Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija [1] (turpmāk – Cilvēktiesību konvencija) iemieso pēckara Rietumeiropā izkristalizējušos nepieciešamību atzīt sabiedrības locekļiem piemītošās un neatņemamās tiesības, ko iepriekšējo desmitgažu laikā militārpersonu kaltajiem papēžiem mīdīja totalitārisma režīma piekritēji nacistiskajā Vācijā, PSRS, Ķīnā un citviet. Šī iemesla dēļ valstīs, kur cilvēkam dabiski piemītošo tiesību apjauta arvien vēl bija un turpina būt gausa, tiesas procesu dalībnieki itin bieži izmanto iespēju vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā (turpmāk – ECT). Arī Latvijā, nesastopot taisnīgumu tiesas zālēs un valsts pārvaldes kabinetos, cilvēki ar cerībām ir raudzījušies ECT virzienā, sak’, ECT kā «ceturtā instance» spēs rast objektīvu un cilvēka tiesības cienošu rezultātu izskatāmajā lietā. Līdzīgas cerību gaidas saistītas ar 2021. gada 31. martā darbu uzsākušo specializēto Ekonomisko lietu tiesu, kas medijos pat nodēvēta par «turbotiesu» [2].

Meklējot taisnīgumu ārpus valsts robežām, lietas dalībnieku, aizstāvju un juridiskās palīdzības sniedzēju mērķis ir vērst ECT uzmanību uz tiem procesa virzītāju un tiesu pieļautajiem fundamentālo kriminālprocesa pamatprincipu pārkāpumiem un atkāpēm no tiesiska un taisnīga procesa norises, kas konstatējami teju katrā kriminālprocesā.

No praktizējošiem advokātiem, mēģinot palīdzēt likstā nonākušam klientam, nereti dzirdams, ka, lūk, pat, ja Latvijas tiesās neveiksies, ECT gan spēsim rast taisnīgu rezultātu.

Vai tik optimistiskam apgalvojumam, ko kāro dzirdēt klients, patiešām ir pamats un vai kriminālprocesa dalībnieki, sastopoties ar klajiem Kriminālprocesa likuma pārkāpumiem, arvien var raudzīties «ceturtās instances» virzienā un cerēt uz taisnīgu, cilvēktiesībām atbilstošu rezultātu Strasbūras tiesā? Autoru ieskatā – atsevišķos jautājumos cerības varētu būt arī veltas.

Tiesību literatūrā pausts viedoklis, ka arī ECT spriedumi var būt ultra vires jeb tiesas kompetences robežas pārkāpjoši, piemēram, ja ar spriedumu tiek noteiktas būtiski jaunas tiesības un attiecīgi arī dalībvalstu tiesības vai ja Cilvēktiesību konvencijas tulkojums nonāk pretrunā ar tās sākotnēji skaidri un nepārprotami izteikto nolūku. [3] Tātad kļūdaini un nevietā būtu aksiomātiski pieņemt, ka ikkatrs ECT spriedums tūlītēji ir atzīstams par stingri tiesisku un doktrināli pamatotu, ievērojot, ka normu interpretācijas var būt dažādas. Citiem vārdiem sakot, paradigmu maiņas Cilvēktiesību konvencijas interpretācijai reizēm var arī atņemt dalībvalstu iedzīvotājiem pēdējo cerību staru, saskaroties ar netaisnību nacionālā kriminālprocesa norisē

Lai kritizētu esošu praksi, saprātīgam juristam nepieciešama drosme, tomēr, lai atļautos nepiekrist ECT judikatūrai, vajadzīga uzdrīkstēšanās. Tās nav trūcis arī vairākiem ECT tiesnešiem, kas savās publikācijās atļāvušies paust kritisku attieksmi par ECT darbu un spriedumiem. [4] Lietai G.I.E.M. S.r.l. un citi pret Itāliju pievienotajās atsevišķajās domās ECT tiesnesis Paulo Pintu di Albukerki [5] norādīja, ka, ignorējot mūžveco krimināltiesību principu nulla poena sine culpa [6], uz tiesiskuma efektivitātes altāra tiek upurētas tiesiskās noteiktības un paredzamības vērtības, kas raksturīgas likumības principam. [7]

Kriminālprocesa ietvaros risināmie mantiskie jautājumi doktrīnā tiek raksturoti ar trim institūtiem: kompensāciju par noziedzīgās darbības radīto kaitējumu, procesuālo izdevumu segšanu, kā arī rīcību ar noziedzīgi iegūto un konfiscējamo mantu. [8] Kamēr pirmie divi asas diskusijas neraisa, rīcības ar noziedzīgi iegūtu mantu vai atbilstoši Krimināllikuma 70.¹⁰ un 70.¹¹ pantam konfiscējamo mantu regulējums gan valsts varas atzaru – tiesu, likumdevēja un izpildvaras – pārstāvjus, gan tiesību zinātniekus un praktiķus ir mudinājis arī uz plašāku viedokļu apmaiņu.

