Rakstu sērijas ievadā autori pievērsa uzmanību apstāklim, ka vārdkopa «izmeklēšanas noslēpums» gluži nepamatoti padarīta par savdabīgu fetišu [1] kriminālprocesu veicošo amatpersonu vidū, ļaujot to ik reizi no jauna piepildīt ar sev vēlamo saturu, nepastāvot nepārprotamiem piemērošanas kritērijiem vai likumā skaidri noteiktai legāldefinīcijai. [2] Turklāt itin bieži, attaisnojot «izmeklēšanas noslēpuma» fetišizāciju [3], dzirdams apgalvojums, ka tāda esot kontinentālās Eiropas kriminālprocesa «tradīcija». Proti, pirmstiesas kriminālprocess vēsturiski esot «inkvizīcijas process» ar tam piemītošo slepenību. 

Ja tas ir tā, tad saprotams, ka «izmeklēšanas noslēpumam» nevajadzētu būt palikušam bez pēdām arī vēsturē un, kas pats svarīgākais, acīmredzot tam vajadzētu būt arī teorētiskam pamatojumam. Un tieši tādēļ autori vēlētos šeit noskaidrot, cik pamatots ir apgalvojums par «izmeklēšanas noslēpuma» tā dēvēto «tradīciju» un vai pastāv jelkāds pamats domāt, ka «izmeklēšanas noslēpums» bija sastopams kaut vai vēl Jauno laiku [4] «inkvizīcijas procesā». 

Starpkaru periodā docents Lotārs Šulcs [5] rakstīja, ka, «[t]ikai iepazīstoties ar procesa vēsturi, mēs varam aptvert, kur slēpjas tagadnes procesa institūtos veci uzskati, kur dzīves spējīgas patiesības un kur meklējami jaunu ideju pirmsākumi.» [6] Tādējādi, cenšoties izzināt «izmeklēšanas noslēpuma» pirmsākumus, bez aplūkošanas šīs rakstu sērijas ietvaros nav atstājami vismaz daži vēstures avoti.

Pastāv viedoklis, ka, neraugoties uz Latvijas kriminālprocesam raksturīgo straujo mainību, tomēr nepārprotami ir jaušama stabila virzība uz kontinentālās Eiropas kriminālprocesa tradīciju. [7] Vienlaikus tiesību literatūrā ticis pausts arī ne tik optimistisks viedoklis, proti, praktiskā kriminālprocesa norise ļauj izteikt pieņēmumu ka «[..] Latvijā dažādu (mazāk – objektīvu, vairāk – voluntāru) iemeslu dēļ šobrīd patiešām notiek sava īpatna ekstraordinārās krimināljustīcijas kriminālprocesa modeļa izveide, ko varētu novērtēt drīzāk par regresu virzienā uz izteiktāku «inkvizīcijas procesa» modeli» [8]. Droši vien, ka šeit būtu nepieciešams īss skaidrojums, ko īsti nozīmē «inkvizīcijas process». 

Jāpiekrīt profesora Paula Minca [9] sacītajam, ka, «[j]a ir runa par inkvizīcijas procesu, mēs parasti neapzināti ideju asociējam ar šausmu skatu no Lielo inkvizitoru ķeceru tiesām ar spīdzināšanas mokām un versmojošiem sārtiem. [..] Taču šeit «inquisitio» (no vārda inquirere = «izmeklēt») nenozīmē neko vairāk kā izmeklēšana» [10]. Protams, sabiedrības negatīvā izpratne par jēdziena «inkvizīcijas process» saturu meklējama arī citviet, piemēram, Manceļa vārdnīcā [11], fiksējot jau tolaik izveidojušos tiesību terminus, inkvizīcijas process raksturots ar trim vārdiem – «[..] muocīt, piņķēt [12], lauzīt [..]» [13]. Tomēr jēdziens «inkvizīcijas process» kriminālprocesa zinātnē parasti nozīmē izmeklēšanas – patiesības noskaidrošanas – procesu, nevis apsūdzētā spīdzināšanu. [14] Līdz ar to izpētes priekšmets ir – vai «izmeklēšanas process» vēsturiski ir sevī ietvēris tamlīdzīgu neapstrīdamu kategoriju [15] kā «izmeklēšanas noslēpums». 

