«Tuvāk pie Dieva kļūt sirds ilgojās!
Kad spēks un spirgtums zūd, birst asaras,
Tad viena cerība vēl mani mierina:
Tuvāk pie Tevis, Dievs, tuvāk aizvien!» [1]

Autori jau iepriekš rakstu sērijā sniedza īsu ieskatu angļu filozofa Rodžera Skrutona piesātinātās dzīves gājumā un viņa konservatīvo uzskatu ģenēzē un izpausmēs visdažādākajās jomās. Diemžēl 2021. gada 12. janvārī klajā nenāca viņa nāves gada dienai veltīta publikācija. Tomēr šo trūkumu autori vēlējās novērst ar nelielu in memoriam [2], atzīmējot viņa dzimšanas dienu 2021. gada 27. februārī, kad R. Skrutons būtu svinējis savu 77 gadu jubileju.

Vienlaicīgi, pētot apgaismības laikmeta domātāju kontroversiālos uzskatus par Dieva un reliģijas nozīmi cilvēka dzīvē, autori atskārta, ka pilnīgi nepelnīti savā iepriekšējā rakstu sērijā bija atstājuši bez ievērības šo visnotaļ svarīgo aspektu R. Skrutona darbos. Tādēļ, lai aizpildītu šo pieļauto robu, autori nolēma, atzīmējot R. Skrutona dzimšanas dienu, veltīt viņa piemiņai arī rakstu par (vismaz viņam) nozīmīgu jautājumu. Patiesībā, ja iepriekš minētā rakstu sērija kādreiz iegūtu grāmatas veidotu, tad viennozīmīgi ar šo tēmu droši vien tā arī sāktos, tādēļ ka arī visa R. Skrutona uzskatu sistēma cieši savijas ar viņa, lai cik tā arī kādam nešķistu savdarbīga vai strīdīga, ticību Dievam.

Augstāk redzamais moto, pareizi sakot pants no vismaz luteriskās baznīcas dziesmu grāmatas, nebija izraudzīts sagadīšanās dēļ. Proti, tas ir īpašs ne tikai sava vēstījuma dēļ, bet arī tādēļ, ka mūziku tam bija komponējis Džons Djūks [3], kurš līdzīgi kā R. Skrutons bija anglikānis un kuram līdzīgi arī R. Skrutons baznīcā spēlēja ērģeles. Autoriem nav šaubu, ka R. Skrutons bija spēlējis arī šo skaņdarbu.

Par Rodžera Skrutona uzskatiem saistībā ar reliģiju un Dievu tiek izteikti dažādi viedokļi, vieni viņu sauc par ateistu [4], citi par kristieti, vēl citi uzskatīja R. Skrutonu par «estētisku tūristu», kas «pieķeras reliģijas rituāliem, sociālu nevis svētu ieguvumu vadīts» [5]. Pat ilggadējs R. Skrutona darbu pētnieks Marks Dolejs [6] norādīja, ka «R. Skrutona reliģiskie uzskati bijuši sarežģīti un bieži vien šķita mulsinoši pārējiem» [7]. Tomēr M. Dolejs atzina, ka «R. Skrutons veltīja savu dzīvi, pierādot to, ka «brīvība, mīlestība un pienākumi uzskatāmi par mūžības vīziju», un tos pieņemt nozīmē ticēt Dievam» [8].

Pirms savas nāves arī pats R. Skrutons esot teicis, ka galvenokārt viņa darbi ir «ar tieksmi uz garīgumu» [9]. Savu 2005. gadā izdoto memuāru [10] R. Skrutons pabeidza ar nodaļu, kurai deva nosaukumu «Atgūstot savu reliģiju» un kurā viņš rakstīja, ka, «pārdomājot savu ticības zaudēšanu, es esmu pastāvīgi [atkal] atguvis to, kaut arī tādā formā, kas atrodas tālu no vecās reliģijas, atbalstot to, bet ar savu atstarotu gaismu» [11]. Tajā pašā laikā, diskutējot par R. Skrutona reliģiskajiem uzskatiem, teologs Teo Hobsons [12] aprakstīja R. Skrutona «elkdievīgu pieturēšanos pie novecojušas kristietības formas», kas licis viņam pat aizdomāties, vai viņi abi pieder pie vienas un tās pašas reliģijas. [13]

