Aizstāvības mērķis kriminālprocesā ir atjaunot taisnīgu līdzsvaru kriminālprocesā, taču šīs funkcijas realizēšana ir būtiski apgrūtināta, ja personai tiek liegtas iespējas jēgpilni jau kriminālās tiesvedības sākumstadijā zināt to, kādu iemeslu dēļ apsūdzības funkcijas īstenotājs krimināllietas materiālos fiksētos pierādījumus uzskatījis par tādiem, kas pietiekami pierāda apsūdzētā vainu. [1] Tieši šī apsvēruma dēļ Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir uzsvērusi, ka apsūdzēto personu tiesības kriminālprocesā vienmēr prasa augstāku aizsardzības līmeni nekā citu lietas dalībnieku civilās tiesības un pienākumi. [2] Proti, ja citu procesā iesaistīto personu tiesību paplašināšana var nonākt pretrunā ar otras puses tiesībām, tādi paši apsvērumi tomēr nav attiecināmi uz tiem procesuālajiem līdzekļiem, kas normatīvajā regulējumā iestrādāti par labu apsūdzētajām, aizdomās turētajām vai notiesātajām personām, pat tad, ja procesā ir cietušie, kuri arī varētu mēģināt aizstāvēt savas tiesības. Līdz ar to apsūdzēto tiesībām uz taisnīgu tiesu, īpaši tiesībām uz aizstāvību kriminālprocesā, vienmēr ir piešķirams lielāks svars nekā citu lietas dalībnieku interesēm. [3]

Neraugoties uz to, ka arī materiālā un procesuālā krimināltiesiskā noregulējuma aspektā likumdevējam ir piešķirta rīcības brīvība, ir jāvērtē arī likumdevējvaras mijiedarbība ar tiesu varu, [4] tādējādi autoru iepriekš sniegtais ieskats Kriminālprocesa likuma 489. panta modifikāciju evolūcijā apliecina šīs normas izstrādes procesa uzskatāmu neatbilstību labas likumdošanas principam. [5] Tādējādi, lai gan likumdevēja pienākums ir vienmēr izraudzīties samērīgu vidusceļu procesuālā regulējuma izvēlē, tomēr, piemēram, atruna par procesa ekonomiju un iztiesāšanas gausumu nav attaisnojums tam, lai vēl pirms pirmās tiesas sēdes nozīmēšanas apsūdzētajam un aizstāvībai neatkarīgi no konkrētās krimināllietas apjoma vai sarežģītības prasītu iepazīties un izvērtēt visus krimināllietas materiālus, lai sagatavotu pamatotu, aizstāvības taktikai atbilstošu un izsvērtu paziņojumu par nopratināmajām personām un papildu uzaicināmām personām 10 darba dienu laikā.

Likumdevējs šim termiņa būtiskajam samazinājumam un procesuālās kārtības fundamentālajai maiņai vispār nesniedza novērtējumu, tādējādi šis tiesību uz aizstāvību ierobežojuma samērīguma izvērtējums netika veikts. Pārmainot regulējuma saturu pēc būtības, šādai likumdošanas norisei atbilstoši labas likumdošanas principam un tiesiskās paļāvības principam bija jāsniedz izsvērts, zinātniski pamatots novērtējums un analīze, kas pamatotu šādu pārgrozījumu lietderīgumu un ilgtspēju. Tādējādi, autoru ieskatā, šis apstāklis izraisīja arī tiesiskās drošības principa pārkāpumu, kas šajā kontekstā konkretizējams atbilstoši profesores Dr. iur. K. Stradas-Rozenbergas savulaik secinātajam. Proti, patlaban izteikti negatīva likumdevēja rīcības iezīme ir nesamērīgi īss likuma grozījumu spēkā stāšanās termiņš, neatvēlot laiku un iespēju konceptuāli un pēc būtības iepazīties ar jauno regulējumu, saprast tā pareizas piemērošanas vektoru un pēc nepieciešamības rosināt diskusijas par konkrētiem uzlabojumiem turpmāk. [6] Turklāt minētais ir cieši saistāms arī ar vērtējumu par kriminālprocesuālo tiesību normu stabilitāti un skaidrību, jo likumdevējs faktiski piekopj tādu kriminālprocesa normu attīstības kursu, kas «[..] nevar tikt atzīta par atbilstošu labas likumdošanas praksei – to raksturo pārāk strauja mainība, dažkārt uz pētījumiem nebalstīta, epizodiska, atsevišķu notikumu vai kriminālprocesu aktualizēta pieeja. Veiktie grozījumi lielā daļā gadījumu nav pietiekami plaši izdiskutēti, par tiem nav plaši pieejamas informācijas, tie nevar tikt vērtēti kā paredzami. Bieži un apjomīgi veikto grozījumu dēļ nedz krimināltiesību, nedz kriminālprocesa normas nav atzīstamas par tiesiski stabilām.» [7] Ievērību šajā ziņā pelna vēl kāds likumdevēja ignorēts norādījums: «[..] ar lielu nožēlu jākonstatē, ka ļoti nozīmīgi grozījumi Kriminālprocesa likumā atkal tiek iesniegti uz Saeimu likumprojekta otrajam lasījumam bez detalizēta likumprojekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācijas)» [8].

