Aplūkojot Krimināllikuma 154.¹ pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma – cilvēku tirdzniecības – juridiskās kvalifikācijas īpatnības, bez ievērības nav atstājams ieskats tā sastāva obligātās pazīmes subjektīvās puses izpratnē. Šajā ziņā būtiski ir tas, ka minētā noziedzīgā nodarījuma sastāvs ir konstruēts tādējādi, ka nodarījuma subjektīvās puses satura fiksēšanai ir nepieciešams pierādīt obligātu papildpazīmi – īpašu nolūku. 

Profesors Dr. iur. Uldis Krastiņš ir atzīmējis, ka krimināltiesībās ar nolūku saprot personas psihisko darbību, kas personai rada vēlmi sasniegt noteiktu mērķi reālajā dzīvē. Tādējādi nolūks aktivizē personas gribu tiekties uz izvēlētā mērķa sasniegšanu, tas ir, izdarīt kādu prettiesisku darbību vai sasniegt konkrētu noziedzīgu rezultātu. [1] Līdz ar to nolūkam ir jābūt saistītam ar noteikta mērķa esību. 

Motīvs un mērķis kā noziedzīga nodarījuma subjektīvās puses pazīmes nav nošķiramas no cilvēka psihiskajām darbībām, turklāt krimināltiesiskā izpratnē tie ir saistīti ar nodomu kā vainas formu. [2] Citiem vārdiem – motīvs ir aktīvais spēks, kas virza cilvēka darbību uz noteiktu mērķi. 

Ievērojot Kriminālprocesa likuma 124. panta otrajā daļā nostiprinātās pierādīšanas prasības, būtiski uzsvērt, ka «[p]ar mērķi un motīvu var būt runa vienīgi noziedzīgos nodarījumos, kas tiek izdarīti ar tiešu nodomu, jo tikai šāda nodoma veidā izpaužas vēlēšanās sasniegt noteiktu prettiesiskās darbības vai bezdarbības rezultātu (sekas).» [3]

Atbilstoši Krimināllikuma 9. panta pirmajai daļai noziedzīgs nodarījums atzīstams par izdarītu ar nodomu (tīši), ja persona to izdarījusi ar tiešu vai netiešu nodomu. Tulkojot šo normu kopsakarā ar minēto doktrināro atziņu, jānorāda, ka Krimināllikuma 9. panta otrajā daļā ir nostiprināts, ka «[n]oziedzīgs nodarījums atzīstams par izdarītu ar tiešu nodomu, ja persona apzinājusies savas darbības vai bezdarbības kaitīgumu un to apzināti veikusi vai pieļāvusi vai arī apzinājusies savas darbības vai bezdarbības kaitīgumu, paredzējusi nodarījuma kaitīgās sekas un vēlējusies to iestāšanos.»

Cilvēku tirdzniecība ir tīšs nodarījums, un to raksturo tiešs nodoms, jo vainīgais apzinās, ka veic prettiesiskas darbības, kas vērstas uz cilvēku tirdzniecību, un vēlas tā rīkoties. [4] Cilvēku tirdzniecības kā noziedzīga nodarījuma sastāvam obligāti nepieciešams konstatēt nolūku – cilvēku tirdzniecības upura ekspluatāciju, [5] kas izpaužas Krimināllikuma 154.² panta trešajā daļā konkrēti uzskaitīto mērķu veidā. 

Īpašā nolūka – ekspluatācijas nolūka – juridiski derīga kā subjektīvās puses obligātas papildpazīmes konstatēšana ir saistāma ar juridiski pareizu un adekvātu «ekspluatācijas» jēdziena izpratni. Minēto jēdzienu likumdevējs ir definējis Krimināllikuma 154.²panta trešajā daļā. 

Ievērojot Krimināllikuma 154.¹ panta trešās daļas blanketo raksturu, sevišķa uzmanība ir pievēršama likumdevēja izraudzītajam gramatiskajam formulējumam, kas raksturo ekspluatācijas kā īpašā nolūka esību. Proti, ekspluatācijas nolūks cilvēku tirdzniecības objektīvās puses pazīmju konstatēšanas gadījumā var būt tikai šādas izsmeļoši uzskaitītas vainīgās personas vēlmes un mērķi (nolūki): [6] personas iesaistīšana prostitūcijā; personas iesaistīšana cita veida seksuālā izmantošanā; personas piespiešana veikt darbu; personas piespiešana sniegt pakalpojumus; personas piespiešana izdarīt noziedzīgus nodarījumus; personas turēšana verdzībā; personas turēšana citās verdzībai līdzīgās formās (parādu verdzība, dzimtbūšana vai personas cita veida piespiedu nodošana citas personas atkarībā); personas turēšana kalpībā; personas audu vai orgānu nelikumīga izņemšana.

Jānorāda, ka ekspluatēšanas laikā persona tiek pakļauta kontrolei no cilvēku tirgotāju puses. Dažkārt kā indikators tiek fiksēts apstāklis, ka «[..] tiek ierobežota šo personu brīvība, atņemti dokumenti, neizmaksātas vai izmaksātas ļoti minimālas samaksas par paveikto darbu un grauta personu vispārējā psihiskā un fiziskā attīstība.» [7] Vienlaikus jāuzsver, ka indikatoru esība pati par sevi vēl nepierāda ekspluatatīvā mērķa esību, tālab tie jebkurā gadījumā jāvērtē kopsakarā ar citām lietā iegūtajām un nostiprinātajām ziņām.