R. Skrutons rakstīja, ka «reliģijas zaudēšana ir bijis regulārs rietumu prāta piedzīvojums, kopš apgaismība pirmo reizi paziņoja par tādu nepieciešamību» [14]. Viņš norādīja, ka, «saskaroties ar ticības vārdā pastrādāto nežēlību, Voltērs [15] izbļāva savu slaveno «Ecrasez l’infâme!» [16]. Un daudzi viņam sekojoši apgaismotāji organizēto reliģiju pasludināja par cilvēces ienaidnieku» [17]. Kā zināms, Voltērs bija deists [18], kurš šo izteicienu attiecināja uz baznīcu kā uz reliģiska terora avotu, tajā pašā laikā nenoliedzot reliģijas kā tādas nepieciešamību. Starp citu, Voltērs bija teicis arī šādus vārdus «ja nu gadīsies, ka Dieva nav, tas būtu jāizdomā» (franču val. si Dieu n’existait pas, il faudrait l’inventer) [19]. Šajā ziņā viņam nevar nepiekrist un izskatās, ka arī R. Skrutons domāja tāpat.

Tomēr šāds reliģijas jeb ticības zaudējums, R. Skrutona ieskatos, «var sākties kā intelektuāls zaudējums. Bet ar to viss nebeidzas. Tas ir komforta, dalības [piederības sajūtas] un māj[u sajūtas] zaudējums» [20].

Diskutējot par reliģijas noliedzējiem un asajiem kritiķiem, R. Skrutons norādīja, ka «ir divi iemesli, kāpēc cilvēki sāk kliegt uz saviem oponentiem: viens ir tas, ka viņi domā, ka viņu oponents ir tik spēcīgs, ka pret viņu ir jāizmanto katrs ierocis, otrs ir tas, ka viņi domā, ka viņu pašu lieta ir tik vāja, ka tā ir jāpastripina ar troksni. Abi šie motīvi ir novērojami evaņģēliskajos [21] ateistos. Viņi nopietni tic, ka reliģija ir briesmas, kas noved cilvēkus pie entuziasma pārmērībām» [22]. Šādu paņēmienu kopumu varētu salīdzināt arī ar R. Skrutona cienīto Lielbritānijas bijušā premjerministra Vinstona Čērčila [23] iecerēto «nelielo» neirolingvistisko «viltību» kādā uzstāšanās reizē, par kuru viņš vēsturei pēdas atstājis ar pašrocīgu piezīmi pie savas runas manuskripta: «šī vieta neizklausās pārliecinoši, laikam te būs jārunā skaļāk…».

Savos uzskatos R. Skrutons bija skarbs ateistu kritiķis, kurus viņš nereti dēvēja tieši par «evaņģēliskajiem ateistiem». Viņa ieskatos, šie ateisti bijuši pārliecināti, ka zinātniskais pasaules uzskats ir pilnībā grāvis reliģijas telpu un ka tikai nezināšana varot izskaidrot ticības noturību. [24]

R. Skrutons nenoliedza zinātniskos sasniegumus un to iespējas izskaidrot dažādus pasaules notikumus, tajā pašā laikā viņš kritizēja ateistu un skeptiski noskaņoto Stīvenu Hokingsu [25], kurš apgalvoja, ka Dieva nav, «neviens nav radījis Visumu un neviens nevada mūsu likteņus» [26], bet viss ir izskaidrojams ar fizikas likumiem. Līdz ar to savos darbos R. Skrutons pauda pārliecību, ka visu analizēt un izprast tikai ar zinātnes palīdzību nav iespējams. Viņš uzsvēra, ka «vēl ir vieta Dievam» un ne Imanuels Kants [27], ne Alberts Einšteins [28], ne arī Izaks Ņūtons [29] neuzskatīja, ka «fizika izskaidro visu». [30]

«Kants, kurš iznīcināja visas metafizikas sistēmas un izraka kapu teoloģijai, bija arī ticīgs cilvēks, kurš, kā viņš izteicās, «uzbruka saprāta apgalvojumiem, lai atbrīvotu vietu ticības [apgalvojumiem]». Man šķiet, ka viņam bija taisnība» [31]. Un šeit neviļus prātā nāk I. Kanta izteikums praktiskā prāta kritikas sakarā: «[d]ivas lietas pilda dvēseli ar vienmēr jaunu un pieaugošu apbrīnu un godbijību, jo biežāk un ilgstošāk domas pie tām kavējas: zvaigžņotā debess pār mani un morālais likums manī.» [32]

Toties Ī. Ņūtons, R. Skrutona ieskatos, piedāvājot savu teoriju par gravitāciju, to darīja ar apbrīnu un cieņu pret vienkāršību un skaistumu «fizikas pasaulē, ne brīdi nešaub[oties], ka tik nevainojam dizainam ir vajadzīgs vēl nevainojamāks dizaineris» [33].