Autoru ieskatā, Satversmes tiesas judikatūrā atvasinātais koncepts par «taisnīgu tiesu» kā neatkarīgu tiesu varas institūciju, kas izskata lietu, un vienlaikus arī kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta, [9] nav vērtējams abstrakti-autonomā plaknē no procesuālo funkciju nodalīšanas principa. Kriminālprocesā minētais princips faktiski atspoguļo no varas dalīšanas teorijas atvasināmo tiesībās un pienākumos līdzvērtīgu varas nesēju līdzāspastāvēšanu, tādējādi pamatojot arī atziņu, ka taisnīga tiesas procesa neatņemams elements ir pušu līdzvērtīgu iespēju princips (līdztiesības un sacīkstes princips) [10] jeb pušu [11] līdztiesības princips. [12] Tādējādi, lai gan kriminālprocess pamatā notiek sabiedrības interešu nodrošināšanas nolūkā, tomēr nekādi nedrīkstētu aizmirst, ka tajā tiek skartas arī indivīdu intereses, turklāt – publiskās intereses noziedzīgu nodarījumu atklāšanā un vainīgā nosodījumā nevar tikt uztvertas kā absolūtas. [13]

Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmās daļas piemērošanas kontekstā pušu līdzvērtīgu iespēju principa ievērošana nozīmētu rast optimālu līdzsvaru starp valsts apsūdzības funkcijas īstenotāju un aizstāvību. Proti, šī principa konstitucionālā būtība prasītu to, ka, sagatavojot krimināllietu iztiesāšanai un pieprasot 10 darba dienu laikā izlietot procesuālās tiesības iesniegt paziņojumu par nopratināmajām personām, apsūdzētajam tiktu garantētas līdzvērtīgas, proti, tādas pašas tiesības kā valsts apsūdzības pusei iepazīties ar krimināllietas materiāliem pēc būtības, izvērtēt tos un sagatavot paziņojumu par nopratināmajām personām.

Daudzējādā ziņā tiem, kuru ikdienas profesionālajā darbībā ir relatīvi maza saskare ar krimināltiesību jomu, varētu netapt skaidrs tas, kādu iemeslu dēļ paziņojuma par nopratināmajām personām iesniegšana likumdevēja piešķirtajā 10 darba dienu procesuālajā termiņā ir vērtējama kā faktisku iespēju pēcāk aizstāvēt savu pozīciju iztiesāšanā ierobežošana. [14] Šajā ziņā arī likumdevējs nepietiekamu uzmanību pievērsa apstāklim, ka minēto tiesību – paziņojuma par nopratināmajām personām sagatavošana – īstenošana nav tulkojama autonomi no temporāli agrāk īstenojamas darbības – iepazīšanās ar krimināllietas materiāliem, lai gūtu izpratni par krimināllietā iegūto pierādījumu kvantitatīvo apjomu, kvalitāti un citām īpašībām. Šajos apstākļos apsūdzētā tiesībām pēc būtības ir jābūt līdzsvarotām ar cita procesa dalībnieka – prokurora jeb valsts apsūdzības uzturētāja – tiesībām un pilnvarām, kas saistāmas ar likumdevēja piešķirto laiku, lai jēgpilni un faktiski iepazītos ar krimināllietas materiāliem, pēdējam sagatavojot lēmumu par krimināllietas nodošanu tiesai (vēsturiski – apsūdzības rakstu). [15]

Zīmīgi, ka pat Dr. iur. J. Stukāns aspektā par pierādījumu norādīšanu lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai (tātad arī – apsūdzības rakstā doktrinārā izpratnē), prokuroram nododot lietu uz tiesu, savulaik uzsvēra: «Ir būtiski saprast to, uz kuru apsūdzēto attiecas kuri pierādījumi. [..] Tas atbildēs uz jautājumu prokuroram pašam, kad viņš sūtīs lietu uz tiesu, kāpēc viņš sūta attiecīgu pierādījumu. Kuru apstākli tas pierāda, uz kuru apsūdzēto tas attiecas» [16]. Savukārt Dr. iur. J. Baumanis bija akcentējis, ka «[..] personas, kas īsteno aizstāvību, aizstāvas pret apsūdzību. Aizstāvība ir reakcija uz apsūdzību. Tātad – vispirms notiek apsūdzības īstenošana, tad notiek aizstāvība.» [17]

Šobrīd, nonākot Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmās daļas imperatīvajā tvērumā, apsūdzētais savas procesuālās tiesības sagatavot paziņojumu par nopratināmajām personām ir tiesīgs īstenot 10 darba dienu termiņā. Tas apsūdzēto nostata ievērojami nelabvēlīgākā situācijā nekā prokuroru, kuram pirmstiesas kriminālprocesā līdz krimināllietas materiālu kopiju izsniegšanai apsūdzētajam ir piešķirts faktiski neterminēts laika periods intelektuāli kognitīvo procesu veikšanai ar krimināllietas materiāliem. Proti, atbilstoši Kriminālprocesa likuma 412. panta pirmās daļas jēgai prokurors pieņem lēmumu par krimināllietas nodošanu tiesai vienīgi tajā brīdī, kad, iepazinis visus krimināllietas materiālus, ir atzinis tos par pietiekamiem, lai uzturētu apsūdzību tiesā. Šī intelektuāli kognitīvā novērtējuma procesa veikšanai prokuroram de facto nav noteikti procesuālie termiņi. Turpretim apsūdzētajam likumdevējs ir piešķīris 10 darba dienas laika paziņojuma par nopratināmajām personām sagatavošanai un iesniegšanai, neatkarīgi no tā, vai šajā laika posmā jēgpilni un pēc būtības vispār ir iespējams iepazīties ar krimināllietas materiāliem (protams, ka šeit ir runa tikai par apjomīgām un sarežģītām lietām) un nepiešķirot apsūdzētajam līdzvērtīgu iespēju izdarīt slēdzienu par pierādījumu «pietiekamību» / «nepietiekamību» iepretim celtajai apsūdzībai.

