Ieskicējot aplūkojamā temata aprises, autori jau iepriekš norādīja, ka jebkurš piemineklis simbolizē sava laika novērtējumu kādam notikumam vai indivīdam, taču, mainoties laikmetam un tā vērtībām iegūstot citu veidolu vai svaru, arī konkrētu pieminekļu esība tiek pakļauta intelektuālai revīzijai. [1] Tomēr no šī apgalvojuma ir atvasināms vēl kāds gluži pašsaprotams retorisks vaicājums – kas ir tie priekšnoteikumi un kritēriji – objektīvi uztverami vai, gluži pretēji, kādi ēteriski faktori, kas mūs mudina atminēties kādu konkrētu cilvēku un raisa vēlmi šīs atmiņas godināt, ceļot pieminekļus vai kādu objektu pārdēvējot šīs personas vārdā. Lai gan šos faktorus raksturo izteikts subjektīvisms, viens no autoriem, cita starpā paskaidrojot ierosmi šīs rakstu sērijas tapšanai, atļausies izmantot iespēju, lai padalītos ar kādu atmiņu stāstu par Latvijas Universitātes profesori un tiesību zinātņu doktori Līnu Birziņu (1910–2007).

Raugoties no mūsdienu viedokļa, daudzi, bez šaubām, kritiski vērtētu profesores L. Birziņas docētos studiju kursus «Vispārējo valsts un tiesību vēsturi» un jo sevišķi «Padomju celtniecību», [2] tos varbūt pat uzdrošinoties nodēvēt par padomju ideoloģiskās indes piesūcinātu programmatoriju. Tomēr, lai ko arī kāds tamlīdzīgā manierē uzdrīkstētos apgalvot, vienam no autoriem, kam bija iespēja apmeklēt gan profesores L. Birziņas lekcijas, gan studentu zinātnisko pulciņu, par profesori ir vissirsnīgākās atmiņas; cita starpā tamdēļ, ka tieši šajās nodarbībās profesore spēja raisīt paliekošu interesi par tiesību vēsturi. Paradoksālā kārtā tieši pateicoties profesorei L. Birziņai arī tapa šis raksts. Šeit lasītājs gluži pamatoti varētu vaicāt – kā tad tā?

Viens no autoriem, tolaik būdams 19 gadus vecs 1. kursa students, no profesores bija patapinājis kādu tiesību vēstures grāmatu – padomju akadēmiķa Jevgēņija Tarlē (Евге́ний Ви́кторович Та́рле, 1874–1955) «Napoleonu» (1936). Jautājumā par grāmatu piederību būdams visnotaļ pedantisks, sev par lielu kaunu tomēr jāatzīst, ka aizmāršīgas nejaušības dēļ minēto izdevumu viens no autoriem profesorei tā arī neatdeva, to atkal uzejot jau daudzus gadus pēc neatkarības atjaunošanas. Tomēr ilgāku laiku bez ievērības palikušais apputējušais zilais sējums nu deva ārkārtīgi bagātīgu izpētes un turpmāko pārdomu materiālu par personību lomu vēstures norisēs. Tādējādi šī publikācija ir veltījums, iespējams, pat sava veida imaginārs piemineklis profesorei L. Birziņai, godinot viņas ievērojamos pedagoģiskā un akadēmiskā darba rezultātus.

