Pirmpublikācija 2022. gada 11. jūlijā Satversmes tiesai iesniegtajai konstitucionālai sūdzībai

Pieklājīgi un labi audzināti cilvēki pēc ciemošanās parasti vienmēr patencina namatēvu vai mājasmāti par nobaudīto cienastu un uzņemšanu. Pat tad, ja pasniegtā maltīte īsti «negāja pie sirds». Savukārt a la carte restorānā, pasūtot maltīti, pateikt «paldies», protams, nav obligāti. Taču par pasūtījumu jebkurā gadījumā ir jāmaksā. Tamlīdzīga formāta pateicības un atzinības izteikums kā dzeramnauda personālam arī ir vienīgi audzināšanas jautājums. 

Šobrīd izskatās, ka mūsu biroja sagatavotais procesuālais dokuments – konstitucionālā sūdzība – un arī citi biroja blogā publicētie raksti ir kļuvuši par ko līdzīgu zviedru galda stila bufetei, kurā katrs var apkalpoties ar dažādiem intelektuālā darba augļiem pēc sirds patikas, pat nepasakot «paldies». 

Šajā gadījumā mazs «paldies» nozīmētu veikt elementāru atsauci uz izmantoto avotu, kas jau pats par sevi būtu novērtējums tam, ka izlasītā atziņa bijusi gana vērtīga, lai to izmantotu vai nu pētniecības jomā zinātniskajos darbos, vai procesuālo dokumentu izstrādē, tos tālāk par naudu pārdodot saviem klientiem. Taču, kad nesastapt pat šādus manierības reveransus, tad, gribot negribot, nāk prātā kāds nu jau sarunvalodā folklorizējies vairākus gadsimtus sens apgalvojums, ka Baltijas jūras austrumu piekrasti apdzīvojot kāda maza, kašķīga un zaglīga tauta… Acīmredzot, tāda vērtējuma pamatā vismaz daļā bijis arī kāds patiesības grauds. 

Teju divus gadus pēc konstitucionālās tiesvedības lietā Nr. 2022-32-01 uzsākšanas «Rusanovs & Partneri» zvērinātu advokātu biroja SIA rīcībā ir nonākusi informācija, ka 2022. gada 11. jūlijā Satversmes tiesai iesniegtā konstitucionālā sūdzība tikusi negodprātīgi monetizēta un izmantota citiem nolūkiem, nevis mērķim, ar kādu tā tika iesniegta konstitucionālajā tiesā. 

Lai nepieļautu turpmāku šī saprotamu iemeslu dēļ iepriekš nepublicētā materiāla izmantošanu komerciāliem nolūkiem vai «zinātniski–pētnieciskajos» procesos, nolēmām konstitucionālās sūdzības tekstu anonimizētā veidā publiskot, tajā skaitā – ar nolūku atvieglot visdažādāko plaģiāta pārbaudes rīku izmantošanu daudzveidīgas rafinētības pakāpi sasniegušas intelektuālās negodprātības atmaskošanai. 

Vienlaikus mēs ceram, ka šī materiāla publiskošana varētu būt arī rīcība «pro bono» šī jēdziena patiesajā izpratnē, proti, tiesiskās drošības, taisnīguma un tiesiskuma nodrošināšanai mūsu sabiedrībā. 

Darbs pie sūdzības teorētiskās daļas izstrādes ilga vairākus mēnešus, tādējādi tas, iespējams, varēs sniegt arī pietiekami aktuālu un vērtīgu ieskatu sevišķā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu teorētiskajos, normatīvajos un doktrinārajos aspektos.

Sabiedrībā, kuras vairumam vairs nav nekādas cieņas pret šķietami universālām vērtībām vai intelektuālo īpašumu un kurā valda apziņa, ka visu, kas nav iegūstams par velti, var arī brutāli nozagt, mēs pieņēmām lēmumu šo apjomīgo dokumentu publicēt. Ar to mēs nepaliksim nabagāki, taču – lepnāki gan. Lepnāki par to, ka, lai arī kā daļa justīcijas un tiesību zinātņu pārstāvju to varbūt nevēlētos pieļaut, esam soli priekšā vismaz kādā jautājumā.

Zvērināts advokāts Egons Rusanovs 

---

2022. gada 11. jūlija konstitucionālā sūdzība

Latvijas Republikas Satversmes tiesai Jura Alunāna iela 1 Rīga, LV-1010 

Rīgā 2022. gada 11. jūlijā Nr. [numurs]

---

KONSTITUCIONĀLĀ SŪDZĪBA (PIETEIKUMS)

Saskaņā ar noslēgto vienošanos un uz pilnvarojuma (skat. 1. pielikumu) un ordera (skat. 2. pielikumu) pamata īstenoju [pers. A] [1], dzimuša [datums A], pārstāvību Latvijas Republikas Satversmes tiesā (turpmāk – Satversmes tiesa). 

2022. gada 1. aprīlī [pers. A] pārstāvis iesniedza Latvijas Republikas Satversmes tiesā Konstitucionālo sūdzību Nr. 22117-1-O (Satversmes tiesas reģistrācijas Nr. 71/2022) par Kriminālprocesa likuma [2] 125. panta trešās daļas, ciktāl likumdevējs expressis verbis nav ierobežojis tās piemērošanu Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā paredzētā sevišķā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu kārtībā īstenojamai mantas īpašajai konfiskācijai atbilstoši Krimināllikuma [3] 70.¹¹ pirmajai daļai, neatbilstību Latvijas Republikas Satversmes [4] (turpmāk – Satversme) 92. pantā nostiprinātajām tiesībām uz taisnīgu tiesu un Satversmes 105. panta pirmajos trīs teikumos nostiprinātajām tiesībām uz īpašumu un par Kriminālprocesa likuma 124. panta sestās daļas un 126. panta trešās prim daļas neatbilstību Satversmes 92. pantā nostiprinātajām tiesībām uz taisnīgu tiesu (turpmāk – Sākotnējais pieteikums). 

2022. gada 27. maijā [pers. A] pārstāvis saņēma Satversmes tiesas 3. kolēģijas Lēmumu par atteikšanos ierosināt lietu. Lēmuma par atteikšanos ierosināt lietu 6.2. punktā Satversmes tiesas 3. kolēģija cita starpā konstatējusi, ka Sākotnējais pieteikums daļā par Kriminālprocesa likuma 125. panta trešās daļas, ciktāl tā attiecas uz sevišķo procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, atbilstību Satversmes 105. panta pirmajiem trīs teikumiem neatbilst Satversmes tiesas likuma 19.² panta pirmās daļas un sestās daļas 1. punkta prasībām. Tāpat Satversmes tiesas 3. kolēģija Lēmuma par atteikšanos ierosināt lietu 8. punktā secinājusi, ka Sākotnējā pieteikumā ietvertais juridiskais pamatojums par Apstrīdēto normu iespējamo neatbilstību Satversmes 92. panta pirmajam un otrajam teikumam ir acīmredzami nepietiekams prasījuma apmierināšanai. Satversmes tiesas 3. kolēģija Lēmuma par atteikšanos ierosināt lietu 8. punktā uzsvērusi, ka [pers. A] nav sniedzis pietiekamu juridisko pamatojumu tam, ka no Satversmes 92. panta būtu atvasināms ierobežojums (liegums) likumdevējam noteikt atšķirīgu regulējumu attiecībā uz pierādīšanas pienākumu procesā par noziedzīgi iegūtu mantu.

Apkopojot Lēmuma par atteikšanos ierosināt lietu minētos norādījumus, konstatējams, ka Satversmes tiesas 3. kolēģija Sākotnējā pieteikumā izklāstīto juridisko argumentāciju ir atzinusi par nepietiekamu konstitucionālās tiesvedības uzsākšanai un prasījuma apmierināšanai. No Satversmes tiesas likuma [5] 20. panta piektās daļas 5. punktā norādītā secināms, ka, atkārtoti vēršoties ar pieteikumu Satversmes tiesā, tajā jāietver tāds juridiskais pamatojums un / vai faktisko apstākļu izklāsts, kas pēc būtības ir mainījies salīdzinājumā ar iepriekš iesniegto pieteikumu, par kuru lēmusi kolēģija.

Ņemot vērā minēto, kā arī novēršot Satversmes tiesas 3. kolēģijas Sākotnējā pieteikuma pamatoti identificētos trūkumus un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 16. panta pirmo punktu un 17. panta pirmās daļas vienpadsmito punktu, un 19.² panta ceturto daļu, [pers. A] pārstāvība atkārtoti vēršas Satversmes tiesā ar Konstitucionālo sūdzību (turpmāk – Pieteikums) par [pers. A] pamattiesību būtisku aizskārumu kriminālprocesā [numurs B] un no tā izdalītajā sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, attiecinot tādas tiesību normas, kas neatbilst Satversmē nostiprinātajām objektīvajām tiesiskajām vērtībām, konkrētāk – Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātājam atšķirīgas attieksmes aizlieguma principam, 92. pantā nostiprinātajām tiesībām uz taisnīgu tiesu un Satversmes 105. pantā nostiprinātajām tiesībām uz īpašumu.

Turklāt, ievērojot Satversmes tiesas 3. kolēģijas Lēmumā par atteikšanos ierosināt lietu paustos apsvērumus, šajā Pieteikumā ir novērsti Sākotnējā pieteikumā objektīvi konstatētie juridiskie trūkumi, kā arī norādīti jauni faktiskie apstākļi, tādējādi papildinot Sākotnējā pieteikumā minēto. Līdz ar to Pieteikumā izklāstīta papildu un plašāka juridiskā argumentācija un apsvērumi, salīdzinot ar iepriekš pausto juridisko apsvērumu apjomu Sākotnējā pieteikumā, lai sasniegtu Satversmes tiesas noteikto argumentācijas pietiekamības slieksni, kas nepieciešams lietas ierosināšanai un izskatīšanai. 

Pieteikumā izklāstīto faktisko apstākļu un sniegtās juridiskās argumentācijas par [pers. A] pamattiesību aizskārumu pārskatāmības nolūkos turpmāk tiek norādīts tā satura rādītājs.

Satura rādītājs

[ 1 ]             Apstrīdētās tiesību normas

[ 2 ]             Juridiskā pamatojuma un faktisko apstākļu maiņa

[ 2.1 ]          Juridiskās argumentācijas nepietiekamības novēršana un papildu izklāsts par Satversmes 92. pantā ietilpstošajiem objektīvajiem kritērijiem likumdevēja rīcības brīvības ierobežošanai attiecībā uz Apstrīdēto normu Nr. 1

[ 2.2 ]          Juridiskās argumentācijas nepietiekamības novēršana, pamatojot Pieteikuma iesniedzēja tiesību uz īpašumu aizskāruma tiešu esību

[ 2.3 ]          Juridiskās argumentācijas nepietiekamības novēršana, pamatojot Apstrīdēto normu Nr. 2 un Nr. 3 neatbilstību Satversmes 92. pantam

[ 2.4 ]          Latvijas Republikas tiesībsarga 2022. gada 1. jūlija Atzinums pārbaudes lietā [numurs E]

[ 3 ]             Faktisko apstākļu izklāsts

[ 3.1 ]          Izklāsts par [pers. A] un viņa saimniecisko darbību

[ 3.2 ]          Apstrīdēto normu antikonstitucionalitātes izpausmes konkrētajos faktiskajos apstākļos kriminālprocesā [numurs B]

[ 3.3 ]          [pers. A] pārstāvības un aizstāvības darbības, īstenojot Kriminālprocesa likuma 126. panta trešajā prim daļā noteikto pienākumu pierādīt pierādīšanas priekšmetā ietilpstošos apstākļus par attiecīgās mantas izcelsmes likumību

[ 4 ]             Satversmē noteikto pamattiesību aizskārums

[ 4.1 ]          Satversmes 91. panta pamattiesību tvērums

[ 4.2 ]          Satversmes 92. panta pamattiesību tvērums

[ 4.2.1 ]        Nevainīguma prezumpcija kā tiesību uz taisnīgu tiesu elements

[ 4.2.2 ]        Sacīkstes princips un procesuālā līdztiesība kā tiesību uz taisnīgu tiesu elements

[ 4.2.3 ]        Pierādīšanas institūts kā tiesību uz taisnīgu tiesu elements

[ 4.2.4 ]        Nullum crimen, nulla poena sine lege kā tiesību uz taisnīgu tiesu elements

[ 4.2.5 ]        Kriminālprocesā lietojamā valoda kā tiesību uz taisnīgu tiesu elements

[ 4.3 ]          Satversmes 105. panta pamattiesību tvērums

[ 4.3.1 ]        Cilvēka cieņa un tiesības uz īpašumu

[ 4.3.2 ]        Satversmes 105. panta pirmā teikuma satura atklāšana

[ 4.3.3 ]        Satversmes 105. panta otrā, trešā un ceturtā teikuma satura atklāšana

[ 4.3.4 ]        Tiesību uz taisnīgu tiesu saistība ar tiesību uz īpašumu saturu

[ 4.4 ]          Mantisko jautājumu risināšana kriminālprocesā un personas tiesību uz īpašumu aizsardzība

[ 4.4.1 ]        Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā paredzētā sevišķā procesa veida «Process par noziedzīgi iegūtu mantu» satura atklāšana

[ 4.4.2 ]        Krimināllikuma VIII² nodaļas «Mantas īpašā konfiskācija» satura atklāšana konkrēto faktisko apstākļu ietvarā

[ 4.5 ]          Likumdevēja rīcības brīvības ierobežojumi vienlīdzības principa un tiesību uz taisnīgu tiesu kontekstā

[ 5 ]             Satversmes 91., 92. pantā un 105. pantā Pieteikuma iesniedzējam garantēto pamattiesību aizskāruma esība

[ 6 ]             Juridiskais pamatojums, pierādot Apstrīdētās normas Nr. 1 neatbilstību Satversmes 91. pantam

[ 6.1 ]          Izvērtējums par personām, kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos

[ 6.2 ]          Izvērtējums, vai Apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām

[ 6.3 ]          Likumdevēja rīcības brīvības objektīvo ierobežojumu neievērošana, pieņemot Apstrīdēto normu Nr. 1, kā normu antikonstitucionalitātes pamats

[ 6.4 ]          Izvērtējums, vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips

[ 7 ]             Juridiskais pamatojums, pierādot Apstrīdēto normu Nr. 2 un Nr. 3 neatbilstību Satversmes 91. pantam

[ 7.1 ]          Izvērtējums par personām, kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos

[ 7.2 ]          Likumdevēja rīcības brīvības objektīvo ierobežojumu neievērošana, pieņemot Apstrīdētās normas Nr. 2 un Nr. 3, kā normu antikonstitucionalitātes pamats

[ 7.3 ]          Izvērtējums, vai Apstrīdētās normas Nr. 2 un Nr. 3 paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām

[ 7.4 ]          Izvērtējums, vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips

[ 8 ]             Juridiskais pamatojums, pierādot Apstrīdētās normas Nr. 2 neatbilstību Satversmes 92. pantam

[ 8.1 ]          Pamattiesību ierobežojuma noteikšana ar likumu – Apstrīdētā norma Nr. 2

[ 8.1.1 ]        Izvērtējums, vai ir ievērota normatīvajos aktos noteiktā kārtība likuma pieņemšanai

[ 8.1.2 ]        Izvērtējums, vai likums ticis izsludināts un bijis pieejams

[ 8.1.3 ]        Izvērtējums, vai Apstrīdētā norma Nr. 2 ir pietiekami skaidra

[ 8.2 ]          Pamattiesību ierobežošanas leģitīmais mērķis

[ 8.3 ]          Pamattiesību ierobežojuma samērīguma izvērtējums

[ 8.3.1 ]        Izvērtējums, vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai un vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo mērķi

[ 8.3.2 ]        Izvērtējums, vai rīcība ir nepieciešama jeb – vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar tiesības mazāk ierobežojošiem un saudzējošākiem līdzekļiem

[ 8.3.3 ]        Izvērtējums, vai ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu

[ 9 ]             Juridiskais pamatojums par Apstrīdētās normas Nr. 3 neatbilstību Satversmes 92. pantam

[ 9.1 ]          Pamattiesību ierobežojuma noteikšana ar likumu – Apstrīdētā norma Nr. 3

[ 9.1.1 ]        Izvērtējums, vai ir ievērota normatīvajos aktos noteiktā kārtība likuma pieņemšanai

[ 9.1.2 ]        Izvērtējums, vai likums ticis izsludināts un bijis pieejams

[ 9.1.3 ]        Izvērtējums, vai Apstrīdētā norma Nr. 3 ir pietiekami skaidra

[ 9.1.4 ]        Pamattiesību ierobežošanas leģitīmais mērķis

[ 9.1.5 ]        Pamattiesību ierobežojuma samērīguma izvērtējums

[ 10 ]           Likuma robu analīze Apstrīdētajās normās kā savstarpēji korespondējošās tiesību normās

[ 11 ]           Juridiskais pamatojums, pierādot Apstrīdētās normas Nr. 1 neatbilstību Satversmes 92. pantam

[ 11.1 ]        Apstrīdētā norma Nr. 1 – fakta legālā prezumpcija – nav pienācīgā kārtā noteikta likumā

[ 11.2 ]        No Satversmes 92. panta atvasināmie objektīvie kritēriji likumdevēja rīcības brīvības ierobežošanai, pieņemot normatīvo regulējumu procesā par noziedzīgi iegūtu mantu attiecībā uz prezumpcijām

[ 11.3 ]        Apstrīdētā norma – fakta legālā prezumpcija – nav viennozīmīgi attiecināta uz precīzi definētām, specifiskām situācijām

[ 11.4 ]        Apstrīdētā norma Nr. 1 – fakta legālā prezumpcija – nav noteikta leģitīma mērķa sasniegšanai

[ 11.5 ]        Apstrīdētās normas Nr. 1 neatbilstība prezumpcijas būtībai

[ 11.6 ]        Apstrīdētā norma Nr. 1 – fakta legālā prezumpcija – nav atspēkojama, tā nav līdzsvarota un nenodrošina personai citas tiesību uz taisnīgu tiesu saturā ietilpstošās procesuālās garantijas, tajā skaitā – nevainīguma prezumpciju

[ 12 ]           Juridiskais pamatojums Apstrīdētās normas Nr. 1 neatbilstībai Satversmes 105. pantam

[ 12.1 ]        Apstrīdētā norma Nr. 1 – fakta legālā prezumpcija – nav pienācīgi noteikta ar likumu

[ 12.2 ]        Apstrīdētajai normai Nr. 1 – fakta legālajai prezumpcijai – nav leģitīma mērķa

[ 12.3 ]        Apstrīdētā norma Nr. 1 – fakta legālā prezumpcija – nav piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai un ar to nevar sasniegt leģitīmo mērķi

[ 12.4 ]        Apstrīdētā Nr. 1 – fakta legālā prezumpcija – nav nepieciešama demokrātiskā tiesiskā valstī un pastāv alternatīvi un tiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi

[ 12.5 ]        Apstrīdētās normas Nr. 1 – fakta legālās prezumpcijas – sniegtais labums sabiedrībai nav lielāks par indivīdam nodarīto kaitējumu

[ 13 ]           Subsidiaritātes prasību ievērošana

[ 14 ]           Konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņa ievērošanas pamatojums

[ 15 ]           Lūgums par Apstrīdēto normu atzīšanu par spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža

[ 16 ]           Lūgums par [pers. A] pārstāvības uzklausīšanu un prasījumi Satversmes tiesai

Pielikumi: 257

[ 1 ] Apstrīdētās tiesību normas

Vēršoties ar Pieteikumu Satversmes tiesā par [pers. A] piemītošo pamattiesību aizskārumu, kas iestājies, uz [pers. A] attiecinot tādas tiesību normas, kas neatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām – Satversmē garantētajam neattaisnotas nevienlīdzīgās attieksmes aizliegumam, tiesībām uz taisnīgu tiesu un tiesībām uz īpašumu –, Pieteikuma iesniedzēja pienākums ir identificēt Pieteikuma objektu – Latvijas Republikas Saeimas izdotās apstrīdētās tiesību normas. Tādējādi, ievērojot Satversmes tiesas likuma 16. panta trešo punktu, 17. panta pirmās daļas 11. punktu un 19.² panta pirmo daļu, Pieteikumā tiek apstrīdētas šādas turpmāk norādītas tiesību normas (turpmāk – Apstrīdētās normas).

Apstrīdētā norma Nr.1 – Kriminālprocesa likuma 125. panta «Fakta legālā prezumpcija» trešā daļa (turpmāk – Apstrīdētā norma Nr. 1) (redakcijā kopš 2019. gada 21. novembra) noteic, ka

«[i]r uzskatāms par pierādītu, ka manta, ar kuru veiktas legalizēšanas darbības, ir noziedzīgi iegūta, ja kriminālprocesā iesaistītā persona nespēj ticami izskaidrot attiecīgās mantas likumīgo izcelsmi un ja pierādījumu kopums procesa virzītājam dod pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme».

Apstrīdētā norma Nr. 2 – Kriminālprocesa likuma 124. panta «Pierādīšanas priekšmets» sestā daļa (redakcijā kopš 2019. gada 21. novembra) noteic, ka

«[k]riminālprocesā un procesā par noziedzīgi iegūtu mantu pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi attiecībā uz mantas noziedzīgo izcelsmi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā ir pamats atzīt, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme.»

Apstrīdētā norma Nr. 3 – Kriminālprocesa likuma 126. panta «Pierādīšanas subjekti un pierādīšanas pienākums» trīs prim daļā (redakcijā kopš 2019. gada 21. novembra) noteic, ka,

«[j]a kriminālprocesā iesaistītā persona apgalvo, ka manta nav uzskatāma par noziedzīgi iegūtu, pienākums pierādīt attiecīgās mantas izcelsmes likumību ir šai personai. Ja persona noteiktā termiņā nesniedz ticamas ziņas par mantas izcelsmes likumību, šai personai tiek liegta iespēja saņemt atlīdzību par kaitējumu, kas tai nodarīts saistībā ar kriminālprocesā noteiktajiem ierobežojumiem rīkoties ar šo mantu.»

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka 

«[t]iesību norma nav izprotama ārpus tās funkcionēšanas, kura norit tiesību jābūtības saskarsmē ar esamību» [6] [pārstāvības izcēlums].

Proti, jābūtība jeb tas, kā tas ir un kā to tiesiski ideālos apstākļos būtu iecerējis likumdevējs atbilstoši likuma teleoloģijai, atšķiras no esamības jeb tā, kas ir konstatējams tiesiskajā realitātē patlaban. [7] Tādējādi tiesību normas esamības saturs ir noskaidrojams un nav izprotams ārpus tās piemērošanas prakses un tiesību sistēmas, kurā tā funkcionē. [8]

Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa atzīst arī to, ka Apstrīdēto normu antikonstitucionalitāti jeb neatbilstību demokrātiskas tiesiskas valsts tiesību sistēmai likumdevējs sākotnēji varējis arī neparedzēt, taču tā var izpausties tiesību normas funkcionālajā būtībā. Šāda likumdevēja kļūda, ja konstatējams labas likumdošanas principa un likumdevēja rīcības brīvības robežu pārkāpums, ir atzīstama par nepieļaujamu un tieši saistītu ar personas Satversmē noteikto tiesību aizskārumu. Ievērojot šo Satversmes tiesas atziņu, norādāms, ka Apstrīdēto normu kā tiesību būtības, mērķa, uzbūves un sabiedriskās nepieciešamības nozīmības izzināšana ir veicama, izmantojot duālu metodoloģiju. 

Citiem vārdiem, visupirms ir jānoskaidro Apstrīdēto normu piemērošanas tiesiskās sekas attiecībā uz [pers. A], atklājot Apstrīdēto normu konstitucionalitātes defektus, savukārt pēcāk pievēršoties juridiskajam izvērtējumam par to neatbilstību Satversmē nostiprinātajām tiesībām uz taisnīgu tiesu un tiesībām uz īpašumu konkrētā tiesiskajā realitātē, [9] vēršot uzmanību uz to, kā, cita starpā, likumdevējs ir pieļāvis tiesiskās vienlīdzības principa pārkāpumu, pieņemot Apstrīdētās normas. 

Ievērojot Satversmes tiesas likuma 18. panta otrajā daļā uzsvērto prasību par gadījumiem, kad vienā pieteikumā pieļaujama vairāku tiesību normu apstrīdēšana, [pers. A] pārstāvība vērš uzmanību uz to, ka Satversmes tiesas kolēģiju praksē minētā prasība tikusi attīstīta nolūkā nodrošināt Satversmes tiesas procesa ekonomijas principu un ievērojot ciešās saiknes koncepciju, kas pastāv starp Apstrīdētajām normām. [10] 

Tādējādi atbilstoši turpmāk sniegtajam faktisko apstākļu izklāstam procesuālā ekonomija atzīstama par prevalējošu principu, lai ne tikai novērstu [pers. A] pamattiesību aizskāruma ilgstošu turpināšanos, bet arī sekmētu to, ka Apstrīdēto normu satversmība tiek vērtēta juridiskās argumentācijas izklāsta kopsakarā, veidojot pilnīgu priekšstatu par Pieteikuma tvērumu un piekritību Satversmes tiesai. 

[ 2 ] Juridiskā pamatojuma un faktisko apstākļu maiņa 

Ievērojot Satversmes tiesas likuma 20. panta piektās daļas 5. punkta saturu, kā arī ņemot vērā Satversmes tiesas 3. kolēģijas norādījumus par Sākotnējā pieteikuma objektīvajiem trūkumiem, Pieteikuma 2. sadaļā konspektīvi vērsta Satversmes tiesas uzmanība uz tiem faktiskajiem un juridiskajiem apsvērumiem, ar ko Pieteikums ticis papildināts, tādējādi novēršot juridiskās argumentācijas nepietiekamību, kā arī vienlaicīgi vēršot uzmanību uz šajā Pieteikumā mainījušiem faktiskajiem apstākļiem.

[ 2.1 ] Juridiskās argumentācijas nepietiekamības novēršana un papildu izklāsts par Satversmes 92. pantā ietilpstošajiem objektīvajiem kritērijiem likumdevēja rīcības brīvības ierobežošanai attiecībā uz Apstrīdēto normu Nr. 1

Paplašinot Sākotnējā pieteikumā izklāstīto argumentāciju, Pieteikums papildināts ar juridiskiem apsvērumiem, kas pamato to, ka no Satversmes tiesas judikatūras, Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras, kā arī citiem tiesību avotiem ir atvasināmi konkrēti kritēriji, kas ierobežo likumdevēja rīcības brīvību un Apstrīdētajā normā Nr. 1 neļauj patvaļīgi noteikt atšķirīgu regulējumu attiecībā uz mantas noziedzīgās izcelsmes prezumēšanu, pieļaujot atšķirīgu attieksmi dažādās procesuālajās stadijās un attiecībā pret dažādos procesuālajos statusos esošām personām (skat. 6. un 11. nodaļu). 

To ievērojot, pamatpremisa turpmākās juridiskās argumentācijas izklāstam šajā Pieteikumā ir šāda – lai gan likumdevējs bauda lielu rīcības brīvību attiecībā uz tiesībām lemt par normatīvā regulējuma nepieciešamību un tā saturu, šī rīcības brīvība nav absolūta. Proti, to ierobežo konstitucionālās garantijas un šo garantiju minimālā apjoma kodols, kas personai konstitucionālā demokrātijā nav ierobežojams vai atņemams. 

[ 2.2 ] Juridiskās argumentācijas nepietiekamības novēršana, pamatojot Pieteikuma iesniedzēja tiesību uz īpašumu aizskāruma tiešu esību

Paplašinot Sākotnējā pieteikumā izklāstīto argumentāciju, Pieteikums papildināts ar juridiskiem apsvērumiem, kas pamato to, ka un kādā veidā Apstrīdētajā normā Nr. 1 ietvertā prezumpcija tieši un konkrēti aizskar [pers. A] tiesības uz īpašumu (skat. Pieteikuma 11. un 12. nodaļu). Pieteikumā uzsvērts, ka mantas noziedzīgā izcelsme atbilstoši Apstrīdētajai normai Nr. 1 tiek prezumēta kā fakts – fakta legālā prezumpcija –, kas balstās uz atsevišķiem vēl nepierādītiem faktiem (nākotnē pierādāmiem apstākļiem) un varbūtībām. Proti, Apstrīdētā norma Nr. 1 pieļauj prezumpciju balstīt nepierādītos pieņēmumos par to, ka:

a) ar mantu veiktas legalizēšanas darbības (Krimināllikuma 195. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma objektīvās puses pazīmes ārpus sapratīgām šaubām var vienīgi tikt konstatētas pamatprocesā ar spēkā stājušos tiesas nolēmumu vai prokurora priekšrakstu par sodu);

b) personas skaidrojumi un sniegtās ziņas par konkrētās mantas likumīgo izcelsmi procesa virzītājam nešķiet ticamas (tas ir procesa virzītāja subjektīvs vērtējums, turklāt aizskartās mantas īpašniekam / kriminālprocesā iesaistītai personai var arī nebūt jebkādas ziņas par mantas izcelsmi pirms tā likumīgi nonāca tās īpašumā);

c) kriminālprocesā savākto pierādījumu apjoms, kas vēl nav vērtēts tiesā vai prokuratūrā pēc būtības, dod pamatu pieņemt, ka visticamāk, konkrētā konfiskācijai pakļaujamā manta ir noziedzīgas izcelsmes, jo ar to ir veiktas legalizēšanas darbības. 

Ar Apstrīdēto normu Nr. 1 tādējādi tiek pieļauts konstatēt Krimināllikuma 195. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva objektīvās puses pazīmi – legalizēšanu – bez spēkā esoša notiesājošā tiesas nolēmuma vai prokurora priekšraksta par sodu. Taču cita starpā uzsverams, ka saskaņā ar Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma (turpmāk – NILLTPFNL) 5. pantu legalizēšanu iespējams veikt tikai ar noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem. 

Jāuzsver, ka Krimināllikuma 195. pantā ietvertā tiesību norma ir uzskatāma par blanketu, proti, tajā nav norādītas visas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes – 

«tās jāmeklē citos tiesību aktos vai vispārinātā vai aprobētā tiesu praksē». [11]

Turklāt Satversmes tiesa ir norādījusi, ka 

«[b]lanketu normu iekļaušana Krimināllikumā ir vispārpieņemta prakse un tiek uzskatīta par specifisku līdzekli krimināltiesisko priekšrakstu formulēšanai. Tas dod iespēju sasaistīt krimināltiesības ar citām tiesību nozarēm, paredzot kriminālatbildību par attiecīgās tiesību nozares priekšrakstu pārkāpumiem, kas uzskatāmi par sabiedriski bīstamiem nodarījumiem, tas ir, kriminālsodāmiem nodarījumiem.»[12]

Šajā konkrētajā tiesiskajā situācijā Krimināllikuma 195. pantā paredzētās objektīvās puses saturs atklājams tieši NILLTPFNL 5. pantā. Minētā panta pirmā daļa noteic, ka 

«[n]oziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija ir šādas darbības:

1) noziedzīgi iegūtu līdzekļu pārvēršana citās vērtībās, to atrašanās vietas vai piederības mainīšana, apzinoties, ka šie līdzekļi ir noziedzīgi iegūti, un ja šīs darbības veiktas nolūkā slēpt vai maskēt līdzekļu noziedzīgo izcelsmi vai palīdzēt citai personai, kura iesaistīta noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, izvairīties no juridiskās atbildības;

2) noziedzīgi iegūtu līdzekļu patiesā rakstura, izcelsmes, atrašanās vietas, izvietojuma, kustības, piederības slēpšana vai maskēšana, apzinoties, ka šie līdzekļi ir noziedzīgi iegūti;

3) citas personas noziedzīgi iegūtu līdzekļu iegūšana īpašumā, valdījumā vai lietojumā vai to realizēšana, apzinoties, ka šie līdzekļi ir noziedzīgi iegūti» [pārstāvības izcēlumi].