Sacīkstes jeb kontradiktoriskais princips (tas dēvējams arī par akuzācijas principu (no accusare – apsūdzēt)), izriet no senās partu [16] cīņa (tiesas divkaujas) un partu tiesību vienlīdzības, jo cīnīties var vienīgi divi patstāvīgi tiesību subjekti, tomēr ar laiku to atvietoja ar inkvizīcijas jeb izmeklēšanas principu (no inquirere – izmeklēt), jo ar to cerēja sekmīgāk konstatēt patiesību. [17] Kriminālprocesā sacīkstes princips sastopams jau republikāniskās Romas quaestiones perpetuae [18], kā arī tiesas divkaujā, piemēram, Francijā kā bataille judiciaire [19]. 

Savukārt Jauno laiku inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesa nostiprināšanos sekmēja iepriekš jau gadsimtiem aprobētā kanoniskā kriminālprocesa kārtība, tomēr tā plašākas izplatības cēlonis visā Eiropā (līdztekus dažādiem sociālekonomiskiem un politiskiem faktoriem) galvenokārt saistāms ar Svētās Vācu Romas impērijas imperatora Kārļa V fon Hābsburga 1532. gada 27. jūlijā izdoto inkvizīcijas (izmeklēšanas) kriminālprocesa formai atbilstošo procesuālo un materiālo krimināltiesību likumu grāmatu – Constitutio Criminalis Carolina ( C.C.C.) (turpmāk – Karolīna) [20]. 

Literatūras avotos rodams pietiekami autoritatīvs uzskats, ka inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesa lietvedības principam raksturīgākās pazīmes ir tā norises slepenība, tostarp slepenā izmeklēšana [21], un spīdzināšanas izmantošana, lai panāktu apsūdzētā atzīšanos. [22] Taču no šāda vispārinoša secinājuma nekļūst skaidrs nedz tamlīdzīgas «slepenās izmeklēšanas» saturs, nedz arī vēstures periods un tā attiecīgais konteksts. Diemžēl vairumā avotu autori nenodarbojas ar šī apzīmējuma «slepenā izmeklēšana» satura detalizētāku atklāšanu, turklāt arī skaidri nepasaka, par kāda vēstures perioda «slepeno izmeklēšanu» ir runa. Raksta autori savukārt turēsies pie klasiskā inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesa pamatnostādēm, un par šāda kriminālprocesa modeli autori uzskata jau minēto Karolīnu. Turklāt nav noliedzams, ka tieši Karolīnai ir visdziļākā un lielākā ietekme uz modernajiem kriminālprocesa modeļiem, izņemot Franciju. Cita starpā tas attiecas arī uz Vidzemes kriminālprocesu 18. un 19. gadsimtā. [23]

Protams, ka minētais minētais «slepenās izmeklēšanas» saturs dažādos vēstures periodos ir bijis atšķirīgs. Citiem vārdiem sakot, «slepenā izmeklēšana» Jaunajos laikos nebūt nenozīmēja, ka drīkst nereflektēti kā mūsdienās projicēt no konteksta izrautu selektīvu informāciju vai paviršu viedokli par viedokļiem, proti, «izmeklēšanas noslēpuma» aizsegā, gadiem ilgi veicot izmeklēšanas darbības, liegt personai informāciju par noskaidrotajiem lietas faktiskajiem apstākļiem. 

