Konfesionālie rekvizīti tomēr nebūt nebija vienīgā joma, ko autoritārais režīms ekspluatēja savās interesēs; līdzīgs laikmetīgs korektīvs, kas cieši savijās ar jau sniegto ieskatu baznīcas un laicīgās varas abpusējā izdevīgumā balstītajās attiecībās, skāra arī starpkaru perioda kriminālprocesuālo kārtību – likumdevēja uzmanības lokā, līdzīgi kā mūsdienās, ar nemainīgu aktualitāti, bet bez lieliem panākumiem tā risināšanai bija nonācis jautājums par nepatiesu liecību sniegšanas ierobežošanu kriminālprocesā. Akcentējot pārliecību, ka jau pats tiesību jēdziens latviešiem saistāms ne tikai ar to normatīvo ideju, bet arī ētisko un metafizisko raksturu, kas savukārt attiecas uz tiesību dievišķo, sakrālo dabu, atklājot, ka tiesību norma iemieso augstāku gribu, ko cilvēks pats nevar grozīt, [1] mēģinājumi «vest pie prāta» melīgos lieciniekus tika saistīta ar tolaik vēl pietiekami spēcīgo reliģiozo jūtu klātbūtni, sniedzot zvērestu tiesā.

Tika uzskatīts, ka liecinieka dots zvērests ir viens no līdzekļiem, ar kuriem iespējama patiesības noskaidrošana ar tiešu dievību iesaisti, savukārt līdz ar kristīgās ticības nostiprināšanos zvērests kļuva par piedraudējuma instrumentu atbildībai par nepatiesu liecību ne tikai likuma priekšā, bet arī pastarā tiesā. Lai gan ir atzīmējama rakstu vieta Jaunajā Derībā «jums pavisam nebūs zvērēt; ne pie debesīm, jo tās ir Dieva goda krēsls» [2], tomēr kriminālprocesuālajā noregulējumā zvērestam tika piešķirta būtiska loma, lai atturētu no nepatiesas liecības sniegšanas. Tomēr, pakāpeniski nostiprinot izpratni par baznīcas atdalītību no valsts, jau neatkarības pirmajos gados garīgais zvērests tika uzskatīts par «senlaiku reliģisku atlieku», kas liedz attīstīt ticības brīvības koncepciju, kas cita starpā paredz tiesības izraudzīties bezkonfesionālu attieksmi pret reliģiju. Tādējādi jau 1922. gadā kā predispozīcija turpmākajai izpratnei starpkaru periodā Latvijā tika konstatēts, ka reliģiskais zvērests savu nozīmi ir zaudējis un tamdēļ būtu atceļams pavisam. [3]

Mūsdienās reliģiskā zvēresta institūts savu lomu un nozīmi ir neatgriezeniski zaudējis, iegūstot arhaiskas tiesību kategorijas nozīmi, tomēr vēl starpkaru periodā tam piemita ievērojama nozīme, kura pārkāpšanas iespaids uz zvēresta dēvēju lielā mērā balstījās iepriekšējo gadsimtu, jo sevišķi viduslaiku, garīgajā apziņā. Sakrālās tiesības, kā skaidroja profesors Vasilijs Sinaiskis (1876–1949), veido daļu no pareizas, nepieciešamas un likumam atbilstošas dzīves kārtības, [4] līdz ar to tās bija «[..] nepieciešamā bāze arī priekš to tiesību izprašanas, kuru tagad mēs saucam vienkārši par [..] laicīgām tiesībām. Pēdējās izauga no pirmām un tanīs vēl atrodamas viņas izcelšanās pēdas» [5]. Tādējādi pārliecībai, ka tiesībām un morālei ir Dievišķa sākotne, [6] pievienojās daudzi atzīti starpkaru perioda tiesību pētnieki, neraugoties uz arvien izteiktākas aprises iegūstošajām sekulārisma tendencēm. Tā, piemēram, profesors Arveds Švābe skaidroja, ka jēdziena «likums» etimoloģiskā izcelsme saistāma ar tiesību sakrālo raksturu, jo tiesiskais priekšraksts nosaka ne tikai indivīda likteni, bet atgādina arī tautas tradīcijās nostiprināto paražu pirms svarīgu lēmumu pieņemšanas prasīt «[..] padomu Dievam. Laužot kociņus, vēroja, uz kuru pusi krīt salauztie gabali» [7], citiem vārdiem – likums ir Dieva gribas (sa)likums.

Garīguma izkopšanai cilvēka sirdī un dvēselē «[..] kā sargs un atklāsmu glabātājs ir gan iecelta baznīca un tās kalpi, tomēr katrs cilvēks ir aicināts to darīt arī pats uz savu roku, savā ikdienas dzīvē, darbā un mājā» [8], līdz ar to, uzrunājot vai pielūdzot Dievu, cilvēks vienlaikus dod ziedojumu un «[..] piesauc viņa vārdu zvēresta vai lāstu formulā kā tiesā, tā sadzīvē» [9]. Tādējādi, ieskicējot reliģiskā zvēresta institūta būtību, tiesību izmantošanas aspektos sevišķi tika akcentēta cilvēka ķermeņa labā puse, it sevišķi labā roka, kas iegūst pārsvaru pār kreiso, jo «[..] tauta kreili uzskata par Dieva ievainotu cilvēku [..]. Tāpēc ar šo roku nevar ne zvērēt, ne arī noslēgt tiesiskus darījumus» [10].

Ar reliģiskā zvēresta būtību cieši savijas vēl kāds ar sodu bardzību un neizbēgamību saistīts aspekts – «[..] latvieši, tāpat kā slāvi un ģermāņi domāja, ka noziegumu cilvēki izdara ar kājām, ko rāda vārds «pārkāpums» [..]. Pateicoties rokām, izšķir labo un kreiso pusi. Svarīgākā loma ir labai rokai. Kreisā roka tiesiskā dzīvē paliek bez tiesiskām sekām, ar kreiso roku nevar zvērēt» [11]. Senie sodu likumi par dažādu kategoriju noziegumiem paredzēja rokas nociršanu, tādējādi uz visiem laikiem liedzot nozieguma izdarītājam zvērēt, tostarp – sniedzot liecību. Tomēr agrīnajā kriminālprocesa attīstības posmā, neraugoties uz zvēresta dabu, tieši tiesnesis tika uzskatīts par galveno līdzekli, lai ikkatrā konkrētā gadījumā noskaidrotu patiesību, balstoties uz paša tiesneša iekšējo pārliecību. Viduslaikos tiesneša uzdevums bija pasludināt spriedumu Dieva vārdā («Dei judicium», «Gottesurteil»). [12]

Savukārt zvērināts advokāts Jūlijs Šmits (1885–1965) uzskatīja, ka sacīkstes kriminālprocesa modelī par nepatiesu liecību izskaušanu iztiesāšanā atbildība visupirms būtu jāuzņemas apsūdzības un aizstāvības funkcijas realizētājiem. Vienlaikus minētais autors atzina, ka starpkaru perioda kriminālprocess iztiesāšanā nedz praktiskā aspektā, nedz saskaņā ar likuma būtību neatbilda sacīkstes formai, tādējādi tiesnesim, uzņemoties iniciatīvu tiesas sēdē identificēt nepatiesi liecinošos, tika radīts ievērojams risks, ka, piemēram, pretrunīgi vai neveikli, taču patiesi liecinošais, baidoties no tiesneša bardzības, sāks liecināt to, ko pratinātājs gribētu dzirdēt, nevis to, ko pats liecinieks uzskata par patiesību. [13] Tādējādi būtiska loma melu izskaušanai liecībās tika piedēvēta advokātiem, jo uz pēdējiem attiecināmās ētikas prasību un lomas tiesu varas institucionālajā sistēmā ievērošana bija vērsta arī patiesības noskaidrošanas sekmēšanu. [14] Ētiskie, proti, «[..] (tiesiskie un morāliskie) dzenuļi ir principiāli tai nozīmē, ka tie ir brīvi no praktiskiem aprēķiniem, no bailēm, no naida, no draudzības un radniecības ietekmes, no labumu iegūšana un citiem aprēķiniem, kā arī brīvi no rēgošanās, vai draud vai nedraud kāds sods» [15]. Tiesa gan, liela nozīme šāda uzdevuma īstenošanā piemita arī paša advokāta autoritātei, proti, vai klients paļausies uz ieteikumu atteikties no nodoma sniegt nepatiesu liecību, lai panāktu, iespējams, labvēlīgu rezultātu tiesā. Tādējādi visā starpkaru periodā dominēja viedoklis, ka tiesām piešķirto pilnvaru palielināšana praksē, ļaujot tām procesa laikā būt aktīvākām, tomēr būtu visefektīvākais mehānisms melu identificēšanā liecinieku stāstījumā. [16]