Kā jau norādīts iepriekš, Apstrīdētajā norma Nr. 1 ietvertā fakta legālā prezumpcija balstās uz vēl nepierādītu faktu, proti, ka ar

« [..] mant[u], [..] veiktas legalizēšanas darbības [..]» [pārstāvības papildinājums].

Atbilstoši šādai loģikai kopsakarā ar NILLTPFNL 5. panta pirmās daļas pirmajā punktā uzskaitītajām darbībām ar mantu lielākā daļa civiltiesisko darījumu Kriminālprocesa 125. panta trešās daļas izpratnē sākotnēji jau ir uzskatāmi par legalizēšanas darbībām, vēl vispār nekonstatējot mantas, ar kuru veiktas legalizēšanas darbības, noziedzīgo izcelsmi. Piemēram, finanšu instrumentu iegāde, kustamas vai nekustamas mantas iegāde atbilst mantas pārvēršanai citās vērtībās, taču jāuzsver, ka tikai noziedzīgi iegūtas mantas pārvēršana citās vērtībās ir atzīstama par legalizācijas darbībām krimināltiesību izpratnē. 

Proti, legalizēšanas darbības kā tādas nav un arī nevar tikt attiecināmas uz likumīgas izcelsmes mantu, jo vienīgi legalizēšanas procesā manta no «nelegālā» stāvokļa pāriet pirmšķietami «legālā» stāvoklī. Citiem vārdiem sakot, krimināltiesībās ar legalizēšanu saprot tikai darbības ar noziedzīgi iegūtu mantu. Turklāt – likumīgi iegūtu mantu nemaz nav iespējams legalizēt. Jāuzsver, ka noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas procesā arī nerodas noziedzīgi iegūta manta, jo legalizēšana pati par sevi tiek veikta ar noziedzīgi iegūtu mantu (formāla sastāva noziedzīgs nodarījums). 

Taču Apstrīdētās normas Nr. 1 antikonstitucionālā būtība paredz to, ka procesa virzītāja iegūtais «pierādījumu kopums» par ar mantu veiktajām legalizēšanas darbībām ir absolūts pamats prezumpcijai, ka mantai ir, visticamāk, noziedzīga izcelsme. Savukārt persona, kura apgalvo pretējo, iesniedzot pierādījumus, piemēram, civiltiesisku darījumu apliecinošus dokumentus, nevar pierādīt legalizēšanas darbību neesamību, jo civiltiesisks darījums pats par sevi atbilst legalizācijas darbību pazīmēm, lai gan juridiski nav tiesiska pamata tās par tādām uzskatīt, līdz ar to – arī atzīt, ka mantai ir noziedzīga izcelsme. Kā jau iepriekš tika minēts, praktiski visi civiltiesiskie darījumi ar mantu atbilstoši Apstrīdētās normas Nr.1 tvērumam tādējādi tiktu uzskatīti kā legalizēšanas darbības saskaņā ar NILLTPFNL 5. panta pirmo daļu. Šāda likumdevēja izvēle apliecina Apstrīdētās normas Nr. 1 antikonstitucionalitāti, jo ir vērsta uz vainīguma prezumēšanu. 

Nule kā minētais skaidri norādīts Ekonomisko lietu tiesas 2021. gada 13. septembra lēmumā (13. punkts), ar kuru [pers. A] piederošie finanšu līdzekļi tika atzīti par noziedzīgi iegūtu mantu:

«[..] tiesa piekrīt procesa virzītāja apsvērumiem, ka ir veiktas legalizācijas darbības. Arestētās mantas izcelsmi veido fiktīvi darījumi un ar tiem saistīti prettiesiski maksājumi, kas veikti bez jebkāda ekonomiskā pamatojuma, izmantojot [pers. A] kontrolē esošo [nosaukums A], citus uzņēmumus un to kontus, kā rezultātā ir vairākkārtīgi mainīta līdzekļu piederība, mākslīgi attālinot naudas līdzekļu saņēmēju no izcelsmes avota. Tiesa atzīst, ka lietā esošie pierādījumi ārpus saprātīgām šaubām liecina par darbībām, kas veido noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas objektīvo pusi, kā arī arestētajai mantai, kas atrodas [nosaukums J] kontā [numurs C] un [numurs D], visticamāk, ir noziedzīga izcelsme».

Tādējādi personai, kura apgalvo pretējo, kā to paredz Apstrīdētā norma Nr. 3, ir jāpierāda vai nu savs, vai aizskartās mantas īpašnieka gadījumā – citas personas, – nevainīgums Krimināllikuma 195. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā. Minētais aspekts ne tikai pārkāpj nevainīguma prezumpciju, bet arī uzliek nesamērīgu un pat neizpildāmu pienākumu pierādīt mantas, «ar kuru veiktas legalizēšanas darbības», likumīgo izcelsmi. 

Turklāt pie šādiem apstākļiem, kad Apstrīdētā norma Nr. 1 ir attiecināma uz visām kriminālprocesā iesaistītām personām, acīmredzams, ka, piemēram, aizskartais mantas īpašnieks, pierādot viņam piederošās arestētās mantas likumīgo izcelsmi atbilstoši Apstrīdētajai normai Nr. 2 un Nr. 3, nemaz nevar atspēkot Apstrīdētajā normā Nr. 1 iekļauto fakta legālo prezumpciju. Atkārtoti jāuzsver, ka Apstrīdētajā normā Nr. 1 fakta legālā prezumpcija balstās uz vēl tikai nākotnē, turklāt pamata kriminālprocesā, pierādāmu Krimināllikuma 195. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmi – objektīvo pusi.

Tikai persona, kura būtu vainojama noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā (aizdomās turētais vai apsūdzētais), varētu atspēkot prezumpciju, pierādot pretējo, proti, ka kriminālprocesā par noziedzīgi iegūtu uzskatītajai mantai tomēr ir cita – likumīga izcelsme, vienlaicīgi pierādot arī savu nevainīgumu Krimināllikuma 195. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā. Tādējādi personai jāpierāda arī noziedzīgā nodarījuma neesība. 

Ievērojot slēdziena no lielākā uz mazāko (argumentum a maiori ad minus) juridisko tvērumu, ja pat uz apsūdzētā vai aizdomās turētā procesuālā statusā esošu personu mantas noziedzīgās izcelsmes prezumpcijas atspēkošana ir rupjš nevainīguma prezumpcijas pārkāpums, tad vēl jo vairāk tas ir nevainīguma prezumpcijas pārkāpums attiecībā uz personas, pret kuru uzsākts kriminālprocess, procesuālā statusā esošu indivīdu, liekot pierādīt savu nevainīgumu.

[pers. A] Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā izskatītajā procesā par mantu bija aizskartās mantas īpašnieka statusā, savukārt pamata kriminālprocesā, ņemot vērā kriminālprocesa [numurs B] uzsākšanas iemeslu, – persona, pret kuru uzsākts kriminālprocess. Taču tajā pašā laikā Ekonomisko lietu tiesa 2021. gada 13. septembra lēmumā (6. punkts, 16. pielikums) nepārprotami norādīja, ka pirmstiesas izmeklēšanas laikā vispār nav noskaidrota noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā vainojamā persona. Jāuzsver, ka arī ziņas par predikatīvā noziedzīgā nodarījuma esību nemaz netika noskaidrotas, jo mantas noziedzīgā izcelsme (prezumpcija) Apstrīdētās normas Nr. 1 ietvaros tika pamatota ar Krimināllikuma 195. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma objektīvās puses pazīmju prezumēšanu ārpus saprātīgām šaubām. Jāteic, ka Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā likumdevējs nemaz nav piešķīris tiesai vērtēt un atzīt par pierādītu kriminālprocesā vēl tikai izmeklējamā noziedzīgā nodarījuma sastāva esību. 

Pieteikumā turpmāk izklāstīto apsvērumu dēļ [pers. A] apstrīd Kriminālprocesa likuma 125. panta trešās daļas (Apstrīdētā norma Nr. 1) atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, 92. pantā nostiprinātajām tiesībām uz taisnīgu tiesu un Satversmes 105. panta pirmajos trīs teikumos nostiprinātajām tiesībām uz īpašumu. 

Likumdevējs Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā paredzētā sevišķā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu kārtībā īstenojamai mantas īpašajai konfiskācijai nav noteicis samērīgas un saprātīgas personu procesuālās tiesības aizstāvēties pret tikai vien pieņēmumos balstītu prezumpciju un to atspēkot, nav diferencējis tiesiskās situācijas pēc tā, kādā procesuālajā statusā persona atrodas un nav samērojis minimālās tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas, kas ļautu pasargāt personas tiesības uz īpašumu.

[pers. A] tiesību uz īpašumu aizskārums ir tiešs un konkrēts, un iestājies tā apsvēruma dēļ, ka Apstrīdētajā normā Nr. 1 ietvertā prezumpcija neievēro pat minimālās tiesību uz taisnīgu tiesu konstitucionālās garantijas, proti, nevainīguma prezumpciju, un tādējādi prezumē personai piederošas mantas noziedzīgumu un pašas personas vainīgumu.

Tiesību uz īpašumu aizskārums vērtējams kopsakarā ar tiesību uz taisnīgu tiesu garantiju neesību, jo nacionālajā normatīvajā regulējumā saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas nostādnēm, piemēram, lietā Deņisova un Moisejeva pret Krieviju ir jābūt noteiktiem efektīviem, reāliem un īstenojamiem tiesību aizsardzības mehānismiem, kas personai ļauj iebilst pret tādiem valsts piespiedu pasākumiem, kas vērsti pret personai piederošu īpašumu. Pieteikumā uzsvērts, ka šī prasība ierobežo likumdevēja leģislatīvo rīcības brīvību, turklāt Apstrīdētās normas Nr. 1 gadījumā tā absolūti tikusi ignorēta. Nule kā izklāstītā argumentācija plašāk izvērsta Pieteikuma 6., 11. un 12. sadaļā.

[ 2.3 ] Juridiskās argumentācijas nepietiekamības novēršana, pamatojot Apstrīdēto normu Nr. 2 un Nr. 3 neatbilstību Satversmes 92. pantam

Pieteikumā turpmāk izklāstīto apsvērumu dēļ [pers. A] apstrīd Kriminālprocesa likuma 124. panta sestās daļas (Apstrīdētā norma Nr. 2) un Kriminālprocesa likuma 126. panta trešās prim daļas (Apstrīdētā norma Nr. 3) atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 92. pantā nostiprinātajām tiesībām uz taisnīgu tiesu tiktāl, ciktāl likumdevējs ar to noteicis nevainīguma prezumpcijas principa un procesuālās līdztiesības principa kodolu ierobežojumu.

Paplašinot Sākotnējā pieteikumā izklāstīto argumentāciju, Pieteikums papildināts ar juridiskiem apsvērumiem, kas pamato to, ka no Satversmes tiesas judikatūras, Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras, kā arī citiem tiesību avotiem ir atvasināmi konkrēti kritēriji, kas ierobežo likumdevēja rīcības brīvību un Apstrīdētajās normās Nr. 2 un Nr. 3 neļauj patvaļīgi noteikt atšķirīgu regulējumu attiecībā uz pierādīšanas pienākumu procesā par noziedzīgi iegūtu mantu. 

Apkopojot papildinātās juridiskās argumentācijas saturu, kas izvērsti izklāstīts Pieteikumā, vēlreiz jāuzsver, ka no Satversmes 92. panta atvasināmo personas tiesiskuma garantiju neievērošana un prettiesiska minimizēšana nav pieļaujama, to attaisnojot ar valsts interešu svarīgumu vai tautsaimniecības interesēm. [13]

Nule kā izklāstītais plašāk izvērsts Pieteikuma 7.2., 8. un 9. sadaļā.

[ 2.4 ] Latvijas Republikas tiesībsarga 2022. gada 1. jūlija Atzinums pārbaudes lietā [numurs E] 

Papildus minētajam, vēršama Satversmes tiesas uzmanība tam, ka 2021. gada 10. augustā [pers A] pārstāvība iesniedza lūgumu Latvijas Republikas tiesībsargam sniegt atzinumu par personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, pamattiesībām uz īpašumu pirmstiesas procesā noteiktajiem ierobežojumiem un par Kriminālprocesa likuma 389. panta pirmās daļas, pirmās prim daļas un otrās daļas demokrātiskas un tiesiskas valsts iekārtai atbilstošu interpretāciju (34. pielikums). 

2022. gada 1. jūlijā [pers. A] pārstāvība saņēma Latvijas Republikas tiesībsarga (turpmāk – tiesībsargs) Atzinumu pārbaudes lietā [numurs E] (32. pielikums).

Atzinumā tiesībsargs uzvēris Latvijas kriminālprocesa regulējuma piemērošanas problemātiku attiecībā uz personas tiesību ierobežošanas termiņa pirmstiesas kriminālprocesā noteikšanu un aprēķināšanu, īpaši attiecībā uz aresta uzlikšanu mantai, kas tādējādi aizskar personas tiesības paļauties uz likuma skaidrību, nepārprotamību un konsekvenci. 

Turklāt [pers. A] pārstāvība vērš Satversmes tiesas uzmanību uz tiesībsarga atzinumā konstatēto – pēc 2021. gada 2. jūnija [pers. A] tiesību uz īpašumu ierobežošana nenotika saskaņā ar likumu (32. pielikuma 7. lpp.). 

Proti, 2018. gada 26. oktobrī kriminālprocesā [numurs B] ar procesa virzītāja lēmumu, ko 2018. gada 30. oktobrī apstiprināja izmeklēšanas tiesnesis, tika uzlikts arests [pers A] piederošajiem naudas līdzekļiem (skat. 5. pielikumu). 2018. gada 2. novembrī [pers. A] uz [valsts A] (deklarētās un faktiskās dzīvesvietas adresi) vienkāršā pasta sūtījumā tika nosūtīts zināšanai minētais lēmums par aresta uzlikšanu mantai, vienlaicīgi izskaidrojot tiesības to pārsūdzēt. 2021. gada 3. jūnijā, tas ir, pēc 31 mēneša no brīža, kad [pers. A] piederošajiem naudas līdzekļiem bija uzlikts arests, tika pieņemts Lēmumu par procesa uzsākšanu par noziedzīgi iegūtu mantu un procesa par noziedzīgi iegūtās mantas nodošanu izlemšanai tiesai (turpmāk – Lēmums par NIM procesu).

Būtiski uzsvērt, ka saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 322. panta pirmajā daļā noteikto

«[v]isi procesuālie lēmumi stājas spēkā tūlīt pēc to pieņemšanas, ja vien likumā nav noteikta cita spēkā stāšanās kārtība».

Jāpiebilst, ka lēmums par arestu uzlikšanu mantai ir tāds procesuālais lēmums, kas stājas spēkā uzreiz pēc tā pieņemšanas, attiecīgi arī sūdzības iesniegšana par lēmuma par aresta uzlikšanu mantai neaptur tā spēkā stāšanos. Ņemot vērā minēto, ja par [pers. A] tiesību uz īpašumu kriminālprocesā [numurs B] ierobežošanas brīdi uzskatāms 2018. gada 30. oktobris, kad izmeklēšanas tiesnesis akceptēja 2018. gada 26. oktobra lēmumu par aresta uzlikšanu mantai saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 361. panta trešo daļu, tad maksimālais Kriminālprocesa likuma 389. pantā noteiktais 31 mēneša personas īpašumu tiesību ierobežošanas termiņš beidzās 2021. gada 30. maijā, proti, 2021. gada 29. maijs bija pēdējā tiesību uz īpašumu ierobežošanas diena.

Ievērojot minēto, lietā radās strīds par [pers. A] tiesību ierobežošanas termiņa pirmstiesas kriminālprocesa stadijā pareizu noteikšanu, jo no Pieteikumā un Sākotnējā pieteikumā norādītā konstatējams, ka faktiskais [pers. A] tiesību uz īpašumu ierobežošanas sākuma brīdis bija 2018. gada 25. jūlijs (Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta (pašlaik – Finanšu izlūkošanas dienests) iesaldēšanas rīkojums). Savukārt pirmstiesas izmeklēšana un vēlāk arī tiesa izraudzījās citu [pers. A] tiesību ierobežošanas termiņa pirmstiesas kriminālprocesa stadijā aprēķina modeli, proti, par termiņa sākuma atskaites brīdi izvēloties 2018. gada 6. novembri – dienu, kad kredītiestāde saskaņā nu jau ar kriminālprocesā [numurs B] pieņemto lēmumu par aresta uzlikšanu mantai turpināja kopš 2018. gada 25. jūlija ierobežot [pers. A] īpašuma tiesības. 

2021. gada 11. jūnijā [pers. A] pārstāvība vērsās Ekonomisko lietu tiesā ar Pieteikumu Nr. 21266-1-O par procesa par noziedzīgi iegūtu mantu izbeigšanu iztiesāšanas neiespējamības dēļ, norādot, ka ne tikai nepamatoti, bet arī prettiesiski tiek turpināts ierobežot [pers. A] tiesības uz īpašumu pirmstiesas kriminālprocesa stadijā. Proti, nav iespējams tiesiski konstatēt Kriminālprocesa likuma 626. panta pirmās daļas 1. punkta nosacījumu – aresta esamība mantai –, padarot neiespējamu tiesai Kriminālprocesa likuma 630. pantā noteiktā jautājuma izlemšanu.

Tādējādi šajā konkrētajā tiesiskajā situācijā, kriminālprocesā [numurs B] iztekot [pers. A] tiesību uz īpašumu ierobežošanas termiņam, bija zudis tiesisks pamats, izdalīt no kriminālprocesa materiālus par noziedzīgi iegūtu mantu, uzsākot sevišķo procesu par mantu Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā, nododot jautājuma par mantas noziedzīgo izcelsmi izlemšanu tiesai.

Uzskatāmībai, kā piemēru var minēt Krimināllikuma 56. panta pirmajā daļā noteikto kriminālatbildības noilgumu, proti, to, ka personu nevar saukt pie kriminālatbildības, ja no dienas, kad tā izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, ir pagājis likumā noteiktais termiņš. 

Ņemot vērā iepriekš minēto, attiecībā uz [pers. A] konstatējama patvaļīga procesa virzītājam piemītošās diskrecionārās varas izmantošana, kas tiek pamatota ar izmeklēšanas lietderīgu un efektivitāti, neievērojot Kriminālprocesa likuma 12. pantā noteikto cilvēktiesību garantēšanas pamatprincipu, vienlaicīgi pārkāpjot Satversmē noteiktās tiesības uz taisnīgu tiesu un īpašumu. 

Nule kā minētais arī apliecina, ka sevišķais process par noziedzīgi iegūtu mantu arī šajā aspektā – termiņu noteikšana un personas tiesību ierobežošana – pieļauj tik būtiskas atkāpes no tiesiskuma standartiem, ka personai nav nekādu procesuālu garantiju novērst neizbēgamu savu tiesību uz īpašumu ierobežošanu.

[ 3 ] Faktisko apstākļu izklāsts 

Ņemot vērā Pieteikuma 2. sadaļā sniegto kopsavilkumu un apsvērumus par [pers. A] pamattiesību aizskārumu saturu, Pieteikums turpmāk konstruēts, ievērojot Sākotnējā pieteikumā sniegtos apsvērumus un struktūru, vienlaikus to papildinot ar relevantām nodaļām un sadaļām, kas attiecināmās uz to trūkumu novēršanu, ko 2022. gada 27. maijā tika konstatējusi Satversmes tiesas 3. kolēģija.

Izskatot Pieteikumu, būtiska nozīme piešķirama lietas faktiskajiem apstākļiem, kuros Apstrīdētās normas, būdamas neatbilstošas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, 92. pantam un 105. pantam, ir aizskārušas Pieteikuma iesniedzēja [pers. A] pamattiesības, tādējādi apliecinot faktisku, tiešu un esošu [pers. A] piemītošo pamattiesību aizskārumu. [14] To ievērojot, Apstrīdētās normas neatbilstību Satversmē noteikto tiesību uz taisnīgu tiesu un tiesību uz īpašumu garantijām un [pers. A] pamattiesību aizskāruma ilustrēšanai turpmāk sniegts faktisko apstākļu izklāsts.

[ 3.1 ] Izklāsts par [pers. A] un viņa saimniecisko darbību

Cilvēktiesību konnaturalitātes elements paredz, ka cilvēktiesības piemīt ikvienam cilvēkam tāpēc vien, ka viņš ir cilvēks, tādējādi, ka faktiskais lietu stāvoklis ir neatņemama cilvēka kā pamattiesību un cilvēktiesību subjekta būtības daļa. [15] Pamatojot to, ka Satversmē noteiktās pamattiesību garantijas vienlīdz lielā mērā attiecas arī uz [pers. A] un norādītajiem faktiskajiem apstākļiem, norādāms, ka cilvēktiesību saturs mijiedarbojas ar starptautisko sabiedrību un nacionālas valsts ideju, jo, runājot Imanuela Kanta vārdiem, tiesību aizskārumu vienā zemeslodes vietā izjūt visi, [16] tādējādi mūsdienās cilvēktiesību būtībai piemīt globāls raksturs, kas izpaužas tiesību, varas un solidaritātes institucionālajās formās. [17] To ievērojot, Pieteikuma saturs un [pers. A] piemītošo, Satversmē garantēto pamattiesību aizskārums ir izprotams, sākotnēji sniedzot lakonisku ieskatu [pers. A] raksturojošās ziņās (skat. plašāk arī 3. pielikumu) un pēcāk – izklāstot apstākļus, kādos konstatējams [pers. A] pamattiesību aizskārums, piemērojot Satversmei neatbilstošās Apstrīdētās normas. 

Pieteikuma iesniedzējs [pers. A] dzimis [datums A] [valsts A]. Četru gadu vecumā, 1972. gadā, [pers. A] autoavārijā zaudēja tēvu, savukārt 1981. gadā smagas elpceļu saslimšanas dēļ zaudēja arī māti. Tad rūpes par [pers. A] un viņa māsu uzņēmās vecvecāki. Laikā no 1983. gada līdz 1985. gadam [pers. A] mācījās [pilsēta A] kadetu skolā. 1987. gadā [pers. A] turpināja izglītoties, uzsākot studijas [nosaukums I] kuru, iegūstot bakalaura grādam pielīdzināmu starptautisko attiecību speciālista diplomu un kvalifikāciju uzņēmumu darbības un projektu vadībā un tiešo investīciju darījumu pārrunu vešanā, [pers. A] absolvēja 1992. gadā.

1992. gadā [pers. A] [pilsēta B] uzsāka darbību tūrisma jomā, dibinot uzņēmumu «[nosaukums B]», kas piedāvāja tūrisma pakalpojumus uz dažādiem galamērķiem visā pasaulē. Attīstot uzņēmējdarbību, [pers A] vēlāk pārcēlās uz [valsts B], kur strādāja uzņēmumā «[nosaukums C]», kas nodarbojās ar datortehnikas eksportu, kā arī nodibināja kontaktus ar biznesa partneriem dažādās nozarēs. Vēl pēc dažiem gadiem [pers. A] pārcēlās uz [valsts B], bet pēcāk – uz [valsts C].

Dažādās pasaules valstīs dzīvojot iegūtā pieredze un plašās valodu zināšanas lieti noderēja, un 2003. gadā [pers. A], kurš cita starpā pārvalda arī poļu valodu, uzsāka strādāt [uzņēmums A] [valsts C]. [pers. A] darba pienākumos ietilpa nodrošināt uzņēmuma darbības atbilstību Starptautiskās standartizācijas organizācijas (ISO) izstrādātajiem standartiem. Gadu vēlāk [pers. A] pievienojās starptautiskam inženiertehnisko pakalpojumu un konsultāciju uzņēmumam [nosaukums D], kas viņam tolaikpiedāvāja darbu vadošā amatā [pilsēta C], [valsts C]. [18] 

[pers. A] pienākumos tolaik ietilpa jaunā [nosaukums D] meitas uzņēmuma «[nosaukums E]» reģistrēšana, biroja izveidošana [pilsēta D], galveno darbinieku pieņemšana, nepieciešamo licenču, atļauju saņemšana [nosaukums D] naftas un gāzes projektu realizēšanai. Laika gaitā [pers. A] ar savu komandu [valsts C] uzņēmumu paplašināja; tajā strādāja vairāk nekā 100 darbinieku, mītnes vieta tika izveidota [pilsēta D] (kopš [datums B] pilsēta pārdēvēta par [pilsēta E]), vienlaikus izveidojot vairākus birojus arī citviet visā [valsts C].

[Valsts C] [nosaukums D] filiāle [pers. A] vadībā bija īstenojusi vairākus nozīmīgus starptautiskus projektus enerģētikas jomā (skat. 3. pielikumu), no kuriem jo īpaši izceļami:

1)          [projekts 1] ([laika posms 1]), 

2)          [projekts 2] ([laika posms 2]), kā arī –

3)          [projekts 3] ([laika posms 3]) (skat. 3. pielikumu). 

Būdams atzīts un pieredzējis profesionālis tādos komplicēta rakstura inženiertehniskos projektos kā naftas un gāzes cauruļvadu izbūve, [pers. A] saņēma atbilstošu atlīdzību, ar kuru bija iespējams ne tikai nodrošināt iztiku ģimenei, bet arī paplašināt uzņēmējdarbību. Paplašinoties biznesam, [pers. A] piesaistīja juristus un grāmatvežus, lai nodrošinātu atbilstošu un sakārtotu finanšu plūsmu un apriti. 

Viens no šo profesionāļu ieteikumiem bija turpmāk neturēt līdzekļus [valsts C] bankās, ievērojot [valsts C] valsts valūtas svārstības un augstos korupcijas un noziedzības riskus, kas [pers. A] labklājības dēļ radīja riskus viņa un viņa ģimenes locekļu drošībai. Šo apsvērumu dēļ [pers. A] jau kopš 2011. gada ir kredītiestādes akciju sabiedrības «[nosaukums J] » klients (skat. plašāk 3 pielikuma 8. lpp.).

Saistībā ar [iepirkums A] Amerikas Savienotajās Valstīs tika uzsākta krimināllieta [numurs F] par kukuļa maksājumu plānošanu un organizēšanu no norēķinu konta ASV par [valsts F] uzņēmuma «[nosaukums F]» meitas kompānijas «[nosaukums G]», kas atrodas [štats A], ASV, uzvaru attiecīgajā iepirkumā (skat. plašāk 3. pielikuma 7. lpp.).

[datums C] ASV ASV apsūdzība tika celta arī [pers. A], taču [datums D] ASV [pilsēta F], [štats A] ASV Apgabaltiesas Dienvidu rajona tiesā [štats A] krimināllietā [numurs F] lietā [nosaukums H] tiesa pieņēma [pers. A] notiesājošu spriedumu, saskaņā ar kuru [pers. A] notiesāts pēc [datums C] celtās apsūdzības 9. punkta pēc ASV likumu kodeksa 18. sadaļas 1956. panta h. punkta [19] par sazvērestību naudas atmazgāšanā ar brīvības atņemšanu uz 12 (divpadsmit) mēnešiem un maksimālo papildsodu – naudas sodu – 500 000 (pieci simti tūkstoši) ASV dolāru apmērā. Jāuzsver, ka Amerikas Savienotās Valstis atteicās no visām citām [pers. A] sākotnēji celtajām apsūdzībām (skat. plašāk 3. pielikuma 7. lpp.). 

Respektējot nepieciešamību ievērot procesuālās ekonomijas principu un vienlaikus uzsverot konkrēto apstākļu komplicētību, kas cita starpā saistāma ar Amerikas Savienotajās Valstīs izskatītās krimināllietas [numurs F] atšķirīgajiem apstākļiem, [pers. A] pārstāvība vērš Satversmes tiesas uzmanību uz 2021. gada 4. augusta Paskaidrojumiem procesā par noziedzīgi iegūtu mantu (skat. 3. pielikuma 1., 2. un 3. sadaļu), kuros izvērsti skaidrota [pers. A] darbība [valsts C], kā arī atspoguļoti faktiskie apstākļi, kas bija pamatā tam, kāpēc Amerikas Savienotajās Valstīs tika uzsākts kriminālprocess. Līdztekus minētajam norādītais 3. pielikums sniedz ieskatu tajā, ka [pers. A] ienākumiem ir likumīga izcelsme un tie iegūti daudzu gadu laikā ieguldīto darba pūļu rezultātā. 

Iepazīstot 3. pielikuma 2. sadaļā [pers. A] pārstāvības sniegto argumentāciju, konstatējams, ka Amerikas Savienoto Valstu izmeklētajā krimināllietā netika vērtēti tieši tie apstākļi, par kuriem Latvijā tika uzsākts kriminālprocess [numurs B]. Neraugoties uz to, [pers. A] [datums C] Amerikas Savienotajās Valstīs celtā sākotnējā apsūdzība kalpoja par ieganstu, lai Latvijas Republikā radītu pirmšķietamu tiesisko pamatu [pers. A] piederošo, kredītiestādē akciju sabiedrībā «[nosaukums J]» esošo finanšu līdzekļu atsavināšanai un pēcāk arī par pirmšķietami tiesisku pamatu atsavināt valsts labā visu, kas [pers. A] pieder Latvijā.

[ 3.2 ] Apstrīdēto normu antikonstitucionalitātes izpausmes konkrētajos faktiskajos apstākļos kriminālprocesā [numurs B]

[pers. A], būdams kredītiestādes akciju sabiedrības «[nosaukums J] » klients, [datums E] šajā kredītiestādē atvēra arī vērtspapīru kontu (portfolio: [numurs G]) (skat. plašāk 3. pielikuma 8. lpp.).

2017. gada 26. jūnijā [pers. A] iegādājās «[nosaukums K]» akcijas 551 318,34 USD vērtībā (turpmāk – akcijas). Taču 2018. gada 19. jūlijā AS «[nosaukums J]» nule kā minētās akcijas bez [pers. A] ziņas, proti, bez viņa rīkojuma un piekrišanas, atsavināja, aizbildinoties ar publiski izskanējušo it kā būtiski negatīvo informāciju par klientu, ar to it kā domājot kriminālprocesu Amerikas Savienotājās Valstīs, kā arī saziņas īstenošanas neiespējamību ar klientu. 

Laikposmā no 2018. gada 25. jūlija līdz 2018. gada 4. septembrim Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienests (šobrīd – Finanšu izlūkošanas dienests; turpmāk – Kontroles dienests) uz aizdomu pamata par [pers. A] saistību ar Krimināllikuma 195. panta trešajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, t. i., sevišķi smagu noziegumu, kas pēc sava rakstura vērsts uz materiāla labuma gūšanu, mantisko jautājumu risinājuma nodrošināšanas labad izdeva virkni rīkojumu kredītiestādei akciju sabiedrībai «[nosaukums J]» par [pers. A] piederošo un akciju sabiedrības «[nosaukums J]» iekšējās uzskaites ierakstos esošo naudas līdzekļu iesaldēšanu.

2018. gada 25. oktobrī Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldē (turpmāk – VP GKrPP ENAP) tika uzsākts kriminālprocess [numurs B] pēc Krimināllikuma 195. panta trešajā daļā paredzētā noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmēm, tas ir, par 

«iespējamu ārvalstīs veiktu noziedzīgu nodarījumu rezultātā iegūtu naudas līdzekļu legalizāciju lielā apmērā, ne mazāk kā 1 000 000,00 EUR, izmantojot Latvijas Republikas finanšu sistēmu, kontus A/S «[nosaukums J]», ko laika periodā no 2010. gada līdz 2018. gadam, iespējams, veica [valsts D] pilsonis [pers. A], izmantojot ārzonu uzņēmumu kontus.» (skat. 4. pielikumu)

Kriminālprocesa [numurs B] ierosināšanas pamatā bija Kontroles dienesta 2018. gada 5. oktobra ziņojums [numurs H]. 