Ekspluatācija kā cilvēku tirdzniecības mērķis ir būtisks elements, uz ko jāfokusējas, mēģinot pierādot, ka konkrētā tiesiskā situācijā ir notikusi cilvēku tirdzniecība, nevis vienkāršs civiltiesiska rakstura strīds vai kāda cita veida konflikts. Lai gan nevienā no starptautiskajiem dokumentiem nav definēts, kas ir ekspluatācija, tomēr tajos ir noteiktas iespējamās ekspluatācijas formas un veidi, kā arī pazīmes. [8]

Atsevišķos avotos uzsvērts, ka ekspluatācijas nolūks aptver divas alternatīvas nozīmes – vienu tehnisku, otru normatīvu. [9] Ekspluatācija tehniskā nozīmē izpaužas kā labuma gūšana no situācijas vai kādas lietas, savukārt ekspluatācijas normatīvā nozīmē fokuss ir vērstus uz cilvēku savstarpējām attiecībām un to izmantošana savā labā jeb sava labuma gūšanai. [10] Būtiski, ka ekspluatācijas jēdzienam nepiemīt viennozīmīgi tikai negatīva iedaba. 

Starptautiskā līmenī jēdziens «ekspluatācija» atspoguļo šo divējādību. Proti, ja ekspluatēts tiek mehānisms, iekārta vai objekts, ekspluatācijai ir neitrāla, potenciāli pat pozitīva nozīme. [11] Savukārt, attiecinot šo jēdzienu uz personu, ekspluatācijai ir negatīva nozīme. [12]

Krimināllikuma 154.² panta trešajā daļā, definējot cilvēku tirdzniecības jēdzienu, norādīts, ka ekspluatācijas īpašais nolūks var izpausties kā konkrēts mērķis, proti, personas piespiešana veikt darbu. Jāņem vērā, ka nevienā tiesību aktā nav nostiprināta piespiedu darba pozitīvā definīcija, bet gan vienīgi noteikti kritēriji vai apstākļi, kas indicē, kādos gadījumos piespiedu darba veikšana varētu būt pieļaujama. [13] Ievērojot, ka praktiskā dimensijā tieši piespiedu darbs ir viena no biežāk vērojamajām personas prettiesiskajām ekspluatācijas formām, vērts pievērsties šī jēdziena tvērumam un saturiskajai izpratnei. 

Atbilstoši tiesību doktrīnā norādītajam piespiešana veikt darbu ir uzskatāma par ekspluatāciju vienīgi tādā gadījumā, ja personas darba tiek izmantots pretrunā [14] ar 

1. 1930. gada 28. jūnija Starptautiskās darba organizācijas Piespiedu darba konvenciju [15] vai 
2. 1957. gada 25. jūnija Starptautiskās darba organizācijas Konvenciju par piespiedu darba izskaušanu [16]. 

Šis tiesību doktrīnā nostiprinātais konstatējums ir pamats nepārprotamam secinājumam, ka Krimināllikuma 154.¹ panta trešajā daļā paredzētais noziedzīgais nodarījums, ja tas izpaudies kā piespiešana veikt darbu, ir blanketa norma, kuras piemērošana katrā konkrētā gadījumā ir iespējama, citā ārējā normatīvajā aktā rodot pamatojumu, kāds tieši tiesisks priekšraksts ticis pārkāpts.

Atbilstoši tiesību doktrīnā skaidrotajam kā pirmais tiesību avots, kurā nostiprināti piespiedu darba veikšanas ierobežojumi, ir 1930. gada 28. jūnija Starptautiskās darba organizācijas Piespiedu darba konvencija [17]. Tās 2. pantā lakoniski ir noteikts, ka «[..] termins «piespiedu vai obligāts darbs» nozīmē visu darbu vai dienestu, kas, draudot ar sodu, tiek kategoriski pieprasīts no ikvienas personas un attiecībā uz kuru persona nav brīvprātīgi pieteikusies». Tādējādi šim tiesību aktam piemīt galvenokārt simboliska nozīme saistībā ar piespiedu darba mazināšanu, tomēr tam ir saistošs spēks Latvijas tiesību sistēmā.

Vienlaikus Starptautiskās darba organizācijas ieskatā, ievērojot to, ka jēdzieni «piespiedu darbs» un «obligāts darbs» tomēr netiek nošķirti, tiek pieņemts, ka piespiedu darbs ir gadījums, kad piespiešana ir faktiska. [18] Proti, tā tiek panākta ar dažādu prettiesisku līdzekļu pielietojumu, piemēram, tā var būt «[..] parādzīme (parasti fiktīva), kas varētu būt par iemeslu cilvēka nelikumīgai ieslodzīšanai, personu apliecinošu dokumentu savākšana, vardarbības izmantošana, tai skaitā seksuāla vardarbība un draudi, ieskaitot draudus informēt kompetento varas iestādi, ka persona nelegāli uzturas valsts teritorijā, pārtikas vai pajumtes atņemšana un tā tālāk.» [19] Turpretim obligātā darba veikšanas pamatā ir tiesību normās noteiktie apsvērumi. [20] Jēdziens «darbs» šī normatīvā akta izpratnē ir jāsaprot plaši, proti, «[..] ietverot gan oficiālu, gan neoficiālu darbu, kā arī seksuālu izmantošanu komerciālos nolūkos.» [21]

Ievērojami būtiskāka nozīme piespiedu darba jēdziena atklāšanā piemīt 1957. gada 25. jūnija Starptautiskās darba organizācijas Konvencijai par piespiedu darba izskaušanu [22]. Tās 1. pantā ir nostiprināts aizliegums piespiedu darba izmantošanai, ja tas tiek veikts vai piemērots kā «(a) kā politiskās piespiešanas vai audzināšanas līdzeklis vai kā sods par politisko uzskatu vai uzskatu, kas ideoloģiski ir pretēji pastāvošajai politiskajai, sociālajai vai ekonomiskajai sistēmai, esību vai paušanu; (b) kā metode darbaspēka mobilizēšanai un izmantošanai ekonomiskās attīstības mērķiem; (c) kā darba disciplīnas līdzeklis; (d) kā sods par piedalīšanos streikos; (e) kā rasu, sociālās, nacionālās vai reliģiskās diskriminācijas līdzeklis.»

