(Ievads rakstu sērijai par seksuālās vardarbības izpratni kriminālprocesā)

Pirms jaunās rakstu sērijas, kas galvenokārt veltīta vardarbības fenomena aktualizēšanai, interpretācijas deviācijām un aktualitātei seksuālās vardarbības lietās, publicēšanas, apzinoties, ka publikācijas pieteikumā lasāmo vārdu vēstījums lielākā vai mazākā mērā disonē ar patlaban pasaulē notiekošo, autori vēršas pie lasītāja ar nelielu ievadu, meklējot atbilstošu vārdisko ietērpu šobrīd teju ikkatrā cilvēkā mājojošo emociju izsacīšanai. Tomēr notiekošais neliedz paust cerību, ka drīz pasaule varēs atgriezties normālā dzīves ritumā. Arī šādos laikos, neraugoties uz cilvēces eksistences trauslumu, arvien uzturama civilizētā sabiedrībā nepieciešamā juridiskā diskusija arī par ikdienišķiem, bet tāpēc ne mazāk būtiskiem jautājumiem. Iespējams, raksta turpinājumi par krietni vien neitrālāku tematiku, ja tādi sekos, kaut uz brīdi ļaus nedaudz novērst lasītāju drūmās domas par notiekošo.

Mēs šobrīd dzīvojam prātam neaptveramā nemotivētas vardarbības zonā, ko «nevar izskaidrot ne ar vienu cilvēcisku iemeslu. Nav arī Dieva dota iemesla» [1]. Un, iespējams, tieši tādēļ uzdošanas vērts ir jautājums par, Ēriha Fromma [2] vārdiem runājot, cilvēciskās destruktivitātes anatomiju. [3] Gluži ticams, ka Ē. Fromms spētu nekļūdīgi un precīzi aprakstīt pret Ukrainu un tās tautu vērstās agresijas galvenā vaininieka klīnisko diagnozi – līdzīgi, kā viņš to darīja, aprakstot Hitlera, Himlera, Staļina pataloģijas. [4] Autoru vēlme ir krietni vien pieticīgāka – paužot dažus absolūti nepieciešamus apsvērumus par pēdējo dienu notikumiem un to atbalsīm citviet pasaulē, tajā skaitā – Latvijā –, pievērsties juridiski izsvērtai vardarbības fenomena izpratnei un problēmām, ar ko jāsastopas seksuālās vardarbības lietās. Aizsteidzoties pa priekšu turpmāk aplūkoto problēmu objektīvam un intelektuāli godīgam vērtējumam, kas, iespējams, sekmētu taisnīgu tiesvedību nule kā minētajos gadījumos, vienīgi jāsaka, ka cilvēka destruktīvās iedabas cēloņi īstenībā ir nemainīgi – mainīgais lielums šai izteiksmē vairs ir tikai agresijas izpausmju mērogs.

Saprotamu iemeslu dēļ vidusmēra cilvēka pašreizējo psihoemocionālo stāvokli raksturo afekts [5], kas saistīts ar tādām negatīvām konotācijām kā bailes, naids, dusmas, skumjas, tomēr par visbīstamāko izjūtu, piekrītot Lūcija Annēja Senekas [6] savulaik rakstītajam, šādos laikos atzīstamas bailes – «[..] tās salauž garu, liekot domāt, ka priekšā gaida ļaunums, kuram pretoties nebūs iespējams» [7]. Padoties paralizējošām bailēm nozīmē ne vien pakļauties varbūtējām neveiksmēm nākamībā, bet arī ļaut šādai iedomai ietekmēt spēju skaidri domāt un spriest šodien. Taču tieši šodien pasaulei šāds melu nesaduļķots un cilvēcībā balstīts spriedums [8] ir nepieciešams vairāk kā jelkad; tajā skaitā – Latvijā.

