā nepieciešamība demontēt pieminekļus, kas simbolizē apdraudējumu valstiskajai neatkarībai, saistāma ar vienu no, iespējams, mazāk zināmajiem Krievijas un Ukrainas attiecību elementiem. Proti, ka pirmā ilgstoši un metodiski ir tiekusies Ukrainai uzspiest «kopējās vēstures un kultūras ideoloģiju», tajā skaitā – kā vienojošo elementu uzsverot pieminekļus, kas par Krievijas budžeta līdzekļiem uzcelti daudzviet Ukrainā. [23] Šādas retorikas patiesais mērķis ir nepārprotams – noniecināt Ukrainu kā nacionālu, neatkarīgu valsti un radīt papildu ieganstu bruņotās agresijas attaisnošanai. Tādējādi ukraiņu centieni attīrīt savu kultūrtelpu no padomju un impēriskajiem uzslāņojumiem ne tikai ir saprotami, bet pat uzskatāmi par vitāli nepieciešamiem monolītai pretstāvei šajā karā.

Dažādu vēsturiski-politisku norišu rezultātā dzīvojot eiropeiskajā vērtību un drošības «burbulī», mēs šobrīd baudām daudz tādu privilēģiju, kas nereti kļuvušas pat par pašsaprotamību. Tomēr tieši šim apstāklim, apzinoties karadarbības tuvumu Ukrainā un divu sauszemes robežvalstu politisko ievirzi, būtu jākalpo par galveno virzītājspēku, kas liegtu ļauties pašapmānam vai dīka miera sajūtai, tādējādi it kā atturoties spert preventīvus soļus savas nostājas demonstrēšanai. Daļa no divās nometnēs sadalījušās sabiedrības jau minētajā «pieminekļu jautājumā» paudusi viedokli, ka to demontāža, lūk, esot mēģinājums likvidēt kultūru vai aizskart vēsturisko mantojumu. [24]

Autori, nebūdami kulturologi un nepretendējot uz absolūto patiesību, izklāsta priekšmeta kontekstā atzīst par nepieciešamu pakavēties pie «kultūras» koncepta satura un tādējādi rast atbildi uz jautājumu, vai koloniālisma vai komunisma atbalstītāju pieminekļu demontāžas rosinājums patiesi nozīmētu «kultūras» kā vērtības iznīcināšanu.

Visplašākajā šī jēdziena izpratnē kultūra nav atsevišķa dzīves joma, bet ir viss, ko cilvēks sabiedrībā ir radījis un rada, ieskaitot sevi pašu un sabiedrību. Kultūra pastāv un izpaužas ikvienā cilvēka darbības laukā kā noteiktu vērtību apziņa. Tā veido un nosaka nācijas un indivīdu attieksmi pret pasauli, citiem un pašiem pret sevi. [25] Tāds ieskats savulaik tika nostiprināts Latvijas politikas plānošanas dokumentos un faktiski tiek atzīts arī šobrīd, tādējādi pilnīgi retoriskā manierē pat liekot vaicāt – kas tā ir par vērtību apziņu, kura tiktu pakļauta iznīcībai ar atsevišķu jau minēto pieminekļu demontēšanu, un vai šīm vērtībām ir kas kopīgs ar demokrātisko uzskatu sistēmu?

Atbildi uz šo jautājumu ļauj rast Tomasa Manna [26] mazpazīstamajā un neviennozīmīgi vērtējamajā 1914. gadā publicētajā esejā «Domas kara laikā» skaidrotais, ka atslēgvārdu «kultūra» un «civilizācija» lietojumā arvien biežāk vērojama neprecizitāte un patvaļīgums, tos maldīgi uzskatot par sinonīmiem vai jēdzieniem, kuru lietojumā pārlieks izvēlīgums nebūtu nepieciešams. [27] Neraugoties uz T. Manna uzskatiem par kara būtību, jāpiekrīt viņa tēzei, ka «civilizācija» un «kultūra» ir pretnostatāmi jēdzieni – pirmā ir «saprāts, apgaismība, mierinājums, skepse, izšķīdināšana, gars» [28], kurpretim otrā – «zināma garīga pasaules organizācija, lai cik tā būtu piedzīvojumiem bagāta, dīvaina, mežonīga, asiņaina un briesmīga. Kultūra var ietvert orākulus, maģiju, pederastiju, cilvēku upurēšanu, kulta formas, inkvizīciju, dedzināšanu uz sārta, Svētā Vita dejas, [29] raganu prāvas, indes slepkavību uzplaukumu un visraibākās riebeklības» [30]. Tamlīdzīgs šo jēdzienu nošķīrums saskan arī ar citu tā laika domātāju viedokļiem – «Freidam gluži kā Nīčem kultūras, morāles pamatos jeb aizsākumos ir vardarbīgs akts.» [31]

Ievērojot šo pretnostatījumu, T. Manns uzdod jautājumu – vai māksla ir civilizācijas vai tomēr kultūras rezultāts? Un pats arī sniedz atbildi, uzskatot, ka «[m]āksla nebūt nav iekšēji ieinteresēta progresā un apgaismībā, sabiedriskā līguma ērtībās, īsi sakot, cilvēces civilizācijā» [32], tādējādi atzīstot, ka māksla ir kultūras produkts.

