Elegantu izteikumu nereflektēts lietojums dažkārt mēdz izspēlēt ļaunus jokus. Labākajā gadījumā pašam sev (ja/jo tas tad īpaši nekaitē citiem), vienīgi riskējot palikt par apsmieklu, ļaunākajā gadījumā – pārējiem (ja/jo neprecīza domāšana, proti, acīm redzamas aplamības ar varu tiek uzspiestas apkārtējiem). Patiesībā arī šeit sajūtām ir sava nozīme, jo ar to visnotaļ korelējošā intuīcija taču pati uzmācīgi saka priekšā, ka attiecīgais citātiņš ir bijis tieši tas kas vajadzīgs… Šeit nāk prātā ar bārdu apaugusī anekdote par azartisku spēlmani, kuram intuīcija nakts vidū sniedz padomu nekavējoties celties, tērpties, doties uz tuvāko kazino un ruletes galdā uzlikt visu atlikušo naudu uz konkrētu skaitli vai krāsu. Rezultātu lasītājs var nojaust. Patiesībā autors ar lielu pietāti izturas pret intuīciju, taču te atkal aktuāls kļūst jautājums par attiecīgo mērinstrumentu validitāti, kalibru un jūtīgumu. Katrā ziņā – diez vai šīs sarunas ar kluso balsi būtu auglīgas ar emocijām (tās pašas sajūtas?) aptumšotam prātam. Tā būtu kā pierādīšana pa apli.

Turklāt jebkurai domformai ir sava semantika. Arī realizēšanās griba un nolūks, kas nereti notiek jau ārpus apzinātā un patiesi gribētā. Paradoksālākais ir tas, ka laika gaitā kāda domforma nereti tiek transformētā pilnīgi citā –, pat ar pretēju saturu, līdz ar to devalvējot vienas vai otras atziņas sākotnējo pamatideju. Tas gan nemazina ar jauno saturu piepildītās idejas, tai turpinot savu dzīvi, patstāvīgi dreifējot lietojuma apritē, jaudīgumu, kas beigu beigās noved arī pie sākotnēji nevainīgās, pat slavējamās, tātad oriģinālās sentences pilnīgas diskreditācijas.

Viens no uzskatāmākajiem piemēriem ir klasiskais izteikums latīņu valodā Suum cuique (latīņu – visiem jāsaņem tas, kas tiem pienākas), kurš viduslaikos rotāja daudzas Rietumeiropas pilsētu rātes un tiesu ēkas (aculiecinieki stāsta, ka vēl šobaltdien šis uzraksts ir redzams uz Bāzeles Domes ēkas sienas). Tas nebūt nav pārpratums, ja taisnīgums vienkārši un saprotami lielākoties tā arī būtu jāsaprot – dot katram cilvēkam to, ko viņš ir pelnījis, jeb – katram pēc nopelniem. Tas izklausās pēc universāli-pārlaicīgā taisnīguma. Tā droši vien tas tolaik arī tika saprasts, ievērojot šī vēstures perioda reliģiozi-sakrālo paradigmu.

Skaidrs, ka šīs formulas autoritāti vairoja tolaik modernās tendences – antīko vērtību renesanse, saskatot tā saknes vēl sengrieķu filozofijā (Platons), caur Ciceronu – Iustitia suum cuique distribuit (burtiski: katram sadalās taisnīgums, citiem vārdiem, – katram savu tiesu taisnīguma) beigu beigās nonākot Justiniāna digestās – Suum cuique tribuere (dot katram savu (kas pienākas)). Kā redzams, tulkojuma un interpretācijas iespējas, atkarībā no tulkotāja redzesloka, izglītotības, proti, izpratnes, arī šeit paveras plašu plašās. 

