Kriminālprocesam kā jebkurai citai organizētai un praktiski virzītai norisei ir jāatbilst noteiktai kārtībai, kas gan iespējama vien tādā gadījumā, ja kriminālprocesu veicošajām amatpersonām un citiem procesa dalībniekiem ir vienāds zināšanu un izpratnes līmenis par jēdzienu būtību un «spēles noteikumiem» jeb procesuālo normu saturu un to tiesiski korektu piemērošanu. [1] Šai aspektā virkne problēmjautājumu jau rodas tādos kriminālprocesos, kuros faktiski notikušā apstākļi līdztekus personu liecībās fiksētajām ziņām ir apstiprināmi ar citiem objektīviem pierādījumiem. Tomēr daudzkārt būtiskākas izpratnes atšķirības par «spēles noteikumiem» sastopamas kriminālprocesos, kuros personai izvirzīta apsūdzība seksuālā vardarbībā, turklāt apsūdzība balstīta vienīgi personu savstarpēji pretrunīgajos liecinājumos. [2] Un tamdēļ neatbildēts paliek tas, vai standarta «spēles noteikumi» vispār pieļauj efektīvu kriminālprocesa virzību, procesu veicošajai amatpersonai apzinoties, ka iespējami notikušā seksuālās vardarbības fakta izzināšana ir iegrožota visai skopā informatīvajā laukā.

Franču rakstnieks Albērs Kamī [3] 1955. gadā publicētajā priekšvārdā «Svešinieka» [4] atkārtotajam izdevumam rakstīja, ka kārdinājums nosodīt Merso tēlu galvenokārt sakņojas sabiedrības pārprastajā morālajā duālismā, kritizējot «[..] Merso izvēli nespēlēt spēli. Atbilde [, kāpēc tā,] ir vienkārša: viņš atsakās melot. Melot nozīmē ne tikai pateikt to, kas nav patiesība. Melot ir arī un galvenokārt pateikt vairāk, nekā ir patiesība, un, ciktāl tas attiecas uz cilvēka sirdi, izteikt vairāk nekā jūt. Tas ir tas, ko mēs visi darām katru dienu, lai vienkāršotu dzīvi. Merso saka, kas viņš ir, viņš atsakās slēpt savas jūtas, un uzreiz sabiedrība jūtas apdraudēta. Merso tiek lūgts, piemēram, sabiedriski pieņemtajā veidā pateikt, ka viņš nožēlo savu noziegumu. Viņš atbild, ka tas, ko viņš jūt, ir īgnums, nevis patiesa nožēla. Šī attieksme ir liktenīga Merso apsūdzēšanai.» [5] To, ka tiklab tiesa, kā apsūdzības uzturētāji apsūdzētajam nereti ar kādu slēptu nolūku vai pat bez tāda mēdz piedēvēt citu personību, citus rīcības motīvus, citus mērķus, A. Kamī, būdams reportieris un klausīdamies tiesas sēdes, piedzīvoja daudzreiz. [6]

Ja meli, A. Kamī vārdiem runājot, ir spēle, tad gluži loģiski būtu atzīt to, ka šai spēlē arī kriminālprocesā iesaistītās personas [7] nebūt nav vienīgie figuranti, kuri labprāt ekspluatē melus, maldus un šķietamības. Dažāda veida un mēroga maldi gluži vienkārši veido daļu no cilvēku savstarpējās ikdienas mijiedarbības – «[..] tie mūs ieskauj sociālu formalitāšu veidolā, maldinošu apgalvojumu, vēlmju domāšanas, pārspīlējumu, informācijas slēpšanas un klaju nepatiesību formā» [8]. Un arī pati valsts, kas it kā radusies tautas lietderības un labumu vairošanas apsvērumu dēļ, [9] kā juridisks organisms ir tikpat nesaraujama ar katru tās kopumu veidojošo indivīdu, cik tā ir saistīta ar tās varas sadalījumu un to īstenojošajām institūcijām, [10] tamdēļ – uzdošanas vērts ir šajos laikos vēl kāds ne sevišķi ērts (daži to dēvēs arī par provokatīvu un pat klaji nekaunīgu) jautājums. Proti, vai varētu būt tā, ka «[r]eālajā sabiedrībā melo ne tikai aizturētie policistiem, bet arī policisti – aizturētajiem [..]» [11]?

Meklējot atbildi uz šo jautājumu, autorus visupirms pārsteidza tas, ka Latvijas gadījumā konkrēto tēmu apvij delikāts klusums, kurpretim, piemēram, ASV pētnieki savos izteikumos nav vairījušies būt pavisam tieši: «Daudzi policisti, tāpat kā daudzi citi cilvēki, laiku pa laikam melo, un daži policisti, tāpat kā daži citi cilvēki, melo regulāri [..]» [12].

Mēģinājums šo klusumu pārtraukt vismaz savulaik sabiedrībā neguva pārlieku plašu atsaucību, kad diskusijas par meliem un patiesības paušanas pienākumu kriminālprocesā uzvilnīja pēc Saeimas Juridiskās komisijas priekšlikuma noteikt prasību aizturētajam un aizdomās turētajam «[..] sniegt patiesas liecības, ja persona izmanto tiesības liecināt» [13]. Šī ierosinājuma kritiķi, kuriem pārmeta to, ka viņi «[..] aizstāv[ot] tiesības melot valstij» [14], toreiz likumdevējam atgādināja, ka «[..] izmeklētāji un prokurori arī ne vienmēr saka taisnību personām, kurām ir tiesības uz aizstāvību, un slēpj no šīm personām dažādus faktus. Dažreiz tas ir klaji nelikumīgi, bet dažreiz tas ir likumam atbilstošs taktisks paņēmiens, kura mērķis ir atklāt noziegumu. Tātad – zināmās robežās likums akceptē[jot] «tiesības uz meliem» [..]» [15].