Jāatzīmē, ka arī iespējamais arguments, ka minētā tiesību norma ir formāla, jo teorētiski arī bez iepazīšanās ar krimināllietas materiāliem aizstāvība varētu lūgt uzaicināt visas lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai norādītās personas, neiztur kritiku. Formāla, neiedziļinoties lietas būtībā veikta visu lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai norādīto personu aicināšana uz tiesu it kā nozīmētu, ka aizstāvība pilnībā nepiekrīt nevienai no šo personu sniegtajām liecībām, lai tikpat formāli izpildītu likuma prasības. Taču arī tas būtu absurds procesuāls risinājums divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, tādēļ, ka tas ne vienmēr atbilst patiesībai. Un, otrkārt, tādēļ, ka Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmā daļa patiesi būtu jāatzīst esam par «tukšu» normu. Tomēr par pretējo, proti, ka šī norma vis nav uzskatāma par «tukšu», liecina negatīvās tiesiskās sekas, kas iestājas, ja apsūdzētais un aizstāvība paziņojumā par nopratināmajām personām īsteno aizstāvības taktiku un neizvēlas izsaukt uz tiesu kriminālprocesā agrāk nopratinātu personu un neatkarīgi no tā, vai norāda pirmstiesas kriminālprocesā nopratinātās personas vai tomēr ne, jo aizstāvībai nav atvēlētas tiesības nepiekrist pirmstiesas kriminālprocesā agrāk nopratināto liecinieku liecību izmantošanai tiesas debatēs vai tiesas nolēmuma pamatošanai.

Citiem vārdiem – pat situācijā, ja aizstāvība tiesas sēdē nodibinātu, ka pirmstiesas kriminālprocesā sniegtās liecības varētu nebūt patiesas vai tām kopumā piemistu ievērojami ticamības defekti, ievērojot Kriminālprocesa likuma 506. panta ceturtās daļas trešo teikumu, tiesa tās tomēr varētu izmantot nolēmuma pamatošanai. Tādējādi, ieviešot šādu normatīvo saturu, kas ir priekšnosacījums arī Kriminālprocesa likuma 506. panta ceturtās daļas sekām, netiek nodrošinātas apsūdzētā tiesības jau pēcāk nopratināt lieciniekus vienādos vai vismaz līdzvērtīgos apstākļos. Turklāt apsūdzētajam piešķirtās tiesības pārbaudīt šo liecinieku liecību patiesumu tiek padarītas iluzoras, jo tām ar Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmo daļu faktiski ticis piešķirts pēc būtības prejudiciāls spēks. [18]

No procesuālās līdztiesības principa, konkretizējot Satversmes 92. panta pirmo teikumu, atvasināms arī noteikums, ka abām pusēm kriminālprocesā ir jābūt iespējai veidot argumentus, vadoties pēc viena un tā paša pierādījumu loka. [19] Šis elements savukārt konkretizējams tādējādi, ka jēgpilna argumentu veidošana ir iespējama vienīgi pēc tam, kad apsūdzētajam un viņa aizstāvībai ir bijis piešķirts saprātīgs laiks ar šo pierādījumu loku jeb krimināllietas materiāliem iepazīties.

Tā kā valsts bauda iespējas izmantot ievērojamus procesuālos līdzekļus, kas izriet no tās izmeklēšanas tiesībām, vienlīdzība (līdztiesība) pieprasa, lai izmeklēšanas rezultāti tiktu darīti zināmi aizstāvībai. [20] Vienlaikus ar šīs prasības izpildi vēl nevar uzskatīt, ka apsūdzētajam pēc būtības ir bijusi iespēja uzzināt un iepazīties ar visu materiālu apjomu, kas iegūti konkrētajā krimināllietā, kurā pret viņu celta apsūdzība. Proti, krimināllietas materiālu kopiju izsniegšana, uzskatot, ka tādējādi izmeklēšanas rezultāti tiek darīti zināmi aizstāvībai, vēl nenozīmē, ka ar šīs formālās darbības veikšanu apsūdzētais (un viņa aizstāvība) tūlītēji iegūst pilnu zināšanu apjomu par tiesai nodoto lietu.

Kriminālprocesuālā izpratnē tiesības uz sacīksti [21] nozīmē, ka pusēm tiek nodrošinātas līdzvērtīgas iespējas gan iepazīties apgalvojumiem un otras puses pierādījumiem, gan paust viedokli par tiem. [22] Turklāt apsūdzības uzdevums būtu atklāt aizstāvībai visus pierādījumus, kas viņu ir viņu rīcībā par vai pret apsūdzēto, proti, kas apstiprina vai, gluži pretēji, rada šaubas par personas vainīgumu. [23]

Jēdziens «paust viedokli» par pierādījumiem ir jātulko tādējādi, ka tiesību izmantošana sagatavot paziņojumu par nopratināmajām personām ir nesaraujami saistīta ar to, vai apsūdzētajam temporālā aspektā iepriekš ir bijusi iespēja saprātīgā termiņā pēc būtības ar šiem pierādījumiem iepazīties. Proti, jau paziņojumā par nopratināmajām personām apsūdzētais faktiski pauž viedokli par pierādījumiem – agrāk nopratināto personu liecībām un vēl nenopratināto personu potenciālo liecinājumu nozīmi. Tādējādi šai iespējai paust viedokli par pierādījumiem ir jābūt reālai un faktiski īstenojamai, nevis iluzorai un formālai.