Krietni vien vēlāk interpretācijas opciju plašums, kā saka, nelika vilties arī nacistiem. Netālu no Gētes pilsētas Veimāras 1937. gadā izbūvētās un atvērtās Būhenvaldes koncentrācijas nometnes ieeju sāka rotāt uzraksts Jedem das Seine (katram savu). Ko ar to saprata vācu nacionālsociālisti, domājams, šeit nav jāpaskaidro. Lai kā arī nebūtu, šī formula pēc kara vismaz vācu valodā runājošā kultūrtelpā tika neatgriezeniski kompromitēta. Par to liecina krietni vien vēlāk par nopietnu skandālu uztvertie un tamdēļ visnotaļ asu kritiku izpelnījušies mēģinājumi šo izteikumu kā sloganu komercializēt atsevišķu preču un biznesa kompāniju mārketinga nolūkos. 

Taču neprecīzai domāšanai vispār ir vēl viena nepatīkama blakne, proti, jebkurš izteikums gluži kā jebkura domforma savā būtībā ir trigeris – palaidējmehānisms bieži vien neapzinātām programmām, kas, pārvēršoties par neidentificētu moto (vadlīniju), būtiski ietekmē visus sekojošos procesus, kam būtu jānotiek šāda moto pavadījumā. Tā nereti viens otrs nelaimes putns nemaz neapzinās, ka viņa un vienlaikus arī citu vai pat visu apkārtējo likstu cēlonis varētu būt vienas un tās pašas domas nemitīga malšanās viņa kā iedomāta Saules karaļa prātā… Dažkārt to dēvē par apsēstību.

Tas, ka kaut kas nav kārtībā ar Latvijā tik iemīļoto moto Una lex, una iustitia omnibus, dibinātas aizdomas autoram bija radušās jau sen. Jo vairāk tālab, ka tas vietā un nevietā tika piesaukts (arī nu jau bēdīgi slavenā bezkompromisa tiesiskuma paroles sakarā (aicinu lasītāju padomāt par vārdu spēli, kas veidojas no šī vārda tulkojuma no franču valodas, un kā to saprot latviešu valodā)), jo šo rindu autors kā aizvien lielāku un plašāku uztvēra plaisu starp, protams, subjektīvi paša izprasto taisnīgumu, bezmaz vai kā Boēcijam cenšoties rast skaidrojumus un mierinājumu filozofijas avotos, un to, kas atrodas piedāvājumā jeb reālajā izpildījumā, vismaz kriminālprocesā pavisam noteikti, kur šobrīd atklāti dominē visnotaļ pozitīvistiski primitīva varas realizētāju laika gara vērtību jurisprudences skola jeb, kā autors uzdrošinājās to nodēvēt iepriekš, sajūtu jurisprudence. [1]

Un, kazi, izrādās, ka tik bieži ekspluatētajam Ministru kabineta sēžu zāli (un ne tikai) rotātajam izteikumam: “Viens likums, viena taisnība visiem”, kura autorība tiek piedēvēta Kārlim Ulmanim (taču nez kāpēc ar prātā paturētu visnotaļ eksaltētu un nez kāpēc vispārpieņemtu izcelsmes referenci uz Seno Romu, acīmredzot vienlaikus metot cerīgu skatu uz Ciceronu, kurš galvenokārt arī ir dažādu juridisku prātulu tēvs), ir visnotaļ diskutabla ekseģēze. Turklāt vairāku iemeslu dēļ.

Vispirms tieši bažas par karaļa kailumu jeb neromiskumu izrādījās vispamatotākās, jo, kā izrādījās, nevienā no (vismaz autoram) pieejamajām enciklopēdiskajām krātuvēm un izteikumu latīņu valodā apkopojumiem dažādās valodās (latīņu, vācu, angļu, franču, itāļu un krievu valodās) minētā sentence nebija atrodama. Tiesa gan, ar vienu visnotaļ eksotisku un pat, jāsaka, simptomātisku izņēmumu. Kā moto (“Una lex – una iustitia omnibus (Один закон – одна справедливость для всех)”, protams, bez izcelsmes avota norādes tas lietots kādai uz tiesību filozofijas nozari tematiski visnotaļ attāli attiecināmai publikācijai Krievijas Federācijas subjekta Ziemeļosetijas–Alānijas Republikas (!) Vladikaukāza pārvaldes (!) institūta izdevumā. [2]

Kas zina pa kādiem ceļiem un neceļiem Latvijā tik iecienītā atziņa latīņu valodā nonākusi līdz tālajai Ziemeļosetijai…

