Pamatojot nepieciešamību pielietot «izmeklēšanas noslēpuma klauzulu», tādējādi attaisnojot liegumu iepazīties ar izmeklēšanā iegūtajiem pierādījumiem vai krimināllietas materiāliem, nereti tiek pausti apgalvojumi, ka tas, lūk, veicināšot pirmstiesas izmeklēšanas efektivitāti. [1] Tomēr efektivitāte [2] ir nesaraujami saistīta ar mērķiem, uz kuru sasniegšanu orientēta tā vai cita darbība, metodes vai līdzekļi. Taču tas neļauj efektivitātes nodrošināšanu vai paaugstināšanu tūlītēji uzskatīt par visa kriminālprocesa virsmērķi, kura sasniegšanai upurējamas personai individuāli piemītošās tiesības vai kas attaisnotu ierunām nepakļaujamu iejaukšanos cilvēka brīvības telpā. [3] Tomēr autori jau iepriekš rada pamatu atzīt, ka kriminālprocesuālajai sistēmai Latvijā piemīt tendence arvien biežāk censties ieviest represīvam kriminālprocesa modelim raksturīgās «tradīcijas», tostarp atsakoties vai minimizējot dažas visai būtiskas personas tiesību garantijas vai «pieverot acis» uz dažādām procesu veicošo amatpersonu pilnvaru hipertrofijas izpausmēm. [4] 

Galu galā – jebkuras tiesību normas darbības efektivitāte būtu nosakāma atbilstoši noteiktiem objektīviem un subjektīviem apstākļiem, kas attiecināmi gan uz pašām tiesībām, gan to realizācijas sfēru, tādējādi mijiedarbība starp tiesisko priekšrakstu un tās piemērotājiem vai adresātiem būtu normas efektivitātes mēraukla. [5] 2005. gada 1. oktobrī, Latvijas kriminālprocesuālajā regulējumā piešķirot vārdkopai «izmeklēšanas noslēpums» normatīvu spēku, likumdevējs kriminālprocesa reformas rezultātā bija mēģinājis radīt tieši šādu – pirmstiesas kriminālprocesa efektivitātes «kavēkļus» (piemēram, pārlieku advokātu ziņkārību) iznīdējošu, taču modernu [6] –instrumentu. Tomēr jautājums, vai «izmeklēšanas noslēpums» patiešām ir tas ilgi meklētais brīnumlīdzeklis pirmstiesas kriminālprocesa ilguma mazināšanai, diezin vai būtu atbildams apstiprinoši. Šeit vietā atminēties kādu trāpīgu franču tiesību sociologa Žana Karbonjē [7] atziņu – «[..] reformas paliks mirušas, ja vara, izdevusi likumu, zaudē uzreiz interesi par tā turpmāko likteni, jo likumdošanas process ir ne tikai tiesību normu radīšana un to izsludināšana, bet arī savdabīgs «serviss pēc pārdošanas», kura gaitā jāpārliecinās par attiecīgās normas efektivitāti vai neefektivitāti» [8]. Jau pazīstamās vārdkopas kontekstā šī tēze ļauj atzīt, ka vismaz jautājumā par «izmeklēšanas noslēpuma» piemērošanu vai vismaz tā saturiskās izpratnes akcentu maiņu likumdevējs par tamlīdzīgu «servisu pēc pārdošanas» šķiet esam piemirsis. 

Ģenerālprokuratūra savulaik uzsvēra, ka kriminālprocesa efektīvas izmeklēšanas nepieciešamība un sabiedrības interešu aizsardzība attaisnojot to, ka liela daļa no pirmstiesas procesa gaitā iegūtās informācijas ir «izmeklēšanas noslēpums» un netiek izpausta. [9] Savukārt juridiskajā literatūrā rodams uzskats, ka «izmeklēšanas noslēpuma» aizsardzības nepieciešamība un tam pretstatītais liegums iepazīties ar lietas materiāliem pamatojams ar leģitīmo mērķi – «[..] neapdraudēt citu personu pamattiesības, sabiedrības intereses un netraucēt kriminālprocesa mērķa sasniegšanu.» [10]

Līdzīga leģitīmo mērķu triāde liegumam iepazīties ar lietas materiāliem meklējama Kriminālprocesa likuma 60.² panta trešās daļas 1. punktā. Tam pievienojusies arī Satversmes tiesa, uzsverot, ka piekļuve lietas materiāliem nodrošināma tiktāl, ciktāl «šāda piekļuve neapdraud citu personu pamattiesības, sabiedrības intereses un netraucē kriminālprocesa mērķa sasniegšanu». [11] Vienlaikus būtiski uzsvērt, ka Satversmes tiesa «izmeklēšanas noslēpumu» neatzīst par universālu pamatu tam, lai pirmstiesas kriminālprocesā personai, kad tiek izlemts jautājums par tās apcietināšanu, norādot uz minēto interešu esamību, tiktu atteikta piekļuve visiem lietas materiāliem. [12]

Ticis pausts arī tāds viedoklis, ka nepieciešamība saglabāt «izmeklēšanas noslēpumu» saistāma ar kriminālprocesa norises efektivitāti un kriminālprocesa mērķu sasniegšanu, ko pāragra lietas materiālu uzrādīšana varētu apdraudēt. [13] 

Īpaša aktualitāte šo ar «izmeklēšanas noslēpuma» piemērošanu it kā aizsargāto mērķu identificēšanai piemīt procesos par noziedzīgi iegūtu mantu, kad no pamatlietas tiek izdalīti atsevišķi materiāli, kas tiek uzskatīti par «izmeklēšanas noslēpumu». Šāda kārtība noteikta tamdēļ, lai «[..] garantētu tiesības uz taisnīgu tiesu, kā arī aizsargātu kriminālprocesā iesaistīto personu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību» [14]. Tik vispārīgs apgalvojums pašsaprotami ir radījis arī viedokļu dažādību. 