Profesores L. Birziņas pētnieciskās intereses cita starpā bija saistītas ar Francijas tiesību vēsturi, bet jo sevišķi – Franču revolūcijas laikmetu un Parīzes Komūnu [3], par ko profesore sajūsmināti mēdza stāstīt arī studentiem. 1989. gadā tika izdota L. Birziņas grāmata «Lielā franču buržuāziskā revolūcija», turklāt pati autore bija arī dažādu sabiedrisko organizāciju, tostarp Francijā dibinātās «Parīzes Komūnas draugu biedrības», locekle. [4] Taisnību sakot, ieskats L. Birziņas kā tiesībzinātnieces personībā būtu atsevišķa pētījuma vērts jautājums, taču, ielūkojoties bagātīgajā periodikas materiālu klāstā, gribot negribot nāktos sastapties ar apstākli, ka profesore pavisam noteikti bija pārliecināta komunisma ideālu paudēja. [5] Tomēr – vai tas šāda pētījuma veicējam piešķirtu tiesības apsūdzēt profesori, piemēram, kolaboracionisma grēkā un tādējādi noniecināt to visu padomju un pēcpadomju periodā tapušo L. Birziņas publikāciju un grāmatu klāstu kā «ideoloģiski nederīgu» vai pārāk «padomisku»? Autoru ieskatā, atbildei uz šādu jautājumu ir jābūt kategoriski noliedzošai, jo – jebkurā laikmetā, bet it sevišķi šobrīd, kad atsevišķi sabiedrības ievērību guvuši tematu nereti iegūst tik primitīva disputa tonalitāti, ka pārtop par ko līdzīgu raganu medībām, jebkuram domātspējīgam indivīdam sevī ir jāspēj izkopt prasmi nošķirt tādu kolaboracionismu, kas izpaudās kā svēta ticība marksisma-ļeņinisma ideoloģijai vai pārpasaulīga ļaunuma saskatīšana kapitālistiskajā imperiālismā, no «kolaboracionisma», kuru varētu piedēvēt ikvienam padomju sistēmā dzīvojošajam tikai tālab, ka viņš strādājis «sistēmas» labā. Citiem vārdiem sakot – ir jānošķir komunistu dogmu slavināšana no tās praktiskās ikdienas realitātes, ka 50 gadus ilgušajā padomju okupācijas periodā cilvēki bija spiesti pielāgoties sociālajām prasībām – tostarp piekopojot idejisku pašcenzūru.

Šajā ziņā nāk prātā vēl kāds no profesores L. Birziņas pētījumiem – par toreizējās Latvijas Valsts Universitātes Juridiskās fakultātes profesoru Arturu Liedi (1905–1981). [6] Viens no šīs publikācijas autoriem, raksturojot profesora A. Liedes personības lomu Latvijas kriminālprocesā, savulaik jau bija akcentējis, ka arī profesora izvēli «sadarboties» ar padomju režīmu drīzāk pamatoja «[..] kreisais ideālisms un objektīvu zināšanu trūkums par padomju īstenību» [7], nevis kādi citi faktori. Tādējādi nedz L. Birziņu, nedz A. Liedi, nedz daudzus citus tagadējās Latvijas Universitātes mācībspēkus nevar uzskatīt par «kolaboracionistiem» šī vārda negatīvajā izteiksmē, jo tamlīdzīgas idejas pamatā gluži vienkārši ir vai nu kļūdaina vēsturisko notikumu atmiņa, vai – sliktākajā gadījumā – absolūts šādu zināšanu trūkums. Turklāt, domājams, daudzi no tiem, kas padomju periodā bija aktīvi publicējušies un savos izteikumos ievijuši laikmeta nodevas nicinājuma «buržuāziskajām valstīm» veidolā, vismaz mūža nogalē atskārta padomju komunistisko pamatu izkurtējušo būtību. Lai gan naids ir omnipotenta emocija, kuru iespējams pārvērst, tajā skaitā, bezbailībā un drosmē, [8] tas nereti transformējas destruktīvās tieksmēs, tālab jājautā – vai naids pret visu krievisko, padomisko, impērisko pilnīgi jebkuru sabiedrisku konceptu jau gadījumā nav sācis mālēt monohromatiskos toņos – melns vai balts jeb labs vai slikts – un vai savā konsekvencē tas neizraisīs ko līdzīgu grāmatu dedzināšanas kampaņām, piemēram, 1933. gada pavasarī Berlīnē un citviet Vācijā, simtiem autoru darbu pasludinot par «ne-vāciskiem» [9]? Jebkurā gadījumā – gan Latvijas tiesību vēsture, gan kriminālprocess daudz zaudētu, ja tajā piepeši vairs nebūtu, piemēram, L. Birziņas, A. Liedes vai profesora Voldemāra Kalniņa (1907–1981) darbu.

Autorus interesējošajā kriminālprocesa jomā, kā jau minēts iepriekš, tamlīdzīgam neviennozīmīgam vēsturiskajam novērtējumam ticis pakļauts Napoleona laika likumdošanas piemineklis – plaši pazīstamais 1808. gada Kriminālizmeklēšanas kodekss (franču val. – Code dʼinstruction criminelle), kuru paradoksālā kārtā ar sevišķu entuziasmu savā kriminālprocesuālajā sistēmā implementēja Krievijas impērijas likumdevējs.