Lai gan priekšlikums izskaust melus kriminālprocesā nebūt nebija atzīstams par peļamu, ievērojot vismaz tā jēgu, vienlaikus pamatoti tika uzsvērts, ka, ja reiz tiek prasīts «[..] teikt tikai patiesību un atklāt pilnīgi visu patiesību, kas var tikt izmantota pret viņu [tas ir, personu, kurai ir tiesības uz aizstāvību – autoru piezīme], tad no viņu puses [tas ir, likumprojekta iniciatoru puses – autoru piezīme] būtu godīgi atcelt izmeklēšanas noslēpumu un arī valsts pārstāvim, izmeklētājam vai prokuroram aizliegt maldināt personas par procesa virzītājam zināmajiem faktiem un viņu rīcībā esošajiem pierādījumiem, kā arī uzlikt šīm amatpersonām par pienākumu parādīt liecību sniedzējam visus kriminālprocesa materiālus» [16].

Galu galā – ja cilvēkā nebūtu tieksmes melot, [17] tad būtu nejēdzīgi pavēlēt to nedarīt, [18] – taču, noliedzot tamlīdzīgas tieksmes esību, faktiski tiktu noliegta arī cilvēciskās iedabas esība ikkatrā cilvēkā, tajā skaitā, kriminālprocesā iesaistītajām personām un to veicošajām amatpersonām. Turklāt gluži iespējams, ka sociālistiskā evaņģēlija meli, kas Krievijā un tās impēriskajā lolojumā – Padomju Savienībā un sociālistisko zemju nometnē – kļuva par patiesību, [19] līdzīgi kā arī šobrīd mudinot ticēt kādām konkrētām, vairākuma apstiprinātām ideoloģijām, ir īstenais iemesls tam, kāpēc valsts pārvaldes aparātā šo fenomenu arvien ir tik grūti izskaust…

Vērtējot «godīgumu» kā morāli ētisku kategoriju valsts pārvaldes un varas atzaru darbā, tam tiek uzsvērtas trīs nozīmes. Pirmā – «[..] nemelot. [..] Valsts administrācijā meliem un aizdomām par meliem ir sekas – birokrātijas un kontroles pastiprināšanās. [..] Otrā godīguma nozīme ir patiesas informācijas sniegšana padotajiem un sabiedrībai. [..] Trešā godīguma nozīme ir pienākums cienīt citu spējas savākt un iesniegt sabiedrībai nozīmīgu patiesu informāciju.» [20] Savukārt OECD rekomendācija «Par valsts godprātību» [21] uzsver nepieciešamību veidot ētisko vērtību un principu kopumu, kas vērsts uz normu konsekventu saskaņošanu un ievērošanu publiskajā sektorā, norādot, ka tas ietver tiesu varu, likumdevējvaru, izpildvaru un valsts pārvaldi.

Autori apzinās, ka arī šeit kāds varētu iebilst un sacīt, ka nav prāta darbs mēģināt savietot morāli un valsts pārvaldes darbības jautājumus, taču tādā gadījumā būtu jāvaicā – vai kāda reāla nozīme īsti piemīt Valsts pārvaldes vērtībām un ētikas pamatprincipiem [22] vai dažādu krimināltiesisko attiecību noregulēšanā iesaistīto institūciju ētikas kodeksiem [23]. Lai gan «[..] morālo un ētisko normu izpratne katram cilvēkam [esot] atšķirīga» [24], juridiskā kultūra tomēr raksturo arī tiesību un tiesiskās apziņas attīstības līmeni, personu tiesību un brīvību plašumu un garantētību, likumdošanas pilnīgumu un efektivitāti, likumības un tiesiskās kārtības stabilitāti, juridiskās zinātnes un juridiskās izglītības līmeni, valsts pārvaldes ierēdņu un darbinieku morālo līmeni, [25] tādējādi tiecoties šos dažādos uzskatus vienādot, piemēram, kriminālprocesā vismaz tiktāl, lai būtu iespējama jēgpilna, taisnīga un objektīva tā norise. Arī jēdziens «juridiskais morālisms» tradicionāli tika attiecināts uz uzskatu, ka ir pieļaujams izmantot valsts autorizētas sankcijas, tostarp krimināltiesiskus instrumentus, lai ieviestu noteiktus rīcības aizliegumus, ja tās ir amorālas, bet nav tieši kaitīgas (vai pat aizskarošas) citiem (piemēram, prostitūcijas ierobežojumi). [26] Tomēr pēdējo gadu laikā šis jēdziens ieguvis gluži citu nozīmi, uzsverot, ka «[..] patlaban likums ir tiktāl piesātināts ar morāli, ka tas nevar tikt nedz interpretēts, nedz piemērots bez morālu spriedumu izdarīšanas» [27]. Tādējādi nepārprotami skaidrs – nekāda moralizēšana nesekmēs melu izskaušanu, tomēr arī «[..] gvelšana [..], nerūpējoties par patiesību» [28], nebūtu akceptējama. Katrā ziņā, lai gan daždien «[m]elošana gandrīz vai kļūst par dzīves uzdevumu, pamatojot to ar valsts noslēpumu neizpaušanu vai sabiedrības interešu aizstāvēšanu [..]» [29], tas varbūt piedien teātra skatuvei, lai gan arī tur vajadzētu baidīties pierast pie neīstuma un meliem, [30] bet ne darbam valsts institūcijās.