Uzmanība vēršama uz to, ka, lai gan 1957. gada 25. jūnija Starptautiskās darba organizācijas Konvencijas par piespiedu darba izskaušanu saturs nav tulkots latviešu valodā, šim starptautisko tiesību aktam ir saistošs spēks Latvijas tiesībās. Tādējādi, ievērojot Krimināllikuma 154.¹ panta trešās daļas blanketo raksturu, piespiedu darba ekspluatācijas nolūks ir jāpiepilda ar saturu atbilstoši norādītajos tiesību aktos norādītajiem kritērijiem. 

Šis starptautisko tiesību normu ietvars apstiprina, ka, 

• pirmkārt, ne visos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos piespiedu darbs ir aizliegts un, 
• otrkārt, tiesību normās ir nostiprināti konkrēti kritēriji, kam jāiestājas un jātiek pierādītiem, lai izteiktu apgalvojumu, ka veikta aizliegta piespiedu darba forma. 

Starptautiskā noregulējuma ietvarā saistībā ar piespiedu darba aizliegumu un nodarbošanās veida izvēli ir izceļams Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas [23] (turpmāk – Cilvēktiesību konvencija) 4. pants. Saskaņā ar šo starptautisko tiesību normu «[..] jēdziens «piespiedu vai obligāts darbs» neietver: a. jebkuru darbu, ko parasti liek veikt ieslodzījumā, kas piespriests saskaņā ar šīs Konvencijas 5. panta nosacījumiem, vai nosacītas atbrīvošanas laikā no ieslodzījuma; b. jebkuru militāra rakstura dienestu, vai ja persona atsakās dienēt pārliecības dēļ tajās valstīs, kur tas ir atļauts, to dienestu, kas jāveic obligātā militārā dienesta vietā; c. jebkuras klaušas ārkārtas stāvokļa vai stihiskas nelaimes gadījumā, kas apdraud sabiedrības labklājību; d. jebkuru darbu vai dienestu, kas ietilpst parastajos pilsoniskajos pienākumos.»

Cilvēktiesību konvencijas 4. pants plaši ticis analizēts Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā, piepildot to ar konkrētu saturu un iedibinot tiesisko izpratni par to, kas būtu uzskatāms par piespiedu darbu, bet kas – ne. Turklāt, kā to atzīmējusi Satversmes tiesa, Cilvēktiesību konvencijas satura interpretācija korelē ar 1930. gada 28. jūnija Starptautiskās darba organizācijas Piespiedu darba konvencijā noteikto piespiedu darba definējumu. [24]

Šajā kontekstā būtiski atzīmēt, ka Latvijas tiesību sistēmā Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem piemīt patstāvīgā papildu avota spēks, kas nozīmē tā saistošo un obligāto raksturu, interpretējot jebkuras cilvēktiesības saturu atbilstoši Cilvēktiesību konvencijas būtībai. [25] Veicot jebkuras tiesību normas interpretāciju, tiesību normas piemērotāja uzdevums ir izmantot arī visus pieejamos un zināmos tiesību palīgavotus. [26] Satversmes tiesa ir norādījusi, ka Latvijai kā Cilvēktiesību konvencijas dalībvalstij ir saistoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi un tai jārespektē spriedumos paustās atziņas par starptautisko tiesību normu interpretāciju. [27]

Iekams pievērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras apskatam par piespiedu darba jēdziena izpratni un saturu, vērts norādīt, ka piespiedu darba aizliegums ir konstitucionāla rakstura tiesību norma. [28] Šis princips ir nostiprināts Latvijas Republikas Satversmes 107. pantā. 

Tiesību doktrīnā, atklājot šī aizlieguma saturu, tiek uzsvērts, ka modernais jēdziens «piespiedu darba aizliegums» ir jāsaprot kā cilvēka cieņu garantējošais «verdzības aizliegums». [29] Mūsdienās šis aizliegums ir modificējies, jo «[..] par piespiedu darba galvenajām formām tiek uzskatīta cilvēku nolaupīšana nolūkā izmantot kā darbaspēku, obligāta piedalīšanās sabiedriskajos darbos, mājkalpotāju norīkošana piespiedu darbos, piespiedu darba par nenomaksātiem parādiem, cilvēku tirdzniecība, piespiedu darba ieslodzījuma vietās, bērnu piespiedu darbs.» [30]

Par aizliegtu piespiedu darbs iepriekš norādītajos piemēros ir uzskatāms tad, ja tas tiek realizēts vai persona tam tiek norīkota pretēji 1930. gada 28. jūnija Starptautiskās darba organizācijas Piespiedu darba konvencijā un / vai 1957. gada 25. jūnija Starptautiskās darba organizācijas Konvencijā par piespiedu darba izskaušanu nostiprinātajiem kritērijiem. 

Tiesību doktrīnā norādīts, ka aizliegts piespiedu darbs aptver divus kritērijus:

1. darbus vai pienākumus, ko darbinieks izpilda pret savu gribu un
2. prasība izpildīt darbu vai pienākumu ir īpaši netaisnīga vai apspiedoša vai pats darbs ietver sevišķas grūtības. [31] 

Piespiedu darba aizliegums ir konstatējams arī situācijās, kad persona ir stājusies darba tiesiskajās attiecībās pēc brīvas gribas, taču šī griba vēlākā momentā ir zudusi un persona skaidri un nepārprotami ir izteikusi savu nevēlēšanos turpināt šīs tiesiskās attiecības. [32] 

Jēdziena «piespiedu darbs» semantiskais raksturs nosaka nepieciešamību konstatēt piespiedu elementu procesā, ar ko persona tiek norīkota veikt konkrēto darbu. Piespieda elementa konstatēšanai «[..] nepieciešams konstatēt fiziskus vai morālus ierobežojumus.» [33]

Tiesību doktrīnā, atklājot jēdziena «piespiešana veikt darbu» saturu, tiek skaidrots, ka piespiedu elementam jāizpaužas kā «[..] kā fiziska spēka un emocionālas vardarbības lietošana, arī tādu apstākļu radīšana, kad personai objektīvi nav rīcības brīvības, kā rezultātā tā nespēj izkļūt no situācijas un spiesta pakļauties.» [34]