Spāņu filozofs Hosē Ortega i Gasets (José Ortega y Gasset, 1883–1955) esot rakstījis, ka «[..] īsta revolūcija [..] piepildās evolūcijas ceļā, bez vienas asins lāses. Revolūcija nav barikādēs, bet zināmos gara stāvokļos» [10]. To, ka Franču revolūcija bija tamlīdzīgas idejas pretmets, domājams, šodien nenoliegtu neviens – līdzīgi tas sakāms arī par Napoleona laika Franciju, kam autori plašāk pievērsīsies publikāciju ietvaros turpmāk. Lai nu kā, arī Napoleona ieskatā tikai organizētas pārmaiņas pašos pamatos bija spējīgas ieviest jaunu kārtību, tādējādi cita pēc citas Franciju skāra dažāda mēroga un virziena reformas.

Kā viena no pirmajām Napoleona iecerēm tika īstenotas izmaiņas Francijas administratīvi teritoriālajā iedalījumā atsakoties no līdzšinējā vietējo pašpārvalžu organizācijas modeļa un vēlētajiem amatiem. [11] Napoleons uzskatīja par vajadzīgu pārveidot arī tiesu sistēmu, pakāpeniski likvidējot zvērināto tiesu, to pamatojot ar apsvērumu, ka patvaldība nevar pilnvērtīgi funkcionēt ar līdzesošu, no valsts perspektīvas raugoties – neatkarīgu institūciju tik delikātā jomā kā tiesas spriešana. [12] Politiski un juridiski būtiska bija jaunas konstitūcijas izstrāde, kā rezultātā 1799. gada 24. decembrī tika pieņemta tā dēvētā 8. gada konstitūcija (franču val. – Constitution de l’an VIII), valsts varu piešķirot trim konsuliem, bet faktisko tās realizēšanu uzticot Pirmajam konsulam – Napoleonam. Gan šīs, gan turpmāko Napoleona varas gados tapušo konstitūciju izstrādes pamatprincips bija – «rakstīt pēc iespējas mazāk un nesaprotamāk» [13].

Pārrodoties Francijā no sekmīgās Marengo kaujas [14], Napoleonam līdztekus jaunu karagājienu stratēģiskai kalkulēšanai bija gana daudz brīva laika pārdomām par Francijas tālāko attīstību. Daži vēsturnieki norādījuši, ka tolaik Napoleons «[v]airāk nekā jebkurš cilvēks Francijā redzēja, ka tās lielākā nepieciešamība ir tās likumu pamatīga pārskatīšana un apvienošana. Bet vēl vairāk – viņš vienīgais saprata, ar kādiem līdzekļiem reforma bija jāīsteno» [15]. Tādējādi Napoleona «[..] diktatūras pirmais darbs bijis sasaukt divas komisijas likumu kodeksa izstrādāšanai, jo viņš nācis pie atziņas, ka haoss izcēlies aiz likumības trūkuma. Un nenogurdams, bieži līdz agrai rīta stundai, viņš dzīvi piedalās juristu un valstsvīru apspriedēs.» [16] Tomēr tieši šajā brīdī Eiropa ieraudzīja Napoleona valdīšanas gan labās, gan ļaunās puses – tajā skaitā normatīvās reglamentācijas jomā. Un «[..] par šiem labumiem bija jāmaksā ļoti dārga cena: bez žēlastības tika iznīcinātas visas brīvības, ieviesta vispārējā karaklausība un kontinentālā blokāde.» [17]

Burbonu [18] laikā Francijā bija spēkā ievērojams apjoms visdažādāko tiesību aktu, kas veidoja sadrumstalotu, nekodificētu un nereti pat savstarpēji pretrunīgu tiesību sistēmu. [19] Pēc revolūcijas to papildināja arvien jauni, steigā pieņemti un tādēļ nepilnīgi likumi. [20] Līdz ar to loģisks pirmais solis bija izveidot jaunu komisiju darbam pie Civilkodeksa izstrādes. [21] Šajā procesā Napoleons atzina, ka visupirms nepieciešams atrast spējīgākos vīrus visā valstī, neņemot vērā gan kodifikācijas izstrādātāju politisko piederību, gan ignorējot personisko netīksmi. Tādējādi Pirmā konsula izvēle bija par labu četriem pusmūža vīriem, kuri ar sirdi un dvēseli bija padevīgi vecajam, pirmsrevolūcijas režīmam: Žanam Kambaserē, [22] Fransuā Tronšē, [23] Fēliksam de Premenē, [24] Žanam Portalī. [25] Par komisijas priekšsēdētāju Napoleons izraudzījās tolaik 73 gadu veco Kasācijas tiesas priekšsēdētāju F. Tronšē – Luija XVI aizstāvi. Tas bija simbolisks žests, apliecinot arī paša Napoleona nolūkus.