Varbūt notika kaut kas līdzīgs hipotētiski retoriskajai versijai par ekonomiskā uzplaukuma fenomenu Singapūrā, it kā pateicoties tieši šim principam, kā to varētu spriest pēc kādā publikācijā paustā, kur apgalvots, ka “Singapūras valdība, liekas jau no sākuma ir ņēmusi vērā Latvijas Valsts Prezidenta Kārļa Ulmaņa pirms kara teikto: “Viena valsts, viens likums, viena taisnība visiem”.” [3]

Atmetot pārdomas par zināmu megalomānijas pieskaņu šādam apgalvojumam, katrā ziņā abas minētās ģeogrāfiskās vietas ar K. Ulmaņa iedibināto režīmu Latvijā pēc 1934. gada 15. maija patiešām vieno viens tas pats rietumnieku ausīm nepatīkamais atslēgvārds – autoritārisms.

Diezgan atklāti (un tas tomēr šķiet pagalam dīvaini) to apliecina arī 2011. gada 20. maija Latvijas Republikas oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis” paustais: “Zaļajā zālē redzamie vārdi “Viens likums – viena taisnība visiem”, kuru autors ir bijušais Valsts prezidents un šīs ēkas patrons Kārlis Ulmanis, ir kļuvuši par valsts pārvaldes nostādni. Mūsdienu cilvēku dzīvi un savstarpējās attiecības regulē pieņemtā likumdošana. Dažkārt cilvēks mēdz pārkāpt likumus, aizstāvot savu taisnību. Tomēr valsts pārvaldē taisnība tiek pielīdzināta likumam, nonākot pie K. Ulmaņa vārdiem: Viens likums – viena taisnība visiem,” bija teikusi toreizējā Valsts kancelejas direktore Elita Dreimane. [4]

Ja autorības jautājums ar šo te it kā tiek izsmelts, tad nianses, kas atklājas, savukārt mēģinot veikt šīs universālās brīnumformulas ekseģēzi, izrādās pagalam nelaikmetīgas (vismaz formāli uz papīra). Patiesībā tā visnotaļ skaidri un nepārprotami atklājas nule kā minētajā citātā: “valsts pārvaldē taisnība tiek pielīdzināta likumam.”

Šīs idejas absurdums ir acīm redzams. Ja starpkaru periodā taisnība un taisnīgums pārsvarā tika lietoti kā sinonīmi, turklāt prevalējot vārdam taisnība, tad mūsdienās tamlīdzīgs lietojums varētu būt gana maldinošs. Jo vecā lietojuma versijā šodien tas varētu būt izlasāms arī šādi: “tas, ko dara valdība, vienmēr ir arī taisnība”, jeb vienkāršāk – “valdībai vienmēr ir taisnība”, tamdēļ, ka tā ir “valsts pārvaldes nostādne”. Tas, ka tā arī ir nereti politiskā realitāte, domājams, jāšaubās nemaz nav. Darbi to apliecina. Savukārt, ja mēģinātu mūsdieniskot vārdu taisnība, aizstājot ar šodien ierasti lietoto taisnīgums, arī nekas diži labāks nemaz nesanāk, jo tad jāsecina, ka tas, ko spriež izpildvara arī ir taisnīguma mēraukla jeb kritērijs. 

Vēstures avoti liedz restaurēt, piemēram, Latvijas starpkaru perioda juristu un tiesību piemērotāju apziņas dzīles par to, vai viņi atskārta šīs jēdzienu nivelēšanas bīstamību. Tomēr svarīgi ir tas, ka, vismaz raugoties formāli, starpkaru perioda tiesību teorija un doktrīna atzina pietiekami plašu tiesību piemērošanā izmantojamo interpretatīvo metožu klāstu, tajā skaitā – loģisko iztulkošanas metodi. [5] Kas ir īpatnēji, mūsdienu tiesībteorētiskajā diskursā šī metode nemaz netiek atzīta, formāli uzsverot, ka tā esot paredzēta likumdevēja gribas izziņai. [6] Tamlīdzīgu uzskatu gan nevar atzīt par pilnīgi korekti, jo starpkaru periodā loģiskās metodes mērķis bija “[..] noskaidrot konkrētās normas loģisko sakarību ar citām normām – noteikt likuma īsto domu, kas vārdos var būt izteikta neskaidri, pārāk plaši vai pārāk šauri.” [7] Te nu vietā uzdot kādu citviet plašāk izvēršamu jautājumu, proti, vai patiešām var uzskatīt, ka pārējās tiesību normas intepretācijas metodes pienācīgi un pilnvērtīgi aptver to lomu, kāda bija piedēvējama loģiskajai interpretācijas metodei? 