Pēdējo gadu prakses tendences liecina, ka mantas konfiskācijas un rīcības ar noziedzīgi iegūtu mantu institūts bez kādas izšķirības tiek attiecināts tiklab uz tiem mazākumā esošajiem, kas mantu patiešām ieguvuši, piekopjot kādu noziedzīgu rūpalu, kā arī absolūto vairumu to, kas savulaik pratuši izmantot likuma klusēšanu un, rīkodamies gudri, tiesiskiem līdzekļiem vairojuši savu kapitālu.

Lai šī cīņa ar noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem nebūtu vien iluzoru tiesību un dažādu ar tiesībām nesaistītu motīvu caurvīts process, Kriminālprocesa likuma 2. pants paredz, ka līdztekus nacionālajām procesuālajām normām ievērojami arī starptautisko tiesību standarti un pamatnostādnes, nosakot pienākumu pielietot arī ECT veiktās Cilvēktiesību konvencijas interpretācijas rezultātā sniegtās atziņas. Mantiskie jautājumi kriminālprocesā nesaraujami saistīti ar personas pamattiesībām netraucēti īstenot tiesības uz īpašumu, [9] kas nostiprinātas kā Latvijas Republikas Satversmes 105. panta pirmajā teikumā, tā arī Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 1. panta pirmajā teikumā, un ikkatras trešās personas pienākumu atturēties no īpašuma aizskaršanas un iejaukšanās šo tiesību izmantošanā. Cilvēktiesību konvencijas uzdevums ir garantēt praktiskas un efektīvas tiesības, [10] kas izmantojamas tiklab tiesību piemērotāju darbā, kā citu procesā par noziedzīgi iegūtu mantu iesaistīto personu rīcībā.

Pirmstiesas kriminālprocesa laikā procesa virzītāja pārliecība un izvēle iniciēt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu izvirza vairākus jautājumus, uz kuriem sniedzamās atbildes. Proti, tiesas lēmums balstās ne vien materiālos, kas izdalīti no krimināllietas un pamato procesa virzītāja uzskatu, bet argumentējams arī ar mantu saistīto personu sniegtajām ziņām un materiāliem procesa virzītāja pieņēmuma atspēkošanai, vienlaikus nelemjot par kādas personas saistību ar izdarīto noziedzīgo nodarījumu vai personas vainīgumu. [11]

Kriminālprocesa pamatprincipu līmenī nostiprinātās garantijas ir attiecināmas arī uz procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, tamdēļ šo principu satura izzināšanai lieti noder ECT judikatūra. Jāpiezīmē, ka ECT līdz šim vairījusies no nelokāmas nostājas paušanas jautājumos, kas attiecas uz mantas konfiskāciju un mantiska rakstura jautājumiem kriminālprocesā, attīstot visai kazuistisku pieeju un strikti individuālu katras situācijas izvērtējumu. [12] Kamēr šādas nenoteiktības iemeslus varam tikai minēt, vietā norādīt uz Herberta Pakera savulaik sacīto, ka «[..] pat nelielas izmaiņas tiesnešu personālā, varē[ja] mainīt [pilnībā visu] attieksmi [pret procesa būtību]» [13], proti, pašu tiesnešu personībai, vērtību sistēmai un izpratnei par tiesiskumu piemīt milzu loma, pasludinot tādu spriedumu, kas personām sniegtu ilgi meklēto taisnīguma un gandarījuma sajūtu.

Izsakot šo tēzi, bažīgs skats jāvērš arī uz Satversmes tiesas pusi, kur pavisam drīz gaidāmas jaunas izmaiņas tiesnešu sastāvā pēc tam, kad desmit gadu pilnvaru termiņš tiesneša amatā būs beidzies profesorei Dr. iur. Sanitai Osipovai. Tam vai citam politiskajam spēkam virzot sev tīkamos Satversmes tiesas tiesneša amata kandidātus, neiztrūkstošs ir jautājums, kā tas ietekmēs tālāko Satversmes tiesas judikatūru. Uz šo jautājumu atbildi sniegs laiks.

Šīs rakstu sērijas ietvaros aicināsim lasītāju iepazīties ar pēdējās piecgades laikā tapušo ECT judikatūru mantas konfiskācijas aspektā, sasaistot to ar mantisko jautājumu noregulējuma īpatnībām kriminālprocesā, un rosināsim pārdomas, vai temata ievadā minētās cerības par Strasbūras tiesu kā cilvēktiesību sargu un pēdējo salmiņu cīņā pret klaju kriminālprocesa pamatnostādņu pārkāpšanu ir attaisnojamas.