Jebkura kriminālprocesa, arī tāda, kas izmeklē noziedzīgus nodarījumus pret tikumību un dzimumneaizskaramību, neiztrūkstoša sastāvdaļa ir posms, kura gaitā ir nepieciešams nodibināt noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas faktu un noskaidrot izdarītāju, kam ir pienākums stāties tiesas priekšā. [31]

Kontinentālās Eiropas kriminālprocesuālajā teorijā šis process saprotams kā izziņas veikšana jeb «[..] vispārējā izmeklēšana (inquisitio generalis), kas ir vērsta uz nozieguma apstākļu un vainīgās personas noskaidrošanu [..]» [32]. Nedaudz ielūkojoties kriminālprocesa vēsturiskajā doktrīnā, 19. gadsimtā bija pazīstams noteikums, ka par pierādījumiem būtu atzīstamas tikai tās ziņas, kas pušu klātbūtnē pārbaudītas tiesas sēdē, jo, piemēram, «būtu netaisnīgi pamatot spriedumu ar [tādas] personas vēstuli, kura netika nopratināta liecinieka statusā, bet šādas vēstules, kas aizstāj liecinieka liecības, nevar būt atzītas par pierādījumiem» [33], tomēr laika gaitā pieauga pierādījumu (faktu) novērošanas, pārbaudes un novērtēšanas degradācija, ko Latvijas gadījumā sevišķi sekmēja 1939. gada 11. maija grozījumi Kriminālprocesa likumos, [34] ar ko «[..] policijas funkcijas veicošās iestādes (ne-tiesas orgāni/iestādes) izdarītās izziņas rezultāti tika pielīdzināti tiesas iepriekšējās izmeklēšanas rezultātiem. Līdzīgi kā tas notika padomju kriminālprocesā.» [35]

1939. gada 2. augusta laikrakstā «Rīts» grozījumi tika raksturoti kā būtiska pārmaiņa tiesas un iepriekšējās izmeklēšanas darbā:

«Legalizēta izziņa, un līdz ar to pārveidots iepriekšējās izmeklēšanas institūts. Paredzēta arī savādāka kārtība ar lieciniekiem, un pārveidota spriedumu pasludināšana un izpildīšana. Ar jauno juridisko kārtību atmests 1864. g. likums, jauno kārtību pieskaņojot laika garam. Par jaunā likuma priekšrocībām lai norāda vairāki piemēri. Vecais krievu likums policijai nebija uzticējies, tāpēc pie tiesas policijas darbiniekiem vajadzēja ierasties. Tagad tas lieki. Uzraudzības iestādēm lietu ir daudz, un tās parasti tiesā nonāk tikai pēc ilgāka laika. Kā lai policists atceras, cik riteņkrodzniecei atrasts noslēptu degvīna pudeļu, ja pa tam atklāti vairāki riteņkrogi. Kā lai atceras kaušļu sīkos nodarījumus dzērumā? Tagad izziņas materiāli padarīti pieejami un tiem tiesā piešķirts tāds pats pierādījumu spēks kā iepriekšējās izmeklēšanas materiāliem. Ja policijas izziņa būs pietiekami pilnīga, vairs neko nevajadzēs noskaidrot arī izmeklēšanas tiesnesim. Līdzšinējā likumā prokuratūra bija pakļauta tiesas kontrolei. Prokuratūra tomēr strādāja tik rūpīgi, ka tiesu palāta tās ierosinājumus gandrīz simtsprocentīgi apstiprināja. Kāpēc tad vajadzīga darbu vairošana tiesu palātā? Liecinieki tiesā bija sevišķi neapmierināti ar ilgo prāvas gaidīšanu, ja citu prāvu izspriešana ievilkās. Tagad lieciniekus uz tiesas sēdi nemaz neaicinās, ja apsūdzētais atzīstas. Garīgo zvērestu ievedīs sevišķi svarīgās lietās, kurās apsūdzēto liktenis bieži vien atkarīgs no viena vai pāris liecinieku izteicieniem. Pastiprināta pārraudzība, lai izbeigtu nepatiesās liecības pēc zvēresta. Policijai paredzētas īpašas tiesības sodīšanai ar naudas sodu. Tas darīts, lai samazinātu darbu miertiesā, kurā sīkās lietas jāizspriež ārkārtīgi lielā skaitā. Policijas spriedums tomēr kasācijas kārtībā varēs miertiesā pārsūdzēt. Visumā atvieglināts līdzšinējais smagais uzraudzības iestāžu un tiesas darba process, lai sīkajās lietās panāktu ātrāku atrisinājumu.» [36]

Līdzīgi grozījumus tolaik raksturoja laikraksts «Ventas Balss»:

«Vecais krievu likums policijai nebija uzticējies, tāpēc pie tiesas policijas darbiniekiem vajadzēja ierasties. Tagad tas lieki. Tāpat izziņas materiāli padarīti pieejami, un tiem tiesā piešķirts tāds pats pierādījumu spēks kā iepriekšējās izmeklēšanas materiāliem. Arī lieciniekus uz tiesas sēdi nemaz neaicinās, ja apsūdzētais atzīstas. Garīgo zvērestu ievedīs sevišķi svarīgās lietās, kurās apsūdzēto liktenis bieži vien atkarīgs no viena vai pāris liecinieku izteicieniem. Pastiprināta pārraudzība, lai izbeigtu nepatiesās liecības pēc zvēresta.

Policijai paredzētas īpašas tiesības sodīšanai ar naudas sodu. Tas darīts, lai samazinātu darbu miertiesā, kurā šikās lietas jāizspriež ārkārtīgi lielā skaitā. Policijas spriedumus tomēr kasācijas kārtībā miertiesā var pārsūdzēt.» [37]

Tādējādi pakāpeniska kriminālprocesā izmantojamo pierādījumu kvalitātes un satura degradēšanas pieļaušana, to padarot atkarīgu no pirmstiesas procesa veicēja, faktiski radīja labvēlīgus apstākļus tam, lai tikpat nemanāmi atteiktos no vēl 19. gadsimta kriminālprocesā par sevišķi būtisku atzītā iztiesāšanas mutiskuma un tiešuma principa. Proti, «[r]akstiskums kā lietvedības paņēmiens (lietvedības netiešums) rada būtiskus šķēršļus lietas izskatīšanai pēc būtības. Tas nostāda tiesu, kas taisa nolēmumu, atkarības stāvoklī no aktu sagatavotāja: no tiesas tiek paslēpts tas viss materiāls, kas ir pieejams novērošanai, taču nav pakļaujams precīzai aprakstīšanai, piem., liecinieka sejas izteiksme un viņa liecinājuma tonis, viņa uzvedība, vai arī – tiesa ir spiesta pamatoties uz kļūdainiem aprakstiem. [..] Tiesas [procesa] aprobežošana ar rakstveida materiālu iztiesāšanā ievieš formalitāti un sausumu, kas ārkārtīgi kaitē lietai. [..] Tikai iztiesāšanā, kas aprobežojas ar lietas juridiskās puses novērtēšanu [..], var pieturēties pie principa: kas nav aktos, nav realitātē. Tikai tur var aprobežoties ar rakstveida datiem, taču tādēļ vien, ka tās izzināšanas priekšmets ir tieši šie tiesas pieraksti, bet ne lietas būtība» [38].