Pārnesot šo skaidrojumu uz mūsdienu valsts un to veidojošās sabiedrības strukturālo būtību, «civilizācija» un «kultūra» viena no otras nošķirama pēc tā, kādas vērtību kopas tās aizsargā vai manifestē ārējā pasaulē. Un «civilizācijas» gadījumā par šo vērtību kopumu ir atzīstami Apgaismības laikmeta filozofijā attīstītie koncepti, it sevišķi – sabiedriskā līguma teorijā balstītie sabiedrības eksistences pīlāri: cilvēkam dabiski piemītošās tiesības uzturēt un aizstāvēt savu dzīvību, brīvību un īpašumu. [33] Līdz ar to arī retorikā, kas veltīta mūslaiku ģeopolitisko norišu vai juridisko problēmjautājumu analīzei, nedrīkstētu izpalikt apzināšanās par apstākli, ka nav pieļaujama «civilizācijas» un «kultūras» nivelēšana par kongruentiem lielumiem, skaidrojot, ka, piemēram, «kultūras vērtības» (it īpaši – svešas un naidīgas) prasa to pienācīgu aizsardzību. Šajos laikos priekšplānā izvirzījušās «civilizācijas vērtības» un «civilizācijas intereses», starp kurām pirmā – civilizācijas drošība.

Arī docents Lotārs Šulcs (1904–1994) kā vienu no pamatidejām, kas ievērojamu lomu ir atstājusi uz Latvijas patstāvības ideju, bija minējis ASV prezidenta Vudro Vilsona (Thomas Woodrow Wilson, 1956–1924) sacīto, ka «[n]esatricināma drošība par savu pastāvēšanu, savu kultūru, sociālu un saimniecisku attīstību ir jādod visām tautām, kuras līdz šim ir dzīvojušas zem valdībām ar viņu interesēm pretējiem mērķiem.» [34]

Tādējādi, ievērojot iepriekš aplūkoto T. Manna piedāvāto pretnostatījumu starp «civilizāciju» un «kultūru», nākas atzīt, ka šobrīd definētā «krievu pasaule» patiešām ir «kultūra» – asiņaina, brutāla, neizprotama un derdzīga; tajā nav nekā civilizēta, kas tiektos uz apgaismību vai cilvēcisko vērtību godāšanu.

Jebkurš piemineklis kā ārējā pasaulē objektīvi uztverams veidojums vienlaikus ir arhitektūras, tēlotājmākslas un vēstures izteiksmes līdzeklis ar mērķi godināt vai pieminēt kādu personu vai notikumu. [35] Profesors Harijs Tumans (dz. 1967) precīzi norādījis, ka arhitektūras loma ārvides objektos sniedzas pāri konstrukcijas tehniskajai struktūrai vai ārējam izskatam, kalpojot arī kā «[..] kultūras teksts, kurš, no vienas puses, atspoguļo cilvēka pasaules uzskatu un vērtību sistēmu, bet, no otras puses, pats to ietekmē un veido.» [36] Līdz ar to jebkura pieminekļa vizuālā būtība un ar to pieminamais objekts nes sevī konkrētu, bez vārdiem lasāmu un uztveramu vēstījumu. Tradicionāli šis vēstījums saistīts ar pagātnes atmiņas saglabāšanu un pārnesi to raksturojošos simbolos. [37] Tomēr gadu gaitā pat piemineklis var zaudēt savu emocionālo saturu, tā turpmāko eksistenci pakļaujot vērtējumam, vai tie atbilst attiecīgā laikposma nacionālajām tradīcijām un to mūsdienu nozīmēm. [38] Atbilstoši šādam ieskatam pieminekļa esība pilsētvidē apliecina vienošanos starp sabiedrību un varu par kopīgiem centieniem aizsargāt kādas konkrētas vērtības.