Piespiedu darbs ir atvasināts un skaidrots arī Satversmes tiesas judikatūrā. Šajā kontekstā norādīts, ka Eiropas Padomes Komiteja, izvērtējot dalībvalstu likumu atbilstību piespiedu darba aizliegumam, par piespiedu darba kritērijiem izvirzījusi šādus nosacījumus: [35]

1. vai darbinieks ir brīvprātīgi pieteicies darba veikšanai (tātad – jānoskaidro, vai darbs tiek veikts pret personas gribu) un 
2. vai attiecīgais darbs ir netaisnīgs (angļu val. – unjust) un apgrūtinošs (angļu val. – oppresive). [36] 

Savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā praksē ir atzinusi, ka darbinieka brīvprātīga pieteikšanās vai arī nepieteikšanās nav galvenais kritērijs, izvērtējot atbilstību piespiedu darba jēdzienam. [37] 

Šiem apsvērumiem, tādējādi pilnībā pārņemot Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē attīstīto pieeju un izpratni, ir pievienojusies arī Satversmes tiesa, jau 2003. gadā atzīstot: «[..] piespiedu darbs ir jebkurš darbs vai pakalpojums, kuru veikt persona pati nav piekritusi un kurš ir netaisnīgs un cietsirdīgs.» [38]

Satversmes tiesas judikatūrā tādējādi ir uzsvērts – «[v]iena no piespiedu darba pazīmēm ir tā, ka persona nav brīvprātīgi piekritusi veikt šo darbu. Lai kādu darbu atzītu par piespiedu darbu, tam jābūt tādam, no kura personai nav iespēju atteikties. Piemēram, darbiniekam tiek atņemti personu apliecinoši dokumenti, darbinieki tiek īpaši apsargāti un fiziski iespaidoti, tiek aizturēta darba samaksa. Darba likums paredz iespēju uzteikt darba līgumu, tāpēc, kaut arī apstrīdētajās normās darbinieka piekrišana netiek prasīta, tajās minētos darbus nevar uzskatīt par piespiedu darbu» [39].

Savukārt «[o]tra piespiedu darba pazīme ir tā, ka to nedrīkst izmantot kā līdzekli politiskiem spaidiem, kā metodi darbaspēka mobilizēšanai un izmantošanai ekonomiskās attīstības mērķiem, kā darba disciplīnas mērķi, kā sodu par piedalīšanos streikos, kā līdzekli rasu, sociālai, nacionālai vai reliģiskai diskriminācijai» [40].

Starptautiskā Darba organizācija aizliegta piespiedu darba definēšanai izvirzījusi daudzveidīgus kritērijus. Kā trīs galvenie elementi tiek izcelti šādi apstākļi: «[..] pirmkārt, attiecīgajai personai ir jāsniedz kāda veida darbs vai pakalpojums trešajai personai; otrkārt, darbs tiek veikts, draudot ar sodu, kas var būt dažāda veida – fizisks, psiholoģisks, finansiāls vai cita veida; un, treškārt, darbs tiek veikts piespiedu kārtā, kas nozīmē, ka persona vai nu ir iesaistījusies šajā darbībā pret savu gribu, vai, kad tā ir iesaistījusies, konstatē, ka tā nevar atstāt darbu, par to brīdinot pieņemamā termiņā un neatsakoties no samaksas vai citiem pienākumiem» [41].

Citiem vārdiem sakot – piespiedu darbu nosaka nevis pēc veicamā darba veida (kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem var būt gan likumīgs, gan nelikumīgs), bet gan pēc attiecību veida starp personu, kas veic darbu, un personu, kas pieprasa šo darbu. [42]

Tādējādi Starptautiskās Darba organizācijas sniegtais piespiedu darba definējums ietver divus pamatelementus: darbs vai pakalpojums tiek pieprasīts, draudot ar sodu, un tas tiek veikts piespiedu kārtā. [43] 

Jāņem vērā, ka soda draudi var izpausties dažādi: tam nav jābūt izteiktam vienīgi kā sankcijai krimināltiesiskā izpratnē, bet tas var izpausties arī kā tiesību un privilēģiju zaudēšana. [44] Šādu draudu viskrasākā forma ir fiziska vardarbība vai ierobežošana, vai pat nāves draudi, kas adresēti cietušajam vai radiniekiem. Reizēm var būt vērojami arī psiholoģiska rakstura draudi. [45] Kā izpētījusi Starptautiskā Darba organizācija, «[..] sodi var būt finansiāla rakstura, tostarp ekonomiski sodi, kas saistīti ar parādiem, algas nemaksāšanu vai algas zaudēšanu, ko papildina draudi par atlaišanu, ja darbinieki atsakās strādāt virsstundas, kas pārsniedz viņu līgumā vai valsts tiesību aktos noteikto apjomu. Dažkārt darba devēji arī pieprasa, lai darba ņēmēji nodod savus personu apliecinošus dokumentus, un var izmantot draudus, ka šie dokumenti tiks konfiscēti, lai piespiestu viņus strādāt piespiedu darbu.» [46]

Vienlaikus atzīts, ka šie elementi ir tikai pazīmes, kas varbūtēji indicē iespējamus cilvēku tirdzniecības gadījumus, taču tie ir jāvērtē un jāanalizē konkrētās tiesiskās situācijas faktiskajā kontekstā. [47]

Būtisks ir Starptautiskās Darba organizācijas atzinums, ka «[p]iespiedu darbu nav konstatējams tikai zema atalgojuma vai sliktu darba apstākļu gadījumos. Piespiedu darbs neattiecas arī uz gadījumiem, kad tas tiek veikts tikai ekonomiskas nepieciešamības dēļ, piemēram, kad darba ņēmējs jūtas nespējīgs atstāt darbu, jo reāli vai šķietami viņam nav citu darba alternatīvu.» [48]

Tādējādi piespiedu darbs ir smags cilvēktiesību pārkāpums un cilvēka brīvības ierobežojums, [49] taču tas nav fiksējams gadījumos, kad personas izmanto imigrācijas iespējas ekonomiskās labklājības stiprināšanai vai saņemot zemu atlīdzību, vai veicot uzdevumus ar zemu sociālo prestižu.