2018. gada 26. oktobrī kriminālprocesa [numurs B] procesa virzītājs – izmeklētājs – VP GKrPP ENAP [amats A] [pers. B] pieņēma lēmumu par aresta uzlikšanu [pers. A] piederošai mantai (skat. 5. pielikumu). Tādējādi ar šo lēmumu tika uzlikts arests kredītiestādē akciju sabiedrība «[nosaukums J]» iekšējās uzskaites ierakstos esošajiem [pers. A] piederošajiem naudas līdzekļiem, un konkrēti:

1.      iekšējās uzskaites ierakstā [numurs C] – 700 940.82 EUR un 39 378.51 USD apmērā,

2.      iekšējās uzskaites ierakstā [numurs I] – 283.22 EUR apmērā,

3.      iekšējās uzskaites ierakstā [numurs D] – 654 416.88 USD apmērā.

Papildinot nule kā norādītajos apstākļus, atkārtoti ir vēršama uzmanība uz to, ka 2022. gada 1. jūlijā [pers. A] pārstāvība un aizstāvība saņēma Latvijas Republikas tiesībsarga Atzinumu pārbaudes lietā [numurs E] (32. pielikums), ar ko pabeigta pārbaudes lieta, kas tika uzsākta pēc 2021. gada 10. augusta [pers. A] pārstāvības un aizstāvības lūguma (34. pielikums). Atzinumā tiesībsargs uzsvēris, ka patlaban kriminālprocesā Latvijā ir konstatējama problēma pareizi aprēķināt un noteikt personas tiesību ierobežojuma termiņu pirmstiesas kriminālprocesā, bet jo sevišķi jautājumā par aresta uzlikšanu mantai, tādējādi aizskarot personas tiesības paļauties uz likuma skaidrību, nepārprotamību un konsekvenci. Tādējādi uzmanība vēršama uz tiesībsarga konstatējumu, ka – pēc 2021. gada 2. jūnija [pers. A] tiesību uz īpašumu ierobežošana nenotika saskaņā ar likumu (32. pielikuma 7. lpp.).

Taču, neraugoties uz to, 2021. gada 3. jūnijā, tas ir, vairāk kā 31 mēnesi kopš brīža, kad [pers. A] piederošajiem naudas līdzekļiem bija uzlikts arests, tādējādi ierobežojot [pers. A] tiesības uz īpašumu pirmstiesas kriminālprocesā, VP GKrPP ENAP 2. nodaļas [amats B] [pers. C] (turpmāk – procesa virzītājs [pers. C]) pieņēma Lēmumu par procesa uzsākšanu par noziedzīgi iegūtu mantu un procesa par noziedzīgi iegūtās mantas nodošanu izlemšanai tiesai (turpmāk – Lēmums par NIM procesu), kuru 2021. gada 3. jūnijā apstiprinājis Latvijas Republikas Prokuratūras Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētās prokuratūras prokurors [pers. D] (skat. 6. pielikumu).

Tātad konkrētajos apstākļos ir konstatējama rupja procesuāla kļūda, kas rezultējusies [pers. A] tiesību uz īpašumu tiešā aizskaršanā bez likumīga pamata pēc 2021. gada 2. jūnija. Mēģinot šo tiesību jautājumu risināt sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, netika panākts taisnīgs, pamattiesībām atbilstošs risinājums, kā rezultātā konstatējams, ka piemērotās Apstrīdētās normas neietver nepieciešamās minimālās konstitucionālās tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas, lai [pers. A] ļautu aizstāvēties pret savu tiesību uz īpašumu aizskārumu. 

Lai gan kopš kriminālprocesa [numurs B] uzsākšanas bija aizritējuši divi gadi, septiņi mēneši un deviņas dienas, attaisnojot nepieciešamību nodrošināt kriminālprocesā [numurs B] radušos mantisko jautājumu savlaicīgu atrisināšanu un procesa ekonomijas intereses, Lēmumā par NIM procesu vispārīgi norādītais tikai iespējamā predikatīva noziedzīga nodarījuma «apraksts» bija identisks 2018. gada 25. oktobra lēmumā ietvertajam iespējamā predikatīvā noziedzīgā nodarījuma formulējumam. Neraugoties uz to, ar procesa virzītāja [pers. C] Lēmumu par NIM procesu no kriminālprocesa [numurs B] tika izdalīti materiālipar noziedzīgi iegūtu mantu, uzsākot sevišķo procesu par noziedzīgi iegūtu mantu un nododot materiālus par noziedzīgi iegūtu mantu izlemšanai Ekonomisko lietu tiesai. 

Lēmumā par NIM procesu, pamatojot nepieciešamību no kriminālprocesa [numurs B] izdalīt materiālus procesa par noziedzīgi iegūtu mantu uzsākšanai, procesa virzītājs [pers. C] norādīja, ka 

«[s]askaņā ar KL 70.¹¹ pantu manta, kas personas īpašumā vai valdījumā tieši vai netieši nonākusi noziedzīga nodarījuma izdarīšanas rezultātā ir noziedzīgi iegūta manta» (Lēmuma par NIM procesu, 6. pielikums, 22. lpp.),

turklāt 

«Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma (turpmāk – NILLTFNL) 5. panta otrā daļa nosaka, ka noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija par tādu atzīstama arī tad, ja KL paredzētais noziedzīgais nodarījums, kura rezultātā tieši vai netieši ir iegūti šādi līdzekļi, ticis izdarīts ārpus Latvijas Republikas teritorijas.» (Lēmuma par NIM procesu 22. lpp.)

Konstatējams, ka procesa virzītāja [pers. C] argumentācija neatspoguļoja Krimināllikumā paredzēto pieņēmumu par mantas noziedzīgo izcelsmi pamatu, proti, tajā nebija norādes uz precīzu materiālo krimināltiesību normu, kas paredzētu fakta legālo prezumpciju par mantas noziedzīgu izcelsmi. Tādējādi [pers. A] pārstāvībai un aizstāvībai tika uzlikts par pienākumu pašai meklēt Krimināllikuma VIII² nodaļā paredzēto mantas īpašas konfiskācijas pamatu (par minētā jautājuma antikonstitucionālitāti skat. Pieteikuma 3., 4. un 5. sadaļu). 

To ievērojot, [pers. A] pārstāvībai un aizstāvībai radās pieļāvuma iespēja, ka pieņēmums par [pers. A] arestēto naudas līdzekļu noziedzīgu izcelsmi tika izteikts, pamatojoties uz Krimināllikuma vai nu 70.¹¹ panta pirmo daļu, vai nu 70.¹¹ panta otrās daļas pirmo punktu. 

Citiem vārdiem, procesa virzītājs [pers. C] Lēmumā par NIM procesu izvirzīja apgalvojumu jeb pieņēmumu, ka kriminālprocesa [numurs B] ietvaros arestētie [pers. A] piederošie naudas līdzekļi iekšējās uzskaites ierakstos akciju sabiedrībā «[nosaukums J]» ir uzskatāmi par pierādīto noziedzīgi iegūto mantu vai prezumēto noziedzīgi iegūto mantu (skat. plašāk par pierādītas un prezumēti noziedzīgi iegūtās mantas institūtu Pieteikuma 4.4. sadaļā). 

Saistībā ar to norādāms, ka 

«Krimināllikuma 70.¹¹ panta pirmā daļa un otrās daļas 1. un 2. punkts ir patstāvīgi, savstarpēji atšķirīgi no juridiskā un pierādīšanas viedokļa tiesiskie pamati mantas atzīšanai par noziedzīgi iegūtu un konfiskācijai, šos abus tiesiskos pamatus nav iespējams piemērot vienlaicīgi»^[1]. 

Neraugoties uz minēto, Lēmumā par NIM procesu tika norādīts:

«kriminālprocess [numurs B] [..] uzsākts [..] par iespējamu ārvalstīs veiktu noziedzīgu nodarījumu rezultātā iegūtu naudas līdzekļu legalizāciju lielā apmērā, [..] ko laika periodā no 2010. gada līdz 2018. gadam, iespējams, veica [valsts D] pilsonis [pers. A]».

Tādējādi tika izteikts pieņēmums (Kriminālprocesa likuma 59. panta pirmās daļas izpratnē), ka tieši [pers. A] izdarījis Krimināllikuma 195. panta trešajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu. Ievērojot procesuālo krimināltiesību doktrīnā pausto atziņu, ka personas statuss kriminālprocesā ir nosakāms nevis pēc formāliem kritērijiem, bet gan pēc faktiskajiem apstākļiem, [21] secināms, ka [pers. A] kriminālprocesā [numurs B] un no tā izdalītajā procesā par mantu ir personas, pret kuru uzsākts kriminālprocess, statuss un attiecīgi arī ar to nesaraujami saistītās tiesības uz aizstāvību. Minētajam konstatējumam piemīt ievērojama nozīme Pieteikuma tālākā izpratnē, ievērojot apstākli, ka kriminālprocesa pamatnostāde ir tāda, ka viena un tā pati persona kriminālprocesā vienlaikus nevar atrasties dažādos procesuālos statusos, turklāt konkrētu procesuālo statusu esamība var izslēgt nonākšanu citā statusā vienā un tajā pašā kriminālprocesā. 

Būtiski, ka personai būtu jābūt iespējai saprast savu statusu, no tā izrietošās tiesības un pienākumus, garantijas, sankcijas u.tml., lai tā varētu pilnvērtīgi darboties procesā. [22] 

Norādāms, ka, neraugoties uz minēto, citkārt no kriminālprocesa [numurs B] izdalītajā sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu [pers. A] piedēvēts aizskartā mantas īpašnieka statuss. Nevienprātības dēļ jautājumā par [pers. A] statusu juridiskās palīdzības sniedzēji kriminālprocesa [numurs B] gaitā ir bijuši spiesti dokumentos konsekventi dēvēt sevi gan par [pers. A] aizstāvjiem, gan par [pers. A] pārstāvjiem. 

Procesa virzītājs [pers. C] Lēmumā par NIM procesu uzsvēra, ka,

«[l]ai pierādītu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, nav nepieciešams pierādīt, konkrēti no kura noziedzīgā nodarījuma līdzekļi iegūti» (Lēmuma par NIM procesu, 6. pielikums, 22. lpp.).

Līdz ar to

«saskaņā ar KPL 126. panta 3.¹ pantu, ja kriminālprocesā iesaistītā persona apgalvo, ka manta nav uzskatāma par noziedzīgi iegūtu, pienākums pierādīt attiecīgās mantas izcelsmes likumību ir šai personai.» (Lēmuma par NIM procesu, 6. pielikums, 22. lpp.)

Norādāms, ka, izpildot noteikto pierādīšanas pienākumu (par to skat. plašāk Pieteikuma 3.3. sadaļu), jau 2019. gada 8. maijā pirmstiesas izmeklēšanas laikā kriminālprocesā [numurs B] [pers. A] aizstāvība un pārstāvība iesniedza 2019. gada 7. maija «Sākotnējos paskaidrojumus par mantas likumīgo izcelsmi» Nr. 191118-1-O (7. pielikums), kuros cita starpā, detalizēti tika skaidrota [pers. A] uzņēmējdarbība «[nosaukums E]». Minētajiem paskaidrojumiem tika pievienoti 69 pielikumi, kas apstiprina katru apgalvojumu, kas attiecas gan uz [pers. A] uzņēmējdarbību, realizētajiem projektiem, finanšu līdzekļiem un citas ziņas, kam piemita nozīme, skaidrojot [pers. A] piederošās mantas likumīgo izcelsmi. Lēmumā par NIM procesu norādītajā materiālu sarakstā, kas ticis izdalīts no kriminālprocesa [numurs B], konkrētāk – 7.83. punktā ir norādīts, ka šie sākotnējie paskaidrojumi tika pievienoti sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu.

2019. gada 10. maijā [pers. A] aizstāvība un pārstāvība iesniedza «Paskaidrojumu papildinājumus par arestētās mantas likumīgo izcelsmi» Nr. 19119-1-O (8. pielikums). Tajos izvērsti tika skaidrota [pers. A] uzņēmējdarbības finanšu plūsma un aktīvu organizēšanas kārtība. Šie paskaidrojumi netika norādīti Lēmumā par NIM procesu izdalīto lietas materiālu sarakstā. 

Uzskatot par nepieciešamu sniegt papildu apsvērumus par Amerikas Savienoto Valstu izmeklētajā krimināllietā vērtētājiem apstākļiem un neiespējamību tos loģiskā kārtībā sasaistīt ar kriminālprocesu [numurs B], [pers. A] aizstāvība un pārstāvība kriminālprocesā [numurs B] iesniedza arī 2019. gada 20. augusta «Paskaidrojumu papildinājumi III par mantas likumīgo izcelsmi kriminālprocesā [numurs B]» Nr. 19218-1-O (9. pielikums). Līdzīgi kā 2019. gada 10. maija papildu paskaidrojumi, arī šie paskaidrojumi netika norādīti Lēmumā par NIM procesu izdalīto lietas materiālu sarakstā.

Neraugoties uz to, ka [pers. A] pārstāvji bija iesnieguši ticamus skaidrojumus, kas dokumentāri apliecina arestētās mantas likumīgo izcelsmi, procesa virzītājs [pers. C] pauda apgalvojumu, ka kriminālprocesā [numurs B] ticis

«savākts pietiekams pierādījumu kopums, kas dot pamatu atzīt, ka kriminālprocesā arestētajai mantai, visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga, izcelsme.» (Lēmuma par NIM procesu, 6. pielikums, 23. lpp.).

Saskaņā ar 2021. gada 4. jūnija Ekonomisko lietu tiesas paziņojumu 2021. gada 14. jūnijā plkst. 14:30 no kriminālprocesa [numurs B] izdalītajā sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu tika nozīmēta tiesas sēde. 

Ievērojot procesa virzītāja [pers. C] norādījumu Lēmumā par NIM procesu, atsaucoties uz Kriminālprocesa likuma 126. panta trešo prim daļu jeb Apstrīdēto normu Nr. 3, ka 

                  «pienākums pierādīt attiecīgās mantas izcelsmes likumību ir šai personai»,

[pers. A] pārstāvis un aizstāvis 2021. gada 9. jūnijā procesa virzītājam [pers. C] nosūtīja Lūgumu par atļauju iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu materiāliem (skat. 10. pielikumu), norādot, ka Kriminālprocesa likuma 126. panta trešajā prim daļā jeb Apstrīdētajā normā Nr. 3

«noteikto pierādīšanas pienākumu, [..] nav iespējams īstenot bez iepazīšanās ar materiāliem, kas pamato 2021. gada 3. jūnija lēmumu par procesa par noziedzīgi iegūtu mantu uzsākšanu, kā arī, lai pilnvērtīgi varētu piedalīties procesā par noziedzīgi iegūtu mantu izskatīšanā tiesā, vērtējot minētā lēmuma pamatotību (atbilstību) KPL 320. panta un tajā izteiktā pieņēmuma pamatotību kopsakarā ar KPL 630. pantu izlemjamo jautājumu» (skat. 10. pielikuma, 2. lpp.).

2021. gada 10. jūnijā [pers. A] pārstāvis un aizstāvis saņēma procesa virzītāja [pers. C] lēmumu, ar kuru atteikta iespēja pilnā apjomā iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu materiāliem.

Ievērojot to, ka šāds atteikums, vien nepilnīgā apjomā nodrošinot tiesības [pers. A] pārstāvim un aizstāvim iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu materiāliem, aizskar [pers. A] tiesības uz aizstāvību (Kriminālprocesa likuma 20. panta pirmajā daļā ietvertās tiesības uz aizstāvību), tiesības uz īpašumu, tiesības uz taisnīgu tiesu, [pers. A] pārstāvis un aizstāvis 2021. gada 11. jūnijā Ekonomisko lietu tiesas tiesnesim [pers. D] iesniedza Sūdzību par procesa virzītāja lēmumu – daļā par atteikumu atļaut iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu materiāliem (skat. 11. pielikumu).

2021. gada 11. jūnijā [pers. A] pārstāvība un aizstāvība Latvijas Republikas Prokuratūras Ģenerālprokuratūras ģenerālprokuroram Jurim Stukānam iesniedza Sūdzību par [pers. A] tiesību uz īpašumu ierobežošanas termiņa pārkāpumu pirmstiesas kriminālprocesā Nr. 21265-1-O (skat. 12. pielikumu), vēršot uzmanību uz to, ka [pers. A] tika liegtas tiesības izmantot procesuālos instrumentus mantas likumīgās izcelsmes pamatošanai. Proti, 

«[..] kriminālprocesā [numurs B] tika noraidīti visi [pers. A] aizstāvības un pārstāvības lūgumi veikt Kriminālprocesa likuma 150. pantā paredzēto izmeklēšanas darbību – [pers. A] kā personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, nopratināšanu» (skat. 12. pielikuma 3. lpp.).

2021. gada 14. jūnijā Ekonomisko lietu tiesas tiesnesis [pers. E] pieņēma Lēmumu (skat. 13. pielikumu), ar kuru daļēji apmierināja [pers. A] pārstāvja un aizstāvja sūdzību, atļaujot 

«iepazīties ar Finanšu izlūkošanas dienesta sniegto informāciju (1. sējuma 3.-72. l.l.), bet pārējā daļā sūdzību noraidīt.»

Tādējādi [pers. A] no kriminālprocesa [numurs B] izdalītajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu tika ierobežotas iespējas un tiesības uzzināt, ar kādiem lietā esošiem pierādījumiem savus apgalvojumus vai viedokli par mantas varbūtēji noziedzīgo izcelsmi pamatojis procesa virzītājs [pers. C]. Proti, [pers. A] pārstāvim un aizstāvim tika liegts iepazīties ar dažādu valstu tiesiskās palīdzības lūgumiem un Eiropas izmeklēšanas rīkojumiem, kā arī citiem materiāliem, kas būtu sekmējuši taisnīga rezultāta panākšanu no kriminālprocesa [numurs B] izdalītajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu. 

2021. gada 4. augustā tiesas sēdē, kas bija nozīmēta no kriminālprocesa [numurs B] izdalītajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, [pers. A] pārstāvība nolasīja un iesniedza Ekonomisko lietu tiesas tiesnesim [pers. E] Paskaidrojumus procesā par noziedzīgi iegūtu mantu Nr. 21347-28-O (skat. 3. pielikumu). Paskaidrojumos procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, kā jau norādīts arī Pieteikuma 3.3. sadaļā, izklāstīta un izvērsti pamatota [pers. A] naudas līdzekļu, kas atrodas kredītiestādē akciju sabiedrība «[nosaukums J]» iekšējās uzskaites ierakstos, likumīgā izcelsme, tajā skaitā, norādot uz konkrētiem [pers. A] pārstāvības un aizstāvības iesniegtajiem pierādījumiem vai citiem lietā esošajiem pierādījumiem, kas izteikumu patiesumu pamato. 

2021. gada 2. septembra tiesas sēdē, kas bija nozīmēta no kriminālprocesa [numurs B] izdalītajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, [pers. A] pārstāvība un aizstāvība nolasīja un iesniedza Ekonomisko lietu tiesas tiesnesim [pers. E] Paskaidrojumus par procesa virzītāja [pers. C] 2021. gada 3. jūnija lēmumā aprakstītās noziedzīgi iegūtas mantas materiāltiesisko neatbilstību likumā noteiktajam noziedzīgi iegūtas mantas tiesiskajam sastāvam Nr. 21398-19-O (skat. 14. pielikumu). Paskaidrojumos izvērsti skaidroti apsvērumi par to, kāpēc kriminālprocesā [numurs B] izmeklējamā noziedzīgā nodarījuma – Krimināllikuma 195. panta trešajā daļā paredzētā nozieguma – apstākļi, ievērojot tiesiskā valstī vispāratzīto krimināltiesību pamatprincipu Nullum crimen, nulla poena sine lege, nepieļauj no tā izdalīt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu un nepieļauj uzskatīt, ka [pers. A] piederošie naudas līdzekļi juridiski būtu vērtējami kā noziedzīgi. Proti, 

«Lēmumā par NIM procesu aprakstīto naudas pārskaitījumu starp [pers. A] un ar viņu saistītajiem uzņēmumiem likumīgu, jo to veikšanas brīdī [izmeklējamais noziedzīgais nodarījums izdarīts laikā no 15.11.2011. līdz 13.04.2018.] šādi darījumi nebija krimināli sodāmi, jo neveidoja KL 195. panta priekšmetu» (skat. 14. pielikuma 15. lpp.).

2021. gada 2. septembra tiesas sēdē, kas bija nozīmēta no kriminālprocesa [numurs B] izdalītajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, [pers. A] pārstāvība nolasīja un iesniedza Ekonomisko lietu tiesas tiesnesim [pers. E] Paskaidrojumus par neiespējamību attiecināt uz arestētajiem naudas līdzekļiem fakta legālo prezumpciju par mantas noziedzīgu izcelsmi – pierādījumu pārsvars norāda uz mantas likumīgo izcelsmi Nr. 21396-1-O (skat. 15. pielikumu). Paskaidrojumos izvērsta argumentācija par pierādīšanas pienākumu pirmstiesas kriminālprocesā un sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, par pierādīšanas standartu, tā saturu, kā arī norādot, ka no kriminālprocesa [numurs B] izdalītajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu nav konstatējami un iegūti tādi pierādījumi, kas dotu pamatu uzskatīt, ka manta, kurai uzlikts arests, ir noziedzīgi iegūta.

2021. gada 13. septembrī Ekonomisko lietu tiesas tiesnesis [pers. E] pieņēma Lēmumu (skat. 16. pielikumu) (turpmāk – 2021. gada 13. septembra lēmums), ar kuru, neraugoties uz izvērstajiem, juridiski argumentētajiem un faktisko apstākļu rūpīgā analīzē balstītajiem [pers. A] pārstāvības un aizstāvības paskaidrojumiem un iepriekš aplūkotajiem centieniem pirmstiesas kriminālprocesā [numurs B] atspēkot procesa virzītāja [pers. C] apgalvojumus, atzina:

«[pers. A], [personas kods A], piederošos naudas līdzekļus 700 940,82 EUR un 39 378,51 USD, kas atrodas akciju sabiedrības «[nosaukums J]» kontā [numurs C], par noziedzīgi iegūtu mantu, konfiscēt valsts labā un iegūtos līdzekļus ieskaitīt valsts budžetā. [..] 

[pers. A] piederošos naudas līdzekļus 654 416,88 USD, kas atrodas akciju sabiedrības ««[nosaukums J] »» kontā [numurs D], par noziedzīgi iegūtu mantu, konfiscēt valsts labā un iegūtos līdzekļus ieskaitīt valsts budžetā» (skat. 16. pielikuma 9. lpp.).

2021. gada 13. septembra lēmumā Ekonomisko lietu tiesas tiesnesis [pers. E] pievienojās procesa virzītāja [pers. C] viedoklim, to vienlaikus arī precizējot, un atzina, ka [pers A] likumīgi piederošā īpašuma konfiskācijas pamats ir mantas īpašās konfiskācijas materiāltiesiskā norma – Krimināllikuma 70.¹¹ panta pirmā daļa jeb pierādītā noziedzīgi iegūtā manta. 2021. gada 13. septembra lēmumā norādīts, ka 

«[a]tbilstoši Kriminālprocesa likuma 124. panta sestajai daļai pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi attiecībā uz mantas noziedzīgo izcelsmi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā ir pamats uzskatīt, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme. Atbilstoši šā panta septītajai daļai, lai pierādītu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, nav nepieciešams pierādīt, konkrēti no kura noziedzīgā nodarījuma līdzekļi iegūti» (skat. 16. pielikuma 4. lpp.).

Turpat Ekonomisko lietu tiesas tiesnesis [pers. E] pauda pretrunīgu secinājumu, ka 

«ir jāpārbauda, vai pastāv apstākļi, kas ārpus saprātīgām šaubām liecina par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un par to, ka lietā aplūkotajai mantai, visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme, bet tiesai nav nepieciešams konstatēt, konkrēti no kura noziedzīgā nodarījuma naudas līdzekļi ir iegūti. Tiesa nepiekrīt ar mantu saistītās personas apgalvojumam, ka ne tikai legalizācijas darbībām, bet arī predikatīvā noziedzīgā nodarījuma esībai ir jābūt pierādītai ārpus saprātīgām šaubām. Tiesas ieskatā šāds secinājums būtu pretrunā ar Kriminālprocesa likuma 124. panta sestajā daļā noteikto pierādīšanas standartu «visticamāk»» (skat. 16. pielikuma 5. lpp.) [pārstāvības izcēlumi].

Līdz ar to Ekonomisko lietu tiesas tiesnesis [pers. E] piekrita procesa virzītāja [pers. C] viedoklim, ka Lēmumā par NIM procesu nemaz

«nav apgalvots, ka pastāv tieša saikne ar ASV kriminālprocesu, bet tiek netieši norādīts uz [pers. A] iepriekšējo rīcību. Procesa virzītājs pauda viedokli, ka predikatīvā noziedzīgā nodarījuma esamību nevajag pierādīt ārpus saprātīgām šaubām» (skat. 16. pielikuma 3. lpp.) [pārstāvības izcēlums].

Neraugoties uz to, ka [pers. A] pārstāvība kriminālprocesā [numurs B] un no kriminālprocesa [numurs B] izdalītajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu bija iesniegusi ievērojamu apjomu pierādījumu, ieguldījusi ievērojamus naudas līdzekļus tulkojumu sagatavošanā latviešu valodā un sniegusi ziņas un skaidrojumus par mantas likumīgo izcelsmi atbilstoši Kriminālprocesa likuma 126. panta trešajā prim daļā jeb Apstrīdētajā normā Nr. 3 noteiktajam pierādīšanas pienākumam, Ekonomisko lietu tiesas tiesnesis [pers. E] pauda viedokli, ka

«tiesa padziļināti nevērtēs pierādījumus, kas attiecas uz šo uzņēmumu esību un tā patiesā labuma guvēju. Pēc būtības ar mantu saistītā persona neapšauba arī naudas līdzekļu izcelsmi (pārskaitījumu ķēdi) līdz tie nonāca [pers. A] kontā [numurs C] un [numurs D]. Ar mantu saistītā persona apgalvo, ka naudas patiesā izcelsme ir no [nosaukums A], ko pēc būtības neapšauba arī procesa virzītājs. Tādējādi tiesa atsevišķi neanalizēs pierādījumus par naudas līdzekļu plūsmu līdz brīdim, kad tie nonāca attiecīgajos [pers. A] kontos», (skat. 16. pielikuma 5. lpp.)

kā arī

«tiesa neapšauba šo informāciju un atsevišķi neanalizēs ar mantu saistītās personas iesniegtos pierādījumus, kurus tiesai iesniedza procesa virzītājs» (skat. 16. pielikuma 5. lpp.).

Vēl jo vairāk – lai gan Ekonomisko lietu tiesas tiesnesis [pers. E] atzina, ka

«ASV kriminālprocesam nav tiešas saiknes ar šo procesu, t. sk. ASV kriminālprocess nenorāda uz iespējamo predikatīvo noziedzīgo nodarījumu vai to, ka Latvijas kredītiestādēs esošo naudas līdzekļu izcelsme ir saistīta ar ASV kriminālprocesu» (skat. 16. pielikuma 6. lpp.) [pārstāvības izcēlumi],

tomēr, vienlaikus, paļaudamies uz spekulācijām par lietā esošajiem un arī neesošajiem pierādījumiem, prezumēja, ka

«jau iepriekš [pers. A] bija saistīts ar fiktīviem uzņēmumiem un maksājumiem» (skat. 16. pielikuma 6. lpp.),

tādējādi rodot ieganstu piemērot Kriminālprocesa likuma 125. panta trešajā daļā jeb Apstrīdētajā normā Nr. 1 paredzēto fakta legālo prezumpciju, kas bija pamats konfiscēt [pers. A] piederošo mantu. 

To, ka tieši Apstrīdētā norma Nr. 1 kā Satversmes 92. pantam un 105. pantam neatbilstoša tiesību norma ir bijusi pamatā [pers. A] tiesību aizskārumam, apliecina Ekonomisko lietu (?) tiesas atziņa 2021. gada 13. septembra lēmumā daļā, ar kuru naudas līdzekļi kontā [numurs I] netika atzīti par, visticamāk, noziedzīgas izcelsmes:

«[a]tbilstoši Kriminālprocesa likuma 125. panta trešajai daļai pierādījumu kopums nedod pamatu izdarīt secinājumu, ka šai mantai ir noziedzīga izcelsme, kā arī attiecīgi ar mantu saistītajai personai nerodas pienākums ticami izskaidrot attiecīgās mantas likumīgo izcelsmi. Līdz ar to process par noziedzīgi iegūtu mantu šajā daļā ir izbeidzams» (skat. 16. pielikuma 8. lpp.).

Tādējādi konstatējams, ka Ekonomisko lietu tiesas viedoklis tajā 2021. gada 13. septembra lēmuma daļā, ar kuru [pers. A] piederošajai mantai tika atzīta, visticamāk, noziedzīga izcelsme, balstījies tieši Apstrīdētajā normā Nr. 1.

2021. gada 23. septembrī, nepiekrītot 2021. gada 13. septembra lēmumam, [pers. A] pārstāvība un aizstāvība Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijai iesniedza «Sūdzību par Ekonomisko lietu tiesas 2021. gada 13. septembra lēmumu procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīts no kriminālprocesa [numurs B]»,», Nr. 21424-1-O (skat. 17. pielikumu).

2021. gada 20. decembrī [pers. A] pārstāvība un aizstāvība Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijai iesniedza rakstveidā «Paskaidrojumus procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīts no kriminālprocesa [numurs B]», Nr. 21550-1-O (skat. 18. pielikumu).

2022. gada 11. janvārī Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija pieņēma Lēmumu (skat. 19. pielikumu) (turpmāk – 2022. gada 11. janvāra lēmums), ar kuru nolemts

              «atstāt negrozītu Ekonomisko lietu tiesas 2021. gada 13. septembra lēmumu».

Tādējādi 2022. gada 11. janvāra lēmums ir pēdējais jeb galīgais nolēmums, ar kuru [pers. A] procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīts no kriminālprocesa [numurs B], tika liegtas tiesības uz taisnīgu tiesas procesu un ar kuru tika atņemtas tiesības uz [pers. A] likumīgi piederošu legālas izcelsmes mantu. 

Pievienojoties 2021. gada 13. septembra lēmuma argumentācijai, Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija 2022. gada 11. janvāra lēmumā, konfiscējot [pers. A] piederošo mantu, papildus uzsvēra, ka

«Kriminālprocesa likuma 125. panta trešās daļas nosacījumi paredz, ka ir uzskatāms par pierādītu, ka manta, ar kuru veiktas legalizēšanas darbības, ir noziedzīgi iegūta, ja kriminālprocesā iesaistītā persona nespēj ticami izskaidrot attiecīgās mantas likumīgo izcelsmi un ja pierādījumu kopums procesa virzītājam dod pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme.» (skat. 19. pielikuma 4. lpp.)

Turklāt 2022. gada 11. janvāra lēmumā Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija atzina, ka 

«[p]ierādīt, ka mantai ir noziedzīga izcelsme (manta noziedzīgi iegūta), var tikai izmantojot Kriminālprocesa likuma 125. panta trešajā daļā norādīto fakta legālo prezumpciju, kas nosaka, ka, lai uzskatītu par pierādītu, ka manta noziedzīgi iegūta, kriminālprocesā iesaistītajai personai jāsniedz ticami pierādījumi par mantas likumīgo izcelsmi un jābūt pierādījumu kopumam, kas procesa virzītājam dod pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme.» (skat. 19. pielikuma 4. lpp.) [pārstāvības izcēlumi]

2022. gada 11. janvāra lēmumā atzīts, ka

«[p]irmās instances tiesa ir pārbaudījusi tādu apstākļu esību, kas ārpus saprātīgām šaubām norāda uz noziedzīgu līdzekļu legalizēšanu» (skat. 19. pielikuma 4. lpp.).