Paradoksāli, ka Latvijā vispārējās cilvēktiesību paradigmas attīstības civilizētajā pasaulē kontekstā tieši iepriekš minētā tendence vēl drastiskāk ir pastiprinājusies (tam autori plašāk pievērsīsies publikācijā turpmāk). Proti, pēdējās desmitgadēs bezkompromisa uzticēšanās izmeklēšanas iestāžu darbam savu vērienu ir tikai paplašinājusi: «Tiesai nav pamata apšaubīt policijas inspektoru paskaidrojumus. Lai gan no pieteikuma izriet, ka policijas inspektori ir sagrozījuši faktus, pieteicējs nenorāda nevienu apstākli, kāpēc policijas inspektoriem tas būtu jādara. Ievērojot minēto, tiesai nav pamata piešķirt augstāku ticamību pieteicēja paskaidrojumiem nekā policijas darbinieku dienesta ziņojumos norādītajam» [39].

Vēlreiz pievēršoties kriminālprocesa posmam, kurā īstenojama sākotnējā ziņu par notikušā apstākļiem izdibināšana, jāuzsver, ka mūsdienās ievērojama nozīme šajā procesuālajā stadijā piemīt policijas darbam, kas rīkojas kā faktu apkopotājs un pārbaudītājs, restaurējot notikušo atbilstoši juridiskajai realitātei un procesuālajai kārtībai. [40]

Analizējot situāciju Somijā, Turku Universitātes docente Heini Kainulainena [41] norādījusi, ka, piemēram, seksuālā vardarbībā cietušas personas liecības korekta fiksēšana ir svarīga pirmstiesas izmeklēšanas sastāvdaļa, jo viņas sniegtā informācija ir būtiska lietas risināšanai. [42] Taču, no «[..] izmeklēšanas viedokļa raugoties, policists var nonākt sarežģītā situācijā, ja sieviete nespēj atcerēties notikumus vai arī viņa nespēj pietiekami skaidri un konsekventi atcerēties visas detaļas. Policijas darbinieks ar savu uzvedību var izšķiroši ietekmēt nopratināšanas atmosfēru.» [43]

Amerikāņu pētnieki savukārt norādījuši, ka, izmeklējot iespējamus seksuālas vardarbības nodarījumus, «[..] likumsargus ietekmē tā sauktais aizdomu un līdzjūtības cikls» [44], tādējādi nepatiess policijas ziņojums varot tikt safabricēts no cietušā stāstījumā kā sekas tam, ka attiecīgā tiesībsargājošā iestāde, izmantojot problemātisku vai traumējošu izmeklēšanas taktiku, cietušajam uzspiež savu notikumu gaitas redzējumu. [45] Tādējādi būtisks jautājums melu un maldu lietojuma aspektā ir cietušā un iespējamā vainīgā liecību fiksēšana.

Skaidrs, ka kriminālprocesā par meliem iespējams atzīt tādu ziņu sniegšanu, kas neatbilst patiesībai. [46] Tomēr par meliem varētu uzskatīt arī jebkuru izteikumu, «[..] ko izteicis tas, kurš tam netic, ar nolūku, lai kāds cits tam noticētu» [47]. Tomēr arī pati diskusija par patiesību un tās absolutizēšanu nav tik viennozīmīga, proti, par patiesību iespējams domāt dažādās izpratnes plaknēs [48]. Tiek pat apgalvots, ka civilizācija ir pārprastā patiesības kulta sekas, kas manifestējas cilvēces pārstāvju neglaimojošākajās būtības izpausmēs – agresivitātē, dekadencē, skepticismā. [49]

Lai nu kā, «[n]eatbilstības cietušā bieži liecībās rodas tāpēc, ka izmeklētājs nav precīzi pierakstījis informāciju. Tas, iespējams, ir labākais arguments nepieciešamībai ierakstīt cietušā liecību sniegšanu (audio vai video ierakstā). Ja izmeklētājs izmanto magnetofonu vai videokameru, lai ierakstītu interviju ar cietušo, tas ļauj izmeklētājam nodrošināt, ka rakstiskais ziņojums pilnībā atbilst faktiskajā nopratināšanā sniegtajiem apgalvojumiem. Ieraksta veikšana faktiski arī apliecina, ka izmeklētājs liecību uztver nopietni un vēlas, lai visa informācija tiktu uztverta korekti.» [50] Arī tiesiski pareizai ieraksta veikšanai, tas ir, nodrošinot tā jēgpilnu izmantošanu tālākajās izmeklēšanas darbībās, piemīt ievērojama nozīme. [51]

Cits pirmstiesas kriminālprocesā iegūstamo liecību dokumentēšanas trūkums slēpjas apstāklī, ka personas sniegtais notikušā atstāsts «[..] neatbilst jaukajam, nevainojami glītajam, hronoloģiskajam laika grafikam, ko mēģina izveidot tiesībsargājošo iestāžu izmeklētāji.» [52] Tomēr «[..] šāda veida hronoloģija var neatbilst tam, kā notikumi tiek saglabāti cietušā atmiņā, tāpēc izmeklētāji, kas šādā veidā uzdod jautājumus [..]» [53], piemēram, «kas notika tālāk?», «[..] riskē pārtraukt cietušā stāstījumu un izjaukt mēģinājumus sniegt informāciju tā, kā to atminas cietušais. Tad, ja izmeklētājs mēģina uzrakstīt nopratināšanā izklāstītā stāstījuma kopsavilkumu tā, it kā cietušais būtu sniedzis informāciju hronoloģiskā secībā, tajā, visticamāk, būs kļūdas, nepilnības, neatbilstības un citas problēmas. Skaidrs, ka šādas problēmas var kavēt izmeklēšanas efektivitāti.» [54] Jautājums par skaņu vai skaņu un attēlu ieraksta veikšanu aktuāls ir arī šādā aspektā.