Tādējādi, kolīdz piemineklis pārtop par kulta vietu, tie, kas tam piešķīruši šādu nozīmi, paši veicina šāda monumenta sabiedriskās vērtības devalvāciju. Taču tad, ja piemineklis, kas pārtapis par dievekli, rezonē ar civilizācijas vērtībām, nedrīkstētu arī rasties vainas sajūta par apziņu, kas no šāda elementa ārējā vidē prasa atsacīties.

Līdztekus ārēji uztveramajai pieminekļa vizuālajai vērtībai eksistē arī tā kognitīvās vērtības komponente – pieminekļiem piemītošā spēja veidot selektīvus vēstures naratīvus. Savukārt atmiņa ir jebkuras identitātes veidošanas pamats, līdz ar ko gan piemiņas vietas, gan pieminekļi kļūst par politiskām platformām, kas izvēlīgi izgaismo vēsturi, konkrētiem notikumiem un cilvēkiem pievēršot sabiedrības uzmanību, bet citus – notušējot kā nebijušus. [39]

Tamlīdzīgi konstruēts pagātnes atspoguļojums tādējādi ietver noteikta satura ideoloģiju – tā vai nu ir, vai nav savietojama ar vispāratzīto vērtību modeli demokrātiskā sabiedrībā. Līdz ar to pieminekļu demontēšanas nepieciešamība, kā norādījuši ārvalstu pētnieki, lielā mērā ir saistāma ar vajadzību iznīcināt, apstrīdēt, izskaust un apspiest ideoloģisko un emocionālo pieķeršanos, kas bieži vien ir saistīta ar šiem vēstures pieminekļiem. [40] Tomēr uzskatu plurālisma laikmetā šādu ideoloģisko sārņu iznīdēšana ir saistīta ar kādu lakonisku domu, proti, ko pieminekļa demontēšana nesīs un vai konkrētos apstākļos «[..] uz spēles ir likta ne tikai mūsu priekšstatu par pagātni izjaukšana, bet arī fundamentāla krīze mūsu iztēlē par nākotnes alternatīvām» [41]. Šai arī būtu jābūt pamatpremisai, ar izsvērtu apdomu turpinot šķetināt jautājumu par atsacīšanos no atsevišķiem pieminekļiem Rīgas ielās.

Saglabājot intrigu, objektīvi jāatzīst, ka dažādās konstelācijās visu autoru viedokļi ne tikai par pieminekļu nojaukšanu, bet arī ielu pārdēvēšanu būtiski atšķīrās. Tas tomēr netraucēja savstarpējo diskusiju veidot mierpilni un ar cieņu. Un varbūt tieši tas ir viens piemērs, ka arī šajā gadījumā dažādām partijām, kuras sevi dēvē kā Rietumu civilizācijas pārstāvjus, vajadzētu vairīties no savstarpēju apvainojumu apmaiņas, nepanākot tūlītēju konsensu.

Līdzvērtīgi aktuāls, kā jau to autori norādīja, šobrīd ir arī jautājums par ielu nosaukumu maiņu, jo daļa no kartē lasāmajiem urbanonīmiem [42] pamatoti var raisīt jautājumus par to saderīgumu ar vērtībām, kuru aizsardzība šobrīd ir svarīga Latvijai un tās sabiedrībai. Akadēmiķis Jānis Stradiņš (1933–2019) savulaik rakstīja, ka «[p]ilsētu un ciemu, ielu un laukumu nosaukumi ir tautas vēsturiskās atmiņas sastāvdaļa [..]» [43]. Šāds vērtējums tomēr raisa diskusijas tajā ziņā, ka ielu nosaukumu plāksnīšu maiņa visos laikos ir bijis varas ierocis, un, kā uzsvērusi baltu onomastikas [44] pētniece Laimute Balode (dz. 1954), tā vienlaikus ir arī «[p]ropagandas tribīne, [..] varenības apliecinājums un iemūžinājums» [45].

Ja sākotnēji ielu nosaukumus ietekmēja tās atrašanās vieta, tuvējie objekti, virziens vai ielas iedzīvotāju nodarbošanās, tad jau 18.–19. gadsimta mijā un vēlākā periodā ielām sāka piešķirt caru, to ģimenes locekļu, politiķu un kultūras darbinieku vārdus, kas tādējādi ne vienmēr bija saistīti ar konkrētās ielas vēsturi. [46] Pēc tam, kad 1812. gada 11. jūlija vakarā, gatavojoties Napoleona iebrukumam Rīgā, tika nodedzinātas Rīgas priekšpilsētas, radās nepieciešamība piešķirt nosaukumus jaunveidojamajām ielu trasēm. Tādējādi, piemēram, radās Elizabetes iela – par godu cara Aleksandra I [47] sievai, Bādenes princesei Elizabetei. [48] Šāds nosaukums, nepārprotams impērijas simbols, Rīgas kartē lasāms vēl šodien, tādejādi liekot vaicāt, kālab netiek rosināta atteikšanās arī no tā.

