Autori lasītājiem jau iepriekš ļāva noprast, ka Jauno laiku klasiskajā inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesā «izmeklēšanas noslēpumam» (mūsdienu Latvijas kriminālprocesa izpratnē) nepiemita nekāda praktiska nozīme. [1] Rūpējoties par «objektīvās patiesības» noskaidrošanu, kā tika norādīts, tiesas izmeklēšanas ietvaros aizstāvības funkciju līdz ar apsūdzības un tiesas funkcijām pildīja viena un tā pati persona – tiesnesis. Citiem vārdiem sakot, tas, cik spējīgs attiecīgais tiesnesis bija vienlaicīgi un vienlīdz godprātīgi izpildīt visas trīs funkcijas, bija atkarīgs ne tikai no ļoti daudzām (pat neskaitāmām!) viņa personības iezīmēm, piemēram, godaprāta, taisnīguma, empātijas utt., bet arī no daudz dziļākām personiskajām kvalitātēm, kuru raksturojums drīzāk jau ir meklējams un atrodams ideoloģiskos vispārinājumos (piemēram, indivīds vai kolektīvs), kultūras kodos, uzvedības arhetipos [2] utt.

Iespējams, tieši tādēļ Frīdriha Lūdes kāzuss [3], ko izmeklēja grāfs fon Mellīns [4], varbūt ne tuvu nav tas labākais vai ideālākais piemērs, lai raksturotu inkvizīcijas (izmeklēšanas)procesu kopumā. Vēl jo vairāk – Lūdes krimināllieta gluži nebūtu izmantojama, lai izdarītu vispārinošus secinājumus, kas turklāt arī nepamatoti idealizētu minēto kriminālprocesa tipu. Un tomēr, kā mēdz sacīt, exceptio probat regulam – izņēmumi vienīgi apstiprina likumsakarības. Proti, Lūdes kāzuss bija ideāls piemērs, lai raksturotu kriminālprocesa jābūtību. Turklāt šī lieta, patiesi, visdrīzāk gan bija neparasts, varbūt pat izņēmuma gadījums, taču šī neparastuma atslēga vispirms slēpās arī paša tiesneša–izmeklētāja neparastajā personībā. [5] Iespējams, tieši šī neparastuma skaudrais deficīts [6] kopumā arī vēsturiski bija patiesais inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesa sakāves iemesls, ko skaudri apjauta ievērojamākie toreizējās krimināltiesvedībaskritiķi 18. gadsimtā [7] un secīgi jau 19. gadsimta kriminālprocesa reformu ideju autori un īstenotāji [8]. Proti, vienā («normālā») cilvēkā vienlaicīgi nav iespējams apvienot trīs dabiskas un pašsaprotamas tiesvedības funkcijas.

Taču arī 19. gadsimta jaunievedums – kriminālprocesuālo funkciju sadalījums [9] – tiktāl, ciktāl izmeklēšanas objekts–inkvizīts (apsūdzētais) vismaz sākotnējā pirmstiesas izmeklēšanas stadijā nesaņēma jelkādu neatkarīgu juridisko palīdzību no profesionāla aizstāvja [10], nevarēja ieviest būtiskas korekcijas «izmeklēšanas noslēpuma» jautājumā. 

Šai laikā arvien saglabājās «objektīvās izmeklēšanas» princips, kas minētajam jaunievedumam – izmeklēšanas tiesnešiem, kuri veica pirmstiesas kriminālprocesu  (jāatgādina, ka šis institūts darbojās arī starpkaru periodā Latvijā), formāli uzlika pienākumu objektīvi konstatēt, izmeklēt un pārbaudīt arī apsūdzēto attaisnojošos apstākļus. Tādējādi izmeklēšanas tiesnesis tik ilgi, kamēr kriminālprocesā netika pielaists aizstāvis, būtībā turpināja pildīt visas trīs procesuālās funkcijas vienlaicīgi (jāatgādina, ka arī starpkaru periodā Latvijā aizstāvis pirmstiesas kriminālprocesā vispār nepiedalījās). Tas itin pašsaprotami nozīmēja arī to, ka izmeklēšanas tiesnesim pašam pret sevi un parasti apcietinājumā izolēto apsūdzēto nekādu «noslēpumu» īsti arī nevarēja būt. Citiem vārdiem sakot, izmeklēšanas tiesnesis nevarēja pats no sevis noslēpt to, ko tas jau zināja. Kaut kas pretējs, acīmredzot, jau nozīmētu šizofrēniju…