Vēsturiskajā inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesā – gluži pretēji – slepenība [24] nozīmēja to, ka ziņas par procesu un tā norisi netiek izpaustas, atklātas vai darītas zināmas publikai vai, ja lasītājam tīk, – sabiedrībai. Turpretim persona, kuru apsūdzēja kāda noziedzīga pārkāpuma izdarīšanā, nepārprotami zināja, par ko tā tika turēta aizdomās un kādi pierādījumi bija tiesneša rīcībā. Citiem vārdiem sakot, inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesā tā nepubliskums bija vērsts uz informācijas neizpaušanu plašākai sabiedrībai par izmeklēšanas gaitu un par apsūdzētā personu, taču nekādā gadījumā nenozīmē to, ka no apsūdzētā šīs ziņas tiktu slēptas. Būtībā jau nebija iedomājams, ka inkvizitors (izmeklētājs), kurš vienlaicīgi bija gan tiesnesis, apsūdzētājs un aizstāvis, nekonfrontētu inkvizītu (apsūdzēto) ar jauniegūtajiem faktiem. Citiem vārdiem sakot, nenotiktu vispār nekāda procesa virzība. Jeb notiktu tas, kas kriminālprocesā notiek šodien… 

Gluži pretēja izpratne par kriminālprocesa publiskumu un pienākumu neizpaust informāciju ir mūslaiku kriminālprocesā, kad procesa virzītāji itin naski mēdz mediju pārstāvjiem un žurnālistiem izpaust informāciju par izmeklējamo lietu, vienlaikus neziņā atstājot pašu personu, pret kuru aizdomas vērstas. Šāda rīcība brīdī, kad tikko ir uzsākta kāda vēl tikai iespējama noziedzīga nodarījuma izmeklēšana, bieži vien neatgriezeniski iespaido personas reputāciju, jo, kā zināms, žurnālisti no «anonīmiem avotiem» pamanās uzzināt arī personu, pret kurām kriminālprocess uzsākts, identitāti un, apmierinot sabiedrības ziņkāri, to tiražē medijos. Savukārt, kad persona vai tās aizstāvis lūdz procesa virzītājam uzrādīt pierādījumus saturošus lietas materiālus, lai rastu iespēju tos atspēkot, jau atkal dzirdama universālā «mantra», ka tas, lūk, esot «izmeklēšanas noslēpums». 

Tādējādi klasiskajā inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesā sastopamā slepenība saistāma ar to, ka ziņas par procesu sabiedrībai tika darītas zināmas vien Tiesas dienā, pasludinot spriedumu, savukārt apsūdzētajam jau pirms tam bija zināms gan aizdomu saturs, gan dota iespēja atspēkot izteikto pieņēmumu. [25] 

Nav noliedzams, ka Kārļa V likuma kriminālpolitiskais mērķis – materiālā taisnība – tika uzteikts kā attiecīgajam laikam atbilstošs un pat progresīvs. [26] Tā, piemēram, reizē ar Karolīnas iedibināto procesuālo kārtību kriminālvajāšanas, izmeklēšanas un sprieduma taisīšanas funkcijas, kā jau tika minēts iepriekš, tika apvienotas vienā justīcijas orgānā – tiesnesī. [27] Vēl jo vairāk – Karolīnas 47. paragrāfs noteica prasību uzklausīt apsūdzētā aizstāvēšanās argumentus, kā arī nopratināt tā uzdotos lieciniekus. [28] Būtiski, ka Karolīna apsūdzētā defenzora jeb aizstāvja pienākumus ļāva pildīt arī kādam no tiesas kolēģijas locekļiem. 

Līdz ar to jau inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesā tiesības uz aizstāvību, jāatzīst, lai gan visai rudimentāras [29] mūsdienu aizstāvības īstenošanas izpratnē, tomēr jau saturēja elementus, kas personai ļāva pietiekami pilnvērtīgi atspēkot tās virzienā raidītos inkriminējošos apgalvojumus, ko sekmēja tiesneša pienākums vienlaikus meklēt arī personu attaisnojošus pierādījumus. 

