Ideja par taisnīgu kriminālprocesu šī jēdziena visplašākajā nozīmē nav nošķirama no vērtējuma par atsevišķu tiesiskās kārtības komponenšu saderīgumu ar attiecīgā laikposma politiskajās nostādnēs postulēto mērķu sasniegšanas iespējamību tiklab konstitucionalitātes, kā, bez šaubām, efektivitātes dimensijās. Pamazām pierimstot koronavīrusa izraisītās pandēmijas disputu vētrām, kriminālprocesa jomā praktizējošie juristi un tiesībzinātnieki pievērsušies diskusijām par to, vai gadījumā no šī bezprecedenta fenomena nav iespējams gūt kādu paliekošu mācībstundu. Viens no, vismaz autoru ieskatā, visneviennozīmīgāk vērtējamajiem jautājumiem, kas ticis aktualizēts tamlīdzīgu diskusiju kontekstā, ir jautājums par rakstveida procesa ekspansijas perspektīvām kriminālprocesā.

Skaidrs, ka, aizsedzoties ar iejūsminoši tīkamo formulu «[t]aisnīguma atlikšana ir taisnīguma noliegums (justice delayed is justice denied)» [1], «ātrās karmas» kombatanti piedāvā savus risinājumus, aizmirstot empīrikā balstītu novērojumu, ka, lai novērstu acu uztūkumu rītos, visdrīzāk jāatsakās no kaitīgiem ieradumiem, nevis to sekas uz ātru roku jānovērš ar ledus kompresēm vai industriāli izstrādātiem kosmētiskiem smāķiem. Cilvēciski mēs visi esam «ātrās karmas» piekritēji, taču – vien tiktāl, ciktāl tas neattiecas uz mums pašiem, ignorējot to, ka šai emocijās balstītajai «svētajai pārliecībai» nav nekā kopīga ar «universālo taisnīgumu».

Procesa rakstiskums akuzatoriālajā un inkvizitoriālajā tradīcijā

Vēsturiskajās kriminālprocesa modalitātēs no visprimitīvākajām procesijām vainīgā sodīšanai līdz pat mūsdienīgai krimināltiesāšanas kārtībai tās neiztrūkstošs elements ir bijusi gluži vai homilētiskas [2] ievirzes mācība par apsūdzošās un vēlāk arī aizstāvību paudošās pozīcijas prezentēšanu tiesneša priekšā. Laika gaitā, sociāli-sabiedrisko attiecību konstrukcijai iegūstot izsmalcinātāku, tātad – nereti arī sarežģītāku strukturālās uzbūves formu, pašsaprotamā kārtā mainījušās arī tiesiskās paražas, tostarp krimināllietu iztiesāšanas kārtības kanoni. Analizējot tiesību sarežģītības ietekmi uz iztiesāšanas procesu, arī tiesību zinātnē ticis uzsvērts, ka, pieaugot tiesību matērijas komplicētībai un izšķiramo tiesību jautājumu sarežģītībai, tiesas procesā arvien vairāk nostiprinās rakstiskuma elementi. [3] Savukārt tas savā konsekvencē izraisa tiesvedības atklātības jeb publiskuma ierobežošanu – sākot no minimālām atkāpēm un turpinot ar pilnīgu tiesvedības pušu jeb procesuālo oponentu izslēgšanu no tiešas iesaistes nolēmuma pieņemšanas procedūrā. [4]

Aizsteidzoties pa priekšu turpmākajam temata izklāstam, autori uzskata par nepieciešamu uzsvērt, ka kopumā rakstveida elementu dominance iztiesāšanā aksioloģiski [5] (tātad – arī aksiomātiski) kolidē ar konstitucionālo dimensiju aplokā rodamajām un atvasināmajām tiesiskajām vērtībām, ja tamlīdzīgu elementu esība nav nosacīta ar procesuālo oponentu gribu, bet gan tiek īstenota normatīvi leģitimētā piespiedu kārtā. Kriminālprocesuālajā noregulējumā un nu jau arī doktrināri-teorētiskajos apsvērumos plaši pielietotais rakstiskuma elementa apzīmējums tiesvedības norises formās –«rakstveida process» – pats par sevi izraisa zināmus iebildumus, jo gan vēsturiskā, gan doktrinārā izpratnē tam vismaz iepriekš ticis piedēvēts pavisam cits raksturs un būtība. Citiem vārdiem sakot – rakstiskums jeb «rakstveida process» jēdziena plašākajā izteiksmē ir viena no neatņemami būtiskākajām inkvizitoriālā kriminālprocesa pazīmēm. Ko tas nozīmē savā konsekvencē, par to autori savu viedokli izteiks rakstu sērijas noslēgumā, paši sev atbildot uz jautājumu, vai iespējams rakstveida sacīkstes process, un, ja atbilde uz to būtu noraidoša, ko tad īsti nozīmē šobrīd piedāvātā rakstveida procesa apoloģizācija.

Tādējādi šī jēdziena lietojums mūsdienu juridiskajā terminoloģijā ne tikai neatbilst šim vēsturiski piešķirtajam saturam, bet nu jau arī faktiski apzīmē ko gluži citu. Proti, patlaban tajā tiek ietilpināta visnotaļ ierobežota kontakta (faktiski – bezkontakta; lasīt: tiesnešiem, prokuroriem un, ko tur slēpt, arī advokātiem, vairāk nervus saudzējoša) procesa norises formas koncepcija. Par savdabīgu rakstiskuma un mutiskuma hibrīdu šobrīd jau ir izveidojusies ieraža tiesas sēdi rīkot, izmantojot tehniskos līdzekļus, visbiežāk – videokonferenci, to raksturojot kā «lietas izskatīšanu attālināti», kas kalpo kā kompromiss starp rakstiskuma pakāpenisko dominanci, mutiskuma elementiem un bezkontakta procesu starp visiem lietas dalībniekiem. Arī šim jautājumam autori plašāk pievērsīsies izklāsta turpinājumā.

Tādējādi vēsturiski ar citu saturu piepildītā «rakstveida procesa» jēdziens mūsdienu Latvijas kriminālprocesā drīzāk ir vērtējams kā šīs pagātnes nozīmes sašaurināšana jeb idejiska redukcija (dažbrīd šķiet – pat savdabīga primitivizācija). Tādā kārtā likumdevējs tiesību normu piemērotājiem ir piešķīris plašu izvēles brīvību variēt ar «rakstiskuma» un «mutiskuma» elementiem kriminālprocesā, bez ierunām nekritiski akceptējot to līdzāspastāvēšanu. Tamlīdzīga tendence acīmredzami ignorē virkni holistisko [6] blakusefektu, ko izraisa tamlīdzīgu ar tiesiskās kārtības esenciālajiem elementiem saistītu paradigmu pārbīde. Vēl jo vairāk – šī efekta tālejošums ir daudz būtiskāks nekā sākotnēji varētu šķist. Tādējādi, lai gan rakstiskums ir tikai viena no inkvizitoriālā kriminālprocesa pazīmēm, tā blakusefekti neizbēgami ietiecas procesuālās kārtības formas pretstatā – akuzatoriālā kriminālprocesa (šeit domāts sacīkstes process) konstrukta būtiskākajos un fundamentālākajos segmentos.