Tiesībsarga ieskatā, piekļuve materiāliem, ko ierobežo «izmeklēšanas noslēpuma» plašā, nepamatotā piemērošana, procesos par noziedzīgi iegūtu mantu personām tomēr būtu nodrošināma, vienlaikus gan izslēdzot iespēju, ka tas varētu radīt prettiesisku kriminālprocesa ietekmēšanu. [15] 

Šai aspektā Juris Stukāns (tolaik vēl būdams Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas priekšsēdētājs) savukārt izteica viedokli, ka procesa par noziedzīgi iegūtu mantu materiālu satura izpaušana var ietekmēt pamata kriminālprocesa tālāko virzību, «[..] apdraudēt objektīvu pirmstiesas izmeklēšanu, vainīgo personu atklāšanu, pierādījumu iegūšanu un saglabāšanu» [16]. Pēc J. Stukāna domām, ja persona zina vien procesa virzītāja pamatojumu, argumentus un iesniegto pierādījumu atreferējumu, tad tai neesot nekādu šķēršļu savukārt sniegt savus argumentus un pierādījumus par mantas izcelsmi un tiesisko statusu. [17]

Šeit gan būtu jāatzīmē, ka minētais autors iepriekš tika paudis diametrāli pilnīgi pretēju viedokli, proti, ka «[..] ir pamats apšaubīt, vai izmeklēšanas noslēpums var kalpot par pamatojumu turpināt ierobežot personai tiesības zināt pierādījumus, uz kuriem balstās secinājumi par mantas noziedzīgu izcelsmi vai saistību ar noziedzīgu nodarījumu» [18]. Vēl jo vairāk – viņš bija norādījis, ka, «[..] uzsākot procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, izslēdzot visas sapratīgās šaubas, ir pierādīts, ka manta ir noziedzīgi iegūta. Tāpēc personām vairs nav iespēju ietekmēt jau iegūtos un nostiprinātos pierādījumus» [19]. Acīmredzot, minētā autora zinātniskos uzskatus ietekmēja kādi lasītājam neidentificējami, vien pašam to paudējam zināmi apstākļi… Jācer, ka iekšējo šaubu novēršana bija pamatota ar intelektuālo godīgumu… 

Ticis pausts arī tāds uzskats, ka lietas materiālu «[..] nepamatota izpaušana varot būtiski sarežģīt izmeklēšanu» [20], tādējādi ar nepieciešamību novērst šādu risku attaisnojot «izmeklēšanas noslēpuma» eksistenci. Dr. iur. Sandra Kaija uzsvērusi, ka, izpaužot «izmeklēšanas noslēpumu», ir jāizvērtē iespējamais risks, ka jau iegūtie pierādījumi «[..] varētu tikt zaudēti vai iznīcināti, ka liecinošās personas varētu tikt prettiesiski ietekmētas vai ka persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, varētu izvairīties no pirmstiesas procesa un tiesas [..]» [21]. Grūti gan iedomāties, kā realitātē procesa virzītājs pirmstiesas kriminālprocesā nodarbotos ar tamlīdzīgu refleksiju. Turklāt šķiet, ka tā tomēr ir vēlmju domāšana [22], nerēķinoties ar to, ka tamlīdzīgi lēmumi par «izmeklēšanas noslēpuma klauzulas» iedarbināšanu tiek pieņemti zibensātri, reaģējot uz tamlīdzīgiem aizstāvības tīkojumiem. Citiem vārdiem sakot, tradicionālais saldsērīgais pastāsts par nepieciešamību ievērot citu personu «pamattiesības» jau tiek pielāgots attiecīgajai situācijai post factum. 

Tomēr citu autoru darbos ir rodami pamatoti iebildumi par nemitīgo aizbildināšanos ar «izmeklēšanas noslēpumu». [23] Jāpiebilst, ka Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas procesa kārtībā izskatāmajām lietām piemītošo savdabīgo pierādīšanas prasību dēļ «izmeklēšanas noslēpums» nereti kļūst par absolūtu aizliegumu jēgpilni izmantot savas procesuālās tiesības. Šai sakarā profesore Dr. iur. Ārija Meikališa norādījusi, ka, lai Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas procesa kārtībā persona varētu aktīvi piedalīties pierādīšanā, tai jābūt iespējai ne tikai iesniegt savus pierādījumus, bet arī atspēkot oponenta norādes. Taču «izmeklēšanas noslēpuma» dēļ persona, kuras intereses attiecīgais process skar, var netikt iepazīstināta ar materiāliem, kas ir pamatā viņai nelabvēlīga nolēmuma pieņemšanai. [24]

Šāda teju vai diametrāli pretēja viedokļu daudzveidība, no vienas puses, ir sekmējams zinātnes elements, jo, ja zinātnē paliek un nostiprinās tikai viens viedoklis par izpētes tēmu, tad tā vairs nav nekāda zinātne, bet gan dogma. [25] Taču, no otras puses, jāatzīst, ka izpratnei par pamatjēdzieniem jābūt ja ne vienprātīgai, tad vismaz līdzīgai, lai turpmāki zinātniski (vai praktiski) disputi būtu rezultatīvi. 

Pretējā gadījumā «izmeklēšanas noslēpuma» atrunas izmantošana, kā tas konstatējams patlaban, kļūst pašmērķīga [26]. Proti, «izmeklēšanas noslēpums» tik izmisīgi tiecas uzsvērt piekļuves liegumu lietas materiāliem, ka vienlaikus tiek piemirsta vārdkopas būtība un galvenais uzdevums – tas, kamdēļ tad šāds aizsardzības mehānisms likumā vispār tika ietverts un vai šobrīd tas attaisno savas aizsardzības tvērumā nostatītos mērķus. Tādējādi, būdama precīzai definēšanai nepakļauta, vārdkopa «izmeklēšanas noslēpums» ir kļuvusi par jēdzienu – tukšformulu –, kura būtības un piemērošanas mērķa izpratni vēl vairāk degradē [27] nemitīgās praksē konstatējamās pretišķības [28] starp kriminālprocesā iesaistītajām personām. 