Tādējādi, ievērojot apstākli, ka atbilstoši Kriminālprocesa likuma 375. panta pirmajai daļai pirmstiesas kriminālprocesā līdz pat Kriminālprocesa likuma 412. pantā paredzēto darbību – krimināllietas materiālu kopiju izsniegšanai vai iepazīstināšanai ar krimināllietas materiāliem – veikšanai patlaban funkcionē tā dēvētais «izmeklēšanas noslēpums», apsūdzētais ar tiesai nododamās krimināllietas materiālu saturu top iepazīstināts būtiski vēlākā kriminālprocesa posmā nekā ar šiem lietas materiālos nostiprinātajiem faktiem iepazīstas pats prokurors.

Tāpēc jēdziena «iepazīties ar krimināllietas materiāliem» izpratnei ir izmantojami arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos izdarītie secinājumi attiecībā uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta trešās daļas «b» punktu, kas paredz – «[i]kvienam, kas tiek apsūdzēts noziedzīgā nodarījumā, ir tiesības vismaz: [..] uz laiku un līdzekļiem, kas nepieciešami, lai sagatavotu savu aizstāvību». Tādējādi būtisks tiesību uz taisnīgu tiesu elements un sacīkstes principa izpausme ir procesa dalībnieka tiesības piekļūt lietas materiālos esošajiem pierādījumiem un tiesības uz saprātīgu laiku, lai ar tiem iepazītos, jo tiesības uz taisnīgu tiesu paredz personai tiesības iepazīties ar visiem lietā esošajiem pierādījumiem, kas var ietekmēt nelabvēlīga nolēmuma pieņemšanu, lai persona varētu pienācīgi īstenot tiesības uz aizstāvību. [24]

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā Garcia Alva pret Vāciju [25] ir uzsvērusi, ka efektīva aizstāvība ir iespējama vienīgi tad, ja personai un tās advokātam tiek nodrošināta pieeja informācijai – lietas materiāliem, kas pamato tā vai cita lēmuma pieņemšanu. [26] Vērtējot šādu situāciju, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka personai ir jānodrošina pietiekamas iespējas iepazīties un zināt jebkurus apgalvojumus un to pamatā esošos pierādījumus, piemēram, izmeklēšanas un citu institūciju veiktās izmeklēšanas rezultātus. [27] Lai aizstāvības veikšana būtu efektīva, nav pieļaujams kavēt apsūdzētā tiesības iegūt attiecīgo lietas dokumentu kopijas un veikt un izmantot jebkādas piezīmes. [28]

Savukārt Satversmes tiesa uzsvērusi, ka piekļuve lietas materiāliem nodrošināma tiktāl, ciktāl šāda piekļuve neapdraud citu personu pamattiesības, sabiedrības intereses un netraucē kriminālprocesa mērķa sasniegšanu. [29] Tas nozīmē, ka kriminālprocesa efektivitāte nav un nevar būt prevalējošais faktors procesā, vēl jo vairāk – tiesību uz aizstāvību ierobežošana nav pieļaujama, attaisnojot to ar efektivitātes atrunu, ignorējot tiesību uz taisnīgu tiesu tvērumu un personai piešķirtās garantijas.

Tādējādi, ja apsūdzētā tiesību realizācija ir atkarīga no tā, vai pēdējam ir bijusi iespēja iepazīties ar krimināllietas materiāliem, tad sacīkstes un procesuālās līdztiesības principu savstarpējā mijiedarbība prasa noteikt tādu procesuālo termiņu, kas šādu darbību veikšanu ļautu izdarīt saprātīgā un samērīgā laikā un pēc būtības, nevis formāli pārlapojot tiesai nodotos lietas materiālu sējumus.

Šo apsvērumu kontekstā jāuzsver, ka Satversmes 92. panta pirmajā teikumā nostiprinātais pušu līdzvērtīgu iespēju princips paredz tiesības iepazīties ar tiem krimināllietas materiāliem, ar ko tiek pamatota valsts apsūdzība. Savukārt Satversmes 92. panta otrajā teikumā nostiprinātās garantijas – tiesības tikt uzskatītam par nevainīgu, iekams vaina nav pierādīta likumā noteiktajā kārtībā, – konkretizējamas arī kā apsūdzētajam piemītošās tiesības zināt, ar ko pamatots pret viņu vērstais apgalvojums par dalību noziedzīgā nodarījumā. Satversmes tiesa norādījusi, ka pušu līdzvērtīgu iespēju princips kriminālprocesā, no vienas puses, paredz visām procesā iesaistītajām pusēm iespēju izklāstīt lietas apstākļus un, no otras puses, liedz kādai no pusēm piešķirt būtiskas priekšrocības salīdzinājumā ar oponentu. Kriminālprocesu veido vairākas procesuālās stadijas, bet tas uzlūkojams kā vienots veselums, tāpēc pušu līdzvērtīgu iespēju princips jāievēro gan pirmstiesas procesā, gan lietas izskatīšanas tiesā procesā. [30]

Relatīvi agrīnā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā tika norādīts, ka «[..] nevainīguma prezumpcijas dabiskas sekas ir apsūdzības pienākums informēt apsūdzēto par lietu, kas pret viņu tiks ierosināta, lai viņš varētu sagatavoties un atbilstoši īstenot savu aizstāvību» [31].

