No tiesnešu neatkarības un likumpakļautības nodrošināšana principa kriminālprocesā, ievērojot iepriekš sniegto izklāstu, [1] tādējādi ir atvasināma kāda ļoti būtiska garantija, kas cita starpā vērsta uz apsūdzētā tiesību aizsardzību – tiesas apspriede, kuru garantē un aizsargā tiesnešu apspriedes noslēpums. [2]

Skaidrojot šī institūta saturu, tiesību doktrīnā ir norādīts, ka pēc tam, kad krimināllietā visi lietas apstākļi ir pilnīgi noskaidroti atklātā tiesas sēdē, piedaloties apsūdzētajam, aizstāvim un citiem likumā noteiktajiem procesa dalībniekiem, un kad tiesa ir noklausījusies visu lietas apstākļu iztirzājumu un novērtējumu tiesu debatēs un dzirdējusi apsūdzētā pēdējo vārdu, viss tiesas sastāvs iet apspriesties un taisīt kriminālspriedumu. [3] Kā savulaik norādīja profesors Arturs Liede, tas ir visatbildīgākais moments iztiesāšanas stadijā, līdz ar to jebkāds, pat šķietams tiesnešu neatkarības apdraudējums šajā tiesvedības posmā nav pieļaujams. [4]

Lai izslēgtu jebkādu blakus ietekmi uz tiesnešiem un objektīvi garantētu tiem pilnīgas neatkarības situāciju sprieduma taisīšanas laikā, likums pieļauj apspriežu istabā atrasties tikai tiem tiesnešiem, kas ietilpst tiesas sastāvā izskatāmajā lietā. Tiesas sastāvu noteic lietas izskatīšanas sākuma brīdis. Lietas izskatīšanas sākuma brīdī klāt neesošs tiesnesis nevar vēlāk pievienoties tiesas sastāvam. [5] Pat īslaicīga citu personu klātbūtne apspriežu istabā ir kategoriski aizliegta – šī aizlieguma pārkāpums ir viens no absolūtajiem kasācijas iemesliem. [6] Tas nozīmē, ka nolēmums, kas taisīts, pārkāpjot tiesnešu apspriedes noslēpumu, katrā ziņā atceļams neatkarīgi no tā pareizības pēc būtības.

Izņēmumu loks no šī principa ir ļoti šaurs – apspriežu istabu tiesnesis drīkst atstāt tikai atpūtas laikā. [7]

Plašu ieskatu tiesas apspriedes institūta praktiskās norises īpatnībās sniedzis Satversmes tiesas tiesnesis Jānis Neimanis, vispirms norādot, ka tiesas sēdes priekšsēdētājs vienmēr raugās, lai apspriede būtu organizēta un lietišķa. Apspriedē tiesas sēdes priekšsēdētājs izvirza izlemjamos jautājumus. To secība un skaits ir atkarīgi no konkrētā procesa veida un prasījuma. Apspriedē prasījums tiek izskatīts noteiktā loģiskā secībā: vispirms tiek izlemta prasījuma pieļaujamība jeb procesuālie jautājumi, bet pēc tam – izskatāmās lietas būtības un satura jautājumi jeb tā pamatotība. Tiesas sēdes priekšsēdētājs formulē tiesnešiem jautājumus, par kuriem pieņemams lēmums balsojot, bet pēc balsojuma – pieņemto lēmumu. Likums nenoteic balsojuma formu, piemēram, paceļot roku, piekrītoši pamājot ar galvu, taču nav pieļaujams slēgts balsojums, jo katrs tiesas sastāvā ietilpstošais tiesnesis ir personiski atbildīgs par tiesas nolēmumu. Tādēļ tiesneša balsojumam apspriedē jānotiek atklāti. [8]

Apspriedes atsevišķai un slēgtai noturēšanai ir jābūt ārēji atpazīstamai, lai pārējā publika, kas piedalās tiesas sēdē lietas izskatīšanā mutvārdu procesā, var konstatēt, ka tiesas spriedums lietā taisīts, noturot tiesnešu apspriedi. [9] Minētais nozīmē, ka apspriedes noturēšana ir indikators tam, lai personā raisītu uzticēšanos par to, kad un kādos apstākļos tiesa lems par jautājumu, kas nodots tās vērtējumam.