Tādējādi pieņemot, ka no pamatprocesa izdalītajā sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ir iespējams atsevišķi vērtēt pamatprocesā vēl izmeklējamā noziedzīgā nodarījuma faktiskos apstākļus un objektīvās puses pazīmes. Šī atziņa atspoguļo to, ka Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijai Apstrīdētās normas ļāvušas nonākt pie kļūdaina secinājuma, ka, pamata kriminālprocesā [numurs B] izmeklējot noziedzīgu nodarījumu par naudas līdzekļu legalizēšanu, no tā izdalītajā sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu it kā esot iespējams šādu darbību veikšanu uzskatīt par jau pierādītu, kas tādējādi kalpoja par pamatu [pers. A] piederošās, likumīgās izcelsmes mantu konfiscēt. Turklāt tādu viedokli, ierobežojot [pers. A] tiesības uz īpašumu, Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija apstiprināja, norādot, ka

«[p]rocesā par noziedzīgi iegūtu mantu tiesa nevērtē pirmstiesas izmeklēšanā esošā noziedzīgā nodarījuma, kas kvalificēts pēc Krimināllikuma 195. panta, sastāvu, bet gan tikai Kriminālprocesa likuma 125. panta trešajā daļā norādītos apstākļus par kriminālprocesā arestētās mantas noziedzīgo izcelsmi.» (skat. 19. pielikuma 4. lpp.)

Pretēji jau iepriekš izklāstītajam un tam, kādas faktiskās darbības [pers. A] pārstāvība un aizstāvība īstenoja, izpildot Kriminālprocesa likuma 126. panta trešajā prim daļā (Apstrīdētajā normā Nr. 3) uzlikto pienākumu pierādīt attiecīgās mantas izcelsmes likumību jeb pamatojot Kriminālprocesa likuma 124. panta sestajā daļā (Apstrīdētajā normā Nr. 2) noteiktajā pierādīšanas priekšmetā ietilpstošos apstākļus, Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija konstatēja, ka

«persona, kas apgalvo, ka manta nav uzskatāma par noziedzīgi iegūtu, nav iesniegusi ticamus un pārbaudāmus pierādījumus par arestētās mantas likumīgo izcelsmi». (skat. 19. pielikuma 4. lpp.).

Citiem vārdiem sakot, Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija nepārprotami norādīja, ka [pers. A] tomēr neesot izpildījis Kriminālprocesa likuma 124. panta sestajā daļā un Kriminālprocesa likuma 126. panta trešajā prim daļā noteiktās pierādīšanas prasības. 

Nolūkā konspektīvi ilustrēt to, ar kādiem pierādīšanas līdzekļiem un kādā veidā [pers. A] izpildīja Kriminālprocesa likuma 126. panta trešajā prim daļā jeb Apstrīdētajā normu Nr. 3 noteikto pierādīšanas pienākumu, Satversmes tiesai turpmāk tiek sniegts hronoloģisks ieskats.

[ 3.3 ] [pers. A] pārstāvības un aizstāvības darbības, īstenojot Kriminālprocesa likuma 126. panta trešajā prim daļā noteikto pienākumu pierādīt pierādīšanas priekšmetā ietilpstošos apstākļus par attiecīgās mantas izcelsmes likumību

Apliecinot apgalvojumu, ka Apstrīdētās normas Nr. 2 un Nr. 3 nav atzīstamas par atbilstošām Satversmes 92. pantā nostiprinātajām tiesību uz taisnīgu tiesu garantijām, uzmanība vēršama uz šo tiesību normu deklaratīvo raksturu, kas uzskatāmi izpaužas lietas faktiskajos apstākļos, kad antikonstitucionālās Apstrīdētās normas Nr. 2 un Nr. 3 tika attiecinātas uz [pers. A]. 

2022. gada 11. janvāra lēmumā Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija konstatēja, ka

«procesa virzītājs pirmstiesas izmeklēšanā ir paziņojis [pers. A] pārstāvim [pers. A] tiesības sniegt paskaidrojumus un iesniegt pierādījumus, liecības par naudas līdzekļu izcelsmi, vienlaikus dodot iespēju [pers. A] atbilstoši Kriminālprocesa likuma 126. panta 3¹. daļai pierādīt mantas likumīgu izcelsmi.» (skat. 19. pielikuma 4. lpp.)

Par šī pienākuma izpildi gan pirmstiesas kriminālprocesā [numurs B], gan sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīts no kriminālprocesa [numurs B], liecina šādi fakti.

Datums	Dokumenta nosaukums	Pierādīšanas pienākuma izpildes būtība	Pieteikuma pielikums
08.05.2019.	«Sākotnējie paskaidrojumi par mantas likumīgo izcelsmi» Nr. 191118-1-O	Detalizēti skaidrota [pers A.] uzņēmējdarbība «[nosaukums E]».  Minētajiem paskaidrojumiem tika pievienoti 69 pielikumi, kas apstiprina katru apgalvojumu, kas attiecas gan uz [pers. A] uzņēmējdarbību, realizētajiem projektiem, finanšu līdzekļiem un citas ziņas, kam piemita nozīme, skaidrojot [pers. A] piederošās mantas likumīgo izcelsmi. Paskaidrojumi tika pievienoti no kriminālprocesa [numurs B] izdalītajiem materiāliem sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu.	7. pielikums
10.05.2019.	«Paskaidrojumu papildinājumi par arestētās mantas likumīgo izcelsmi» Nr. 19119-1-O	Izvērsti skaidrota [pers. A] uzņēmējdarbības finanšu plūsma un aktīvu organizēšanas kārtība. Paskaidrojumi netika pievienoti no kriminālprocesa [numurs B] izdalīto materiālu vidū sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu.	8. pielikums
20.08.2019.	«Paskaidrojumu papildinājumi III par mantas likumīgo izcelsmi kriminālprocesā [numurs B]» Nr. 19218-1-O	Sniegti apsvērumi par Amerikas Savienoto Valstu izmeklētajā krimināllietā vērtētājiem apstākļiem un neiespējamību tos loģiskā kārtībā sasaistīt ar kriminālprocesu [numurs B]. Paskaidrojumi netika pievienoti no kriminālprocesa [numurs B] izdalīto materiālu vidū sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu.	9. pielikums
04.08.2021.	«Paskaidrojumi procesā par noziedzīgi iegūtu mantu» Nr. 21347-28-O	Izvērsti skaidrota [pers. A] uzņēmējdarbība [valsts C], kā arī atspoguļoti faktiskie apstākļi, kas bija pamatā tam, lai Amerikas Savienotajās Valstīs tiktu uzsākts kriminālprocess. Sniegts ieskats tajā, ka [pers. A] ienākumiem ir likumīga izcelsme un tie iegūti daudzu gadu laikā ieguldīto darba pūļu rezultātā.	3. pielikums
02.09.2021.	«Paskaidrojumi par procesa virzītāja [pers. C] 2021. gada 3. jūnija lēmumā aprakstītās noziedzīgi iegūtas mantas materiāltiesisko neatbilstību likumā noteiktajam noziedzīgi iegūtas mantas tiesiskajam sastāvam» Nr. 21398-19-O	Paskaidrojumos izvērsti skaidroti apsvērumi par to, kāpēc kriminālprocesā [numurs B] izmeklējamā noziedzīgā nodarījuma – Krimināllikuma 195. panta trešajā daļā paredzētā nozieguma – apstākļi, ievērojot tiesiskā valstī vispāratzīto krimināltiesību pamatprincipu Nullum crimen, nulla poena sine lege, nepieļauj no tā izdalīt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu un nepieļauj uzskatīt, ka [pers. A] piederošie naudas līdzekļi juridiski būtu vērtējami kā noziedzīgi.	14. pielikums
02.09.2021.	«Paskaidrojumi par neiespējamību attiecināt uz arestētajiem naudas līdzekļiem fakta legālo prezumpciju par mantas noziedzīgu izcelsmi – pierādījumu pārsvars norāda uz mantas likumīgo izcelsmi» Nr. 21396-1-O	Paskaidrojumos izvērsta argumentācija par pierādīšanas pienākumu pirmstiesas kriminālprocesā un sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, par pierādīšanas standartu, tā saturu, kā arī norādot, ka no kriminālprocesa [numurs B] izdalītajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu nav konstatējami un iegūti tādi pierādījumi, kas dotu pamatu uzskatīt, ka manta, kurai uzlikts arests, ir noziedzīgi iegūta.	15. pielikums
20.12.2021.	«Paskaidrojumus procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīts no kriminālprocesa [numurs B]» Nr. 21550-1-O	Paskaidrojumos izvērsta argumentācija par Kriminālprocesa likuma 125. panta trešās daļas saturu un neiespējamību to attiecināt uz procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīts no kriminālprocesa [numurs B]. Sniegta argumentācija par personas tiesību uz īpašumu aizsardzības nepieciešamību. Minētie apsvērumi aplūkoti kopsakarā ar [pers. A] pārstāvības un aizstāvības jau iepriekš sniegtajiem pierādījumiem, ziņām un paskaidrojumiem.	18. pielikums

Ievērojot to, ka 2019. gada 8. maija «Sākotnējie paskaidrojumi par mantas likumīgo izcelsmi» Nr. 191118-1-O tika pievienoti no kriminālprocesa [numurs B] izdalītajiem materiāliem sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, uzmanība vēršama uz to, kā pirmstiesas kriminālprocesa [numurs B] laikā procesu tobrīd veicošās amatpersonas tos vērtēja. Turpmāk minētie apsvērumi attiecināmi uz sevišķo procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, jo kalpoja par pamatu procesa virzītāja un pēcāk arī Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas konstatējumam, ka [pers. A] tomēr it kā neesot iesniedzis 

«ticamus un pārbaudāmus pierādījumus par arestētās mantas likumīgo izcelsmi» [pārstāvības izcēlums].

Par to, ka [pers. A], pēc procesu veicošās amatpersonas domām, nebija izpildījis tam uzlikto pierādīšanas pienākumu, liecina jau VP GKrP ENAP [amats B] [pers. G] 2020. gada 20. marta paziņojums Nr. 20/2/3-154766 par trūkumu novēršanu (skat. 20. pielikumu), kurā norādīts:

«[pers. A] aizstāvja iesniegtie materiāli ir dokumentu attēli [..], līdz ar ko lūdzam uzrādīt dokumentu oriģinālus, saskaņā ar Dokumenta juridiskā spēka likuma 6. panta 6. daļu. Kā arī [..] [pers. A] aizstāvja iesniegtie materiāli (izņemot ASV spriedums un apsūdzība) trūkst tulkojumu latviešu valodā, kas ir pretrunā ar Kriminālprocesa likuma 11. panta pirmo daļu. [..] Ja persona iesniedz dokumentus bez tulkojumiem, procesa virzītājs ir tiesīgs tos nepieņemt. [L]ūdzam nodrošināt iesniegto dokumentu kopiju tulkojumu latviešu valodā» [pārstāvības izcēlumiizcēlumi].

2020. gada 22. aprīlī [pers. A] pārstāvis un aizstāvis iesniedza pieteikumu Nr. 20104-1-O «Par informācijas precizēšanu un pieprasīšanu» (skat. 21. pielikumu), kurā vērsa uzmanību uz to, 

«ka 2019. gada 7. maija sākotnējajos paskaidrojumos Nr. 19118-1-O [..] norādīts, ka «[..] pielikumā [..] ievērojams apjoms dokumentu, galvenokārt angļu un krievu valodās, kā arī [..] kazahu valodā, [..] būtu nesamērīgi uzlikt par pienākumu nodrošināt visu dokumentu tulkojumu [pers. A]. [..]». [..] 

[S]arunā ar procesa virzītāju [pers. B], tika izskaidrots, ka paskaidrojumos minētās ziņas [..] pamatotas ar tāda veida informāciju (izdrukām, dokumentu fotoattēliem), kas tajā brīdī [..] [pers. A] bija pieejama. [..] [pers. A] nebija pieejami dokumentu or[i]ģināli [..].

[G]an [pers. A], gan [pers. A] aizstāvis bija pilnīgi pārliecināti, ka kriminālprocesā tiek veikta [..] sniegto ziņu par finanšu līdzekļu likumīgo izcelsmi pārbaudīšana ar kriminālprocesuālajiem līdzekļiem, lai pēc iespējas ātrāk panāktu taisnīgu kriminālprocesuālo noregulējumu un nesamērīgi ilgi nepieļautu [pers. A] tiesību uz īpašumu aizskārumu. [..]

Taču, iepazīstoties ar šā brīža procesa virzītājas [pers. G] sagatavoto paziņojumu par trūkumu novēršanu Nr. 20/2/3-154766 un paziņojumu Nr. 20/2/3-200512 par pierādījumu iesniegšanu, [..] secināms, ka ne tikai nav veikta paskaidrojumos [..] minētās informācijas pārbaude ar [..], bet arī līdz šim iesniegtās ziņas netiek ņemtas vērā, jo iesniegtie pielikumi [..] nav noformēti atbilstoši Dokumentu juridiskā spēka likumam. [..]

[T]agad acīmredzami nesamērīgi ir uzlikts pienākums [pers. A] iesniegt [..] visu dokumentu or[i]ģinālus [..], kā arī sniegt papildu ziņas par mantas likumīgo izcelsmi pie apstākļiem, kad [pers. A] aizstāvja ieskatā, kriminālprocesā jau ir iesniegtas ziņas, kas liecina par finanšu līdzekļu likumīgo izcelsmi».

Taču 2020. gada 29. aprīlī procesu veicošā amatpersona norādīja (skat. 22. pielikumu):

«Dokumentu juridiskā spēka likums nosaka prasības dokumenta atvasinājuma [..] noformēšanai, lai tas iegūtu juridisku spēku. [..] 6. panta pirmā daļa noteic, ka dokumenta atvasinājumam ir juridisks spēks tikai tad, ja attiecīgā dokumenta oriģinālam ir juridisks spēks un 6. panta sestā daļa noteic, [ka] persona, kura ir dokumenta atvasinājuma saņēmējs, var pieprasīt, lai tiek uzrādīts dokumenta or[i]ģināls.

[L]ai aizstāvja iesniegtajiem dokumentiem būtu juridiskais spēks, izmeklētājam nepieciešams uzrādīt or[i]ģinālus. [..]

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 11. panta pirmo daļu kriminālprocess notiek valsts valodā. Šis pants neuzliek par pienākumu procesa virzītājam nodrošināt tulkojumu tiem pierādījumiem, kurus iesniedz persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību / aizskartās mantas īpašniekam. [J]a aizstāvis iesniedz dokumentu kopijas [..], viņam pašam jārūpējas par dokumentu tulkošanu valsts valodā.

Turklāt [..] ja kriminālprocesā iesaistītā persona apgalvo, ka manta nav uzskatāma par noziedzīgi iegūtu, pienākums pierādīt attiecīgās mantas izcelsmes likumību ir šai personai. Tādejādi, [..] [pers. A] ir pienākums iesniegt pierādījumus, kas noformēti atbilstoši tiesiskajam regulējumam, par mantas izcelsmi. Fakts, ka procesa virzītājs [pers. B] pieņēma [pers. A] [..] iesniegtās dokumentu kopijas, neuzrādot or[i]ģinālus, un bez tulkojuma valsts valodā, nenozīmē, ka [pers. A] pienākumi tiek pārlikti uz izmeklēšanu» [pārstāvības izcēlumi].

Par 2020. gada 29. aprīļa lēmumu [pers. A] aizstāvība un pārstāvība iesniedza sūdzību Latvijas Republikas Prokuratūras Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētās prokuratūrā (turpmāk – LR P ONCNSP). 2020. gada 8. jūnijā LR P ONCNSP prokurors [pers. D] atzina 2020. gada 29. aprīļa lēmumu par tiesisku un pamatotu (skat. 23. pielikumu): 

«Procesa virzītājas rīcība, pieprasot no [pers. A] pārstāvja [..] iesniegto [..] atvasinājumu oriģinālus un [..] tulkojumus [..] atbilst normatīvajam regulējumam».

Par 2020. gada 8. jūnija lēmumu tika iesniegta sūdzība LR P ONCNSP virsprokurorei [pers. H]. 2020. gada 20. jūlijā LR P ONCNSP virsprokurore [pers. H] sūdzību noraidīja, motivācijā norādot (skat. 24. pielikumu): 

«Kriminālprocesa likuma 126. panta trīs prim daļā [..] personai tiek uzlikts pienākums pašai pierādīt mantas likumīgo izcelsmi. Līdz ar to dokumenti, ko persona iesniedz kā mantas likumīgo izcelsmi apliecinošus, ir pierādījumi un attiecībā uz [..] iesniegtiem dokumentiem piemērojams Kriminālprocesa likuma 11. panta pirmā daļas pamatprincips – tiem jābūt tulkotiem valsts valodā.

[N]olūkā pamatot arestētās mantas izcelsmi, iesniegti vairāku dokumentu atvasinājumi bez tulkojumiem valsts valodā. [..] Līdz ar ko, aizskartās mantas īpašniekam ir jāiesniedz [..] dokumenti tulkojumi [..] un, ja procesa virzītājam nepieciešams pārliecināties par dokumenta oriģināla juridisko spēku vai dokumenta atvasinājuma pareizību, atbilstoši Dokumentu juridiskā spēka likuma 6. panta sestajai daļai, procesa virzītājs ir tiesīgs pieprasīt uzrādīt dokumentu oriģinālus. [A]pstrīdētie nolēmumi ir atbilstoši likuma prasībām» [pārstāvības izcēlums].

Arī par 2020. gada 20. jūlija lēmumu tika iesniegta sūdzība Latvijas Republikas Prokuratūras Ģenerālprokuratūrā. Taču sūdzība tika noraidīta ar Latvijas Republikas Prokuratūras Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Pirmstiesas izmeklēšanas uzraudzības nodaļas [amats D] [pers. I] 2020. gada 24. augusta lēmumu, kurā norādīts (skat. 25. pielikumu):

«Kriminālprocesa likuma 11. pantā ir noteikts valsts valodas regulējums kriminālprocesā un šī panta normas neuzliek par pienākumu nodrošināt tulkojumu aizstāvības iesniegtajiem materiāliem. 

[..] Dokumentu juridiskā spēka likums nosaka prasības dokumenta atvasinājuma izstrādāšanai vai noformēšanai, lai tas iegūtu juridisku spēku. [D]okumenta atvasinājumam ir juridisks spēks tikai tad, ja attiecīgā dokumenta oriģinālam ir juridisks spēks, pie kam [..], ja nepieciešams pārliecināties par dokumenta oriģināla juridisko spēku vai dokumenta atvasinājuma pareizību, persona, kura ir dokumenta atvasinājuma saņēmējs, var pieprasīt, lai tiek uzrādīts dokumenta oriģināls.

[J]a [..] persona apgalvo, ka manta nav uzskatāma par noziedzīgi iegūtu, pienākums pierādīt attiecīgās mantas izcelsmes likumību ir šai personai. [..] 

[pers. A] pašam ir pienākums pierādīt attiecīgās mantas izcelsmes likumību, [..] iesniedzot [..] juridiski korekti noformētus dokumentus [..].

Vērtējot [..] lēmumu, redzams, ka tas atbilst Kriminālprocesa likuma 334. panta, 335. panta un 318. panta otrās daļas nosacījumiem un faktiski ir vērsts uz to, lai varētu pabeigt kriminālprocesu saprātīgos termiņos bez neattaisnotas novilcināšanas, lai novestu kriminālprocesu līdz [..] krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam» [pārstāvības izcēlums].

Tādā kārtā ir konstatējams, ka Apstrīdēto normu Nr. 2 un Nr. 3 konstitucionalitātes defektu dēļ cita starpā tika ierobežotas [pers. A] piemītošās tiesības uz taisnīgu tiesas procesu, jo:

1.     [pers. A] bija spiests iztulkot valsts valodā visus svešvalodās (angļu, krievu, kazahu u.c. valodā) iesniegtos dokumentus, tulkošanas pakalpojumiem iztērējot ievērojamu naudas summu – vismaz 5 437.43 EUR (skat. 26. pielikumu); (skat. Pieteikuma 8. un 9. sadaļu) un

2.     [pers. A] tika uzlikts par pienākumu katram viņa iesniegtajam dokumentam (dokumenta atvasinājumam) nodrošināt oriģinālu (skat. Pieteikuma 8. un 9. sadaļu). 

Tādējādi [pers. A] pārstāvības un aizstāvības iesniegto pierādījumu kvantitatīvais apjoms, tiem nodrošinātie tulkojumi atbilstoši procesu tobrīd veicošo amatpersonu prasībām un izvērstā argumentācija gan pirmstiesas kriminālprocesā [numurs B], gan sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīts no kriminālprocesa [numurs B], neraugoties uz iepriekš sniegto izklāstu par objektīvajām pūlēm un personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, uzlikto pierādīšanas nastu, neizrādījās pietiekams, lai [pers. A] neatņemtu tiesības uz tam likumīgi piederošu legālas izcelsmes mantu. Ievērojot to, ka ar mantas noziedzīguma prezumpciju tika prezumēts gan personas vainīgums, gan personai piederošas mantas izcelšanās no noziedzīga nodarījuma, Apstrīdētajās normās nav ietvertas nepieciešamās garantijas, lai persona varētu savas tiesības pienācīgi aizsargāt.

Secīgi, Apstrīdēto normu Nr. 2 un Nr. 3 satversmības defekti, kas liedza bez nepamatota sloga un likumā nenoregulētu prasību izdibināšanas [pers. A] jēgpilni izpildīt sev uzlikto pierādīšanas pienākumu, bija iemesls tam, kāpēc no kriminālprocesa [numurs B] tika izdalīti materiāli sevišķajam procesam par noziedzīgi iegūtu mantu. Savukārt sevišķais process par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīts no kriminālprocesa [numurs B], bija tā tiesiskā situācija, kurā attiecībā uz [pers. A] tika piemērota Apstrīdētā norma Nr. 1, kas tika uzskatīta par pamatu personas tiesību uz īpašumu atņemšanai, neesot notiesājošam spriedumam vai atzinumam par personas vainu tobrīd izmeklēšanā esošā pamata kriminālprocesā [numurs B]. 

Tādējādi Apstrīdēto normu Nr. 2 un Nr. 3 neatbilstība Satversmes 92. pantam jeb tiesībām uz taisnīgu tiesu sekmēja sevišķā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīts no kriminālprocesa [numurs B], uzsākšanu, dodot antikonstitucionālu pamatu ierobežot [pers. A] piemītošās tiesības uz īpašumu, ko garantē Satversmes 105. pants, ar Apstrīdēto normu Nr. 1, prezumējot [pers. A] īpašuma noziedzīgumu.

No faktisko apstākļu izklāsta ir konstatējams, ka Latvijas valsts ir atbildīga par [pers. A] pamattiesību aizskārumu, jo procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīts no kriminālprocesa [numurs B], [pers. A] atradās Latvijas jurisdikcijā. [23] Proti, tieši Latvijas valsts tās publiskās likumdevējvaras nesēju personā ir izmantojusi sev piemītošo prerogatīvu pieņemt noregulējumu, kas neatbilst Satversmē nostiprinātajām objektīvajām vērtībām, ietekmējot [pers. A] piemītošās tiesības uz taisnīgu tiesas procesu un tiesības uz īpašumu, to konfiscējot procesā bez atbilstošām procesuālā tiesiskuma garantijām. [24] [pers. A] piemītošo pamattiesību aizskārums ir raksturojams kā tiešs, konkrēts un esošs jeb tagadējs, ievērojot to, ka Apstrīdētās normas attiecībā pret viņu tika piemērotas. [25]

Aplūkoto faktisko apstākļu kontekstā turpmāk sniegta juridiskā argumentācija Apstrīdētās normas Nr. 1 neatbilstībai Satversmes 92. pantam un 105. panta pirmajiem trim teikumiem (skat. Pieteikuma 11 un 12. sadaļu) un Apstrīdēto normu Nr. 2 un Nr. 3 neatbilstībai Satversmes 92. pantam (skat. Pieteikuma 8. sadaļu un 9. sadaļu). 

Norādāms, ka atbilstoši tiesību normu ciešākās saiknes koncepcijai, procesuālās ekonomijas un lietderīguma apsvērumiem [pers. A] Pieteikums konstruēts kā kaleidoskopiska Apstrīdēto normu juridiska analīze, metodoloģiski atklājot ikkatras Apstrīdētās normas būtību un neatbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām, kas radījušas [pers. A] tiesību aizskārumu. Turklāt, ievērojot Satversmes tiesas 3. kolēģijas norādījumus, Pieteikums papildināts ar relevantām apakšsadaļām, tādējādi novēršot ar Satversmes tiesas 3. kolēģijas 2022. gada 27. maija Lēmumā par atteikšanos ierosināt lietu konstatētos trūkumus.

[ 4 ] Satversmē noteikto pamattiesību aizskārums

Ievērojot Pieteikuma struktūru un Apstrīdēto normu savstarpējo ciešāko sakarību, kas liedz tās aplūkot autonomi citu no citas, Pieteikumā turpmāk atklāts to Satversmes normu saturs un detalizēti analizēti to saturā ietilpstošie elementi, kas ņemami vērā, vērtējot katras Apstrīdētās normas individuālo antikonstitucionalitātes vērtējumu. Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 11. punkts paredz personas tiesības iesniegt pieteikumu tai Satversmē noteikto pamattiesību aizskāruma gadījumā. Turklāt Satversmes tiesas likuma 19.² panta pirmā daļa noteic, ka 

«[k]onstitucionālo sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai» [pārstāvības izcēlumi].

Tādējādi Pieteikuma iesniedzējs pauž savu subjektīvo attieksmi par to, ka ir noticis tieši viņam piemītošo pamattiesību aizskārums konkrētajos apstākļos. [26] To ievērojot, Pieteikumā 6., 7., 8., 9., 11. un 12. sadaļā sniegta juridiskā argumentācija par Apstrīdēto normu neatbilstību Satversmes 91. pantam, 92. pantam un 105. panta pirmajam un otrajam teikumam kopsakarā ar trešo teikumu. Šīs argumentācijas uztveramībai ir nepieciešama izvērsta Satversmes normu un tajās pozitivizēto principu analīze, jo šie principi nosaka likumdevēja rīcības brīvības robežas, kas attiecināmas uz izvēli noteikt konkrētas pierādīšanas prasības, procesuālo situāciju noregulējumu un sevišķā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu norisi.

Attaisnojot pamattiesību ierobežojumu un pamatojot tā tiesiskumu un satversmību, doktrināri izstrādāta metodoloģija paredz secīgi noskaidrot, pirmkārt, kāds ir attiecīgās pamattiesības tvērums, otrkārt, vai valsts rīcība ir kvalificējama kā pamattiesības aizskārums un, treškārt, vai šis aizskārums ir attaisnojums. [27]

Ievērojot šo metodoloģiju, turpmāk tiks atklāta to Satversmes 91. pantā, 92. pantā un 105. pantā nostiprināto pamattiesību tvērums, to piepildot ar saturu, kāds atklāts Satversmes tiesas judikatūrā un citos tiesību avotos, tajā skaitā, aplūkojot Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā [28]tiktāl, ciktāl šīs tiesības attiecināmas uz [pers.A].

[ 4.1 ] Satversmes 91. panta pamattiesību tvērums

Satversmes 91. panta pirmais teikums paredz

«Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.»

Vienlīdzība likuma un tiesas priekšā ir galvenais vienlīdzības principa elements. [29] Ja konstatējama nevienlīdzīga attieksme likuma un tiesas priekšā, tā ir jāattaisno, lai varētu to uzskatīt par konstitucionālu. Gadījumos, ja šāds attaisnojums nav pieļaujams vai nav pietiekams, tad vienlīdzības princips ir pārkāpts. [30]

Vienlīdzības principa uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām kādai no personu grupām vai pat konkrētam indivīdam. [31]

Satversmes tiesa, konkretizējot Satversmes 91. panta saturu, ir uzsvērusi:

«No šā panta pirmā teikuma izriet vienlīdzības princips, kas citastarp liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos.» [32]

Tomēr jāuzsver, ka vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats. [33] Taču atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai ja nav samērīgas attiecības starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem. [34]

Vienlīdzības principam ir jāgarantē vienotas tiesiskās kārtības pastāvēšana. Proti, tā uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām. Tas garantē likuma pilnīgu iedarbību, tā piemērošanas objektivitāti un bezkaislību, kā arī to, ka nevienam nav ļauts neievērot likuma priekšrakstus. Tomēr šāda tiesiskās kārtības vienotība nenozīmē personu vai tiesisko / faktisko situāciju nivelēšanu, jo vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir attaisnojama. [35] Tādējādi, ievērojot, ka Satversmes 91. pantā nostiprinātais vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, [36] ir konstatējams, ka vienlīdzības princips ir viena no tām imperatīvajām kategorijām, kas likumdevējam jāņem vērā, pieņemot jebkuru tiesību normu.

Uz vienlīdzības principu un tā saistību norādījis jau Aristotelis, izdalot divus taisnīguma veidus, kas aprobēti arī tiesību zinātnē un doktrīnā.

Proti, izdalošais taisnīgumus (justitia distributiva) norāda uz to, kā vienlīdzīgi sadalīt iegūto, t.i., labumus un zaudējumus, tostarp tiesības vai pienākumus, ir vienlīdzīgi jāsadala atbilstoši iesaistītajiem cilvēkiem. Tātad vienlīdzīgos apstākļos ir jābūt vienlīdzīgai attieksmei. [37]

Savukārt izlīdzinošais taisnīgums (justitia commutativa) tādā gadījuma, ja ir jau eksistējošās un nevienlīdzīgi sadalošās tiesības un pienākumi jāattiecina uz personām tā, lai katra saņem sev visatbilstošāko. Tātad atšķirīgos apstākļos ir jābūt atšķirīgai attieksmei. [38]

Tiesību doktrīnā ir atzīts, ka 

«vienlīdzība kā juridiska prasība galvenokārt noteic valsts varas īstenošanas robežas. Vienlīdzība nosaka robežas kā likumu pieņemšanā, tā arī likumu īstenošanā un strīdi izšķiršanā tiesā un tā kalpo par vienu no orientieriem valsts varas izmantošanā – katram likumam un uz tā pamata pieņemtajam nolēmumam ir jāatbilst vienlīdzības principam. Vienlīdzības princips ir saistošs ikvienam valsts varas atzaram, un tā neievērošana var kalpot par pamatu arī iestādes un tiesas nolēmuma un pat likuma atcelšanai». [39]

Tādējādi apstrīdētās normas ir vērtējamas arī atbilstoši Satversmes 91. pantā ietvertajam vienlīdzības principam, ņemot vērā to tvērumu attiecībā uz dažādām atšķirīgām situācijām, kurām tiek nodrošinātas vienādas tiesiskās sekas.

 Tiesību doktrīnas avotos ir norādīts: 

«Vienlīdzības uzdevums nav nodrošināt vienādu attieksmi ikkatrā dzīves situācijā. Vienlīdzības uzdevums ir nodrošināt vienlīdzību starp privātpersonām, kuras atrodas līdzīgos apstākļos, bet atšķirīgu attieksmi – atšķirīgos apstākļos. Tas ir pamatprincips, no kura, protams, var atkāpties, ja tam ir objektīvs un saprātīgs attaisnojums. Proti, ja tam ir objektīvs un saprātīgs attaisnojums, Satversme pieļauj, ka līdzīgos apstākļos attieksme ir atšķirīga, bet atšķirīgos apstākļos – vienāda» [40].

Tādējādi jāuzsver, ka vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats. [41] Taču atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai ja nav samērīgas attiecības starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem. [42]

Lai konstatētu vienlīdzības principa ievērošanu vai tā pārkāpumu ir nepieciešams salīdzināt divas situācijas, vispirms nosakot kopīgos elementus, savukārt pēc tam vērtēt situāciju atšķirīgos elementus. [43]

Tādējādi, vispirms, pārbaudot vienlīdzības principa ievērošanu, ir jāsalīdzina divas situācijas: to situāciju, kas tiek skatīta, ar kādu citu, jau pastāvošu situāciju (tertium comparationis). Lai veiksmīgi veiktu salīdzināšanu, nepieciešams konstatēt vienu vai vairākus kopīgus elementus, kas apvieno abas situācijas zem viena virsjēdziena (genus proximum). [44]

Turklāt šiem kopējiem elementiem ir jābūt tādiem, kas 

«pēc iespējas intensīvāk raksturotu abas situācijas. Jo «raksturojošāks» ir kopīgais elements vai elementi, jo «vienādākas» (vai, precīzāk, «līdzīgākas») ir abas situācijas» [45].

