Pārdomājot Lūdes kāzusu, izrādās, nemaz nav tik pārsteidzoši, ka arī šodien, vairāk kā pēc divsimt gadiem, cilvēce, lai arī nereti atsevišķos jautājumos diametrāli pilnīgi pretēji, joprojām turpina risināt precīzi tieši to pašu būtisko eksistenciālo jautājumu kompleksu (turklāt izmantojot tos pašus atslēgas vārdus: brīvība, morāle un sirdsapziņa [2]), kas arī toreiz, izmeklējot šo «savādo krimināllietu», nodarbināja aristokrāta-inkvizitora grāfa fon Mellīna prātu. 

Atstājot pagaidām atklātu jautājumu, vai toreizējā inkvizīcijas (izmeklēšanas) kriminālprocesa modeļa ietvaros, mūsdienu Latvijas kriminālprocesuālistu valodā izsakoties, tika nodrošināts taisnīgs krimināltiesisko attiecību noregulējums Lūdes lietā (aizsteidzoties izklāstam nedaudz priekšā, gan jāsaka, ka pašiem autoriem par to nekādu šaubu neradās, vismaz tiktāl, ciktāl tas neattiecas uz pēdējam noteiktajiem kropļojošajiem miesas sodiem, lai gan tie objektīvu iemeslu dēļ tā arī netika izpildīti), acīmredzot sākotnēji būtu vērts vēlreiz atcerēties dažas svarīgas detaļas no paša Lūdes īsās dzīves stāsta. 

Iespējams, tām varētu būt nozīme, atvieglojot autoru jau tāpat visnotaļ grūto un pat gandrīz neiespējamo uzdevumu šajā pašai par sevi nepateicīgajā nodarbē – nedaudz tālāk arī pamatot savus, iespējams, ievērību nemaz nepelnošos secinājumus par jau minēto kontroversiālo [3] (būtībā – metafizisko [4]) kategoriju [5] – brīvības, morāles un sirdsapziņas – izpratnes būtisko transformāciju kopš apgaismības laikmeta līdz mūsdienām.

Kā redzams no grāfa fon Mellīna izklāsta, Lūdes vecāki, būdami muižas dzimtcilvēki, ne tikai bija panākuši sev un saviem bērniem brīvību, bet arī bija atstājuši viņiem ievērojamu mantojumu un nodrošinājuši, vismaz pašam Lūdem, labu izglītību. [6] Saprotamu iemeslu dēļ iegūt papildu ziņas par Lūdes vecākiem gan nebija iespējams. Tomēr, domājams, autori pārāk nekļūdītos savos pieņēmumos, ja uzdrīkstētos apgalvot, ka ar vislielāko varbūtību pēdējais auga tā dēvētajā klasiskajā, proti, patriarhālajā un kristīgās ticības ģimenē (konfesijai šeit nebūtu nozīme), kur brīvības iegūšanas priekšnosacījumi bija pašdisciplīna, pašaizliedzība, smags darbs un taupība, jeb, Frīdriha Augusta fon Hajeka [7] vārdiem sakot, pilnīgi konkrētas «morālās prakses» [8]. Arī bērni ģimenē bija dzimtas pastāvēšanas jautājums, kuriem būtu bijis jāturpina šo kādreiz iesākto un īsti nekad nebeidzošos ceļu uz pilnīgu personisko brīvību, ko dāvināt, protams, neviens negrasījās. Taču kaut kas acīmredzot nogāja greizi. Vai patiešām jaunais Lūde tika bez mēra lutināts, lai viņš piedzīvotu vieglākas dienas nekā paši vecāki, vai arī notika kādi citi neparedzēti apstākļi, to laikam vairs nebūs lemts uzzināt nevienam. Tomēr šajā gadījumā tam arī nav nozīmes, jo šī Lūdes dzīves skumjā stāsta morāle slēpjas citā Hajeka formulētajā atziņā, ka brīvība kā politiskais institūts radās nevis no abstraktas «cilvēku tieksmes pēc brīvības», ar to domājot tikai atbrīvošanos no ierobežojumiem, kā to acīmredzot saprata arī pats Lūde (un kā to diemžēl nereti izprot arī mūsdienu globāli orientētajā politiskajā diskursā), bet gan no tieksmes norobežot kaut kādu drošu individuālās dzīves sfēru. [9] 