Komisijas darba rezultātā 1804. gada 21. martā tika pieņemts Francijas Civilkodekss (franču val. – Code Civil des Français), kas 1807. gadā tika pārdēvēts par Napoleona kodeksu, godinot imperatoru, kura vadībā vēl Pirmā konsula amatā šis monumentālais veikums tika pieņemts. [26] Drīz pēc tam tika izstrādāts un pieņemts 1807. gada Tirdzniecības kodekss (franču val. – Code de Commerce), kas regulēja komerciālos līgumus, biržas un banku darbību, vekseļu un notariāta tiesības, kā arī 1810. gada Kriminālkodekss (franču val. – Code pénal), kurā tika saglabāts nāvessods un atjaunota revolūcijas laikā atceltā sodīšana ar pletnēm un kauna zīmes iededzināšana vainīgā miesā. [27]

1808. gadā tika pieņemts Kriminālizmeklēšanas kodekss, tomēr faktiski tajā atkal tika ieviesta jau Luija XIV [28] 1670. gada Lielajā kriminālajā ordonansē (franču val. – Ordonnance criminelle de 1670) [29] nostiprinātā slepenība, rakstiskums un sacīkstes elementu neesība iepriekšējās izmeklēšanas laikā, [30] prokuratūrai piešķirot vadošo lomu kriminālvajāšanas iniciēšanā un vainīguma pierādīšanā tiesā. [31] Savukārt dalība zvērināto tiesā tika nosacīta ar mantas cenzu un citiem ierobežojumiem. [32] Tātad – Napoleonam neizdevās īstenot ieceri atteikties no tautas elementa klātbūtnes tiesā.

Kriminālprocess atbilstoši jaunajai procesuālai kārtībai faktiski tika sadalīts divās secīgās daļās, kas pamatojās patstāvīgos un savstarpēji pretējos principos: izmeklēšanas stadijā (franču val. – instruction) un tiesas stadijā (franču val. – jugement), [33] kuru norisi attiecīgi nosacīja izmeklēšanas un sacīkstes principi. Šo kriminālprocesa modeli franču kriminālprocesuālisti Renē Garo [34], Faustīns Heljē [35] un daudzi citi tolaik sāka dēvēt par jaukto sistēmu (franču val. – le sуstème mixte). Vēlāk to no Francijas aizguva ievērojams skaits citu pasaules valstu (sākumā – Eiropas valstis, bet vēlāk – Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas valstis). [36]

Jēdziens «kriminālvajāšana» kontinentālās Eiropas kriminālprocesuālajos noregulējumos pirmoreiz tika izmantots Francijas 1808. gada Kriminālizmeklēšanas kodeksā, apzīmējot pilnvaroto amatpersonu kriminālprocesuālo darbību. [37] Atbilstoši kodeksam tā bija iedalāma vairākos posmos: pirmais posms – nozieguma atklāšana – tika uzticēts policijas orgāniem, kuru darbības rezultāti uzreiz pēc tam tika nodoti prokuratūrai; otrais posms – konstatējot atbilstošu pamatu, prokurors uzsāka kriminālvajāšanu un nosūtīja izmeklēšanas tiesnesim «ierosinājumu», kas ietvēra apsūdzības akta būtību, ziņas par apsūdzēto un jau iegūtos pierādījumus; trešais posms – izmeklēšanas tiesnesis (franču val. – juge d’instruction) patstāvīgi un neatkarīgi vai arī, pieaicinot policijas ierēdņus, veica iepriekšējo izmeklēšanu. [38] Izmeklēšanas tiesnesis nebija tiesīgs atteikties veikt šīs darbības pat tad, ja uzskatīja, ka darbībās nav konstatējamas nozieguma pazīmes atbilstoši tam, kā tās tika izklāstītas apsūdzības aktā, jo izmeklēšanas tiesneša uzdevums bija izmeklēt, nevis tiesāt. [39] Vienlaikus šīs konstrukcijas izpratnē būtiski bija tas, ka izmeklēšanas tiesnesis institucionālās lomas ziņā bija piederīgs tiesu varai. [40]