Apkopojot minēto, secināms, ka Latvijas tiesību sistēmā izmantojams Cilvēktiesību konvencijā un citos starptautiskajos tiesību aktos nostiprinātais piespiedu darba jēdziens un kritēriji, kad piespiedu darbs uzskatāms par aizliegtu, un šie apstākļi ir interpretējami, izmantojot paskaidrojošajos tiesību palīgavotos rodamo teorētisko pamatojumu. 

Ievērojot starptautisko tiesisko ietvaru, sevišķa nozīme gan cilvēku tirdzniecības kā noziedzīga nodarījuma izpratnei, gan ekspluatācijas nolūka identificēšanai piemīt Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā sniegtajam skaidrojumam par šiem elementiem. Šajā dimensijā būtiski uzsvērt, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas funkcionālā loma ir saistīta ar atbilstošu Cilvēktiesību konvencijas normu interpretāciju un īstenošanu visās Eiropas Padomes valstīs. 

Cilvēku tirdzniecība pati par sevi ir cilvēka cieņas aizskaršana un nav savienojama ar demokrātijas un Cilvēktiesību konvencijas vērtībām. [50] 

Tā uzskata cilvēkus par preci, ko pērk un pārdod, un piespiedu darbam, bieži vien par nelielu samaksu vai bez tās, parasti seksa industrijā, kā arī citur. [51] Tas nozīmē ciešu uzraudzību pār upuru darbībām, kuru pārvietošanās bieži vien ir ierobežota, kā arī ietver vardarbības un draudu izmantošanu pret upuriem, kuri dzīvo un strādā sliktos apstākļos. [52]

Tādējādi atzīts, ka cilvēku tirdzniecība kā noziedzīgs nodarījums ietilpst Cilvēktiesību konvencijas 4. panta aizlieguma jomā. [53] Vienlaikus šīs tiesību normas tvērumā ietilpst arī atsevišķie elementi «verdzība», «parādu verdzība» un «piespiedu darbs», lai gan Cilvēktiesību konvencija šos jēdzienu atsevišķi neaplūko. [54] Uz visām šīm trim kategorijām attiecas tādi elementi kā attieksme pret cilvēkiem kā pret precēm, stingra uzraudzība, pārvietošanās ierobežošana, vardarbības un draudu izmantošana, slikti dzīves un darba apstākļi, kā arī zems atalgojums vai tā neesamība vispār. [55]

Jēdzienu «verdzība» Eiropas Cilvēktiesību tiesa raksturojusi ar tādiem apzīmējumiem kā «īpaši smaga brīvības liegšanas forma», kas ietver «[..] «verga» pienākumu atrasties citas personas īpašumā un neiespējamību mainīt savu stāvokli». [56]

Kopumā verdzība Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā raksturota kā piespiedu darba galējais veids. [57] Proti, šādā gadījumā persona tiek uzskatīta par objektu, [58] turklāt tiek laupīta tās personiskā autonomija. [59] Turklāt verdzības gadījumā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka «[..] tās atšķirīgā iezīme ir cietušā sajūta, ka viņa stāvoklis ir pastāvīgs un ka situācija, visticamāk, nemainīsies.» [60]

Būtisks cilvēku tirdzniecības definīcijas elements ir tās mērķis, proti, ekspluatācija, kas ir īpaši definēta kā piespiedu darbs vai pakalpojumi, verdzība vai tai līdzīga prakse un dažādas seksuālās izmantošanas formas. [61] Jāņem vērā, ka arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzīst, ka cilvēku tirdzniecības gadījumā aplūkotajiem jēdzieniem ir jāatbilst Palermo konvencijas nostādnēm, [62] proti, jābūt visiem cilvēku tirdzniecību raksturojošiem elementiem (rīcībai, līdzeklim, mērķim) [63], kā arī citām starptautisko tiesību normām. [54] 

Lietā S.M. v. Croatia Eiropas Cilvēktiesību tiesa akcentēja to, ka Cilvēktiesību konvencijas 4. panta tvērumā ietilpst arī seksuālās ekspluatācijas joma. Proti, lai gan «[..] gan iepriekš minētajā definīcijā ir noteikta zināma atšķirība starp cilvēku tirdzniecību piespiedu darba vai pakalpojumu sniegšanas nolūkā un cilvēku tirdzniecību seksuālas izmantošanas nolūkā, no tā nevajadzētu secināt, ka piespiedu seksuāla izmantošana nav piespiedu darbs vai pakalpojumi, jo īpaši cilvēku tirdzniecības kontekstā. [..] [P]rostitūcija un ar to saistītie jautājumi, kas neietilpst cilvēku tirdzniecības jomā, būtu jārisina atsevišķām valstīm saskaņā ar to tiesību aktiem un politiku. Tomēr šķiet skaidrs, ka piespiedu seksuālā izmantošana un piespiedu prostitūcija ietilpst [..] piespiedu vai obligātā darba definīcijas darbības jomā.» [65]

Par «piespiedu» vai «obligāto» darbu var liecināt tas, ka persona tā veikšanai piespiesta fiziski vai garīgi, proti, pārvarot personas gribu [66] un radot apstākļus, kuros tā savu darbu «[..] nav piedāvājusi brīvprātīgi». [67]