Jānorāda, ka, bez šaubām, gadījumos, ja tiek konstatēts, ka attiecīgi pret personām, kas atrodas divās dažādās situācijās, ir bijusi vienāda attieksme, par prettiesisku vienlīdzības principa pārkāpumu būtu atzīstams tikai tāds regulējums vai tāda attieksme, kas būtu bez saprātīga pamatojuma. Pretējā gadījumā, proti, pastāvot saprātīgam pamatojumam, nav automātiski konstatējams vienlīdzības principa pārkāpums. [46] 

Par saprātīgu iemeslu tiesību zinātnē tiek atzīti 

«racionāli un ētiski pieņemami apsvērumi» [47].

Papildus, izvērtējot vienlīdzības principa ievērošanu, ir jākonstatē tas, ka pastāv arī leģitīmais mērķis gan kā visa tiesiskā regulējuma jeb tiesību normas mērķis pats par sevi (eksternais mērķis), gan kā līdzeklis tā sasniegšanai – vienāda attieksme atšķirīgās situācijās (internais mērķis).

Turklāt jākonstatē samērīgums starp labumu, ko sabiedrība iegūst ar vienādo attieksmi pret atšķirīgām situācijām, kam ir jābūt lielākam nekā zaudējumam, ko cieš tās personas, kuras atrodas nelabvēlīgākajā situācijā.

Anticipētas likumdevēja rīcības pārbaudes nepieciešamība

Satversmes tiesa, konkretizējot Satversmes 91. panta saturu, ir uzsvērusi:

«No šā panta pirmā teikuma izriet vienlīdzības princips, kas citastarp liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos.» [48]

Turklāt Satversmes tiesa ir norādījusi, ka 

«[l]ikumdevējam ir pienākums izstrādāt tādas normas, kas paredz atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, ja vien nav kādu saprātīgu un objektīvu iemeslu to nedarīt. Līdz ar to arī neitrālam tiesiskajam regulējumam ir jāatbilst šādai vienlīdzības principa izpratnei» [49].

Tā kā likumdevēju saista vienlīdzības princips, vēl pirms plānotā noregulējuma pieņemšanas, likumdevējam ir jāveic pārbaude, konstatējot, vai pieņemtā tiesību norma potenciāli nepārkāps vienlīdzības principu. [50]

Šo likumdevēja nepieciešamo pārbaudi tas veic, ņemot vērā sabiedrības priekšstatus un vērtējumus, apsverot attiecīgo likumprojektu vai tiesību normas projektu no politiskā spektra un vērtējot tā lietderību. 

Savukārt konstatējot divās atšķirīgās situācijās vienādu attieksmi un atzīstot to par prettiesisku vienlīdzības principa pārkāpumu

«[l]ikumdevējam šādā gadījumā ir pienākums attiecīgo attieksmi mainīt, nosakot diferencētāku regulējumu katrai atšķirīgajai situācijai» [51].

Turklāt jāuzsver, ka Satversmes tiesa ir norādījusi, ka

«no tiesiskās vienlīdzības principa var izrietēt likumdevēja pienākums noteikt diferencētāku, smalkāku noregulējumu, ja pārāk vienādi tiek regulētas divas pārāk atšķirīgas situācijas» [52]

Vēl jo vairāk, vērtējot šos jautājumus, Satversmes tiesa ir noteikusi, ka 

«valsts drīkst izturēties pret salīdzināmām grupām atšķirīgi, lai labotu to faktisko nevienlīdzību, turklāt noteiktos apstākļos par pārkāpumu var tikt atzīst tas, ka valsts necenšas šo nevienlīdzību novērst ar atšķirīgu attieksmi» [53].

Tādējādi bez šaubām likumdevējam bija jāvērtē pieņemto un ar šo pieteikumu apstrīdēto tiesību normu atbilstību vienlīdzības principam, turklāt, lemjot par normas saturu, jāievēro labas likumdošanas princips. (Skat. Pieteikuma 4.5., kā arī 6., 7. un 8. nodaļu.)

Tomēr vērtējot tiesību normu atbilstību vienlīdzības principam un labas likumdošanas principam, jāsecina, ka likumdevējs nav rūpīgi un pienācīgi pildījis sev uzliktos pienākumus. (Skat. Pieteikuma 6., 7. un 8. nodaļu).

[ 4.2 ] Satversmes 92. panta pamattiesību tvērums

No Satversmes 1. panta atvasināmā tiesiskas valsts virsprincipa satura doktrīnā attīstīta izpratne par formālo tiesiskas valsts izpratni, kuras viens no būtiskākajiem principiem ir – tiesības uz taisnīgu tiesu. [54] Satversmes 92. pants, kas plašākā izteiksmē nostiprina «tiesības uz taisnīgu tiesu», sastāv no četriem autonomi un vienlaikus sistēmiski tulkojamiem teikumiem, katrs no kuriem ietver patstāvīgu un plašu tiesību un tiesisko garantiju loku. [55] Šai Satversmes normai ir gan materiāls, gan procesuāls raksturs, kas procesuālā aspektā paredz tiesības uz pienācīgu, tiesiskai valstij atbilstošu procesu, kurā šī lieta tiek izskatīta.^[2]

Satversmes 92. pants paredz:

«Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību.» [pārstāvības izcēlumi]

Turklāt Satversmes 92. pantā garantēto «tiesību uz taisnīgu tiesu» saturs ir ne vien līdzīgs, bet arī ievērojami plašāks nekā Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas [57] (turpmāk – Cilvēktiesību konvencija) 6. panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā garantēto cilvēktiesību saturs. 

Ievērojot to, ka Satversmes 92. pantā garantēto tiesību tvērums un loks tādējādi ir plašāks nekā Cilvēktiesību konvencijas 6. pantā noteiktās garantijas, norādams, ka Pieteikumā šo tiesību tvērums tiek atklāts, galvenokārt ievērojot Satversmes tiesas praksē attīstīto izpratni par šo tiesību saturu, vienlaikus ielāgojot, ka cilvēktiesības ir transversāls tiesību bloks, kas caurvij ikvienu un ikkatru citu personai piemītošu tiesību un tiesiskā valstī pieņemtu tiesību normu un kas tādējādi piepildāms ar saturu, izmantojot tiesību avotos paustās atziņas. [58]

Norādāms, ka katrā no starptautiskajiem instrumentiem tiesībām uz taisnīgu tiesu ir divas sastāvdaļas: vispārējā, kas tiek piemērota visos attiecīgajos procesos (civilprocesā, krimināllietā un, ņemot vērā judikatūru, administratīvajā), un speciālā, kas ietver tiesības uz aizstāvību kriminālprocesā. Citiem vārdiem sakot, ir iespējams nošķirt tiesības uz taisnīgu tiesu plašākā un šaurākā nozīmē. [59]

Eiropas Cilvēktiesību tiesa, formulējot standarta tiesību uz taisnīgu tiesu esenci, min divus aspektus: pušu vienlīdzības un līdzvērtīgu iespēju principu (arī – līdzvērtīgu procesuālo ieroču nodrošināšanas principu) (the principle of equality of arms – oriģ.) un tiesības uz sacīkstes procesu. [60]

Vēsturiski prasības pēc taisnīga tiesas procesa izcelšanās saistāma ar anglosakšu tiesību saimi, tajā skaitā uzsverot, ka

«[..] nevienam nevar atņemt īpašumu un neviens nevar tikt notiesāts bez taisnīga [tiesas] procesa.» [61]

Tiesības uz taisnīgu tiesu ir pieskaitāmas pie nozīmīgākajām personas pamattiesībām. Šo tiesību attīstības pakāpe lielā mērā uzskatāma par priekšnoteikumu, lai persona spētu īstenot vai aizsargāt citas konstitūcijā vai likumos noteiktās tiesības. [62] No tiesībām uz taisnīgu tiesu izrietošās un konkretizācijas rezultātā konstatējamās garantijas doktrīnā tiek klasificētas pēc to iedalījuma institucionālajos un procesuālajos elementos, proti, kā tiesu, kas ir neatkarīga tiesu varas institūcija, un procesuālo kārtību, kas atbilst demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskajai sistēmai. [63] Tādējādi tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas valstij nosaka galvenokārt pozitīvos pienākumus izveidot attiecīgu tiesu institūciju sistēmu, kā arī pienākumu pieņemt procesuālās normas, atbilstoši kurām tiesa lietas izskatītu kārtībā, kas nodrošinātu šo lietu taisnīgu un objektīvu izspriešanu. [64]

Norādāms, ka tieši uz procesuālajām tiesību normām gulstas ievērojama taisnīguma un tiesiskuma nodrošināšanas slodze, jo tās

«[..] attiecīgo tiesisko jautājumu izlemj ne tik daudz pēc satura, kā pēc procedūras» [65].

Šī procesuālajām tiesību normām raksturīgā nostādne atzīta arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā, piemēram, norādot, ka procesuālo normu efektivitāte paredz personas tiesības paļauties uz tiesībām uz taisnīgu tiesu, jo jau pat

«[..] sākotnējā procesuālā nepietiekamība var padarīt prettiesisku [tātad – netaisnīgu – pārstāvības piezīme]^[3] visu procesu kopumā» [67].

Doktrīnā uzsvērts, ka kriminālprocesam kā praktiski orientētai procesuālo tiesību nozarei raksturīga augsta iejaukšanās personu dzīvē pakāpe, tādējādi tā ir pieļaujama vienīgi tiktāl, ciktāl tā ir attaisnojama, nepieciešama un atbilstoša kriminālprocesa materiāltiesiski nozīmīgo rezultātu sasniegšanai. [68] Ievērojot šo atziņu, vēl jo lielāka rūpība pievēršama tam, kādas citas personai piemītošās tiesības likumdevēja rīcības rezultātā pieņemtā tiesību norma varētu aizskart. Proti, gan kriminālprocesa norise, gan tajā piemērojamās normas var aizskart personas pamattiesības.

Apstrīdētās normas Nr. 1 gadījumā, kā [pers. A] pārstāvība to analizēs izvērstāk [skat. Pieteikuma 6., 11. un 12. sadaļu], tā primāri aizskar tiesības uz taisnīgu tiesu turpmāk izvērtētajā tvērumā, vienlaikus tās konstitucionalitātes defekti ir tik būtiski, ka likumdevējs ar šādas tiesību normas pieņemšanu ir pieļāvis personai piemītošo tiesību uz īpašumu nepamatotu ierobežošanu. Tiesību uz īpašumu aizskārums attiecībā uz [pers. A] ir izpaudies tieši un konkrēti, par ko plašāka analīze sniegta Pieteikuma 12. sadaļā. 

Minētais savukārt nozīmē, ka, ievērojot Apstrīdēto normu ratio legis un [pers. A] aizskarto pamattiesību būtību, Pieteikumā turpmāk tiek atklāts tiesību uz taisnīgu tiesu elementos nostiprināto garantiju saturs un būtība procesuālā aspektā kriminālprocesa ietvaros. 

[ 4.2.1 ] Nevainīguma prezumpcija kā tiesību uz taisnīgu tiesu elements

Satversmes 92. pantā nostiprinātās tiesības – tiesības uz taisnīgu tiesu – ir vienas no apjomīgākajām tiesībām, un šīs normas otrā teikuma tvērumā ir ietilpināma nevainīguma prezumpcija kā vispārējais tiesību princips. [69] Tas ir fundamentāls, konstitucionāla līmeņa funkcionāla rakstura elements taisnīgā kriminālprocesā, kas paredz – personas nevainīgums tiek prezumēts. [70] 

Tiesiskuma stiprināšanā nevainīguma prezumpcijai ir būtiska loma, jo tā veidota, lai nodrošinātu sabiedrības uzticību krimināltiesiskajai sistēmai – tam, ka par vainīgiem tiek atzīti un izrietoši līdz ar to arī sodīti tikai tie, par ko ir augsti pamatota pārliecība, ka viņi tiešām ir izdarījuši noziedzīgu nodarījumu. [71] Tās būtiskumu materiālo un procesuālo krimināltiesību jomā likumdevējs atzinis, nostiprinot šo principu gan Krimināllikuma 1. pantā, gan Kriminālprocesa likuma 19. pantā, gan konstitūcijās, gan dažādos starptautiskos un Eiropas Savienības cilvēktiesību dokumentos. [72] Nevainīguma prezumpcijas funkcionalitāte ir vērojama visos kriminālprocesa posmos līdz pat brīdim, kad nolēmums, kurā tiek galīgi noteikts, vai persona ir izdarījusi attiecīgo noziedzīgo nodarījumu, kļuvis nepārsūdzams. [73]

Cieši kopā nevainīguma prezumpcijas kā procesuālas garantijas institūtā faktiski ir savijušies divi aspekti – instrumentālā vērtība un attieksmes formula. 

Pirmais aspekts vērsts uz galveno mērķi – pasargāt noziedzīgu nodarījumu neizdarījušo personu no nepamatotas atzīšanas par vainīgu (izmantojot latviešu valodas vārdus, tas vairāk saistās ar «atzīšanu» par vainīgu), tai skaitā, nosakot pierādīšanas pienākumu apsūdzētājam, paredzot prasību izslēgt šaubas par personas vainīgumu u. tml. Savukārt otrais aspekts nodrošina pienācīgu apiešanos ar personu procesa laikā (vairāk saistāms ar «uzskatīšanu» par nevainīgu). [74] 

Nevainīguma prezumpcija saskaņā ar doktrīnā un judikatūrā atzīto aptver trīs būtiskus aspektus:

            «1) personu var uzskatīt par vainīgu tikai tad, kad tas konstatēts KPL noteiktajā kārtībā, 

            2) uz personu negulstas viņas nevainīguma pierādīšanas pienākums un

            3) šaubas tulkojamas par labu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību.» [75]

Turklāt ar nevainīguma prezumpciju nesaraujami saistītas arī personai piemītošās tiesības uz lietas izskatīšanu taisnīgā, objektīvā un neatkarīgā tiesā. [76] 

Šai šķietami vispārīgajai prasībai ir ne vien nacionālajās tiesībās meklējama izcelsme, bet arī ievērojamas starptautiskās tradīcijas, kas paredz taisnīgumu vērtēt kopsakarā ar visa kriminālprocesa norises mērķi, turklāt starptautiskie cilvēktiesību standarti prasa, lai «taisnīgs process» būtu attiecināts ne tikai uz iztiesāšanas brīdi, bet visu procesu kopumā, tai skaitā pirmstiesas procesu. [77]

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir formulējusi viedokli, ka Cilvēktiesību konvencijas 6. panta otrajā daļā nostiprinātā nevainīguma prezumpcija paredz, ka 

«[..] (1) tiesas locekļi, pildot savus pienākumus, nedrīkstētu sākt ar aizspriedumainu domu, ka apsūdzētais izdarījis inkriminēto nodarījumu; (2) pierādīšanas pienākums gulstas uz apsūdzību, un (3) jebkurām šaubām ir jātiek tulkotām par labu apsūdzētajam.» [78]

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka nevainīguma prezumpcija tiek pārkāpta, ja tiesas nolēmums vai amatpersonas izteikums par personas vainu tiks veikts, pirms tā pierādīta saskaņā ar likumu. [79] Savukārt Satversmes tiesas praksē uzsvērts, ka nevainīguma prezumpciju pārkāpj pat konstatējams vērtējums par personu kā vainīgu noziedzīgā nodarījumā. [80]

Nevainīguma prezumpcijā ietvertās nostādnes tālāka konkretizācija saistāma ar pierādīšanas pienākuma uzlikšanu apsūdzētājam, pašapsūdzības pienākuma neesamību apsūdzētajam, kā arī šaubu tulkošanu par labu apsūdzētajam. [81] Personai nav pienākuma pierādīt nedz apsūdzībā norādītos faktiskos apstākļus, nedz savu nevainīgumu. [82] 

Nevainīguma prezumpcijas būtība ir tāda, ka nodrošināt pietiekamus pierādījumus par personas vainu attiecīgajā nodarījumā ir apsūdzības uzturētāja, nevis apsūdzētā pienākums. [83] Citstarp nevainīguma prezumpcijas princips nozīmē arī to, ka personai nav pienākuma sevi apsūdzēt – tajā skaitā arī netiešā veidā. 

[ 4.2.2 ] Sacīkstes princips un procesuālā līdztiesība kā tiesību uz taisnīgu tiesu elements

Tiesiskas valsts virsprincips kā Satversmes 92. panta tiesību īstenošanas priekšnosacījums ietver arī procesuālā taisnīguma principu, jo vienīgi skaidras un taisnīgas procedūras nodrošina nepieciešamos priekšnoteikumus taisnīga tiesību piemērošanas akta pieņemšanai attiecībā uz konkrētu personu. [84] Norādāms, ka procesuālo garantiju esība demokrātiskā tiesiskā valstī visupirms ir vērsta uz cilvēka cieņas aizsardzību. [85] Tādējādi tiesības uz taisnīgu lēmuma pieņemšanas procesu pēc sava satura ir procesuālās tiesības. Citiem vārdiem sakot, šo tiesību priekšmets ir līdzeklis (t.i., lēmuma pieņemšana taisnīga procesa ietvaros) un nevis rezultāts (t.i., personai labvēlīgs lietas iznākums pēc būtības). [86] 

Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka pušu līdzvērtīgu iespēju princips kā taisnīgas tiesas jēdzienā ietilpstošs elements pilnā mērā attiecināms arī uz kriminālprocesu, turklāt uzsverot, ka tā kā krimināllietā process, kas sākas no lietas ierosināšanas brīža un beidzas ar pēdējās instances tiesas sprieduma spēkā stāšanos, ir vienots, minētais princips jāievēro ikvienā krimināllietas tiesvedības stadijā. [87] Tātad – arī sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu. 

Taisnīgas tiesas garantija kā procesuāla garantija paredz nodrošināt «procesuālo taisnīgumu», nevis «uz rezultātu vērstu taisnīgumu». To ievērojot, doktrīnā uzsvērts, ka taisnīgs nolēmums ir iespējams tad, ja tas balstīts uz patiesiem faktiem un pareizām tiesību normām. [88] Satversmes 92. panta garantiju saturā kā būtisks tiesību uz taisnīgu tiesu elements ietilpst procesuālās līdztiesības princips jeb pušu līdzvērtīgu iespēju princips. [89] Šis princips izvērš tiesiskās vienlīdzības principa saturu, turklāt tas, kā uzsvērusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, bez jebkādas izšķirības ir attiecināms uz visu kategoriju lietām, tostarp – kriminālprocesu. [90] 

Procesuālās līdztiesības princips nav pozitivizēts nedz nacionālās, nedz starptautiskās tiesību normās, tomēr tā saturs izdibināms, konkretizējot Satversmes 92. panta pirmā teikuma saturu. Tas, kā pamatoti atzīts literatūrā, mūsdienu Latvijas likumdošanas jomā rada grūtības šī principa atbilstošā īstenošanā, jo nav vienotas izpratnes pat par tā tvērumu. [91]

No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet šādi procesuālās līdztiesības principa elementi: [92]

1)    procesuālās līdztiesības princips prasa, lai procesa dalībnieku tiesības būtu taisnīgi līdzsvarotas;

2)    procesuālās līdztiesības princips prasa, lai katram procesa dalībniekam būtu nodrošināta adekvāta iespēja izmantot procesā paredzētos procesuālos līdzekļus;

3)    procesuālās līdztiesības princips prasa, lai neviens no procesa dalībniekiem savu tiesību īstenošanā un procesuālo līdzekļu izmantošanā nepamatoti nenonāktu nelabvēlīgākā stāvoklī salīdzinājumā ar citiem procesa dalībniekiem.

Lai kriminālprocesā tiktu ievērots procesuālās līdztiesības princips, procesa dalībniekiem ir jābūt nodrošinātām vienlīdzīgām iespējām izmantot procesā paredzētos procesuālos līdzekļus, piemēram, iepazīties ar lietas materiāliem, izteikties par pārējo procesa dalībnieku sniegtajiem paskaidrojumiem un argumentiem, iesniegt pierādījumus un izteikties par tiem (tostarp pieteikt un nopratināt lieciniekus), pārsūdzēt tiesas nolēmumus. [93]

Attīstot procesuālās līdztiesības principa koncepciju, Eiropas Cilvēktiesību tiesa lielāku uzmanību pievērš nevis formālai pušu procesuālo pilnvaru vienādošanai, bet gan tam, lai kopumā pusēm tiktu nodrošinātas salīdzināmas faktiskās iespējas aizstāvēt savas pozīcijas. [94]

Procesuālās līdztiesības princips nosaka valsts pienākumu izstrādāt procesuāltiesisko regulējumu, kam 

                  «[..] jābūt noteiktam skaidri un saprotami [..]» [95] [pārstāvības izcēlumi],

piešķirot procesa dalībniekiem taisnīgi līdzsvarotas tiesības un adekvātas iespējas izmantot procesuālos līdzekļus, neesot nostatītam nelabvēlīgākā situācijā kā citi procesa dalībnieki.

Tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas ir piemērojamas un attiecināmas uz aizdomās turēto, apsūdzēto vai aizskartās mantas īpašnieku u.c. procesuālos statusos esošām personām procesos par noziedzīgi iegūtu mantu neatkarīgi no tā, vai procesā tikusi izvirzīta apsūdzība krimināllietā vai tiek vērtēts vienīgi jautājums par personas civilajām tiesībām un pienākumiem, tādējādi uzsverot, ka Cilvēktiesību 

«[..] konvencijas 6. panta 1. punkts nepārprotami ir attiecināms arī uz civilajām tiesvedībām ar visām no tā izrietošajām procesuālajām garantijām. Kā, piemēram, tiesības uz pieeju tiesai, pušu vienlīdzības princips, sacīkstes princips utt.» [96]

Piepildot šīs tiesības ar saturu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā Ternovskis pret Latviju ir attīstījusi viedokli, ka tiesības uz taisnīgu tiesu 

«[..] paredz vienlīdzības principa ievērošanu, kas liek katram lietas dalībniekam dot pietiekamu iespēju izklāstīt savu viedokli apstākļos, kas viņam nerada būtiski diskriminējošu situāciju attiecībā pret oponentu» [97].

Tādā kārtā vienlīdzības princips ir

«[..] viens no plašāka «taisnīgas tiesas» jēdziena elementiem, kas ietver arī tādu pamattiesību, ka kriminālprocesā būtu jābūt ievērotai pušu sacīkstei. Tiesības uz sacīkstes procesu krimināllietā nozīmē, ka apsūdzībai un aizstāvībai ir jābūt dotai iespējai pārzināt un komentēt apsvērumus un pierādījumus, ko ir iesniegusi otra puse» [98].

Pušu vienlīdzības un līdzvērtīgu iespēju princips (the principle of equality of arms – oriģ.) Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā attīstīts gan kā tiesību uz taisnīgu elements, gan kā diskriminācijas aizlieguma būtiska sastāvdaļa. [99] Turklāt būtiski ir tas, ka perspektīva sasniegt taisnīgu tiesas procesa iznākumu ir lielāka procesuālās līdztiesības apstākļos, jo pusēm ir vienlīdzīgas iespējas sagatavot un prezentēt savus argumentus un tādējādi ietekmēt lēmuma pieņēmēju. [100]

Šī ideja Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā tikusi attīstīta kopš 1993. gada lietas Dombo Beheer B.V. pret Nīderlandi [101], kurā tika atzīts:

«Attiecībā uz tiesvedību, kurā ir iesaistītas pretējās [..] intereses, «pušu vienlīdzība» nozīmē, ka katrai pusei ir jādod saprātīga iespēja aizstāvēt savu pozīciju, tostarp pierādījumus, tādos apstākļos, kas viņu nenostāda ievērojami neizdevīgākā situācijā salīdzinājumā ar pretinieku» [102].

Šādu nepieciešamību Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzsvēra arī lietā Buluts pret Austriju. [103] Būtiski, ka arī Satversmes tiesa, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, ir norādījusi, ka pušu līdztiesības princips ir taisnīgas tiesas procesa neatņemams elements; pušu līdztiesība nozīmē to, ka 

«katrai tiesvedības pusei jānodrošina saprātīga iespēja izklāstīt savus argumentus [..] tādos apstākļos, kas to nenostāda būtiski sliktākā stāvoklī salīdzinājumā ar otru tiesvedības pusi». [104]

Tiesību literatūrā atzīts, ka jebkura nevienlīdzība, kas kaitē aizstāvībai, novedīs pie tiesību uz taisnīgu tiesvedību pārkāpumu neatkarīgi no tā, vai aizstāvība var pierādīt, ka tai ir nodarīts kaitējums. [105]

Tā kā valsts bauda iespējas izmantot ievērojamus procesuālos līdzekļus, kas izriet no tās izmeklēšanas tiesībām, vienlīdzība (līdztiesība) pieprasa, lai izmeklēšanas rezultāti tiktu darīti zināmi aizstāvībai. [106]

No procesuālās līdztiesības principa, konkretizējot Satversmes 92. panta pirmo teikumu, izriet arī noteikums, ka abām pusēm tajā skaitā arī kriminālprocesā un sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu – ir jābūt iespējai veidot argumentus, vadoties pēc viena un tā paša pierādījumu loka. [107]

Procesuālās līdztiesības princips tālāk konkretizējams kā kriminālprocesā sastopamais sacīkstes princips, kas saistāms ar tiesībām savlaicīgi uzzināt un komentēt visus oponenta iesniegtos pierādījumus un paustos apsvērumus. [108]Pušu sacīksti kā vienu no taisnīgas tiesas procesa elementiem uzsver arī Cilvēktiesību konvencijas 6. panta pirmā daļa: katrai pusei jābūt iespējai ne tikai darīt zināmus pierādījumus, kas nepieciešami viņu argumentu pamatošanai, bet arī zināt un komentēt visus otras puses pierādījumus vai apsvērumus. [109] Procesuālās vienlīdzības nodrošināšana gan apsūdzībai, gan aizstāvībai ir procesuālās kārtības pamatelements.

Kriminālprocesuālā izpratnē tiesības uz sacīksti nozīmē, ka pusēm tiek nodrošinātas līdzvērtīgas iespējas gan iepazīties apgalvojumiem un otras puses pierādījumiem, gan paust viedokli par tiem. [110] Turklāt apsūdzības uzdevums būtu atklāt aizstāvībai visus pierādījumus, kas viņu ir viņu rīcībā par vai pret apsūdzēto, proti, kas apstiprina vai, gluži pretēji, rada šaubas par personas vainīgumu. [111] 

Eiropas Cilvēktiesību tiesa nenoliedz, ka kriminālprocesā līdztekus var pastāvēt konkurējošas intereses: valsts drošība, liecinieku apdraudējuma risks, izmeklēšanas metožu aizsardzība iepretim tiesībām uz aizstāvību. [112] Tomēr šo interešu līdzās esība vēl nenozīmē to pārsvaru pār tiesībām uz aizstāvību. Nav noliedzams tas, ka kriminālprocesa efektivitāte pieprasa arī daļu informācijas kādu laika brīdi turēt slepenībā, novēršot iespēju traucēt jaunu pierādījumu ieguvi vai efektīvu lēmumu pieņemšanas procesu, tomēr tas nedrīkst liegt vai ierobežot tiesības uz aizstāvību. [113] 

Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai procesi par mantas konfiskāciju attiecas uz personas civilo (nevis kriminālo) tiesību un pienākumu noteikšanu Cilvēktiesību konvencijas 6. panta pirmās daļas izpratnē [114], tomēr Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir secinājusi, ka prasība par pušu līdzvērtīgu iespēju principa ievērošanu principā attiecas vienādi gan uz krimināllietām, gan civillietām. [115] Tāpēc jēdziena «iepazīties ar krimināllietas materiāliem» izpratnei ir izmantojami arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos izdarītie secinājumi attiecībā uz Konvencijas 6. panta trešās daļas «b» punktu, kas paredz –

«[i]kvienam, kas tiek apsūdzēts noziedzīgā nodarījumā, ir tiesības vismaz: [..] uz laiku un līdzekļiem, kas nepieciešami, lai sagatavotu savu aizstāvību».

Tādējādi būtisks tiesību uz taisnīgu tiesu elements un sacīkstes principa izpausme ir procesa dalībnieka tiesības piekļūt lietas materiālos esošajiem pierādījumiem, jo tiesības uz taisnīgu tiesu paredz personai tiesības iepazīties ar visiem lietā esošajiem pierādījumiem, kas var ietekmēt nelabvēlīga nolēmuma pieņemšanu, lai persona varētu pienācīgi īstenot tiesības uz aizstāvību. [116]

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā Garcia Alva pret Vāciju [117]ir uzsvērusi, ka efektīva aizstāvība ir iespējama vienīgi tad, ja personai un tās advokātam tiek nodrošināta pieeja informācijai – lietas materiāliem, kas pamato tā vai cita lēmuma pieņemšanu. [118] Tādējādi, ja personas tiesības pirmstiesas kriminālprocesa laikā iepazīties ar lietas materiāliem tiek ierobežotas vai liegtas tiktāl, ka tai nav efektīvu iespēju pret to vērstos argumentus vispār atspēkot, ir atzīstams, ka ar šādu regulējumu tiek atņemts kodols vienam no tiesību uz taisnīgu tiesu elementiem. 

Eiropas Cilvēktiesību tiesa, vērtējot šādu situāciju, ir norādījusi, ka personai ir jānodrošina pietiekamas iespējas iepazīties un zināt jebkurus apgalvojumus un to pamatā esošos pierādījumus, piemēram, izmeklēšanas un citu institūciju veiktās izmeklēšanas rezultātus. [119] Lai aizstāvības veikšana būtu efektīva, nav pieļaujams kavēt apsūdzētā tiesības iegūt attiecīgo lietas dokumentu kopijas un veikt un izmantot jebkādas piezīmes [120]. 

Spriedumā lietā Moisejevs pret Krieviju Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzsvēra, ka neierobežota piekļuve lietas materiāliem un jebkādu piezīmju neierobežota izmantošana, tostarp vajadzības gadījumā iespēja iegūt attiecīgo dokumentu kopijas, ir svarīgas taisnīgas tiesas garantijas. [121]

Sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu procesa dalībnieka tiesības piekļūt lietas materiālos esošajiem pierādījumiem, tātad – tiesības īstenot tiesību uz taisnīgu tiesu vienu no elementiem –, tiek ierobežotas ar Kriminālprocesa likuma 627. panta ceturtajā daļā ietverto norādījumu, ka

                  «[p]rocesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietā esošie materiāli ir izmeklēšanas noslēpums».