Savukārt attiecībā uz viņa minētajiem evaņģēliskajiem ateistiem, R. Skrutons norādīja, ka viņu uzskati ir vardarbīgi un nekopti un «ir pilnīgi skaidrs, ka viņu dzīvē trūkst kaut kas tāds, kas riebuma vietā ieviestu kārtību un pilnīgumu» [34].

«Rietumu sabiedrības nedrošība un nekārtība rodas no spriedzes, kurā cilvēki tiek turēti, kad viņi savu iekšējo apziņu par pārpasaulīgo nespēj piesaistīt reliģisko rituālo ārējām formām. Cilvēki ir novērsušies no organizētās reliģijas, tāpat kā no visa cita. Bet ateisti, kas dejo uz seno reliģiju zārka, nekad nepārliecinās viņus dzīvot tā, it kā iekšā būtu [kas] beigts. Dievs varbūt ir aizbēdzis, bet viņš nav miris. Viņš pavada savu laiku, gaidot, kad mēs viņam atbrīvosim vietu.» [35]

Tādējādi, kā norādīja M. Dolejs, «būtu izķēmojums domāt, ka viņš [R. Skrutons] ir viens no tiem evaņģēliskajiem ateistiem, kuri «spiežas uz zārka, kurā viņi iztēlojas Dieva līķi guļam»» [36].

R. Skrutons uzskatīja, ka mūsdienu cilvēku pie reliģijas piesaista apziņa – «apziņa par gaismu, kas spīd viņu būtības centrā» [37]. Viņa ieskatos, ticība nebija «vienkārši papildinājums mūsu parasto viedokļu repertuārā. Tas ir pārveidojošs prāta stāvoklis, attieksme pret pasauli, kas sakņojas mūsu sociālajā dabā un maina visu mūsu uztveri, emocijas un uzskatus» [38]. Viņš to saistīja ar piederības sajūtu, doktrīnu, rituālu, lūgšanu un pielūgšanu, redzējumu par Dievu, radītāju, galu galā, pārpasaulīgu zīmju un atklāsmju meklēšanu. [39]

«Cilvēki turpina meklēt vietas, kur viņi varētu stāvēt it kā pie mūsu empīriskās pasaules loga un skatīties uz pārpasaulīgo – vietas, no kurām pār tiem plūst vēsmas no šīs citas sfēras. Ne tik sen Dievam bija konkrēta rezidence. Jūs varējāt atvērt durvis un atklāt viņu, kā arī pievienoties tiem, kas dziedāja un lūdzās viņa klātbūtnē. Tagad viņam, tāpat kā mums, nav noteiktas dzīvesvietas. Bet no šīs pieredzes dzimst jauna veida reliģiskā apziņa: iekšējās acs pagriešana uz pārpasaulīgo un pastāvīga «mēs nezinām, ko» piesaukšana» [40]. Tomēr šobrīd «nekur pasaulē nav durvju, kuras mēs varētu atvērt, lai atkal nostātos Dieva telpā» [41].

R. Skrutons uzskatīja, ka konstanti tiek atgādināts un kritizēts tas, ka reliģija esot karu iemesls. Vēl jo vairāk, viņš rakstīja, ka «neviens, kurš aplūko cilvēces vēsturi, nevar šaubīties, ka reliģijai ir bijusi noteikta ietekme uz karu» [42]. Tomēr viņš reliģiju, pirmām kārtām, uztver tieši kā miera avotu, bet par kara avotu tā kļūst, tikai parādoties «noteiktām, neparastām emocijām» [43]. Un tad tieši «ticība ir zāles slimībai, kas arī ir ticība» [44].