Šeit būtu vietā tuvāk paskaidrot to, ko autori īsti domājuši ar jēdzieniem «inkvizitoriālais modelis» vai «akuzatoriālais modelis» (īstenībā jau arī nav tik principiāli, kā šīs procesuālās formas apsaukt; tikpat labi tās attiecīgi būtu dēvējamas par «noziedzības apkarošanas modeli» un «pienācīga procesa modeli» kā to savulaik, piemēram, izdarīja Herberts Pakers (Herbert Leslie Packer, 1925–1972)) [7]. Visuzskatāmāk šo divu pretstatu atšķirīgums būtu konstatējams, lakoniski aprādot šo procesuālo modeļu būtiskākās pazīmes. Šajā ziņā svarīgi būtu ielāgot, ka attiecīgajam modelim raksturīgo principiāli atšķirīgo iezīmju noteikšana nebūt nav atvasināma no primitīvas intelektuālas konstrukcijas; pēc būtības tās veidojas vēsturiskas izziņas un uztveres rezultātā. [8]

Citiem vārdiem sakot, tādu terminu lietojums kā «akuzācija» vai «inkvizīcija» nedrīkstētu būt paviršas vēlmes demonstrēt zināšanas izpaudums, jo šie jēdzieni paģērē nepieciešamību pilnībā apzināties to vēsturisko notikumu komplicētību, kuru norises gaitā tie radušies.

Itāļu krimināltiesību zinātnieks Etore Deca (Ettore Dezza, dz. 1951) precīzi aprakstījis, ka vēsturiskā skatījumā inkvizitoriālā procesa forma ir tikusi interpretēta divējādās modalitātēs: a) kā autoritātes principa izpausme, kas saistīta ar publiskās un valsts varas koncentrācijas attīstības elementiem; b) kā reakcija uz turbulentām sabiedriski-politiskajām situācijām un/vai īpaši izteiktu kriminogēnās situācijas saasināšanos. [9] Citiem vārdiem sakot, abos gadījumos (kas, protams, nav savstarpēji izslēdzoši un nereti var pat sakrist) inkvizitoriālā procesa forma tika (un acīmredzot, arvien vēl tiek) uzskatīta par īpaši piemērotu instrumentu, lai materializētu aicinājumu pēc ātras, stingras un efektīvas krimināltiesiskās cīņas. [10] Nav jābūt apveltītam ar spožu intelektu, lai būtu pilnīgi skaidrs, kādam jābūt attiecīgajam «mārketingam», lai šo «preci» varētu sekmīgi «laist» tirgū. Ievērojot moderno polittehnoloģiju paņēmienus un iespējas, lai pārliecinātu sabiedrību par šo visnotaļ ekstraordināro formu, ja tā attiecas uz iztiesāšanas organizāciju, kā vienīgo līdzekli taisnīguma «glābšanai», šobrīd tas patiešām nemaz nav tik grūti paveicams darbs.

Vienlaikus, raugoties no mūsdienu pozīcijām, inkvizitoriālajā modelī tiesneša loma, faktiski – iniciatīva, ir prevalējoša, ko raksturo plaša pilnvaru loka koncentrēšana tiesneša rokās. Tādējādi vēsturiskajā inkvizitoriālajā modelī tiesnesis ne tikai uzsāk tiesvedību, bet arī to pabeidz (ar spriedumu vai cita veida lēmumiem) un vada visus tiesvedības posmus, bet jo īpaši – izšķirošajā pierādījumu atlases un iegūšanas momentā. Atbilstoši inkvizoriālajai tradīcijai katrs no šiem posmiem rakstveidā ir nostiprināms tiesas aktos jeb, izsakoties mūsdienīgāk, protokolos.

Savukārt akuzatoriālajā modelī, to atzīstot par pretstatāmu inkvizitoriālajai formai, ir iedibināti principiāli citādi mehānismi, kas tādējādi tiek uzskatīti par īpaši piemērotiem, lai īstenotu tiesību aizsardzību un garantētu pilsonisko brīvību izmantošanu. Šīs īpatnības galvenokārt šķiet esam kā inkvizitoriālo iezīmju spoguļattēli, it sevišķi – attiecībā uz procedūras uzsākšanu.

Vēsturiski tiesvedības uzsākšana atbilstoši akuzatoriālajam modelim tika īstenota tādējādi, ka to inicēja jebkura privātpersona, kurai nebija obligāti jābūt cietušā pārstāvim vai pašam cietušajam. Šis apsūdzētājs, kurš vienlaikus arī uzņēmās atbildību par savu apgalvojumu valīdumu, denuncēja tiesnesim citu personu, norādot, ka tā esot konkrētā nodarījuma izdarītājs, un lūdzot, lai šai personai tiktu piemērots likumā, lai arī kāds vēsturisks veidols tam bija piešķirts, paredzētais sods. Savukārt, ja apsūdzētājs bija pats cietušais, tiesnesim tika lūgts noteikt arī attiecīgu zaudējumu atlīdzinājumu. No minētajām organizatoriskajām īpatnībām pēc tam arī kontinentālajā kriminālprocesā tika atvasināts princips, kas saistīts ar obligātas valsts apsūdzības celšanas pienākuma esamību.

Taču atbilstoši šim klasiskajam principam akuzatoriālā procesa modelī ir sastopams tā dēvētais actus trium personarum («trīs personu darbība») [11], kas tādējādi šo praktiskās norises formu nereti tuvina civilprocesam. Citiem vārdiem sakot, apsūdzības procesa funkcionāla norise nav iedomājama bez trīs dažādu procesa subjektu – apsūdzētāja, apsūdzētā un neatkarīga tiesneša – vienlaicīgas darbības un dalības. Atbilstoši šādai aksiomātiskai izpratnei kriminālprocesā tika iedibināts priekšnoteikums, ka principā nav pieļaujama iespēja veikt aizmugurisku tiesas procesu. Pirmie divi no šiem subjektiem atrodas vienā līmenī (vismaz teorētiski konstruējot šo modeli), tiem ir vienādas tiesības un uz tiem attiecas tie paši pienākumi. Savukārt tiesnesis ir neitrāla persona, kas ir lēmuma pieņēmēja super partes statusā. Akuzatoriālā modelī tiesnesis atzīstams par procesuālo formalitāšu ievērošanas publisko garantu un atbilstoši savai institucionāli-funkcionālajai lomai ir aicināts pabeigt lietu ar notiesājošu vai attaisnojošu spriedumu. Savukārt būtiski ir tas, ka gan procesuālā iniciatīva jebkādu jautājumu caurlūkošanai, gan pierādījumu iesniegšana ir tiesības, kas ekskluzīvi piešķirtas abām pusēm, turklāt – pierādīšanas nasta gulstas uz apsūdzētāju.