Tiesību doktrīnā, vērtējot jēdziena «uzticēšanās» korelāciju ar tiesas spriešanu, skaidrots, ka «[t]iesvedības augsta kvalitāte ir arī būtisks priekšnoteikums, lai palielinātu sabiedrības uzticēšanos Augstākajai tiesai un tiesu sistēmai kopumā. Līdzīgi arī tiesvedības ātrums ir būtisks, lai veicinātu sabiedrības uzticēšanos tiesu varai. Turklāt tam ir nozīmīga loma indivīda tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanā. Tādējādi, lai nodrošinātu tiesvedības augstu kvalitāti un samazinātu tās īstenošanas termiņus, ir jāpalielina kasācijas instances tiesas resursi, kas korelē ar izmaksām, vai arī jākoriģē tiesas uzdevumi, pamatojoties uz kasācijas tiesvedības prioritātēm, vai arī jāveic abi minētie pasākumi.» [10]

Procesuālie likumi tekstuāli atšķiras jautājumā par to, kur noturama tiesnešu apspriede. Kriminālprocesa likums noteic, ka tiesnešu apspriede noturama apspriežu istabā, Civilprocesa likumā likumdevējs ar 2018. gada 1. martu atteicies no jēdziena «istaba», paredzot vien to, ka noturama apspriede, Administratīvā procesa likumā prezumēts, ka tiesneši notur apspriedi, bet Satversmes tiesas likumā, līdzīgi kā Kriminālprocesa likumā, arī atrodams jēdziens «apspriežu istaba». [11]

Apspriedes noturēšanai un apspriežu noslēpuma institūtam kā tādam nav principiāla konkrētas vietas, telpas pastāvēšana. Daudz būtiskāka ir no publikas slēgta iespēja katram tiesnesim izteikt savus argumentus, apspriest cita tiesneša argumentus un piedalīties balsojumā. [12] Tiesnešu apspriede var tikt noturēta kā atsevišķā telpā pie tiesas zāles, tā arī tiesneša referenta darba kabinetā. Tāpat tiesnešu apspriede nav vienmēr jānotur mutvārdos – tā var tikt noturēta arī rakstveidā, kur tiesnesis referents sagatavo tiesas nolēmuma projektu, pārējais tiesas sastāvs tam piedāvā savus labojumus, un tiesnesis referents uz tā pamata izveido galīgo nolēmuma tekstu. [13] Citiem vārdiem sakot, būtiskākais ir nevis veids, kā tiesneši apspriežas, bet pats fakts, ka apspriede tiek realizēta un tā fundamentāli tiek nošķirta no pārējiem procesa stadijā ietilpstošajiem posmiem.

Vienlaikus jāatzīmē, ka šim viedoklim ir arī oponenti, kas norādījuši – tiesas apspriede ir tikai klātienē realizējams process. Proti, tiesnešu apspriešanās un diskutēšana – šis process nav aizstājams. [14]

Tiesnešu pūlēm nolēmuma sagatavošanā jāpaliek apslēptām no publikas acīm, lai aizsargātu sabiedrības uzticēšanos tiesas nolēmumam un sargātu tiesas reputāciju. Tāpat apspriedes noslēgtība no pārējās publikas nodrošina tiesnesim brīvību apsvērt tiesību un faktu jautājumus, mainīt savas domas citu tiesnešu argumentu iespaidā vai argumentēti pārliecināt citus tiesnešus. [15]