Turklāt šī brīža likumdevēja rīcības un prakses virzības tendences liecina, ka procesos par noziedzīgi iegūtu mantu vārdkopas «izmeklēšanas noslēpums» ekspluatēšana vēl nemaz negrasās noplakt. Tā, vasaras izskaņā Valsts sekretāru sanāksmē tika izsludināts likumprojekts par «Grozījumiem Kriminālprocesa likumā» [29], kas cita starpā paredz grozīt Kriminālprocesa likuma 627. panta ceturto daļu un izslēgt minētās tiesību normas piekto daļu. Proti, procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietā esošie materiāli arvien tiks atzīti par «izmeklēšanas noslēpumu», tomēr kārtību, kādā ar šiem materiāliem lietas dalībnieki varēs iepazīties, gan paredzēts grozīt, nosakot, ka tas pieļaujams, «[..] nodrošinot pierādījumos minēto personu pamattiesību apdraudējuma nepieļaušanu, sabiedrības interešu aizsardzību un neapdraudot kriminālprocesa, no kura izdalīti materiāli, mērķa sasniegšanu» [30]. Turklāt, izslēdzot šīs normas piekto daļu, varbūtējais liegums vai ierobežojums ar šiem pierādījumiem kādā daļā iepazīties, kas būs pavisam noteikti iespējama situācija, ja pēc procesa virzītāja subjektīva ieskata šāda iepazīšanās ar materiāliem varētu apdraudēt materiālos minēto personu pamattiesības, sabiedrības intereses vai kriminālprocesa mērķi, vairs nebūs pārsūdzams tiesā. Protams, tās pagaidām ir vēl tikai varbūtības par to, kā šie grozījumi varētu ietekmēt praksi, taču, iekams Valsts sekretāru sanāksmē šie grozījumi tiek virzīti tālākā likumdošanas ceļā, varbūt tomēr grozījumu iniciatoriem būtu vērts savos prāta apcirkņos pārcilāt tās atziņas, ko savulaik «izmeklēšanas noslēpuma» kontekstā Satversmes tiesa pauda lietā Nr. 2016-13-01 [31] …

Šāds regulējums – gan jau esošais, gan vēl tikai gaidāmais – kriminālprocesu veicošajām amatpersonām piešķir plašu rīcības brīvību un iespēju ikreiz noteikt to, kāda informācija konkrētajā kriminālprocesā būtu «izmeklēšanas noslēpums», bet kāda – ne. Tādējādi, nepastāvot konkrētiem kritērijiem, kas noteiktu, kad «izmeklēšanas noslēpuma» atrunas piemērošana tomēr būtu vietā, nav iespējams rast arī konkrētu interešu uzskaitījumu, kuru aizsardzībai šī vārdkopa tiek lietota.

Tā, piemēram, apstākli, ka izpratne par «izmeklēšanas noslēpuma klauzulas» saturu nav viennozīmīga, apliecina pērngad vērtētais jautājums par neizpaužamu ziņu, kas nav valsts noslēpums, jeb, kā konkrētajā lietā tas konstatēts, «izmeklēšanas noslēpuma» izpaušanu. [32] Minētajā gadījumā persona bija informējusi vairākas prokuratūras amatpersonas par prokurores aizturēšanu, iekams vēl nebija saņemta oficiāla informācija, [33] kas kvalificējama kā neizpaužamu ziņu, kas nav valsts noslēpums, izpaušana. Vienlaikus krimināllietā tika atzīts, ka šo ziņu izpaušana konkrētajā situācijā nebūtu vērtējama kā neatļauta. [34] Pasvītrojot Senāta praksē jau atzīto, minētajā lēmumā norādīts, ka krimināllietā tomēr varot atrasties arī tādi dokumenti, kuri nesatur izmeklēšanas noslēpumu, piemēram, dokumenti, kas sastāv no vispārpieejamas informācijas. [35] Lēmumā arī norādīts, ka, ja nav konstatējams personas mērķis apdraudēt vai izjaukt attiecīgā kriminālprocesa norisi [36], tad nebūtu pamata runāt par «izmeklēšanas noslēpuma» aizsardzības pārkāpumu. Un šai situācijā raisās pamatots jautājums – kas tādā gadījumā dod pamatu izdarīt prezumpciju, ka apsūdzētā un / vai tā aizstāvja mērķis, saņemot pieprasītos lietas materiālus, katrā ziņā būtu izjaukt vai apdraudēt kriminālprocesa norisi. 

Turklāt tādā gadījumā vienlaicīgi arī būtu godīgi jāatbild uz jautājumu: vai patiešām vienmēr «objektīvā patiesība» kongruenti [37] sakrīt ar tā dēvētajām «izmeklēšanas (jeb, kā to dēvē patlaban, – kriminālprocesa) interesēm». Taisnību sakot, šis jautājums diemžēl patiesībā ir itin aktuāls arī mūsdienu kriminālprocesa kontekstā. Nespēja, neprasme vai nevēlēšanas precīzi definēt un skaidri vienoties par «izmeklēšanas noslēpuma» saturu līdzinās nemitīgai «deķa raustīšanai», turklāt allaž tikai tā, lai, baidoties no iespējamās intelektuālās sakāves, kriminālprocesu veicošo amatpersonu pusē būtu arvien jaunas normatīvās priekšrocības. Atminoties netīkamos 20. gadsimta vēstures griežus, tostarp staļiniskās represijas Padomju Savienībā, kas pēc okupācijas turpinājās arī Latvijas teritorijā, ar to cita starpā saprotot arī represīva režīma bagāto izdomu savu taktisko un stratēģisko «interešu» apmierināšanai, jāatzīst, ka tie diemžēl nav vienīgi ekstraordināri izņēmumi.

