Biroja Blogs
Apsūdzētā uzklausīšanas brīdis tiesā
21.12.2024.
1. raksts
Ievads vēsturiski-teorētiskajā ieskatā
Kādā kriminālprocesā vienam no šī raksta autoriem radās dibināts pamats saskaņā ar tobrīd spēkā esošā Kriminālprocesa likuma [1] 500. panta («Pierādījumu pārbaudes kārtība») trešo daļu [2] ierosināt jautājumu par pierādījumu pārbaudes kārtības grozīšanu un kā pirmos uzreiz pēc cietušā nopratināt apsūdzētās personas. Savukārt tiesa saskaņā ar likumu šo lūgumu bija nodevusi kriminālprocesa dalībnieku izvērtēšanai jeb, kā būtu teikuši starpkaru perioda juristi, partu [3] revīzijai. Aizstāvība tad sastapās ar valsts apsūdzības uzturētāja kategoriskiem iebildumiem [4], kurš uzskatīja, ka attiecīgais priekšlikums – ļaut apsūdzētajam liecināt uzreiz pēc cietušā – vairāku apsvērumu dēļ esot nepieņemams, turklāt – pat nelikumīgs. Uzreiz jāatzīmē, ka prokurora nostāja konkrētajā jautājumā tiesai šķita pietiekoši pārliecinoša, un aizstāvības lūgums diemžēl tika noraidīts.
Šāds precedents radīja neizpratni par šī regulējuma doktrināli-teorētisko pamatojumu, tāpēc autori vēlējās rosināt diskusiju par pierādījumu pārbaudes kārtības grozīšanas iespējām, uz ko jo īpaši pamudināja gan konstatētās likumdevēja nekonsekvences, veicot grozījumus Kriminālprocesa likumā, gan arī Kriminālprocesa likumā ietverto tiesību normu piemērošanas problēmas. [5]
Iespējams jau pavisam drīz lasītājiem būs iespēja iepazīties ar šīs publikācijas autoru detalizētāku komentāru par attiecīgā jautājuma nozīmīgumu mūsdienu kontekstā izdevumā «Jurista Vārds».
Tikmēr raksta autori vēlējās vispirms nedaudz pievērsties kriminālprocesa vēsturei un aplūkot pierādījumu pārbaudes kārtības grozīšanas institūta ģenēzi, vēršot lasītāju uzmanību uz likumdevēja nekonsekvencēm un grozījumu izstrādes procesa laikā nepietiekamu vēsturiskā un zinātniskā mantojuma apzināšanu.
Par to visu sīkāk – no nākamās nedēļas.
[1] Kriminālprocesa likums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 2005. gada 11. maijs, Nr. 74.
[2] Atgādināsim, ka pirms pēdējiem grozījumiem Kriminālprocesa likuma 500. panta pirmā daļa (likuma redakcijā, kas bija spēkā līdz 2020. gada 31. decembrim) paredzēja to, ka pirmais bija nopratināms cietušais, tad – apsūdzības liecinieki, pēc tam tika pārbaudīti valsts apsūdzības uzturētāja iesniegtie pierādījumi, pēc kā savukārt notika aizskartā mantas īpašnieka un apsūdzētā norādīto liecinieku nopratināšana un šo procesa aktīvo dalībnieku iesniegto pierādījumu pārbaude.
«500.pants. Pierādījumu pārbaudes kārtība
(1) Pierādījumu pārbaudi tiesa uzsāk, noklausoties cietušā liecību un prokurora norādīto liecinieku liecības, kā arī pārbauda citus prokurora iesniegtos pierādījumus.
(2) Pēc prokurora norādīto pierādījumu pārbaudes tiesa noklausās kriminālprocesā aizskarto mantas īpašnieku, kura mantai uzlikts arests, apsūdzētā vai viņa aizstāvja norādītos lieciniekus un pārbauda citus viņa iesniegtos pierādījumus.
(3) Tiesa pēc prokurora, cietušā, apsūdzētā un viņa aizstāvja lūguma var noteikt citu pierādījumu pārbaudes kārtību.