Turklāt inkvizīcijas (izmeklēšanas) process, ņemot vērā tiesneša pienākumu vispusīgi vest šo lietu, iegūstot pierādījumus vien ar paša izdarītu apsūdzētā un varbūtējo liecinieku izjautāšanu, apliecina, ka tolaik ziņu izpaušana pašam apsūdzētajam nekādus iebildumus neraisīja. Turklāt apsūdzētā neveiklības vai likumu nezināšanas dēļ Karolīnas kārtībā vestajā procesā apsūdzētā informēšana par savāktajiem pierādījumiem nekādi netika uzskatīta par apdraudējumu lietas izmeklēšanas gaitai. [30] Tiesneša uzdevums bija pasargāt apsūdzēto, lai «[..] viņi no negudrības un nezināšanas ko aplam un sev par skādi dara un runā» [31].

Piemēram, Ivans Foiņickis [32] aizstāvību inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesā raksturojis šādi: «[k]ad no kriminālprocesa tika padzīts tiesājamā pārstāvis, tad aizstāvības princips palika neskarts; tomēr aizstāvošās inkvizīcijas un attaisnojošās antitēzes formulēšanas uzdevums tika daļēji pārcelts uz pašu tiesājamo, daļēji – uzlikts tiesai un izmeklētājiem oficiāla pienākuma veidā; tur, kur pastāvēja sevišķs prokurora vai prokurora palīga amats, arī tas tika piesaistīts šim uzdevumam. Tādējādi t i e š a aizstāvība [jeb aizstāvība šī jēdziena] materiālajā nozīmē [33] kļuva neizbēgama ne tikai sacīkstes, bet arī inkvizīcijas procesā» [34].

Tādējādi Kārļa V procesa likums paredzēja pārbaudīt tiesājamā norādīto alibi un izvērtēt kriminālatbildību izslēdzošos apstākļus, gan arī citus aizdomās turētā sevis attaisnošanai minētos faktus, liedzot tā laika «procesa virzītājiem» – tiesnešiem – būt vienaldzīgiem pret attaisnojošu faktu izdibināšanu. [35] 

Izdibinot šos faktus, būtiska nozīme viduslaiku un Jauno laiku kriminālprocesā piemita liecinieku liecībām, turklāt jau tolaik bija pieļaujams liecības kritizēt un, tās apsverot, attiecīgi aizstāvēties un, ja nepieciešams, veikt arī atkārtotu nopratināšanu, tostarp pretējās puses, tas ir, apsūdzētā, klātbūtnē. [36] Tādējādi apsūdzētajam bez kavēšanās tika darīts zināms viss pret to vērsto aizdomu un pierādījumu saturs, piedāvājot vai nu atzīties nodarījumā, vai tapt spīdzinātam. Spīdzināšanas aspektam un tā korelācijai ar «izmeklēšanas noslēpumu» autori gan plašāk pievērsīsies citviet. 

Tādējādi Karolīnas procesuālā kārtība tomēr uzlika tiesnesim smagu intelektuālo nastu, proti, visu procesuālo funkciju – apsūdzības, aizstāvības un tiesas spriešanas – vienlaicīgu pildīšanu. Proti, šo funkciju diferenciācija būtībā bija savstarpēji pretnostatīta vienas personas galvā. [37] 

Tā kā stabilu procesuālo oponentu pozīciju nošķiršana konstatējama vien ap 19. gadsimtu, tad līdz tam, galvenokārt Kārļa V iedibinātās kriminālprocesuālās kārtības ietekmē, tiesnesis tādējādi vienlaikus iemiesoja visus trīs procesuālos oponentus. Un tamdēļ arī laika gaitā kļuva saprotams, ka, vienlaikus sēdēdams uz trim krēsliem jeb raudzīdamies uz vienu un to pašu izspriežamo jautājumu no trim dažādiem skatupunktiem, tiesnesim bija gluži neiespējami noslēpt savas apsūdzētāja vai tiesneša zināšanas no savām – aizstāvja zināšanām. Citiem vārdiem sakot, tiesnesis nevarēja pats no sevis noslēpt to, ko tas jau iepriekš zināja. Tas nozīmē arī ko citu – ja tiesnesis zināja to, kas bija jāzina apsūdzētajam, tad to nevarēja arī noslēpt no apsūdzētāja un no tiesas, proti, no sevis paša. Un tas liek uzdot jautājumu – par kādu «izmeklēšanas noslēpumu» mūsdienu izpratnē te gan varētu būt runa? 