Jebkurā gadījumā – var rīkot vārdu spēles, virknējot tos visdažādākajās kombinācijās, cik tīk, taču labākajā gadījumā tā ir vēlamā uzdošana arī par jābūtīgo, ļaunākajā – klajš absurds, kas griež ausīs. Bet pamatā tam ir, saucot lietas savos vārdos, – izpildvaras uzurpācijas slavināšana kā jebkura visprimitīvākā autoritārisma pamatelements. Un kāpēc tas tā, ir gauži viegli pierādāms.

Atbilstoši Romāna Apsīša versijai K. Ulmaņa norāde, ka “visiem pilsoņiem jābūt vienādi atbildīgiem tiesas un likuma priekšā” (kas, protams, pats par sevi nevar izraisīt jelkādus iebildumus un nav nekas oriģināls vismaz kopš Franču revolūcijas laikiem) esot daudzkārt atkārtota pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma, taču visskaidrāk tā esot bijusi noformulēta viņa 1937. gada 25. jūlija uzrunā Strādnieku svētkos: “Ja viens likums ir dots un rakstīts, tad viņš zīmējas uz visiem bez izņēmuma”. [8] Nianse ir tā, ka Saeima jau sen bija atlaista, Satversmes darbība bija apturēta, valstī bija izsludināts karastāvoklis, bet likumus gan “deva”, gan “rakstīja”, figurāli izsakoties, neviens cits kā pats K. Ulmanis, atbilstoši saviem priekšstatiem. Protams,– tautas interesēs atbilstoši viņas dziņai.

“Es nāku no tiesas, kur kalpošana tautai izpaužas kalpošanā taisnībai, kura kā to precizējis mūsu Vadonis, ir visiem viena: viens likums – viena taisnība visiem. No šīs taisnības sajūtas, kas manī izkopta manā līdzšinējā darbā, es vadīšos nākamajā darbā. Es būšu taisnīgs, bet arī stingrs”, tā pavisam neilgi pirms Latvijas pilnīgas okupācijas pārliecināti izteicās jaunais Satiksmes ministrs Arturs Kāposts. [9] Kā jau iepriekš bija norādīts, avoti, kur fiksēti tamlīdzīgu patētisku izteikumu birums un kur šī frāze tikusi nežēlīgi ekspluatēta, ir neskaitāmi.

Tāpēc visdrīzāk mūs varētu interesēt, ko ar to saprata pats K. Ulmanis, vai drīzāk, ko viņš vēlējās, lai citi saprastu, jo to, ko ar to saprata viņa lojālisti, mēs daļēji iztirzājām jau iepriekš. Ievērojot, ka autoru šīs publikācijas ietvaros interesē likuma un taisnīguma izpratne autoritārisma apstākļos, visdrīzāk šo jēdzienu ekseģēzei būtu piemērotas atziņas, kuras tiktu paustas sakarā ar kāda nozīmīga tiesību akta stāšanos spēkā. Ne velti iepriekš bija izdarīta atsauce uz Nikolaja Vīnzarāja rakstu, kurš tika publicēts jaunā Civillikuma spēkā stāšanas dienā 1938. gada 1. janvārī, it kā anonsējot arī citu pēc sešām dienām paredzēto pasākumu.

1938. gada 7. janvārī Latvijas universitātes aulā notika “svinīgs Prezidenta Ulmaņa Civillikuma spēkā stāšanās akts. [..] Prezidentam ieņemot vietu, ērģeļu izpildījumā svinīgi atskanēja Mocarta “Fantazija”. Kad ērģeles beidz skanēt, tieslietu ministrs H. Apsīts atklāja svinīgo aktu un lūdza Valsts Prezidentu neatteikties uzrunāt klātesošos. Kad katedrā devās Tautas Vadonis, vēl ilgi šalca aplausi.” 