Ideālos apstākļos policija izmeklētu un nostiprinātu visus attiecīgos pierādījumus – gan apsūdzošus, gan attaisnojošus –; saglabātu iegūto informāciju; un skaidri, objektīvi ziņotu par to kriminālprocesa turpmākai norisei, [55] taču ticība šādai utopijai drīzāk nozīmētu ļaušanos vēlmju domāšanai. Turklāt ASV pētnieki pauduši viedokli, ka «[l]ai gan sākotnējā izmeklēšana jāveic policijai, [tiesību] sistēma, kas ir patiesi ieinteresēta nevainīgo personu tiesību aizsardzībā un patiesības noskaidrošanā, nepadarītu policiju par apsūdzības iestādes daļu. Tā vietā policiju varētu padarīt par neitrāliem inkvizitoriem, kas sekmē tiesas vai abu pušu darbu, nevis tikai apsūdzības darbu. Pēc tam policijas izmeklēšanas materiāli un pierādījumi no nozieguma vietas būtu pilnībā pieejami abām pusēm, nodrošinot atbilstošus drošības pasākumus, lai aizsargātu sensitīvu informācijas avotu drošību vai notiekošās izmeklēšanas integritāti.» [56]

Nereti policijas amatpersonu darbība pirmstiesas kriminālprocesā ASV tiek raksturota kā sacīkstes procesa agrīnā fāze, nevis kā neitrāls faktu konstatēšanas process, turklāt izmeklētāju darbība apliecinot, ka viņi varot būt «[..] jebkas, izņemot neitrāli vai objektīvi, savācot un nostiprinot pierādījumus lietā pret aizdomās turamajiem pratināšanas procesa laikā.» [57] Praksē, kā apgalvo ASV pētnieki, policijas izmeklēšanas rezultātos nereti konstatējama apzināta maldināšana (oriģ. – deliberate deception), kas var izpausties vai nu tiem saturot «[..] apzinātus melus, vai apzināti izlaižot attaisnojošas ziņas. Pēc definīcijas [policijas] ziņojums, kas satur melus, arī maldinās, izlaižot attaisnojošus faktus, t.i., tos, kas atmasko melus.» [58] Savukārt kļūdaini notiesājošie spriedumi galvenokārt balstās maldinošās liecībās. [59]

Par to, ka pirmstiesas kriminālprocesā iegūtās liecības lielākoties arī kļūst par izšķirošām krimināllietas izskatīšanas rezultātam kriminālprocesos Latvijā, liecina lērums prakses piemēru, izskanot apgalvojumiem, ka, piemēram, «tiesai nav pamata apšaubīt šo liecību ticamību» [60], «nav pamata neticēt [liecinieka] liecībām» [61], «tiesas kolēģija uzskata, ka liecībām, ko liecinieki sniedza pirmstiesas kriminālprocesa laikā [..], ir piešķirama augstāka ticamības pakāpe nekā pirmās instances tiesas izmeklēšanas laikā sniegtajām liecībām, jo tiesas kolēģija nekonstatē Kriminālprocesa likuma normu pārkāpumu [liecinieku] pirmstiesas izmeklēšanas laikā sniegto liecību iegūšanā» [62].

Tiesību literatūrā pausts viedoklis, ka «nepatiesuma» koncepts liecību un kriminālprocesā iegūto ziņu novērtēšanas procesā būtu interpretējams plaši, proti, pienācīgā procesa klauzula neaprobežojas vien ar personas aizsardzību pret nepatiesu liecību izmantošanu. [63] Tā vietā kriminālprocesā būtu jāparedz pietiekamas garantijas izskaust jebkuras neprecizitātes, kas «[..] varētu ieviest kļūdas patiesības noskaidrošanas procesā [..]. Pienācīgā procesa modelim jāaizsargā pret visa veida maldinošām liecībām, kuras apsūdzība neizlabo [..]» [64], jo «[n]av atvēlama vieta tolerancei pret negodīgumu šādos sabiedrības uzticības jautājumos.» [65] Kā ierosinājums šīs prasības ieviešanai tiek norādīts, ka «[..] tiesām būtu jāatzīst, ka apsūdzētā tiesības uz pienācīgu procesu var tikt pārkāptas pat tad, ja liecinieks nezina par nepatiesajām ziņām un ja prokurors zina vai viņam būtu jāzina, ka liecība ir nepatiesa». [66]

Uzmanības vērta šī secinājuma kontekstā ir kāda norāde ASV doktrīnā par policijai izmantojamām metodēm apsūdzētā nopratināšanas laikā pirmstiesas kriminālprocesa laikā: «Lai gan parasti ir pieņemami mutvārdos melot par pierādījumiem, kas aizdomās turamo personu saista ar noziegumu, tā vērtējama kā riskanta tehnika. Pirms šādu pierādījumu iesniegšanas izmeklētājam rūpīgi jāapsver attiecību līmenis, kas izveidots ar aizdomās turamo, kā arī šo pierādījumu iespējamā esamība un izmeklētāju spēja «pārdot» šādu pierādījumu esamību. Jebkura no šiem principiem nepareizs aprēķins var izraisīt tamlīdzīgas tehnikas rikošetu un stiprināt aizdomās turamā pretestību izmeklēšanai. Turklāt fiktīvus pierādījumus, kas norāda uz aizdomās turamo personu noziegumā, nevajadzētu izmantot, ja aizdomās turamais uzskata, ka viņš neatceras, vai noziegumu izdarījis, piemēram, atrodoties reibumā. Šādos neierastos apstākļos nereti var apgalvot, ka pierādījumu esības imitēšana tika izmantota, lai pārliecinātu aizdomās turamo par viņa vainu. Šo iemeslu dēļ neesošu pierādījumu iesniegšana pratināšanas laikā būtu jāapsver tikai tad, ja citi mēģinājumi pārtraukt aizdomās turētā pastāvīgos, bet vājos vainas noliegumus ir bijuši neveiksmīgi.» [67]