Līdz ar to arī neizbrīna izpratne, ka pati zvēresta došana liecību sniegšanas brīdī 20. gadsimta sākumā tomēr jau bija uzskatīta par mēģinājumu patiesību noskaidrot ar mistiskiem paņēmieniem, turklāt garīgais zvērests tika raksturots kā «[..] svinīga pašnolādēšanās nepatiesas liecības došanas gadījumā» [17]. Garīgā zvēresta būtība tādējādi bija soda piedraudējums, ko persona par nepatiesu liecību sniegšanu izteica pati sev, nereti zvēresta formulas atkārtošanu simboliski uzskatot par upura jēra nokaušanu un it kā pastiprinot zvērētāja apņemšanos nepatiesas liecības gadījumā pat doties nāvē līdzīgi kā upurjēram. Acīmredzami, ka Agnus Dei simbolisms, [18] pakāpeniski gan mainot tā interpretāciju atbilstoši Vecās Derības mācībai, 20. gadsimta sākumā vēl nepārprotami saglabāja savu grēku samaksas un piedošanas būtību, līdz ar to daudzi krimināltiesību praktiķi izteica cerību, ka tiesībām un reliģijai arī kriminālprocesuālajā sfērā varētu būt kas kopīgs – tie «[..] atkal sadotos rokās kā veci līdzstrādnieki gara kultūrā no senseniem laikiem» [19].

Senators Kārlis Ducmanis (1881–1943), atminoties savus studenta gadus Pēterpilī (mūsdienās – Sanktpēterburgā) un pēcāk praktisko pieredzi, nozvērinot lieciniekus, akcentēja, ka garīgam zvērestam, piesaucot Dievu, piemītot īpašs dvēselisks iespaids patiesības noskaidrošanas labā. [20] Tika atzīts, ka laicīgo tiesību piespiedu mehānismi var nebūt pietiekami, tādējādi arī patiesības teikšanas pienākuma pastiprinājums meklējams sakrālajās jeb dievišķajā tiesībās kā «augstākā autoritātē» [21]. Sakralitātes autoritātes spēks izprotams divējādi: «[..] 1) viena ar principiālo pamata motivāciju, kas dara darāmo vienkārši aiz paklausības Dievam, vai aiz mīlestības uz Dievu un tuvākiem u..; un 2) otra, kas dara darāmo aiz bailēm no Dieva dusmības, no Dieva soda, no Dieva tiesas pēc šīs virzemes dzīves beigām, vai arī jau šai pašā dzīvē» [22]. Īstens garīgais zvērests savu nozīmi un iespaidu uz liecību patiesumu iegūst vienīgi tad, ja tas balstīts uz abiem šiem cilvēka iekšējās motivācijas dzinuļiem. Tomēr savā dziļākajā būtībā, pat atmetot mistisko pašnolādēšanās rituāla skaidrojumu, reliģiskā zvēresta došana nozīmē lūgšanu: vēršanos gan pēc palīdzības pie Dieva, gan laicīgajiem likumiem, apņemoties tos nepārkāpt un neliecināt nepatiesi.

Dieva tiesai raksturīgais zvērests tā pārkāpšanas gadījumā nozīmēja, ka nepatieso liecinātāju skāra Dieva sods – cilvēku varēja nospert vai nu zibens, vai arī viņa roka, kuru tas pacēlis, sniedzot zvērestu, varēja nokalst. Ziemeļvācijas zemēs cilvēki piemeklēja dažādus līdzekļus, lai no Dieva soda mēģinātu izvairīties, tostarp ar tā dēvēto «auksto zvērestu» – ar gaisā paceltu labo roku, zibens laikā uztverot Dieva sūtīto sodu par nepatieso zvērestu, to varēja mēģināt atkal novadīt atpakaļ gaisā, kreiso roku turot saliektu uz leju vai aiz muguras. [23] Cits veids, kā no nepatiesa zvēresta došanas tika uzskatīts par iespējamu izvairīties, bija zvēresta formulas sagrozīšana, tādējādi atspoguļojot pārliecību, ka nepareizi izteikts zvērests nav nepatiess. Šāda mīta izplatība bija saistīta ar tā saucamās mentālrezervācijas doktrīnu – domās jeb apziņā turētu atrunu, kas formulēta pret to, ko persona izsaka skaļi. [24]

Zvēresta institūts Latvijas tiesību sistēmā starpkaru periodā bija pazīstams gan civilprocesā, gan kriminālprocesā, taču 1939. gada kriminālprocesa reformas rezultātā tā izpratne tika modificēta. Zvēresta teksta formula gan bija norādīta tikai Kriminālprocesa likumā. [25] Taču, iekams pievērsties šiem modifikācijas aspektiem, īsi būtu aplūkojama arī zvēresta institūta vēsturiskā izcelsme.

Reliģiskā zvēresta institūta ģenēze līdz starpkaru periodam

Krievijas impērijā liecinieka zvēresta institūts tika ieviests ar cara Alekseja I (Алексей Михайлович Романов, Тишайший, 1629–1676) 1649. gada Katedrāles kodeksu («Собо́рное уложе́ние»). Šo kārtību pēcāk nostiprināja arī Krievijas impērijas 1864. gada Kriminālprocesa nolikumā [26].

Arī Latvijā laikposmā līdz 1923. gada 26. jūlijam spēkā bija 1864. gada Kriminālprocesa nolikuma 713. pantā paredzētais garīgais zvērests («клятвенное обещание» jeb «apzvērēts solījums») pareizticīgajiem: «Es apsolos un zvēru pie Visvarenā Dieva, Viņa Svētā Evaņģēlija un Dzīvudarošā Krusta priekšā, ka, neaizraujoties ne ar draudzību, ne ar radniecību, ne ar ceramiem labumiem, nedz ar citiem kādiem aprēķiniem, es pēc sirdsapziņas liecināšu par visu šinī lietā tīru patiesību un nekā man zināma nenoslēpšu, pieminot, ka man par visu to nāksies atbildēt likuma un Dieva priekšā Viņa lielajā tiesas dienā. Šo manu zvērestu apstiprinot, es skūpstu mana Pestītāja Vārdu un Krustu. Āmen» [27]. Savukārt 714. pantā bija ietverti nosacījumi citu konfesiju piederīgajiem, nosakot: «Lieciniekus, kas nav pareizticīgi, nozvērina pēc viņu ticības dogmatiem un ritiem; tos nozvērina viņu ticības garīdznieks.» [28]

Skaidrības labad šeit uzreiz būtu jāpaskaidro, kāds zvērests tad īsti bija sastopams neatkarīgās Latvijas kriminālprocesā. Jānorāda, ka pēc būtības jau 1923. gadā Latvijas kriminālprocess «[..] garīgo zvērestu atmeta un Dievu izdzina no tiesas zāles pa zvēresta laiku uz kreiso partiju spiedienu, kuram toreiz bija daudz pilsonisku līdzskrējēju reliģijas noliegšanas frontē, šo lakzābaku salonradikāļu jeb «daiļgaru», kas nezina, ko dara» [29]. Tādējādi Kriminālprocesa likumos iepriekš norādītā reliģiskā zvēresta formula negrozītā veidā bija saglabājusies tikai līdz 1923. gada 26. jūlija likumam «Likums par tiesu iekārtas un civil- un kriminalprocesa dažu pantu grozīšanu» [30].