Jāpiezīmē, ka valstīs, kur tika iedibināts akuzatoriālais iztiesāšanas modelis, bija vērojama spēcīga tendence ne tikai nostiprināt publiskuma un mutiskuma principus tiesvedībā, bet arī ieviest sabiedrisko (tautas) elementu tiesas spriešanā – kā visuzskatāmāko paraugu var iedomāties zvērināto tiesu Anglijā. [12] Piešķirot īpašu nozīmi šiem principiem, tika akcentēts ne tikai mutvārdos veiktas pušu iesniegto pierādījumu pārbaudes un apspriešanas uzklausīšanas, bet arī pierādījumu iegūšanas un procesuālās patiesības noteikšanas ar sacīkstes procesa palīdzību elementu būtiskums.

Raugoties uz inkvizitoriālā un akuzatoriālā procesa modeļu iezīmēm, ne mazāk svarīgi ir atzīmēt, ka pēdējais garantē plašas tiesību uz aizstāvību garantijas, tostarp uz profesionālu palīdzību (gan kā apsūdzētā garantija, gan kā apsūdzības funkcija realizētāja garantija), tādējādi tiecoties daudz striktāk ierobežot tos gadījumus, kad apsūdzētajam tiek atņemta personiskā brīvība. Šis princips turpmāko gadsimtu gaitā tika attīstīts, pakāpeniski iegūstot mūsdienās sastopamo nevainīguma prezumpcijas nosaukumu. [13]

Vienlaikus autori uzskata par vajadzīgu atzīmēt jautājumu, kas saistīts ar paša apsūdzētā dalību kriminālprocesā. [14] Proti, šīs akuzatoriālā procesa iezīmes nebūt nenozīmēja, ka apsūdzētā klātbūtne arī mutvārdu procesā būtu jāsaprot kā obligāta. Tie, kas mēģina «rakstveida procesa» priekšrocību lokā ietilpināt arī šo elementu, iespējams, maldīgi izprot apsūdzētā dalības iztiesāšanā konceptu. Tam patiešām būtu jākļūst un jāpaliek par paša apsūdzētā brīvu izvēli, turklāt pat tad, ja viņam tiek nodrošināta aizstāvība. Jādomā, ka tamlīdzīga nostāja jau pati par sevi sniegtu ievērojamu artavu šobrīd smagnējās, nereti tukši ritualizētās mutvārdu iztiesāšanas procedūras efektivizēšanā, tajā skaitā – paātrināšanā.

Šādas pieejas plašāka atbalstīšana pēc būtības nevarētu nonākt pretrunā ar lietas iztiesāšanas pamatbūtību no praktiskās organizācijas viedokļa. Kā atzīmēts 19. gadsimta kriminālprocesa doktrīnā, iztiesāšanai būtu jālīdzinās jebkuras izvirzītas tēzes (lasi: apsūdzības) pierādīšanai vai atspēkošanai uz zinātniskas metodoloģijas pamata. [15] Tamlīdzīgi īstenotā kognitīvajā procesā tādējādi nemaz netiek pieļauta jau sākotnēji veikta izvirzītās tēzes atzīšana par pareizu. Tā vienlaicīgi ir arī viena no visizplatītākajām zinātniski-pētniecisko darbu kļūdām, kad pierādīšanai izvirzītajai tēzei tiek pielāgoti vienīgi apstiprinoši pierādījumi, ignorējot to apšaubošos vai pat atspēkojošos pierādījumus. Vismaz kopš 19. gadsimta sākuma šāda pieeja ir arī kontinentālās Eiropas pierādījumu teorijas doktrināri-teorētiskais pamats, no kura savukārt katrā atsevišķā jurisdikcijā tika atvasināts vai modificēts attiecīgais tēzes (lasi: apsūdzības) pārbaudes procesuālais modelis. Savukārt apsūdzētā nevainīguma prezumpcija līdz ar to nebija kāds abstraktu prātojumu rezultāts, kas guvis normatīvu nostiprinājumu, bet gan reāls, gluži zinātniskā pieejā balstīts koncepts, kas saistīts ar to, ka iztiesāšanas sākumā tēze (lasi: apsūdzība) gan tiek izvirzīta, taču tā vēl nav tikusi pārbaudīta (pierādīta). [16] Būtiski turklāt ir tas, ka tēzes pierādīšanas vai atspēkošanas kognitīvajam procesam bija detalizēti jātiek atspoguļotam rakstiski, tādējādi pat jebkuram objektīvam vērotājam no malas ļaujot pārliecināties par procedūras norisi un pārbaudīt un izslēgt iespējamās loģikas likumu kļūdas.

Tādējādi lietas iztiesāšanas procedūrai savā jābūtībā nemainīgi jālīdzinās zinātniskam disputam, atšķiroties vienīgi tēzes (lasi: apsūdzības) pierādīšanas kārtības procedūrai. Prokuroram piedēvējamā funkcionālā loma līdz ar to varētu tikt pielīdzināta zinātnieka pūliņiem, izstrādājot un aizstāvot savu disertāciju, kurpretim aizstāvis-advokāts oponē apgalvojumiem par izvirzīto tēžu pamatotību vai pierādītību. Figurāli tamlīdzīgu disputu var izšķirt vai nu aktīvs tiesnesis vienpersonīgi vai tiesnešu kolēģija attiecīgā instancē (lasi: zinātniskā padome), sniedzot savu atsevišķo un galīgo novērtējumu (kontinentālās Eiropas modelis), vai arī pasīvs arbitrs, vērtējot, kurš tad no oponentiem izskatījies un izklausījies pārliecinošāk (anglo-amerikāņu modelis). Turklāt abos gadījumos, neraugoties uz to, ka pirmajā modelī notiek aktīvs līdzpārbaudošs kognitīvs process, līdz pat gala secinājuma, tas ir, nolēmuma pieņemšanas momentam tie jebkurā gadījumā paliek kritiski novērtējoši jeb, citiem vārdiem sakot, skeptiski pret jebkura apgalvojuma pieņemšanu par jelkādu aksiomātisku patiesību.