Tamlīdzīga ielu nosaukumu piešķiršanas vai pārdēvēšanas tendences turpinājās visu 19. gadsimtu, ko cita starpā veicināja arī arhitektoniskās daudzveidības piesātinājums Rīgas centrā. Savukārt 1919. gada pirmajā pusē, kad Rīgā savu pozīciju centās nostiprināt Pētera Stučkas (1865–1932) valdība, tika pārdēvētas 14 ielas un laukumi, izsakot tālejošu domu – atteikties no visa, kas saistīts ar Krievijas impēriju un to aizstāt ar komunistu ideologu vārdiem. [49] Tādējādi, piemēram, tagadējā Merķeļa iela ieguva Sverdlova [50] ielas nosaukumu.

Savukārt jaundibinātajā Latvijā pirmā ielu pārdēvēšana notika 1920. gadā, kad aprīļa sākumā pēc 14 Šveicē pavadītiem gadiem Rīgā pārradās Rainis [51] un Aspazija [52]. Tā bija «[..] pirmā un pēdējā reize Latvijas laikā, kad ielas nosauca vēl dzīvu cilvēku vārdos» [53], atbilstoši pārdēvējot Troņmantinieka bulvāri un Teātra bulvāri. Savukārt lielākā ielu pārdēvēšanas kampaņa notika 1923. gadā, kurā iesaistījās daudzi kultūras darbinieki, tostarp Kārlis Skalbe un Jānis Endzelīns (1873–1961), kura uzdevums bija pārliecināties par nosaukumu atbilstību literārās latviešu valodas prasībām un vērtēt to kulturālo nozīmi. Zīmīgi, ka J. Endzelīns par daudziem nosaukumiem, kurus bija rosināts mainīt, bet kas palika atbilstoši iepriekšējai kārtībai, bija teicis, ka «[..] ļoti daudzi nosaukumi viņa uztverē nav jāpārdēvē, jo tie ir tikai bijušo laiku nekaitīgas paliekas.» [54] Šī darba procesa rezultātā 1923. gada 21. septembrī Rīgā tika apstiprināti jauni pilsētas ielu un laukumu nosaukumi, pārsteidzošā veidā, arī tajā skaitā tādi šobrīd zināmi un daži arī mazāk zināmi nosaukumi kā Andreja Pumpura iela, Puškina iela, Romanova iela, Suvorova iela, Ketlera prospekts, Novgorodas prospekts, Nikolaja iela un daudzi citi. [55] Šeit rodas dibināts jautājums, kādēļ jaunajā, neatkarīgajā valstī bija nepieciešami tādi Krievijas impērijas simbolu kā Romanu vai Suvorova [56] vārdu iemūžināšana.

Urbanonīmu maiņa turklāt bija arī daļa no padomju un pēc tam arī vācu okupācijas režīma praktiskās izpausmes formām, piemēram, 1941. gadā Jēzusbaznīcas ielu pārdēvējot par Bezdievju ielu. [57] Daļu no padomju laika «mantojuma» arvien iespējams vērot Rīgas un citu pilsētu ielās, kas tādējādi ir kļuvis par galveno strīdus avotu.

Autorus šajā ziņā tomēr papildus ieinteresēja jautājums par vēsturiskās izvēles motīviem starpkaru periodā izraudzīties tādu vai citādu nosaukumu, jo tā brīža izvēle, mūsdienu acīm raugoties, nevar neizraisīt jautājumus.

Tā, piemēram, dzejnieks Andrejs Pumpurs (1841–1902), kura eposs «Lāčplēsis» un tā nozīme tautas pašapziņas nostiprināšanā šobrīd īsti pat nav apspriežama, savulaik ticis raksturots kā «slavofīlijas saindēts» autors, kura Tumšais bruņinieks nākot no Austrumiem, tādējādi simbolizējot «Krievijas imperiālismu un tumšo nekultūru.» [58] Līdzīgi neglaimojošus vārdus izpelnījies Krišjānis Valdemārs (1825–1891), kurš atsevišķu autoru vērtējumā raksturots kā «[..] jaunlatvietis un dedzīgs nacionālists pēc savas pārliecības, viņš par atbalstu sev izvēlējās reakcionāros krievus [..] un kļuva par rusifikācijas politikas ideologu.» [59] Turpretim citi autori tādam viedoklim kategoriski nav pievienojušies, [60] skaidrojot to tādējādi, ka jaunlatviešu ciešās saites ar tā dēvētajiem «slavofīliem» bija vajadzīgas tikai vienam mērķim – cīnīties pret Baltijas muižniecību, mazināt to politisko un saimniecisko varu, kā arī iebilst pret visu vācisko. [61] Tomēr tamlīdzīgs «pragmatisms» nevar neatstāt zināmas mieles. Ievērojot tamlīdzīgu retoriku, arī šeit būtu jāvaicā – kālab šobrīd tādā gadījumā netiek rosināta arī slavofīlu «atbalstītāju» A. Pumpura vai Kr. Valdemāra godināšanai veltīto objektu pārdēvēšana?