Savukārt no 1923. gada līdz 1939. gada kriminālprocesa reformai zvēresta formula skanēja šādi: «Es zvēru, ka bez ienaida un bailēm teikšu visu patiesību un tikai patiesību un nekā neslēpšu, apzinādamies, ka man nāksies par nepatiesu liecību atbildēt likuma priekšā». Tādējādi mainīgais lielums šajā jautājumā bija vērtējums, vai liecinieka zvērests bija uzskatāms par garīgo vai laicīgo zvērestu. Citiem vārdiem, kāda ietekme uz zvēresta devēja apziņu un sirdsapziņu piemita zvēresta pārkāpumam. Kā redzams, laikmetam raksturīgā sekulārisma gaisotne no zvēresta reliģiskās dimensijas bija atsacījusies pavisam.

Būtiski, ka līdz pat 1923. gada 26. jūlijam (senators K. Ducmanis gan pauda viedokli, ka šāda kārtība bija spēkā arī vēlāk, un autoram šajā aspektā nav iemesla šim viedoklim nepiekrist) [31] spēkā bija arī 1864. gada Kriminālprocesa nolikuma 715. pants, saskaņā ar kuru garīgo zvērestu varēja pieņemt arī tiesas priekšsēdētājs, ja tiesas sēdē nepiedalījās konkrētās konfesijas garīdznieks, pie kuras piederēja liecinieks. Šāda kārtība bija pārņemta no Krievijas impērijas un Krievijas tiesu prakses, kur tiesas priekšsēdētājam regulāri nācās atvietot garīdzniekus (tiklab pareizticīgos, kā citu konfesiju pārstāvjus). Taču šādā gadījumā pareizticīgajiem no zvēresta formulas bija izlaižams tā pirmais un pēdējais teikums, jo tamlīdzīgas res sacrae tiesas priekšsēdētājam nevarēja būt tiesas zālē, nemaz nerunājot par tām īpatnībām, vai reliģiskā aspektā tiesas priekšsēdētājs šādu modificētu garīgo zvērestu īsti bija pilnvarots pieņemt. Garīdznieka klātbūtnes neesamība gan netika uztverta kā kritiska problēma vai šķērslis pašam tiesnesim nozvērināt liecinieku, jo pat tādā gadījumā tomēr veidojas «[..] reliģiski impregnēts resp. garīgs zvērests [..]» [32], jo «[n]oteicošs ir zvēresta saturs, bet ne persona, kas zvērina, lai vērtētu: vai zvērests ir vai nav reliģisks» [33]. Šajā izpratnē gan nebija nekādas atšķirības arī no tās prakses, kas vēl 20. gadsimta 30. gados tika īstenota Vācijas tiesās. [34] Tamlīdzīga kriminālprocesa norises kārtība apliecina vēl kādu sekulārisma šķautni, kas, atraisoties no reliģiskiem priekšrakstiem, radīja jaunajam laikmetam atbilstošu kriminālprocesu, tostarp – jautājumā par liecinieka liecību patiesumu.

Jāatzīmē, ka vācu prakse un doktrinārā izpratne daudzējādā ziņa kalpoja par pamatu modificēt starpkaru perioda kriminālprocesu liecību ticamības stiprināšanas aspektā. Tā, atsaucoties uz
Ernsta Morica Arndta Greifsvaldes Universitātes profesora Karla Pītersa (Karl Peters, 1904–1988) 1939. gadā publicēto darbu «Zeugenlüge und Prozeßausgang» («Liecinieku meli un tiesvedības rezultāts»), miertiesnesis Rolands Viļums (1906–1991) norādīja, ka līdzeklis nepatiesu liecību mazināšanai būtu liecinieku kartotēkas izveidošana, tajā atzīmējot katru tiesas procesu, kurā konkrētā persona liecinājusi. Sašaurinot kartotēkā apkopojamo datu apjomu, tika izteikts priekšlikums tajā norādīt tikai tās personas, kuras lietas dalībnieki uzaicinājuši liecināt par kādiem lietas apstākļiem vai kuri paši uzdevušies par lieciniekiem, tādējādi ļaujot cīnīties ar tā dēvētajiem «profesionālajiem» lieciniekiem. [35] Kā vienīgo šķērsli tāda reģistra ieviešanai R. Viļums saskatīja papildu darba apjomu, kādu šāds process prasītu no tiesu administratīvajiem darbiniekiem.

Citi autori pat izteica viedokli, lietderīgi būtu publicēt par nepatiesu liecību sniegšanu notiesāto personu vārdus, lai ne tikai atturētu citas personas no līdzīga pārkāpuma izdarīšanas, bet arī informētu tiesu darbiniekus, ka konkrētā liecinieka liecības, kas sniegtas jau pēc sodīšanas, izvērtējamas īpaši rūpīgi. [36] Daugavpils apgabaltiesas tiesneši šajā aspektā uzsvēra, ka sekmīga cīņa ar nepatiesiem lieciniekiem un meliem tiesā iespējama vienīgi tad, ja tiek pieliktas pienācīgas pūles, protokolējot liecinieka sacīto pēc iespējas precīzāk un sīkāk. [37]

Faktisko situāciju nepatiesu liecību problemātikā spilgti raksturoja senators Jānis Balodis (1890–1975), norādot, ka tendence sniegt nepatiesas liecības ir nemainīgi augsta, to ilustrējot ar Rīgas apgabaltiesas I kriminālnodaļas tiesu lietu statistiku laika periodā no 1919. gada līdz 1937. gadam, kur par šādu nodarījumu bija ierosinātas 2122 lietas. [38] Līdzīgi rādītāji aplūkotajā laikposmā tika fiksēti arī Daugavpils apgabaltiesā un Liepājas apgabaltiesā. Savukārt laikposmā no 1927. gada līdz 1936. gadam soda izciešanai par pretdarbību taisnai tiesai tika ieslodzītas 2249 personas jeb 1,83 % no notiesāto kopskaita. [39] Ziņojums par iespējami nepatiesu liecību gan visos gadījumos bija rūpīgi pārbaudāms, jo, kā rakstīja senators J. Balodis, jo sevišķi krimināllietās bija konstatējami gadījumi, kad notiesātie, būdami dusmīgi un sašutuši pret lieciniekiem, kas tiesā snieguši nelabvēlīgas, bet patiesas liecības, lūdza rosināt kriminālvajāšanu par it kā nepatiesu liecību sniegšanu. [40]

Kriminālprocesa norisi nepatiesu liecību sniegšanas fakts ietekmēja tādējādi, ka faktiski liedza tiesnesim sagatavot pareizu – patiesībai atbilstošu – sprieduma motīvu daļu, turklāt pat tad, ja rezolutīvajā daļā tiesnesis kopumā izdarījis pareizus secinājumus, šāds spriedums bija atceļams, jo balstīts defektīvā argumentācijā. [41] Tomēr nebūtu noliedzams, ka nepatiesu liecību sniegšanas problēma ir saistāma ar morāliska rakstura apsvērumiem, kurus starpkaru perioda autori nevairījās analizēt plašāk. Sabiedrībā jau tolaik spēcīgi bija iesakņojies uzskats, ka ētiskā dimensijā melot tiesai nebūt nav tik peļama un sociāli nosodāma rīcība, turklāt nepatiesi liecinājušās personas netika izolētas no līdzcilvēku vidus kā tas, piemēram, notika ar zagļiem, krāpniekiem vai slepkavām.