Apspriedes noslēpums nozīmē, ka «[..] viss, kas runāts tiesnešu apspriedē, paliek tiesnešu apspriedē. [..] Tai ir absolūts raksturs, un ikvienam tiesnesim ir pienākums to ievērot. Šāds pienākums tiesnesim saglabājas arī pēc dienesta atstāšanas. Tā pārkāpšana ir dienesta pienākumu pārkāpums un disciplināri sodāma. Apspriedes noslēpums aizsargā tiesnešu apspriedes un balsojuma slēgto raksturu, tāpēc apspriedes noslēpums attiecas uz visu, kas saistīts ar tiesas nolēmuma veidošanu tā apspriešanas laikā.» [16] Visus jautājumus, kā jau atzīmēts, tiesneši izlemj, balsojot apspriežu istabā. Kad lēmums ir pieņemts un spriedums pasludināts, likums pieprasa glabāt šīs tiesas apspriedes noslēpumu. [17] Līdz ar to tas, kāda bijusi katra tiesneša nostāja, ir tiesas apspriedes noslēpums, kas nav izpaužams. [18]

Apkopojot minēto, ir nepārprotami skaidrs, ka tiesnešu apspriedes noslēpums ir cieši saistīts ar tiesnešu neatkarības principa būtību un tiesneša pakļautību tikai likumam. [19]

Arī Senāts ir skaidrojis, ka apspriedes istabas noslēpuma kā procesuāla institūta nozīme ir saistīta ar tiesnešu neatkarības principu un to pakļaušanos tikai likumam. Augstākā tiesa kādā lietā bija atzinusi par nepamatotu apelācijas instances tiesas atzinumu, ka atsevišķu organizatorisku jautājumu izlemšana, kas neprasa būtisku laiku un iedziļināšanos lietas faktiskajos apstākļos, nebūtu atzīstama par tiesas apspriedes noslēpuma pārkāpumu. [20]

Tiesnešu apspriedes noslēpumu garantē arī Kriminālprocesa likuma 513. pants, kas noteic, ka apspriedes pārtraukumā tiesneši nedrīkst izpaust viedokļus, kādi izteikti apspriedes laikā. Ja, taisot spriedumu, tiek pārkāpts apspriedes istabas noslēpums, spriedums noteikti atceļams. Nekādas iestādes un amatpersonas nedrīkst dot tiesnesim speciālus norādījumus, kā izspriežama konkrētā iztiesājamā lieta. [21]

Attiecībā uz tiesas apspriedes noslēpuma pārkāpumu Senāts lēmumā lietā Nr. SKK-93/2012 atzina, ka no Kriminālprocesa likuma 513. panta secināms, ka šā panta pirmās un otrās daļas saturs attiecas uz tiesas apspriedes organizācijas jautājumiem, bet šā panta trešajā daļā ietverts aizliegums tiesnešiem pārtraukuma laikā vākt ziņas par iztiesājamo lietu, izpaust apspriedes laikā izteiktos viedokļus, kā arī pieņemto nolēmumu saturu. Līdz ar to darbības, kas ietvertas Kriminālprocesa likuma 513. panta trešajā daļā, būtu atzīstamas par tiesas apspriedes noslēpuma pārkāpumu, ja tiktu konstatēts, ka tiesneši apspriedes pārtraukuma laikā vākuši ziņas par iztiesājamo lietu, izpauduši apspriedes laikā izteiktos viedokļus vai pieņemtā nolēmuma saturu.

Ar tiesas apspriedes noslēpumu cieši saistīts institūts ir tiesneša atsevišķās domas. Tas ir viens no procesuālajiem dokumentiem, kuros tiek atspoguļota tiesneša attieksme pret izskatāmo lietu. Zemāko instanču tiesu, kur apspriede notiek koleģiāli, tiesnešu atsevišķās domas ir cieši saistītas ar tiesnešu apspriedes noslēpumu, tāpēc tās nepaziņo atklātībai, [22] jo pretējā gadījumā varētu tikt atklāts tiesas apspriedes noslēpums. [23]