Ar trāpīgu pieteikumu «[g]aiss bija pievildzis zils no meliem» [68] pērnā gada beigās tika publicēts apjomīgs pētījums par policijas amatpersonu meliem kriminālprocesā, raksturojot patieso situāciju ASV un apliecinot, ka melu fenomens izmeklēšanā arī aizokeāna kriminālprocesā ir būtisks. [69] Un iezīmētā situācija bija visai nelāga: «Policisti melo. Par to, ko viņi redzējuši. Par to, ka «aizdomās turētais» izdarījis noziegumu. Par to, ko liecinieks vai ziņotājs viņiem stāstījis. Par to, vai ziņotājs procesā vispār bijis. [..] Policijas amatpersonas melo visos kriminālprocesa posmos – kad viņi aizpilda dokumentus pēc notikuma; kad viņi lūdz tiesas apstiprinājumu kratīšanas vai aizturēšanas orderim [..]» [70]. ASV sociologi pat izstrādājuši atsevišķu taksonomiju maldinošu policijas amatpersonu veiktas izmeklēšanas rezultātu klasifikācijai, proti, jānošķir «iekšēji» un «ārēji» meli. [71] ««Iekšējie» meli ir tie, kas tiek stāstīti kolēģiem un citām amatpersonām policijas hierarhijā; «ārējie» meli ir tie, kas izmantojami manipulācijās ar sabiedrības locekļiem. Ievērojot šo terminoloģiju, meli policijas ziņojumos ir gan «iekšēji» (jo tie ietver viltotus iekšējos dokumentus), gan «ārēji» (jo tie ir paredzēti arī, lai manipulētu ar tiesu sistēmu).» [72]

Skaidrojot iemeslus melu ekspluatēšanai, ASV pētnieki secinājuši, ka izmeklētāju darbības arsenālā meli ir parocīgs instruments situācijas kontrolei, vienlaikus vairoties no spēka izmantošanas pret personu. [73] Tādējādi meli tiek padarīti par normu, [74] izmantojot sociāli apstiprinātus vārdu krājumus, lai atvieglotu atbildību par kādu rīcību vai neitralizētu kādas rīcības sekas. [75] Daudz biežāk melu lietojums tiek attaisnots, ja «[..] tie noved pie vēlamā iznākuma» [76]. Pārfrāzējot, maldinošas rīcības rezultātā iegūtie pierādījumi ir tādi, kas apstiprinātu jau sākotnēji izveidojušos hipotēzi par notikušā apstākļiem un personas vainu.

To apliecina arī apgalvojums, ka pratināšanas laikā policijas rīcība mēdzot būt visai rafinēta, jo «[..] telpā, kurā noris nopratināšana, izmeklētājam ir pārāka sarunu pozīcija, jo viņš kontrolē vidi un nostāda aizdomās turamo paaugstinātā neaizsargātības stāvoklī. Turklāt policijai ir spēcīgs pārliecināšanas instruments: viņi var piedraudēt aizdomās turētajam ar sodu. Izmantojot melus, policija var manipulēt ar aizdomās turamajiem, mainot priekšstatus par viņu izredzēm. Šī manipulācija liecina par necieņu pret aizdomās turētā individualitāti [..]» [77]. Savukārt jebkura ar varu apveltītas amatpersonas necieņas izpausme pret personu dēvējama nekā citādi kā par patvaļu. [78]

Risinājums, ko ieskicētajai melu un maldu problemātikai kriminālprocesā, piedāvājuši ASV tiesību zinātnieki, saistāms ar tiesas atsvabināšanu no tās pasīvās lomas, tā vietā piešķirot tai tiesības uz aktīvu pirmstiesas kriminālprocesā iegūto liecību kontroli un liecinieku apgalvotā ticamības un šaubu elementa vērtēšanu. [79] Kriminālprocesā jautājums par šaubu konstatēšanu ir daļa no iekšējā intelektuālā darba, ko dienu no dienas veic tiesnesis, turklāt tas cieši saistīts ar jautājumu par tiesneša sirdsapziņu – individuālo, subjektīvo morāli –, tomēr sarunas ar sirdsapziņu nedrīkstētu būt abstraktas, voluntāras tiesību piemērotāja darbības, kas nesakņojas tiesībās (kas turklāt nav tikai rakstītās tiesību normas), bet gan vienīgi kailā pārliecībā. [80] Citiem vārdiem sakot, diemžēl melo ne tikai sievietes (lasi: ziņotājas par it kā pret viņām vērstu seksuālu vardarbību), bet arī policisti. Un tieši tāpēc tas ir vairāk nekā paradoksāli, ka pretstatā ASV tiesību doktrīnā norādītājam, ka tiesa būtu atsvabināma no tās pasīvās lomas pirmstiesas kriminālprocesā iegūto liecību kontrolē, Latvijā atsevišķi «doktrīniķi» piedāvā pilnīgi citu pieeju, uzturot acīmredzama blefa pārsātinātu mītu par pirmstiesas kriminālprocesa veicēju nevainojamību.