2022. gada 1. martā Latvijas Republikas premjerministrs Krišjānis Kariņš gan preses konferencē, gan savā mikroblogošanas platformā «Twitter» sabiedrībai skaidroja, ka Ukrainai šobrīd neuzbrūk etniskie krievi, bet gan Vladimira Putina režīms. [9] Un tieši tāpēc «[..] Latvijā mums ir svarīgi palikt vienotiem. Visi esam savas valsts un zemes patrioti. Jā, mums ir dažādi politiskie uzskati, runājam dažādās valodās mājās, bet mēs esam vienoti patriotismā. Neskatīsimies viens uz otru ar dusmām. Tās vērsīsim pret Putinu un viņa režīmu» [10]. Taču, neraugoties uz ministru prezidenta aicinājumiem, dažādu, turklāt šajos laikos it kā saprotamu, emocionālo afektu izraisītā domāšanas paralīze, dodot vaļu nekontrolējamai indivīda impulsu pašplūsmai, mūsu pašu informatīvajā un sociālajā telpā tomēr ir radījusi neadekvātu verbālās (cerams, ka tikai tā!) agresijas vilni, kas patlaban vērsts pret krievu valodā runājošajiem Latvijas iedzīvotājiem.

Jāvaicā, kādu iemeslu dēļ kāds šobrīd varētu saskatīt jelkādu izdevīgumu šķirot Latvijas sabiedrību pēc etniskās piederības vai valodas, mesties linčot līdzcilvēkus tikai tamdēļ, ka viņi dzimuši Krievijā vai citās slāvu zemēs vai arī Latvijā dzimušos tikai tādēļ, ka viņi ir «krievi», runā krievu valodā… Var piekrist viedoklim, ka «[..] uz Zemes eksistē tikai divas cilvēkrases. Tikai divas: krietno un nekrietno cilvēku «rase». Tās abas visur ir ļoti izplatītas: jebkurā cilvēku grupā; neviena cilvēku grupa nesastāv tikai no krietniem vai nekrietniem cilvēkiem, un neviena grupa nav pilnīgi tīra «rases» ziņā [..].» [11] Šāda agresija ir pilnīgi nepamatota, netaisnīga un pausta nevietā un nelaikā – neba Putina noziedzīgās darbības pret ukraiņu tautu ir krievvalodīgo vai Krievijas miermīlīgo iedzīvotāju īstenotas.

Kara laika politiskie un sabiedriskie oportūnisti ar šiem izteikumiem acīmredzami parāda, ka arī valoda var būt iemesls varmācībai: kapitalizējot savas valodas vārda spēku kā sociālo attiecību regulēšanas paņēmienu un «varmācības ieroci» [12], ienaids pavēršas pret tiem, kas šajā mēlē nerunā vai nedomā.

Ja pēdējo 70 gadu laikā civilizētā pasaule, saskaroties ar kara draudiem, pratusi atteikties no tā saucamā Čehova likuma [13], kamdēļ gan daži indivīdi tomēr uzdrīkstas paust naidpilnus izteikumus pret tiem, kurus ar īsteno vainīgo vieno nekas vairāk kā dzimtā valoda? Citiem vārdiem, ja viens cilvēks padevies agresijas destruktīvajai varai, vai tas citiem piešķir kādas tiesības nemiera apstākļos piepeši draudēt ar piešķirto uzturēšanās atļauju atņemšanu vai bankas konta izdruku uzrādīšanu iespējai turpināt īrēt līdzšinējo mitekli… Pasaule jau ir pieredzējusi to, kā pūļa neprātā veselas tautas burtiski tiek iemīdītas renstelē.

Psiholoģijas zinātnē uzsvērts, ka indivīda uzvedība grupā atšķiras no viņa uzvedības vienatnē, vienlaikus uzdodot jautājumu – kāpēc indivīds ignorē savu redzējumu un pakļaujas cita cilvēka vai grupas viedoklim, kas ir acīmredzami kļūdains vai nepareizs? [14] «Atbildēt uz šo jautājumu nav vienkārši. Viens no iemesliem ir daudzu gadsimtu garumā uzkrātā cilvēces pieredze, kas liecina, ka indivīds var izdzīvot tikai grupā – tajā viņš jūtas drošāk, un tikai grupa var viņu aizsargāt dabas krīžu situācijās.» [15] Taču – instinktīva vēlme izdzīvot, pasargāt sevi un tuviniekus nedrīkstētu kalpot par iemeslu vispārcilvēcisko vērtību moratorijam [16].