Šī jābūtības izteiksmē raksturotā konstrukcija diemžēl neatstāj daudz vietas iepriecinošiem konstatējumiem tajā jomā, kas attiecas uz tamlīdzīga kognitīvā procesa praktiskajām norisēm Latvijas kriminālprocesā. Proti, tas ir vērtējums par to, vai «spriedums» kā loģisku premisu virknējuma galaprodukts, to ietērpjot galīgajā tiesas nolēmumā, atbilst tamlīdzīgai organizatoriskajai kārtībai. Autoru ieskatā, šajā sakarā rodas virkne jautājumu; kaut vai par «sliktās zinātnes» sērgu kā metodoloģisku, praksē dziļi iesakņojušos pamatu, kas tādējādi atkāpjas no tām pierādījumu teorijas pamatprasībām, kas kontinentālajā Eiropā iedibinātas vismaz kopš 19. gadsimta sākuma. Citiem vārdiem sakot, ja «pierādīšana par apli» (latīņu val. – circulus in probando) [17] galvenokārt ir valsts apsūdzības funkcijas realizētāju izplatītākā loģiskā kļūda, tad tiesu nolēmumos tā ir «aizsteigšanās priekšā argumentiem» – pierādīšana ar argumentiem, kas sākotnēji vēl vispār būtu jāpierāda. Savā tiesiski-praktiskajā konsekvencē tas nozīmē intuitīvu apgalvojumu nežēlīgu ekspluatāciju, nepareizi sajaucot intuīciju ar tiesisko apziņu, kas, cita starpā, pati par sevi paģērē loģikas likumu pareizu lietojumu.

Šeit jājautā – vai kriminālprocesā vispār ir atvēlama vieta tam, ko dēvē par intuīciju – nojautu jeb izjūtu, kuras pamatā ir neapzināta pieredze, kas kā izziņas forma loģiskus slēdzienus aizstāj ar tiešu juteklisku vai intelektuālu apjausmu. [18] Domājams, ka atbildei jābūt noraidošai. Protams, neviens gan neapstrīd, ka intuitīvi secinājumi nereti var un drīkst sakrist ar loģiski atvasinātā ķēdē izvērstu spriedumu galarezultātu. Tomēr, ja pierādījumu pārbaudes procedūru pavada tendenciozitāte, vienpusība, steiga un vāji slēpta netīksme (ne tikvien pret apsūdzēto, tā aizstāvi, bet arī citiem skaļi neverbalizētiem lietas apstākļiem), tad tamlīdzīgs pienācīgi neizteikts (tātad būtībā – arī intuitīvs) gala secinājums (de facto) nevar neizraisīt neizpratni un reizēm par sašutumu. Nav šaubu, ka šo pierādījumu novērtēšanas metodoloģisko trūkumu norakstīt vienīgi uz tiesnešu darba individuāliem aspektiem būtu gan nepareizi, gan nepamatoti. Daudz drīzāk šie praktiskie novērojumi prasa atzīt, ka nolēmumiem piemītošie defekti ir ļoti sarežģīts problēmu komplekss, kas prasa tikpat kompleksu un plašu uztveri un novērtējumu. Citiem vārdiem sakot, šeit īsti neder tradicionālie risinājumu piedāvājumi: kaut ko uzlabot, novērst, nepieļaut utt.

Tamlīdzīga visnotaļ rezignēta atziņa galvenokārt saistāma ar apstākli, ka viss nule kā minētais ir jebkuras institucionalizētas tiesas «dabiska» blakne, kas nereti izslēdz ne tikai optimālu, bet lielākoties pat jebkuru ekstravaganci salīdzinājumā ar iepriekš noteiktajām gaidām, lai arī tās tiktu pamatotas veselajā saprātā (lasi: «universālā taisnīgumā»). Citiem vārdiem to varētu raksturot arī tā, ka tiesas spriešanas process mūsdienās vairs nebalstās tiesu varai «dabiski» piemītošā autoritātē, [19] bet daudz drīzāk sasaista tiesnesi rakstīto normu važās, vienlaikus liekulīgi pieprasot lietu caurlūkot «universālā taisnīguma» gaismā, tajā pat laikā aizmirstot, ka tiesības nav un nevar būt tikai rakstītās normas. Tādējādi, iekams likumdevējs vai jebkuri citi anonīmie grozījumu iniciatori atkal nāk klajā ar jauniem reformu pieteikumiem, būtu īstenojama plaša un vispusīga visdažādāko krimināltiesāšanas kārtību ietekmējošo faktoru fundamentāla analīze, tajā skaitā pārbaudot to, kāpēc Latvijas kriminālprocesā par ikdienas realitāti ir padarīta atteikšanās no eksaktas (ja jēdziens – zinātniskas – šķistu pārāk ambiciozs) lietas taisnīgam noregulējumam nepieciešamo dažādu spriedumu (kā iepriekš pierādītu pamatpremisu virknējuma galarezultātiem; tātad – nejaukt ar spriedumu kā procesuālu dokumentu!) pārbaudes procedūras kriminālprocesā.

Jādomā, ka šie faktori ļoti nosacīti varētu tikt iedalīti esam kā objektīvi un subjektīvi. Jēdziens «nosacīti» uz šiem elementiem attiecināms tālab, ka neviens no šiem faktoriem neīstenojas autonomi. Gluži pretēji – kriminālprocesā ir vērojama nemitīga to mijiedarbošanās un līdzāspastāvēšana, veidojot pietiekami stabilas un tāpēc permanentas tiesnešu kā patstāvīgu procesuālo subjektu individuālas apziņas konstelācijas (matricas). Tas savukārt vēlāk arī ļauj izteikt vērtējumus par vienu vai otru tiesnesi jeb, pareizāk sakot, kas būtu no viņiem sagaidāms. Nepretendējot uz tamlīdzīga uzskaitījuma pilnīgumu, autori par šādiem objektīvajiem faktoriem, kas būtu pakļaujami jau minētajam izvērtējumam, varētu atzīmēt kriminālprocesa funkcionālos un normatīvi-organizatoriskos aspektus, kā arī tiesībpolitiskās modes tendences un, kas nav noliedzams, arī sabiedriskās domas ietekmi. Savukārt subjektīvo faktoru lokā, kas, bez šaubām, varētu būt vēl jo plašāks, ietilpināmi tādi elementi kā individuālas intelektuālās kapacitātes un emocionālie aspekti, kā arī indivīda gribas sfērā ietilpstošie elementi: motīvi un nolūki, kas virza vienu vai citu darbību, kas tādējādi var izpausties vai nu kā izteikts karjerisms vai, gluži pretēji, īpašas misijas apziņa, vai arī vilšanās un netīksme, kas vēlāk var transmutēties mizantropijā utt.