Proti, lai kā tas arī negrieztu ausīs šobrīd valdošo – ideoloģiski klaji sociālistisko – uzstādījumu propagandētājiem un izklausās visādi citādi nepopulāri, tas nozīmē ģimenes, dzimtas, galu galā dinastijas bagātības (ja nu galīgi nepatīk šis vārds, tad vismaz – pārticības) vairošanu šajos ietvaros no paaudzes paaudzē. Līdz ar to tad, kad šāds ģimenes vērtību modelis tiek apšaubīts, tad, kad cilvēkiem pilnā nopietnībā tiek iestāstīts, ka gribēt būt bagātiem (pārtikušam un pašpietiekamam) ir slikti, jo tas esot pārspīlēts egoisms (individuālisms), kad viņiem vairāk vai mazāk maskētā veidā liedz tiesības uz kādu komerciālas darbības veidu abstraktas vispārības labad, vai atņem smagā darbā nopelnītos augļus vai nu ar netaisnīgu nodevu un nodokļu palīdzību, vai arī gluži vienkārši tos konfiscē, tad tas, vadoties pēc šādas loģikas, patiesībā varētu nozīmēt neko citu, vismaz Hajeka izpratnē, kā atņemt cilvēkiem jebkādas cerības uz brīvību.

Iespējams, dzimtcilvēku – Lūdes vecāku – un mūsdienu Latvijas cilvēku liktenis tādēļ šādā nozīmē varētu būt gluži labi salīdzināms. Atšķirība ir gan vienā būtiskā aspektā. Ja stāstā par Lūdi droši vien vairums darbojošās personas, tajā skaitā, grāfs fon Mellīns un viņu laikabiedri citviet Eiropā (lai gan ar zināmām atrunām, piemēram, kaut vai Voltēra gadījumā, kas arī strikti hronoloģiski raugoties, iespējams, gan nav labākais piemērs), vēl aizvien ticēja universālas morāles vērtībām, kas nepārprotami sakņojās dekalogā [10] un kas attiecīgi caur kristīgās reliģijas dogmatiku katrā individuālā gadījumā varēja arī transformēties attiecīgajās garīgajās praksēs (rituālos), tad šobrīd šādu uzvedības noteikumu līdzi atnesto neizbēgamo ierobežojumu sakrālais [11] konteksts ir gandrīz pilnībā nojaukts. Tādējādi šobrīd ar morāli [12] visbiežāk saprotot vienīgi sabiedrības aktuālās kopdzīves realitātei vēlamus un nereti arī uzspiestus jeb mākslīgi konstruētus ārējās uzvedības noteikumus kā sastingušas manieres, līdz ar to pēdējiem nepārprotami iegūstot vairāk vai mazāk farizejisku [13] ievirzi. To skaidri demonstrē mūsdienu politiķu divkosība un liekulība.

Tādēļ, šajā vietā atstājot detalizētāku Lūdes visnotaļ degradētās personības profila turpmāku apceri pašu lasītāju ziņā, autoru ieskatā, turpinājumā papildus būtu pievēršama uzmanība tieši apgaismības laikmeta un tam sekojošās Lielās Franču revolūcijas atnestajām vērienīgajām pārmaiņām tā laika cilvēku morālajās paradigmās [14] kopumā un vispār. Kontrastējošam salīdzinājumam šeit iesākumam tādēļ arī lieti noderēs neliels ieskats «pazudušā dēla» lietu izmeklējošā tiesneša – grāfa fon Mellīna – biogrāfijā. 