Šo situāciju uzskatāmi ilustrē 1791. gadā skatītā krimināllieta pret Frīdrihu Lūdi par slepkavību mantkārīgos nolūkos, kuras plašāku izklāstu lasītājiem piedāvāja pērnā gada decembrī «Jurista Vārda» tīmekļa platformā «Domnīca» publicētā rakstu sērija par kriminālprocesa norisi 18. gadsimta beigās Vidzemē, tostarp pievēršoties Rīgas vietniecības Rīgas apriņķa tiesas tiesneša grāfa Ludviga Johana Augusta fon Mellīna [38] atstāstam par šīs lietas izmeklēšanu. [39] 

Vēlreiz neatkārtojot Lūdes krimināllietas apstākļu izklāstu, ar ko joprojām iespēja iepazīties ir pašiem lasītajiem [40], tomēr jāteic, ka šis gadījums vienlaicīgi ir arī pamācošs materiāls ne tikai, lai plašāk pievērstos vērtējumam, ar kādu rūpību Karolīnas regulējuma ietvarā un tam laikam raksturīgajā inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesā tika izmeklēta un iztiesāta itin smaga un sarežģīta lieta, bet arī pārdomāt, vai šīs lietas izmeklēšanā ir saskatāmas jelkādas «izmeklēšanas noslēpuma» pazīmes mūsdienu izpratnē. 

Līdzīgi šeit ir runa par tā laika, mūsdienu terminoloģijā izsakoties, «procesa virzītāja» attieksmi pret it kā beztiesīgo «inkvizītu» (izmeklēšanas objektu [41] – apsūdzēto), par materiālās patiesības noskaidrošanas standartiem un tehnikām, kā arī beigu beigās – izpratni par personisko izvēli universālās morāles kontekstā, taisnīgumu un atbildību savas sirdsapziņas priekšā. [42]

Frīdriha Lūdes lietu kā «[s]pilgtu liecību tam, cik tālu kriminālprocess attīstījās un izveidojās visā apskatāmā periodā, cik liela starpība starp 15. gadsimta procesu un 18. gadsimta beigām, cik tuvu pēdējā posma process līdzinājās mūsu laiku tiesāšanas kārtībai [..]» [43] bija izcēlis arī Zallis Lēvenbergs [44]. 

Lūdes lieta, būdama klasiska šī laikmeta prāva, vispirms norāda uz to, ka, «[..] trūkstot cik nebūt racionāli nostādītai iepriekšējai izmeklēšanai [..], viss izmeklēšanas smagums koncentrēts pašā tiesā resp. tiesas sēdē. Tiesas izmeklēšana ir ļoti rūpīga, galvenais pierādījuma līdzeklis – liecinieku liecības. Valdot principam labāk attaisnot desmit vainīgus, nekā notiesāt vienu nevainīgo, izmeklēšana padarīta par ļoti izsmeļošu līdz sīkumiem. Tiek pārbaudīti ne vien visi direkti un indirekti norādījumi pret apsūdzēto, bet pat liecinieku personība. Pretēji «atzīšan[ā]s procesam» [..] apvainoto nepiespiež atzīties, nelieto spīdzināšanas līdzekļus — bet tomēr vēl jūt, cik nedroši tiesa jūtas bez šīs atzīšanās. Tiek lietoti kulturāli līdzekļi – garīdznieka apelēšana pie apsūdzēta sirds apziņas, psiholoģiski – pārbaudot kādu iespaidu uz apsūdzēto atstās pēkšņa upura rādīšana Atzīšan[ā]s vairs nav procesa stūrakmens un mērķis – bet tomēr katrā tiesas sēdē apsūdzētam izskaidro atzīšanas labumu, visādi aicina atzīties.» [45] 