Un tā, rezumējot teikto, jānonāk pie nekonkrētai valsts varai (pilnīgi nekonkrētā vietā un laikā) kā tādai visnotaļ neglaimojoša secinājuma, turklāt pat neraugoties uz tās vēsturiski dažādos periodos nereti izskanējušiem liekulīgajiem apliecinājumiem par tiesiskuma nodrošināšanas nepieciešamību, ko, lūk, garantējot neatkarīga aizstāvja klātbūtne jau agrīnajās kriminālprocesa stadijās. Proti, valsts vara 19. gadsimtā pēc revolucionārās eiforijas ļoti agri saprata (vai – drīzāk – nekad neaizmirsa), ka tās interesēs veikta kriminālprocesa lielākais drauds patiesībā ir informācijas iegūšana, refleksija par to, apstrāde un izmantošana, ko veiktu profesionāls advokāts kā neatkarīgs aizstāvības funkcijas realizētājs. 

Taču, ja tas ir tā, tad patiesā aina jau kļūst visnotaļ nepiedienīga. Vai tādā gadījumā tas nozīmē, ka valsts vara vienlaikus atzīst savu pārstāvju pirmstiesas kriminālprocesā kvalitatīvo un kvantitatīvo mazspēju, ja reiz tai ir nepieciešams tamlīdzīgs handikaps [11]? Vēl jo vairāk – vai tas vispār drīkstētu būt kaut cik vērā ņemams objektīvs iemesls, lai ierobežotu indivīda tiesības un, galu galā, arī brīvības? Ja atbildes uz šiem vaicājumiem ir apstiprinošas, tad laikam gan šeit viss jau pilnīgi nostājas savās vietās. 

Autoru jau iepriekš minētās dažādos avotos izskanējušās žēlabas par pirmstiesas kriminālprocesa nebūšanām Latvijā faktiski apliecina nule kā teikto, turklāt ļaujot izteikt diezgan drošu hipotēzi – jo tālāk šie «kvalitātes deficīti» turpinās manifestēties (un patlaban nav nekādu indikāciju, ka kaut kas varētu mainīties), jo striktāki arī kļūs «izmeklēšanas noslēpuma» nosacījumi. Citiem vārdiem, valsts varai būs nepieciešamas arvien lielākas priekšrocības, lai kompensētu, politkorekti (un gana saudzīgi) izsakoties, savas sistēmiskās kļūdas. Taču, saucot lietas savos vārdos, lēmumu izpildītāju aizvien sarūkošās kvalitātes (un pat tas, jāatzīst, ir visai maigi teikts). Un šeit tiek domātas nevis intelektuālās kvalitātes, kā kādam varētu maldīgi šķist, bet gan tieši humānās jeb cilvēciskās kvalitātes. 

Kaut vai vēl viens neprātīgi samilzušā absurda piemērs, apliecinot, cik tālu esam nonākuši, ir tas, ka nu jau arī izmeklēšanas tiesneši pirms iepazīšanās ar krimināllietas materiāliem paraksta brīdinājumus par kriminālatbildību par pirmstiesas kriminālprocesā iegūto ziņu neizpaušanu bez procesa virzītāja atļaujas, lai, nedod Dievs, attiecīgajā lēmumā, piemēram, par apcietinājuma piemērošanu vai aresta uzlikšanu mantai pēdējie aizdomās turētajam / apsūdzētajam un aizstāvim neatklātu mistisko «izmeklēšanas noslēpumu» jeb informāciju, kas pēc refleksijas, apstrādes un izmantošanas drīzāk dzītu uz priekšu izmeklēšanas norisi nekā to kavētu.

Bet ko tas tādā gadījumā nozīmētu valstij? Gluži vienkārši – tas nozīmētu nenormētu darba laiku procesa virzītājiem un, iespējams, arī prokuroriem – gluži kā padomju laikos. Turklāt mūsu laikos tas nozīmētu arī pienākumu maksāt par virsstundām. 