Jautājums par «izmeklēšanas noslēpuma» saturu un piemērošanas nepieciešamību (mērķi) būtu tuvāk noskaidrojums, aplūkojot tā piemērošanu praksē, tostarp izpratni par «izmeklēšanas noslēpumu» ārpus kriminālprocesa ietvariem.

Jau aplūkotie gadījumi uzskatāmi parāda, ka par «izmeklēšanas noslēpuma» saturu īsti nepastāv vienprātība, jo normatīvie akti neskaidro, kāda informācija satur «izmeklēšanas noslēpumu», kas nozīmē, ka procesa virzītājs var pēc saviem ieskatiem brīvi lemt, kāda informācija par pirmstiesas izmeklēšanu ir speciāli aizsargājama un kāda – ne. Vēl jo vairāk – šī neviennozīmīgā izpratne maina arī to, kā un vai vispār iespējamais nodarījums – krimināli sodāma informācijas, tostarp «izmeklēšanas noslēpuma» izpaušana – varētu tikt kvalificēts pēc kādas Krimināllikuma normas. 

Piemēram, praksē uzsvērts, ka svarīgs priekšnosacījums, lai iestātos kriminālatbildība pēc Krimināllikuma 304. panta [38], ir konstatēt, vai pirmstiesas izmeklēšanā iegūtās ziņas tika izpaustas līdz šā procesa pabeigšanai. Turklāt minētais kriminālpārkāpums ir formāla sastāva noziedzīgs nodarījums, un tas uzskatāms par pabeigtu no brīža, kad neizpaužamās ziņas pēc brīdinājuma darītas zināmas kaut vienai citai personai. 

Tā, piemēram, praksē «izmeklēšanas noslēpums» tiek attiecināts arī uz faktu, ka kāda persona ir piedalījusies kratīšanas izdarīšanā un ka tās laikā izņemti kādi konkrēti priekšmeti, un «izmeklēšanas noslēpuma» pārkāpšana ir šādu faktu izpaušana trešajām personām. [39] Konstatējot, ka konkrētajā gadījumā apsūdzētais tomēr tika informēts par kriminālatbildību, kas iestāsies par šādu ziņu izpaušanu, kas satur «izmeklēšanas noslēpumu», Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija personu atzina par vainīgu. [40] 

Ticis pausts arī tāds viedoklis, ka «izmeklēšanas noslēpums» aizsargā «kriminālprocesa intereses». [41] Tādējādi, aizsargājot šo interesi, Ģenerālprokuratūra savulaik atzina, ka pienākums brīdināt personas par aizliegumu izpaust kriminālprocesā iegūtās ziņas neesot gana efektīvs, jo ziņu izpaušana varētu izraisīt iespējamu personu pretdarbību pierādījumu nostiprināšanai vai ierobežot iespēju iegūt jaunus pierādījumus. [42] Citiem vārdiem sakot, no šādas interpretācijas būtu jāsecina, ka «izmeklēšanas noslēpums» slepenības plīvurā ietin ne tikai kādas konkrētas ziņas, kuru izpaušana varētu patiešām aizskart personas tiesības, bet gan jau noslepeno pašu faktu, ka kriminālprocess vispār norit. 

Šeit vietā atgādināt Augstākās tiesas Senāta norādi, ka «[..] izmeklēšanas noslēpums saprotams nevis kā vispārējs aizliegums pirmstiesas procesā izsniegt krimināllietas materiālus šajā normā neminētām personām, bet gan ir vērsts uz kriminālprocesa mērķa sasniegšanu. Proti, tas dod iespēju procesa virzītājam izlemt, vai lietas materiālu izsniegšana konkrētajā brīdī un konkrētajai personai nekaitē izmeklēšanas interesēm, un vajadzības gadījumā atteikt materiālu izsniegšanu. Tomēr materiālu neizsniegšana kriminālprocesā nevar būt pašmērķis. Ja tas, procesa virzītāja ieskatā, neietekmē procesa sekmīgu virzību, tad materiālu neizsniegšanai nav pamata.» [43]

To, ka «izmeklēšanas noslēpums» var kļūt aktuāls arī ārpus kriminālprocesuālās dimensijas, uzskatāmi ilustrē Administratīvā procesa likuma 145. panta ceturtā daļa [44], kas piešķir tiesai rīcības brīvību lemt par to, kādā apmērā pieteicējam vai atbildētājam var noteikt ierobežojumu iepazīties ar lietas materiālu attiecīgo daļu, kas satur izmeklēšanas noslēpumu. Literatūrā gan pausts viedoklis, ka, ja procesa virzītājs nav atļāvis iepazīties ar materiāliem, to tomēr nedrīkst ļaut arī administratīvās tiesas tiesnesis. [45] Apzinoties to, ka piekļuves liegšana materiāliem ne vienmēr ir pamatota, vienlaikus atzīts, ka administratīvā tiesa tomēr var mudināt procesa virzītāju vēlreiz apsvērt, vai tiesības iepazīties ar materiāliem personai patiešām būtu liedzamas. 