Nepieciešamība šos materiālus klasificēt par «izmeklēšanas noslēpumu» atsevišķos juridiskās prakses materiālos tiek pamatota ar argumentu, ka informācija, kas atrodas lietas materiālos, var atklāt pamata kriminālprocesā esošo materiālu saturu, piemēram, liecinieku vārdus, sniegto liecību saturu, izmeklēšanas virzienu, tādējādi apdraudot pamatprocesa virzību un kriminālprocesa mērķa sasniegšanu. [122]

Būtisku secinājumu par «izmeklēšanas noslēpuma» relatīvo juridisko iedabu sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu paudis Juris Stukāns, uzsverot, ka

«[..] ir pamats apšaubīt, vai izmeklēšanas noslēpums var kalpot par pamatojumu turpināt ierobežot personai tiesības zināt pierādījumus, uz kuriem balstās secinājumi par mantas noziedzīgu izcelsmi vai saistību ar noziedzīgu nodarījumu» [123], 

jo 

«[..] uzsākot procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, izslēdzot visas sapratīgās šaubas, ir pierādīts, ka manta ir noziedzīgi iegūta. Tāpēc personām vairs nav iespēju ietekmēt jau iegūtos un nostiprinātos pierādījumus» [124]. [pārstāvības izcēlumi]

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē vairākkārt uzsvērts, ka izmeklēšanas efektivitātes nolūkos, nenoliedzami, var būt nepieciešams daļu informācijas turēt noslēpumā, lai novērstu to, ka aizdomās turētie varētu radīt šķēršļus jaunu pierādījumu ieguvei, tomēr šī mērķa īstenošana nav veicama uz aizstāvības rēķina. [125]

Savukārt Satversmes tiesa uzsvērusi, ka piekļuve lietas materiāliem nodrošināma tiktāl, ciktāl «šāda piekļuve neapdraud citu personu pamattiesības, sabiedrības intereses un netraucē kriminālprocesa mērķa sasniegšanu». [126] Tas nozīmē, ka kriminālprocesa efektivitāte nav un nevar būt prevalējošais faktors procesā, vēl jo vairāk – tiesību uz aizstāvību ierobežošana nav pieļaujama, attaisnojot to ar efektivitātes atrunu, ignorējot tiesību uz taisnīgu tiesu tvērumu un personai piešķirtās garantijas. Vienlaikus būtiski uzsvērt, ka Satversmes tiesa «izmeklēšanas noslēpumu» neatzīst par universālu pamatu tam, lai pirmstiesas kriminālprocesā personai tiktu atteikta piekļuve visiem lietas materiāliem. [127] 

Tas savulaik ticis atzīmēts arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā, lietā Miķelsons pret Latviju uzsverot

«[..] izmeklēšanas noslēpuma būtisko nozīmi izmeklēšanas efektivitātes nodrošināšanā tās sākumstadijā, tomēr Tiesas ieskatā izmeklēšanas lietas materiāliem, ar kuriem tiek pamatota pirmstiesas apcietinājuma piemērošanas nepieciešamība, būtu jābūt savlaicīgi pieejamiem arī aizstāvības pusei» [128].

Arī tiesībsarga ieskatā piekļuve materiāliem, ko ierobežo «izmeklēšanas noslēpuma» plašā, vairumā gadījumu nepamatotā piemērošana, procesos par noziedzīgi iegūtu mantu personām tomēr būtu nodrošināma. [129] Dr. iur. Sandra Kaija uzsvērusi, ka, izpaužot «izmeklēšanas noslēpumu», ir jāizvērtē iespējamais risks, ka jau iegūtie pierādījumi 

«[..] varētu tikt zaudēti vai iznīcināti, ka liecinošās personas varētu tikt prettiesiski ietekmētas vai ka persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, varētu izvairīties no pirmstiesas procesa un tiesas [..]» [130].

Dr. iur. Ārija Meikališa norādījusi, ka, lai Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas sevišķā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu kārtībā persona varētu aktīvi piedalīties pierādīšanā, tai jābūt iespējai ne tikai iesniegt savus pierādījumus, bet arī atspēkot oponenta norādes, taču «izmeklēšanas noslēpuma» dēļ persona, kuras intereses attiecīgais process skar, var netikt iepazīstināta ar materiāliem, kas ir pamatā viņai nelabvēlīga nolēmuma pieņemšanai. [131]

Apkopojot minēto, norādāms, ka liegums iepazīties ar procesa virzītāja iesniegtajiem pierādījumiem, kas tiek pamatots ar «izmeklēšanas noslēpumu», ir saprotams nevis kā vispārējs aizliegums pirmstiesas procesā izsniegt krimināllietas materiālus, bet gan ir vērsts uz kriminālprocesa mērķa sasniegšanu. Proti, tas dod iespēju procesa virzītājam izlemt, vai lietas materiālu izsniegšana konkrētajā brīdī un konkrētajai personai nekaitē izmeklēšanas interesēm, un vajadzības gadījumā atteikt materiālu izsniegšanu. Tomēr materiālu neizsniegšana kriminālprocesā nevar būt pašmērķis – ja materiālu izsniegšana neietekmē procesa sekmīgu virzību, tad to neizsniegšanai nav pamata. [132]

Mēģinot rast samēru starp «izmeklēšanas noslēpuma» iespējamo aizsardzības nepieciešamību kriminālprocesā un kriminālprocesā iesaistītās personas tiesībām uz taisnīgu tiesu, kura elements ir tiesības iepazīties ar visiem lietā esošajiem pierādījumiem, kas var ietekmēt nelabvēlīga nolēmuma pieņemšanu, [133] personai ir nodrošināma pieeja lietas materiāliem, vienlaikus ievērojot prasību, ka šāda informācijas paušana nenodara būtisku kaitējumu citu personu tiesībām (kā, piemēram, sensitīvi personas dati, komercnoslēpums) vai izmeklēšanas interesēm. [134]

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka 

«[..] izmeklēšanas noslēpuma aizsardzība, no vienas puses, ir vērsta uz kriminālprocesa interešu aizsardzību, paredzot un novēršot riskus slēpt, iznīcināt vai viltot potenciālus pierādījumus, kā arī novēršot slepenu norunu (piemēram, apsūdzēto starpā) risku, bet, no otras puses, izmeklēšanas noslēpuma aizsardzība ir vērsta uz aizdomās turētā interesēm, īpaši no nevainīguma prezumpcijas aspekta un, vispārīgāk, viņa vai viņas personiskās attieksmes un interešu aizsardzības konkrētajā kriminālprocesā. Tāpat izmeklēšanas noslēpums ir attaisnojams ar nepieciešamību aizsargāt brīva (neatkarīga) viedokļa veidošanu un lēmuma pieņemšanu tiesvedības ietvaros» [135].

Būtiski ir arī tas, ka potenciāli vēl tikai gaidāmu Kriminālprocesa likuma grozījumu izstrādes materiālos patlaban jau ir rodami secinājumi, ka

«[..] nav pieļaujams, ka tiesa pieņem lēmumu par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu, pamatojoties uz tādiem pierādījumiem, kas nav pieejami lietas dalībniekiem [..]» [136].

Ievērojot minētos apsvērumus un konkretizējot Satversmes 92. panta pirmā teikuma saturu, ir atzīstams, ka kriminālprocesā sacīkstes princips un tiesības iepazīties ar lietas materiāliem ir būtiskas tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas, kas jānodrošina iespēja iepazīties apgalvojumiem un otras puses pierādījumiem, gan paust viedokli par tiem.

[ 4.2.3 ] Pierādīšanas institūts kā tiesību uz taisnīgu tiesu elements

Pierādīšanas institūts un tā tiesiskie aspekti ietilpst Satversmes 92. panta pirmajā teikumā nostiprināto tiesību uz taisnīgu tiesu garantiju lokā. [137]

Kriminālprocesa likumā, kura Apstrīdētās normas ir Pieteikuma centrālais vērtējuma objekts un tādējādi Pieteikumā aplūkotie jautājumi ir vērtēti atbilstoši kriminālprocesuālo pierādījumu izpratnei, ir iedibināta stingrā pierādījumu sistēma, kas nozīmē izsmeļošu tiesisko regulējumu par pieļaujamajiem pierādījumu veidiem un reglamentētu pierādījumu procesuālo formu, tajā skaitā – ieguves kārtību. [138] Tāda kārtība – stingrā pierādījumu sistēma – skaidrojama ar apstākli, ka pierādījumi ir vienīgie procesuālie «ieroči», ar kuru palīdzību iespējams pamatot savu prasījumu, tādēļ par to novērtēšanas kritērijiem ir jābūt vienotai izpratnei. [139] Profesors Arturs Liede pierādījumu novērtēšanu savulaik definēja kā domāšanas un spriešanas norisi, kurā tiek atklāta pierādījumu vērtība un nozīme lietā. [140]

Patiesības noskaidrošana kriminālprocesa ietvaros nevar būt pašmērķīga, tādējādi uzsverot jebkādu prettiesisku līdzekļu izmantošanas nepieļaujamību un prasību ievērot cilvēktiesību normas, kas tiesiskumu ietver procesuālajā likumā precīzi un skaidri. [141]

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 127. panta pirmo daļu: 

«Pierādījumi kriminālprocesā ir jebkuras likumā paredzētajā kārtībā iegūtas un noteiktā procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, kurus kriminālprocesā iesaistītās personas savas kompetences ietvaros izmanto pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo apstākļu esamības vai neesamības pamatošanai».

Doktrīnā norādīts, ka pierādījumi ir pierādīšanā izmantojamie fakti un ziņas par šiem faktiem. [142]

Kriminālprocesa likuma 127. panta otrajā daļā minēts, ka

«[k]riminālprocesā iesaistītās personas kā pierādījumus var izmantot tikai ticamas, attiecināmas un pieļaujamas ziņas par faktiem» [pārstāvības izcēlums].

Tādējādi, lai ziņas par faktiem varētu izmantot pierādīšanā, tām jāatbilst Kriminālprocesa likuma 127. panta otrās daļas prasībām, tas ir, tām jābūt attiecināmām, pieļaujamām un ticamām. Sākotnēji loģiskā secībā tiek izvērtēta pierādījumu attiecināmība, jo, ja kaut kādas ziņas uz lietu neattiecas, tām nav nozīmes, neatkarīgi no tā cik procesuāli kvalitatīvas un ticamas tās ir, jo tās saturiski neko nepieciešamu lietā nepierāda. 

Ja ziņa ir attiecināma, nākamā tiek izvērtēta pieļaujamība, kas ir pierādījuma procesuālās formas (kvalitātes) pazīme. Ja pierādījums tiek atzīts par nepieļaujamu, tad tas nevar tikt izmantots pierādīšanā pat tad, ja tas ir attiecināms un ticams. Kā pēdējā tiek izvērtēta ticamības pazīme. [143]

Pierādījumu pieļaujamības tiesiskais regulējums savukārt ir katras valsts iekšējas izvēles jautājums. Pat tad, kad pierādījumu ieguvē pārkāptas cilvēktiesības, to pieļaujamības izvērtējums atstājams valstu ziņā. [144] Latvijā pierādījumu absolūtās nepieļaujamības gadījumi minēti Kriminālprocesa likuma 130. panta otrajā daļā un ir saistāmi ar neatļautu metožu pielietošanu, neatbilstošu ziņu ieguves subjektu, īpaši normā norādītu pārkāpumu izdarīšanu vai kriminālprocesa pamatprincipu pārkāpumu.

Savukārt ierobežota / nosacīta ziņu pieļaujamība ir gadījumos, kad: 1) pieļautie pārkāpumi to ieguvē nav tik būtiski, lai izsauktu absolūto nepieļaujamību, 2) pieļautie procesuālie pārkāpumi ir nebūtiski, 3) pieļautie procesuālie pārkāpumi var tikt novērsti, 4) pieļautie procesuālie pārkāpumi nevarēja ietekmēt iegūto ziņu patiesumu un 5) ziņu ticamību (precīzāk gan būtu teikt patiesumu) apstiprina pārējās procesā iegūtās ziņas. [145]

Gadījumā, ja tiesai rodas šaubas par kāda pierādījuma pieļaujamību, tad tiesai šāda šaubu esamība ir norādāma nolēmumā, kā arī jānorāda tas, ka tiesa ir novērsusi šaubas par to, ka pierādījumi ir pieļaujami. Tiesai jāvērtē katra iesniegtā pierādījuma attiecināmība, pieļaujamība un ticamība, kā arī jāvērtē, kā šis pierādījums ietekmē lietas iznākumu. [146]

Būtisks, kas pierādīšanas normu, tajā skaitā – Apstrīdēto normu – konstitucionalitātes aspektā jāvērtē, ir jautājums par brīdi, kurā tiesai likumdevējs piešķir kompetenci pierādījumu vērtēšanu veikt. Kriminālprocesuālā noregulējuma sistēma uzskatāmi parāda, ka šādas funkcijas tiesai ir vienīgi brīdī, kad tā kļūst par procesa virzītāju tajā procesuālajā stadijā, kad ticis pabeigts pirmstiesas kriminālprocess. Savukārt sevišķais process par noziedzīgi iegūtu mantu, kas noris pirmstiesas kriminālprocesa stadijā, neatzīst tiesnesi kā procesa virzītāju ar pierādījumu pārbaudes kompetenci. Vēl jo vairāk – Pieteikumā tālāk ir analizēts, ka likumdevējs izraudzījās no Kriminālprocesa likuma izslēgt 629. panta ceturto daļu, kas savulaik tiesai sevišķajā procesā tādu kompetenci piešķīra. Tādējādi konstatējams, ka prasība par pierādījumu iesniegšanu, svēršanu un vērtēšanu, lemjot par mantas noziedzīgumu, ir formāla un deklaratīva, nesniedzot personai – [pers. A] – nepieciešamo aizsardzību, lai varētu taisnīgā tiesas procesā aizstāvēt savas tiesības uz īpašumu.

Par pierādījuma pieļaujamības lomu tiesībām uz taisnīgu tiesu izvērtēšanā ir vairākkārt norādījusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, vēršot uzmanību uz to, lai secinātu, vai tiesvedība kopumā ir bijusi godīga un taisnīga, ir svarīgi noskaidrot, vai ir tikušas ievērotas tiesības uz aizstāvību. It īpaši uzsvērta nepieciešamība pārbaudīt, vai pieteikuma iesniedzējam bija dota iespēja apstrīdēt pierādījumus un to izmantošanu, kā arī vērtējams ir tas, vai pierādījumiem bija izšķirošā loma lietas iznākumā. Jautājums, uz kuru šādā gadījumā ir jāatbild, ir, vai tiesvedība kopumā, ieskaitot veidu, kādā pierādījumi iegūti, ir taisnīga. [147]

Kriminālprocesa likuma 128. panta trešajā daļā norādīts, ka 

«[n]evienam no pierādījumiem nav iepriekš noteikta augstāka ticamības pakāpe nekā pārējiem pierādījumiem».

Tiesību doktrīnā norādīts, ka iepriekš noteiktas augstākas ticamības pakāpes nenoteikšana nevienam no pierādījumiem nozīmē, ka visi pierādījumi sākotnēji vērtējami kā vienādi ticami. [148] Turklāt viens pats pierādījums nevar tikt pilnvērtīgi izvērtēts no tā ticamības viedokļa. Pierādījumu ticamība skatāma tikai to kopsakarā ar citiem pierādījumiem.» [149]

Ticamība pierādīšanas teorijā tiek uzsvērta kā patstāvīga pierādījumu pazīme, kas atspoguļo konkrēta pierādījuma patiesumu. [150] Tādējādi, vērtējot kritēriju «ticamība», vienlaikus ir jāņem vērā tā saistība gan ar objektīvo realitāti jeb pierādījuma patiesumu, gan subjektīviem uzskatiem un pārliecību jeb ticamību šaurākā nozīmē. [151]

Kriminālprocesa ietvaros normatīvais noregulējums nerada dabisku līdzsvaru starp pusēm, bet apņemas sekot, lai apsūdzētais netiktu notiesāts bez nozīmīgām garantijām, viena no kurām ir pierādīšanas nastas uzlikšana un prasība pēc augsta pierādīšanas standarta. [152] Tādējādi viens no pierādīšanas teorijas būtiskākajiem jautājumiem ir pierādīšanas mērķis un standarts. Par pierādīšanas mērķi tiesību zinātnē uzskata patiesības pierādīšanu – tās noskaidrošanu un izzināšanu, balstoties uz objektīviem kritērijiem. [153] 

Savukārt pierādīšanas standarts attiecas uz to pakāpi, kādā jātiek īstenotai pierādīšanas nastai, jeb līmeni, kādā pierādīšanas subjektam ir jāveic pierādīšana. [154] Tādējādi pierādīšanas standarts raksturojams kā pārliecības vai iespējamības līmenis, ko pierādījumiem jārada fakta izlēmēja prātā – līmenis, kādā fakta izlēmējs ar lietā iesniegto procesuālo pierādījumu starpniecību gūst pārliecību no tās strīdus puses, uz kuru gulstas pierādīšanas nasta. [155] Citviet tiesību doktrīnā atzīmēts, ka pierādīšanas standarts ir jēdziens, kas raksturotu līmeni, kādā faktam jābūt pamatotam ar pierādījumiem, lai to atzītu par pierādītu kriminālprocesā, savukārt pierādījumu pietiekamība ir pierādījuma kopuma raksturlielums, kas nepieciešams noteiktas procesuālas darbības veikšanai vai nolēmuma pieņemšanai. [156]

Pierādīšanā tiek izmantoti dažādi pierādīšanas standarti jeb ir pieļaujamas dažādas prasības pēc kāda fakta pierādītības līmeņa. Sākotnēji, lai noteiktu, kāds pierādīšanas standarts ir attiecināms, nepieciešams identificēt, kāds tieši pierādīšanas priekšmetā ietilpstošs fakts tiek pierādīts. Tādējādi pierādīšanas standarta jautājums nenoliedzami ir saistīts ar pierādīšanas priekšmeta un tajā esošu faktu pareizu identificēšanu. [157]

Nosakot pierādīšanas priekšmetā ietilpstošos faktus, būtiski ir šo tvērumu nedefinēt pārāk šauri, jo tādā gadījumā, kā skaidrots tiesību doktrīnā, nozīmīgi apstākļi konkrētā gadījuma izšķiršanai paliek nepierādīti, turklāt secinājumi par konkrētajiem apstākļiem netiek pamatoti ar pierādījumiem, bet gan ar pieņēmumiem. Minētais kriminālprocesuālās pierādīšanas gaitā nav pieļaujams un noved pie defekta šajā procesā. [158] Tādējādi sašaurināta pierādīšanas priekšmeta izpratne izraisa to, ka procesu veicošā amatpersona jeb pierādīšanas subjekts, uz kuru gulstas galīgais pierādīšanas pienākums, velta visu savu uzmanību pašam pierādīšanas galamērķim, no kā atkarīga lietas izmeklēšana, nevis vienlīdz izsvērti īsteno visu «izšķirošo faktu» pierādīšanu. [159]

Pierādījumu pietiekamība kā pierādījumu kopumam raksturīga pazīme savukārt ir atkarīga no virknes citu apstākļu. Proti, nepietiekams pierādījumu kopums ir konstatējams, ja: 

1)    par šauru noteikts pierādīšanas priekšmets un līdz ar to kāds no tajā tiesiski ietilpstošajiem faktiem nav pierādīts vispār un 

2)    pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie fakti ir apzināti pietiekami, taču pierādījumu kopums par tiem nav pietiekams, lai sasniegtu attiecināmo pierādīšanas standartu. [160]

Vienīgi pēc tam, kad ir pienācīgi identificēts pierādīšanas priekšmets, tas ir, pārbaudāmā tēze, ir iespējams pareizi noteikt izmantojamu pierādīšanas standartu un pārbaudāmās tēzes pamatotības līmeni jeb pierādījumu pietiekamību. 

Doktrīnā nepārprotami uzsvērts, ka patlaban Kriminālprocesa likums atzīst tikai divus pierādīšanas līmeņus jeb standartus – «ārpus saprātīgām šaubām» un «iespējamības pārsvars», turklāt 

«[..] iespējamības pārsvara standarts attiecināms tikai uz tiem apstākļiem, kas izriet ārpus personas «apsūdzības», tas ir, uz t.s. prezumēto noziedzīgo mantu» [161] [pārstāvības izcēlums].

Būtiski, ka pierādīšanas standarts «iespējamības pārsvars» ir atzīstams par civilo tiesību pierādīšanas standartu, kas nozīmē, ka apstāklis tiek pierādīts, ja tas, visticamāk, atbilst iesniegtajiem pierādījumiem. [162]

Pierādīšanas teorijai veltītajā doktrīnā uzsvērts, ka pierādīšanas standarts «ārpus saprātīgām šaubām» nav attiecināms uz aizstāvību pat gadījumos, kad uz to pārnesta pierādīšanas nasta. [163] Šāds uzskats sakņojas viedoklī, ka sistēmiska pierādīšanas pienākuma vērtēšana kriminālprocesuālajā noregulējumā nepārprotami par pierādīšanas pamatpienākuma subjektu uzskata tikai tās personas, kas minētas Kriminālprocesa likuma 126. panta otrajā daļā:

«[p]ierādīšanas pienākums pirmstiesas kriminālprocesā ir procesa virzītājam, bet tiesā – apsūdzības uzturētājam» [164] [pārstāvības izcēlums].

Pierādīšanas teorijā, raksturojot jēdzienu «pierādīšanas pienākums», tam atzīta divējāda izpratne: [165]

1)    galīgais pierādīšanas pienākums jeb lietas izlēmēja pārliecināšanas pienākums. Citviet tas dēvēts par galanolēmuma pamatošanas pienākumu [166]– kā pieņemto lietas risinājuma galanolēmuma pamatošana, kur pierādīšanas pienākums attiecināms uz procesa virzītāju; 

2)    paziņošanas pienākums norādīt uz kādiem apstākļiem vai iniciēt kāda jautājumu izskatīšanu. Citviet tas raksturots kā pierādīšanas nasta [167]– ieinteresēto procesa dalībnieku pienākums pierādīt apgalvojumus, uz kuriem pamatojoties, tie lūdz pieņemt vēlamu lietas risinājuma galanolēmumu.

Lai gan jēdziens «pierādīšanas nasta» varētu šķist pašpaskaidrojošs jēdziens, tiesību zinātnē attīstīts viedoklis, ka to veido divi autonomi elementi: [168]

–      pārliecināšanas nasta jeb galīgā pierādīšanas nasta, tas ir, pierādīšanas nasta šaurākā nozīmē;

–      pierādījumu iesniegšanas nasta.

Pārliecināšanas nastas procesuālā daba ir tāda, ka tas ir ar likumu uzlikts pienākums pierādīt strīdus faktus, turklāt šī nasta tiek īstenota tad, kad lietā ir (ir uzklausīti, pārbaudīti) visi pierādījumi. Pārliecināšanas nastu var definēt kā tribunāla pārliecināšanas par strīdus lietai nozīmīga fakta patiesumu vai pietiekamu iespējamību nastu, kas tiek īstenota, pamatojoties uz visiem lietā esošajiem pierādījumiem un nepieciešamā pierādīšanas standarta robežās. [169]

Savukārt pierādījumu iesniegšanas nastas procesuālais raksturs ir nevis pierādīt strīdus faktu, bet gan izraisīt strīdus lietu. [170]

Pierādīšanas pienākuma un dažkārt arī līmeņa kontekstā vienmēr jāatceras arī jautājums par nepieciešamību ievērot konstitucionālo nevainīguma prezumpcijas principu, kas cita starpā paredz tiesības tikt uzskatītam par nevainīgu, līdz vainīgums nav konstatēts likumā noteiktā kārtībā. Personai nekad nevar uzlikt par pienākumu pierādīt savu nevainīgumu, līdz ar to dažādu prezumpciju ietveršana, pierādīšanas pienākumu pārnešana u. tml., lai gan nav neiespējama, ir ļoti rūpīgi jāizvērtē. [171] Dažkārt par nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu var atzīt pat darbības, kas notiek ārpus kriminālprocesa, nemaz nerunājot par dažādiem konstatējumiem kriminālprocesā. [172]

Nevainīguma prezumpcijas aizsardzība tādējādi ir uzdevums, kas galvenokārt īstenojams kriminālprocesu veicošajai amatpersonai – galvenajam kriminālprocesuālās pierādīšanas subjektam.

Kriminālprocesā par pierādīšanas subjektiem ir uzskatāmas visas kriminālprocesā iesaistītās personas, kurām ar šo likumu uzlikts pienākums vai piešķirtas tiesības veikt pierādīšanu. [173] Pierādīšana apzīmē tādas darbības, kas vērstas uz pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo apstākļu (faktu) esamības vai neesamības pamatošanu. [174] Turklāt – par pierādīšanu ir atzīstama tikai tāda uz pamatošanu vērsta darbība, kuras gaitā kā pamatošanas līdzekļi tiek izmantoti kriminālprocesuālie pierādījumi. [175] Citiem vārdiem – pilnvērtīgu pierādīšanu var īstenot tikai tas kriminālprocesuālās pierādīšanas subjekts, kurš pamato apgalvojumu par pierādīšanas priekšmetā ietilpstošiem faktiem, izmantojot procesuālos pierādījumus, tas ir, noteiktā procesuālā formā nostiprinātas ziņas par faktiem. [176] 

Kriminālprocesuālās pierādīšanas subjektu izpratne ļauj secināt, ka kriminālprocesā noteiktos apstākļos ir pieļaujama arī pierādīšanas nastas pārnešana jeb pierādīšanas pienākuma uzlikšana pretējai pusei. Šāda rīcība ir procesuāls līdzeklis, kas nozīmē, ka tad, ja persona apšauba (nepiekrīt) ar likumu prezumētu faktu (piemēram, pieņēmumu, ka īpašums iegūts nelikumīgi), tai jānorāda šādu šaubu pamats vai jāpierāda pretējais, vienlaikus ielāgojot – personas vainas pierādīšana noziedzīgā nodarījumā joprojām ir apsūdzētājapienākums. [177]

Līdztekus aplūkotajiem pierādīšanas institūta elementiem nozīmīga loma piemīt arī pierādīšanas robežu noteikšanai. Doktrīnā uzsvērts, ka pierādīšanas robeža nosaka līdzekļus pierādīšanas mērķa sasniegšanai, proti, pierādīšanas robežas nosaka pierādīšanas apjomu tādā veidā, lai pierādījumu kopums no kvalitatīvās puses nodrošinātu nepieciešamo katra pierādīšanas priekšmetā ietilpstošā elementa noskaidrošanu. [178]

Būtiski, ka pierādīšanas robeža neraksturo līdzekļus, ar ko pierādīšanas mērķis var tikt sasniegts un kas ir izmantojami, bet gan apzīmē veicamās darbības ietvarus katrā konkrētā kriminālprocesā. [179] Kļūda, nepareizi identificējot pierādīšanas robežas, noved pie tā, ka sekmīgi nav iespējams sasniegt pierādīšanas mērķi, tādējādi pārkāpjot personai piemītošās procesuālās pamattiesības, kas atzīstamas par Satversmes 92. pantā nostiprināto tiesību uz taisnīgu tiesu atvasinājumu un konkretizējumu kriminālprocesuālo tiesību jomā. [180] Lai nepieļautu personas tiesību aizskārumu, identificējot pierādīšanas robežas, ir jānosaka pierādīšanas priekšmets konkrētā lietā un faktisko ziņu saistība ar pietiekamību izvirzītā pierādīšanas standarta prasību izpildei. [181]

Ievērojot iepriekš izklāstītos apsvērumus, Satversmes 92. pantā nostiprināto tiesību uz taisnīgu tiesu konkretizācijas rezultātā ir nosakāmas pierādīšanas institūta pamatprasības, kas kriminālprocesā izpaužas kā stingrā pierādījumu sistēma. 

a. Prezumpcijas kā pierādīšanas institūta elements

Demokrātiskā tiesiskā valstī likumdevējam nav liegts likumā ietvert prezumpciju par kādiem faktiskiem apstākļiem, kas savukārt norāda uz kādas personas vai personu grupas vainu vai atbildību. [182] Kontinentālās Eiropas kriminālprocesa doktrīnā tiek izdalīti divi prezumpciju veidi: likuma prezumpcija un fakta prezumpcija. [183] Tādējādi apstāklis, ka kriminālprocesā, kurā kā pamatprincips ir nostiprināta nevainīguma prezumpcija, par prettiesisku pati par sevi nav atzīstama fakta un legālo prezumpciju pastāvēšana, ir moderna kriminālprocesa neatņemama sastāvdaļa. [184] Būtiski, ka arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi par iespējamu un pieļaujamu, ka kriminālprocesā tiek izmantots tāds tiesību institūts kā fakta legālā prezumpcija. [185]

Latvijā likumdevējs, pieņemot Kriminālprocesa likuma 125. pantu un laika gaitā to pilnveidojot, ir izraudzījies šo tiesību normu kopumu dēvēt par «Fakta legālo prezumpciju». Respektējot likumdevēja izvēli izraudzīties šādu vārdisko ietērpu, [pers. A] pārstāvība tomēr uzskata par vajadzīgu uzsvērt, ka, mēģinot izprast šī tiesību institūta nozīmi Latvijas tiesību sistēmā un kriminālprocesā, galvenā uzmanība pievēršama prezumpciju saturam un jēgai, nevis nosaukumam, kādu tai piešķīris likumdevējs. 

Likuma prezumpcijas gadījumā ir uzskatāms, ka, ja viena puse pierāda kādu noteiktu faktu (parasti to sauc par primāro jeb sākotnējo faktu), tad cits fakts (to sauc par prezumēto) arī tiek uzskatīts kā pierādīts, ja vien šī prezumpcija netiek atspēkota no otras puses jeb, citiem vārdiem sakot, ja otra puse nepierāda pretēja fakta esamību. [186] Tādējādi atzīstams, ka pēc savas patiesās jēgas un satura Apstrīdētā norma Nr. 1 ir uzskatāma par likuma prezumpciju, kuru jābūt iespējamam atspēkot. Ja likumdevējs, nosakot tādu prezumpciju, kāda ir Apstrīdētā norma Nr. 1, neparedz tiesiskus, efektīvus un personai viegli pieejamus mehānismus atspēkošanas īstenošanai, tad tāda norma ir atzīstama par antikonstitucionālu, jo pārkāpj likumdevēja rīcības brīvību.

Savukārt kāda fakta prezumpcija izpaužoties tādējādi, ka tiesību normā tiek nostiprināts pieņēmums par konkrētu faktu un šis fakts valstij nav jāpierāda, tomēr fakta legālā prezumpcija nav absolūta. [187] Turklāt fakta legālā prezumpcija nekādos apstākļos nevar pārtapt vainas prezumpcijā. [188]

Atšķirība starp fakta prezumpciju un likuma prezumpciju ir apstāklis par pierādīšanas nastas pārnešanu, proti, fakta prezumpcijas jeb praesumptiones legis et de lege [189] gadījumā tās efekts nekādā gadījumā nav pierādījumu nastas pārnešana. [190]

Vienlaikus tiesību zinātnē strikti uzsvērts arī tas, ka fakta legālajām prezumpcijām jābūt saprātīgām un samērīgām, atspēkošanai viegli pakļaujamām, jo tikai tādā kārtā to esamība nenonāk pretrunā ar nevainīguma prezumpcijas būtību un pastāvēšanas mērķi. [191] Jebkurai likumā paredzētai prezumpcijai ir uz kaut ko jābalstās, piemēram, uz dzīves pieredzi, kādā citā juridiskā procesā konstatētajiem faktiem vai likumsakarībām. [192] Proti, lai uz kādu konkrētu gadījumu būtu iespējams attiecināt likumā noteikto fakta legālo prezumpciju, jābūt noskaidrotiem tādiem faktiem, kas pamato attiecīgās prezumpcijas attiecināšanu uz konkrēto gadījumu, jo

«prezumpcijas [..] attiecināmas uz situāciju, kad kāds fakts tiek prezumēts kā pastāvošs tāpēc, ka pastāv kāds cits fakts (prezumpcija izriet no citiem, pierādītiem faktiem)» [193] [pārstāvības izcēlums].

Tādējādi atzīstams, ka jebkādas atkāpes no nevainīguma prezumpcijas vai tās izpausmju būtiska samazināšana, ieskaitot pierādītības prasību samazināšanu, rada būtisku risku, ka smagās un personu dzīvi dažnedažādos veidos ietekmējošās krimināltiesiskās sekas var tikt attiecinātas uz personu, kura nemaz nav izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Tas savukārt var novest pie paša tiesiskuma un izrietoši uzticības tiesiskumam mazināšanas. [194] 

Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzīst, ka personas tiesības tikt uzskatītai par nevainīgu un likt apsūdzībai pierādīt pret to vērstos apgalvojumus nav absolūtas, vienlaikus uzsverot, ka fakta legālās prezumpcijas esībai demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskajā sistēmā ir vairāki priekšnoteikumi, proti, valsts 

«[..] šo prezumpciju piemēro saprātīgi, ņemot vērā tās piemērošanas riskus un saglabājot privātpersonai tiesības uz aizstāvību.» [195] [pārstāvības izcēlumi]

Pielietojot jebkādas legālās prezumpcijas, būtiskākā tiesību uz taisnīgu tiesu garantija ir pamatnostādne, ka ikvienai likumā iekļautajai prezumpcijai ir jābūt samērojamai ar nevainīguma prezumpciju, proti, neviena no prezumpcijām ne likumā, ne praktiskā izpildījumā nevar būt tāda, pēc kuras persona bez pierādīšanas tiek uzskatīta par vainīgu. [196]

Ja kriminālprocesā tiek izmantota legālā prezumpcija, tas nekādā situācijā nevar nozīmēt, ka persona ab initio ir uzskatāma par vainīgu konkrētu darbību izdarīšanā, ja vien nepierāda pretējo. [197] Šāds secinājums pamatojams apstāklī, ka

«[n]evainīguma prezumpcijas konstitucionālais rangs izslēdz tiesisku iespēju piemērot legālo prezumpciju ar vainīguma prezumēšanas sekām» [198] [pārstāvības izcēlumi].