Tās fakti ne tikai pietiekoši labi ļauj izprast šī vēstures perioda kārtu sabiedrības būtību Vidzemē un vispār Eiropā, bet arī nepārprotami samilzušo vērtību sistēmas konfliktu jau tobrīd, kas, objektīvi raugoties, nebūt nav beidzies, tam vēl joprojām turpinot savu eskalāciju [15], kā jau minēts, arī mūsdienās. Tomēr jautājumam, kurp novedīs šobrīd nepārprotami dominējošais un uzvarošais morālais relatīvisms, tam it kā par katru cenu cenšoties pēc iespējas ātrāk nonākt līdz savai galējai iekšējai konsekvencei – totālai godbijības pret jebkādiem universāliem morāliem «kategoriskiem imperatīviem» izzušanai ar visām no tā tālāk izrietošajām un turklāt pietiekoši viegli paredzamām sekām [16], autori nepievērsīsies, jo tādējādi jau pārāk acīm redzami nonāktu ārpus tēmas ietvariem.

Jebkurā gadījumā, kā uzskatīja Hajeks, 17.–18. gadsimta franču domātāju vidū sāka parādīties dažāda veida jaunas ietekmīgas idejas, kas, ja tās aplūko kopsakarībā, jau var vērtēt kā patiesu izaicinājumu paplašinātās kārtības jeb kapitālisma galvenajām vērtībām un institūtiem.

Kā pirmā no šīm idejām atspoguļoja racionālisma tās īpašās formas pastiprināto ietekmi saistībā arī ar mūsdienu zinātnes attīstību, proti, «konstruktīvismu» [17] vai «scientismu» [18]. Turpmākajos dažos gadsimtos tās praktiski pilnībā pārņēma tos, kas nodarbojās ar prāta problēmām un tā lomu cilvēka darbībā.

Taču šī savdabīgā racionālisma forma, Hajeka ieskatā, bija pilnīgi pārsteidzīga, izaugot no tādas zinātnes un racionalitātes maldīgas koncepcijas, kas pamatojās prāta ļaunprātīgā izmantošanā un, kas pats galvenais, neizbēgami noveda līdz cilvēku institūtu dabas un izveidošanās kļūdainas traktēšanas. Apbruņojoties ar šo interpretāciju, morālisti uzsāka savu uzvaras gājienu prāta un civilizācijas augstāko vērtību vārdā, bet beidza ar to, ka glaimoja neveiksminiekiem un mudināja cilvēkus uz savu pašu primitīvāko iekāru apmierināšanu.

Tādējādi, kā uzskatīja Hajeks, šai racionālisma formai jaunajos laikos [19], sākot no Renē Dekarta [20], bija raksturīgs ne tikai noraidīt tradīcijas, bet arī apgalvot, ka it kā tīrs prāts var tieši, bez jebkāda veida starpposmiem, apkalpot cilvēciskās vēlmes, kā arī – vadoties tikai no sevis paša – radīt jaunu pasauli, jaunu morāli, jaunas tiesības un pat jaunu attīrītu valodu. Līdz ar to, kaut arī šī teorija ir gluži vienkārši maldīga [21], tā vēl joprojām valda zinātnieku, kā arī rakstnieku, mākslinieku un intelektuāļu vairākuma prātos.

Savukārt, kā norādīja Hajeks, otra tuva iepriekšējai ideja, kas meta izaicinājumu tā laika morālei un kas vēlāk fundamentāli nostiprinājās cilvēku prātos, parādījās Ruso darbos. Lai arī šo savdabīgo domātāju bieži vien pieskaita pie iracionālistiem [22] vai pat romantiķiem [23], viņa uzskati nepārsniedza iepriekš minētās robežas un līdz ar to būtībā atradās dziļā kartēzisma [24] ietekmē.