Tiesājot Lūdi, «[t]as sevišķi spilgti izpaužas augstākas zemes tiesas sēdē, kur apstākļiem vēl tālāk grozoties apsūdzētam par ļaunu – tomēr daži tiesneši ir pret notiesāšanu, acīmredzot uzskatot, ka tikai atzīšanas izslēdz katru justīcijas kļūdu.» [46]

Tiesnesis grāfs fon Mellīns, «[..] neraugoties uz no mūsdienu kriminālista praktiķa viedokļa izsmeļošu pierādījumu virkni, reti noteiktu indīciju kopību – tomēr vēl šaubas par apsūdzēta vainīgumu» [47]. Piemēram, par īpašu izmeklēšanas rūpību liecina grāfa fon Mellīna aprakstītā krievu apakšvirsnieka Dmitrija Romanova pratināšana, kuras laikā vecais apakšvirsnieks liecināja, ka viena no Lūdem pārdotajām lodēm bija ļoti zīmīga un atmiņā paliekoša, proti, tā esot pašam Romanovam piederējusi ilgāku laiku un tamdēļ nav tik viegli aizmirstama. Pēc krievu apakšvirsnieka pratināšanas jautājumi tika uzdoti apsūdzētajam Lūdem, mēģinot noskaidrot, kur tad abas iegādātās lodes palikušas. Tiesnesis grāfs fon Mellīns, iztaujājot apsūdzēto, neatstāja bez ievērības arī apstākli, ka citkārt Lūde krogos mēdza palikt parādā, bet konkrētajā gadījumā bez kādas vilcināšanās par tām bija samaksājis veselas 24 kapeikas. Rūpīgā jautājuma izmeklēšana, grāfa fon Mellīna vārdiem, Lūdi ļoti samulsināja, apsūdzētajam sākotnēji nobālot, tad piesarkstot un visbeidzot apstiprinot, ka patiešām divas lodes no apakšvirsnieka nopircis. [48]

Lūdem turpinot noliegt to, ka lodes būtu varēts atrast pie nogalinātā Viļuma, tiesnesis grāfs fon Mellīns atkal aicināja veco krievu apakšvirsnieku sniegt liecības – šoreiz jau Lūdes klātbūtnē. Kad arī šie centieni sagaidīt apsūdzētā atzīšanos bija veltīgi, Lūdem tika jautāts, «vai viņš grib panākt, ka apakšvirsniekam vajadzēs apliecināt savus izteikumus ar zvērestu. Lūde uz to atbildēja, ka pēc viņa domām vecajam, sirmajam karavīram gan būšot tik daudz godīguma un apzinības, ka viņš šos apgalvojumus nevarēs apzvērēt un arī neapzvērēs. Ja nu tam tomēr esot tik viegla sirdsapziņa, lai apzvērētu savus izdomājumus, Lūde viņam to nevarot liegt un tādā gadījumā tas viss tiek atstāts tiesas lemšanai» [49].

Tomēr, lai nebūtu gluži tā, ka Karolīnas noteiktajā procesa kārtībā patiešām būtu iespēja ar «vieglu sirdsapziņu» dot zvērestu, kas var izrādīties galējais apliecinājums notiesājoša sprieduma pieņemšanai, tiesneši ne vien aptaujāja pulka komandieri un virsniekus par krievu apakšvirsnieka raksturu un uzvedību, bet arī noteica pārdomu laiku līdz nākamajai dienai, lai abas puses vēlreiz visu pamatīgi apsvērtu. [50] 