Tas nav fragments no kāda satīriķa feļetona. Tas ir citāts no 1939. gadā izdotās grāmatas Tieslietu ministrijas un tiesu vēsture. 1918−1938. [10] 

Skaidrs, ka K. Ulmanis neatteica uzrunāt klātesošos. Pat vairāk – runa bija jau iepriekš, acīmredzot nejauši, sagatavota. Un tā eksaltētā atmosfērā un pašcildinošā patosā tika teiktas vairākas runas, kurām vajadzētu atklāt svarīgus mezglpunktus, ko saprata pats Vadonis ar savu izteikumu “Viens likums, viena taisnība visiem”.

Šeit citēšanas vērts šķiet kāds atsevišķs K. Ulmaņa uzrunas fragments: “Dziņa pēc taisnības un taisnprātības ir tik veca, kā likums; pat vecāka, jo tā izpaudās arī tad, kad rakstisku likumu nemaz vēl nebija. Bet mēs labi zinām, ka taisnība nekad nav bijusi absoluta, visiem vienlīdzīgi piemērojama. Taisnība pat gadusimtiem ilgi pilnīgi apzinīgi piemērota dažādām sabiedrības šķirām un dažādi. Bija valdnieka taisnība, bija kunga taisnība, bija kalpa taisnība. Bija bagāto un nabagu taisnība. Ne tikai šai zemē, kura šodien ir mūsu patstāvīga valsts; arī citur, var teikt, gandrīz visur. Bet zem netaisna likuma ledus segas kvēloja tālāk dziņa pēc taisnības, kvēloja izjūta par īsto taisnību, par tautas taisnību, kas visiem viena un visiem sasniedzama. [..] Kā vienu no nākotnes mērķiem, kura piepildīšana atbilstu instinktīvai tautas taisnības dziņai, es minēšu likumu normas, kas kārtotu daudz plašāk, nekā tas šodien darīts, attiecības pret valsts un tautas mantu. Arī šai virzienā jaunais laiks ir ienesis lielas pārmaiņas faktiskos materialos apstākļos un līdz ar to arī tiesiskā izjūtā. Viena taisnība, viens likums visiem, bet attiecībā pret valsts un tautas mantu man gribētos vārda taisnība un likums priekšā vēl redzēt vārdu “stingra”.” [11]

Runa nenoliedzami bija skaista un emocionāli pareizi pielādēta. Taču tā visdrīzāk atbilda iepriekš atskaņotā patētiskā skaņdarba nosaukumam, nevis realitātei. Ja runas autors (vai tās patiesie gatavotāji) līdzīgi kā Dainu Tēvs būtu, krustu šķērsus izstaigājot visus Latvijas nostūrus, apkopojuši visapslēptākās un kvēlojošākās tautas taisnības dziņas, jābaidās, ka notiktu visnotaļ liela vilšanās. Dakšu lietošana tam neatbilstošiem mērķiem, iespējams, būtu visnevainīgākā fantāziju izpausme. Līdzīgi, kā no nerātnajām dainām diezin vai var izdarīt secinājumus par tautas izsmalcinātu, augsti civilizētu erotismu un tikumību. Šeit no uzskatāmiem piemēriem labāk būtu atturēties. Vai par tautu var uzskatīt vienīgi lojālo nacionālo birokrātiju, kas leknajā lojālisma augsnē bija gana biezi sazēlusi? Diezin vai. Taču, kā tolaik mēdza sacīt, K. Ulmanis savus tuvākos līdzgaitniekus un autoritārās iekārtas darbiniekus esot izraudzījies pēc principa – “Kādi māli ir, ar tādiem jāmūrē” [12] –, tajā skaitā – no visai leknā nacionālās birokrātijas slāņa. 