(4) Ja krimināllietā kā pierādījumu izmanto operatīvās darbības pasākumos iegūtās ziņas, tikai tiesa pēc prokurora, cietušā, apsūdzētā vai viņa aizstāvja motivēta lūguma drīkst iepazīties ar operatīvās darbības materiāliem, kas nav pievienoti krimināllietai un kas attiecas uz pierādīšanas priekšmetu, lietas materiālos un nolēmumā norādot, ka šie materiāli ir izvērtēti.
(5) Ja krimināllieta tiek saņemta jaunai izskatīšanai no apelācijas vai kasācijas instances tiesas vai krimināllietas iztiesāšanu sāk no jauna, iepriekš tiesā nopratinātos lieciniekus, cietušos, ekspertus un speciālistus uzaicina pēc prokurora, cietušā, apsūdzētā vai viņa aizstāvja lūguma.»
Kriminālprocesa likums redakcijā, kas bija spēka no 2020. gada 6. jūlija līdz 2020. gada 31. decembrim. Pieejams: Kriminālprocesa likums [aplūkots 2021. gada 18. maijā].
[3] Parti [latīņu val. pars, tulkojumā daļa] – pretējās dalībnieku grupas tiesas sēdē.
Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 596. lpp.
Sk., piemēram, Kriminālprocess. (Pēc lekcijām lasītām Latvijas Universitātē 1931. g.). Rīga: Herolds, [b. g.], 110. lpp.;
Rīgas apgabaltiesas svarīgu lietu izmeklēšanas tiesneša P. Saukuma iepriekšējais izmeklējums lietā par Jāzepu Narčiku, Ilju Mulneru un citiem, apsūdzētiem uz Sodu Lik. 554. p. 2.1. kta un 47. p. un 554. p. 2. pkta. Latvijas PSR Centrālais Valsts arhīvs. Fonda Nr. 1536, Apr. Nr. 13, lietas Nr. 464, 18. lp.
[4] «[E]s vispār nespēju iztēloties, kas ar mani notiktu, ja es piekristu pierādījumu pārbaudes veikšanai aizstāvības lūgtajā kārtībā šajā procesā.»
Sk. Citāts Citāds. Pieejams (daļēji): Citāts Citāds [aplūkots 2021. gada 11. martā].
Savā runā apsūdzētājs arī piebilda, ka aizstāvības lūgums grozīt pierādījumu pārbaudes kārtību «atklāj prokuroriem aizstāvības taktiku», vēlāk tomēr norādot, ka «šādā situācijā prokurors pat nevarētu uzturēt apsūdzību». [Nepublicēts materiāls. Autoru personisks arhīvs.]
[5] Sk. arī Rusanovs E. Komentārs replika saistībā ar Latvijas Republikas Senāta jaunāko atziņu par repliku. Pieejams: Komentārs replika saistībā ar Latvijas Republikas Senāta jaunāko atziņu par repliku [aplūkots 2021. gada 19. jūlijā];
Rusanovs E., Zvonareva M. Replikas saturs krimināltiesvedībā [Ievads]. Pieejams: Replikas saturs krimināltiesvedībā [Ievads] [aplūkots 2021. gada 19. jūlijā];
Rusanovs E., Zvonareva M. Replikas saturs krimināltiesvedībā. [Vēsturiskā ģenēze kopš 1864. gada 20. novembra nolikuma. Pieejams: Replikas saturs krimināltiesvedībā [Vēsturiskā ģenēze kopš 1864. gada] [aplūkots 2021. gada 19. jūlijā];
Rusanovs E., Zvonareva M. Replikas saturs krimināltiesvedībā. [Starpkaru perioda un Latvijas PSR regulējums]. Pieejams: Replikas saturs krimināltiesvedībā [Starpkaru perioda un Latvijas PSR] [aplūkots 2021. gada 19. jūlijā];
Rusanovs E. Piedāvātajiem grozījumiem nav sniegts adekvāts un zinātniski pamatots skaidrojums. Viedokļu apkopojums: Vai uz tiesas debašu un apsūdzētā pēdējā vārda rēķina var efektivizēt kriminālprocesu. Jurista Vārds, 2019. gada 8. oktobris, Nr. 40 (1098), 13.−15. lpp.