Atsevišķiem indivīdiem piemītošā ironiskā pašapziņa, ka tieši šajā brīdī viņiem pieder visas tiesības šādi izrīkoties, patiesībā ir mēģinājumi spodrināt savas ideoloģiskās grupas narcistisko tēlu, paverot iespēju devalvēt līdzcilvēkus vai citādu uzskatu paudējus līdz pašam zemākajam līmenim. Tādējādi šie pirmie it kā «[..] kļūst par cilvēka cieņas, pieklājības, morāles un tiesību aizstāvjiem. Otrai grupai tiek piedēvētas velnišķīgas īpašības: nodevīgi, nežēlīgi un būtībā necilvēcīgi.» [17] Turklāt tamlīdzīgu izteikumu paudēju ārišķīgums un neracionālā agresija atsauc atmiņā izteikumu, ka «[..] tipisko pretinieka tēlu raksturo sabiedrībai ieskaidrotā nepieciešamība pret to izjust neierobežotu naidu [..]» [18]. Ar lielu varbūtību autori atļaujas apgalvot, ka lasītājs sapratīs, kāds ir tipiskais un dēmonizētais latvieša pretinieks, jo tieši tagad «[..] pastāv nesalīdzināmi vairāk kultūrliekuļu nekā patiesi kulturālu cilvēku» [19], kuri piemirsuši, ka «Putina noziedzība pret ukraiņu tautu nav krievvalodīgo vai Krievijas miermīlīgo iedzīvotāju īstenota» [20].

Pēdējo simts gadu vēsture gan apliecina, ka sajūsmu par vardarbīgu karu un militāru spēku invāziju visbiežāk pauž «[..] «izglītotie» – studenti, ierēdņi, nacionālistiski un konservatīvi noskaņoti indivīdi.» [21]

Taču vardarbības iemesls teju vienmēr ir nespēja izprast «[..] pretējās personas pasauli, empātijas, neveiksmes. Ja jūs nevarat iedomāties šī cilvēka pasauli, jūs varat viņu iznīcināt pēc labākās sirdsapziņas un pat ar morālas taisnības sajūtu.» [22] Šķietami labākās sirdsapziņas motīvu vadītie tagad – tepat Latvijā – mudina mājokļu īpašniekiem vērsties pie saviem krievu valodā runājošajiem īrniekiem ar «lūgumu» konkrētā laika periodā par pašlaik valdošo situāciju publiski paust savu nostāju, uzrādīt konta izrakstus, patiesā labuma guvējus, pretējā gadījumā tikšot veiktas «tiešas un nepārprotamas darbības»… Kas šīs par darbībām, to laikam zina tikai pats tamlīdzīga «lūguma» autors, tomēr daudz variantu jau tur nav. Lasot tamlīdzīgus uzsaukumus, pārņem riebums un kauns – par saviem tautiešiem, kas spēj pazemot savus līdzcilvēkus, paust nicinājumu un neiecietību pret apkārtējiem tikai viena iemesla dēļ – valodas, kuru tie izmanto savai saziņai. Un šis nav vienīgais gadījums, pat nerunājot par to, kas patlaban notiek interneta vidē…

Mūsdienu tehnoloģiju sniegtā iespēja visus «nolinčot» internetā situāciju vērš vēl baisāku, ļaudīs iedvešot maldīgas visatļautības sajūtu, radot iespaidu, ka teikt var visu, nedomājot ne par sekām, ne to, vai tas sāpinās otrpus ekrānam sēdošos cilvēkus.

Šīs bezjēdzīgās diskusijas, interneta vidē «meklējot vainīgo» pēdējo nedēļu notikumiem, cērt dziļu brūci sabiedrības vienotības egregorā [23]. to mēģinot šķelt un padarīt vēl vieglāk ievainojamu. Un tieši tāpēc, izlasot joku – «[p]ateicoties internetam, ir uzaugusi vesela paaudze, kas par saviem vārdiem ne reizi nav dabūjusi pa seju» [24], atliek vien sāji pasmaidīt… Un atkal jāsecina – katrā jokā ir daļa taisnības jeb drīzāk katrā jokā ir tikai daļa joka.