Vienlīdz svarīgs pieturpunkts disputā par ielu nosaukumiem ir jau iepriekš minētais jautājums par nepieciešamību atminēties A. Puškinu, viņa vārdu iemūžinot ielas nosaukumā. Nav iespējams noliegt, ka latviešu literatūrā A. Puškina literārais mantojums ticis cildināts pietiekami plaši, [62] turklāt šādai starpkaru perioda literātu izvēlei bija arī savs pamats.

Šeit jāatminas Jura Alunāna [63] kā latviešu mākslas dzejas pamatlicēja [64] 1856. gadā publicētā grāmata «Dziesmiņas, latviešu valodā pārtulkotas» [65], kuras priekšvārdā valodnieks izskaidroja mērķi šāda darba tapšanai – «[š]īs dziesmiņas pārtulkojot, man bij šādas domas: es gribēju rādīt, cik latviešu valoda spēcīga un jauka, un tad es arī dzinos latviešu valodu cik paspēdams no svešiem grabažiem iztīrīt» [66]. Līdztekus vācu autoriem, tostarp Johana Volfganga fon Gētes (Johann Wolfgang von Goethe, 1749–1832) dzejas rindu atdzejojumiem, šajā krājumā latviešu valodā pirmoreiz publicēts arī Mihails Ļermontovs (Михаил Юрьевич Лермонтов, 1814–1841) – vēl viens Krievijas impērijas «simbols». Pie A. Puškina atdzejošanas J. Alunāns gan bija ķēries jau 1853. gadā, tomēr, ievērojot tulkojamā materiāla literāro sarežģītību, šie atdzejojumi tika publicēti vien pēc J. Alunāna nāves – 1867. gadā. [67] Pēc tam pie A. Puškina atdzejošanas ķērās Matīss Kaudzīte (1848–1926), Dāvis Kažoks (īstajā vārdā – Dāvis Pelcis, 1850–1913), kā arī Rūdolfs Blaumanis (1863–1908), turklāt «[..] Puškina tulkojumi sāk parādīties vai visos periodiskajos izdevumos: «Mājas Viesa» pielikumā, [..] «Balsī», «Rīgas Lapā», «Dienas Lapā» un kalendāros» [68]. Tādējādi «Puškins sāk[a] ienākt latviešu literatūrā tad, kad sākas pirmās visasākās cīņas par latviešu tautas saimniecisko un nacionālo patstāvību.» [69]

Turklāt, raksturojot šo laikposmu, ir jāatminas, ka tolaik tikai «neliela bija tā latviešu inteliģences daļa, kura sapņoja lielo sapni par patstāvīgo Latviju.» [70] Tādējādi piesardzīgā doma par Latvijas autonomiju, kas tika iekapsulēta jēdzienā «Brīva Latvija brīvā Krievijā!» [71], faktiski tika formulēta vien 1917. gada vasarā, turklāt – tolaik vēl šķietami pārdrošajos vārdos «[m]ūsu ideāls būtu suverēna Latvija.» [72]

Līdztekus A. Puškinam tika tulkoti vēl viena Krievijas impērijas «simbola» Ivana Turgeņeva (Иван Сергеевич Тургенев, 1818–1893) darbi – šajā procesā iesaistījās Rainis, Kārlis Skalbe (1833–1888), Kārlis Krūza (1884–1960) un virkne citu latviešu rakstnieku. [73] Protams, runājot par A. Puškinu vai kādu citu krievu dzejnieku un literātu, nebūtu pamata latviešu rakstniecībā runāt par kādu savdabīgu Puškina skolu vai, piemēram, Turgeņeva skolu, jo viņu intelektuālā mantojuma ideoloģiskās pēdas jebkurā gadījumā «[..] nāca caur krievu simbolistiem» [74]. Vienlaikus, mēģinot izprast starpkaru perioda literātu un valstvīru ieceri tai vai citai Rīgas ielai piešķirt koloniālo būtību pārstāvošu autoru vārdus, uzmanības centrā nostatāms tieši jaunlatviešu darbs – viņu centieni pilnveidot literāro latviešu valodu, ar tulkojumu palīdzību mēģinot rast atbilstošu apzīmējumu un bagātinot izmantojamo vārdu loku. Tādējādi gan valoda, gan pieminekļi, gan ielu nosaukumi nereti kļūst par īpatnējiem simboliem, kuru atšifrēšana laika gaitā kļūst atkarīga tikai no tā, cik izglītots un vēsturiskās niansēs erudīts ir jebkuru apgalvojumu paudējs, kas mudina kādu no šiem pilsētvides objektiem iznīcināt vai, gluži pretēji, atstāt neskartu.