Arī likuma «Par tiesu varu» 89. panta trešajā daļa ir noteikts – «[t]iesnesim nav tiesību izpaust tiesnešu apspriedes noslēpumu [..]». Vienlaikus, protams, apspriedes noslēpums nenozīmē to, ka par lietas rezultātu vai procesa virzību tiesnešiem nebūtu tiesības un atbilstoši demokrātiskas un tiesiskas valsts prasībām arī pienākums komunicēt ar sabiedrību. [24] Līdz ar to objektīvi tiesnešu apspriedes noslēpums ir viena no taisnīgas, ārēji neietekmētas jurisdikcijas garantijām. [25] Subjektīvi šim noslēpumam piemīt tiesnešu neatkarības un iekšējās pārliecības brīvības nodrošinājuma raksturs un nozīme. [26]

Turklāt tiesneša apspriedes noslēpums ir arī viens no profesionālajiem noslēpumiem. Tas saistīts arī apsvērumu, ka tiesnesis, parakstot spriedumu, pauž nevis personisku piekrišanu sprieduma saturam, bet gan to, ka sprieduma saturs atbilst tiesnešu apspriedes rezultātam. [27] Vienlaikus tiesneša atsevišķās domas ir viens no veidiem, kā tiek nodrošināta individuālā tiesneša neatkarība. Iespēja paust savu individuālo viedokli pasargā katra tiesneša autonomiju lēmuma pieņemšanā un neatkarību no pārējiem tiesas sastāva locekļiem. [28] Līdz ar to tiesnesis var nepiekrist vairākumam un nolemt rakstīt atsevišķās domas vairāku iemeslu dēļ – tiesību normu interpretācijas, vispārējo tiesību principu piemērošanas, faktisko apstākļu interpretācijas vai nolēmumā lietotās metodoloģijas dēļ, [29] lai gan viņš ir parakstījis nolēmumu kopā ar citiem tiesnešiem.

Vienpersoniski izskatot lietu, tiesnesim nevar būt atsevišķo domu, tomēr koleģiālā tiesas sastāvā intelektuāli-kognitīvo procesu rezultātā to esība nevar tikt izslēgta. [30] Tādējādi tiesnešu atsevišķās domas ir demokrātiskā valstī raksturīgs un nepieciešams mehānisms, kas nodrošina tiesnešu neatkarību, vārda brīvību, kā arī veicina tiesas procesa caurskatāmību. [31] Būtiski, ka tiesnešu atsevišķās domas neietekmē tiesas sprieduma statusu, bet tās tomēr var iezīmēt tiesību attīstības tendences nākotnē. Proti, tās veicina diskusijas ne tikai pašā tiesā, bet arī starp tiesu, advokātiem un likumdevēju, tādējādi sekmējot tiesību normu interpretāciju un tiesību doktrīnas attīstību. [32]

Likumdevējs atsevišķo domu institūtu ir definējis vispārīgi, tāpēc tiesneši nolēmumam var pievienot gan atšķirīgo viedokli, ja tiesnesis nepiekrīt vairākuma viedoklis, gan piekrītošo viedokli, ja nepiekrīt nolēmumā paustajiem juridiskajiem argumentiem vai vēlas papildus izskaidrot, kāpēc tiesa ir pieņēmusi tieši šādu lēmumu. Satversmes tiesas likums tieši un nepārprotami paredz atsevišķās domas tikai pie viena nolēmuma veida – sprieduma. Turklāt Satversmes tiesas likums noteic tiesneša obligātu pienākumu rakstīt atsevišķās domas, ja viņš balsojis pret viedokli, kas izteikts spriedumā.

Šajā kontekstā jāpiemetina, ka šobrīd nav pieejamas drošas ziņas par to, ka, izskatot lietu koleģiāli apelācijas vai kasācijas instances tiesā, būtu tikušas sagatavotas atsevišķās domas krimināllietās. Ja tas patiešām ir tā, tad ir visnotaļ grūti iedomāties, ka trīs neatkarīgi juristi it visos gadījumos var nonākt pie vieniem un tiem pašiem secinājumiem.