Tomēr atbilde uz jautājumu, kas tad īsti ir iemesls šādai morālai diversijai, nav meklējama tālu: Ē. Fromma savulaik rakstītajam vēršoties dzīves īstenībā, [25] birokrātiski industriālajā Rietumu civilizācijā tagad daudz biežāk sastopami cilvēki–automāti, kam «[..] piemīt tendence uztvert citus cilvēkus kā objektus, kas darbojas saskaņā ar masu uzvedības statistiskajiem rādījumiem, un nevis kā dzīvus indivīdus» [26]. Atļaujoties neuztvert līdzcilvēkus par domājošām un elpojošām būtnēm, no cilvēku–automātu pleciem tiek novelta smagā uztraukumu un pārdzīvojumu nasta, taču cena, kas par to maksājama, ir augsta – zūd emociju dziļums, attieksme kļūst sekla, pārējā pasaule – vienaldzīga.

Patiesībā šāda cilvēku dzimuma degradācija ir morālais mazohisms, kura nesto sāpīgo dvēseles tukšumu attaisno šķietamais konformisma kultūras mierinājums – sak’, paužot bezierunu padevību vai pseido–domāšanu, izjūtas, vēlmes, gribu, es iegūšu vajadzīgo drošības sajūtu. [27] Tamdēļ arī tālu no patiesības nav Aristotelim piedēvētais diskutablais izteikums, ka cilvēks ir «politisks dzīvnieks» [28], tātad – sociāla būtne –, kuras rīcības vadmotīvi nereti meklējami tieši šajā dzīvnieciskajā iedabā. Kā, atklājot cilvēka destrukcijas iedīgļus, rakstīja Ē. Fromms, «[..] ciktāl cilvēks ir dzīvnieks, viņš visvairāk baidās no nāves» [29]. Visasāko un tiešāko atgādinājumu par nāvi pauž karš, graujot ikdienas dzīvē valdošos priekšstatus, par kuriem savā mierpilnās pasaules izpratnē katrs morālais konformists ir tik nelokāmi pārliecināts, būdams absolūti «[..] drošs par savu nemirstību» [30].

Vēl krietni senākos laikos, kamēr cilvēki apjauta, ka nāve ir neizbēgama, viņi jau no bērnības mācījās apspiest sevī šīs mūžīgās dzīvības alkas un aizvietot nemirstību ar cilvēciskiem mērķiem. [31] Kolīdz dzīves alkas gūst virsroku pār seno domātāju vai reliģisko strāvojumu postulātiem, kultūras un citām universālām vērtībām, bailes no nāves iegūst jaunu dimensiju. Proti, vēloties dzīvot mūžīgi, cilvēki atdodas politisko kaislību varai un nemirstības mānijai, vienlaikus aizmirstot vai atsakoties saprast – «[..] mūžīga slava, masveida nacionālās ceremonijas un sapņi par paradīzi ir vāji nemirstības aizvietotāji» [32].

Tādējādi vairuma cilvēku – vēl vakardienā mītošo –, nemiera patiesas iemesls ir tikai viens – bailes no nāves –, kuras klātbūtni un nenovēršamību atgādina cilvēcisko eksistenci caurvijošais motīvs: Memento mori! [33]

Aicinājums nebīties nāves, bet gan samierināties ar tās nenovēršamību atspoguļojas hellēnisma laikmeta filozofijas disciplīnā – stoicismā –, kas māca pasauli uzlūkot kā universālā saprātā un racionalitātē balstītu sistēmu. [34] Vērtējot stoiķu filozofijas ideālus, nereti tiek piemirsti vismaz divi būtiski aspekti: tās izcelšanās vēl pirms-kristietības periodā un stoicisma kā filozofijas kategorijas praktiskā nozīmība. Proti, no praktiskās ētikas skatpunkta stoiķu filozofija ir pierādījusi savu efektivitāti gadu tūkstošu garumā, īpaši brīžos, lai indivīds sagatavotos dažādiem likteņa pavērsieniem un tiktu galā ar ārēju vai iekšēju faktoru izraisītām grūtībām. [35] Šeit gan arī nekādi nav apstrīdami ticīgo centieni apzināties nāves nenovēršamību, mierinājumu meklējot teoloģiskajās premisās. Stoiķis Epiktēts savulaik rakstīja, ka nevar izbēgt no nāves, bet var izbēgt no tās radītajām bailēm, [36] jeb, citiem vārdiem, cilvēka gribai nav pakļauts notikums per se, toties piešķirta spēja valdīt savas emocijas un paust attieksmi par to.