Garīgā zvēresta došanas gadījumā Dievs tika piesaukts kā liecinieks, soģis un palīgs, taču paradoksālā kārtā nepatiesu liecības problemātika no visiem Latvijas apgabaliem visspilgtāk bija vērojama Latgales reģionā, kur šo fenomenu it īpaši akcentēja Daugavpils tiesas izmeklēšanas tiesneši, norādot, ka lietās par miesas bojājumiem, slepkavībām bez mantkārīga nolūka un akcīzes pārkāpumu lietās jo sevišķi bieži fiksējami melīgi apgalvojumi. [42] Dažās lietās Latgales tiesās pat tika konstatēts, ka kriminālprocesi par nepatiesu liecību sniegšanu tika ierosināti pret vairāk nekā 10 personām, kas vienas lietas ietvaros snieguši tiesai nepatiesas ziņas. [43] Senators J. Balodis šajā aspektā izcēla Latgales tiesu darbības specifiku krimināllietās, kas bija ierosinātas nelāgi noslēgušos kautiņu un sadzīvisku ķildu rezultātā. Šādās lietās vietējie iedzīvotāji parasti sadaloties divās grupās, kas notikušo apraksta diametrāli pretēji, tādējādi apgrūtinot iespēju restaurēt notikumu patieso norises gaitu. Šāds fenomens saistāms ar lieciniekam piemītošo morāli un pienākuma apziņu jeb «goda lietu» glābt no soda savus sādžiniekus. Tieši šī pienākuma sajūta liecinieku apziņā ieguva prioritārāku lomu pār tiesas izteikto atgādinājumu un likumā uzlikto nopietno, svarīgo un pat svēto [44] pienākumu liecināt tikai patiesību. [45]

Tādējādi nepatiesu liecību izmantošana tiesas procesā bija uzskatāma par prāvnieka vai puses rīcībā esošo pierādīšanas līdzekļu viltošanu – patiesības sagrozīšanu. Turklāt nepatiesu liecību problemātikas mazināšanas diskusijās aktualizējās arī temats par tiesību principu piemērošanas ārējām robežām, tostarp šaubu tulkošanu par labu apsūdzētajam. Nereti tieši nepatiesi sniegta liecība varot radīt nepieciešamo šaubu elementu, kas sekmētu personas attaisnošanu. [46] Liecības nepatiesums varēja izpausties tādējādi, ka tajā nepareizi tika attēlots pieredzētais notikums, kļūdaini atainoti tā dēvētie blakus apstākļi, kuru dēļ liecinieks varēja uztvert notikušo vai kāpēc vispār personu varēja uzskatīt par kompetentu liecināt. Atsevišķs nepatiesu liecību novērtējuma elements bija nepieciešamība izzināt liecinieka personību raksturojošos faktus, tostarp iepriekšējās sodāmības faktu. [47] Līdz ar to liecību pareizību ietekmēja daudzi faktori, tostarp liecinieka personība, apstāklis, par kādu objektu vai priekšmetu persona liecina; no ārējiem faktoriem, «[..] kādos notiek parādību un priekšmetu noģiešana un šo noģiedu attēlošana» [48].

Savdabīgs ir arī uzskats, ka liecību leģitimācija jeb iespēja tās izmantot pierādīšanā bija atkarīga no liecinieku un nopratināmā «gara stāvokļa», «[..] taču pie tagad pastāvošās tiesu iekārtas ir pilnīgi iespējams mākslīgi grozīt nopratināmo liecinieku gara stāvokli un caur to zināmā mērā grozīt arī liecības.» [49] Liecinieku gribas iespaidošana iespējama, pielietojot draudus vai izsakot solījumus, kā arī caur cita veida, piemēram, fizisku ietekmi. Tādējādi liecinieka liecību iegūšanā tika akcentēts liegums pielietot fizisku spēku, šo situāciju faktiski mudinot pielīdzināt arī apsūdzētā nopratināšanas gaitas reglamentācijai. Tomēr nopratinātāja hipotētiskas prettiesiskas ietekmēšanas mazināšana vēl neizslēdza pašam lieciniekam piemītošo defektīvo apziņu, mudinot vai nu neteikt patiesību, vai arī to pavisam noliegt.

Līdz ar to liecinieka stāstītā ticamības vērtējums bija atkarīgs no virknes apsvērumu, tostarp «[..] viņa garīgās un miesīgās veselības, objektīvām un konkrētām uztveres un atmiņas spējām, suģestibilitātes, bērnu un pusaudžu vecumam raksturīgām savdabīgām parādībām» [50]. Tādējādi praksē nostiprinājās uzskats, ka liecinieka liecība arī ir uzskatāma par «lietas apstākli», kura ticamību līdzvērtīgi kā jebkura cita fakta ticamību var iespaidot citi lietā nodibinātie apstākļi, proti, tā saucamie «iespaidotājapstākļi». Šajā kontekstā aktualitāti ieguva arī jautājums par liecinieku liecību ekspertīzi, prasot ar lietpratēju palīdzību jeb ekspertīzes veikšanu noskaidrot, vai lietas apstākļi varējuši iespaidot liecinieka liecību ticamību.

Starpkaru periodā, meklējot cēloņus nepatiesu liecību sniegšanas problemātikai, uzmanība tika pievērsta nepatiesas liecības sniedzēja motivācijai, lai gan pēc sava krimināltiesiskā juridiskā novērtējuma nepatiesas liecības sniegšana bija uzskatāma par formāla sastāva nodarījumu – kriminālatbildība ir saistīta nevis ar noziedzīgu seku iestāšanos, bet gan ar kaitīgās darbības izdarīšanu. Praksē tika atzīts, ka vairumā gadījumu nepatiesas liecības sniegšanas ierosme saistāma ar tās personas gribu, kas ar šādu liecību palīdzību vēlējusies panākt labvēlīgu spriedumu, proti, šādas liecības daudz biežāk tika sniegtas uzkūdīšanas rezultātā. [51]

Zīmīgi, ka senators J. Balodis būtībā pievienojās docenta Pētera Lejiņa (1909–2002) apgalvojumam, ka ar likuma bardzības piedraudējumu un tiesas autoritātes celšanu vien nepietiek, lai izskaustu nepatiesas liecības. Komplekss problēmas risinājums būtu vispārēja kultūras un izglītības līmeņa celšana. [52] Izmeklēšanas tiesnesis Ādolfs Jānītis (1906–?) turpretim uzsvēra, ka tendence sniegt nepatiesas liecības daudz biežāk raksturīgas izglītotākiem lieciniekiem, kuru atbildēs melus no patiesības dažkārt ir krietni grūtāk atšķetināt. [53] Ievērību pelna senatora K. Ducmaņa norādījums, ka arī Sodu likums, paredzot konkrētus pārkāpumu sastāvus, pēc būtības aizsargā likumā tieši nenostiprinātas un neizteiktas tiesiskās aksiomas, kas atspoguļo cilvēka dzīves pamatvērtības: «Tev nebūs zagt» vai «Tev nebūs iekārot sava tuvākā mantu». [54]