Latvijas kriminālprocesā iepriekš norādītie apsvērumi vērtējami tajā dimensijā, kas cieši savijusies ar 2021. gada 1. janvārī spēkā stājušos Kriminālprocesa likuma grozījumu problemātiku, būtiski mainot pierādījumu pārbaudes kārtību tiesā. [81] Proti, patlaban «[..] likumā noteikts pamatprincips, ka rakstveida pierādījumi un citi dokumenti ir pieejami lietas dalībniekiem un to formāla nolasīšana nav nepieciešama.» [82] Turklāt «[..] gadījumos, kad prokurors lēmumā par krimināllietas nodošanu tiesai ir norādījis rakstveida pierādījumus un citus dokumentus, kas tiek izmantoti apsūdzības un citu apstākļu, kuriem ir nozīme konkrēto krimināltiesisko attiecību taisnīgā noregulējumā, pamatošanai, likums īpaši paredz, ka tos nav nepieciešams nolasīt vai atskaņot, jo lietas dalībniekiem ir saprotams, kādu apstākļu pamatošanai prokurors tos iesniedzis un izmanto.» [83]

Jaunievedums šībrīža pierādījumu pārbaudes doktrīnā ir uzskats, ka, aizstāvībai «[..] paziņojot tiesai, ka nav nepieciešams izsaukt kriminālprocesā agrāk nopratināto personu, kuras liecības iekļautas tiesā izmantojamo pierādījumu uzskaitījumā, aizstāvība piekrīt, ka visos gadījumos, kad persona tika nopratināta pirmstiesas izmeklēšanā, liecībā fiksētās ziņas lietas dalībnieki varēs izmantot tiesas debatēs un tiesa tās varēs izmantot nolēmumā savu secinājumu pamatošanai.» [84] Tāpat «[p]irmstiesas konkrētajā kriminālprocesā sniegto liecību nolasīšanu spēkā esošais kriminālprocesuālais regulējums vairs nepieprasa [..]» [85], lai gan pēc izdarītajiem grozījumiem tās izmantojamas «[..] tiesas debatēs un tiesa nolēmumā.» [86] Tādēļ ir pilnībā jāpiekrīt klasiskajai un gandrīz pusotru gadsimtu dominējušajai tiesību doktrīnai, ka eventuāla tiesas nolēmuma pamatošana ar liecībām, ko persona sniegusi pirmstiesas procesa laikā, «[..] raisa iebildumus gan tā sistēmiskās neskaidrības dēļ, gan pēc būtības. [..] Tāpat nebūtu pieļaujams, ka iepriekš sniegtās liecības tiek izmantotas bez jebkādas iespējas iniciēt to pārbaudi, jo, pilnīgi iespējams, ka tās ir procesuāli nekvalitatīvas [..] vai ir citi apstākļi, kas liedz to izmantošanu» [87].

Kontinentālās Eiropas kriminālprocesa doktrīnā jau vēsturiski bija nostiprināts, ka tikmēr, kamēr kriminālprocesā sastopams inkvizīcijas (izmeklēšanas) princips ar ierobežotām aizstāvības tiesībām, proti, kamēr «[..] notiek policijas izziņa prokurora uzraudzībā jeb prokurora izziņa» [88], būtu jāielāgo arī tas, ka «[..] visi pierādījumi, kuri ir iegūti policijas / prokurora izziņā, ir no jauna jāpārbauda tiesā kontradiktoriskā procesā.» [89] Raksturojot kontinentālās Eiropas kriminālprocesa teoriju, konstatējami vismaz trīs aksiomātiski kriminālprocesuālās teorijas pamatelementi. Tā, piemēram, pirmais no elementiem ir apstāklis, ka «[..] visās kriminālprocesuālajās sistēmās policijas darbība ir uzskatīta par procesuāli nepilnvērtīgu [..]» [90], tomēr gluži bez tās kriminālprocesā iztikt nevar. Un tieši tāpēc kriminālprocesā pastāv arī konceptuāla nepieciešamība norobežot policijas un tiesas darbību, pēdējai paredzot adekvātas iespējas īstenot pienācīgu institucionālo kontroli pār iepriekšējas izmeklēšanas tiesiskumu. [91] Citiem vārdiem, normālai krimināljustīcijai dabiski raksturīga prasība par «[..] tiesas varas neuzticēšanos izpildvaras veiktās izmeklēšanas rezultātiem» [92].

Tātad – pamatotus iebildumus raisa viedoklis, ka «[..] tiesnesim ir pienākums līdz pirmās instances tiesas sēdei iepazīties ar pierādījumiem un lietas materiāliem, lai varētu kvalitatīvi izlemt pieteiktos lūgumus un virzīt lietas izskatīšanu, pabeidzot to saprātīgā termiņā.» [93] Savukārt kontinentālās Eiropas kriminālprocesa doktrīnā joprojām tomēr dominē atziņa, ka par pirmstiesas un iztiesāšanas stadiju procesuālās kārtības principiālās nošķirtību atbildīgi ir tieši tā dalībnieki, bet jo sevišķi – «[t]iesnesis, [kurš,] iepriekš iepazīstoties ar lietas materiāliem, neievēro iztiesāšanas akuzatoriālo raksturu, jo tādā veidā jau pirms tiesas sēdes tiesnesim var būt radies viedoklis par pierādījumiem» [94]. Tomēr par acīmredzamu atsacīšanos no tamlīdzīgām doktrinārām nostādnēm liecina atzinums, ka «[š]obrīd, pēc dažādu Kriminālprocesa likuma grozījumu pieņemšanas, prokurors arī pilda tiesas funkciju.» [95] Šāda apzināta virzība uz procesuālo funkciju sapludināšanu un tās teorētiskā «pamatošana», mazākais, ir skandāls un rekviēms taisnīgam kriminālprocesam. Savukārt atbildēt uz jautājumu, no kuries dažu «teorētiķu» pārkarsušajās galvās rodas tādas idejas, nav gluži autoru kompetences jautājums.

Minēto apsvērumu kontekstā vienam no raksta autoriem prātā nāk epizode no gluži nesen notikušas tiesas sēdes, kurā valsts apsūdzības uzturētājs aizrādīja aizstāvim, kurš veica liecinieka nopratināšanu, ka «[..] šie jautājumi visi pirmstiesas izmeklēšanā ir uzdoti! Tātad, kādi papildjautājumi vai pretrunas? Šeit jau pratina otrreiz liecinieku. Tad kur ir pretruna? Nolasīt tanī protokolā, kur ir un vai kam nepiekrīt.»