Nav strīda, ka K. Ulmanis bija augstu ideālu cilvēks. Nav noliedzama viņa labā griba un tīrie nolūki. Nav šaubu, ka viņš vēlējās redzēt latvisku, pārtikušu, laimīgu, izglītotu, citiem vārdiem, plaukstošu Latviju latviešiem. Un par to viņam paldies. Un arī maģistrālās ielas nosaukumu savā vārdā viņš ir pelnījis. Par patiesu patriotismu un ideāliem. Un tomēr. Tā bija vienīgi viņa vīzija. Cēls mērķis. Pašdefinēta un pašizvēlēta misija uz savu risku un atbildību. Taču to viņš vēlējās sasniegt, uzņemoties atbildību (sāpi?) un iemūžinot sevi vēsturē, pats ignorējot realitāti (tajā skaitā pašas tautas resentimentu) un, galu galā, savas iespējas. Turklāt, runājot par tautas kvēlojošo taisnības dziņu, jāatceras viņa faktiskais antisemītisms un vācbaltiešu vāji maskēta segregācija, jāatceras arī lielu, plaukstošu uzņēmumu piespiedu nacionalizācija, nododot to pārvaldi tai pašai nacionālajai birokrātijai. [13] Tāda bija viņa izraudzītā autoritārā ceļa cena.

Viens likums, viena taisnība visiem bija viņa dots viens likums un viņa saprasta viena taisnība visiem pārējiem, kam, pateicoties propagandai, bija jākļūst par visu šo pārējo pārliecību Vadoņa cēlo ideālo vārdā. Vadonība ir iespējama, ja ir iespējama vienība izpratnē par visu, tajā skaitā, par likumību un taisnību. Bet vienība par to visu iespējama vienīgi tad, ja ir vadonība. Kā ass, abpusgriezīgs nazis, kas nepazīst nekādus sentimentus pret svešo un savādāko.

Apmēram šādi: “Vienības un vadonības principi ir autoritāras valsts balsti. [..] Ja vienības un vadonības principus grib pataisīt par ilgstošiem sabiedriskās enerģijas avotiem, tad jādara viss iespējamais, lai šie principi kļūtu par katra pilsoņa pārliecības lietu. Pilsoņos ir jāieaudzina autoritāras valsts ideoloģija. [..] Vadonības princips ir nepieciešamā saistījumā ar vienības principu. Vienības apziņa ir nepieciešama, lai kļūtu iespējama vadonība. [..] Vadīt arī nozīmē pakļaut savai gribai, bet šoreiz nevis ar spaidu piedraudējumu, bet ar autoritātes pārākumu. Valdiniekam klausa tādēļ, ka no tā baidās; vadonim – tādēļ, ka ir pārliecināt par viņa labo gribu un prasmi. Tauta ir pārliecināta, kas vadonis zina viņas vajadzības un grib tās realizēt. Šī pārliecība ir tas personīgais kontakts starp tautu un vadoni. [..] Vadonības princips ir radikāls [N.V. oriģinālizcēlums] princips, kas ietekmē un kārto visas valsts dzīves nozares: tas izpaužas ne tikai likumdošanā, bet arī taisnas tiesas spriešanā. [..] Tā tad vadoņa griba ir ne vien to tiesību avots, kas ir rakstītas likumos, šī griba arī runā līdz tiesas spriedumos.” [14]

Jau minētajā runā K. Ulmanis teica arī šādus vārdus: “Politika ir taisni tā vide, tas līdzeklis, kas apvieno šematiskās trejsadalījuma sastāvdaļas: valdību, likumdevēju un tiesu. Ka šiem spēkiem jābūt vienotiem – es ar nodomu nesaku: apvienotiem – tas mūsu laikos pierādījuma vairs neprasa. Ne valdnieka pārspīlētā loma, kas iemiesota vēsturiskā formulā: valsts esmu es; ne likumdevēja visuvarenums, kuru simbolizē parlamentarisms, ne beidzot tiesu dzīve ārpus laika un telpas – neatbilst vairs tagadējā laikmeta prasībām. No tā brīža, kad tautas interešu sargāšana atzīta par valsts pirmo un galveno uzdevumu, valsts varas izpaudumiem jābūt saskaņotiem un tādēļ valsts varas elementiem jābūt vienotiem. Tā ir politiskā pieeja pie lietām.” [15]

Lūk, tāds – viens likums, viena taisnība visiem… 

Nobeigumā vēl par etātiskā autoritārisma, ko savulaik dēvēja par absolūtismu, politisko filozofiju, jeb, citiem vārdiem sakot, tā attaisnojošo teoriju, un burtiski daži vārdi par vēsturisko Saules karali.