Rakstiskuma elementu kriminālprocesā konstitucionālā dimensija

Kā jau atzīmēts, viena no inkvizitoriālā procesa pazīmēm ir tā rakstiskums, taču jau vēsturiski, šim elementam iegūstot arvien ievērojamāku lomu kriminālprocesā, tika akcentēts tas, ka tas faktiski izslēdz kontradiktorisku (tātad – akuzatoriālu) jeb apstrīdētspējošu pierādījumu pārbaudes procedūru. Nav šaubu, ka apstākļos, ciktāl tiesai uzrādītie pierādījumi pārbaudi neprasa, proti, tos atzinuši abi procesuālie oponenti, to tiešas pārbaudes neīstenošana neraisa nekādus iebildumus. Tomēr grūti ir iedomāties tādu situāciju, ka krimināllietā, kur apsūdzētais nav izvēlējies piemērot vienkāršoto procesa formu – izskatīt lietu bez pierādījumu pārbaudes –, iebildumus neraisa pilnīgi nekas. Neraugoties uz to, šī brīža noregulējums paģērē vai nu piedāvāto «preci» pirkt, vai atteikties no darījuma. [20] Tādējādi vismaz šobrīd, autoru ieskatā, nav iespējams lemt par labu rakstveida procesa plašākai piemērošanai krimināllietu iztiesāšanā.

Nav šaubu, ka daļa no reformu iniciatoriem uz tamlīdzīgu apgalvojumu atbildētu, ka, sak’ – apsūdzētajam kriminālprocesā ir piešķirtas gana daudz dažādu garantiju un tiesību, tostarp – nelabvēlīgo nolēmumu pārsūdzēt, līdz ar to rakstiskuma elementu plašāka nostiprināšana iztiesāšanā nebūtu kāds sevišķi būtisks aizstāvības tiesību ierobežojums. Autoru ieskatā, šāda varbūtējā retorika primitivizētu iztiesāšanas tiešuma un mutiskuma kā procesuālu pamatprincipu nozīmi, kas kontinentālajā Eiropā vismaz pēdējos divus gadsimtus ir bijuši atzīti kā konstitucionāla, cilvēka cieņu respektējoša kriminālprocesa elementi. [21] Tādējādi, iekams vispār rosināt jebkāda veida reformas mutiskuma elementu minimizēšanā kriminālprocesā, būtu vērts atbildēt uz jautājumu, kas tiek saprasts ar «rakstveida procesu» Latvijas kriminālprocesā šobrīd?

Jābūtības izteiksmē ir skaidrs, ka jebkuri procesuālie pamatprincipi ir izstrādāti ar mērķi noteikt kādas darbības pamatnoteikumu jeb vadlīnijas. Citiem vārdiem – tie kalpo kā savdabīgs taisnīguma mērs tiesībās, turklāt to objektīvā nepieciešamība īsti pat nav pakļaujama diskusijām. [22] Teorētiskā dimensijā Latvijas kriminālprocesā it kā ir nostiprināts tas, ka iztiesāšanas tiešums ir viena no patiesības noskaidrošanas garantijām. [23] Savukārt, «[l]ai būtu optimāla iespēja nodibināt patiesību, ir nepieciešama tāda procesuālā kārtība, kurā tiesneši, tiesas piesēdētāji un tiesas sēdes dalībnieki visus pierādījumus var tvert tieši (redzēt, dzirdēt – autoru izcēlums) no pirmavota.» [24] Šajā aspektā doktrīnā ticis uzsvērts, ka tiešuma principa otrs elements ir mutiskums – kā obligāts veids, kādā izmeklējami un novērtējami pierādījumi. [25] Vienlaikus tiešums un mutiskums ir cieši saistīti ar akuzatoriālā procesa formu kā likumdevēja izvēli, izraugoties krimināltiesisko attiecību noregulēšanas procedūru, kuras centrā (vismaz ideāltipiskajā konstrukcijā) ir nostatīts indivīds un viņam piemītošo cilvēktiesību aizsardzības pienākums. [26] Citiem vārdiem sakot – nav iespējams «tiešums» bez «mutiskuma», un līdzīgi nav iedomājams «mutiskums» bez «tiešuma».

Neraugoties uz to, jau sen par pašsaprotamību ir kļuvušas rakstveida tiesas debašu runas un to iesniegšana tiesai. Šo pašsaprotamību gluži dabiski ir diktējusi tiesiskā realitāte, kas nosaka principiāli citu aizstāvības realizācijas standartu. Tādējādi šai tendencei piemīt kompensējošs raksturs, kas pakāpeniski, ievērojot valsts apsūdzības standarta dabisko atrofiju, nu ir leģitimizējies arī normatīvā plaknē. Šī disfunkcija (tiesa gan – jau padomju kriminālprocesā) pēc savienoto trauku principa sekmēja tiesas pārtapšanu no neitrāla arbitra uz vāji slēptas cilvēcīgas līdzjūtības paudēju pret intelektuāli vājāko procesa dalībnieku, neraugoties uz tā ievērojamo administratīvo resursu pārākumu pret aizstāvību. Ilgstošas atzīšanas rezultātā tas ir pārtapis par kaut ko līdzīgu, atļausiet izraudzīties tādu salīdzinājumu, līdzatkarībai ar alkoholiķi, kuram izdabā un kuru aptekalē un, protams, lielākoties aizstāv no «pāridarītājiem». Šeit, protams, kā papildu faktors vērā ņemams arī padomju kriminālprocesa līdzatnestais arhetips – «tiesnesim jā[no]tiesā» gluži kā maizniekam «jācep maize». Tas atgādina pazīstamajā 1928. gadā tapušajā Iļjas Ilfa un Jevgēnija Petrova romānā «Divpadsmit krēsli» (oriģ. – Двенадцать стульев) aprakstīto pasāžu par dzejnieka Ņikifora Luņķa-Trubecka banālo «Gavriliādi», kuras rindas skanēja aptuveni šādi – «Gavrila bija pastnieks brašs, Gavrila pastu iznēsāja» vai – «Gavrila bija cepējs brašs, Gavrila klaipu izcepa». Skaidrs, ka šī apsūdzošā disponētība nav padomju varas izgudrojums. Drīzāk tas ir psiholoģisks fenomens, kas raksturīgs jebkuram varnesim, kam uzticēta iztiesāšanas funkcija, ko var mīkstināt vienīgi dziļi paškritiska un reflektējoša attieksme pret savu amatu, kā arī pašsaprotami attiecīga vērtību sistēma, kas balstās uz doktrināri–teorētisku pieeju katrai atsevišķai lietai. Šāda ideālā konstelācija ir sastopama visnotaļ reti. Par tādiem mēdz sacīt – «tiesnesis no Dieva». Savukārt, tamlīdzīga dabiski izveidojusies procesuālā disfunkcija gribot negribot paģērē kompensējošu mehānismu iedarbināšanu no tamlīdzīgas doktrināri–teorētiskas pilnīgi pieļaujamas alianses oponentiem – aizstāvības realizētājiem.