Šobrīd, kā liecina avoti, puspiecos pēcpusdienā policijas iecirkņi kļūst tukši, savukārt virsstundu darbs tiek veikts tikai ar priekšniecības atļauju uz dienesta ziņojuma pamata (vai tādēļ ir jābrīnās par lietu izmeklēšanas termiņiem?). Turpinot nebūt ne peļamo domu par nenormētu darba laiku, skaidrs ir tas, ka kriminālprocess gan kļūtu ātrāks, taču vienlaikus, skaidrs, ka arī dārgāks. Un šādā situācijā dzirdama vēl viena mūžīgā atruna – valsts to nevarot atļauties. Tomēr tādā gadījumā lietas arī būtu jāsauc savos vārdos – gluži vienkārši valsts grib ekonomēt uz savu pilsoņu tiesību rēķina. Taču gluži tādus izteikumus politiķi arī nevarētu atļauties, tāpēc dzirdamas vēl citas atrunas – līdzekļi tikpat lielā mērā nepieciešami mazturīgajiem, pensionāriem, daudzbērnu ģimenēm, ārstiem, skolotājiem (šo sarakstu varētu turpināt) u.t.t. Un tas patiesi arī nebūtu noliedzams. Tomēr tādā gadījumā, sekojot šādai ideoloģijai, jau sanāk, ka «izmeklēšanas noslēpums» kā kriminālprocesa problēma atrodas cēloniskā sakarā arī ar tautas labklājību. Jeb, citiem vārdiem sakot, «sausais atlikums» patiesībā jau tad vairs ir nereti vietā un nevietā skandētais aloģisms [12], proti, ka «pie visa vainīgi ir advokāti». Paradoksālā kārtā, ja iedziļinās, pēdējam izteikumam patiešām ir arī sava taisnība. Ja advokāts ir brīvu pilsoņu sabiedrības neatņemama sastāvdaļa un viens no tiesiskuma balstiem (vai – pat drīzāk – garantiem), tad skaidrs, ka arī vēsturiski varas naida šautras ir tikušas mestas tieši šajā virzienā, aizsedzoties ar sabiedrības interesēm. 

Kas attiecas uz jēdzienu «valsts» un «sabiedrība» mākslīgu sapludināšanu, tad par to autori arī jau bija izteikušies iepriekš.[13] Vēlreiz neatkārtojot jau iepriekš norādīto, vienīgi jāatgādina, ka šie jēdzieni tomēr nav kongruenti. Tādējādi jāteic, ka advokāts ar savu iegūto informāciju kriminālprocesā ne tikai neapdraud pēdējā intereses, bet gan – gluži pretēji – rīkojas visas sabiedrības interesēs, aizstāvot ik katra indivīda tiesības un brīvības.

Savukārt, ja viss augšminētais par pirmstiesas kriminālprocesu patiešām dēvējams par «objektīvām grūtībām», tad tas drīzāk nozīmē atzīt, ka ar šīm «grūtībām» nāksies sadzīvot vēl ilgi. Patiesību sakot, patlaban izskatās, ka šī diagnoze ir nepārejoša līdz brīdim, kad pati politiskā griba sarosīsies, lai šo absurdu [14]izbeigtu, pārcērtot Gordija mezglu [15] un atzīstot sacīkstes principu pirmstiesas kriminālprocesā.

Šeit vietā būtu vaicāt – vai tas vispār ir reāli? Taču uz to atbildi rast ir visai grūti. Tomēr pirmām kārtām droši vien pēc dziedināšanas alkst tās zemapziņas dzīles, kas sirgst ar kriminālvajāšanas māniju, tas ir, tieksmi vajāt par katru cenu tā, lai pēc tam kaut vai plūdi…

Viens no autoriem savā praktiskajā darbībā pavisam nesen piedalījās pirmās instances tiesas sēdē, kur tika izskatīta kāda krimināllieta, kas uzsākta pirms aptuveni pieciem gadiem. Izlaižot detaļas par visnotaļ brutāliem kriminālprocesuāliem pārkāpumiem saistībā ar masveida valsts amatpersonu (un ne tikai) aizturēšanām un izdomas bagātiem scenārijiem, lai mudinātu aizturētās personas atzīties, beigu beigās tiesā šī lieta nonāca, apsūdzot vairākas personas, par to, ka bija notikusi krāpšana – pēc izmeklēšanas versijas – 84,70 eiro apmērā, kā arī kukuļa došana 20,00 eiro apmērā personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās. Raugoties uz to, ar kādu dzelžainu neatlaidību prokurore šajā neviennozīmīgajā un strīdīgajā lietā valsts vārdā uzturēja apsūdzību, neviļus radās jautājums, cik daudz nodokļu maksātājiem izmaksāja un izmaksās šis valsts varas juridiskais eksperiments vēl turpmāk – 200 000 eiro, varbūt 300 000 eiro? Un šeit, šķiet, jautājums par sabiedrības līdzekļu taupīšanu piepeši kļuvis nebūtisks, tā vietā ekonomējot uz iepriekš jau minēto individuālo tiesību un brīvību rēķina.