Tādējādi arī tēzei par liecinieka ekspertīzes veikšanu sevišķa nozīme piemita diskursā par personas spēju dot zvērestu, lai liecību sniegtu, esot «zem zvēresta», uzsverot, ka plānprātību, kas tādējādi liedz saprast zvēresta nozīmi, var konstatēt vienīgi psihiatrs. [55] Tomēr ne visos gadījumos personas garīgie trūkumi varēja ļaut to atzīt par plānprātīgu, kas nesaprot zvēresta nozīmi, tādējādi prasot apsvērt, ka praksē ir daudz liecinieku, kas «[..] nav arī garīgā ziņā pilnvērtīgi. Tie būtu ar iedzimto plānprātību sirgstošie (vieglās pakāpēs), epileptiķi, hist[ē]riķi un dažādi citi nervu slimnieki» [56], kā arī personas fiziskiem trūkumiem, piemēram, redzes vai dzirdes defektiem. Pret šādu personu liecībām normu piemērotāji tika mudināti attiekties ar zināmu piesardzību un kritiski novērtēt šādu personu liecības. Vienlaikus šāds pamudinājums diezgan pamatoti varētu tikt uzskatīts par aicinājumu uz visatļautību, kas robežojas ar patvaļu, tādējādi akcentējot, ka jebkurā gadījumā «[..] konstatēt attiecīgas slimības esamību un īpaši kritiski novērtēt slimnieka izteicienus (kuri ne katru reizi ir nepatiesi) – var tikai lietpratējs psihiatrs» [57]. Turklāt būtiska loma lietpratēju novērtējumam tika piešķirta lietās, kas saistītas ar iespējamiem seksuāliem deliktiem, akcentējot, ka teju visos gadījumos taču «[..] cietušās personas un viņu tuvinieki pa lielākajai daļai cenšas tiesai iestāstīt, ka cietus[ī] ir pati nevainība. Raksturīgi, ka nelietpratējam caurmērā liekas, ka līdz 16 g. vecumam nepilngadīgo «nesaprātība» seksuālos jautājumos viegli izmantojama. Speciālisti, kā liekas, ir citās domās» [58].

Tādējādi arī nebija šaubu, ka, reliģiskā zvēresta institūtam strauji zaudējot savu nozīmi liecību patiesuma stiprināšanai tiesā, arvien nostiprinājās pārliecība, ka bailes no Dieva soda vairs nav pietiekami spēcīgs preventīvs mehānisms, lai nodrošinātu liecību ticamību un – lai atturētu lieciniekus no melīgu ziņu sniegšanas, tādējādi pārkāpjot zvērestu. Līdz ar to pakāpeniski nostiprinājās valdošā izpratne, ka reliģiskā zvēresta iedarbīgums ir atkarīgs vienīgi no paša liecinieka ticības tīrības un taisnprātības, jo tajos procesos, kas noris indivīda apziņas dzīlēs, nedz tiesa, nedz prokurors ielūkoties nevar. Citiem vārdiem – reliģiskā zvēresta nozīme nevar slēpties bailēs no elles mokām vai citos kvazireliģiskos biedinājumos, vai, jo ļaunāk, būt iedarbīgs vienīgi tad, ja zvēresta devējs būtu primitīvi-reliģiozs cilvēks. Turklāt šeit vietā atminēties anekdotisku piemēru starpkaru periodikā, ko it kā esot sacījis kāds franču tiesnesis – «[j]a mani apsūdzētu Notre-Dame baznīcas torņa zādzībā, es nekavējoties noslēptos» [59]. Līdz ar to arī augstas reliģiozitātes cilvēkos vai izglītību ieguvušajos zvēresta vērtība neslēpjas sankcijas piedraudējuma bardzībā, bet gan iekšējā subjektīvā motivācijā, kas «[..] diskontē savā apziņā atbildību un sodību viņpus kapa par citādu rīcību nekā tiesā zvērēts» [60].

Tieši šīs fundamentālās izpratnes atšķirības dēļ arī mūsdienās nav iespējams runāt par pilnvērtīgu tiesību kontinuitāti, kuru uz visiem laikiem līdz pat saknēm iznīdēja padomju ideoloģiskās nostādnes.

Jāakcentē, ka reliģiskā zvēresta pārkāpšanas fundamentālo būtību ietver Sv. Augustīna (Aurelius Augustinus Hipponensis, 354–430) secinājums, ka «[g]rēcinieki tiek sodīti tikai tad, kad mēģina savu rīcību attaisnot, vainojot Dievu par to, ka tiem piešķirta brīvā griba» [61]. Šo domu Sv. Augustīns turpina, skaidrojot, ka pareiza brīvās gribas izlietošana vērsta uz indivīda tiekšanos pēc dievišķā, taču gribas īstenošanu ierobežo Dieva, dabas un valsts likumi. Tādējādi nepareiza brīvās gribas izlietošana, nostājoties pret dievišķo, ir sodāma. Tomēr Sv. Augustīns uzskata par nepieciešamu noskaidrot, vai gribas izmantošana nepareizi bijusi apzināta ļaunprātība vai tikai nejaušība, jo – ir liela nozīme starp cilvēka nezināšanu vai nevēlēšanos.

Viduslaiku franču teologs Pjērs Abelārs (Pierre Abélard, 1079–1142) turpina Sv. Augustīna mācību ar apgalvojumu, ka cilvēks tiesā un vērtē cita cilvēka rīcību, balstoties uz ārēji uztveramiem faktiem, nevis netveramiem, ēteriskiem priekšstatiem. Līdz ar to tikai Dievam ir piešķirtas tiesības tiesāt cilvēka dvēseli – apziņu, jo, sodot grēcinieku, «Dievs soda nevis rīcību, bet gan apziņu» [62]. Vienlaikus Sv. Augustīna mācībā jaunus, iespējams, pat mūsdienu izpratnei daudz tuvākas akcentus papildina P. Abelāra uzskats, ka cilvēka iedaba ir grēcīga, jo nav iespējams dzīvot dzīvi, neizdarot pat vieglus grēkus, kas pēc savas dabas būtu piedodami. Tādējādi Dieva dusmas cilvēks izpelnās nevis par ikkatru grēcīgu darbību, bet gan par apzinātu nicinājuma paušanu un nostāšanos pret Dievu. [63]

1939. gada reforma zvēresta jautājumā

Tomēr, neraugoties uz šīm jau zināmajām patiesībām, starpkaru perioda kriminālprocesa pētnieku un praktiķu dienaskārtībā aktuāls kļuva jautājums par liecinieka zvēresta iedarbīgumu un tā spēju nodrošināt liecības patiesumu. Daugavpils apgabaltiesas pārstāvji 1935. gadā izteica ierosinājumu tiesās ieviest reliģisko zvērestu līdzšinējā laicīgā zvēresta vietā (lai gan formāli reliģisko zvērestu tiesā neviens atcēlis tolaik nebija), akcentējot, ka «[..] Latgalē plašās tautas izglītības līmenis ļoti zems, bet tai stipri attīstītas reliģiskās jūtas, kādēļ, ievērojot lielo nepatieso liecību skaitu Latgales tiesās, būtu ievedams reliģisks zvērests» [64]. Laikposmā no 1870. gada līdz 1904. gadam Latgalē katoļticīgo darbība tika ievērojami ierobežota, tostarp neļaujot iespiest grāmatas, kas savukārt bija atstājis savu iespaido uz kopējo izglītības līmeni. [65] Citu reģionu apgabaltiesu pārstāvji pret šo ierosinājumu izturējās visai atturīgi, skaidrojot, ka reliģiska zvēresta nostiprināšana vien vēl cilvēku neizlabos, turklāt garīdznieka pieaicināšana tiesas sēdē būtu saistīta ar papildu izdevumiem un kriminālprocesa norises sarežģīšanu. [66]

Reformām tika rosināts pakļaut arī liecinieku nopratināšanas kārtību. Proti, nenoraidot pašu domu, ka pret policijas izziņas rezultātu ir nepieciešams izturēties ar neuzticību, tika akcentēts, ka policijas ierēdņa gatavotajam nopratināšanas protokolam ticamību tomēr ļautu piešķirt tas, ka jau pie izmeklēšanas tiesneša «[..] zem zvēresta solījuma liecinieks apstiprinātu šo savu liecību ar attiecīgu uzrakstu uz izziņas protokola, bet, ja viņš to gribētu papildināt vai sīkumos grozīt, tad izmeklēšana tiesnesim jāprotokolē būtu tikai šie papildinājumi un grozījumi.» [67]