Tādējādi R. Skrutons arī norādīja uz konstantiem konfliktiem un militārām sadursmēm, kas veiktas itin kā ticības vārdā, tostarp teroristiskiem aktiem. Viņš arī savās grāmatās ir norādījis, ka «pašlaik modīgās reliģiskās pārliecības diskusijas daļēji radās, reaģējot uz kristietības un mūsdienu zinātnes konfrontāciju, un daļēji uz 11. septembra uzbrukumiem, kas pievērsa uzmanību citai konfrontācijai starp islāmu un mūsdienu pasauli. Abās konfrontācijās, kā tauta to saprot, saprāts norāda uz vienu, ticība uz otru. Un, ja ticība spēj attaisnot slepavību, [tad] ticība vairs nav opcija» [45].

Tāpēc R. Skrutons uzskatīja, ka ir «jādzīvo zem laicīgā likuma. Dodiet Cēzaram to, kas Cēzaram pieder, un Dievam to, kas Dievam pieder» [46]. Viņa ieskatos, «reliģiskos konfliktus nevar atrisināt reliģiskie likumi. Jo reliģiskie likumi, vienkārši, ieņem vienu no konliktu pusēm. Mums nepieciešama jurisdikcija, kas stāv pāri reliģiskiem likumiem. [.. Protams,] tie nav augstāki par Dieva likumiem, bet tie ir augstākie, lai regulētu mūsu zemes konfliktus.» [47]

Savā darbā «Par cilvēka dabu» [48] (oriģ. – On Human Nature) R. Skrutons norādīja, ka «mēs, cilvēki, esam dzīvnieki, kurus vada bioloģijas likumi. Mūsu dzīve un nāve ir bioloģisks process, tāds pats, kādu mēs varam novērot citiem dzīvniekiem» [49]. Tajā pašā laikā šajā darbā viņš aprakstīja, ka «reliģiski cilvēki, turoties pie savas ticības, turas pie dziļas, bet metafiziski satraucošas patiesības par cilvēka stāvokli. Viņiem nav grūti saprast, ka cilvēku no citiem dzīvniekiem atšķir viņu brīvība, pašapziņa un atbildība. Un viņiem ir gatavs stāstu un doktrīnu piedāvājums, kas liek saprast šīs patiesības. Bet šīs patiesības būtu patiesības arī bez reliģijas, un mūsdienās tas ir viens no filozofijas uzdevumiem, to parādīt. No otras puses, filozofiskā domāšana bieži vien tiek attiecināta uz parasto mirstīgo cilvēku dzīvi, izmantojot doktrīnas piedāvātos kanālus, un viena no reliģiski ticīgā problēmām ir izpratne par precīzu saiksni starp filozofijas secinājumiem un ticības telpām» [50]. Tādējādi viņš sasaistīja reliģiju un filozofiju, turklāt minēja, ka «saikne starp morāli un reliģiju nav nejaušība» [51]. Šajā savā darbā viņš arī uzsvēra personas atbildību gan par savu rīcību, gan par sava prāta stāvokli. [52]

Visbeidzot, viņaprāt, reliģiju var uztver arī gan kā morālās dzīves produktu, gan to, kas uztur šo morālo dzīvi. «Saprotot pasauli kā pārpasaulīgas personas dāvanu, kuras patiesā klātbūtne tiek pierādīta svētos brīžos un kura attīra tos, kas lūdz, mēs savu morālo domāšanu iestādām reliģisko prakšu auglīgajā augsnē» [53].

R. Skrutons sarakstīja divas grāmatas, kas saistītas ar reliģijas un Dieva tēmu, [54] kā arī vienu grāmatu kā veltījumu Anglikāņu baznīcai [55]. Kā secināja M. Doleijs, lasot R. Skrutona viedokļus, kas aprakstīti šajās grāmatās, cilvēki maldīgi sāka uzskatīt, ka «R. Skrutons bija cilvēks, kurš atbalstīja reliģijas ārējās formas, [bet] patiesībā [pats] neticot tām» [56]. Piemēram, publiciste Sjū Prideau [57], uzrakstot rakstu «Rodžera Skrutona gulbja dziesma: pestīšana caur Parsifālu», norādīja uz R. Skrutona pēdējo grāmatu [58] un Riharda Vāgnera [59] pēdējo operu [60], atzīmējot gan R. Vāgneru, gan R. Skrutonu kā «vispāratzītus ne-kristiešus» [61]. Viņas ieskatos, abus darbus var uztvert kā to autoru pēdējos vārdus jeb «ticības apliecinājumus gara garīgā ceļa beigās» [62]. Viņa norādīja, ka grāmatas ievadā R. Skrutons rakstīja, ka «neatkarīgi no tā, ir vai nav Dievs, pastāv šis svētais ceļs uz sava veida pestīšanu, kuru [R.] Vāgners aprakstīja kā «dievbijību», Parsifāla veiktais ceļš, un tas ir atvērts ceļš mums visiem» [63].