Tādējādi rodas jautājums, ja mūsdienu sabiedrība būtu pietiekami izglītota un erudīta, ka spētu novērtēt minēto autoru tulkojumu nozīmīgumu latviešu valodas attīstībā, to attiecīgi skaidrojot nezinošajai sabiedrības daļai, vai aicinājumi pārdēvēt šo iela nosaukumus būtu tikpat skaļi? Autoru ieskatā – ne. Bet, ja tā, vai ir nepieciešams par katru cenu izdabāt lumpena dvēseles kliedzienam? Iespējams, šī ir vienīgā lieta, kam autori saredz saskaņu ar Napoleona personību (par to nedaudz vēlāk).

Pats sengrieķu vārds «symbolon» tā pamatnozīmē saistīts ar kaut kā atpazīšanu, līdz ar to jēdziens «simbols» ir kāda objekta, laikposma vai apstākļa atpazīšanas zīme – īpašība, kas to ļauj nošķirt no radniecīgiem vai šķietami līdzīgiem citiem apstākļiem. [75] Andra Rubeņa [76] ieskatā, simboliem vēsturiski piemitusi divējāda daba – gan savienot, gan šķirt, kas izpaužas tādējādi, ka vienojošā dimensijā simbols ir līdzeklis, «lai izzinātu, atzītu un apliecinātu kādu cilvēciskās kopības formu, kura ir izbeigusi pastāvēt vai kuras saites ir vājinājušās» [77], savukārt atdalošā dimensija izpaužas kā simbola spēja demonstrēt «aizlūzumu, plaisas, pilnīgas nesaplūšanas iezīmi» [78]. Raugoties uz jau minēto literārās latviešu valodas attīstības procesu, domājams, tas visnotaļ simboliski ir atainots jau minētajos urbanonīmus, demonstrējot tautas spēju šajā ziņā nesaplūst ar krievisko un atdalīties no tā.

Turklāt pati idejiskā konstrukcija, ka adresācijas sistēmas pamatā esošais ielu, ceļu un maģistrāļu tīklojums, kura savstarpējo nošķiršanu veicina izmantotie vietvārdi un kas ikdienas dzīves procesu atvieglošanai savieno vienu teritorijas ģeogrāfisko punktu ar citu, viegli pakļaujas pārnesei arī uz jebkuru citu sociāli būtisku dzīves sfēru, kuras eksistence ir atkarīga no tās iekšējās organizētības attīstības pakāpes.

Izņēmums no tamlīdzīgas sfēras nav arī autorus interesējošā kriminālprocesa joma, kuras uzbūvi, ievērojot Kriminālprocesa likumā normatīvi nostiprināto posmu un stadiju sistēmu, [79] varētu pielīdzināt savdabīgai vienvirziena maģistrālei, kuras sākumpunkts ir kriminālprocesa uzsākšana, bet noslēgums – taisnīgs krimināltiesisko attiecību noregulējums. Sekmīgu virzību uz noteikto galamērķi pa šo maģistrāli nodrošina likumdevēja izraudzītās ceļa norādes un to saturiskā skaidrība un pilnīgums, ko citādi varētu dēvēt par galvenokārt Satversmes 92. pantā saturā un Kriminālprocesa likuma 2. nodaļā ietilpinātajām garantijām.