Kā to aprakstīja Hajeks, galvu reibinošās Ruso idejas sāka dominēt «cilvēces progresīvajā domā», un to uzbudinājuma ietekmē cilvēki aizmirsa, kā jau iepriekš tika minēts, ka brīvība kā politiskais institūts radās nevis no «cilvēku tieksmes pēc brīvības», ar to domājot tikai atbrīvošanos no ierobežojumiem, bet gan no tieksmes norobežot kaut kādu drošu individuālās dzīves sfēru.

Tādējādi ar laiku Ruso lika cilvēkiem aizmirst, ka uzvedības noteikumi ir neizbēgami ierobežojumi un ka tieši tie rada kārtību. Viņš lika aizmirst, ka tieši tādēļ, ka šie noteikumi sašaurina to līdzekļu izvēli, ko katrs indivīds var izmantot savu nolūku īstenošanai, tie vienlaikus arī neparasti paplašina mērķu izvēli, kur ikviens var censties sasniegt veiksmīgu rezultātu. [25]

Ruso savu slaveno 1762. gadā sarakstīto darbu «Sabiedriskais līgums» [26] arī iesāka ar apgalvojumu, ka «cilvēks piedzimst brīvs, bet visur viņš ir važās», tādējādi paziņojot par savu vēlmi atbrīvot cilvēkus no visiem «mākslīgajiem» ierobežojumiem, pārvēršot tā dēvēto mežoni par īstenu intelektuāļu-progresistu varoni. Ruso aicināja ļaudis nokratīt no sevis nost tos ierobežojumus, kuriem viņi patiesībā bija tieši parādā par savu augsto darba ražīgumu un pašu strauji pieaugušo skaitu. Līdz ar to Ruso izstrādāja brīvības koncepciju, kas kļuva par lielāko šķērsli ceļā uz minēto labumu sasniegšanu. Tādējādi būtībā tieši Ruso izsniedza intelektuālu licenci uz nevērīgu attieksmi pret ierobežojumiem, ko uzliek kultūra, uz centieniem iegūt «brīvību» no ierobežojumiem, kas patiesībā vienīgie veicināja pašas brīvības rašanos, tiesiskumu, kā arī uz to, lai šie uzbrukumi brīvības fundamentam turpmāk dēvētos par «atbrīvošanos». Rezultātā arī «īpašums» kļuva arvien aizdomīgāks, un to jau vairs ne visur atzina par paplašinātās kārtības jeb kapitālisma izveidošanās atslēgas faktoru. Vēl arvien biežāk un labprātāk tika izteikti pieņēmumi, ka noteikumus, kas regulē individualizētā īpašuma norobežošanu un nodošanu, var aizstāt ar centralizētu lēmumu pieņemšanu par tā izmantošanu. [27] 

Arī pie paša Ruso, līdzīgi kā pie Voltēra un citu ievērojamu apgaismības laikmeta domātāju personībām autori sīkāk pakavēsies nedaudz vēlāk. 

Taču, vēlreiz atgriežoties pie Lūdes personības, protams, grūti viņu būtu uzskatīt par «intelelektuāli-progresistu», tomēr viņa paustajā, itin ka «uz līdzcilvēku palīdzību nemaz neesot jēgas cerēt, jo tagadējā pasaule, [..] necenšas palīdzēt neveiksmīgajiem [un ka] tādus cietsirdīgus ļaudis, kuri nav gatavi palīdzēt nelaimē nonākušajiem, ir jāšauj nost, lai ir pagalam», pietiekoši droši var saskatīt vēlāko muižu dedzinātāju un ekspropriētāju ideoloģijas fundamentālākās atziņas.

Citiem vārdiem sakot, pamazām vēstures avanscēnā [28] sāka parādīties jauni dzīves noteicēji. Sākās «atbrīvošanās no sirdsapziņas kā himēras» [29] laikmets. 