Šāds viedoklis nostiprināts arī Senāta praksē. Proti, kādā lietā Valsts ieņēmumu dienests, pamatojot pārsūdzēta lēmuma tiesiskumu, bija iesniedzis vairākus pierādījumus, vienlaikus norādot, ka pieteicējai ar šiem pierādījumiem nav tiesību iepazīties, jo tie satur «izmeklēšanas noslēpumu», proti, DVD datu nesējus, kur atradās pieteicējai kratīšanas laikā izņemtie dokumentiem par darba algu aprēķiniem. Apgabaltiesa, to konstatējot, iestādei lūdza nodrošināt iespējas iepazīties ar lietā esošajiem pierādījumiem, bet saņēma atteikumu, ka atbilstoši kriminālprocesa virzītāja norādēm kriminālprocesā turpinās lietas izmeklēšana un lietas materiālos esošajos divos DVD datu nesējos esošie dokumenti ir kriminālprocesa materiāli, līdz ar to pieteicējai un tās pārstāvjiem joprojām liedzams ar tiem iepazīties. [46] To ievērojot, lietā tika apturēta tiesvedība, jo, kamēr nav stājies spēkā spriedums vai lēmums attiecīgajā krimināllietā, tas liedz pieteicējai administratīvās lietas ietvaros piekļūt konkrētajiem dokumentiem. Turklāt arī administratīvā tiesa šī lieguma dēļ nevarēja nodrošināt tiešu pierādījumu pārbaudi un veikt objektīvo izmeklēšanu.

Valsts ieņēmumu dienests par šo tiesas lēmumu iesniedza blakus sūdzību, skaidrojot, ka, tā kā DVD nesējos esošie dokumenti tika izņemti kratīšanas laikā, «[..] pieteicējai ir zināms, kādi dokumenti bija pieteicējas rīcībā pirms kratīšanas un kādi dokumenti tika izņemti kratīšanas laikā» [47], proti, «[..] dokumentos ir informācija par pieteicējas darba ņēmējiem, tiem aprēķinātajiem darba ienākumiem, nostrādātajām stundām 2015. – 2016. gadā un pieteicējas grāmatvedības datiem, kas pieteicējai ir zināmi» [48]. Šis apstāklis, Valsts ieņēmumu dienesta ieskatā, norādīja uz to, ka pieteicējai zināmais pierādījumu apjoms bija pietiekams, lai tiesa apstākļu noskaidrošanai varētu uzdot jautājumus par lietas būtību. [49] 

Senāts šai gadījumā norādīja, ka lietās, kurās personai piemērota krimināltiesiska rakstura sankcija, būtisks tiesību uz taisnīgu tiesu elements ir procesa dalībnieka tiesības piekļūt lietas materiālos esošajiem pierādījumiem, jo «[..] tiesības uz taisnīgu tiesu paredz personai tiesības iepazīties ar visiem lietā esošajiem pierādījumiem, kas var ietekmēt nelabvēlīga nolēmuma pieņemšanu, lai persona varētu pienācīgi īstenot tiesības uz aizstāvību» [50]. 

Kratīšanas laikā iegūtie materiāli bija pieteicējai nelabvēlīga administratīvā akta pamatā, tāpēc, kā atzina Senāts, ir pašsaprotami, ka tie vērtējami kā lietas izšķiršanai būtiski, ar kuriem tāpēc nodrošināmas tiesības iepazīties arī pieteicējai. [51] Loģiska ir arī Senāta norāde, ka «[..] tas vien, ka pirms dažiem gadiem konkrētie dokumenti bijuši pieteicējas rīcībā un pieteicēja pati tos sagatavojusi, nenozīmē, ka līdz ar to pieteicējai ir jāatceras šo dokumentu saturs līdz tādai precizitātei, lai varētu komentēt konkrētus dokumentus, tos neapskatot» [52].

Minētais Senāta spriedums vērtējams kā būtisks mēģinājums izprast personas tiesību uz taisnīgu tiesu un aizstāvību nozīmi kopsakarā ar pierādījumu pārbaudi un iespēju piekļūt krimināllietas materiāliem. Nav pieļaujams, ka procesa dalībniekam tiek lūgts komentēt tādu dokumentu, ar kuru tas nedrīkst iepazīties, [53] tomēr šāda realitāte itin bieži sastopama pirmstiesas kriminālprocesa ietvaros, kur personai uzlikts pienākums atspēkot argumentus un apgalvojumus, kuru pamatojošo dokumentu saturs arvien paliek miglā tīts. 

Par to savā praksē daudzkārt pārliecinājies arī viens no autoriem. Tā, piemēram, savulaik iestājoties kā aizstāvim kādā krimināllietā un lūdzot iespēju iepazīties ar iepriekš veikto izmeklēšanas darbību (klienta nopratināšanu liecinieka procesuālajā statusā) protokoliem, tika saņemts kategorisks procesa virzītāja atteikums, kas, protams, bija pamatots ar neiztrūkstošo «izmeklēšanas noslēpuma klauzulu». Tamlīdzīgs izmeklētāja izdarītais absurdais secinājums, «[..] ka procesā iesaistītās personas brīvs nepiespiests vārdu plūdums pēc tā fiksēšanas protokolā kļūst par «izmeklēšanas noslēpumu» arī tai pašai personai, kas šīs liecības sniegusi un ka viņai vairs nav tiesības iepazīties ar iepriekš sniegto liecību saturu. Tas ir pretrunā gan ar kriminālprocesuālajiem principiem un minētajām KPL normām, gan arī – ar veselo saprātu. Neko labu par izmeklētāja objektivitāti minētais neliecina.» [54] Tādējādi personas «[..] brīvi pausts nepiespiests vārdu plūdums par viņai zināmiem faktiem, kas nostiprināts procesuālā dokumentā (piemēram, liecinieka, aizturētā, aizdomās turētā, apsūdzētā, cietušā, eksperta nopratināšanas protokolā) nevar pēkšņi kļūt par izmeklēšanas noslēpumu priekš tās personas, kas pati šīs liecības (ziņas par faktiem) ir sniegusi (t.i., nekļūst par kaut kādu ekskluzīvu «izmeklēšanas īpašumu»). Par šādu savdabīgu «izmeklēšanas īpašumu» var kļūt vienīgi paši attiecīgie procesuālie dokumenti – izmeklēšanas darbību protokoli (šajā gadījumā – nopratināšanas protokoli) kā ķermeniski priekšmeti, kas atrodas krimināllietas materiālos» [55]. Arī citi, pavisam neseni piemēri viena no autoru praksē liecina, ka pat desmitgadi vēlāk tamlīdzīga argumentācija savu aktualitāti nezaudē – procesa virzītāji gluži vienkārši nespēj atteikties no pārmērīgas un jau par absurdu kļuvušās «izmeklēšanas noslēpuma klauzulas» ekspluatācijas, lai nemitīgi liegtu efektīvas aizstāvības nodrošināšanu. 