Jāuzsver, ka Karolīnas noteiktajai kārtībai raksturīgo un vēlamo rūpīgo izmeklēšanu līdzīgi modernas kriminālistikas domām –šaubu tulkošanu par labu apsūdzētajam, saudzību, apsūdzētam sniegtām justīcijas garantijām – saista ar to, ka nav izslēgta varbūtība, ka apsūdzētam nodara kādu pārestību. [51] Lai gan Lūdes prāvā vēl ievērojama nozīme patiešām piemīt Karolīnai, tomēr tiesneša pārliecības gūšana no tiesas izmeklēšanas pārbaudītiem pierādījumiem jau atbilst mūsdienīgai procesuālu attiecību dinamikai. [52] Vēl jo vairāk – «[l]iecinieku liecības, konfrontācija, apsūdzētā paskaidrojumi, iespaidošanas trūkums – vis[s] tuvina šo procesu mūslaiku jēdzieniem» [53]. Turklāt arī inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesā veicamo izmeklēšanu raksturo sacīkste – tikai tā konstatējama nevis tiesas zālē partu cīņā, bet gan noris tiesneša apziņā, cīnoties ar savām šaubām, vērtējot pierādījumus un formulējot pārliecību par personas vainu. 

To ilustrē grāfa fon Mellīna atspoguļotie prātojumi un nemitīgās šaubas par apsūdzētā vainīgumu. Neesot aizstāvim, sacīkste vecajā inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesā izpaudās jau kopš brīža, kad procesā tiek iesaistīts pats inkvizīts, no pēdējā neslēpjot nedz pret to sniegtās liecības, nedz aizdomas par tā izdarīto noziegumu. 

Lai gan, kā skaidrots iepriekš, Lūde savu vainu liedzās atzīt, turklāt arī pēc visu liecinieku vairākkārtējas nopratināšanas, Rīgas apriņķa tiesa notiesājošo spriedumu tik un tā pamatoja ar savākto ziņu rūpīgu izvērtējumu. Tomēr, pat neraugoties uz skrupulozo pierādījumu vērtēšanu un liecinieku iztaujāšanu, tostarp paša apsūdzētā klātbūtnē, Augstākās zemes tiesas Krimināllietu departaments atzina, ka nepieciešama vēl pamatīgāka atsevišķu liecinieku – Mintuskroga saimnieces un kalpa – pratināšana. Un tikai pēc tam, kad Rīgas vietniecības Rīgas apriņķa tiesa bija sagatavojusi izmeklēšanas akta papildinājumus, Augstākās zemes tiesas Krimināllietu departaments taisīja spriedumu, kas in totum [54]apstiprināja Rīgas vietniecības Rīgas apriņķa tiesas atzinumu.

Šī lieta uzskatāmi apliecina, ka fundamentālu kriminālprocesuālo institūtu – pratināšanas, pierādījumu uzrādīšanas un pārbaudes, konfrontācijas u.c. – pastāvēšana jau vēsturiski ir bijusi cieši saistīta ne vien ar iepriekš iegūto pierādīšanai izmantojamo materiālu pārbaudes nepieciešamību, bet arī apsūdzētā tiesībām zināt gan aizdomu saturu, gan visu pret viņu vērsto liecinājumu saturu. 

Un, lai gan vēl visai primitīvā veidā, tomēr šīs apsūdzētā tiesības, mūsdienu valodā izsakoties, uz informāciju un procesuālu atklātību par izskatāmajiem jautājumiem vismaz Lūdes gadījumā bija jau pilnīgi konkrētas. Un šeit vēlreiz ir vietā uzdot retorisko jautājumu: kā paliek ar «izmeklēšanas noslēpumu» mūsdienu izpratnē? 

Karolīnas pamatā bija ātra justīcijas īstenošana [55], tomēr ātrums nekļuva par pašmērķi, tādējādi apliecinot, ka arī inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesā ir iespējama apcietinātā vaininieka informēšana par tam piedēvējamo noziedzīgo nodarījumu, [56] neslēpjot no tā informāciju nolūkā panākt pēc iespējas ātrāku notiesāšanu. Un līdz ar to ir pamats apgalvot, ka inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesā «izmeklēšanas noslēpums» mūsdienu izpratnē nav sastopams. 