Noslēdzot šo posmu un izvērtējot izmeklēšanas rezultātu juridisko kvalitāti, izmeklēšanas tiesnesis izvērtēja prokurora slēdzienu un taisīja lēmumu par lietas virzību pēc piekritības – tās nodošanu tiesai, parastajai policijai, labošanas policijai vai arī prokuratūrai, lai tā savukārt sagatavotu apsūdzības aktu un nodotu lietu apsūdzības kamerai. [41] Prokurori, izlemjot jautājumu, vai ir jāuzsāk kriminālvajāšanu, faktiski vadījās no diviem principiem: legalitātes principa, atbilstoši kuram prokuroram bija pienākums uzsākt kriminālvajāšanu saistībā ar ikkatru izdarīto noziedzīgu nodarījumu neatkarīgi no apsvērumiem par kādām grūtībām vai neērtībām, kas varētu rasties kriminālprocesa veikšanas; un lietderīguma principa, atbilstoši kuram prokuratūrai bija piešķirta plaša diskrēcija katrā atsevišķajā gadījumā izlemt, vai ir parocīgi, vietā un lietderīgi uzsākt kriminālvajāšanu vai tomēr racionālāk no tās būtu atturēties. [42]

Tādējādi 1808. gada Kriminālizmeklēšanas kodeksu reglamentētās izmeklēšanas stadijas uzskatāmākās raksturiezīmes bija tas, ka viena procesa dalībnieka – prokurora – rokās tika koncentrēts pierādījumu ieguves pienākums, vienlaikus saglabājoties jau krietni kritizētajam rakstiskumam un slepenībai, kas turklāt bija vērsts pret apsūdzēto – iespējami ilgāk atturēt viņu no iespējas izzināt apsūdzību pamatojošās ziņas. [43] Vienlaikus 1808. gada Kriminālizmeklēšanas kodekss arī nerisināja problēmu par formālas aizstāvības nodrošināšanu izmeklēšanas stadijā, turklāt valdošo lomu un plašas tiesības piešķirot apsūdzības orgāniem – prokuratūrai un policijai. [44]

Šīs garantijas, procesuālā kārtība un to vienota sistematizēšana universālā tiesību kodeksā visā Eiropā tika novērtēta atzinīgi, tostarp – Krievijas impērijā. Tās tiesiskās centralizācijas sekas, kas tagadējā Latvijas teritorijā tika īstenotas pēc 1889. gada 9. jūlija, bija «[..] bija franču tiesu varas institūciju un kriminālprocesa ideju ieviešana» [45]. Bieži vien, raksturojot 1808. gada Kriminālizmeklēšanas kodeksu, to ierasts godāt kā sevišķā Napoleona gādībā un personības ietekmē izveidojušos monumentālu tiesību aktu. Lai gan Johans Volfgangs fon Gēte (Johann Wolfgang von Goethe, 1749−1832) esot teicis – «[j]o vairāk mēs Napoleonu pazīsim, jo lielāks viņš kļūs» [46], turklāt «Napoleons ļauj mums ticēt cilvēces ģēnijam, viņa padotie – nemirstīgai varonībai un mūžīgai vīrišķībai» [47], autori, pievēršoties šim kodeksam, tomēr uzskata par nepieciešamu ielūkoties vēstures avotos, lai raudzītos izprast paša Napoleona personības portretu, gan paraudzītos uz Francijas un Krievijas vēsturiskās saiknes īpatnējo būtību, kas, domājams, sekmēja 1808. gada Kriminālizmeklēšanas kodeksā nostiprināto principu implementēšanu Krievijas impērijas 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikumā. [48]

Kā raksta mūsdienu pētnieki, «Francijas un Krievijas kultūras un vēsturiskās saites vienmēr ir bijušas «priviliģētas un pat unikālas»» [49], kas tādējādi ir sekmējis gan kultūras, gan lingivistisko elementu apmaiņu un pārņemšanu. It sevišķi jūtama Krievijas augstākajā sabiedrībā gan 18., gan 19. gadsimtā bija franču valodas klātbūtne, taču tā paradoksālā kārtā veicināja krievu valodas attīstību un krievu nacionālās identitātes veidošanos. [50] Kopš Pētera I [51] laikiem krievu aristokrātija bija raudzījusi atsvešināties no krieviskā, tādējādi radot pateicīgu augsni franču kultūras saknēm. Krievu muižnieki savu atvašu izglītošanai algoja franču vai vācu mājskolotājus un guvernantes, savukārt salonos un pat ģimenēs sarunvaloda bija tikai franču valoda. [52] Tiek uzskatīts, ka līdz 19. gadsimta sākumam krievu sabiedrība bija asimilējusi franču valodu tiktāl, ka tā faktiski nebija uzskatāma par svešvalodu – tā lietojums nenozīmēja lojalitātes izrādīšanu svešai tautai. [53] Šo īpatno apstākli «Jevgēņijā Oņeginā» atspoguļoja tas pats A. Puškins, rakstot, ka Tatjana krievu valodā nemaz neprata izteikties, tālab lietoja franču valodu.