Tādējādi ir nepārprotami skaidrs, ka tiesneša objektivitātei piemīt svarīga nozīme taisnīga tiesas procesa norisē. [33] Turklāt profesors Vladimirs Bukovskis šajā aspektā savulaik bija rakstījis, ka tiesnesim ir nepieciešams iekšējs miers un vienāda attieksme pret abām strīda pusēm, tiesnesis nedrīkst savas simpātijas dāvāt vienai vai otrai pusei vai kādam no procesuālajiem oponentiem. [34]

Nule kā aplūkotie tiesiskās kārtības elementi nav tikai Latvijas tiesību sistēmā sastopamas garantijas, faktiski apliecinot to pārnacionālo raksturu un sevišķo nozīmi, nodrošinot taisnīgumu krimināllietās, tajā skaitā – kasācijas instances tiesā. Tādējādi uzmanība būtu vēršama arī uz ārvalstu tiesību avotos pausto viedokli par šiem tiesneša neatkarības elementiem, kas vērsti uz šķietamības novēršanu, ka tiesa, izskatot kasācijas sūdzību, pat tikai hipotētiski varētu būt neobjektīva vai kā citādi pārkāpt apsūdzētā tiesiskās garantijas.

Tiesneša neatkarības procesuālās garantijas tiek atzītas kā no tiesībām uz taisnīgu tiesu atvasināmās prasības, kas saistītas ar tiesas akta nolēmuma pieņemšanu apspriežu telpā, izslēdzot iespēju šajā brīdī jebkādā veidā ietekmēt tiesnesi. [35] Tādējādi tiesnešu apspriežu noslēpums kā procesuāla garantija ietver vairākus tiesnešu neatkarības nodrošināšanas līdzekļus:

• tiesneša neatkarības nodrošināšana no prettiesiskas svešas ietekmes, lai novērstu mēģinājumus iejaukties tiesnešu darbībā tiesas spriešanā;
• tiesneša neatkarība kā viņa pārliecība, ka nepiederošas personas neuzzinās, kādu nostāju viņš ieņem un kādus spriedumus izsaka;
• morālo drošību, kas izpaužas tajā, ka tiesnesis neatradīsies apspriežu telpā, lai vienlaikus pieņemtu procesuālus lēmumus citās lietās, un tiesneša uzmanības novēršanas ietekmi uz lēmuma pieņemšanas procesu. [36]

Jautājums par tiesnešu apspriežu noslēpuma ievērošanu no nolēmuma pieņemšanas tiesiskuma viedokļa prasa atbildi uz jautājumu par to, kāpēc, atrodoties apspriežu telpā, tiesnesis nedrīkst pieņemt lēmumus citās lietās. Atbilde uz šo jautājumu tiek sasaistīta ar tiesneša iekšējās pārliecības veidošanās «tīrību» attiecībā uz lietu, kurā viņš ir devies uz apspriežu telpu. Proti, tiesnesis, kurš novērš uzmanību no vienas lietas, zaudē modrību kopumā un tādējādi kļūst neobjektīvs. [37]

Šie tiesiska nolēmuma pieņemšanu garantējošie principi ir saistīti arī ar to, lai nodrošinātu tiesnešu neatkarību un objektivitāti un lēmumu pieņemšanu, pamatojoties uz viņu iekšējo pārliecību, kas nav veidojusies ārējas ietekmes uz tiesu vai ārpusprocesuālas lietas materiālu apspriešanas ar citām personām rezultātā. [38] Līdz ar to precīza prasība par tiesas apspriedes organizēšanu ir saistīta ar pienākumu izslēgt jebkādu svešas ietekmes iespēju uz tiesneša loģisko un domāšanas darbību īstenošanu un iekšējās pārliecības veidošanās un lēmuma pieņemšanas procesu. Tas ir arī iemesls aizliegumam izpaust informāciju par lietas apstākļiem, atrodoties apspriežu telpā, kā arī apspriest lietu ar kādu citu personu. [39]