Rezultātā jāsecina, ka jau iepriekš minētais inkvizīcijas(izmeklēšanas) process būtībā sirga ar to pašu kaiti. Mūsdienās, līdzīgi kā visos laikos, tādi tiesneši kā grāfs fon Mellīns ir bijuši un būs vienīgi izņēmumi, kas bez fanātisma un patvaļas pratuši sabalansēt tiesvedības un apsūdzētā intereses. Bet, ja tā, tas arī būtu godīgi jāatzīst, nevis aplinkus jāslapstās apšaubāmu teoriju un, galu galā, «izmeklēšanas noslēpuma» vīģes lapas aizsegā, kā autori to centīsies parādīt publikācijas turpinājumā, sniedzot ieskatu teorētiskās apcerēs par «izmeklēšanas noslēpumu». 

Tādējādi, ja nonāk pie secinājuma, ka «izmeklēšanas noslēpuma»vienīgais objektīvais attaisnojums varētu būt «izmeklēšanas intereses» (lai kādas tās arī nebūtu), tad būtu vietā atgādināt, ka šīs intereses priekšmets joprojām drīkstētu būt nekas cits kā vien«objektīvā patiesība», nevis attiecīgās izmeklēšanas iestādes naratīvs [16], kas bieži vien izrādās tikai vāra «objektīvās patiesības» atblāzma. 

Taču tādā gadījumā vienlaicīgi arī būtu godīgi jāatbild uz jautājumu: vai patiešām vienmēr «objektīvā patiesība» kongruenti sakrīt ar tā dēvētajām «izmeklēšanas (jeb, kā to dēvē šobrīd, – kriminālprocesa) interesēm». Protams, ka atbilde ir noraidoša. Un šī ir tā būtiskākā nianse, kas dara ārkārtīgi piesardzīgu arī tā dēvētā «izmeklēšanas noslēpuma» jautājumā.

Neraugoties uz optimistiskiem apgalvojumiem, šis jautājums diemžēl joprojām aktuāls ir arī mūsdienu kriminālprocesa kontekstā. Lai gan virkne nepatīkamo 20. gadsimta vēsturisko notikumu, tostarp staļiniskās represijas Padomju Savienībā, kas pēc okupācijas turpinājās arī Latvijas teritorijā, cita starpā spilgti ilustrē represīva režīma izdomas bagātību savu taktisko un stratēģisko «interešu» apmierināšanai, tomēr jāatzīst, ka tie diemžēl nav vienīgi ekstraordināri vēsturiski izņēmumi.

Pat hipotētiski pieņemot vai neizslēdzot tādu varbūtību, ka kāds kriminālprocess tiek uzsākts, kā mēdz teikt, «pēc pasūtījuma», tad minētās mantras aizsegā var tikt nodarīts milzīgs un neatgriezenisks kaitējums visām iespējamām personas likumīgajām interesēm. Vai šobrīd valsts vara uzdrīkstēsies apgalvot, ka šāda varbūtība ir pilnīga izslēgta? Vai tā var apgalvot, ka šobrīd pastāv patiesi efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas to izslēgtu? Viens no raksta autoriem ar ilgstošu pieredzi šajā jomā uzdrīkstēsies apgalvot, ka šādas garantijas diemžēl sniegt nevar neviens. 

Bet tādā gadījumā pat šāda varbūtība jau pati par sevi ir ļoti nopietns signāls tam, ka nepieciešams fundamentāli mainīt iesakņojušos paradigmu [17], kas padara pirmstiesas kriminālprocesa izdarītājus par savdabīgiem nekontrolējamiem ķeizariņiem, kas pēc sava ieskata un nereti pārlieku relaksēti virza lietu, arvien vēl atrunājoties ar «izmeklēšanas noslēpuma»klauzulu.