Jau iepriekš lasītāji tika iepazīstināti ar viedokli, kas saistīts ar jaunāko Latvijas Republikas Senāta atziņu par replikas [1] saturu. [2]

Atgādināsim, ka 2021. gada 16. jūnijā Latvijas Republikas Senāts lietā SKK- 98/2021, atsakot ierosināt kasācijas tiesvedību kādā krimināllietā, cita starpā izteica arī savus secinājumus par Kriminālprocesa likuma [3] 507. panta pirmās daļas piemērošanu atbilstoši 2020. gada 11. jūnija grozījumiem Kriminālprocesa likumā, kas stājās spēkā 2020. gada 6. jūlijā. [4]

«No apelācijas instances tiesas [..] sēdes protokola redzams, ka tiesa nav liegusi aizstāvim izteikt repliku. Tiesa pārtraukusi aizstāvi replikas laikā un norādījusi, ka aizstāvim ir jāizsakās par prokurora debašu runu, nevis par prokurora replikā teikto. Šāds tiesas norādījums izriet no Kriminālprocesa likuma 507. panta pirmās daļas, kura tostarp noteic, ka tiesas sēdes priekšsēdētājs var pārtraukt repliku, ja lietas dalībnieka replikā nerunā par debašu runu. No lietas materiāliem redzams, ka aizstāvja replika tiesai iesniegta arī rakstveidā.»

Autoru ieskatā tamlīdzīgs augstākās instances tiesas secinājums acīmredzami ir ārpus Latvijas kriminālprocesa tradīcijas (ja gribat – doktrīnas), kas bija nemainīga līdz pat pavisam nesenam laikam. Tādējādi autori šī raksta ietvaros vēlas aplūkot replikas institūta vēsturisko ģenēzi Latvijas kriminālprocesā.

Taču pirms to paveikt, iespējams, jau atkārtojoties, būtu vērts vēlreiz vērst uzmanību uz šo pārmaiņu patiesajiem iemesliem. Jāatzīst, ka šī liga sākotnēji diemžēl netika pienācīgi novērtēta. Nu tā jau ir kļuvusi par kaut ko līdzīgu sērgai. Sākotnējā uzjautrinošā «bezkompromisa tiesiskuma» teorētiskā kondīcija ar savu neveiklo un pat pliekano izteiksmes stilu [5] nu jau patiešām ir kļuvusi par realitāti.

Lai kā tur arī nebūtu, ir noticis visnotaļ radikāls kriminālpolitiskais pavērsiens noziedzības kontroles kriminālprocesa modeļa virzienā, [6] kas nozīmē, ka objektīvajā realitātē jeb faktiski darbojas nekas cits kā vainīguma prezumpcijas princips, kas ne tikai ietekmē, bet arī nosaka un pat it kā pašsaprotami attaisno jebkādas vaļības attiecībā uz tiesību uz aizstāvību ierobežošanu.

Tādējādi, pateicoties tieši šīm jaunākajām tendencēm postpadomju Latvijas kriminālprocesā, šobrīd kā sēnes pēc lietus parādās aizvien diskutablākas novitātes, apliecinot to, ka atteikšanās no doktrināliem pamatiem noved pie tiesību relatīvisma un pie bīstama novatorisma, kas agri vai vēlu rezultēsies patvaļā. [7] Ironiski ir arī tas, ka padomju kriminālprocesa ikdiena, ko atliku likām izbaudīja viens no raksta autoriem, – nepieļaujama atsevišķu tiesas sastāvu un valsts apsūdzētāja procesuālā alianse lietās, kur pēdējais minētais dažādu iemeslu dēļ nespēj pienācīgi un adekvāti pildīt savas funkcijas, ‑ līdzīgā veidā nereti diemžēl jau kļūst par pašsaprotamību arī šobrīd.

Tie gan ir viena no autoriem personiskie novērojumi tiesas zālēs, kas saprotamu iemeslu dēļ varētu tikt uztverti kritiski, uzskatot par nepamatotu subjektīvismu. Lai tā būtu. Un tomēr, šie vērojumi spītīgi liecina, ka, nereti upurējot veselīgu procesuālo sacīksti, procesuālās priekšrocības visdažādākajos veidos nepelnīti tiek piešķirtas prokuroram it kā vienota cēla mērķa – noziedzības apkarošana – labad.

Taču notiesāšana par katru cenu degradē krimināltiesvedības būtību. Un līdz ar to tā vienlaicīgi degradē pilsoniskas sabiedrības galveno garantiju – tiesiskumu, ko nodrošina vienīgi neatkarīga tiesa.

Nožēlas vērta ir arī tāda parādība, kad konkrētam apsūdzētajam vai aizstāvju grupai, kas praksē izmanto zināmas «procesuālās tehnoloģijas», ja tā drīkst izteikties, ad hoc [8] tiek izgudroti un pēc tam lobēti attiecīgi grozījumi Kriminālprocesa likumā, lai par katru cenu nepieļautu intensīvā un intelektuālā darba augļu izmantošanu ne tikai efektīvas aizstāvības realizācijā konkrētajā lietā, bet arī būtībā visas tiesiskuma sistēmas stiprināšanā sabiedrībā.

Ierobežojumi tiesas debašu runu, replikas un pēdējā vārda sacīšanā pietiekoši acīmredzami bija projekts konkrētiem gadījumiem, kas bija vērsts pret pilnīgi konkrētām personālijām, kuru teiktais nereti šķita netīkams, neērts un acīmredzot vienlaikus reizēm arī grūti atspēkojams. Šobrīd dienas kārtībā jau ir cits projekts – kā panākt to, lai tiesvedībās krimināllietās aizstāvībai apgrūtinātu iespētu piekļuvei tiesas sēžu gaitas audioierakstiem. Kādēļ? Lai nebūtu iespējams efektīvi izmantot elektroniski dokumentētus kriminālprocesuālos pārkāpumus un jelkādas, pat mazākās, patvaļas izpausmes. Lai nebūtu iespējams precīzi citēt liecinošo personu izteikumus, kas nereti ir visnotaļ attālu no valsts apsūdzībai vēlamā naratīva.

Un tomēr. Cik gan tālu savā uzpūtīgumā un stipri vien pārspīlētajā pašnovērtējumā var aiziet tamlīdzīgu grozījumu pelēkie kardināli un vienlaicīgi arī to patiesā labuma guvēji! Tad vismaz godīgi atzīsim to!

Taču skaidrs, ka tas viss nenotika pēkšņi vienā dienā. Un tikpat skaidrs ir tas, ka arī vienā dienā diemžēl tas viss nepazudīs nebūtībā.

Tāpat pilnīgi skaidrs ir arī tas, ka pēdējā laikā jau gluži vai «satrakojies Saeimas printeris» [9] nevieš pat ne mazāko cerību, ka kaut kas uz labo pusi varētu mainīties vismaz tuvākajā laikā.

Tādēļ šīs publikācijas gauži pieticīgais nolūks ir vienīgi vismaz laipni aprādīt zināmu novitāšu autoriem un to izpildītājiem, ka tiktāl, ciktāl kriminālprocesa primārais mērķis ir pat kaut vai būtu vienīgi objektīvās jeb materiālās patiesības noskaidrošana, aizstāvība replikā ir tiesīga konstruktīvi atbildēt uz visu, kas vien no apsūdzības puses bija izskanējis tiesas izmeklēšanā, tiesas debašu un arī prokurora izteiktās replikas laikā.