Šie piemēri apliecina vārdkopas jeb prātulas [56] «izmeklēšanas noslēpums» bezjēdzīgumu, proti, cik bieži tā tiek pielietota riņķī apkārt – bez izpratnes par tās būtību un bez jelkādas apjēgas. Turklāt arī apstāklis, ka «izmeklēšanas noslēpuma klauzulas» satura vērtēšana vairāk palikusi administratīvo tiesu ziņā, vedina domāt, ka tās izcelsme nebūt nav saistāma ar procesuālajām krimināltiesībām, bet gan ir neveikla 21. gadsimtam raksturīgā tiesību ideoloģiskā transformācija, kuras izpratne gan ir ļoti dažāda. Vēl jo vairāk – «izmeklēšanas noslēpuma klauzula», būdama rezultāts savdabīgam juridiskās akulturācijas procesam, [57] Latvijas kriminālprocesuālajās tiesībās faktiski ievieš Krievijas tiesību sistēmai raksturīgo, nereti arī visai īpatno izpratni par tā vai cita jēdziena saturu. Turklāt – principiāli citā tiesību jomā, proti, informatīvajās tiesībās à la Russie, kuru saturs būtiski atšķiras no Rietumu izpratnes. Autori gan plašāk šim jautājumam pievērsīsies vēlāk. 

Turpinot izklāstu par to, kāpēc «izmeklēšanas noslēpums» nav un nekādi nevar būt uzskatāms par absolūtu liegumu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, iepazīties ar krimināllietas materiāliem, iekams vēl nav tikusi uzrādīta apsūdzība, jānorāda, ka krimināllietas materiālu vai tajos esošās informācijas aprite var tikt saistīta ar atsevišķu procesuālo darbību vai funkciju izpildi. Tas jo sevišķi aktuāli ir mantisko jautājumu risināšanas gadījumos, kad mantai ticis uzlikts arests. Lai liegums rīkoties vai lietot mantu būtu efektīvs, nepieciešams, lai kāds faktiski šo arestu arī īsteno, tamdēļ procesa virzītājs var uzdot veikt aresta izpildi dažādām institūcijām. [58]

Tā, kādā lietā, vērtējot personas tiesības no Uzņēmumu reģistra pieprasīt kriminālprocesuālu lēmumu par aresta uzlikšanu uzņēmuma kapitāldaļām, Senāts analizēja attiecīga pieprasījuma mērķi. Proti, izskatāmajā gadījumā persona bija vēlējusies izmantot Kriminālprocesa likumā paredzētās tiesības lēmumu par aresta uzlikšanu mantai pārsūdzēt jeb tas bija nepieciešams tiesību izmantošanai kriminālprocesa ietvaros. 

Senāts norādīja, ka šāda mērķa īstenošanas gadījumā «[..] Uzņēmumu reģistram nav jāuzņemas starpnieka loma kriminālprocesuālajās attiecībās [..]» [59], jo šo lēmumu personai bija paziņojis jau procesa virzītājs. Tādējādi – šāds informācijas pieprasījums, ar kuru persona vēlas iegūt «izmeklēšanas noslēpuma» aizsardzības tvērumā ietilpstošus materiālus, nav pieļaujams tad, ja personas mērķis ir īstenot Kriminālprocesa likumā paredzētās tiesības.

Vienlaikus Senāts minētajā spriedumā obiter dictum [60] pieļāva iespēju, ka šāds lēmums, kas satur «izmeklēšanas noslēpumu», varētu tikt pieprasīts, ja personas norādītais mērķis būtu cits, tas ir, tiektos ārpus kriminālprocesa ietvariem, piemēram, personai vēloties iepazīties ar sev piederošā uzņēmuma reģistrācijas lietā esošajiem dokumentiem. [61]

Vēl viens aspekts, kas «izmeklēšanas noslēpuma» eksistenci tādā nozīmē, ko ar to saprot kriminālprocesu veicošās amatpersonas, padara apšaubāmu, ir jautājums par informācijas atkalizmantošanu [62], ja nododamo datu pārzinis ir pati valsts. Proti, valsts pārvaldes rīcībā esošā informācija var tikt izmantota komerciālam vai nekomerciālam mērķim, uzsverot, ka šādai informācijai jābūt vispārpieejamai. Tomēr prakse liecina, ka arī šādos gadījumos «izmeklēšanas noslēpums» netiešā veidā tomēr var tikt izpausts. Paskaidrojot minēto, lasītājam jāatgādina kāds gadījums, kad Valsts policijas lēmums par aresta uzlikšanu mantai cita starpā ietvēra datus par vardarbībā cietušu bērnu. [63] Minētais lēmums tika nosūtīts Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistram informācijas aktualizēšanai (arests tika uzlikts uzņēmuma kapitāldaļām), kā arī darīts pieejams autorizētiem lietotājiem virknē tīmekļa vietņu, kas nodrošināja Uzņēmumu reģistra informācijas atkalizmantošanu, visbeidzot minētajiem datiem nokļūstot arī sociālajās tīmekļa vietnēs. [64] 