Svarīgi ir atzīmēt to, ka apstāklis, ka, piemēram, tiesnešu palīgi sagatavo lēmumu projektus, neietekmē tiesnešu apspriežu slepenību, jo tiesnešu palīgi, sagatavojot lēmumus, tajos iekļauj informatīvu, nevis analītisku vērtējumu par lietu. Parasti tiesnešu palīgu darbam piemīt tehnisks raksturs, un tas neietekmē tiesneša lēmumu, kā arī neliecina, ka tiesnešu apspriežu noslēpums ir izpausts. [40]

Aplūkojot tiesnešu apspriedes noslēpuma institūta vēsturisko izcelsmi, tas saistāms ar Lielās franču revolūcijas laikā iedibināto nepieciešamību pēc zvērināto tribunāla jeb tiesas. Aizliegums zvērinātajiem atstāt apspriežu telpu, kamēr viņi nav nolēmuši, vai viņi ir vainīgi vai nevainīgi, ir ārkārtīgi svarīga šīs tiesas sastāvdaļa. [41] Mūsdienās šī prasība ir attīstījusies un tapusi attiecināma arī uz tiesnešiem pat tad, ja attiecīgajā noregulējumā zvērināto tiesas institūts vispār nav sastopams. [42]

Agrīnie priekšstati par to, ka zvērinātajiem būtu jālemj slepeni, bija saistīti ar priekšstatu par zvērinātajiem kā noslēpumainu, dievišķi iesvaidītu «orgānu». Tādējādi tika uzskatīts, ka jebkuri centieni izzināt zvērināto apsvērumus būtu grēks, it kā Dieva sprieduma apšaubīšana. [43] Ievērojot tiesību doktrīnā atzīto, ka tiesas apspriedes institūts un ar to saistītais tiesas apspriedes noslēpuma jēdziens ir atvasināts un saistīts ar zvērināto tiesas modeļa esību krimināliztiesāšanā, uzmanība vēršama uz to, ka ārvalstu tiesību doktrīnā minētais institūts tiek vērtēts saistībā ar zvērināto apspriedes noslēpumu. Tomēr šī jēdzieniskā atšķirība nekādā veidā nemaina minētā tiesību institūta fundamentālo būtību. [44]

Eiropas Cilvēktiesību tiesa šajā kontekstā ir atzinusi, ka noteikums, kas reglamentē apspriežu slepenību, ir būtiska un leģitīma tiesvedības iezīme, kuras mērķis ir nostiprināt tiesas lomu kā galīgajam faktu noteicējam un garantēt atklātu un godīgu zvērināto apspriešanos. [45] Slepenība līdz ar to veicina atklātas diskusijas, slepenība sekmē spriedumu stabilitāti un slepenība respektē apziņas integritāti. [46]

Ārvalstu tiesību zinātnieki, vērtējot šo institūtu, ir atzīmējuši arī tiesneša atsevišķo domu nozīmi. Proti, tiesneša atšķirīgajam viedoklim ir šāda nozīme: pirmkārt, tas ir nepieciešams pašam tiesnesim, kurš paliek mazākumā un kuram ir pienākums parakstīt spriedumu, kuram viņš nepiekrīt, un, otrkārt, to var ņemt vērā augstākas instances tiesas. [47] Turklāt «[a]tšķirīgs viedoklis pats par sevi nav pierādījums sprieduma nepamatotībai, prettiesiskumam vai netaisnīgumam, tāpēc augstākajai tiesai, atstājot spriedumu negrozītu, nav pienākuma atspēkot tā tiesneša atšķirīgo viedokli, kurš palicis mazākumā. Atšķirīgais viedoklis pierāda ko citu, proti, to, ka spriedums konkrētajā jautājumā neatspoguļo visas tiesas viedokli, bet tikai vairākuma viedokli un ka vienam no trim tiesnešiem ir atšķirīgs viedoklis.» [48]

Savukārt, pievēršoties jautājumam par to, kas uzskatāms par apspriežu istabas noslēpuma pārkāpumu, tiesību doktrīnā tiek minēti tādi gadījumi, ka, piemēram, tiesnesis pieņem lēmumu, nebūdams devies uz apspriežu istabu. [49] Līdzīgā kārtā apspriežu istabas noslēpumu var izpaust tas, ja pret tiesnesi tiek īstenota prettiesiska ietekme. [50] Apkopojot šos apsvērumus, tiek skaidrots, ka apspriežu telpas jeb iespējas apspriesties par pieņemamo lēmumu kā atsevišķa procesuāla posma neesība var nonivelēt pašu tiesas ideju un «[..] noved pie primitīvas tiesvedības vienkāršošanas tendences un var veicināt netaisnīga lēmuma pieņemšanu» [51].