Saistībā ar brīvprātības jēdzienu vienlaikus uzsvērts, ka «[..] pat pieņemot, ka darbā pieņemšanas brīdī pieteikuma iesniedzēji bija brīvprātīgi piedāvājuši sevi darbā un labticīgi ticēja, ka saņems algu, iepriekš minētie apgalvojumi liecina, ka situācija vēlāk varēja mainīties darba devēja rīcības rezultātā. Šajā sakarā Tiesa atgādina, ka gadījumos, kad darba devējs ļaunprātīgi izmanto savu varu vai izmanto savu darbinieku neaizsargātību, lai viņus ekspluatētu, viņi nepiedāvā darbu brīvprātīgi. Ar cietušā iepriekšēju piekrišanu nepietiek, lai darbu nevarētu kvalificēt kā piespiedu darbu [..]. Tiesa ņem vērā arī apgalvojumus par piespiedu pārāk garām darba maiņām, pienācīga uztura un medicīniskās aprūpes trūkumu, kā arī vispārējo priekšstatu par piespiedu un iebiedējošu atmosfēru.» [68]

Ievērojot minēto ietvaru, Eiropas Cilvēktiesību tiesas izpratnē piespiedu darba definīciju veido trīs elementi: 

1. darbs vai pakalpojums – tas attiecas uz visiem darba, pakalpojumu un nodarbinātības veidiem, kas notiek jebkurā darbības jomā, nozarē vai sektorā, tostarp ēnu ekonomikā. Piespiedu darbs var notikt gan valsts, gan privātajā sektorā; 
2. soda draudi – tas attiecas uz plašu sodu klāstu, ko izmanto, lai piespiestu kādu veikt darbu vai sniegt pakalpojumu, tostarp soda sankcijas un dažādus tiešas vai netiešas piespiešanas veidus, piemēram, fizisku vardarbību, psiholoģiskus draudus vai algas nemaksāšanu. «Sodu» var veidot arī tiesību vai privilēģiju zaudēšana; un 
3. piespiedu raksturs – termins «piedāvāts brīvprātīgi» attiecas uz darba ņēmēja brīvu un apzinātu piekrišanu stāties darba attiecībās un viņa vai viņas brīvību jebkurā laikā atstāt darba attiecības. Piemēram, darba devējs vai vervētājs varētu iejaukties šajā brīvībā, dodot nepatiesus solījumus, lai pamudinātu darba ņēmēju pieņemt darbu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis. [69]

Atsaucoties uz Starptautiskās darba organizācijas rekomendācijām, arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka par piespiedu darbu var liecināt šādi rādītāji: [70] neaizsargātības ļaunprātīga izmantošana, maldināšana, pārvietošanās ierobežošana, izolācija, fiziska un seksuāla vardarbība, iebiedēšana un draudi, personu apliecinošu dokumentu aizturēšana, algas ieturēšana, parādu verdzība, ļaunprātīgi darba un dzīves apstākļi un pārmērīga virsstundu slodze. 

Vienlaikus šajā kontekstā sevišķi būtiska ir Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņa, ka «[..] viena rādītāja klātbūtne konkrētā situācijā dažos gadījumos var liecināt par piespiedu darba esamību, bet citos gadījumos tie var būt vairāki rādītāji, kas kopā norāda uz piespiedu darba praksi.» [71]

Vēl viens kritērijs, kuru savā judikatūrā attīstījusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, ir vērtējums par darba radīto «nesamērīgo slogu». [72] Tas ietver nepieciešamību vērtēt, vai konkrētais uzdevums radīja nesamērīgas pakāpes iejaukšanos personas brīvībā. [73] Vienlaikus ir jāvērtē, «[..] vai pastāvēja soda draudi, un jāizvērtē atšķirība starp faktiskajiem [..] darba apstākļiem un attiecīgajos darba tiesību aktos noteiktajiem darba apstākļiem» [74], kā arī jāaplūko iespējamie pārvietošanās brīvības ierobežojumi, izolācijas apstākļi un citu dzīves aspektu kontrole, [75] nepamatoti darba samaksas ieturējumi, virsstundas vai nelegālā imigranta tiesiskais statuss, [76] kā arī attiecīgā darba raksturs un apjoms. [77]

Šajā aspektā Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā Van der Mussele v. Belgium ir izstrādājusi testu, kas jāpiemēro, lai uzskatītu, ka persona neveic darbu, kas atbilst saistībām, ko tā uzņēmusies: [78] vai sniegtie pakalpojumi ietilpst attiecīgās personas parastās darbības jomā; vai pakalpojumi ir vai nav atalgoti; vai pakalpojums ietver citu kompensējošu faktoru; vai pienākuma pamatā ir sociālās solidaritātes koncepcija; un vai uzliktais slogs ir nesamērīgs. [79]

Tāpat Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir uzsvērusi – «[..] tas, ka darbiniekam netiek maksāta likumā noteiktā minimālā alga, pats par sevi nav uzskatāms par piespiedu darbu.» [80]

Līdz ar to Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir apstiprinājusi, ka «piespiedu darbs» ir jebkurš darbs vai pakalpojums, kas tiek pieprasīts no jebkuras personas, draudot ar jebkādu sodu, un kuram minētā persona nav piedāvājusi sevi brīvprātīgi. [81] Piespiedu darba gadījumā personām nav iespēju atteikties no šīm darba attiecībām un meklēt citu darbu. [82]

Vienlaikus skaidrots, ka jēdziens «piespiedu darbs» nevar attiekties tikai uz jebkāda veida juridisku piespiešanu vai pienākumu, jo «[..] piemēram, darbu, kas jāveic saskaņā ar brīvi noslēgtu līgumu, nevar uzskatīt par tādu, uz ko attiecas Konvencijas 4. pants, tikai tāpēc vien, ka viena no pusēm ir apņēmusies ar otru pusi veikt šo darbu un tiks sodīta, ja nepildīs savu solījumu.» [83]

Šajā aspektā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir paudis vērtējumu par kādu lietu, kurā «[..] iesniedzēji, lidostas veikalu darbinieki, kas sūdzējās par neapmaksātām virsstundām, bija brīvprātīgi piekrituši saviem darba apstākļiem, kas ietvēra nepārtrauktas divdesmit četru stundu maiņas. Turklāt nekas neliecināja par jebkāda veida fizisku vai garīgu piespiešanu, lai piespiestu iesniedzējus strādāt virsstundas. Tikai iespēja, ka atteikuma gadījumā viņi varētu tikt atlaisti no darba, Tiesas ieskatā neatbilda «jebkāda soda draudiem» [Cilvēktiesību konvencijas] 4. panta izpratnē. Tādējādi Tiesa uzskatīja, ka pirmais kritērijs nav izpildīts, un noraidīja sūdzību» [84].