Šai sakarā Datu valsts inspekcija vērsa uzmanību uz to, ka tamlīdzīgu lēmumu par aresta uzlikšanu mantai motīvu daļa ir «izmeklēšanas noslēpums», ko Uzņēmumu reģistrs turklāt nedrīkst izpaust sadarbības partneriem, kas sniedz informācijas atkalizmantošanas pakalpojumu. [65] Tādējādi atzīstams, ka, lai gan atkalizmantošanas pakalpojumu saņēmēji paši nepiekļūs šādai informācijai, «izmeklēšanas noslēpuma», tas ir, lietas materiālu un lēmumu izpaušana ir iespējama, ja informācijas saņēmējs ir valsts pārvaldes iestāde, šajā gadījumā – Uzņēmumu reģistrs. Tas atkal jau norāda, ka praksē nav definēti konkrēti kritēriji nedz tam, kas īsti ir «izmeklēšanas noslēpums», nedz tam, kādam mērķim tas patiesībā kalpo. Šāda nenoteiktība «izmeklēšanas noslēpumu» nekādi nepadara par instrumentu, kas procesuālajā regulējumā ietverts ar mērķi mazināt pirmstiesas izmeklēšanas gausumu un veicināt tā efektivitāti.

Tādējādi, analizējot «izmeklēšanas noslēpuma» praktisko nepieciešamību, jānonāk pie atziņas, ka skaidri nedefinēti mērķi, uz ko tad vārdkopa īsti vērsta, to ļauj izmantot nesaprātīgi un neracionāli. 

Varētu uzskatīt, ka «izmeklēšanas noslēpuma» uzdevums ir aizsargāt kriminālprocesa pamatprincipu ievērošanu gadījumos, kad citas tiesību normas nav izrādījušās gana efektīvas. Piemēram, tiesu praksē rodama pamatota atziņa, ka pārkāpuma protokols ceļu satiksmes negadījuma gadījumā ir pierādīšanas līdzeklis, kas ietver ziņas par faktiem, kas apliecina pārkāpuma esamību, turklāt «[..] pārkāpuma protokols kopumā satur ierobežotas pieejamības informāciju, kas it īpaši ir aizsargājama, lai nodrošinātu nevainīguma prezumpcijas ievērošanu» [66]. Citiem vārdiem sakot, būtu pamatoti piemērot «izmeklēšanas noslēpuma» aizsardzību, piemēram, tādos gadījumos, kad tas aizsargātu personu no sabiedrības vai žurnālistu nepamatotā nosodījuma un tūlītējas stigmatizācijas [67] kā a priori vainīgo, par kura iespējamo vainu noziedzīgā nodarījumā pagaidām gan izteikts tikai apsūdzības pieņēmums.

Nevainīguma prezumpcija kā konstitucionāla līmeņa kriminālprocesa pamatprincips cita starpā aizsargā personu no attieksmes, kas sabiedrībā varētu nostiprināties, ja tās rīcībā nonāktu ziņas par personas iespējamo vainu vai saistību ar kādu noziedzīgu nodarījumu. Un, ja pirmstiesas izmeklēšanas procesa virzības raisītā nenoteiktības un aizdomu gaisotne tiek papildināta ar sabiedrības nievām, kas kļūst visiem viegli pieejamas masu medijos un tīmekļa vietnēs, persona uz teju neierobežotu laiku tiek «iesviesta» neziņas un apkārtējo izsmiekla valgos, kas nekādi nesekmē kriminālprocesa mērķu sasniegšanu. Tomēr prakse liecina, ka «izmeklēšanas noslēpuma» izpratne vien retos gadījumos tiek aplūkota caur nevainīguma prezumpcijas aizsardzības prizmu, tādējādi šo principu, šķiet, padarot vien par deklaratīvu teikumu kopumu. 

Jāatzīmē, ka ne visi pirmstiesas kriminālprocesi nonāk tiesā vai tiek konstatēta par sākotnēji vainīgu uzskatītās personas vaina. Bet medijos publicētais materiāls un plaši tiražētās ziņas cilvēku var turpināt «vajāt» vēl ilgi pēc kriminālprocesa izbeigšanas pret viņu. Turklāt šīs sekas nebūt nav tik nevainīgas, kā varbūt kādam varētu šķist, jo, piemēram, reputācijai kaitējoša informāciju par sen jau kā izbeigtu kriminālprocesu mūsdienās var izrādīties par iemeslu piepešam bankas lēmumam neturpināt sadarbību ar klientu, tostarp slēdzot klienta norēķinu kontu un aicinot meklēt iespēju veidot sadarbību ar kādu citu kredītiestādi. Taču nespēja īstenot tik elementāru darbību kā atvērt vai izmantot bankas kontu jau ir nopietns apdraudējums cieņpilnai eksistencei 21. gadsimtā. Turklāt, kas būtiski, tīmekļa vietnes un meklētājprogrammas visai kūtri atsaucas uz personu lūgumiem šādas ziņas dzēst. Tad atliek (gan ar zināmu cinisma piedevu) vaicāt – varbūt mūsdienās personas notiesāšana vairs nav nepieciešama, jo to pašu rezultātu, teju vai izslēdzot personu no sabiedrības, var sasniegt nesaudzīgie mediju rupori un pūļa balsis.

Turklāt šādos gadījumos varētu rasties pamats runāt arī par to, vai tā pati skaļi daudzinātā «izmeklēšanas noslēpuma» aizsardzība bijusi gana efektīva un vai vispār tāda ir bijusi. Kritika «izmeklēšanas noslēpuma» virzienā pausta, norādot, ka tas liedz personai paust komentārus par attiecīgo krimināllietu, vērst uzmanību uz kādām nepilnībām, kamēr oponentam – procesa virzītājam – ir rīcības brīvība gan lemt par informācijas publiskošanu, gan, piemēram, organizēt preses konferences. [68] Tādējādi jāsaprot, kriminālprocesa mērķis vis nebūtu apmierināt sabiedrības ziņkārību par kādu jaunu noziegumu, tāpēc arī nav pieļaujams, ka bez jelkāda personas reputācijas vai interešu izvērtējuma procesa virzītājs medijiem dara zināmu informāciju par attiecīgās personas iespējamo saistību ar noziedzīgo nodarījumu, kamēr pašu personu atstāj neziņā gan par savākto materiālu apjomu, gan aizdomu saturu. 