Līdz ar to tiesas apspriede kā reglamentēta procesa posma norise ir garants taisnīgam nolēmumam pieņemšanas procesam, [52] kas to ļauj uzskatīt par likumīgā kārtā taisītu. [53] Proti, ārpus apspriežu istabas notiekoša tiesnešu faktiski ārpusprocesuāla apspriešanās ir pamats apšaubīt tiesas neatkarību un objektivitāti un līdz ar to arī tiesas lēmuma taisnīgumu un likumību. [54]

Apkopojot minēto, ir skaidrs, ka nolēmuma tiesiskuma nodrošināšanā būtiska nozīme piemīt arī tā pieņemšanas prasību izpildei, tajā skaitā – apspriežu istabas noslēpuma institūtam. [55] Nosacījumiem, kādos lietas tiek izskatītas un izspriestas, ir liela nozīme pareizas tiesas spriešanas nodrošināšanā. [56] Turklāt šī prasība bez kādas izšķirības ir attiecināma arī uz kasācijas instances tiesu, kurai savi lēmumi būtu jāpieņem apspriežu istabā. [57] Tādējādi apspriežu istabas institūta nostiprināšana procesuālajās tiesībās kalpo kā zināma garantija, lai nodrošinātu «[..] tiesnešu neatkarību un objektivitāti, viņu lēmumu pieņemšanu, pamatojoties uz iekšējo pārliecību, kas izveidojusies sacīkstes procesā, balstoties uz tiesas procesa rezultātiem» [58].

Minētais ieskats apstiprina, ka jābūtības formā apsūdzētajam ir nepieciešama tādu tiesisko garantiju esība, kas paredzētu pietiekamus līdzekļus tiesas objektivitātes nodrošināšanai, lai izslēgtu pamatotas un racionāli akceptējamas šaubas par tiesas objektivitāti, bet neprasa šim nolūkam izmantot kādu vienu konkrētu līdzekli vai noteikt vairākus šā mērķa sasniegšanai paredzētus līdzekļu. [59] Līdz ar to ir skaidrs, ka, lai nodrošinātu objektīvu procesa norisi kasācijas instances tiesā, arī rakstveida procesā būtu īstenojama prasība, ka tiesa savu lēmumu arī kasācijas kārtībā taisa, esot apspriežu istabā.

Bez minētās prasības pozitivizēšanas kriminālprocesuālajā noregulējumā nedz apsūdzētajam, nedz jebkuram citam procesa dalībniekam vai objektīvam vērotājam no malas nav piešķirtas iespējas pārliecināties par lēmuma pieņemšanas gaitas caurspīdīgumu un kārtību, kādā Senāts taisa savu nolēmumu. Tiesību doktrīnā šajā aspektā ir norādīts, ka «[c]aurspīdīgums tiesās arī mudina tiesnešus rīkoties taisnīgi, konsekventi un objektīvi, pēc vajadzības ļaujot pašai sabiedrībai «tiesāt tiesnesi». [..] Pārskatatbildība, kas ir būtiska, lai sabiedrība uzticētos tiesu varai, ir atkarīga gan no atsevišķu lēmumu, gan statistikas datu par tiesas darbību pārredzamības.» [60] Šis princips daudzkārt ticis atspoguļots arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā. [61]