Līdzīgi kā pilsētas ielu nosaukumi laiku pa laikam, it sevišķi – iegriežoties citiem politiskajiem vējiem, piedzīvo pārmaiņas, arī kriminālprocesuālo pamatprincipu saturs un indivīda konstitucionālo garantiju tvērums atrodas nemitīgā evolūcijas procesā. Vienojošais elements tiklab vienā, kā otrā gadījumā ir fakts, ka izvēle par attīstības procesa ievirzes gultni ir tikai un vienīgi politiskās gribas un izšķiršanās jautājums. Tomēr vērtējumu par to, vai valsts varas īstenotāju politiskās izvēles bijušas ilgtermiņas motīvu nosacītas vai tomēr – mirkļa nepieciešamības vadīts lēmums, abos gadījumos ir tiesīga paust sabiedrība kā šo izvēļu adresāts. Taču, ja pārmaiņas adresācijas sistēmā rada relatīvi nelielas pārmaiņas, kas drīzāk robežojas ar atsevišķu indivīdu neērtībām vai kādas sabiedrības daļas subjektīvu netīksmi, kas sakņojas, piemēram, retorikas saturā par ielas vai laukuma jauno nosaukumu, tad kriminālprocesa sfērā tamlīdzīgām politiskajām izvēlēm piemīt gluži citas intensitātes nozīme.

Imanuels Kants [80] reiz esot sacījis, ka «[..] tiesību aizskārumu vienā zemeslodes vietā izjūt visi [..]» [81], kas, to attiecinot uz kriminālprocesuālo noregulējumu, savā būtībā raksturo jau 19. gadsimtā formulējušos kriminālprocesa doktrīnas esenci – nepieciešamību atzīt pietiekamas indivīda konstitucionālās garantijas, tostarp – tiesības uz aizstāvību, kas sakņojas apziņā, ka kriminālprocesuālajās attiecībās neatkarīgi no sociālā statusa vai citiem faktoriem var nonākt jebkurš atsevišķs sabiedrības pārstāvis. No tā atvasināms likumdevējam izvirzāmais virsuzdevums kriminālprocesuālās likumdošanas jomā – vairīties normatīvi tiesiskā līmenī nostiprināt tādas idejas par taisnīgu kriminālprocesa norisi, kuru praktiskais noturīgums nav izvērtēts atbilstoši konstitucionālo garantiju un doktrīnā atzīto kritēriju saturam, tādējādi visu kriminālprocesa metaforisko maģistrāli papildinot ar norādēm, kuru kļūdaina interpretācija var aizvest gluži nevēlamā virzienā – piemēram, uz patvaļas vai procesuālo pilnvaru funkciju nošķiršanas ignorēšanas šķērsielu, kuru ekstremālākos apstākļos droši varētu dēvēt arī par Robespjēran [82] ielu.

Jebkurā gadījumā, kā jau atzīmēts, autoru mērķis noteikti nebūtu pievērsties to personību padziļinātai analīzei, kuru vārdus nes Rīgas un citu Latvijas pilsētu ielas vai piemiņas vietas, tā vietā pievēršoties citai šī jautājuma dimensijai, turklāt – profesionāli pētnieciskās intereses aspektā. Viens no pamudinājumiem, turpinot jau aizsākto tematu, saistāms ar Rīgas domes Pieminekļu padomes izvēli neatbalstīt Krievijas impērijas kara ministra Barklaja de Tolli [83] pieminekļa demontāžu. [84] Iemesli šādam lēmumam varētu būt visdažādākie (kaut vai, piemēram, fakts, ka tas jaunās tūkstošgades sākumā tika atjaunots par privātiem līdzekļiem) [85], tomēr turpmāk aplūkojamā temata kontekstā tāda vēsturiski zīmīga persona kā ģenerālis B. de Tolli, kuram piemita ievērojama loma Borodinas kaujā, [86] kalpo ne tikai kā diskusiju katalizators par tamlīdzīga pieminekļa iederīgumu, bet vienlaikus ir arī viens no centrālajiem posmiem tajā daudzo vēsturisko notikumu virknējumā, kas līdz Krievijas impērijas un Latvijas teritorijai atveda Napoleonu un viņa karaspēku, [87] kas savukārt rezultējās arī Napoleona laikmeta intelektuālā mantojuma pārņemšanā. Būtībā Latvijā drīzāk ir fiksējama nepieciešamība veidot pieminekli Napoleonam, ievērojot atsevišķu autoru uzskatu, ka Francijas uzvara Krievijas kampaņas laikā daudz ātrāk būtu sekmējusi dzimtbūšanas atcelšanu Baltijas guberņās (par to plašāk – turpmāk). [88]