Tādējādi arī viens no svarīgākajiem priekšnosacījumiem uzticamam un efektīvam aizstāvības darbam sacīkstes principa kriminālprocesā ir aizstāvības (arī – advokāta) zināšanu par krimināllietu pamatīgums, ko nodrošina apzinīga lietas materiālu izpēte visās tās sīkākajās detaļās. Par to trāpīgi norādīts arī kriminālprocesa doktrīnā: «Ja iespējams, tad jums lieta jāzina labāk par jebkuru, ja nē, tad ne sliktāk par tiesas sastāvu un prokuroru. Advokāts atceras ne tikai lapas, bet arī katras lapas izskatu, zina, cik reizes un kad katrs liecinieks ticis nopratināts, kur ir konstatējamas nepilnības un pārkāpumi izmeklētāja darbībās.» [32] Tādējādi saskaņā ar doktrīnā pausto advokātam ir jāizpēta krimināllieta pēc noteiktas sistēmas, kas ļaus pilnībā izmantot pieejamos materiālus un citus procesuālos instrumentus aizstāvības īstenošanai.

Lielākā daļa advokātu krimināllietas lietas materiālus sāk izskatīt vienlaikus ar apsūdzības raksta analīzi jeb, kā tas ir mūsdienu Latvijas kriminālprocesā dēvējams – lēmumu par krimināllietas nodošanu tiesai. Tā, kā uzsvērts juridiskajā literatūrā, ir pareiza pieeja. [33] Advokātam vispirms ir jānoskaidro, par ko apsūdzētais tiek apsūdzēts, vai viņš ir atzinis savu vainu un kādi ir citi apsūdzības pamatotību raksturojošie dati. Šo pamatinformāciju galvenokārt var iegūt no apsūdzības raksta, kas ir visas iepriekšējās izmeklēšanas noslēguma dokuments. [34]

Jāpiebilst, ka šī raksta ietvaros autori arī vairs nekavēsies pie vērtējuma par lēmuma par krimināllietas nodošanu tiesai nozīmes mūsdienu Latvijas kriminālprocesā. Tādējādi vienīgi vēlreiz jāuzsver, ka ar Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmo daļu saistīto problēmu apjomu krietni vienkāršotu vai vismaz risinātu likumdevēja radīts kompromiss, kas lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai noteiktu valsts apsūdzības uzturētāja pienākumu sniegt pilnu pierādījumu analīzi. [35] Šāds risinājums aizstāvības pienākumu iekļauties 10 darba dienu termiņā padarītu daudz realizējamāku.

Tādējādi šajā aspektā konstatējami divi elementi, kas ir nesaraujami saistīti ar aizstāvības efektivitāti: iespēja iepazīties ar krimināllietas materiāliem pēc būtības un iespēja iepazīties ar izsmeļošu, pamatotu apsūdzības rakstu (lēmumu par krimināllietas nodošanu tiesai). Par to rakstījuši arī tiesību pētnieki, norādot: «Advokātam ir pienākums rūpīgi izpētīt apsūdzības rakstu no juridiskā un faktiskā viedokļa, salīdzināt tajā ietvertos apgalvojumus un izvērtētos pierādījumus ar lietas materiāliem» [36]. Līdz ar to, lai gūtu nepieciešamo ieskatu par visu krimināllietu, jāizpēta ne tikai apsūdzība un lēmums par krimināllietas nodošanu tiesai, bet arī visi pārējie procesuālie dokumenti lietā. Ir dažādas metodes, kā aizstāvība iepazīstas ar krimināllietas materiāliem, piemēram, kāds sāk pētīt lietas materiālus no pirmās lapas līdz beigām iesniegto dokumentu secībā. Citi studē lietu no pēdējās lappuses un lasa to hronoloģiski dilstošā secībā vai studē to selektīvi – galvenokārt apsūdzēto un cietušo liecības. [37]

Saskaņā ar inkvizitoriālajām tradīcijām lietas materiālos jāiekļauj visi izmeklēšanas laikā iegūtie materiāli, proti, tajā jāiekļauj ne tikai ziņas, kas tiecas inkriminēt apsūdzēto, bet arī materiāli, kas ir vai nu neitrāli, vai arī tādi, kas ir vai var būt attaisnojoši. [38] Tādējādi aizstāvības īstenota iepazīšanās ar krimināllietas materiāliem ir vērsta arī uz to, lai pārbaudītu, vai lietā vispār ir iegūtas un nostiprinātas kādas ziņas, kas uzskatāmas par apsūdzēto attaisnojošām. Šāda darbība ir uzskatāma par aizstāvības minimumu jeb tādu juridisko palīdzību apsūdzētajam, kas ir efektīva un pēc iespējas pilnvērtīgāk tiecas aizstāvēt apsūdzētā tiesības un intereses kriminālprocesā, jo sevišķi – iztiesāšanā.