Sirdsapziņai kā no dzīvnieciskā nošķirošai vertikālai cilvēciskai dimensijai jeb augstākai instancei šaura ego priekšā, paģērē striktus kritērijus, bez kuriem arī nemaz nav iespējama nedz personiskā grēcīguma atziņa, nedz arī secīgi to nožēla. Grāfa fon Mellīna tēlaini aprakstītā Lūdes «sirdsapziņas asināšana» tādēļ ir jāuztver nevis kā pikanta vai anekdotiska detaļa lasītāja izklaidei, bet gan tikpat dziļi un nopietni kā to vēl joprojām uztvēra pats šīs «savādās krimināllietas» izmeklētājs-tiesnesis.

Tādējādi Vidzemes kriminālprocesa 18. gadsimtā kriminālprocesuālo procedūru kontekstā priekšplānā pašsaprotami izvirzās arī būtiskais Dieva (kā pirmcēloņa, visa Radītāja, kas uztur visu lietu, būtņu un personu eksistenci, nosaka to galamērķi, eksistences jēgu un likumu [30]) figūras jautājums. Dažādu iemeslu dēļ juridiskajā literatūrā, vismaz par kriminālprocesa jautājumiem, tas ir nepietiekoši dziļi novērtēts aspekts, kas novedis pie tā, ka no modernā kriminālprocesa aploka (kā mēdza izteikties pērnā gadsimta 20.–30. gadu juristi), tas jau gluži pašsaprotami šodien ir izmiris pavisam (līdzīgi kā liecinošās personas zvērests Latvijā šī tiesību institūta sākotnējā nozīmē). Iespējams tas skaidrojams ar to, ka Dieva figūras izmantošana «civilizēto» ļaužu jebkādas savstarpējās komunikācijas diskursā [31] pakāpeniski vispār ir kļuvusi ļoti neērta, jūtīga un «intelektuāļu» aprindās pat nereti izsmieta tēma.

Tomēr 18. gadsimta beigu kriminālprocesā Dieva figūrai pēc gadsimtiem ilgi iekustinātās inerces vēl joprojām bija būtiska nozīme. Tādēļ nav iespējams izvairīties no šī aspekta ignorēšanas. Iepriekš aprakstītā pēc tiesas lūguma priestera vairākkārtīgi veiktā Lūdes «sirdsapziņas asināšana» un pēdējā gluži «bezdievīgā» acīm redzamā melošana, pat zvērot pie Dieva par savu nevainīgumu, dievbijīgajam, lai arī apgaismības laikmeta ietekmētajam grāfam fon Mellīnam tik un tā varēja būt visai nopietns morāls pārbaudījums. 

Šis laiks kriminālprocesa vēsturē kopumā bija zīmīgs ar to, ka humānais un visnotaļ slavējamais spīdzināšanas aizliegums vienlaikus šī kāzusa kontekstā plašāk atvēra vārtus meliem kriminālprocesā. Kādēļ? Tādēļ, ka laika gara līdzi atnestais morālais relatīvisms pakāpeniski un nepielūdzami sāka izdarīt būtiskas un neatgriezeniskas izmaiņas cilvēku apziņā un vēlme izvairīties no spīdzināšanas melošanu padarīja iespējamu arī tiem, kuri nebūtu izturējuši mokošas miesiskas sāpes. 

Cita starpā, droši vien nebūtu pareizi apgalvot, ka Lūde bija absolūts «bezdievis». Spriežot pēc viņa kvēlajām savas ticības apliecinājuma tirādēm un apelēšanas pie Dieva varenības un žēlastības, tā nu gluži nebija. Tomēr pavisam noteikti viņš atšķirībā no sava procesuālā oponenta grāfa fon Mellīna, kā mēdz sacīt vecāka gadu gājuma ļaudis, vairs nebijās Dieva, lai cik tas smieklīgi un naivi varētu šķist vienam otram «intelektuālim». Citiem vārdiem sakot, dievticība, lai kādā formā tā arī neizpaustos, vairs nenozīmēja kongruenci [32] ar dievbijību, kas vienmēr iet kopsolī ar patiesu grēku nožēlu. 