Iespējams, šāda fenomena pamatā bija dziļi kulturāli un tautas egregora būtībā predestinēti kompleksi, ko savā ziņā veiksmīgi ietērpj Šarla Taleirāna [54] vārdi, uzrunājot Aleksandru I [55]. Pirmais esot teicis – «[f]ranču tauta ir civilizēta, bet tās ķeizars ne. Krievijas ķeizars ir civilizēts, bet tās tauta – ne». [56] Un, patiesi, politiskā ziņā Krievijas impērijas aristokrāti ar Franciju nekad nebija pārlieku rēķinājušies, [57] turpretim pret tās kultūru Krievijas aristokrātija vienmēr bija attiekusies ar dziļu pietāti. Mūsdienu vēsturnieki norādījuši, ka kopš Jauno laiku sākuma Krievijas spēja pašdefinēties lielā mērā bijusi atkarīga no «Krievijas» un «Eiropas» (vai «Rietumu») pretnostatīšanas. [58] Tomēr franču valodas pārņemšana šajā procesā nereti tika uzskatīta par šķērsli. Līdz ar to tendence attēlot Krieviju kā tādu, kas ietver divas dažādas kultūras pasaules, tāpat kā tendence raksturot Krieviju, salīdzinot to ar Rietumiem, bija spēcīgs krievu klasiskās literatūras raksturelements. [59]

Drīz pēc tam, kad 1748. gadā tika publicēts Monteskjē [60] darbs «Par likumu garu» (franču val. – De l’esprit des loix), Francijā izveidojās īpatns priekšstats par Krieviju – tās «brutālās un atpalikušās telpas tēlam Monteskjē piepulcināja jaunu ieskatu par tās «socioloģisko» citādību. [..] Trūkstošais elements Krievijas sabiedrībā bija [..] brīvības sargs» [61]. Līdzīgs konceptuālais ietvars dominēja franču liberālās tradīcijas izpratnē par Krieviju kā barbarisku zemi, taču 19. gadsimta politiskajā retorikā tas izvērtās par spēcīgu Eiropas valstu ideologu trumpi, liekot cerības uz to, ka «Krievija varētu parādīt Eiropai ceļu atpakaļ uz zaudēto kopienu (konservatīvajiem) vai uz vēlamo kopienu (sociālistiem).» [62] Turklāt, neraugoties uz dažādajiem kultūras nospiedumiem atšķirīgos sabiedrības slāņos, paši franči 19. gadsimta sākumā visnotaļ aizrautīgi rakstīja, ka Krievija esot nevainīgi «neskarta» un krievi neesot nedz franciskoti, nedz vāciskoti, tālab joprojām mīlot savu monarhu un savu tēvzemi. [63] Faktiski gan daudz vēlāk tika pausts uzskats, ka «Eiropas tautas esot vai nu franču vai ģermāņu gara provinces» [64]. Tādējādi neilgi pēc 1789. gada un tā revolucionārajām sekām Krievija tika uzlūkota kā miermīlīgas un sakārtotas nācijas piemērs, ko nav skārusi filozofu un viņu jauno bezdievīgo ideju un politiķu ar viņu nepieņemamajām prasībām ietekme. [65]

Vai šādai acīmredzamai idealizēšanai bija racionāls pamats? Pēteris Sēja (1880–1940) rakstīja, ka uzreiz pēc 1789. gada maija notikumiem un vēl pirms karaļa Luija XVI [66] pilnvaru apturēšanas 1792. gada 10. augustā Krievijas impērijas ķeizariene Katrīna II [67] izraidīja Francijas diplomātisko sūtni Edmonu Ženē [68], uzsverot, ka pēdējā klātbūtnē esot «ne tikai lieka, bet arī nepanesama» [69]. [70] Tādējādi visu Franču revolūcijas periodu Krievijas impērijas nostāja pret notikumiem Francijā bija atklāti naidpilna, kas galvenokārt sakņojās bailēs no viena – «Krievijas despot[i] ne bez iemesla redzēja Franču revolūcijā briesmas savai autokrātijai.» [71] Tādējādi, saskatot absolūtās varas apdraudējuma riskus, Katrīna II atteicās no nodoma, ka Francijai un Krievijai būtu jāstiprina savas saites, [72] kurai vēl vismaz 18. gadsimta beigās bija pietiekams atbalsts no Francijas puses, kura savukārt «[..] turas pie sava sensenā projekta: veidot un stiprināt Baltijas līgu pret Krieviju» [73].