Vienlaikus varētu pieņemt, ka «izmeklēšanas noslēpuma» izpaušana būtu attaisnota gadījumos, kad tas nepieciešams sabiedriski nozīmīgu jautājumu risināšanai. Tā, piemēram, tiesības iepazīties ar kriminālprocesa materiāliem piemīt parlamentārās izmeklēšanas komisijai. [69] Protams, lai gan komisijas galaziņojumam nepiemīt it nekāda ietekme uz tiesām, tiesu varas amatpersonām vai citām personām, iespēja iepazīties ar šo informāciju veicina iespēju izstrādāt un pieņemt jaunus parlamenta aktus: grozījumus esošajos vai jaunus likumus, izteikt neuzticību valdības pārstāvjiem vai formulēt viedokli par kādu problēmu. [70] 

Arī Eiropas Savienības tiesas (turpmāk – EST) spriedums lietās Nr. C-202/18 un Nr. C-238/18 Ilmāra Rimšēviča un Eiropas Centrālās bankas (turpmāk – ECB) prasībās pret Latvijas Republiku [71] ir atgādinājums tam, ka «izmeklēšanas noslēpums» Latvijas postpadomju kriminālprocesā ir ne visai veiksmīgs jauninājums jeb drīzāk mēģinājums izteikt vecu dziesmu jaunās skaņās, proti, likt advokātiem «pastāviet pie ratiem» [72]. Līdzīgi, kā tas bija padomju kriminālprocesā, starpkaru perioda Latvijas kriminālprocesā un visā 19. gadsimta Eiropā. 

Šai lietā, apstrīdot Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja lēmumu, ar ko I. Rimšēvičam uz laiku tika liegts pildīt Latvijas Bankas prezidenta pienākumus, EST bija jāvērtē tādus jautājumus kā lēmuma raksturs un tā iespējamais spiediens uz lēmuma adresātu. Tomēr šo uzdevumu apgrūtināja apstāklis, ka Latvija nebija papūlējusies iesniegt pierādījumus. Latvija, protams, aizbildinājās ar nepieciešamību nodrošināt konfidencialitāti un aizsargāt savu «svēto govi» – «izmeklēšanas noslēpumu» –, tādējādi neizpildot EST noteikto pienākumu iesniegt dokumentus, kas pamato Latvijas Bankas prezidentam piemērotos drošības līdzekļus, un dokumentu, ar kuru viņam izvirzīta apsūdzība. [73] Tāda atruna – pašsaprotami – netika pārlieku nopietni vērtēta no Eiropas Savienības puses. Proti, EST atzina, ka Latvija «[..] nav sniegusi nekādus pierādījumus nedz par I. Rimšēviča vainu, nedz par viņam piemēroto drošības līdzekļu pamatotību» [74]. 

Analizējot šo spriedumu juridisko publikāciju slejās, EST tika pārmests, ka tā nav ņēmusi vērā «[..] Latvijas tiesībās nostiprināto izmeklēšanas noslēpuma aizsardzības principu [75], kura ievērošanu tiesvedībā Tiesā nebija iespējams nodrošināt» [76]. Proti, EST nevarēja garantēt, ka tie nevarētu nokļūt otras puses rīcībā, lai gan prokurore bija uzsvērusi, ka «šādos apstākļos joprojām tiktu apdraudēts izmeklēšanas rezultāts [..], jo pārējie dokumenti (pierādījumi), kas attiecas uz [..] vainu, vēl nebija izsniegti un atklāti pašam I. Rimšēvičam» [77]. Minētais spriedums, kā tas atzīts arī juridiskajā literatūrā, nozīmē to, ka vismaz pamatot kādu krimināllietas materiālu neiesniegšanu EST, aizbildinoties ar «izmeklēšanas noslēpumu», turpmāk, visdrīzāk, vairs nebūs iespējams. [78] Taču jau iepriekš minētās «svētās govs» kontekstā Latvija kārtējo reizi vēlējās būt lielāks hinduists nekā pats Višnu…[79]

Un tieši šādi praktiskās piemērošanas kāzusi [80], kas nav ierobežoti vien ar iepriekš aplūkotajiem piemēriem, ilustrē «izmeklēšanas noslēpuma» totālo absurdumu [81] un saturisko neskaidrību.  

Ieskats «izmeklēšanas noslēpuma» vārdisko elementu analīzē ļauj atzīt, ka atkarībā no tiesību normas piemērotāja izpratnes par vārdu saturu un definīciju būtību vārdkopai piemīt pat visai atšķirīga izpratne. Līdzīgā kārtā tas sakāms arī par «izmeklēšanas noslēpuma» piemērošanas mērķi – līdzšinējā izpratne kriminālprocesu veicošo amatpersonu vidū par to kā absolūtu liegumu iepazīties ar krimināllietas materiāliem, iekams vēl nav tikusi uzrādīta apsūdzība, ir vērtējama kā juridiski nekorekta, turklāt – neatbilstoša arī Senāta praksei.

Vērtējot «izmeklēšanas noslēpuma» praktisko nepieciešamību, jāatzīst, ka skaidri nedefinētie mērķi un nolūki, kam šī vārdkopa īsti kalpo, to ir padarījusi par procesuāli manipulatīvu instrumentu, rupji pārkāpjot ne vien tiesības uz aizstāvību, bet jebkuras citas kriminālprocesuālās tiesības, kuru aizsardzība patiešām varētu būt šādas «izmeklēšanas noslēpuma» garantijas vērta.