Būtisks aizstāvības elements, iepazīstoties ar krimināllietas materiāliem, ir liecinieku un citu nopratināto personu, kā arī aizstāvamā sniegto liecību satura izzināšana un savstarpējā salīdzināšana. Piemēram, praksē var būt gadījumi, kad par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu apsūdzēto personu kriminālprocesā sākotnēji nopratina pat kā liecinieku, bet vēlākās procesa stadijās jau kā aizdomās turēto un visbeidzot kā apsūdzēto. Tādējādi, lai gūtu pilnīgu priekšstatu par visām šīm liecībām un lietas materiālos fiksētajiem faktiem, to ticamību, pretrunu esamību vai neesamību liecībās un lai izlemtu, vai tās var izmantot kā pārliecinošus pierādījumus krimināllietā, vai arī tās ir iegūtas likumīgi, jāizvērtē visi kriminālprocesa gaitā iegūtie nopratināšanas protokoli. [39]

Praksē tas ilustrējams ar šādu piemēru: «Ja, piemēram, apsūdzība atsaucas uz liecinieka liecībām, tad šī liecinieka pratināšanas protokols ir jāizlasa no pirmās līdz pēdējai rindiņai, un, ja viņš ticis pratināts vairākas reizes, tad visas viņa liecības ir jāpārbauda tādā hronoloģiskā secībā, kādā tās tika sniegtas pirmstiesas izmeklēšanā. Ja apsūdzībā ir atsauce uz eksperta atzinumu, tad rūpīgi jāizpēta ne tikai tā beigu daļa, kurā formulēti secinājumi, bet arī daļa, kurā šie secinājumi ir pamatoti, kā arī ekspertam uzdoto jautājumu formulējums.» [40]

Tādējādi atzīstams, ka pierādījumiem, to pārbaudes izdarīšanai, bet – visupirms – to pieejamībai piemīt ievērojama loma taisnīga tiesas procesa nodrošināšanā.

Turklāt būtiski ir tas, ka jēdzieni «iepazīties ar krimināllietas materiāliem» un «krimināllietas materiālu izsniegšana» ir savstarpēji nošķirami, jo ne tikai apraksta dažāda rakstura darbības, bet ir nošķirami pēc būtības. [41] Šo jēdzienu satura atklāšanai doktrīnā nav tikusi veltīta uzmanība, tādējādi, formulējot publikācijās izteiktos apsvērumus, jāakcentē šo darbību veikšanas gramatiskā un teleoloģiski sistēmiskā jēga.

Pirmkārt, jēdzienā «iepazīties ar krimināllietas materiāliem» lietotais termins «iepazīties» atbilstošajā kontekstā saprotams šādi – «[s]ākt izprast, iegūt priekšstatu (par kādu, kāda raksturu u.tml.).» [42] Tādējādi iepazīšanās ar lietas materiāliem ir saprotama kā aktīva darbība, kuras laikā, izzinot lietas materiālu saturu, tiek izprasta to būtība.

Otrkārt, jēdzienā «krimināllietas materiālu izsniegšana» lietotais termins «izsniegšana» saprotams šādi – «1. Nodot, pasniegt (no kurienes). 2. Piešķirt un nodot tiesīgajai personai.» [43] Tādējādi krimināllietas materiālu izsniegšana ir saprotama kā darbība, kurā būtiskākais ir tieši konkrēta priekšmeta – krimināllietas materiālu – nodošana, attiecīgi nemaz nevērtējot aspektu par to, ko tieši šī priekšmeta saņēmējs ar to iesāk.

Ievērojot šo abu jēdzienu saturu, starp krimināllietas materiālu izsniegšanu un iepazīšanos ar krimināllietas materiāliem konstatējama fundamentāla atšķirība. Proti, tikai viena no šīm darbībām ir vērsta uz to, lai apsūdzētais pēc būtības varētu uzzināt, kādi pierādījumi krimināllietā atrodas. Izsniedzot krimināllietas materiālus, likumdevējam nepastāv likumīgu piespiedu mehānismu, kā panākt, ka apsūdzētais vai jebkurš cits ar tiem iepazīties tiesīgais patiesi uzzina par lietā esošajiem pierādījumiem. Tomēr šis konstatējums nozīmē arī to, ka, ja apsūdzētajam ir izsniegtas krimināllietas materiālu kopijas, viņam ir jānodrošina tiesības saprātīgā laikā izmantot tiesības uz aizstāvību un ar šiem materiāliem iepazīties pēc būtības.

Tiesības uz piekļuvi tiesai, kas ir tiesību uz taisnīgu tiesu elements, top bezjēdzīgas, ja apsūdzētā persona nevar saprast procesu vai piedalīties tajā. [44] Informācijas sniegšana apsūdzētajam ir ļoti svarīgs elements viņu spējai efektīvi piedalīties kriminālprocesā un tādējādi īstenot tiesības uz piekļuvi tiesai. Savukārt jēgpilna iepazīšanās ar krimināllietas materiāliem ir nesaraujami saistīts šo tiesību elements. Doktrināri iespējams identificēt trīs šo tiesību dimensijas.