Šo norišu rezultātā pēdējās desmitgades laikā kā pašsaprotamība ir nostabilizējusies nepieciešamība rakstveidā sagatavot attiecīgajā tiesiskajā situācijā notikušā (tātad gan materiāltiesiskajā spektrā, gan arī procesuālajā aspektā) juridisko analīzi, kas lielākoties iegūst rakstveida tiesas debašu runas formu. Tas attiecas uz procesa norisi gan pirmās, gan arī apelācijas instances tiesā. Taču realitāte ir tāda, ka minētās procesuālās disfunkcijas daudzveidīgās izpausmes no doktrināri-teorētiskā skatpunkta vienīgi vairo tendenci šo juridisko analīžu apjomam palielināties, tajā skaitā –pat šķietami vienkāršās un/vai lietas materiālu daudzuma ziņā nelielās krimināllietās. Būtībā tas kļūst par ieejas biļeti iespējai cerēt uz viena vai otra nolēmuma revīziju augstākās tiesu instancēs vai pat starptautiskās tiesās. Citiem vārdiem sakot, šāda rakstveida dokumenta pievienošana krimināllietas materiāliem atbilstoši Kriminālprocesa likuma 505. panta ceturtās daļas noteikumiem kļūst par īpatnēju garantiju to apsvērumu fiksācijai, ar kuriem tiesai ir jārēķinās, proti, tie ir jāatspēko, ja tiesa tiem nepiekrīt. Mutvārdu tiesas debates, vismaz no aizstāvības puses, līdz ar to pārvēršas par visnotaļ monotonu un ilgstošu darbu dienu, nedēļu un pat mēnešiem iepriekš sagatavotu sarežģītu tekstu nolasīšanu, kam, pilnīgi skaidrs, nav nekā kopēja ar klasisko tiesas debašu institūta būtību. Vispirms jau tāpēc, ka netiek uzrunāti zvērinātie piesēdētāji – «tautas elements», kuram būtu jālemj ne tikai pēc likuma burta, bet arī pēc sirdsapziņas. Starp citu, šis publiskuma elements Latvijā savlaicīgi tika novērsts kā nevēlams pārpratums. Turpretim, uzrunājot profesionālu tiesnesi, retorika un emocijas kļūst liekas. Un šeit patiešām diemžēl nākas piekrist Jura Stukāna savulaik apgalvotajam, ka pēc būtības tiesnesim par mutvārdu debatēm ir ne silts, ne auksts. [27] Objektīvi raugoties, tamlīdzīgs formāts, lai arī saglabā mutvārdu procesa ārēju šķietamību, būtībā lielā mērā ir rakstveida procesa modifikācija.

Tādējādi savā organizatoriskajā būtībā kriminālprocess faktiski iegūst savdabīgam apburtajam lokam līdzīgu veidolu, ievērojot to, ka gan tā uzsākšana un pirmstiesas izmeklēšanas gaita, gan «klasiskais» lietas noslēgums kasācijas instances tiesā balstās rakstiskuma un, runājot tiešiem vārdiem, arī slepenības elementos. Citiem vārdiem – iztiesāšanas posmā, kurā paredzēta lietas izskatīšana pēc būtības, likumdevējs patiešām arī var ieviest visnevainojamāko sacīkstes modeli un visprecīzākās apsūdzētā aizstāvības garantijas, tomēr, ja tas viss beigu beigās nonāk kasācijas instances tiesā, kur šobrīd saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 585. panta regulējumu absolūti neidentificējamos un nenoskaidrojamos apstākļos notiek lietas revīzija, personai absolūti lielāko daļu no tā laika, kuru tā pavada, esot iesaistīta kriminālprocesā, nākas dzīvot neziņā par to, kādu motīvu un apsvērumu iespaidā tiek pieņemts tāds vai cits nolēmums. Proti, pirmās un apelācijas instances tiesai likumdevējs ir noteicis pienākumu tās apsvērumus atainot pilnā nolēmuma tekstā, iekļaujot arī pierādījumu analīzi un atbilstošās proporcijās saskaņā ar nolēmuma rezolutīvās daļas saturu izvērtējot arī apsūdzības un aizstāvības argumentu saturu. Turpretim, nosakot kasācijas instances tiesas darbības procesuālo ietvaru, likumdevējs nav noteicis analoģisku vai līdzvērtīgu kārtību, kāda tiek attiecināta uz zemāko instanču tiesām. Līdz ar to kasācijas procedūra, kura slepenības nepieciešamības ziņā nevarētu tikt pielīdzināta, piemēram, tiesas apspriedes noslēpumam, kam tradicionāli jānotiek apspriežu istabā, apsūdzētajos nevar viest pietiekamu pārliecību par lēmumu pieņemšanas gaitas caurspīdīgumu.

Ielūkojoties Kriminālprocesa likuma 585. panta regulējumā, tā pirmā daļa noteic, ka lietu rakstveida procesā kasācijas instances tiesa izskata pēc lietā esošajiem materiāliem, ievērojot tās kompetenci, tomēr šīs normas otrā daļa piešķir tiesai iespēju pieprasīt papildu prokurora viedokli. Sistēmiska procesuālo normu analīze neapstiprina priekšlikumu, ka, piemēram, apsūdzētā aizstāvībai pēc tamlīdzīga prokurora viedokļa saņemšanas būtu piešķirtas tiesības ar to iepazīties vai, vēl jo vairāk, atspēkot tajā izteiktos apsvērumus. Atbilstoši tādai kārtībai kasācijas instances tiesā šobrīd tiek sašķobīta klasiskā sacīkstes procesa paradigma, kas paģērē to, ka pēdējais vārds, iekams tiesa iet taisīt nolēmumu, pieder apsūdzētajam. Turklāt šajā ziņā ne mazumu jautājumu raisa tas, ka Kriminālprocesa likums pagalam skopi regulē to, kā tiesa izskata kasācijas sūdzību «pēc lietā esošajiem materiāliem»: piemēram, vai lietās ar 30 vai 40 sējumiem ar to iepazīstas viss tiesas sastāvs vai tikai referējošais tiesnesis; kā tiek izlemti apspriežamie jautājumi; kā notiek diskusija un tās rezultātu fiksēšana, piemēram, rakstveida protokolā? Galu galā, autoriem arvien vēl tā palikusi mīkla, vai senatori, izskatot lietu, atbilstoši likuma «Par tiesu varu» 71. panta pirmās daļas saturam pienākumus pilda, tērpušies mantijā un aplikuši amata zīmi. Lai gan, bez šaubām, šis jautājums lietas kvalitatīvai izskatīšanai patiešām ir maznozīmīgs, tas tomēr palicis neatbildēts.