Savu grāmatu «Dieva seja» [64] (oriģ. – The Face of God) R. Skrutons uzrakstīja pēc Giforda lekciju pasniegšanas. Giforda lekcijas ir ikgadēja lekciju sērija, kas tika izveidotas pēc mecenāta Adama Giforda [65] testamenta. To mērķis bija Edinburgas, Glāzgovas, Sentendrjūsas un Aberdīnas universitātēm sponsorēt lekcijas, lai «veicinātu un izplatītu dabiskās teoloģijas studijas, šī termina visplašākajā nozīmē, citiem vārdiem sakot – Dieva zināšanas» [66]. Pirmās šādas lekcijas notika 1888. gadā un kopš tā laika lektori bijuši atzīti un izcili pasaules domātāji un dažādu profesiju pārstāvji. [67]

Šo grāmatu R. Skrutons iesāka ar aprakstu par pašu lordu Gifordu, kurš, viņaprāt, «ticēja, ka mūsu attiecības ar Dievu ir vissvarīgākās attiecības, kādas [vien] mums ir. Es šaubos, ka viņš paredzēja mūsdienās dominējošo kultūru, kurā ticība Dievam tiek noraidīta kā emocionāla un intelekta brieduma neesamības pazīme.» [68]. R. Skrutons arī norādīja, ka, viņa ieskatos, lords Gilfords būtu atbalstījis mēģinājumu izpētīt to, ko cilvēks zaudē, kad zaudē ticību. Šāda izpēte arī bijusi R. Skrutona darba pamatā.

Viņš uzskatīja, ka tas ir intelektuāls un morāls fenoments – novērsties no Dieva. «Jūs varētu brīnīties, kā gan viņi [cilvēki, kas to dara, vispār] var novērsties no kaut kā, kura eksistencei viņi [nemaz] netic. Bet Dievam ir tuvas attiecības arī ar tiem, kas viņu noliedz» [69]. Tāpat arī R. Skrutons norādīja, ka viņš nenoliedz, ka ateisti var būt taisnīgi cilvēki, «daudz labāki par mani. Bet ir vairāk nekā viens motīvs mūsu laika ateistiskās kultūras pamatā, un vēlme aizbēgt no taisnas tiesas [70] acs ir viens no tiem. Jūs aizbēgat no taisnas tiesas acs, notīrot nost visu [Dieva] seju» [71]. Arī šeit gluži vietā būtu attiecināt vācu satīriķa, franciskāņu mūka, teoloģijas un tiesību doktora Tomasa Murnera [72] darbā «Nejēgu burvestība» (oriģ. – Narrenbeschwörung) [73] lietoto izteicienu: «izliet no vannas bērnu kopā ar [netīro] ūdeni» [74].

Grāmatu «Pasaules dvēsele» [75] (oriģ. – The Soul of the World) R. Skrutons sarakstīja pēc Stanton lekciju [76] pasniegšanas Kembridžas Universitātē. Grāmatas sākumā R. Skrutons norādīja: «Mans nolūks ir bijis balstīties uz prāta, mākslas, mūzikas, politikas un tiesību filozofiskām diskusijām, lai definētu, kas ir aktuāls pašreizējos strīdos par reliģiskās pārliecības būtību un pamatu» [77]. Tādējādi grāmatu caurvij dažādas arī šobrīd aktuālas tēmas, ietverot domas par arhitektūru, glezniecību, mūziku, Lielbritānijas un arī pasaules politisko iekārtu, konservatīvisma idejas, vides kustības un aizsardzības jautājumus un daudzus citus.