Padevīgi sekojot ievērojami grozītajai pierādījumu pārbaudes doktrīnai iztiesāšanā, valsts apsūdzības uzturētāji pievienojas uzskatam, ka tiesas izmeklēšanas laikā aizstāvim nemaz nebūtu atvēlamas tiesības pilnvērtīgi veikt liecinieku nopratināšanu. Citiem vārdiem, ko izmeklētājs pirmstiesas izmeklēšanas laikā ir fiksējis, atzīstams par teju akmenī kaltu, un liecinieks tā arī domājis, kā protokolā rakstīts. Tas it kā notiekot tāpēc, ka «[l]iecinieks vai cietušais jau pirmstiesas kriminālprocesā, iegūstot lietas dalībnieka statusu, tiek brīdināts par kriminālatbildību par apzināti nepatiesas liecības sniegšanu vai atteikšanos dot liecību, līdz ar to nav pamata apšaubīt, ja netiek pierādīts pretējais, pirmstiesas kriminālprocesā šādā kārtībā sniegtu liecību un nav pamatotu šķēršļu to izmantošanai tiesā, neveicot atkārtotu personas nopratināšanu tiesas sēdē.» [96] Vēl citiem vārdiem – pirmstiesas kriminālprocesā Latvijā (pretēji ASV praksē konstatējamajam) melu un maldu nemaz neesot… Kas tas ir? Optimisms? Vēlmju domāšana? Alošanās? Par daudz maz drošu var atzīt tikai vienu atbildi – tā ir kļūdaina pamatpremisa. Un te vietā ir Meraba Mamardašvili sacītais, ka «[v]elns spēlējas ar mums, kad mēs nedomājam precīzi! Domāšanas precizitāte ir tā cilvēciska tikumisks pienākums, kurš saistīts ar šo domāšanu» [97].

Norādītajā prakses gadījumā tiesnese valsts apsūdzības uzturētājam laipni aprādīja, ka «[..] ir skaidra šī prakses nostāja, ka iztiesāšanā tiesā nevarētu pārjautāt vēlreiz pirmstiesas nopratināšanā jautāto [..]», tomēr piebilda, ka «[..] aicin[a] [valsts aizstāvības uzturētāju] atsaukties uz likuma normu, kur tas ir aizliegts, ja pirmstiesas pratināšanā nepiedalās aizstāvji un pratināšana tiesā norit aizstāvības interesēs. Tātad [, valsts aizstāvības uzturētāj,] pasakiet, lūdzu, kur ir aizliegts aizstāvībai vienīgo reizi un šobrīd pirmo reizi īstenot nopratināšanu?» Kā saka, šeit neko pielikt, neko atņemt. Tiesas īsā piezīmē pasaka pilnīgi visu.

Tādējādi, lai gan apgalvots, ka, «[..] mainot pierādījumu pārbaudes kārtību, krimināllietas iztiesāšanas dalībnieku, tas ir, tiesas, valsts apsūdzības uzturētāja, aizstāvības, cietušā un aizskartās mantas īpašnieka, tiesību un pienākumu apjoms vai iespēja īstenot savas intereses nav samazinājusies» [98], nesenā laika norises kriminālprocesos vēsta ko gluži citu. Un tamdēļ trāpīgi šķiet Dostojevska [99] vārdi: «Zini, kas man visvairāk aizdod dusmas? Ne jau tas, ka viņi melo, melus vienmēr var piedot; meli ir laba lieta, jo ved pie patiesības. Nē, mani kaitina tas, ka viņi melo un paši saviem meliem tic.» [100]

Lai cik tīkama šķistu doma, ka varētu nemelot, ja vien kaut mazliet ir izdevīgi būt patiesam, un nekad neteikt patiesību, ja vien kaut mazliet ir izdevīgi melot, [101] meli būs «[..] taisnības ielāps tikai sākumā un īsu brīdi, un līdzīgi tam, kā ielāps sedz caurā drēbē plaisu tikai uz īsu brīdi, un nav ilgi jāgaida, kad ielāpa mala vienā vietā pēkšņi sāk izjukt, kas vairs nav apturams, tāpat arī mēļošana taisnību spēj segt tikai īsu laiku.» [102] Tieša un atklāta valoda šajos laikos ir visuzskatāmākā atbildības pazīme, kas apliecina, ka izteikuma paudējam (neatkarīgi no dzimuma, vecuma, ieņemamā amata vai piederības sociālai grupai) rūp īstena «[..] atklātuma uzturēšana, sniedzot norēķinu par notiekošo vai nenotiekošo.» [103]

Līdz ar to iepriekš aplūkotā problēma, ka arī sievietes, apsūdzot vīriešus seksuālu deliktu izdarīšanā, dažkārt melo, daudzkārt saasinās ar rūgto patiesību, ka tamlīdzīgas informācijas apstrādātāji diemžēl arī mēdz melot. Tamlīdzīgi faktori kumulatīvi var veidot tiktāl apsūdzošu naratīvu, kuru praktiski gandrīz vairs nav iespējams koriģēt. Un tā jau ir ļoti nopietna problēma, kuras risināšanā jāiestājas bezkaislīgai tiesai. Gluži kā Temīdai ar aizsietām acīm un ar savu dzīves pieredzi, takta sajūtu, cieņu pret abiem partiem, cenšoties noskaidrot objektīvo patiesību. Tas paveicams vienīgi tiem, kas ir apveltīti ar tamlīdzīgām kvalitātēm. Tas, vai šo kvalitāšu pārbaude ir nodrošināta attiecīgajās atestācijās, ir jau cits jautājums, pie kura autori, iespējams, vēl kādreiz atgriezīsies. Tādēļ, mazākais, ko var darīt patlaban, ir revidēt un atteikties no apšaubāmiem jaunievedumiem kriminālprocesā, kuru sekas būs vienīgi melu akceptēšana un kultivēšana.