Pēdējo gadu laikā arī viens no šo rindu autoriem ir iepazinies ar ne mazumu kasācijas instances tiesas nolēmumu, kurā kasācijas kārtībā pārsūdzētā nolēmuma un lietas revīzija, viņaprāt, ievirzījusies visnotaļ voluntārā gultnē, nereti pat neuzskatot par vajadzīgu analizēt būtiskus kasācijas sūdzībā izteiktos apsvērumus. Tāda realitāte diemžēl liek uzskatīt, ka krimināllietās kasācijas procedūra ir pārgājusi uz pilnīgu inkvizitoriālo modeli, kas pārvelk treknu svītru jebkādiem sacīkstes elementiem iepriekšējās tiesu instancēs.

Pa pēdām 16. gadsimta inkvizitoriālajam procesam Latvijas mūsdienu kriminālprocesā

Jau minētais itāļu zinātnieks E. Deca, raksturojot inkvizitoriālā procesa modeli, identificēja vairāk nekā duci atsevišķu kritēriju, kas to ne tikai ļauj nošķirt no akuzatoriālā modeļa, bet ļauj izprast tās tendences, kāpēc 18.–19. gadsimta mijā kontinentālās Eiropas kriminālprocesuālisti atzina, ka ar cilvēka cieņas konceptu saderīga krimināljustīcija steidzami prasa tās reformēšanu. [28]

Kā pirmo kritēriju E. Deca atzīmēja apsūdzības un tiesas spriešanas funkciju (ārkārtējos gadījumos arī aizstāvības funkcijas) koncentrēšanos tiesneša personā. Attiecinot to uz mūsdienu Latvijas kriminālprocesu, tamlīdzīga tendence ir vērojama, piemēram, tajos gadījumos, kad, mēģinot «glābt lietu», tiesas aktīvi iesaistās tādu jautājumu uzdošanā apsūdzētajam vai lieciniekiem, kas būtu bijuši jānoskaidro pašam apsūdzības funkcijas realizētajam. No šī kritērija atvasināms arī nākamais – objektīva tiesneša, kas ir augstāks par pusēm, neesamība, [29] ievērojot to, ka inkvizitoriālais modelis nepazina sacīkstes elementus un atziņu, ka taisnīgs kriminālprocess konstruēts atbilstoši izpratnei, ka uzvaru disputā var gūt tas, kurš spējis paust spēcīgākus argumentus un prasmīgāk strādāt ar lietā esošajiem pierādījumiem. Savukārt, kasācijas instances tiesā šī paradigma izpaužas, vērtējot visnotaļ vājus kasācijas protestus, [30] «atrodot» tajos «racionālus» ieganstus apsūdzētajam labvēlīgu nolēmumu atcelšanai.

Klasiska inkvizitoriālā procesa iezīme ir «slepenība (pierādījumu iegūšanas rezultāti, ārkārtējos gadījumos pat apsūdzība, tiek izpausta tikai pēc tiesneša izmeklēšanas)» [31], kas, to attiecinot uz kasācijas instances procedūru, reizēm liedz apsūdzētajam pārliecināties par to, vai pierādījumu analīze atbilstoši kasācijas instances tiesas kompetencei tiek veikta atbilstoši konkrētai metodikai vai kriminālistiskas zinātnē aprobētiem paņēmieniem.

Saistībā ar minēto kritēriju atvasināms vēl viens uz aizstāvību kā autonomas procesuālās funkcijas īstenotāja darbu attiecināms ierobežojums – «privātu partu (cietušās puses un apsūdzētā) procesuālās lomas ierobežošana (un ārkārtējos gadījumos – izslēgšana), jo īpaši attiecībā uz pieprasījumiem par pierādījumiem» [32]. Minētais jo uzskatāmi manifestējas kasācijas instances tiesā, kad, izraugoties lietu izskatīt rakstveida procesā (kas turklāt notiek absolūtā vairumā gadījumu!), senatoriem ir piešķirtas tiesības prokuroram pieprasīt un sagatavot rakstveida viedokli. Kā jau atzīmēts iepriekš, aizstāvībai ar šo pēc 10 dienām piesūtīto dokumentu nav nedz tiesību iepazīties, nedz par tā saturu izteikt savus apsvērumus. Taču apstāklis, kas neļauj kasācijas instances tiesā notiekošo procedūru vienādot ar inkvizitoriālo modeli, ir fakts, ka senatori, izskatot attiecīgajā lietā relevantos tiesību jautājumus, neraksta, piemēram, rakstveida protokolu, ar kuru iepazīstoties, objektīvs vērotājs no malas varētu izdibināt to, kā tiesneši nonākuši līdz vienam vai citam secinājumam. Līdz ar to, saucot lietas īstajos vārdos, tiesvedība kasācijas instances tiesā ir kļuvusi par slepenu, bezkontakta (bez procesa dalībnieku iesaistes) formā notiekošu (starp senatoriem veiktas saziņas veidolā) procesu.

Turklāt vienlīdz attiecināmas uz šī procesa praktisko formu šķiet E. Decas atzīmētās pazīmes par «tiesību uz (paš)aizstāvību ierobežošanu» un «profesionālas aizstāvības (advokāta kā aizstāvja vai cita veida palīdzības) neesamību vai tikai minimālu esamību». [33] Šie elementi, kā jau atzīmēts, galvenokārt īstenojas aizstāvībai atvēlētu tiesību neesībā, kas ļautu iepazīties ar prokurora galīgo apsvērumu saturu vai iepazīties ar senatoru kognitīvo procesu rezultātiem, tostarp – varbūtējām domstarpībām, šķetinot relevantos jautājumus.