Savukārt Anglikāņu [78] baznīcai veltītā grāmata «Mūsu baznīca» [79] (oriģ. – Our church) izpelnījās vairākus kritiskus vārdus. Piemēram, vēsturnieks Daiarmaids Makkallahs [80] norādīja, ka grāmata aizstāvēja Anglikāņu baznīcas ideju, vienlaicīgi paužot neuzticību pārliecinošai reliģiskai domai un pati par sevi esot kaitinoša un netīkama, bet «vēstures vietā tā nodrošina Viktorijas [81] laika klišeju un sagrozījumu katalogu» [82]. D. Makkallaha ieskatos, pamatproblēma bijusi tā, ka R. Skrutons «pastāvīgi atsaucas uz «Anglikāņu baznīcu» viņa paša veidotajā vēstures aprakstā kopš 1533. gada, un tas nozīmē, ka jau pirms tam anglikānisms vienmēr bija sēdējis skapī zem kāpnēm, gaidot pāvesta aiziešanu prom. [..] Anglikāņu baznīca nebija «vidusceļš» starp pāvestu un protestantismu, jo, kā tās radītāji būtu [R.] Skrutonam nežēlīgi paskaidrojuši, tad starp Antikristu [83] un patiesību nevar būt vidusceļš» [84].

Pats R. Skrutons gan norādīja, ka grāmata nebija paredzēta kā Anglikāņu baznīcas akadēmiskās vēstures vai «tās vēstījuma sistēmātisks izklāsts, vēl jo vairāk to pamatojums» [85]. Tā bija veidotā kā viņa personīgie uzskati, «par to, ko Anglijas Baznīca man ir nozīmējusi, un veltījums tās mierīgajai un radošajai klātbūtnei mūsu nacionālajā dzīvē» [86]. Grāmatas priekšvārdā R. Skrutons rakstīja, ka cer, ka šo grāmatu ar interesi lasīs ne tikai anglikāņi, bet arī citu konfesiju kristieši, ne-kristieši un neticīgie. [87]

Tikmēr viņa personīgajā mājaslapā ievietotajā šai grāmatai veltītajā anonīma autora aprakstā ietverts novērojums, ka lielākajai daļai cilvēku mūsdienu Anglijā baznīca ir «vienkārši tukša ēka ceļa galā, lai to pirmo reizi apmeklētu tad, kad tie būs miruši. Tā piedāvā savus sakramentus iedzīvotājiem, kuri dzīvo bez pārejas rituāliem un par savu garīgo aizbildni drīzāk uzskata Nacionālo veselības dienestu nevis Nacionālo baznīcu» [88]. Grāmatas apskatā bija arī norādīts, ka R. Skrutons apgalvoja, ka Anglikāņu baznīca ir arhitektūras un mākslas dārgums, angļu kultūras centrs un no baznīcu definējošajiem tekstiem izriet liela daļa angļu nacionālās identitātes. «[Grāmata «M]ūsu baznīca» vienlaikus ir elēģija par pazudušu pasauli un aicinājums atzīt anglikānisma nozīmīgumu; tā ir pievilcīga, pārliecinoša un personīga grāmata» [89].

Arī pats R. Skrutons bija anglikānis, ko viņš norādījis gan savās grāmatās, gan arī vairākās intervijās un konferencēs. [90] R. Skrutons ne tikai apmeklēja baznīcu, bet arī, kā jau minēts publikācijas sākumā, spēlēja tur ērģeles. [91] Jānorāda gan, ka, 1970.tajos gados, apprecoties ar franču katolieti, viņš sākotnēji bija pievērsies katolicismam, tomēr vēlāk kļuva par pārliecinātu Anglikāņu baznīcas piekritēju. [92] Viņš apgalvoja, ka «Anglikāņu baznīca ir brīnišķīga institūcija, kas ļauj indivīdam ticēt gandrīz jebkam, kam viņš vēlas ticēt, nosakot dažus fundamentālus sociālos principus. Principus, kas vairāk ir [saistīti a]r labu uzvedību kā reliģisku pakļaušanos» [93].

Jāpiekrīt, ka R. Skrutonu «piesaistīja ideja par kristietību kā vienojošu kultūras spēku» [94], ņemot vērā R. Skrutona izpratni par patriotismu un valsts nozīmi. Tajā pašā laikā, kā jau tika norādīts iepriekš, arī uz reliģiju viņš skatījās filozofa acīm. «Viņa laicīgie draugi uzstāja, lai [R.] Skrutons turpina būt ateists, ka viņa kristietība bija tikai kultūras anglikānisms. Tas noteikti bija [arī] tas, bet arī [daudz kas] vairāk. Reliģiju viņš atguva, izmantojot filozofiju nevis kā ticības lēcienu [95], bet kā dziļas dzīves, kultūras un jēgas kārtības novērtējumu, kas, galu galā, ved pie Dieva» [96].