Frīdriha Lūdes krimināllietas izmeklēšana, ko grāfs fon Mellīns veica, vienlaikus būdams ne vien tiesneša, bet arī apsūdzētāja un aizstāvja lomās, ir uzskatāms objektīvās izmeklēšanas principa piemērs vēl inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesā. Proti, lai gan grāfam fon Mellīnam bija zināms ne mazums Lūdes vainu apliecinošu apstākļu un liecību, viņš, gan nespēdams šīs zināšanas objektīvi savā prātā nodalīt, tomēr bija spējīgs pievērsties arī to apstākļu izzināšanai un iekšējo šaubu izvērtēšanai, kas runātu par labu apsūdzētā nevainīgumam. 

Lai pārvarētu iekšējo kognitīvo disonansi, tiesnesim bija visas šaubas sevī jānovērš, konfrontējot ar jauniegūtajām ziņām apsūdzēto, piedāvājot viņam par katru jaunumu krimināllietā izteikties – vai nu atspēkojot, vai to atzīstot. Citiem vārdiem sakot, apsūdzētajam nebija pašam jālūdzas, lai tiesnesis viņam kaut ko jaunu par lietas apstākļiem vai izmeklēšanas gaitu pastāstītu. Taču tieši tā, apliecinot «slepenības» paradigmas [57] maiņu, patlaban noris kriminālprocesi, tostarp mantas konfiskācijas procedūras Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā, kad absolūti pašsaprotami nepieciešama informācija no aizstāvības tiek slēpta pat tiesas sēdē ar jau daudzkārt minēto atrunu par «izmeklēšanas noslēpumu».

Tādējādi nav īsti saprotams, par kādu kriminālprocesa «tradīciju» nereti tiek runāts. Ja šeit tiek runāts par inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesa ekstraordināro formu – fēmes tiesu [58] –, kuras būtību autori šeit sīkāk negrasās iztirzāt, tad droši vien šāda piemēra nosaukšana nevarētu būt īpaši glaimojoša tās paudējiem pašiem. Katrā ziņā profesors P. Mincs pamatoti norādīja, ka tā «[..] izraisīja iedzīvotājos bailes un šausmas, kas, kā zināms, izdzirdot vārdu «fēme», tautas dvēselei liek nodrebēt vēl šodien» [59]. Tādējādi par «izmeklēšanas noslēpuma» mūsdienu kriminālprocesa izpratnē saistību ar inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesu varētu runāt vien tad, ja to attiecina uz pašu skarbāko inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesa izpausmes formu, kad persona par savu notiesāšanu uzzināja vien tad, kad soģi jau ieradās izpildīt spriedumu. Savukārt sabiedrība par šo procesu uzzināja, atrodot kokā pakārtu līķi… 

Tādējādi konstatējams, ka tik ilgi, kamēr vien persona patstāvīgi nebija (vai nav) spējīga sevi apsūdzošās ziņas intelektuāli «apstrādāt» un pēcāk izmantot par labu sava «nevainīguma» pierādīšanai, inkvizīcijas (izmeklēšanas) process neatzina par vajadzīgu izmantot «izmeklēšanas noslēpumam» līdzīgas atrunas. 

Tādējādi, pretēji apgalvotajam, jānonāk pie atziņas, ka vēstures avoti nesniedz nekādu apstiprinājumu par «izmeklēšanas noslēpuma» it kā nesaraujamo saistību ar kontinentālās Eiropas kriminālprocesa «tradīciju». Vēl jo vairāk – starp mūsdienu izpratni par «izmeklēšanas noslēpumu» un inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesam piemītošo slepenību nepastāv nekāda acīmredzama kontinuitāte, ļaujot ticami uzskatīt, ka slepenība tolaik nozīmēja informācijas nepaušana sabiedrībai, bet nekad – informācijas liegšanu vai noklusēšanu, kad persona lūgusi tai pieeju.