Pirmkārt, tiesības saņemt informāciju par procesuālajām tiesībām. Ja cilvēks nezina, kādas ir viņa tiesības, tad vai nu viņš tās nevarēs īstenot, vai arī tas būs nejaušības jautājums, vai viņš varēs tās izmantot vai ne. [45]

Otrkārt, tiesības saņemt informāciju ietver tiesības saprast apsūdzību, tās būtību un iemeslus tās izvirzīšanai pret konkrētu personu. [46]

Treškārt, tiesības saņemt informāciju izprotamas arī kā tiesības iepazīties ar krimināllietas materiāliem un tiesības saņemt tos. [47]

Saprast apsūdzību šī jēdziena plašākajā vai šaurākajā izteiksmē nozīmē piešķirt tiesības apsūdzētajam iepazīties ar apsūdzības pamatojumu. Jāuzsver, ka iepazīšanās ar krimināllietas materiāliem ir nošķirama no apsūdzības pamatotības izvērtēšanas. Citiem vārdiem, vienīgi pēc tam, kad apsūdzētajam ir bijusi nodrošināta jēgpilna un reāla iespēja iepazīties ar krimināllietas materiāliem saprātīgā termiņā, apsūdzētais ir spējīgs īstenot šo tiesību otro komponenti – pārbaudīt apsūdzības pamatojuma patiesumu un adekvātumu.

Iztulkojot tiesību «piekļūt lietas materiāliem» saturu, būtiska nozīme piemīt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2012/13/ES (2012. gada 22. maijs) par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā [48] (turpmāk – Direktīva Nr. 2012/13/ES). Direktīvas Nr. 2012/13/ES 6. panta trešā daļa noteic – «[d]alībvalstis nodrošina, lai ne vēlāk kā tad, kad tiesā tiek iesniegti apsūdzības argumenti, tiktu sniegta detalizēta informācija par apsūdzību, tostarp par noziedzīga nodarījuma būtību un juridisko kvalifikāciju, kā arī apsūdzētās personas līdzdalības pakāpi».

Savukārt Direktīvas Nr. 2012/13/ES 7. panta trešā daļa paredz, ka – «[..] piekļuvi 2. punktā minētajiem materiāliem nodrošina savlaicīgi, lai varētu efektīvi īstenot tiesības uz aizstāvību, un ne vēlāk kā tad, kad tiesā tiek iesniegti apsūdzības argumenti. Ja kompetento iestāžu rīcībā nonāk citi lietiskie pierādījumi, piekļuvi tiem nodrošina savlaicīgi, lai tos varētu izskatīt».

Ievērojot augstāk paustos argumentus par tiesību iepazīties ar krimināllietas materiāliem būtisko lomu, īstenojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz taisnīgu tiesu kriminālprocesā, ir konstatējams, ka arī apsūdzētais ir šo tiesību subjekts, kuram, sagatavojot savu aizstāvību, ir tiesības ne tikai iepazīties ar krimināllietas materiāliem, bet šīs tiesības īstenot saprātīgā termiņā.

Parasti tiek sagaidīts, ka apsūdzētais veiks pasākumus, lai izdibinātu apsūdzības pamatotību un spētu pret to aizstāvēties. [49] Taču šo darbību veikšana vistiešākajā mērā ir atkarīga no tā, vai likumdevējs kriminālprocesuālajā noregulējumā ir paredzējis piemērotus un adekvātus līdzekļus konstitucionālo garantiju jēgpilnai un reālai īstenošanai. Citiem vārdiem, izdibināt apsūdzības pamatotību un pret to aizstāvēties apsūdzētais var tikai apstākļos, ja viņam tiek nodrošināta garantija – saprātīgs laiks iepazīties ar krimināllietas materiāliem.

Apzinoties, ka nacionālajam likumdevējam jautājums par to, kādi procesuālie līdzekļi ir nodrošināmi apsūdzētajam un uzskatāmi par nepieciešamiem aizstāvības sagatavošanai, nereti var sagādāt grūtības, proti, neizpratni par to saturu un tvērumu, doktrīnā akcentēts, ka šim nolūkam par piemērotu mērauklu ir uzskatāms Cilvēktiesību konvencijas 6. panta 3. punkts. [50] Proti, šis pants «[..] ir pilns ar iespējām: tiesības būt informētam par apsūdzības būtību; tiesības uz advokātu; tiesības izsaukt un nopratināt lieciniekus; un tiesības uz tulka pakalpojumiem, tādējādi tos visus var uzskatīt par «līdzekļiem». Turklāt tiesības uz pietiekamu laiku aizstāvības sagatavošanai pēc būtības garantē arī Cilvēktiesību konvencijas 6. panta 3. punkta a. apakšpunkts. Aplūkojot Cilvēktiesību konvencijas 6. panta 1. punktu, kā būtisku taisnīguma elementu var identificēt tiesības tikt uzklausītam un iespēju tiesā efektīvi iesniegt savus argumentus gan par faktiem, gan tiesību aktiem. Atkal – to varētu uzskatīt par «mehānismu» aizstāvības sagatavošanai. Tāpēc nav pārsteigums, ka šī garantija judikatūrā nav skaidri definēta, un patiešām būtu nereāli sagaidīt, ka šeit tiks sniegta skaidra, vienprātību raisoša definīcija. Tādējādi būtu saprotams secinājums, ka Cilvēktiesību konvencijas 6. panta 3. punkta b. apakšpunkts atspoguļo visaptverošas tiesības uz taisnīgu tiesu.» [51]

Tiesību uz aizstāvību mērķis materiālajā nozīmē rada maz problēmu – to loma ir pašsaprotama. Tomēr tiesību uz aizstāvību mērķis formāli-procesuālā nozīmē ir sarežģītāks. Ir jānošķir četri dažādi aspekti, kas atklāti doktrīnā un judikatūrā.