Arī zvērināts advokāts J. Šmits noraidīja domu, ka zvērests būtu atzīstama par derīgu formu nepatiesu liecību apkarošanai, uzsverot, ka tas «[..] būtu solis atpakaļ un atnestu vairāk ļaunuma nekā labuma» [68]. Tādējādi starpkaru periodā dominēja uzskats, ka reliģiskais zvērests ir zaudējis savu nozīmi un nebūtu atjaunojams, jo maz vairs bija tādu cilvēku, kas «[..] ļautos iebaidīties no primitīvām reliģiskām bailēm par pēcnāves mokām ellē», savukārt starp «[..] reliģiskā ziņā vairāk attīstītiem maz būtu tādu, kas piespiesto zvērestu uzskatītu par saistošu savai reliģiskajai sirdsapziņi un kas noziegšanos pret šādu no cilvēkiem uzspiestu zvērestu sajustu kā noziegšanos pret Dieva gribu.» [69] Visbeidzot – «[..] reliģiskā ziņā augsti attīstītiem cilvēkiem būtu pretīga Dieva vārda izmantošana laicīgiem utilitāriem mērķim» [70].

Starpkaru periodā persona, būdama «zem zvēresta», pēc Sodu likuma 183. panta otrās daļas varēja tikt saukta pie kriminālatbildības par apzinātas nepatiesības izteikšanu izziņā, izmeklēšanā vai tiesā par apstākļiem, kam lietā varētu būt nozīme. Turklāt 1933. gada Sodu likuma 198. pantā paredzētā kriminālatbildība par atsacīšanos izpildīt savus procesuālos pienākumus izziņā, izmeklēšanā vai tiesā bez ievērojama iemesla, tika attiecināta arī uz gadījumiem, kad persona, nenorādot jebkādus iemeslus, atteicās dot zvērestu. Agrīnā starpkaru perioda tiesu praksē bija nodibināts, ka liecinieka zvērests ir uzskatāms par svinīgu apsolījumu runāt patiesību. Liecinieku liecībām kā vienam no galvenajiem pierādīšanas līdzekļiem tika piešķirta ievērojama procesuālā nozīme, tādējādi nepatiesu ziņu sniegšana tika ietilpināta to noziedzīgo nodarījumu grupā, kas vērsti uz personas īstenotu pretdarbību taisnai tiesai. Soda piedraudējums kā likumdevēja rasts kompromiss tika atzīts par nepieciešamu, bet visnotaļ vāju nepatiesu liecību apkarošanas līdzekli. Vēsturiskā aspektā tomēr jānorāda, ka atteikšanās dot tiesā zvērestu ilgus gadsimtus bija sodāma ar publiski tiesisko naudas sodu. [71] Kriminālprocesa likumu 730. pantā paredzētais zvērests pamatoti tika uzskatīts esam bez reliģiska rakstura, tādējādi uzsverot, ka atsevišķa indivīda personiskie uzskati vai pārliecība reliģijas, filozofijas vai citos jautājumos nevar kalpot par ievērojamu iemeslu atteikties pildīt likumisko pienākumu liecināt vai liecināt, nesniedzot zvērestu. [72] Tomēr zvērestam kā procesuālam institūtam ar reliģisku sākotni pakāpeniski zaudējot savu nozīmi, kā delikts savu nozīmi zaudēja arī šāda ticības motīvos balstīta zvēresta pārkāpšana.

Sodu likumi ir «[..] morāles prasību minimums, kuru valsts uzstāda saviem pilsoņiem, bet tiesas uzdevums ir izplatīt tautā šīs morāles prasības caur pārliecību, ka katrs šo prasījumu pārkāpums tiek sodīts.» [73] Tādējādi krimināltiesības ir spējīgas sasniegt tām piedēvēto mērķi vienīgi tad, ja sabiedrībā iesakņojas pārliecība, ka pie kriminālatbildības tiek sauktas un pēcāk notiesātas patiesi vainīgas personas. Šī apsvēruma dēļ priekšplānā izvirzās vērtējums par kriminālprocesa atbilstošu norisi un uz šo norisi attiecināmo noregulējumu, kas nodrošina īstās vainīgās personas atrašanu un taisnīga, pelnīta soda piespriešanu. [74] Objektivitātes labad gan jāpiebilst, ka autoritārā režīma kriminālprocesa efektivitāte bija saistīta ar soda piedraudējuma bardzību un nepielūdzamību, taču «[..] krimināltiesību tendence kultūras normālas attīstības laikmetos vērsta uz nepielūdzamības pazemināšanu» [75]. Tādējādi, raugoties uz 1939. gada kriminālprocesa reformas rezultātiem, konstatējams, ka Kriminālprocesa likums paredzēja tiklab laicīgā, kā garīgā zvēresta došanu. Vienlaikus, izraugoties dot reliģisko zvērestu, likums lieciniekus vairs nediferencēja pēc konfesionālās piederības. Tādējādi laicīgais jeb citviet arī par civilo (arī – par laju («serment laïque») [76] dēvētais zvērests pēc 1939. gada reformas savu vienīgo fundamentālo atšķirību no reliģiskā zvēresta ieguva ar to apstākli, kurš – tiesnesis vai garīdznieks – liecinieku nozvērina. [77] Raugoties uz semantisko atšķirību starp garīgo un reliģisko zvērestu, vispārīgi tika atzīts, ka pirmais «[..] daudz mazāk skubina uz asociāciju ar garīdznieka personu un kulta izdarībām» [78], tādējādi priekšroka bija dodama tieši garīgā zvēresta jēdzienam kā konfesionālā ziņā neitrālākam apzīmējumam.

Tādējādi, liecinot apgabaltiesā, liecinieks atbilstoši 1939. gada Kriminālprocesa likuma 730. pantam izteica zvēresta formulu «Es zvēru, ka bez ienaida un bailēm teikšu visu patiesību un tikai patiesību un nekā neslēpšu, apzinādamies, ka man nāksies par nepatiesu liecību atbildēt likuma priekšā». Šo zvērestu saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 730.¹ pantu bija iespējams atvietot arī ar reliģisku zvērestu, un tādos gadījumos liecinieku nozvērināja garīdznieks atbilstoši attiecīgās konfesijas noteikumiem. Senators K. Ducmanis norādīja, ka alternatīva, nošķirot laicīgo liecinieka solījumu no garīgā zvēresta, būtu reliģiskās zvēresta formulas papildināšana ar šādiem vārdiem: «Uz to [patiesības teikšanu] lai Dievs man palīdz» [79]. Papildus zvērestam tiesas priekšsēdētājs lieciniekam izteica atgādinājumu par atbildību apzināti nepatiesas liecības sniegšanas gadījumā. Jāpiebilst, ka arī lietpratēju [80] nopratināšana bija pieļaujama, tiem sniedzot zvērestu.

Līdzīgs atgādinājums tika izteikts arī tām personām, kas saskaņā ar likumu bija tiesīgas liecināt bez zvēresta. Lieciniekam tika piekodināts, lai tas, «[..] atraisīdam[ie]s no jebkuras ienaida, draudzības vai baiļu ietekmes, runāt[u] skaidru patiesību un tikai patiesību, nepalielinot un nepamazinot viņ[a]m zināmus apstākļus, bet izsakot visu, kā tas noticis» [81].

Arī iztiesājot lietu Tiesu palātā, uz liecinieku nopratināšanu bija attiecināmi šie paši iepriekš minētie nosacījumi.