Lai cik tas paradoksāli arī nebūtu, šeit ir iespējams runāt, lai arī ne par gluži tādiem pieminekļiem, par kuriem tika pausts viedoklis iepriekš, bet tomēr esenciāli salīdzināmiem. Proti, par tādu autorus īpaši interesējošajā kriminālprocesa jomā ir uzskatāms Napoleona laika likumdošanas piemineklis – plaši pazīstamais 1808. gada Kriminālizmeklēšanas kodekss. Tas nostiprināja jau Franču revolūcijas laikā (1789–1799) ieviestos principus – publiskumu un mutiskumu, no jauna būtisku lomu piešķirot tiesu runai jeb debatēm, kā arī pierādījumu brīvu novērtēšanu, (un izveidoja zvērināto tiesu, tās darbība gan tika ierobežota, [89] atceļot tiesnešu ievēlēšanu amatos un paredzot, ka jau ieceltie tiesneši tika pakļauti uzraudzībai no centralizētās un no izpildvaras atkarīgās prokuratūras puses). [90]

Autoru ieskatā, arī šeit ir vērojama visnotaļ nekritiska idealizācija, kas līdzīgi var raisīt asociācijas par šī pieminekļa «nojaukšanu». Citiem vārdiem sakot, šeit ir iespējams uzdot tos pašu jautājumus, kas attiecināmi uz A. Puškina un citu pieminekļu nojaukšanas nepieciešamību. Proti, vai tā demontēšanas gadījumā uz spēles ir likta mūsu priekšstatu par pagātni izjaukšana vai tomēr tā nenojaukšana var radīt fundamentāla krīzi par sabiedrības nākotnes alternatīvām. Jūtoties daudz kompetentāki kriminālprocesa jomā, autori secina, ka tā dēvētā jauktā kriminālprocesa «svētās govs» statuss 21. gadsimtā ja ne gluži prasa nostalģisko atmiņu eliminēšanu, tad vismaz nopietnu revīziju attieksmē pret to – pilnīgi noteikti.

Autoru ieskatā, savus civilizācijas vaibstus zaudējušie pieminekļi, kas pakļaujami demontāžai, nekādā ziņā nemazina šajos monumentos attēloto literāri-intelektuālo mantojumu. Piemineklis ir sava laika novērtējums konkrētam indivīdam, tādējādi, kalibrējoties vērtību skalām, arī tie laiku pa laikam prasa revīziju, atbildot uz jautājumu, kādam nolūkam piemineklis ir uzstādīts un kam par godu tikusi nodēvēta iela. Šis apstāklis, kā to redzēsim arī turpmāk, ļauj nošķirt A. Puškinu, A. Upīti un Napoleonu – katrs no tiem iemūžina sava laika simbolus. Šobrīd izskatās, ka Napoleons un A. Upītis tā īsti nevienu netraucē. Savukārt ar A. Puškinu diemžēl ir citādi, jo nelaimīgā kārtā «krievu pasaules» apoloģēti to izmanto kā savas cīņas avangardu, A. Upītim neiekļūstot par ierindas arjergardā.

 Savukārt hibrīdkara apstākļos civilizācijas aizsardzības interesēs, atbildot uz tās eksistenci vērstiem paņēmieniem un taktiku, atsevišķi simboli ir pakļaujami eliminācijai. Tomēr pat šajā ziņā jebkuriem atbildes soļiem jābūt izsvērtiem un pārdomātiem, lai arī tie nepārvērstos par līdzvērtīga barbarisma izpausmēm. Cita starpā tas attiecas uz nepieciešamību vairīties no intelektuālā mantojuma nozīmes noniecināšanas. Krievijā, piemēram, šobrīd tiek rosināts «izdzēst» aktrisi Barbaru Briļsku (Барба́ра Бры́льска, dz. 1941) viņas politiskās nostājas dēļ no kulta filmas «Likteņa ironija jeb Vieglu garu!» (1975), pārveidojot kadrus, kuros aktrise redzama. [91] Savukārt tādā gadījumā, vēršoties pret A. Upīša kā nenoliedzama komunisma apoloģēta daiļradi, nozīmētu netieši noliegt arī izcilo kinofilmu «Pie bagātās kundzes» (1969) un tās māksliniecisko kvalitāti, kas ir A. Upīša daiļrades ekranizējums. Tādējādi tas vēlreiz apliecina, ka politiskie apsvērumi un pieminekļu demontāžas nepieciešamība ir jānošķir no literātu intelektuālā mantojuma nozīmes sabiedrības apgaismošanā un garīgajā pilnveidē.

Šajā ziņā, ievērojot esejas nosaukumā formulēto pretnostatījumu, izpētes vērts ir arī jautājums par to, kādēļ niknais Francijas politiskais sāncensis Krievija ar tādu entuziasmu savā tiesību sistēmā implementēja būtībā Napoleona laikmeta likumdošanas pieminekli. Kā tālāk būs redzams, lielā mērā to noteica pašu krievu mentalitātes fenomenāli paradoksālā sajūgtība ar francisko.