Pirmais aspekts ir visredzamākais, to var saukt arī par tehnisko aspektu – aizstāvis sniedz apsūdzētajam atbalstu jeb izmanto juridisko zināšanu apjomu, kas nepieciešamas, lai viņš varētu pilnībā izmantot kriminālprocesa likumā noteiktās tiesības, tostarp konstitūcijā vai starptautiskajās tiesībās garantētās pamattiesības. Padomdevēja palīdzība it kā ir atslēga, kas paver durvis uz visām tiesībām un iespējām aizstāvēties šī jēdziena saturiskajā nozīmē. [52] Viens no aspektiem, ko nedrīkst atstāt novārtā, ir advokāta spēja uzraudzīt un lūgt kontrolēt izmeklēšanas iestāžu darbību, lai tās nepamatoti neiejauktos apsūdzētā tiesību sfērā vai nepadarītu apsūdzētā aizstāvību būtiski apgrūtinātu. Aizstāvja zināšanas ir nepieciešamas, lai pārliecinātos, vai pret apsūdzēto izturas likumīgi un vai tiek ievēroti procesuālie noteikumi. Citiem vārdiem sakot, šis mērķis ir nodrošināt apsūdzētajam vislabāko iespēju nodrošināt vislabvēlīgāko procesa iznākumu. [53]

Otro aspektu var saukt par garantijas psiholoģisko elementu. Doktrīnā uzsvērts, ka praksē var būt salīdzinoši vienkāršas krimināllietas, kurās nav vajadzīgas nekādas specifiskas vai padziļinātas zināšanas juridiskos jautājumos. Šis aspekts savu funkcionālo lomu iegūst gadījumos, kad apsūdzētais pats īsteno aizstāvību vai kad apsūdzētā zināšanas vai iepriekšējā profesionālā darbība bijusi saistīta ar juridiskās palīdzības sniegšanu. Arī šādam apsūdzētajam var būt likumīgas intereses saņemt profesionālu aizstāvja palīdzību. Briesmas, ar kurām šāds apsūdzētais saskaras, ir objektivitātes zaudēšana pārmērīgas intereses par lietu dēļ. Tas var novest pie tā, ka kopumā saprātīgas un disciplinētas personas var zaudēt spēju racionāli analizēt un saprast savas rīcības sekas, tiklīdz viņi paši ir emocionālā plaknē iesaistīti strīdā. [54]

Trešais tiesību uz aizstāvību mērķis ir humānais jeb cilvēciskais aspekts. Pat tikai fakts par iesaistīšanos kriminālprocesā rada ievērojamu stresu ikvienai personai. Neskatoties uz dažādajām tiesību uz informāciju garantijām, bezizejas un izmisuma sajūta ir īpaši spēcīga ikviena apsūdzētā emocija. Šo problēmu cēlonis var ietvert domstarpības ar ģimeni vai citu sociālo saišu sairšanu, kā arī radīt sarežģījumus darbā. Advokāta sniegtā juridiskā palīdzība tādējādi kalpo arī humānajam mērķim – nodrošināt apsūdzētajam sabiedroto, kas mazinātu sajūtu, ka «[..] pasaule apsūdzēto ir pametusi, lai viņu «apstrādātu» tiesu iekārtas, kuras var uztver kā tālu un aukstu, ja ne gluži naidīgu.» [55]

Ceturto mērķi var dēvēt par strukturālo aspektu: tiesības uz aizstāvību nodrošina, ka apsūdzētajam ir aktīva loma procesā – subjekta, nevis objekta loma. Apsūdzētā tiesības aizstāvēt sevi vai ar advokāta palīdzību dod apsūdzētajam reālu iespēju ietekmēt procesa gaitu. [56]

Lai gan saskaņā ar kontinentālo sistēmu tiesas procesa sagatavošana galvenokārt ir varas iestāžu uzdevums, aizstāvībai ir tiesības lūgt uzaicināt lieciniekus, iesniegt dokumentus, komentēt ekspertiem uzdodamus jautājumus. [57]

Apkopojot šos apsvērumus, ir konstatējams, ka tiesībām uz aizstāvību raksturīgas vairākas dimensijas, kas vērstas uz to, lai visās kriminālprocesa stadijās apsūdzētais būtu aktīvais kriminālprocesa dalībnieks, kas apveltīts ar reālām un efektīvi īstenojamām tiesībām, nevis tiek uzskatīts par traucēkli vai kavēkli lietas iztiesāšanai. Tiesības būt par aktīvo kriminālprocesa dalībnieku cita starpā ir īstenojamas, arī sagatavojot paziņojumu par nopratināmajām personām, taču likumdevējs, modificējot šo procesuālo institūtu, minētos apstākļus neizvērtēja. Citiem vārdiem, vienīgi pēc tam, kad apsūdzētajam ir bijusi nodrošināta jēgpilna un reāla iespēja iepazīties ar krimināllietas materiāliem saprātīgā termiņā, apsūdzētais ir spējīgs īstenot šo tiesību otro komponenti – pārbaudīt apsūdzības pamatojuma patiesumu un adekvātumu. Sagatavoties aizstāvībai, ievērojot konstitucionāli atzīto garantiju par tiesībām izraudzīties aizstāvības pozīciju jeb taktiku, nozīmē pārbaudīt to, vai prokurors ir pareizi izvērtējis lietas materiālos esošās ziņas. Un tikai pēc šīs darbības veikšanas, balstoties uz lietas materiālu saturu, apsūdzētais ir spējīgs saprast un veidot savu aizstāvības pozīciju. Minētajam tiesību aizstāvību doktrināri-teorētiskajam aspektam autori pievērsīsies turpmāk.