Tādējādi grāfa fon Mellīna šaubas par Lūdes vainīgumu, neraugoties uz acīm redzamiem pēdējā vainas pierādījumiem, visdrīzāk balstījās viņa paša nespējā noticēt spēcīgu kognitīvu disonansi izraisošai šādai pēkšņi par aktualitāti kļuvušai patoloģiska melīguma parādībai, aizsedzoties ar it kā pareizi lietotiem Dieva vārdiem. Kā lai šeit neatceras simts gadus vēlāk brāļu Kaudzīšu «Mērnieku laikos» attēloto Oliņieti kā spilgtu farizejisma piemēru.

«Vai gan tu visu mūžu gribi izdzīvot kā koks bez neviena grēciņa? Kam tad tev vajag to lielo lūgšanu un raudāšanu? Kam tad vajadzēja Pestītājam ciest un mirt? Ak skaudīgs! Tad es nepaceltos ne augšā. Kura svētdiena ir pagājusi, kad neesam turējuši Dieva vārdu mājā un klausījušies baznīcā, vai arī kur tu nebūtu viņu sludinājis citā vietā? Dažu svētdienas vakaru acis gandrīz sūrkst no raudāšanas, īpaši kad ir bijuši jādzird vairāk bēru dievvārdi. Es nezinu cik dziesmas vien netiek pa nedēļu izdziedātas? Man tā Dieva mīlēšana tīri vai iedzimta: — lai iemu kurp iedama, lai daru ko darīdama, bet Dieva vārdu man vajag mutē. Ziņģes es neesmu par cik gadu ņēmusi mutē, kamēr, varbūt, tai jaunības trakumā, kad Pestītāju vēl nepazinu. Kad nu vienādi ir tā Dieva labā dzīvots, un viņa prāts vien darīts, vai tad gan viņš var tūliņ apskaisties, ja kādreiz neizdarām gluži tā vien kā viņš grib? Ko tad līdz tāda svētības un žēlastības krāšana, ja pats krājējs nedrīkst no viņas ne pilītes baudīt jeb ar viņu savus parādus nolīdzināt?» [33] Tādējādi brāļi Kaudzītes attēlojuši ne tikai Oļiņietes pārspīlēti izrādīto dievticību, bet arī izteiktu viņas morālo liekulību, vienlaikus spilgti līdz ar to iezīmējot 19. gadsimta vidus noteiktas latviešu daļas portretu.

Lai kā tur arī nebūtu, grāfa fon Mellīna personības sakarā mūsdienīgi aktuāla un atklāta paliek atziņa, ka tomēr laikam jau labāk ir tad, ja ļaundaris nebīstas Dieva, kas droši vien ir gluži dabiski, bet nevis, ja to dara kriminālprocesa virzītājs…

Patiesībā grēku nožēlas jautājums bija arī šo laiku inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesa būtība, kas skaidri izpaudās arī kriminālprocesa gaitu reglamentējošos tiesību avotos, par kuriem vēl tiks runāts tālāk. 

Tādējādi, iespējams, grāfs fon Mellīns šo krimināllietu arī uzskatīja par savādu tieši tāpēc, ka viņa praksē tas bija ekstraordinārs gadījums, jo viņš pirmo reizi bija sastapis divu dimensiju cilvēku bez trešās, proti, bez sirdsapziņas.

Savukārt grāfa fon Mellīna personības iezīmes daudz ko pasaka arī par tā laika «inkvizitora» tiesiskuma izpratnes avotiem un standartiem un viņa kā tiesneša personiskās pārliecības veidošanās mehānismiem, kas tostarp arī izskaidro gan viņa pašas veiktās Lūdes lietas skrupulozo izmeklēšanas gaitu, gan arī cieņas pilno attieksmi pret viņa rīcībā nodoto inkvizītu.