Tā, piemēram, pragmatiskie Senās Romas stoiķi, vaicājot, ja «[e]s nespēju izvairīties no nāves, vai tāpēc man būtu jāmirst – vaimanājot un trīcot?» [37], par daudz derīgāku atzina spēju pārvarēt nemieru vai bailes un rast drosmi, pilnveidojot sevi un paļaujoties uz gara disciplīnas praksēm. [38] Seneka tolaik rakstīja, ka baiļu vietā jāstājas piesardzībai, kas panākama, pārvaldot sajūtas, jo tā neaptumšo prātu un nenoved pie aplamas rīcības. [39] Un varbūt tieši tāpēc romiešu triumfālo uzvaras procesiju laikā karavadonim ik pa mirklim tika atgādināts: «Respice post te, hominem te memento.» [40] Nenorobežošanās no nāves ļauj labāk ieraudzīt lietu patieso kārtību un vērtības, jo «[n]ekāds labums nesniedz prieku, ja dvēsele nav sagatavota tā zaudēšanai, un neviens zaudējums nav vieglāks par tādu, kad zaudētais nav jānožēlo.» [41] Kā redzams, šai atskārtai par nāves nenovēršamību piemīt būtiska loma pat triumfa brīžos, neļaujot pārlieku ilgi gulēt uz uzvaras lauriem.

Šobrīd gan cilvēces vairuma attieksme pret nāvi ir visai savdabīga: «[..] mēs gribētu nāvi eliminēt no dzīves; mēs vēlamies to, tā teikt, pilnīgi noklusēt» [42]. Un to, cilvēkiem notrulinot garīgo, sirdsapziņas balsī runājošo atmiņu par memento mori!, apliecina viņiem pašiem neizskaidrojamās agresijas un paštaisnuma tieksmes. Citiem vārdiem, despotija ģimenēs vai sadzīviska izrēķināšanās ar saviem tuvākajiem gluži atklāti atspoguļo indivīda nespēju savu agresiju un neapmierinātību paust citviet vai to kontrolēt, tādējādi gūstot garīgi destruktīvu apmierinājumu no tuvāko ciešanām un sāpēm.

Uz cilvēces vēsturi iespējams paraudzīties kā uz dažādu mītu un izdomājumu ņudzekli, kas, kā raksta ebreju izcelsmes vēsturnieks Juvāls Noass Harari, pats par sevi nemaz nav slikti, ja vien cilvēks ir spējīgs nošķirt mītu no realitātes, godīgi atbildot uz šķietami vienkāršu jautājumu – vai šis mīts dara sāpes? [43] Ticība izdomājumiem sagādā ciešanas, «[..] ticība nacionāliem un reliģiskiem mītiem var izraisīt karu, kurā cieš miljoniem cilvēku [..] Kara cēlonis ir mīts, bet ciešanas ir reālas. Tāpēc mums vajadzētu nošķirt mītus no realitātes.» [44]

Līdz šim (vismaz gadsimta ceturkšņa ietvaros, kas, lai lasītājam nešķistu pārlieku īss atskaites nogrieznis, ir bijis daudz garāks periods nekā bija lemts dzīvot vairumam nāves skavās sūtīto slāvu tautu dvēseļu pēdējās septiņās dienās…) ticība cilvēces evolūcijas potenciālam sevi bija apliecinājusi kā alternatīvu izteiksmes līdzekli racionālam un saprātīgam dažādu interešu polilogam. Tas, ko redzam šodien, ir evolucionārā humānisma galējā forma – nacionālisma vecuma plānprātības izpausme –, kas ar gadsimtu veciem lozungiem vēl mēģina iekvēlināt nu jau pavisam citā īstenības dimensijā dzīvojošos.