Taču arī miertiesā liecība bija sniedzama, iepriekš dodot zvērestu, taču no šīs kārtības bija pieļaujami izņēmumi, ievērojot tā dēvēto liecinieku šķirošanu likuma ietvaros, kas tika īstenota atbilstoši Kriminālprocesa likuma 116.–119. panta nosacījumiem, kā pamata kritēriju uzskatot apstākli, vai persona vispārīgi raksturojama kā tāda, kuras liecības pareizību varētu apšaubīt, vai kuras sacīto varētu apšaubīt pretējā puse. [82]

Pārsūdzot miertiesneša spriedumu apgabaltiesā kā otrajā tiesu instancē, bija ievērojami tie paši nosacījumi, kas pirmās instances tiesvedības laikā, taču pie miertiesneša jau nozvērinātie liecinieki apgabaltiesā jaunu zvērestu nesniedza. Vienlaikus tiesas priekšsēdētājam bija pienākums atgādināt lieciniekam par tā doto zvērestu, kā arī, apliecinot atbilstošu procesuālo noteikumu ievērošanu, 1939. gada reformas rezultātā nostiprinājās prakse procesuālo normu piemērošanas gaitā norādīt arī atbilstošas atsauces uz Kriminālprocesa likuma 116.–119. panta noteikumu saturu, kas paredzēja izņēmumus no pienākuma zvērēt. [83] Turklāt 1939. gada Kriminālprocesa likuma 119. pants nepārprotami apstiprināja, ka liecinieku atsvabināšana no zvēresta bija pieļaujama tikai miertiesās, līdz ar to vispārīgā kārtībā notiekošos kriminālprocesos liecinieka nozvērināšana tiesā bija uzskatāma par oficiālu un intuitīvu tiesību aksiomu. [84]

Apsūdzētās personas laulātais, kā arī augšupējie un lejupējie radinieki, īstie brāļi un māsas bija tiesīgi sniegt liecības bez zvēresta vai pavisam atteikties liecināt, tomēr arī tuvinieku sniegtajās liecībās netika izslēgts melu elements. Šajā aspektā tiesu darbiniekiem tika rekomendēts liecību protokolos norādīt arī liecinieka radniecību ar apsūdzēto. Apstākļos, ja šis noteikums netika izpildīts, tika uzsvērts, ka tas nedrīkstētu tikt tulkots par sliktu apsūdzētajam, proti, eventuāli nepatiesas liecības sniedzēja radniecības ar apsūdzēto nenorādīšana nedrīkstētu kalpot par pamatu šādas rīcības sodīšanai krimināltiesiskā kārtā. [85] Tāda izpratne cieši savijas ar kristīgajā ticībā pazīstamo Dieva bauslību, tostarp astoto dekalogu – «Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko.»

Advokāts J. Šmits iebilda pret garīgo zvērestu, kā formulu, kas dodama tikai garīdzniekam, akceptējot kārtību, ka liecinieku ir tiesīgs nozvērināt arī tiesas priekšsēdētājs. Turpretim profesors Pauls Mincs (1868—1941), kā arī Tieslietu ministrijas referenti Tiesu palātas prokurors Kārlis Skadulis (1891–1943) un Tiesu palātas Civillietu departamenta priekšsēdētājs Teodors Zvejnieks (1884–1955) akceptēja fakultatīva reliģiskā zvēresta saglabāšanu, vienlaikus rosinot jautājumu, vai kriminālprocesā zvēresta sniegšana vispār ir nepieciešama. [86] Zvērināts advokāts K. Pauļuks uzsvēra, ka divas institūcijas, kas šajā pasaulē tiecas pēc patiesības, ir tiesa laicīgā dzīvē un baznīca garīgā dzīvē, tādējādi zvērests pastiprina tiesas centienus izdibināt patiesību. [87]

Miertiesnesis Nikolajs Vīnzarājs (1905–1978) izteica viedokli, ka, ja patiešām var uzskatīt, ka zvērestam «[..] piemīt spēja pamudināt lieciniekus runāt patiesību, tad mūsu valsts apstākļos jāizšķiras par reliģisku formulējumu zvērestam tiesā, jo mūsu tautā ir dzīva reliģiskā apziņa un vispār reliģiskais moments spēlē svarīgu lomu Latvijas valsts dzīvē» [88]. Līdzīgās domās bija Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētājs Aurēlijs Zēbergs (1879–1940). Rīgas Apgabaltiesas priekšsēdētājs Aleksandrs Kociņš (1892–1942) uzsvēra, ka garīgā zvēresta došana tiesā nebūt nenozīmē nelietīgu Dieva vārda valkāšanu vai zaimošana. Turklāt tie, kas tiesā uzsvērtu, ka Dievam netic, varētu palikt pie svinīgā solījuma došanas. [89]

Senators K. Ducmanis 1939. gada reformas rezultātus kritizēja aspektā, ka garīgā zvēresta nodošana vairs nebija akceptējama, tiesas sēdē nepiedaloties attiecīgās konfesijas garīdzniekam, [90] savukārt laicīgā zvēresta trūkumus senators saskatīja aspektā par «sirdsapziņas» neminēšanu zvēresta formulā, proti, neprasot, ka persona liecinās «pēc sirdsapziņas», «nekā nepieliekot klāt». [91] Citiem vārdiem, autoritārā režīma politiskās iniciatīvas arī šajā aspektā iezīmēja acīmredzamu sekulārisma tendenču nostiprināšanos. Šeit grūti nevilkt paralēles ar autora savulaik jau vērtēto jautājumu par kriminālprocesa norises īpatnībām 18. gadsimta Vidzemē, kur, ierobežojot spīdzināšanu, tika noteikts, ka ietiepīgus apsūdzētos varētu mudināt atzīties priesteris, «asinādams to sirdsapziņu». [92] Proti, garīdznieks, teikdams mērķtiecīgu uzrunu, centās aizskart apsūdzētā dziļākās jūtas, tādējādi vedinot uz vaļsirdīgu atzīšanos. Cits jautājums gan bija par to, cik iedarbīga tamlīdzīga apsūdzētā «sirdsapziņas asināšana» bija. Šajā aspektā nāk prātā vēl kāds piemērs, ko savā romānā «Nelabums» savukārt aprakstīja franču filozofs Žans Pols Sartrs (Jean-Paul Charles Aymard Sartre, 1905–1980), proti, par kādu panteistu [93], kas, būdams uz nāves gultas, atteicās no pēdējā sakramenta, taču kāds veikls runasvīrs mirstošajam esot iedvesis tik lielas bailes no elles, ka pēdējam neesot bijušas vajadzīgas ne divas stundas, lai no jauna rastu sevī kristīgas jūtas un izsūdzētu grēkus pirms nāves. [94]

Tādējādi reliģiskā zvēresta institūts pēc būtības 1939. gadā vispārējā sekulārisma fonā daudzu kriminālprocesa teorētiķu ieskatā bija pilnībā zaudējis savu nozīmi, jo ierašanās tiesā un patiesu liecību sniegšana jau bija uzskatāma par ikkatra pilsoņa pienākumu. Zvērests, pieņemot jauno Kriminālprocesa likumu, pārtapa par individuālu, šķietami civiltiesisku solījumu teikt tikai patiesību, tādējādi noslēdzot individuālu civiltiesisku līgumu ad hoc. [95] Turklāt profesors P. Mincs uzskatīja, ka faktiski 1939. gada kriminālprocesa reforma pārveidoja reliģiskā zvēresta būtību, to pārvēršot par civilo zvērestu, taču pat šis «[..] zvērests nav nekas cits kā svinīgs solījums, kura svinīgums tiek izteikts ar pilnīgi tukšo vārdu «zvēru»» [96]. Tādam viedoklim vēlāk pievienojās gan miertiesnesis N. Vīnzarājs, gan Rīgas Apgabaltiesas priekšsēdētājs A. Kociņš.