Ievērojamais franču vēsturnieks Albērs Sorels [74] uzskatīja, ka gan Burbonu valdīšanas, gan Franču revolūcijas, gan arī Napoleona laikā Francijas un Krievijas diplomātiskajām attiecībām piemita divējāds raksturs – franču valstsvīri attiecās «[..] negatīvi pret barbarisko Moskoviju, bet uzturēja draudzīgas attiecības ar Zviedriju, Poliju, Kurzemes hercogisti un atbalstīja Ukrainas kazaku (Chmeļnicka [75], Mazepas [76]) neatkarības cīņu pret Maskavu» [77].

Raugoties īstenot šo ieceri, vēl īsi pirms Franču revolūcijas Burbonu vara mēģināja tuvināt politiskās attiecības ar Krieviju, lai «[..] pēdējo izmantotu kā atbalstu iepretim Anglijai» [78], tomēr šī iecere cieta fiasko, turklāt sašķobīja Francijas un Turcijas starpvalstu attiecības. Tieši šādu pat taktisku soli bija raudzījis izmantot Napoleons, cerot iegūt vēl vienu sabiedroto cīņā ar Angliju. [79] Vēl vairāk – šo ambīciju apmierināšanai Napoleons pat loloja ieceri saradoties ar Romanovu dinastiju [80], uz ko saņēma strupu noraidījumu.

Francija un Krievija kā divas atsevišķas, krasi atšķirīgas, bet vienlaikus kā savdabīgi uz pievilkšanos tendēti intelektuālie pretpoli bija saistījuši daudzu Eiropas literātu uzmanību. Rainers Marija Rilke [81], nespēdams savu garu piesaistīt vienam nacionālajam egregoram, sirdī īpašu vietu atvēlēja Francijai un Krievijai – pirmajai kā augstas kultūras citadelei, bet otrai – kā garīgās pilnveides dzimtenei. [82]

Par Krievijas impērijas provinču faktisko stāvokli Francija bija labi informēta vēl krietni pirms Franču revolūcijas, grāfam Mirabo [83] uz Kurzemes hercogisti nosūtot savu pārstāvi, kurš gatavoja pārskatus par Kurzemes un Zemgales vietējo iedzīvotāju apstākļiem un bija secinājis, ka gan Baltijas piekrastē dzīvojošie, gan citas valstis esot «[..] ieinteresētas nokratīt Krievijas despotisko jūgu šajā zemēs (le joug de l’oppression despotique que la Russie exerce sur ces pays)» [84]. Jāatzīmē, ka jau vēlākā periodā latviešu zemniekiem Napoleona karaspēks sevišķi nesimpatizēja, turklāt šo netīksmi veicināja tas, ka Kurzemes guberņā ienākušo franču armijas daļu komandēja maršals Etjēns Makdonalds [85] un vairāki prūšu ģenerāļi. Turklāt visā Kurzemes teritorijā tika iecelti tikai divi franču izcelsmes tā dēvētie auditori, kuriem it kā vajadzēja veicināt Napoleona atzīšanas nostiprināšanu vietējās teritorijās, – Žils de Šamboduēns [86] un Šarls de Montiņī [87]. Abiem trūka gan vitāli nepieciešamo vietējo sakaru, gan prasmes orientēties reģiona norisēs. [88] Zīmīgus vārdus par Napoleona politiku un iecerēm Krievijā sacījis Dmitrijs Meržkovskis [89] – ja Napoleons būtu panācis Krievijas impērijas dzimtļaužu brīvību, «[..] varbūt nebūtu krievu revolūcijas, krievu pekles.» [90]

Domājams, ka Napoleona impēriskā režīma attaisnošanai ievērojama nozīme piemita arī tā novērtējumam dažādu vēlāko laikposmu vēsturnieku acīs. Tā, piemēram, P. Sēja uzskatīja, ka, ja Napoleons būtu ticis pie iespējas diktēt miera sarunu noteikumus Maskavas Kremlī, tad «varbūt arī latvju tautas liktenis būtu daudz agrāk sācis veidoties nacionālas valsts patstāvības virzienā.» [91] Proti, P. Sēja uzskatīja, ka Napoleona Krievijas kampaņas rezultātā Latvijai un citām Krievijas impērijas provincēm būtu pavērusies iespēja atdalīties kā atsevišķām valstīm.