Acīmredzams, ka autoritārās reliģijas pārstāvji, kas jaunas agresijas uzplūdā vērsušies pret Ukrainu un 21. gadsimta miera un brīvības ideju vērtībām, pārrēķinājušies, cerot, ka mierpilnā dzīvē notrulinātie jutekļi nepratīs nošķirt sāpes un ciešanas no aklas sekošanas kādas nācijas varenības fikcijai. Citiem vārdiem, Putina noziedzīgais režīms agonējoša zvēra neprāta bailēs no nāves izmisīgi kārpās, izvēršot agresiju, kuras destruktīvisma cēlonis ir paša režīma diriģenta «mazvērtības izjūta – bezspēcība» [45], tādējādi cenšoties izskrāpēt jelkādus domu aizmetņus par nenovēršamo – memento mori…

Mežonīgajā skurbulī, kurā šobrīd sajauktas cilvēka destruktīvās un zemiskās nāves dziņas un šovinistiski pesteļi, smok miljoniem miermīlīgo iedzīvotāju Krievijā un pret ukraiņu tautu tiek pastrādāts viens no mūsu laika, iespējams, lielākajiem noziegumiem. Tāpēc tieši šādos apstākļos cilvēcei, tajā skaitā latviešiem, jāsargās no savas dvēseliskās konstitūcijas izslēgt prasmi nošķirt labo no ļaunā. [46]

Par Putina režīma ķīlniekiem padarītā krievu tauta ir iedzīta bailēs – par Ukrainā notiekošā nosodīšanu draud līdz pat 20 gadiem ilgs cietumsods, savukārt mazus bērnus ar pašu zīmētiem krāsainiem plakātiem «Karam – nē!» režīms pieprasa arestēt kā visbaismākos noziedzniekus. Par vēl jo lielākiem ienaidniekiem šis pats režīms acīmredzami savā nāves elpā gārdzošajā retorikā uzskata ukraiņu tautu, izvēršot nesaudzīgas kara akcijas pret civiliedzīvotājiem. Vēl pirms dažām nedēļām neviens atklāti neticēja, ka Eiropas sirdī [47] varētu notikt kas tāds, kas nepilnas nedēļas laikā bēgļu gaitās liks doties vairāk nekā miljonam civiliedzīvotāju, asiņainās krāsmatās pārvērtīs daudzdzīvokļu namu rajonus, uz visiem laikiem iecirtīs dziļu brūci ģimenēs, kurās kāds vairs nekad nepārnāks. Ja tādu cenu ukraiņu tautai ir jāmaksā par brīvību, «[..] tas nozīmē, ka [mums ir] jāiespēj būt netolerant[ie]m» [48], jāatmet vienaldzība, politkorektums un jāprotas ievirzīt savu naidu konstruktīvā gultnē.

Naids ir omnipotenta emocija, kuru iespējams pārvērst bezbailībā, drosmē un gatavībā aizstāvēt savu zemi un ģimeni, un, galu galā, arī pašam sevi, stājoties pretī varmāku pārsvaram. Šajos laikos nav vietas gļēvulībai, slēpjoties aiz izdomātiem pseidonīmiem un verbāli knābājot nereti iedomātu naidnieku, kas īstenībā ir nožēlas vērta vājuma un baiļu izpausme, kuras iemesls, acīmredzot, ir sekas iekšējam seklumam un tukšumam.

Laikā, kad atsevišķu tirānu rokas mirkst bezjēdzīgā, nesaudzīgā un netaisnīgā nāvē sūtītu nevainīgu upuru asinīs, ir jāatminas cilvēka dziļākais aicinājums – saglabāt cilvēcību un saredzēt dzīvei jēgu [49] – un spēju palīdzēt, vienlaikus pacietīgi sekojot dzelteno ķieģeļu ceļam [50] savā sirdī.