Principiāli profesors P. Mincs neiebilda pret reliģiskā zvēresta pielietojamību kriminālprocesā, tomēr akcentēja, ka tam būtu piešķirama fakultatīva loma, turklāt garīguma raksturu zvērestam varētu piešķirt tieši tas aspekts, ka to būtu tiesīgs pieņemt vienīgi garīdznieks. Rīgas Apgabaltiesas prokurors Antons Otto Kalme-Karčevskis (1900–1941) [97] gan liekulīgi un eksaltēti norādīja, ka «[j]a ievedīs garīgo zvērestu, vismaz viena daļa no tagadējiem viltus lieciniekiem dos patiesas liecības. [Taču] prof. P. Minca ieteiktais fakultatīvais garīgais zvērests nav vēlams, ievērojot tautas psiholoģiju. Tauta uz zvērestu skatās ļoti nopietni.» [98] Arī vairums miertiesnešu akcentēja, ka svarīgos brīžos cilvēki «[..] Dievu atceras gan (un ņem nopietni)», turklāt nopietna un svinīga zvēresta formulas nolasīšana šo efektu vienīgi pastiprina. [99] Lai nu kā – līdz pat Latvijas okupācijai plaši tika pārstāvēts viedoklis, ka liecinieku nozvērināšana, bet jo sevišķi garīgais zvērests tomēr varot sekmēt nepatiesu liecību mazināšanu. [100]

Padomju okupācijas periods un tās mantojums zvēresta jautājumā

Taču ir pilnīgi skaidrs, ka ekstrēmi ateistiskā padomju okupācija pārvilka treknu svītru pāri šim disputam, iedibinot vienīgi formālu mehānismu brīdināšanai par kriminālatbildību, atsakoties liecināt vai sniedzot apzināti nepatiesu liecību. Būtībā vairāk vai mazāk tieši šādi minētais institūts ir saglabājies līdz mūsdienām.

Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas Kriminālprocesa kodeksa, kas Latvijas teritorijā bija spēkā no 1940. gada 25. novembra, 164. pants noteica, ka pirms liecinieka nopratināšanas izmeklētājam bija jāpārliecinās par liecinieka personību, viņa attiecībām ar lietas pusēm, kā arī jābrīdina par atbildību, atsakoties sniegt liecību vai sniedzot nepatiesu liecību. Par minēto lieciniekam bija jāparakstās. Arī iztiesāšanas laikā pēc ieradušos liecinieku pārbaudes tiesnesis paskaidroja lieciniekiem viņu pienākumu liecināt par visu viņiem lietā zināmo, brīdinot par atbildību, ja tiktu sniegta nepatiesa liecība. Pēc tam liecinieks parakstījās un tika izvests no tiesas sēžu zāles uz īpašu telpu, tiesu amatpersonai uzraugot, lai starp lieciniekiem nenotiktu neatļauta saziņa. Savukārt mūsdienu kriminālprocesa apstākļos Kriminālprocesa likuma 151. panta pirmā daļa paredz, ka pirms nopratināšanas lieciniekam ir jāizskaidro viņa tiesības un pienākumus un jābrīdina par atbildību par atteikšanos liecināt vai apzināti nepatiesas liecības došanu.

Tādējādi nākas konstatēt, ka padomju varas brutāli sekularizētais kriminālprocesuālais regulējums darbojas vēl šodien, pēc neatkarības atjaunošanas vairs pat neaktualizējot diskusiju par zvēresta nepieciešamību kriminālprocesā. Praktiskie novērojumi liecina, ka minētā brīdināšana ir pārtapusi par ritualizētu formalitāti, un nereti šķiet, ka vienīgais, kas varētu atturēt personu no nepatiesu liecību sniegšanas, ir nevēlēšanās radīt eventuālas problēmas ar tiesībsargājošajām institūcijām, taču ne morālā pārliecībā balstīta uzskatu sistēma. Rezultātā sausais atlikums ir gluži kā Daugavpils apgabaltiesas pārskatā vēl 1935. gadā norādītais – kriminālprocesā melo visi – gan apsūdzētie, gan cietušie un liecinieki, tādējādi nostādot tiesu visnotaļ neapskaužamā situācijā. Vai zvēresta restaurācija būtu brīnumlīdzeklis, ir visnotaļ diskutabls jautājums. Autors drīzāk sliektos pievienoties viedoklim, ka personiski un mutvārdos izteiktam zvērestam varētu būt disciplinējošs efekts, lai gan arī tas neatrisinātu gandrīz gadsimtu ilgušā sekulārisma seku rezultātus. Īstenībā autors arī nevar piedāvāt gatavu recepti, kā uzlabot mazkvalitatīvu «garīgo materiālu».

Raugoties retrospektīvi, tiesību literatūrā izklāstīto pierādījumu teorijas evolūciju, kas tikpat cieši saistīta ar visu sodu sistēmu un tās evolucionārajiem etapiem – etnisko fāzi; reliģisko fāzi; juridisko fāzi un zinātnisko fāzi [101] –, gluži labi varētu attiecināt arī uz izpratni, kāda patlaban saistāma ar arhaisko liecinieka zvērestu kā garantu liecinātā patiesumam iepretim tā lomai vēl starpkaru perioda kriminālprocesā. Šāda realitāte sasaucas arī ar profesora K. Dišlera savulaik novēroto: «Kur kultūra izplatīta, tur reliģijas vietā stājas zinātniski pasaules uzskati, kāpēc baznīca zaudē savu nozīmi.» [102] Tādējādi reliģiska zvēresta institūts kā biedinājuma līdzeklis nepatiesas liecības sniedzējam līdz 2. pasaules kara sākumam Latvijā savu nozīmi bija jau pilnībā zaudējis. Laicīgais (arī – svinīgais) solījums, neļaujot to analoģiski dēvēt par zvērestu, kas izteikts, apņemoties sniegt tikai patiesu liecību, arī faktiski nesasniedza nepieciešamo sociālās atzīšanas pakāpi, lai pats par sevi būtu pietiekams instruments, lai radītu psiholoģisko kompleksu indivīda atturēšanai no nepatiesu liecību sniegšanas.

Tādējādi, pārfrazējot jau minēto slaveno Voltēra izteikumu, autoritārā režīma likumdevējs no jauna bija mēģinājis «izdomāt Dievu» kriminālprocesā – no jauna radīt nepieciešamo pietāti likumam un taisnīgai tiesai, kas taptu pastiprināta ar bailēm no Dieva dusmām. Tamlīdzīgs mākslots konstrukts, būdams atrauts no patiesas reliģiozitātes caurvītiem liecinieka zvēresta motīviem, pamatoti raisīja arī profesora P. Minca skepsi. Vienlaikus būtu taisnīgi atzīt, ka šāda realitātē pastāvoša baznīcas un valsts nošķirtība starpkaru Latvijas arvien pieaugošā sekulārisma apstākļos, pat nebūdama konstitucionāli nostiprināta, nebija kāds ekskluzīvs izņēmums, bet gan skāra visas Rietumeiropas izpratni par tiesībām laikposmā pēc 1. pasaules kara – pakāpenisku tiesību atsvabināšos no to saiknes ar ētiku un morāli, bet it sevišķi – reliģiskajām saitēm, saglabājot vairs viena kritērija dominanti – «[..] sabiedrisko derīgumu» [103]. Tomēr pēc gadsimtu rituma un garīgo vērtību erozijas mūsdienās vairs tāpēc arī nebūtu jābrīnās, ka valsts un baznīcas attiecības visos laikos bijušas salta pragmatisma un nereti pat cinisma apdvestas. Atminoties un pārfrāzējot Š. Bodlēra savulaik rakstīto par velna un Dieva attiecībām, arī valsts un baznīca gluži «[..] kā divi veci aristokrāti, kuros iedzimta pieklājība, nespēj pilnībā izdzēst sena naida atmiņas.» [104]