Abu valstu saikni sekmēja arī rakstnieku un politiķu simpātijas pret Krieviju. Viens redzamākajiem bija Onorē de Balzaks [92], kurš 1840. gadā publicēja darbu «Krievu vēstules» (franču val. – Lettres Russes), kritizējot franču «buržuāziskos parvēnijus», uzteica krievu dvēselei piemītošo «bezierunu padevību». [93] Citiem autoriem simpatizēja despotiskā varas organizācija, pret ko savukārt asi bija iestājies Viktors Igo [94]: pēdējais pārmeta «labējiem par to, ka viņi sapņo par krievu armiju ikreiz, kad dzird vārdus «demokrātija», «brīvība», «cilvēce» un «progress», taču – kas interesanti – labējiem šī apsūdzība šķita briesmīgi aizskaroša un nepatiesa.» [95]

Pat ievērojamais sociologs Ogists Konts [96] bija aicinājis Eiropas impēriju valdnieku «bariņam» pilntiesīgi piepulcināt Nikolaju I [97], jo «tikai no Austrumeiropas mēs šodien varam sagaidīt vadītājus, kas vēlas novērtēt un izmantot teorētisko apgaismību» [98].

Tādējādi Krievijas impērija savas politiskās un ģeogrāfiskās savrupības dēļ bija pateicīgs objekts vispretrunīgāko teoriju par tās garīgo attīstību un politisko potenciālu izvirzīšanai. Vieni, kas vairāk sliecās uz romantisku kolektīvismu vai reliģisku misticismu, tur atrada idillisku sabiedrību un pestīšanas apsolījumu. Otri Krievijā turpināja saskatīt tikai negatīvu «Eiropas» atspoguļojumu: vidusšķiras, pilsoniskās sabiedrības, individualitātes, ekonomiskā progresa, brīvības trūkumu; īsumā – civilizācijas trūkumu. [99]

Jāteic, ka šobrīd Krievijas attieksme pret Rietumiem, tostarp pret tās civilizācijas pamatvērtībām un demokrātiskajām institūcijām, ir kļuvusi par vienu no svarīgākajiem Krievijas situācijas dinamiku ietekmējošiem faktoriem. Lai gan vēsturiski bijusi vērojama tiekšanās uz šo vērtību asimilēšanu, pēdējo gadu tendences šajā ziņā šķiet esam apsīkušas. Lai nu kā, Francijas un Krievijas savdabīgais tango, kura pirmsākumi meklējami vismaz vairākus gadsimtus senā pagātnē, turpinājās visus pēckara gadus [100] un turpinās vēl mūsdienās. [101]

Savdabīgais šo divu valstu savstarpējo attiecību raksturs, bez šaubām, sekmēja 1808. gada Kriminālizmeklēšanas kodeksa un franču tiesu sistēmas pamatbūtības kā intelektuāli-kulturāla mantojuma pārņemšanu Krievijas impērijā. Tādējādi šo visu diplomātisko norišu fonā skats būtu jāvērš arī uz to, kādos sociālpolitiskajos apstākļos veidojās minētā kriminālprocesa kodifikācija.

Mūsdienās, vērtējot Napoleona un viņa valsts pārvaldes struktūras iesaisti likumdošanas darbā, šis veikums visnotaļ pārliecinoši tiek raksturots ar pozitīvu noti, uzsverot šo tiesību pieminekļu ievērojamo ietekmi uz pasaules tiesību sistēmu attīstību. Protams, tas arī nepelnīti licis idealizēt šo kodifikāciju izstrādes gaitu vai tiesībradošo vērtību. Vienlaikus arī nevar noliegt, ka Napoleona laikā izstrādātie likumi bija progresīvi, kas arī izskaidro citu valstu vēlmi tos implementēt savās tiesību sistēmās. Tomēr, ja Napoleona laikā izstrādātos likumus salīdzina ar Franču revolūcijas laikā formulētajām idejām, top skaidrs, ka par progresivitāti šeit nebūtu pamata runāt. Šie likumi faktiski daudz drīzāk rosina zināmas kontrrevolucionārisma vēsmas vai vāju kompromisu starp revolūcijas ideāliem un vecā režīma (franču val. – l’ancien regime) principiem. Ja pati šī ideja tika uzskatīta esam par progresu, tad, protams, autori tai var piekrist, tomēr satura ziņā Napoleona 1808. gada Kriminālizmeklēšanas kodekss nebūt nesasniedza juridiskā pilnīguma apogeju.