Tādējādi lietā Tibet Menteş and Others v. Turkey Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzsvēra, ka «[..] iesniedzēji labprātīgi pieņēma savu darbu, tostarp darba un atpūtas cikla kārtību darba vietā. Nekas neliecina par jebkāda veida fizisku vai garīgu piespiešanu no iesniedzēju vai viņu darba devēja puses. Tā kā šādu pierādījumu nav, pati iespēja, ka iesniedzēji varēja tikt sodīti ar atlaišanu no darba, ja viņi būtu atteikušies strādāt saskaņā ar apstrīdēto kārtību, nav uzskatāma par draudošu sodu Konvencijas 4. panta izpratnē.» [85]

Vēl kādā lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesa nonāca pie secinājuma, ka personu apliecinošu dokumentu glabāšana pie darba devēja nav izšķirošs faktors, lai konstatētu cilvēku tirdzniecību. [86]

Noskaidrojot nodarbinātības būtību un izmeklējot apgalvojumus par iespējamo cilvēku tirdzniecību, Eiropas Cilvēktiesību tiesa arī uzsvērusi nepieciešamību vērtēt personu darba apstākļus un sadzīves apstākļus, ja darba devējs nodrošinājis dzīvesvietu. [87] 

Kā pamats konstatējumam par izdarītu cilvēku tirdzniecību kādā lietā bija Eiropas Cilvēktiesību tiesas atzinums, ka «[..] darba ņēmēji nebija saņēmuši algu sešus mēnešus, viņi bija saņēmuši tikai ļoti nelielu summu par pārtiku, kas tika atskaitīta no algas, un darba devējs viņiem bija apsolījis, ka samaksās viņiem vēlāk. Apsūdzētie savas prasības uzspieda ar draudiem un ieročiem, ko viņi nēsāja līdzi. Strādnieki strādāja ārkārtīgi smagos fiziskos apstākļos un nogurdinoši ilgas darba stundas, kā arī bija pakļauti pastāvīgai pazemošanai. Darba devējs 2013. gada 17. aprīlī informēja strādniekus, ka viņš viņiem nemaksās un nogalinās viņus, ja viņi neturpinās pie viņa strādāt. Tā kā darba ņēmēji nepakļāvās draudiem, viņš lika viņiem aiziet un brīdināja, ka viņu vietā nodarbinās citu komandu un nodedzinās viņu būdas, ja viņi atteiksies aiziet. Apsolot viņiem elementāru pajumti un dienas algu EUR 22 apmērā, kas bija vienīgais risinājums, lai upuriem būtu iztikas līdzekļi, darba devējs bija spējis iegūt viņu piekrišanu darbā pieņemšanas brīdī, lai vēlāk viņus ekspluatētu.» [88]

Vienlaikus Eiropas Cilvēktiesību tiesa pat šādus apstākļus neatzina kā verdzības situāciju. [89]

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir pievērsusies arī piekrišanas jautājumam, atzīmējot to, ka piekrišanas neesība ir ekvivalents personas izvēles neesamībai saistībā ar konkrētā darba veikšanu. [90] Tādējādi katrā individuālā gadījumā ir jānoskaidro, vai potenciālajam upurim patiešām nebija iespējas izmantot tiesību aizsardzības līdzekļus vai citus instrumentus, lai atteiktos no uzdevuma izpildes. Šajā aspektā ir jāvērtē gan fiziskie, gan psiholoģiskie faktori saistībā ar personas izvēles iespējām. [91]

Lietā S.M. v. Croatia Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzsvēra, ka, ja «[..] ja darba devējs ļaunprātīgi izmanto savu varu vai izmanto savu darbinieku neaizsargātību, lai viņus ekspluatētu, viņi nepiedāvā savu darbu brīvprātīgi» [92].

Tādējādi tika secināts, ka «[..] ar cietušā iepriekšēju piekrišanu nepietiek, lai izslēgtu darba kvalificēšanu kā piespiedu darbu» un ka «jautājums par to, vai persona labprātīgi piedāvā sevi darbam, ir faktisks jautājums, kas ir jāizskata, ņemot vērā visus attiecīgos lietas apstākļus» [93]

Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā sniegts skaidrojums arī jautājumam par cilvēku tirdzniecības upura statusa atzīšanu. Šajā aspektā norādīts, ka «[..] potenciāla cilvēku tirdzniecības upura statusa administratīvu atzīšanu nevar uzskatīt par cilvēku tirdzniecības kā noziedzīgā nodarījuma sastāva esības pierādīšanu kā notikušu.» [94] Proti, «[š]āda īpaša attieksme pret potenciālo cilvēku tirdzniecības upuri ne vienmēr paredz oficiālu apstiprinājumu tam, ka noziedzīgais nodarījums ir konstatēts, un tā var būt neatkarīga no iestāžu pienākuma veikt izmeklēšanu. Patiešām, (potenciālajiem) cietušajiem ir nepieciešams atbalsts vēl pirms cilvēku tirdzniecības nozieguma oficiālas konstatēšanas; pretējā gadījumā tas būtu pretrunā ar cietušo aizsardzības mērķi cilvēku tirdzniecības gadījumos.» [95]

Savukārt «[u]z jautājumu, vai ir konstatējams noziedzīga nodarījuma sastāvs, ir jāatbild turpmākajā kriminālprocesā» [96]. Vienlaikus būtisks ir arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas norādījums, ka «[š]ajā sakarā Tiesa uzsver arī nepieciešamību aizsargāt aizdomās turēto vai apsūdzēto tiesības, jo īpaši tiesības uz nevainīguma prezumpciju un citas taisnīga procesa garantijas saskaņā ar Konvencijas 6. pantu» [97].