Tiesnesis, gan īstenojot savas pilnvaras, gan ārpus amata pienākumu izpildes, veicina sabiedrības un procesa dalībnieku uzticības saglabāšanu tiesneša un tiesu varas objektivitātei un taisnīgumam. [62] Tomēr šobrīd, izskatot lietu Senātā kasācijas kārtībā rakstveida procesā, apsūdzētajam vispār nav iespēju kontrolēt tiesnesi un skaidri fiksēt pat hipotētisku tiesnešu apspriežu noslēpuma pārkāpšanas faktu. [63] Ir svarīgi atzīmēt, ka tieši apspriežu istabā tiek realizēta tiesu vara un tās griba, līdz ar to prasība pēc šī institūta ir būtiska, lai nodrošinātu pieņemamā lēmuma tiesiskumu. [64] Tikai tad, ja, izskatot lietu rakstveida procesā, Senātam būtu noteikta nepārprotama prasība par to, kurā procesuālajā momentā senatoru kolēģija dodas uz apspriežu istabu, būtu iespējams novērst bažas par to, ka tiesnešu viedokļi var tikt ietekmēti ar kādiem ārpusprocesuāliem un indivīdam neuztveramiem faktoriem. [65] Praksē to varētu nodrošināt arī rakstveida procesā, tiesai pirms došanās uz apspriežu istabu tiesas procesa dalībniekiem rakstveidā paziņojot nolēmuma pasludināšanas laiku. [66] Turklāt minētā kontekstā ir jāatzīmē arī tas, ka kopumā nedrīkstētu apriori pieņemt, ka visi tiesneši par visiem tiesību jautājumu veic identiskus intelektuāli-kognitīvos procesus. Tādējādi arī atsevišķo domu obligātas publicēšanas noteikšana sekmētu to, ka persona varētu pārbaudīt, kāpēc tās lietā pieņemtais lēmums ir tāds un ne citādāks.

Apkopojot minēto, jāatzīmē, ka tiesu sistēmas caurspīdīgums palielina efektivitāti un lietderību un veicina uzticēšanos tiesu sistēmai un taisnīgai tiesas spriešanai. Tā arī mudina tiesnešus rīkoties taisnīgi, konsekventi un objektīvi. Tiesiskais pamats, kas prasa tiesu procedūru pārredzamību, ir balstīts uz tiesībām uz informāciju un tiesībām uz taisnīgu tiesu. [67] Normatīvi paredzot pārskatāmu un pārredzamu procesu lietas izskatīšanai rakstveida procesā Senātā, likumdevējs nodrošinātu to, ka personai veidojas uzticība tiesu varai un tās pieņemto nolēmumu pamatotībai. Būtiska tiesiskas valsts principa sastāvdaļa ir tiesiskā stabilitāte. Tā citastarp prasa ne vien noregulētu tiesvedības procesu, bet arī tādu tā noslēgumu, kas ir tiesiski noturīgs. [68]

Kasācijas instances nolēmumā šodien vairs nav iedomājams tikai lakonisks slēdziens. Tādējādi, lai kasācijas instances nolēmums būtu tiesiskuma garants, atkarībā no situācijas tajā ietverama pat ļoti detalizēta analīze un argumentēts slēdziens. [69] Tādējādi top skaidrs, ka kasācijas instances tiesā, kas ir personas pēdējā iespēja pamata lietas izskatīšanas ietvaros panākt taisnīgu rezultātu [70] un precīzi noskaidrot, kāpēc tiesas attiecīgos pierādījumus tulkojušas tā un ne citādi, ir nepieciešams nodrošināt pietiekamas garantijas, kas saistītas ar nolēmuma pamatojumu un Senāta pienākumu vispusīgi motivēt tā pieņemto lēmumu. Ievērojot Senāta sevišķo lomu justīcijas sistēmā, sabiedrība būtu tikai ieguvēja no tā, ka Senāta lēmumi tiktu motivēti un izstrādāti vispusīgāk, ietverot padziļinātu doktrināru analīzi un juridiski argumentētus motīvus, šos kognitīvos procesus īstenojot apstākļos, par kuru caurspīdīgumu objektīvam vērotājam no malas nevarētu rasties šaubas.