Kritērijs, kurš daudz lielākā mērā attiecināms uz pirmstiesas kriminālprocesa organizatorisko formu, saistīts ar «regulāra pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu (apsūdzētajam tiek atņemta personas brīvība, pamatojoties uz vainas prezumpciju)» [34]. Proti, izraugoties drošības līdzekli – apcietinājumu, izmeklēšanas tiesneši nereti pat atsakās vērtēt aizdomu pamatotību un to, vai izmeklētāja rīcībā esošo pierādījumu apjoms patiešām ir pietiekams, lai ierobežotu personas brīvību. Ignorējot aizstāvības apsvērumus un neņemot vērā plašu Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņu klāstu, arī šajā ziņā tiek pieļautas atkāpes no konstitucionāla kriminālprocesa prasībām. Minētais apstāklis cieši savijas ar vēl vienu inkvizitoriālā modeļa elementu – «pierādīšanas nastas maiņu (apsūdzētajam ir jāpierāda sava nevainība, atkal pamatojoties uz vainas prezumpciju)» [35]. Visuzskatāmāk šī tendence patlaban ietiecas sevišķo procesu par noziedzīgi iegūtu mantu organizatoriskajā konceptā, [36] tomēr arī krimināllietas iztiesāšana pēc būtības, arvien tiecoties minimizēt aizstāvības tiesības uzdot jautājumus lieciniekiem, kuri taču jau pirmstiesas kriminālprocesa laikā uz līdzīgiem jautājumiem ir atbildējuši, mazina nevainīguma prezumpcijas līdzšinējo instrumentālo nozīmi. [37]

Apsvērumi par to, ka rakstveida process nozīmē apmaiņu ar rakstveidā noformētiem procesuālo oponentu argumentiem, neiztur kritiku nedz loģiskās, nedz vēsturiskās nekonsekvences dēļ, jo, kā atzīmēja E. Deca, inkvizitoriālā procesa pazīme šajā aspektā bija, ka «rakstveida forma [nozīmē –] (visi procesa posmi, jo īpaši pierādījumu iegūšanas rezultāti, tiek stingri reģistrēti atsevišķos lietas aktos; tas veido pamatu lietas izlemšanai)» [38]. Citiem vārdiem sakot, rakstiskuma elementi izpaužas kā visu veikto procesuālo darbību protokolēšana. Ja šobrīd šai prasībai atbilst pirmstiesas kriminālprocess, tad par kasācijas instances tiesā iedibināto procedūru to gan vis sacīt nevarētu. Jāuzsver, ka mutiskuma principa, iespējams, būtiskākā izpausme ir «klātesamība», kas nodrošina pušu līdztiesību. Kad procesuālie pretinieki satiekas procesā aci pret aci, tad pilnīgi dabiski, ka mutvārdu forma ir pats ātrākais un ērtākais komunikācijas paņēmiens. Turklāt mutvārdu process apgrūtina vienai vai otrai pusei slepus iesniegt materiālus, jo procesuālajam pretiniekam tūlīt pat rodas iespēja reaģēt un jebkuru pārkāpumu un patiesības izkropļošanas mēģinājumu. Tikai šādos apstākļos tiesai ir iespējams saglabāt objektivitāti un neatkarību. [39] Mutiskuma elements nozīmē arī to, ka visiem pierādījumiem, tas ir, ziņām, kuru avots ir indivīds, jābūt iesniegtiem un prezentētiem tiesā mutvārdu formā. Tas attiecas uz apsūdzētā, cietušā, liecinieka liecībām, ekspertu atzinumiem, citiem dokumentiem. Šeit mutiskums cieši savijas ar pierādījuma pārbaudes tiešuma principu. [40] Tādējādi, izvēloties ieviest arvien plašāku rakstiskuma elementu loku, vēl tikai izskatāmā lieta tiek pakļauta prezumpcijai, ka visi pirmstiesas kriminālprocesa laikā iegūtie materiāli ir ieguvuši zināmas prejudicialitātes kategoriju, proti, ka tiesnesim it kā šķietami vairāk nebūtu šaubu par tajos atainoto ziņu atbilstību patiesībai.

Kā vēl vienu inkvizitoriālā modeļa raksturiezīmi E. Deca akcentēja «pierādījumu sistēmas izveidi, kas balstās uz likumā noteiktu pierādījumu sistēmu (t.i., par iepriekš noteiktu pierādījumu veidu vērtību) un līdz ar to par «pierādījumu karalienes» (regina probationum) iegūšanu, proti, apsūdzētā atzīšanās, ko vajadzības gadījumā var iegūt arī ar tiesas veiktu spīdzināšanu, lai noskaidrotu patiesību («izraut patiesību ar varu»)» [41]. Lai gan nav šaubu, ka Kriminālprocesa likuma 128. panta trešās daļas formulējums «melns uz balta» ir atteicies no šādas pierādījumu klasifikācijas mēģinājuma, tomēr praktiskā ziņā arī šeit viss nav tik viennozīmīgi. Praksē par to ir pārliecinājies arī viens no šo rindu autoriem, turklāt arī virkne citu praktizējošu advokātu ir pamatoti vērsuši uzmanību uz negatīvo tendenci, kas saistīta ar teju vai nedalītas uzticamības piešķiršanu Finanšu izlūkošanas dienesta gatavotajiem atzinumiem sevišķajos procesos par noziedzīgi iegūtu mantu. Jāteic, ka tamlīdzīgi politiskie trendi arī citās lietu kategorijās atsevišķu liecinieku liecībām «prasa» piešķirt augstāku ticamības pakāpe. Lai gan neverbalizēta savas acīmredzamās sabiedriskās nepopularitātes dēļ, šī tendence it sevišķi attiecas, piemēram, uz sieviešu un bērnu liecībām, a priori pieņemot par pareizu apgalvojumu, ka «sievietes / bērni nekad nemelo». [42]

Domājams, ka minētā kontekstā lasītājiem liks aizdomāties arī tādi inkvizitoriālo procesu raksturojošie kritēriji kā «vienpusēja pierādījumu iegūšana, ko veic tiesnesis izmeklēšanas gaitā» [43] vai «procesa gaitas maināmība (t. i., tiesnesis noteiktos apstākļos un noteiktās robežās var modificēt procesuālo secību, lai tiesvedību padarītu ātrāku un efektīvāku)» [44], kā arī – «procesa rezultātu grozāmība» [45]. Tādējādi, vērtējot kriminālprocesa organizatorisko formu, tomēr ir jāatzīst, ka pirmās un apelācijas instances tiesā piešķirtās iespējas aizstāvību realizēt sacīkstes formā iegūst absolūti iluzoru raksturu, ja visus šos centienus beigu beigās noslāpē procesa finālstadija Senātā.

Šeit, protams, autori uzskata par būtiski nepieciešamu piebilst arī to, ka ne visos gadījumos kasācijas instances tiesas nolēmumi, pat būdami pieņemti tamlīdzīgos inkvizitoriālajam modelim pielīdzināmo apstākļos, būtu atzīstami par taisnīguma prasībām neatbilstošiem, tomēr – vai krimināljustīcija var tikt padarīta atkarīga tikai no atsevišķu tiesnešu un amatpersonu individuālās taisnīguma izjūtas? Domājams, ka ne. Šīs universālās vērtības kriminālprocesuālajā noregulējumā ir jānostiprina likumdevējam.