Tādējādi argumentam par cietušā piekrišanu parasti tiek piešķirta relatīva nozīme, uzsverot to, ka nepieciešams ņemt vērā visus konkrētās lietas apstākļus. [98] Cita starpā apstākļu izvērtējums prasa kopējās situācijas kontekstā aplūkot to, kādu apsvērumu dēļ persona izvēlējās neiebilst savam darba devējam par to, ka nevēlas veikt konkrēto darbu. [99]

Saistībā ar šādas kategorijas nodarījumu izmeklēšanu Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā ir attīstīts standarts, kam jātiek ievērotam, izmeklējot iespējamus cilvēku tirdzniecības gadījumus. Šajā aspektā skaidrots, ka – «[..] iestādēm ir jāveic visi iespējamie pasākumi, lai savāktu pierādījumus un noskaidrotu lietas apstākļus. Izmeklēšanas secinājumiem jo īpaši jābalstās uz rūpīgu, objektīvu un objektīvu visu attiecīgo elementu analīzi. Ja netiek ievērots acīmredzams izmeklēšanas virziens, tas izšķirošā mērā mazina izmeklēšanas spēju noskaidrot lietas apstākļus un vainīgo personu identitāti.» [100]

Turklāt ticis atzīmēts, ka «[p]rocesuālais pienākums ir prasība attiecībā uz līdzekļiem, nevis rezultātiem. Nav absolūtu tiesību panākt kādas konkrētas personas kriminālvajāšanu vai notiesāšanu, ja nav pieļautas vainojamas kļūdas, cenšoties saukt pie atbildības noziedzīgus nodarījumus izdarījušās personas. Tādējādi tas, ka izmeklēšana beidzas bez konkrētiem vai ar ierobežotiem rezultātiem, pats par sevi nenorāda uz nekādiem trūkumiem. Turklāt procesuālo pienākumu nedrīkst interpretēt tā, ka tas iestādēm uzliek neiespējamu vai nesamērīgu slogu. Tomēr iestādēm ir jāveic visi iespējamie saprātīgie pasākumi, lai savāktu pierādījumus un noskaidrotu lietas apstākļus. Jo īpaši izmeklēšanas secinājumiem ir jābalstās uz rūpīgu, objektīvu un objektīvu visu attiecīgo elementu analīzi.» [101]

Līdz ar to, lai «[l]ai izmeklēšana būtu efektīva, tai jābūt neatkarīgai no notikumos iesaistītajām personām. Tai arī jāspēj panākt, lai vainīgās personas tiktu identificētas un sodītas. Tas nav pienākums attiecībā uz rezultātu, bet gan uz līdzekļiem. Prasība par tūlītēju un saprātīgu paātrinātību ir netiešā veidā ietverta visos gadījumos, bet, ja ir iespējams attiecīgo personu izvest no kaitīgās situācijas, izmeklēšana ir jāveic steidzami. Cietušais vai tuvs radinieks ir jāiesaista procedūrā tādā mērā, kāds nepieciešams, lai aizsargātu viņa vai viņas likumīgās intereses.» [102]

Apkopojot šo ieskatu, būtiski izcelt Eiropas Cilvēktiesību tiesas pausto nostādni, ka, izmeklējot potenciālos cilvēku tirdzniecības gadījumus, nacionālajām iestādēm ir jāizvēlas tāda analītiskā pieeja, atbilstoši kurai tiek ņemti vērā visi lietas apstākļi. [103] Tāpat judikatūrā skaidrots, ka «[..] rīcību vai situāciju nevar raksturot kā cilvēku tirdzniecības gadījumu, ja tā neatbilst starptautiskajās tiesībās noteiktajiem kritērijiem, kas attiecas uz šo nodarījumu.» [104]

Noslēdzot lakonisko ieskatu cilvēku tirdzniecības kā noziedzīga nodarījuma juridiskās kvalifikācijas niansēs un elementos, kas ņemami vērā tiklab tiesību normu piemērotājiem un valsts apsūdzības funkcijas realizētājiem, kā personām, kurām ir tiesības uz aizstāvību, būtiski akcentēt to, ka pilngadīgu cietušo gadījumā ir jākonstatē visas trīs pazīmes: darbība (rīcība), līdzekļi un mērķis. 

Aplūkojot ekspluatatīvā mērķa juridisko būtību, nav mazsvarīgi ielāgot to, ka ne visas nodarbošanās un ne visi apstākļi ir uzskatāmi par cilvēku tirdzniecības indikatoriem. Nodarbošanās ir cilvēka pašsaglabāšanās un pašattīstības izpausme, līdz ar to tieši nodarbinātības ietvaros veidojas un nostabilizējas cilvēka personība, kurai konkrētais darbs citstarp nodrošina iztikas līdzekļus un ir veids, kā sniegt savu ieguldījumu kopējā sabiedrības sniegumā. [105] Šo pašrealizāciju personas var īstenot daudzveidīgās formas, tostarp – kalpojot profesionālajam aicinājumam, kuram varbūt nevēlētos sekot vairums citu līdzcilvēku, piemēram, nodarbes zemā atalgojuma vai prestiža trūkuma dēļ. Satversmes tiesa šajā ziņā uzsvērusi, ka nodarbinātība vienmēr ir gan personas nepieciešamība, gan brīvība un šie aspekti nav nošķirami. [106]

Aplūkojot nodarbinātības jēdziena būtību un šauro robežšķirtni, kas dažkārt liedz precīzi noskaidrot, vai konkrētās darbības patiešām būtu uzskatāmas par cilvēku tirdzniecību, būtiski apzināties, ka pamata perspektīva, kā vērtēt šādu lietu kategoriju, ir saprast, ka pats darba veicējs ir primāri ieinteresēts rast tādus darba apstākļus, kas atbilstu viņa spējām, kvalifikācijai un citām preferencēm.