Francijas karalis Luijs XIV (1638–1715) par savu valdīšanas simbolu padarīja Sauli kā dižciltīgāko, stabilāko un vienlaikus visdinamiskāko debesu spīdekli. Un tolaik nosaukumu – Saules karalis – laipni pieņēmušais Luijs XIV ar tīksmi uztvēra un visās valsts dzīves jomās centās iemiesot vēl pirms viņa – 16. gadsimtā par populāru kļuvušo tēzi Un Dieu, una foi, une loi, un roi (Viens Dievs, viena ticība, viens likums, viens valdnieks). Ar absolūtu varu apveltītais valdnieks kā valsts varas personifikācija atbilda vispārējai prasībai pēc drošības un vienotības. [16]

Par lielāko absolūtisma teorētiķi tiek uzskatīts Tomass Hobss (1588–1679), kura uzskatu pamatpremisa ir dziļi pesimistiska cilvēka dabas izpratne (starp citu, nebūdamam autoritārisma piekritējam, autoram tai ir grūti nepiekrist). “Sākotnēji cilvēka rīcību vada kaislības – godkārība, skaudība, egoisms, slavaskāre, alkatība –, kuras neapvalda likums. Tas viss ilgstošo personiskajai eksistencei pastāvošo draudu (homo homini lupus est – cilvēks cilvēkam ir vilks) dēļ noved pie bellum omnium contra omnes (visu kara pret visiem). Cilvēka nespēja pašam saviem spēkiem rast visu konfliktu mierīgu atrisinājumu, atsakoties no savas līdz tam neierobežotās brīvības un tiesībām, piespiež viņu brīvprātīgi pakļauties savam suverēnam, kurš spēj saglabāt drošību un mieru, racionālas spaidu kārtības ietvaros izmantojot visus pieejamos līdzekļus. [..] Absolūta rīcībā ir neierobežota vara, kas nepieciešama, lai ierobežotu cilvēku kaislības.” [17]

Kā trāpīgi rezumēja filozofs Andris Rubenis, šādā ietvarā pavalstniekam ir pienākums paklausīt valdniekam bez jebkādiem nosacījumiem – tiem jāizpilda viss, ko valsts vara pavēl, bet nav obligāti jātic tai. Sirdsapziņas brīvības robežas ir saistītas ar pašas valsts varas pamatjautājumiem. Ir jāizskauž visas koncepcijas, kas varētu izraisīt dezorganizāciju un demoralizāciju, piemēram, priekšstati, ka jebkurš cilvēks spēj spriest par ļauno un labo rīcību. Katras rīcības mēraukla ir likums, bet ne personisks spriedums, kura pamatā varētu būt sirdsapziņa. [18]

Citiem vārdiem – viens likums, viena taisnība visiem. Šeit zīmīga ir vēl viena nianse. Pats T. Hobss norādīja, ka viņa māte radīja dvīņus – viņu pašu (T. Hobsu) un bailes. Vai nav tā, ka arī autoritāru vadītāju rīcību patiesībā motivē dziļi mītošas bailes? Bailes no nejaušības, galu galā, no vardarbīgas nāves, kas arī spiež rīkoties, ar visiem līdzekļiem cenšoties izveidot drošu apkārtējo vidi – pirmām kārtām jau pašiem sev. Tas ir vienīgi retorisks jautājums. Taču ir vēl divi tādas pašas dabas jautājumi: vai autors vēlētos šādu lietu kārtību? Un vai tā lietas nenotiek šodien? Ja uz pirmo atbilde ir kategoriski noraidoša, tad uz otro lai atbild lasītāji paši. Taču – kā īsti bija Covid-19 pandēmijas laikā? Kā ir ar citiem brīvprātīgi, piespiedu kārtā uzspiestiem pseidoviedokļiem?