Tiesību zinātnē pausts viedoklis, ka tikai tāds fakta legālās prezumpcijas regulējums var izturēt proporcionalitātes un saprātīguma pārbaudi, kas

«1) dod visas iespējas apsūdzētajam atspēkot fakta legālo prezumpciju, radot saprātīgas šaubas par attiecīgo faktu;

2) nekādā veidā neaprobežo aizstāvības tiesības;

3) neraugoties uz prezumpciju, saglabā tiesas pienākumu veikt pierādījumu pārbaudi;

4) noteic, ka prezumpcijas ieviešanai jābūt pamatotai ar apsvērumu, ka prezumpcijas trūkuma gadījumā valsts apsūdzības uzturētājam būtu objektīvi nesamērīgas grūtības pierādīt prezumējamo faktu parastajā kārtībā;

5) paredz, ka jebkāda iejaukšanās nevainīguma prezumpcijas darbības sfērā, izmantojot legālo prezumpciju, pieļaujama tikai pēc rūpīgas katras konkrētās lietas faktu un apstākļu analīzes.» [199]

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā nav izpalicis vērtējums par nevainīguma prezumpcijas un fakta legālās prezumpcijas savstarpējo konfliktu. [200] Lietā Salabiaku pret Franciju Eiropas Cilvēktiesību tiesa sniedza fundamentāli būtisku prasību, kas ievērojama fakta legālās prezumpcijas piemērošanas gadījumā:

«Fakta un likuma legālās prezumpcijas darbojas katrā tiesību sistēmā. Konvencija neaizliedz šādas prezumpcijas principā. Tomēr Konvencija prasa Dalībvalstīm šajā sakarā ievērot noteiktus limitus krimināltiesību sfērā. [..] Ja nacionālie normatīvie akti atņemtu tiesai reālu spēju vērtēt pierādījumus prezumpcijas piemērošanas gadījumos, tas atņemtu nevainīguma prezumpcijai tās saturisko jēgu. Konvencijas 6. panta otrās daļas regulējums līdz ar to nav vienaldzīgs pret fakta un likuma legālajām prezumpcijām krimināltiesībās. Tas prasa Dalībvalstīm prezumpciju ieviešanā īpaši ievērot samērīguma principu, izvērtēt, vai prezumpcijas noteikšana ir patiesi nepieciešama, un saglabāt efektīvas tiesības prezumpcijas atspēkošanā» [201] [pārstāvības izcēlumi].

Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā Janosevičs pret Zviedriju atzīmējusi, ka, piemērojot prezumpcijas kriminālprocesā, nepietiek ar saprātīgu robežu ievērošanu, bet ir izvērtējams, vai pierādīšanas pienākuma pārnešana ir attaisnojama, norādot, ka, lai panāktu taisnīgu līdzsvaru starp iesaistītajām interesēm, līdzekļiem ir jābūt proporcionāliem leģitīmajam mērķim, ko plānots sasniegt. [202]

Arī tiesību literatūrā ir uzsvērts, ka gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa, gan Satversmes tiesa ir attīstījusi praksi, ka fakta legālajai prezumpcijai likumā jābūt noteiktai expressis verbis un viennozīmīgi attiecināmai uz precīzi noteiktu gadījumu loku, jākalpo leģitīma mērķa labad, kā arī jāievēro līdzsvars starp iesaistītajām interesēm. [203]

Kā norādījusi profesore Dr. iur. K. Strada-Rozenberga, ikkatrā gadījumā izvērtējams, vai netiek aizskarta nevainīguma prezumpcijas būtība un pamatfunkcija, jo neapdomīgas likumdevēja rīcības rezultātā var tikt iedragāta personas aizsardzība pret pārmērīgu varas izmantošanu. [204]

Ievērojot minētos apsvērumus un konkretizējot Satversmes 92. panta pirmā teikuma tiesiskuma elementu – pierādīšanas institūtu –, ir atzīstams, ka Latvijas tiesiskajā sistēmā sastopamās fakta legālās prezumpcijas ir tiesiski pieļaujams un iespējams risinājums tiktāl, ciktāl tas attiecas uz precīzi noteiktu gadījumu loku, kalpo leģitīmam mērķim un ievēro samērīgumu. Nule kā minētie apsvērumi ir uzskatāmi par tiem tiesiskajiem priekšnosacījumiem, kas ierobežo likumdevēja rīcības brīvību, izraugoties normatīvajā regulējumā paredzēt jebkura veida prezumpcijas. (skat. sīk. 4.5. sadaļu).

b. Tiešuma princips un mutiskuma princips kā pierādīšanas institūta elements

Kontinentālās Eiropas kriminālprocesa doktrīnā izpratne, ka apsūdzības noteikšanai, pierādījumu noklausīšanai, uz kuriem balstīsies spriedums, kā arī apsūdzības un aizstāvības argumentu izklāstam ir jānotiek tiesneša priekšā, īstenojot taisnīgumu, nostiprināta vismaz kopš 19. gadsimta, tādējādi uzsverot, ka viens no taisnīgas tiesas principa autonomiem elementiem ir tiešuma un mutiskuma princips. [205]

Doktrīnā uzsvērts, ka tiešuma principa ievērošana prasa liecinieka vai cietušā klātbūtni, jo, tikai vērojot liecinātāju pašu, viņa izturēšanos un atbilžu veidu, pārbaudot viņa liecības jautājumu «krustugunīs», salīdzinot tās ar citiem pierādījumiem, var pietiekami pamatoti spriest par pierādījumu avota ticamību. [206]

Savukārt mutiskuma princips ir tiešuma principa garants, kas ļauj gūt pārliecību par pierādījumu īstumu, patiesumu un, galu galā, kopējo ticamību. [207]

Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā Delta pret Franciju norādījusi, ka vispārīgs tiesību uz taisnīgu tiesu princips ir tāds, ka pierādījumi ir jāpārbauda tiesas sēdē personas klātbūtnē, ņemot vērā un izsverot pretrunīgus argumentus, kā arī dodot iespēju sevi aizstāvēt un novērtēt pierādījumus. [208] Tādējādi sacīkstes princips kriminālprocesā izpaužas arī kā pienākums nodrošināt pušu procesuālo vienlīdzību un tiesiskumu, nodrošinot tiešuma un mutiskuma principu praktisko īstenojamību. [209]

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka taisnīguma princips ietver prasības, kas nepieciešamas taisnīgai lietu izskatīšanas procedūrai, un viena no šādām prasībām ir princips audiatur et altera pars. Tas nozīmē, ka abām procesa pusēm ir tiesības izklāstīt savu viedokli attiecīgajā jautājumā, tas ir, tiesības tikt uzklausītām izskatāmajā lietā. [210] Šīs tiesības, kā tiek atzīts tiesību doktrīnā, ir būtiskākais «taisnīguma» elements kriminālprocesā. [211] 

Savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka Cilvēktiesību konvencijas 6. panta trešās daļas «d» apakšpunktā nostiprināts specifisks garants tiesību uz personas uzklausīšanu nodrošināšanai, lai process noritētu taisnīgi. [212] Proti, sacīkstes principam piemīt būtiska loma taisnīguma nodrošināšanai, kuras ietvaros visiem pierādījumiem ir jābūt uzrādītiem, kā arī jānodrošina adekvāta un piemērota iespēja šos pierādījumus apstrīdēt. [213]

Tiesībām tikt uzklausītam, kas tiesību doktrīnā tiek raksturotas kā absolūta procesuālā garantija, [214] ir dažādi aspekti. Utilitāri praktiskā līmenī tas veicina lēmumu pieņemšanas kvalitāti, jo attiecīgās personas rīcībā būs informācija, kas attiecas uz lietu, un viņas viedoklis un argumenti var ietekmēt tiesvedības iznākumu. Turklāt no tiesiskuma viedokļa, kas arī ir saistīts ar demokrātijas principu, ir būtiski, lai lēmumu pieņemšanas procesā tiktu iesaistīti tie, kurus skar varas lēmums. [215] Līdztekus minētajam Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir uzsvērusi vēl citu pušu līdztiesības principa izpausmi – tiesības iegūt dokumentus, kas satur procesam svarīgas ziņas. [216]

Cilvēka cieņas koncepts prasa, lai indivīds nebūtu tikai procesa objekts, bet viņam ir jādod iespēja izteikties, pirms tiek pieņemts lēmums, kas skar viņa tiesības, proti, skartajam procesa dalībniekam dodama iespēja izteikt savu viedokli apmērā, kas ir samērīgs ar procesa priekšmetu un draudošās sankcijas smagumu. [217]

Kriminālprocesa ietvaros prasība nodrošināt līdzvērtīgus procesuālos ieročus [218] nozīmē, ka personai ir jābūt iespējai tiesas priekšā veikt aizstāvību apstākļos, kas to nenostāda nelabvēlīgākā stāvoklī nekā kriminālprocesu veicošo amatpersonu. Papildus tam šis princips paredz, ka pusei ir jābūt iespējai zināt un pēcāk komentēt jebkuru materiālu, kas ir iesniegts tiesā. Turklāt par taisnīgu tiesas sēdi krimināllietās uzskata tādu, ja personai ir tiesības personīgi ierasties tiesas sēdē un efektīvi piedalīties lietas norisē. [219]

Tiek norādīts, ka rakstveida process nenodrošina tiesai tiešu komunikāciju, saskarsmi ar apsūdzēto, cietušo, kā arī citiem lietas dalībniekiem. Turklāt attiecībā uz tiešuma un mutiskuma principu ir paredzēts, ka vismaz tādā tiesu instancē, kurā krimināllietas pamatā esošs jautājums tiek izskatīts pēc būtības [220] (t. i., izšķirošais jautājums nav «tīrs» tiesībjautājums, vai arī ar faktu izspriešanu saistīts jautājums nav balstīts tikai uz tehniskiem datiem, aprēķiniem), apsūdzētajai personai ir jāgarantē efektīva iespēja mutvārdu procesā piedalīties pierādījumu tiešā pārbaudē. [221]

Apkopojot minētos apsvērumus, Satversmes 92. panta pirmā teikuma konkretizācijas ceļā ir secināms, ka kriminālprocesa tiešuma un mutiskuma principi ir vērsti uz taisnīguma īstenošanu kriminālprocesā, kas sasniedzams, tiesai uzklausot pušu argumentus un pārbaudot pierādījumus. Ja likumdevējs izraugās tādu tiesisko regulējumu, kurā personai ir pienākums īstenot pierādīšanu vai kāda apgalvojuma / fakta atspēkošanu, tad nule kā atspoguļotais tiesību uz taisnīgu tiesu konkretizējums ir atzīstams par vēl vienu kritēriju, kas ierobežo likumdevēja rīcības brīvību. 

[ 4.2.4 ] Nullum crimen, nulla poena sine lege kā tiesību uz taisnīgu tiesu elements   

Atbilstoši Satversmes 1. panta tvērumam Latvija ir demokrātiska tiesiska valsts, kurā atbilstoši Satversmes 92. panta otrā teikuma saturam darbojas likuma vara, īstenojot vispārējo tiesību principu – nullum crimen, nulla poena sine lege –, kas nepieļauj cilvēka sodīšanu (plašākā izpratnē) bez likuma. Proti, atzīt personu par vainīgu un piemērot tai sodu var tikai sakarā ar tādu personas rīcību, kas saskaņā ar likumu ir atzīta par prettiesisku. [222]

Atklājot šī principa saturu, tiesību doktrīnā ir atzīts, ka sodīšanas nepieļaujamība bez likuma nodrošina ikvienam cilvēkam tiesības netikt atzītam par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, ja par to nebija paredzēta atbildība nodarījuma izdarīšanas brīdī. [223] Sodīšanas nepieļaujamība bez likuma ir vispāratzīts princips, kas darbojas krimināltiesību jomā, kura saturā ietilpst aizliegums atzīt par vainīgu bez likumiska (nacionālo vai starptautisko tiesību) pamata, aizliegums piemērot nelabvēlīgāku likumu (t. sk., sodu) ar atpakaļejošu spēku, pienākums piemērot labvēlīgāku likumu ar atpakaļejošu spēku, tiesības sodīt personu par nodarījumu, kas izdarīšanas brīdī bija sodāms saskaņā ar starptautiskajām tiesībām. No sodīšanas nepieļaujamības bez likuma nav pieļaujamas atkāpes ārkārtas situācijās. [224]

Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis Paulo Pintu di Albukerki lietai G.I.E.M. S.r.l. un citi pret Itāliju pievienotajās atsevišķajās domās paudis viedokli, ka šī vispārējā tiesību principa, kas postulēts jau Senās Romas laikā, ignorēšana jeb pārkāpšana uz tiesiskuma efektivitātes altāra upurē likumības principam raksturīgās tiesiskās noteiktības un paredzamības vērtības. [225] Turklāt jau Justiniāna Digestās tika atzīts, ka labāk ir nenotiesāt vainīgo nekā notiesāt nevainīgu personu, tādējādi apliecinot notiesāšanas smagās sekas, kur netaisnīguma pieļaušana ir jo sevišķi rūpīgi izskaužama. [226] Arī Satversmes tiesa attiecībā uz kriminālprocesu ir atzinusi, ka šā procesa uzdevums ir ātri un pilnīgi atklāt noziedzīgus nodarījumus, noskaidrot vainīgos un nodrošināt likumu pareizu piemērošanu, lai katra persona, kas izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, tiktu taisnīgi sodīta, savukārt neviens nevainīgais netiktu saukts pie kriminālatbildības un notiesāts. [227] 

Līdz ar to būtisks arī cits tiesību doktrīnā paustais uzskats, proti, pierādīšanas teorijas pamatnostādņu precīzam atspoguļojumam kriminālprocesuālajās tiesībās piemīt fundamentāla nozīme, jo tas ir pamatprincips, kas ļauj aizsargāt nevainīgu personu no nelikumīgas notiesāšanas vai nesamērīgas valsts sodošās varas iejaukšanās personas pamattiesību kodolā. [228]

[ 4.2.5 ] Kriminālprocesā lietojamā valoda kā tiesību uz taisnīgu tiesu elements

Cilvēktiesību konvencijas 6. panta trešās daļas «e)» un «d)» apakšpunkti līdztekus Kriminālprocesa likuma 11. panta saturam nostiprina vispārējo tiesību principu par kriminālprocesā lietojamo valodu, kas līdzvērtīgi atspoguļo Satversmes 92. panta saturu. Doktrīnā uzsvērts, ka personas tiesības uz sev saprotamas valodas lietošanu kriminālprocesa laikā ir vienas no personas pamattiesībām. [229]

Viens no kriminālprocesā lietojamās valodas principa elementiem attiecināms uz tulka un tulkošanas pakalpojumu izmantošanu, lai nodrošinātu personas tiesības saprast un zināt par kriminālprocesa ietvaros veiktajām darbībām. 

Tulkošanas procesam kā kriminālprocesā lietojamās valodas principa elementam piemīt duāla daba. Pirmkārt, tas vērsts uz personas tiesībām zināt dokumentu saturu un, otrkārt, tas vērsts uz kriminālprocesu veicošās amatpersonas pienākumu ievērot kriminālprocesuālo rūpību un vest procesuālo lietvedību latviešu valodā. [230] Tiesību doktrīnā norādīts, ka tiesības uz tulka palīdzību kriminālprocesā ietver tiesības uz dokumentu tulkojumu, tajā skaitā – dokumentārajiem pierādījumiem. [231] Šo tiesību liegšana radītu nepamatotu kriminālprocesā iesaistītās personas diskriminēšanu. [232] Kontinentālās Eiropas kriminālprocesā lietas materiāliem piemīt būtiski svarīga loma, tāpēc

«[..] ir diezgan acīmredzams, ka tiesībām uz bezmaksas mutisku tulkojumu ir jāietver arī tiesības uz dokumentu tulkošanu.» [233]

Šādas doktrīnas pamatojums meklējams jau vismaz kopš 1978. gada attīstītā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā, uzsverot nepieciešamību valstij nodrošināt to, ka personas iesniegtie dokumenti 

«[..] tiek atveidoti tiesas darba valodā, lai īstenotu taisnīgu tiesas procesu.» [234]

Ievērojot minēto, ir atzīstams, ka Satversmes 92. panta pirmā teikuma konkretizācijas rezultātā par tiesību uz taisnīgu tiesu elementu ir uzskatāmas personas tiesības kriminālprocesā lietot sev saprotamu valodu, kā arī sagaidīt no valsts to, ka tā pati par saviem līdzekļiem nodrošinās tiesvedības procesā nepieciešamo dokumentu tulkošanu. [pers. A] pārstāvība minēto jautājumu plašāk analizējusi arī Pieteikuma 8. un 9. sadaļā.

Apkopojot apakšnodaļā izteiktos apsvērumus un Satversmes 92. panta konkretizējumu, ir atzīstams, ka gan tiesību doktrīna, gan pārnacionālo tiesu un Satversmes tiesas judikatūra nosaka rīcības brīvības robežas likumdevējam un liedz noteikt tādu tiesisko regulējumu, kurā šīs garantijas nav nodrošinātas vismaz minimālā apjomā. Par minimālo un tādējādi konstitucionāli pieļaujamo apjomu ir atzīstams tikai tāds garantiju tvērums, kas personas tiesības ļauj aizsargāt efektīvi. 

[ 4.3 ] Satversmes 105. panta pamattiesību tvērums

Norādāms, ka tiesības uz taisnīgu tiesu vienmēr ir saistītas ar kādām citām personas tiesībām vai tiesību aizskārumu, kuru dēļ persona tiek iesaistīta vai iesaistās tiesas procesā. Bieži vien citu cilvēktiesību aizsardzība nemaz nav iespējama, ja netiek nodrošinātas tiesības uz taisnīgu tiesu, tādēļ tiesības uz taisnīgu tiesu kalpo kā garants efektīvai citu aizskarto tiesību aizsardzībai. [235] Tādējādi [pers. A] pārstāvība vērš uzmanību uz to, ka līdztekus iepriekš atklātajam tiesību uz taisnīgu tiesu elementiem un to saturam kriminālprocesā ir nepieciešams izvērtēt Satversmes 105. pantā garantēto tiesību uz īpašumu saturu, kuru netraucēta izmantošana iespējama vien tad, ja personai tiek atzītas un ir efektīvi garantētas Satversmes 92. panta konkretizācijas rezultātā konstatējamās tiesības. 

Satversmes 105. pants nosaka, ka:

«Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību» [pārstāvības izcēlums].

Ar jēdzienu «tiesības uz īpašumu» Satversmes 105. panta izpratnē saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var likumīgi un tiesiski rīkoties pēc savasgribas. [236] Tādējādi Satversmes 105. pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu. [237]

Būtiski, ka tiesības uz īpašumu aplūkojamas arī no šādām divām perspektīvām – kā valsts pienākums veicināt un atbalstīt tiesības uz īpašumu, tostarp pieņemot likumus, kas šīs tiesības aizsargā, un kā personas sociālais pienākums neizmantot īpašumu pretēji sabiedrības interesēm. [238] 

Latvijas tiesību sistēmas noregulējumā – Civillikumā – īpašums jēdzieniski tiek definēts kā subjektīva civilā tiesība, proti, varas tiesība pār lietu, saturiski to raksturojot ar īpašniekam piešķirto pilnvaru uzskaitījumu. [239] 

Ar «tiešu tiesisku varu pār lietu» saprotama īpašnieka tiesiska iespēja šo lietu faktiski valdīt, lietot un iegūt no tās visus iespējamos labumus, kā arī to pārveidot, patērēt vai iznīcināt. Bez tam minētā vara pār lietu nozīmē īpašnieka iespēju tiesiski rīkoties ar lietu, noslēdzot tiesiskus darījumus, piemēram, nododot lietu īpašumā citai personai uz atsavinājuma līguma pamata. [240] 

Saskaņā ar Civillikuma 927. pantu īpašumu raksturo pilnīgas varas tiesības par lietu, tas ir, tiesības valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, kā arī ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību. Savukārt ar jēdzienu «manta» civiltiesiskā izpratnē ir saprotams ķermenisku un bezķermenisku lietu, kā arī saistību kopums, [241] kā arī visu to naudā novērtējamo tiesību kopums, kas pieder konkrētam tiesību subjektam. [242] Doktrīnā skaidrots, ka atbilstoši Civillikuma 849. panta otrajai daļai mantas jēdzienu un tās būtību negroza tajā ietilpstošo tiesību jebkādas izmaiņas. Tādējādi šī atziņa ļauj secināt, ka naudā novērtējama tiesība vai mantas objekts, ar ko saimnieciskā ziņā tikusi atvietota kāda cita attiecīgajā mantā ietilpstoša tiesība vai šīs mantas objekts, uz likuma pamata un neatkarīgi no atbilstošas darījumtiesiskās gribas arī nonāk šajā mantā (t. s. surogācijas princips). Surogācijas principam ir juridiska nozīme gadījumā, kad līdzās tiesību subjekta galvenajai mantai pastāv kāda sevišķa manta. [243]

No surogācijas principa viedokļa izšķirošā nozīme ir atvietošanā izlietoto «līdzekļu» izcelsmei, respektīvi, to «piederībai» vienai vai otrai mantas masai, nevis šo līdzekļu un jauniegūtā mantiskā labuma (t. i., jauniegūtās tiesības vai mantas objekta) izmantošanas mērķim. Starp atvietoto un jauniegūto mantisko labumu objektīvi jāpastāv savstarpējam saimnieciskam sakaram (koneksitātei), kas var būt kā tiešs (nepastarpināts), tā arī netiešs (pastarpināts). [244] Citiem vārdiem, surogācijas princips uzskatāmi darbojas tādos faktiskajos apstākļos, kad persona sev piederošo mantu nogulda kredītiestādē, tādējādi naudas līdzekļus kā īpašuma objektu aizvietojot ar mantiski novērtējamu saistībtiesisku prasījumu. 

Būtisks ir Satversmes tiesas norādījums, ka īpašuma tiesības ietver sevī tiesības gūt no lietas visus iespējamos labumus, tostarp ienākumus un augļus, kā arī īpašnieka tiesības izmantot viņam piederošo īpašumu tā, lai gūtu pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu. [245] Tādējādi tiesības uz īpašumu ir vērtējamas to ciešā sasaistē ar personas tiesībām tapt aizsargātai pret īpašuma zaudēšanu. [246]

Rezumējot, personas īpašums, uz kuru tiesības aizsargātas ar Satversmes 105. panta garantijām, var būt eksistējošs īpašums, līdzekļi un prasījumi. [247]

Satversmes tiesas judikatūrā ir atzīts, ka Satversmes 105. panta saturs ir līdzīgs Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 1. panta saturam un paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu. [248] Turklāt Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversme pēc savas būtības nevar paredzēt mazāku pamattiesību nodrošināšanas jeb aizsardzības apjomu nekā paredz jebkurš no starptautiskajiem cilvēktiesību aktiem. [249]

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir secinājusi, ka Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 1. pants ietver trīs atsevišķas normas, kas, ja pastāv un ir konstatējamas personas tiesības uz īpašumu, nodrošina tiesības uz aizsardzību pret iejaukšanos šo tiesību izmantošanā, turklāt pat tādos gadījumos, ja tas nav saistīts ar atņemšanu. [250] Citiem vārdiem, Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 1. panta kodols ir aizsardzība pret īpašuma atņemšanu. [251] Pirmkārt, panta pirmais teikums paredz tiesības netraucēti baudītīpašuma tiesības, otrkārt, panta otrais teikums noteic īpašuma patvaļīgas atņemšanas aizliegumu un nosacījumus īpašuma atņemšanai, un, treškārt, panta otrajā daļā atzīts, ka valstij ir tiesības kontrolēt īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm. [252] Šādam vērtējumam pievienojusies arī Satversmes tiesa. [253]

Tomēr šīs Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 1. panta normas nav uzskatāmas par «atsevišķām» tādā nozīmē, ka tās būtu savstarpēji nesaistītas: otrā un trešā norma noteiktos gadījumos attiecas uz iejaukšanos tiesībās netraucēti baudīt īpašuma tiesības. Tāpēc tiesību uz īpašumu aizsardzības pienākums jākonstruē vispārējā principa, kas noteikts pirmajā normā, – tiesību netraucēti baudītīpašuma tiesības –kontekstā. [254]

[ 4.3.1 ] Cilvēka cieņa un tiesības uz īpašumu    

Cilvēka cieņa ir ikvienam piemītoša beznosacījuma vērtība, [255] kas jo sevišķi rūpīgi sargājama kriminālprocesā, kur centieni panākt krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu spēcīgi satricina personas dzīvi. Cieņa ne tikai pieder pie pamattiesībām, tā ir arī pamattiesību faktiskais pamats, [256] tamdēļ tās esība ir priekšnoteikums citu cilvēktiesību pilnvērtīgai izmantošanai, jo prasa atzīt:

              «Ikvienam dzīvam cilvēkam piemīt cilvēktiesības» [257].

Tiesības uz īpašumu ir noteiktas jau pašās senākajās cilvēktiesību deklarācijās, [258] tāpēc, nosakot piemītošo cilvēktiesību (šaurākā nozīmē – arī pamattiesību) loku, Rietumu tiesību sistēmu cilvēktiesību aizsardzības dokumenti kā ikvienam piemītošu pienākumu paredz pašas personas apziņas stāvokli, kas pauž cieņu un tādējādi tai ļauj iegūt īpašumu un netraucēti īstenot tiesības uz īpašumu, vienlaikus atturoties no iejaukšanās cita tiesībās uz īpašumu.

Šis koncepts tuvāk ticis aplūkots Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa filozofijā, uzsverot, ka, 

«[ī]stenojot īpašumtiesības, mana griba ir personiska; cilvēks, būdams atsevišķs subjekts, un tā īpašums kļūst par vienu veselumu, kas demonstrē šo gribu. Tā kā īpašumtiesības ir veids, kādā es varu ietērpt savu gribu, īpašumu raksturo tiesības to apzīmēt kā «manu». Šī ir svarīga doktrīna par privātīpašuma nepieciešamību». [259]

Tiesību filozofijā šis uzskats tiek vērtēts kā viens no visplašāk atzītajiem privātīpašuma eksistences pamatiem – privātīpašums kā personīgās brīvības izpausmes veids –, [260] tādējādi vēlreiz apliecinot, ka cieņa pret personu nozīmē arī cieņu pret tās īpašumu un īpašuma neaizskaramību, kas jāievēro gan citām personām, gan arī valstij. Nikolajs Vīnzarājs savulaik rakstīja, ka katrs jurists

«[..] atcerēsies pazīstamos Kanta vārdus «Noch suchen die Juristen eine Definition zu ihrem Begriff von Recht». Ar šo teikumu nav domāts pateikt, ka juristi nav pratuši izzināt tiesību būtību, bet ir domāts pateikt pavisam ko citu: juristi nevar tikt klāt pie tiesību būtības, ja viņi reizē nav filozofi» [261]. [pārstāvības izcēlums]

Īpašumtiesībām līdztekus dažāda rakstura subjektīvām īpašībām, ko šim aktīvam piešķir tā īpašnieks, piemīt nenoliedzama ekonomiskā nozīme. Šo tiesību atzīšana un aizsardzība ir viens no brīvā tirgus ekonomikas pīlāriem. Piemēram, ja kādam pieder zemes īpašums, cilvēkam ir pārliecība, ka šim aktīvam piemīt potenciāls, to pareizi izmantojot, nest augļus. Arī Džons Loks rakstīja, ka 

«[..] cilvēkam izmantojot to, ko devusi daba, un apvienojot to ar sava darba pūlēm, top kaut kas cilvēkam piederošs, kas tādēļ kļūst par tā īpašumu.» [262]

Citiem vārdiem, darba rezultātā gūtā manta ir daļa no cilvēka, jo tā iegūta, apvienojot pūles un pieejamos resursus, secīgi – cilvēks un tam piederošais kļūst par nedalāmu veselumu. [263] Tādējādi cilvēka dabiskais stāvoklis 

«[..] ir pilnīga brīvība lemt par savām darbībām, rīkoties ar savu mantu [..], kā uzskata par vajadzīgu, ievērojot dabas likumu robežas, neprasot atļauju un neesot atkarībā no cita cilvēka gribas[..]» [264].

Ņemot vērā iepriekš minēto, demokrātiskas valsts iekārtas pastāvēšanas uzdevums ir nodrošināt šīs brīvības netraucētu izmantošanu. [265] 

Mūsdienu demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskā sistēma funkcionē, mēģinot rast līdzsvaru starp juridiskā pozitīvisma un dabisko tiesību skolu, savukārt dabisko tiesību izpratnes aizsākumi meklējami jau Akvīnas Toma mācībā. [266] Izdibinot Satversmes 105. pantā nostiprināto [pers. A] piemītošo pamattiesību saturu, vērā ņemama ir Akvīnas Toma paustā tēze: licitum est quod homo propria possideat [267]jeb tas ir likumīgi un praktiski nepieciešams, ka cilvēkam ir tiesības iegūt īpašumā lietu kā savu. [268] Šis jau 13. gadsimtā iedibinātais uzskats sakņojās pārliecībā, ka cilvēks vairāk rūpējas par lietām, kas viņiem pieder individuāli, nekā par kopīgām lietām, turklāt cilvēkiem ir daudz lielākas izredzes sadzīvot mierā citam ar citu, ja tie jau laikus zina, kas kuram pieder. [269] Mūsdienās, atmetot teoloģiskās premisas, kas caurvij Akvīnas Toma izpratni par tiesību uz īpašumu ievērojamo nozīmi, personai piemītošo pamattiesību diskursā tik un tā ir pamats atzīt, ka šīs tiesības demokrātiskā tiesiskā valstī nav pārvērtējamas, jo 

«[ī]pašums, ko katrs cilvēks ieguvis savu darba pūļu rezultātā, ir visa cita īpašuma sākotnējais pamats, tāpēc tas ir vissvētākais un neaizskaramākais». [270] 

Cilvēka tiesību un brīvību efektīva īstenošana vislabāk ir iespējama demokrātijas apstākļos, [271] tāpēc tiesības uz īpašumu ir atzīstamas arī par vienu no personiskās brīvības realizācijas formām, tādējādi īpašums ir cilvēka brīvības izpausme un cilvēka attīstības priekšnosacījums, [272] brīva personība var veidoties brīvu īpašuma attiecību apstākļos. [273]

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka Latvijas sabiedrībā demokrātija vēl nebūt netiek uzskatīta par pašsaprotamu, tamdēļ, tiecoties uz demokrātijas priekšrakstu īstenošanu, likumdevējam vēl jo vairāk ir jāveicina personu uzticēšanās valstij un tiesībām. [274]

[ 4.3.2 ] Satversmes 105. panta pirmā teikuma satura atklāšana

Satversmes 105. panta četros teikumos ir nostiprinātas tiesības uz īpašumu, kas atzīstamas par pamatu personas eksistences nodrošināšanai un valsts un sabiedrības labklājības uzturēšanai, tādējādi apliecinot to ievērojamo nozīmi demokrātiskā tiesiskā valstī un tirgus ekonomikas apstākļos un uzsverot, ka cilvēks var attīstīt un pilnveidot savu personību, izmantojot materiālās iespējas, ko sniedz īpašums. [275]

Satversmes 105. panta izpratnē visievērojamākā nozīme piemīt tā pirmajam teikumam. Turklāt uz to uzmanību vērsuši arī kriminālprocesuālo tiesību pētnieki, norādot, ka kriminālprocesuālais regulējums galvenokārt vērsts uz personai piemītošo tiesību uz īpašumu aizsardzību, kas nostiprināts un atklājams tieši 105. panta pirmā teikuma tvērumā. [276] Satversmes 105. panta pirmais teikums garantē personai tiesības patstāvīgi jeb brīvi iegūt un lietot mantiskus labumus. [277] Apdraudējums ar Satversmes 105. panta pirmo teikumu garantētajās tiesībās uz īpašumu izpaužas arī tad, kad valsts iejaucas īpašuma tiesību realizēšanā. Savukārt viena no valsts iejaukšanās formām ir īpašuma izmantošanas kontrole. [278]

Atklājot Satversmes 105. panta pirmā teikuma saturu, tas vērtējams kā īpašuma garantija, kas nodrošina personai brīvību mantiski tiesiskajā jomā, dodot tai iespēju patstāvīgi iegūt un lietot mantiskos labumus, kā arī ar tiem rīkoties. [279] 

Īpašuma garantija plašāk saprotama gan kā institucionāla garantija – tiesību uz īpašumu institūta atzīšana un pastāvēšana –, gan kā individuālgarantija, kas aizsargā tiesības uz īpašumu kā personai piemītošas subjektīvās tiesības. [280] Īpašuma individuālgarantija izpaužas tādējādi, ka persona tai piemītošās subjektīvās tiesības uz īpašumu var īstenot tiesiskajās attiecības ar valsti. [281]

[ 4.3.3 ] Satversmes 105. panta otrā, trešā un ceturtā teikuma satura atklāšana

Satversmes 105. panta otrais teikums aizliedz personai savu īpašumu izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Savukārt Satversmes 105. panta trešais un ceturtais teikums pieļauj ierobežot īpašuma tiesības. [282] Norādāms, ka Satversmes 105. panta trešais teikums pieļauj iespēju noteikt īpašuma tiesību ierobežojumus un vispārīgā formā paredz kārtību, kādā šie ierobežojumi var tikt noteikti. [283] 

Interpretējot Satversmes 105. panta otro teikumu kopsakarā ar panta trešo teikumu, secināms, ka īpašuma tiesību ierobežošana ir pieļaujama tikai sabiedrības interesēs. [284] Turklāt Satversmes 105. panta trešais teikums nodrošina to, lai tiesību uz īpašumu ierobežojumu nebūtu neattaisnoti vai patvaļīgi, kas paralizē vai pat pilnībā ierobežo tiesību efektīvu izmantošanu. [285]

Satversmes 105. panta ceturtais teikums attiecas uz īpašuma piespiedu atsavināšanu par labu valstij jeb ekspropriāciju. Satversmes 105. panta ceturtais teikums arī paredz jēdzienu «taisnīga atlīdzība» par īpašuma tiesību ierobežojumu. 

Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka gadījumos, kad tiek apstrīdēta tiesību normas atbilstība visam Satversmes 105. pantam, bet apstrīdētā norma neparedz īpašuma piespiedu atsavināšanu, izvērtējama vienīgi šīs normas atbilstība Satversmes 105. panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam. [286]

Ievērojot norādīto Satversmes 105. panta teikumu analīzi, [pers. A] pārstāvība uzskata, ka konkrētajos apstākļos nav pamata vērtēt Apstrīdētās normas Nr. 1 atbilstību Satversmes 105. panta ceturtajam teikumam, jo nav iestājušies apstākļi, kuros tā būtu piemērojama. Līdz ar to jāsecina, ka konkrētajā gadījumā jāvērtē Apstrīdētās normas Nr. 1 atbilstība Satversmes 105. panta pirmajam un otrajam teikumam kopsakarā ar trešo teikumu, jo ar Apstrīdēto normu Nr. 1 ir ierobežotas un pēcāk procesuāli netaisnīgā procesā atņemtas [pers. A] tiesības izmantot sev likumīgi piederošo mantu un gūt no tās visus iespējamos labumus. 

Līdztekus minētajam ir nepieciešams noskaidrot, kas izskatāmajā lietā uzskatāms par īpašuma tiesību objektu un vai Apstrīdētā norma Nr. 1 šādas tiesības ierobežo. [287]

Manta – naudas līdzekļi –, kas ar 2021. gada 13. septembra lēmumu un 2022. gada 11. janvāra lēmumu tika konfiscēta valsts labā, atradās akciju sabiedrības «[nosaukums J]» iekšējās uzskaites ierakstos, un konkrēti:

1.     iekšējās uzskaites ierakstā [numurs C] – 700 940.82 EUR un 39 378.51 USD apmērā:

a.      [pers. A] kontā [numurs C] esošie naudas līdzekļi saņemti no [nosaukums L] un [nosaukums M]. Iepriekš šie naudas līdzekļi pārskaitīti no [nosaukums N] ([valsts B]), [nosaukums O] ([valsts C]) un [nosaukums P] ([valsts E]).

2.     iekšējās uzskaites ierakstā [numurs D] – 654 416.88 USD apmērā:

a.      [pers. A] kontā [numurs D] esošos naudas līdzekļus veido [pers. A] piederošo akciju pārdošana. Iepriekš šie naudas līdzekļi saņemti no [nosaukums R], kas savukārt tos secīgi saņēma no [nosaukums S] un [nosaukums E].

Saskaņā ar tiesību literatūrā norādīto finanšu līdzekļi bankas iekšējās uzskaites ierakstā jeb kontā ir atzīstami par «bezskaidru naudu». [288] Tādējādi jēdziens «finanšu līdzekļi» ir sinonīms jēdzienam bezskaidra nauda jeb nauda bankas kontā.

Tiesību zinātnē ir atzīts, ka nauda nav individuāla vai individualizējama lieta, kuras piederību pie noteikta īpašuma var vai vajag varēt pierādīt, bet gan abstrakts, aprēķināms vērtības prasījums, kurš nav pieskaitāms pie īpašuma. [289] Atvietojamas lietas (piemēram, skaidru naudu) pretēji neatvietojamām lietām apgrozībā nosaka tikai pēc skaita, mēra, svara un citām vispārējām pazīmēm, un tās pēc savas būtības nav atšķiramas no vispārējās tādu pašu lietu masas. Tāpēc atvietojamas lietas (nauda) neatšķiras no atsevišķai personai piederošas mantas un ieiet tajā neatšķirti un kopā ar šīs pašas šķiras pārējām atvietojamām lietām. Saņemot, piemēram, naudu, tā tiek saņemta pēc skaita kā summa un ar to tiek pavairota tā naudas summa, kas atrodas šīs personas īpašumā. [290] Ja arī šī saņemtā nauda ir aizdevums, tās devējs īpašuma tiesības zaudē un viņam paliek tikai prasījuma tiesība par aizdotās summas atdošanu. [291]

To ievērojot, literatūrā atzīts, ka noguldījuma jeb darījuma par naudas līdzekļu nodošanu bankas īpašumā izpildes rezultātā manta – naudas līdzekļi, kas tiek nodoti bankai, maina īpašnieku, par to īpašnieku kļūst banka, savukārt klientam rodas saistībtiesiska prasījuma tiesība pret banku noguldīto finanšu līdzekļu apmērā. [292]

Ievērojot minēto, bankas un noguldītāja tiesisko attiecību ietvaros noguldītājam nepiemīt īpašuma tiesības uz finanšu naudas līdzekļiem, jo noguldītājam ar brīdi, kad naudas līdzekļi tiek ieskaitīti bankas kontā, rodas saistībtiesisks prasījums pret banku atbilstoši Civillikuma 1401. pantam. Līdz ar to naudas līdzekļi bankas kontā apzīmē personas prasījuma tiesības pret kredītiestādi par minēto naudas līdzekļu izmaksu. [293]

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 105. panta īpašuma garantiju tvērumā ietilpst arī

«[..] «līgumu tiesības ar ekonomisku vērtību» jeb «prasījuma tiesības par saistību izpildi». Citiem vārdiem, «par īpašumu var tikt uzskatīti ļoti dažādi prasījumi, proti, tādi prasījumi, kuru izpildi varētu pieprasīt, ja pastāv skaidrs tiesisks pamats» [294] [pārstāvības izcēlums].

Ievērojot minēto, ir konstatējams, ka [pers. A] piemītošās tiesības uz netraucētu tiesību uz īpašumu baudīšanu, kas garantē iespēju kredītiestādē akciju sabiedrībā «[nosaukums J]» iekšējās uzskaites ierakstos pārskaitīt un glabāt naudas līdzekļus, kā arī vērst prasījumu pret kredītiestādi par šo naudas līdzekļu izmaksu ietilpst Satversmes 105. pantā paredzētajā «tiesību uz īpašumu» tvērumā.

Vērtējot jautājumu par to, kā izpaudies [pers. A] tiesību uz īpašumu aizskārums, vērā ņemams tiesībsarga Atzinumā [numurs E] (32. pielikums) paustās tēzes, kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā nostiprinātais secinājums, ka personas tiesību uz īpašumu ierobežošana nav pieļaujama bez likumīga pamata un bez tiesisko aizsardzības līdzekļu nodrošināšanas šo tiesību uz īpašumu efektīvai aizsardzībai tiesā.

[ 4.3.4 ] Tiesību uz taisnīgu tiesu saistība ar tiesību uz īpašumu saturu           

Valstij, tajā skaitā tās valsts varas lēmējorgānam – Saeimai –, ir jānodrošina Satversmes 92. pantam atbilstošs taisnīgs lietu izskatīšanas process tiesā, kurā persona var aizstāvēt savas aizskartās īpašuma tiesības, tādējādi Apstrīdētās normas ir vērtējamas no Satversmes 92. panta prizmas, no kā secīgi ir atkarīga efektīva īpašuma tiesību aizsardzība.

Cilvēktiesību konvencijas 6. panta pirmās daļas garantijas kopsakarā ar Satversmes 92. panta pirmā teikuma garantijām uz sevišķo procesu par noziedzīgi iegūtu mantu ir attiecināmas pilnā mērā, proti, uz šo procesu ir attiecināmas tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas. [295] Savulaik, vērtējot to, vai Satversmes 105. panta tiesību tvērumā ietilpst tā personai piederošā manta, par ko radušās šaubas vai aizdomas, ka tā ir noziedzīgi iegūta, Satversmes tiesa ir uzsvērusi: 

«Pieņēmums, ka līdzekļi, par kuru iegūšanas vai izmantošanas legalitāti likuma subjektam vai Kontroles dienestam radušās pamatotas šaubas vai aizdomas, jau sākotnēji nav uzskatāmi par īpašumu Satversmes 105. panta izpratnē, nonāktu pretrunā ar tiesiskas valsts pamatvērtībām» [296] [pārstāvības izcēlumi].

Tādējādi tieši nevainīguma prezumpcijas princips, kas nostiprināts Satversmes 92. panta otrajā teikumā ir viens no svarīgākajiem tiesiskas valsts pamatprincipiem, kas aizsargā personu, lai to neatzītu par vainīgu, kamēr tās vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu, tajā skaitā šādu nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu pieļaujot, veicot mantas konfiskāciju, kas balstīta ārpus saprātīgām šaubām nepierādītos apstākļos. [297]

Kā Pieteikumā analizēts turpmāk, likumdevējs ne tikai tiesai nav noteicis kompetenci pārbaudīt pierādījumus, bet arī nav nodrošinājis minimālo tiesiskuma garantiju līmeni personai šādā procesā. Līdz ar to, attiecinot Apstrīdētās normas uz [pers. A], kurās likumdevējs nav izpildījis sev no normatīvajiem aktiem un citiem tiesību avotiem objektīvi atvasināmās prasības par pienācīgu regulējumu, ir konstatējams [pers. A] pamattiesību aizskārums, kura restitūcija ir iespējama vienīgi tad, ja Apstrīdētās normas tiek atzītas par Satversmei neatbilstošām un likumdevējam tādējādi rastos pienākums pārskatīt šo regulējumu, papildinot to ar relevantajām garantijām, kas vienīgi pēcāk ļautu atkārtoti skatīt sevišķā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu strīdus jautājumu, neaizskarot [pers. A] pamattiesības, jo tikai tad viņam tiktu nodrošinātas tās Satversmes 92. pantā minētās garantijas, bez kurām nav iespējams taisnīgs tiesas process.

[ 4.4 ] Mantisko jautājumu risināšana kriminālprocesā un personas tiesību uz īpašumu aizsardzība        

Ievērojot procesuālā institūta – sevišķais process par noziedzīgi iegūtu mantu – komplicētību un kriminālprocesuālo raksturu, kā arī ievērojamo doktrināro nevienprātību par tā konstitucionāli atbilstošu norisi, [pers. A] pārstāvība uzskata par nepieciešamu sniegt ieskatu būtiskākajos elementos, kas atklāj sevišķā procesa būtību un pamato tēzi, ka likumdevēja pienākums arī šajā procesuālajā stadijā ir vismaz minimālā apmērā nodrošināt tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas un atturēties tiesību uz īpašumu aizskaršanas. 

Kriminālprocesa ietvaros risināmie mantiskie jautājumi doktrīnā tiek raksturoti ar trim institūtiem: kompensāciju par noziedzīgās darbības radīto kaitējumu, procesuālo izdevumu segšanu, kā arī rīcību ar noziedzīgi iegūto un konfiscējamo mantu. [298]

Mantiskie jautājumi kriminālprocesā nesaraujami saistīti ar personas pamattiesībām netraucēti īstenot tiesības uz īpašumu, [299] kas nostiprinātas kā Satversmes 105. panta pirmajā teikumā, tā arī Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 1. panta pirmajā teikumā, un ikkatras trešās personas pienākumu atturēties no īpašuma aizskaršanas un iejaukšanās šo tiesību izmantošanā. 

Procesa par noziedzīgi iegūtu mantu rezultātā par noziedzīgi iegūtu atzītās mantas konfiskācija ir uzskatāma par īpašuma izmantošanas «kontrolēšanu» Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 1. panta izpratnē. [300]

Satversmes tiesa jau iepriekš ir secinājusi, ka Satversmes 105. pants dod personai tiesības tikai uz likumīgi iegūtu īpašumu, taču nedod tiesības uz mantu, kas iegūta noziedzīga nodarījuma rezultātā, ja mantas noziedzīgā izcelsme ir pierādīta tiesiskai valstij atbilstošā institūcijā – tiesā un tiesiskas valsts prasībām atbilstošā procesā. [301]

Arī Senāta praksē – lietā SKK–294/2019 – ticis uzsvērts, ka mantas atzīšanas par noziedzīgi iegūtu un konfiskācijas rezultātā var tikt aizskartas Latvijas Republikas Satversmes 105. pantā noteiktās personas pamattiesības. Minētā iemesla dēļ nepieciešams skaidrs un efektīvs mehānisms, kādā persona var pierādīt, ka mantai, kura tiek pakļauta arestam, ir legāla izcelsme. [302] Analoģisku viedokli paudis arī Latvijas Republikas tiesībsargs, tādējādi uzsverot nepieciešamību pēc skaidra un efektīva mehānisma, kura rezultātā mantas konfiskācija būs atzīstama par atbilstošu tiesiskuma un taisnīguma prasībām. [303]

Ievērojot Pieteikuma 4.2. sadaļā un 4.3. sadaļā atklāto Satversmes 92. panta un Satversmes 105. panta tvērumu un tajā garantēto tiesību saturu, turpmāk Pieteikumā sniegtā juridiskā analīze, pierādot Apstrīdēto normu Nr. 1, Nr. 2 un Nr. 3 neatbilstību attiecīgajām Satversmes normām, galvenokārt balstīsies nule kā atklātajā šo pamattiesību saturā un skaidrojumā. 

Iesniedzot Pieteikumu, tā juridiskajā argumentācijā ir jāsniedz atbilde uz jautājumu, kāpēc un kā Apstrīdētās normas neatbilst Satversmē nostiprinātām cilvēka pamattiesībām, proti, [pers. A] tiesībām konkrētā faktiskajā situācijā. Tādējādi, ievērojot šo metodoloģisko prasību, Pieteikuma turpmākā struktūra veidota, atklājot Apstrīdēto normu saturu sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu un izvērtējot Apstrīdētajās normās ietverto cilvēka ([pers. A]) pamattiesību ierobežojumu neatbilstību Pieteikuma 4. nodaļā konkretizētajam attiecīgo pamattiesību saturam. Turpmākās analīzes mērķis ir norādīt to, kāda ir sevišķā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu procesuālā būtība, lai pēc tam izdarītu pamatotus secinājumus, ka šī procesa jēga un mērķis nav sasniedzami ar antikonstitucionālu normu attiecināšanu, to attaisnojot ar valsts fiskālajām interesēm, tautsaimniecības interesēm vai šauri izprastu procesuālo efektivitāti.

[ 4.4.1 ] Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā paredzētā sevišķā procesa veida «Process par noziedzīgi iegūtu mantu» satura atklāšana

Konkrētajos apstākļos Apstrīdētās normas Nr. 1, kā arī Apstrīdēto normu Nr. 2 un Nr. 3 normatīvā jēga un saturs ir noskaidrojami, sniedzot konspektīvu analīzi par Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā paredzēto sevišķā procesa veidu «Process par noziedzīgi iegūtu mantu», kā arī pēcāk analizējot Krimināllikuma VIII² nodaļas «Mantas īpašā konfiskācija» saturu, kas paredz materiāltiesisko seku tvērumu, visbeidzot pievēršoties fakta legālās prezumpcijas samērīguma (šaurākā nozīmē) kritēriju izvērtējumam. 

Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā reglamentētais sevišķā procesa veids «Process par noziedzīgi iegūtu mantu» tika iekļauts jau kriminālprocesuālās kodifikācijas sākotnējā redakcijā, turklāt tas tika raksturots kā procesa veids, kas var tikt piemērots tikai izņēmuma situācijā. [304]

Process par noziedzīgi iegūtu mantu ir atzīstams par atsevišķu – sevišķu [305] –, patstāvīgu procesa veidu speciāla jautājuma atrasināšanai, tādējādi pamatprocesā, t. i., procesā par noziedzīgu nodarījumu, šie mantiskie jautājumi vispārīgos gadījumos vairs netiek pārskatīti. [306] 

Būtiski, ka Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā ietvertā regulējuma piemērošana ir izņēmums no kriminālprocesa vispārīgiem noteikumiem, proti, tas vērsts uz mantisko jautājumu savlaicīgu atrisināšanu. Minētā kopsakarā būtiski nošķirt tādus jēdzienus kā «kriminālprocess», «sevišķais process» un «vienkāršotais kriminālprocesa veids», tādējādi izprotot uz katru procesuālo institūtu attiecināmos principus un īpatnības. [307] 

Skaidrojot Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā reglamentētā sevišķā procesa būtību, norādīts, ka 

«KPL 59. nodaļa paredz iespēju atzīt mantu par noziedzīgi iegūtu un to konfiscēt jau pirmstiesas kriminālprocesa laikā, kad neviena persona vēl nav atzīta par vainīgu konkrēta nozieguma izdarīšanā. Šajā procesā svarīgākais ir pierādīt mantas noziedzīgo izcelsmi (nav svarīgi, kas veicis pašu noziegumu). Minētais procesa veids ir ļoti progresīvs. Taču tas veidots konkrētām procesuālām situācijām, un tas nozīmē, ka šo procesu var īstenot, ievērojot noteiktus priekšnosacījumus. To ignorēšana un sevišķā procesa izmantošana jebkuras mantas konfiscēšanai var novest pie Satversmē nostiprināto cilvēktiesību pārkāpuma» [308] [pārstāvības izcēlumi].

Likumdevēja mērķis un tādējādi arī attiecīgā kriminālprocesuālā institūta – sevišķā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu – mērķis saistāms ar nepieciešamību ievērot ekonomiskos apsvērumus kriminālprocesa norisē. Kopš Kriminālprocesa likuma spēkā stāšanās viens no tajā iedibinātajiem principiem ir procesuālās ekonomijas princips, kas nosaka pienākumu procesu veicošajām amatpersonām rīkoties bez neattaisnotas, tas ir, nekonstatējot objektīvus iemeslus, nepieļaut vilcināšanos. [309]

Kriminālprocesa likuma 626. pantā «Iemesls uzsākt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu» izvirzītie mērķi procesa par noziedzīgi iegūtu mantu uzsākšanai ir mantisko jautājumu savlaicīga atrisināšana (pienākums ievērot tiesību ierobežošanas termiņus pirmstiesas kriminālprocesā), procesa ekonomijas intereses (pienākums izspriest lietu tik ātri, cik vien iespējams) un būtisku neattaisnotu izdevumu novēršana. 

Būtisks ir tiesību zinātnē paustais uzskats, ka Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā reglamentētā sevišķā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu patiesais piemērošanas mērķis gan ir cits, proti, apstāklis, ka drīz beigsies personas īpašuma tiesību ierobežošanas termiņi, [310] kas attiecīgi varētu apgrūtināt mantisko jautājumu izlemšanu vēlāk kriminālprocesa gaitā.

Par minēto patieso Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā reglamentētā sevišķā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu piemērošanas mērķi uzskatāmi liecina apstākļi, kādos no kriminālprocesa [numurs B] tika izdalīti materiāli sevišķā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu uzsākšanai (skat. Pieteikuma 3.2. sadaļu).

Ilustrējot nepieciešamību pēc Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā reglamentētā sevišķā procesa veida, doktrīnā tiek minēts piemērs:

«[..] atverot cauri Latvijai tranzītā vesto konteineru, tā pavaddokumentos norādītā prece (piem., tualetes papīrs) nesakrīt ar konteinerā konstatēto (cigaretes), vai arī – vestajā kokmateriālu kravā baļķos ierīkotajos slēpņos ir atrasta kontrabandas prece. Autovadītājs patiešām varētu nezināt šo dokumentu un preču nesakritību vai «pildīto baļķu» esamību. Turklāt izmeklēšana šādos gadījumos bieži noskaidro tikai fiktīvu firmu esamību. Taču pierādījumu kopums neļauj šaubīties, ka konkrētajai mantai ir noziedzīga izcelsme». [311]

To ievērojot, Kriminālprocesa likuma 59. nodaļa

«[..] tapa tikai ekonomisko apsvērumu dēļ – lai nebūtu ilgstoši jāglabā arestētā manta, par kuras noziedzīgo izcelsmi nav šaubu. Tātad ir jābūt pārliecinošiem pierādījumiem» [312] [pārstāvības izcēlumi].

Ievērojot minēto, ir konstatējams, ka likuma plāns, nosakot iespēju uzsākt sevišķo procesu par noziedzīgi iegūtu mantu ir cieši saistīts ar to, vai tiek īstenoti normatīvi noteikti kritēriji un vai ir objektīvi konstatējami tādi apstākļi, kas vilcināšanās dēļ, piemēram, ātri bojājošos kravas gadījumā liegs saprātīgi risināt mantiskos jautājumus pamata kriminālprocesa ietvaros. Tādā kārtā secināms, ka ar objektīvas bojāejas riskam nepakļautām vērtībām, piemēram, naudas līdzekļiem, automašīnām, nekustamajiem īpašumiem ir jākonstatē un jāmotivē īpaši apstākļi, kas steigšus prasītu risināt mantiskos jautājumus ārpus pamata kriminālprocesa ietvariem. 

Kriminālprocesa likuma 626. pants ļauj uzsākt sevišķo procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, ja kumulatīvi pastāv divi priekšnosacījumi. Pirmkārt, pierādījumu kopums dod pamatu uzskatīt, ka manta ir noziedzīgi iegūta vai saistīta ar noziedzīgu nodarījumu. Otrkārt, objektīvu iemeslu dēļ krimināllietas nodošana tiesai tuvākajā laikā nav iespējama vai tas var radīt būtiskus neattaisnotus izdevumus. 

Tiesību literatūrā norādīts, ka otrais kritērijs atbilst tām praktiskās realitātes situācijām, kad mantas glabāšana ir dārgs pasākums (rodas nevajadzīgi un neattaisnojami izdevumi), tomēr

«[p]ar profesionālu dīvainību varētu saukt tādu lēmumu, kurā šo kritēriju piemin lietās par iespējami noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju. Ja par arestētas naudas nodošanu glabāšanā depozītā kādam tiešām rodas grūtības vai papildu izdevumi, tad Finanšu ministrijai būtu jāparūpējas par normatīvo aktu sakārtošanu attiecībā uz šādu līdzekļu uzglabāšanu. Bet kopumā attiecībā uz šī kritērija pieminēšanu lēmumā par sevišķā procesa uzsākšanu būtu vēlams, ja tiesa no procesa virzītāja pieprasītu iespējamo izdevumu izskaidrojumu». [313]

a. Procesuālā oponenta un sacīkstes principa loma sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu

Pievēršoties Apstrīdētās normas Nr. 1 piemērotības leģitīmo mērķu sasniegšanai vērtējumam un tam, vai personai ir nodrošinātas pietiekamas tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas, raugot atspēkot Apstrīdētās normas Nr. 1 prezumpciju, izvērtējami elementi, kas sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ir vērsti uz šo tiesību garantēšanu, un vai tie ir uzskatāmi par pietiekamiem, lai, neradot papildu slogu vai nesamērīgu nastu, ļautu personai atspēkot prezumpciju, kas, nepastāvot konstatējumam par vainu uz mantisku vērtību ieguvi vērstā noziedzīgā nodarījumā, faktiski ļauj atņemt tiesības uz personai piederošu mantu. 

Pirmais un būtiskākais tiesību uz taisnīgu tiesu elements (tajā skaitā – sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu), kā Pieteikumā atklāts iepriekš, konkretizējot Satversmes 92. panta pirmā teikuma tvērumu, ir pušu līdztiesības princips. Tas ir atzīstams par vienu no kriminālprocesa pamatprincipiem, kas cita starpā nostiprināts Kriminālprocesa likuma 18. panta būtībā, un tā mērķis ir liegt kādu no procesuālajiem oponentiem «augstākā» vai «izdevīgākā» situācijā par otru. [314] Šī principa ievērojamā nozīme, nodrošinot efektīvas tiesības uz taisnīgu tiesu, uzsvērta arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā: 

«[..] tiesa nebūs taisnīga, ja vien grūtības, kuras tiesājamajam radīs viņa tiesību ierobežojumi, nebūs pietiekami līdzsvarotas procedūrās, kuras ir jāievēro tiesu iestādēm.» [315]

Minētā kontekstā ir jāņem vērā mantas konfiskācijas saturs un būtība. Proti, mantas īpašā konfiskācija, kas nav vērsta pret personu, bet pret mantu, pēc būtības ir civiltiesiska rakstura process, kas attiecīgi pieprasa 

«[..] civiltiesībās pazīstamo pierādīšanas standartu» [316]. 

Turklāt tiesību doktrīnā šī apstākļa dēļ Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā notiekošo sevišķo procesu par noziedzīgi iegūtu mantu tieši tāpēc arī sauc «process par lietu» jeb «process in rem». [317] Gunārs Kūtris minētā kontekstā ir uzsvēris:

«[..] praksē būtu jāievēro viens nosacījums, kas likumā nav ierakstīts, – attiecībā uz mantas izcelsmes pierādīšanu ir jāievēro nevis kriminālprocesa, bet gan civilprocesuālie pierādīšanas standarti. Proti, pierādīšanas pienākums ir abām pusēm (arī trešajām personām, ja tādas ir), turklāt tiesai ir «brīvais pierādījumu novērtēšanas princips» (pārliecības veidošanās, kam vairāk ticēt)» [318] [pārstāvības izcēlums].

Mūsdienu kriminālprocesā pazīstamā pierādījumu brīvā novērtēšana raksturota kā 

«pārliecības pamatu kopumu par apstākļa, kas konkrētā lietā ir pakļauts tiesas pārbaudei, patiesumu vai nepatiesumu» [319], 

kas cita starpā aptver pierādījumu iegūšanas, pārbaudes un novērtēšanas procesu. Pierādījumu vērtējums un šī vērtējuma intelektuālā apstrāde veido tiesneša iekšējo pārliecību par notikušā apstākļiem.

Tādējādi atzīstams, ka mantas likumīgās vai tomēr noziedzīgās izcelsmes pierādīšanā ir jāievēro nevis kriminālprocesa, bet gan civilprocesuālie pierādīšanas standarti. Proti, pierādīšanas pienākums ir abām pusēm. [320]

Lai gan personai savu civilo tiesību – tiesību uz īpašumu – pierādīšanai ir civiltiesiskais pierādīšanas standarts «visticamāk, ka» (manta viņam pieder likumīgi), spēku samērs šajā «sacīkstē» ar procesa virzītāju ir dažāds. [321]Proti, 

«[v]alsts pārstāvis sava apgalvojuma pierādīšanai izmanto valsts pieejamos resursus (kā kriminālprocesā), bet indivīds – savus (kā civilprocesā).» [322]

Īstenojot civilprocesam raksturīgo sacīkstes principu, 

«[..] katra puse ir dabiski ieinteresēta maksimāli pierādīt savu pozīciju un maksimāli izkritizēt pretējās puses pierādījumus un argumentus, tā dabīgā ceļā sniedzot trešajai neitrālajai pusei – tiesai – maksimāli daudz informācijas, lai pieņemtu maksimāli objektīvu lēmumu, un tādējādi tiek noskaidrota patiesība» [323].

Tādējādi sevišķais process par noziedzīgi iegūtu mantu nav aplūkojams autonomi no sacīkstes principa pamatelementu nozīmes personas tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanā. Tajā skaitā – ja pret personu un tai piederošo mantu izteikts pieņēmums, ka šī manta, iespējams, ir noziedzīgas izcelsmes, vēl jo vairāk ir nepieciešams nodrošināt līdzvērtīgus procesuālos apstākļus šādu apgalvojumu efektīvai atspēkošanai. Kā atklāts jau iepriekš un kā izvērstāk tiks skaidrots turpmāk, Apstrīdētā norma Nr. 1 šādus efektivitātes standartus nespēj nodrošināt, tādējādi atņemot sacīkstes principa pamata kodolu Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā notiekošajā sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu.

Profesors Dr. iur. Vladimirs Bukovskis par sacīkstes principu, kas izpaužas civilprocesuālā pierādīšanas standarta piemērošanas gadījumā, savulaik rakstīja, ka tas iemiesojot seno romiešu principu – 

«[..] «principium instruendi procesus ad instantiam partium», t. i., prāvnieku strīdīgās attiecības tiesas apspriež pēc tiem datiem, kurus puses iesniegušas tiesai, un vienīgi šie dati ir tiesai nepieciešamais procesuālais pierādījumu materiāls» [324].

Pēc profesora V. Bukovska domām, datus varot ievākt pati tiesa, tikai prāvnieki vai arī tiesa un prāvnieki kopīgi, tomēr vienīgi pirmajā

«[..] gadījumā mums ir darīšana ar izmeklēšanas vai inkvizīcijas principu, kas tagad izteicas krimināltiesā, kas pati visu ievāc» [325]. 

Savukārt otrajā gadījumā – kad datus jeb materiālu tiesai gādājuši tikai procesuālie oponenti – iespējams runāt par sacīkstes principu, kad tiesa

«[..] tikai pārbauda un novērtē pusu iesniegto materiālu» [326].

Taču sacīkstes princips ir 

«[..] derīgs tur, kur abi prāvnieki ir vienādi spēcīgi, vienādi sagatavoti. Tur notiek cīņa, ko tiesa var bezpartejiski novērot» [327], 

turklāt šajā cīņā katram dalībniekam ir jāparedz tiesības

«[..] izlietot vienādus aizstāvēšanās un uzbrukšanas līdzekļus» [328]. 

Ievērojot minēto, ir atzīstams, ka sacīkstes princips Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā notiekošajā sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ideālā gadījumā nodrošinātu iespēju personai atspēkot tos apsvērumus, ko par personai piederošo mantu ir izteikusi kriminālprocesu veicošā amatpersona. Turklāt kriminālprocesu veicošās amatpersonas sākotnējais jeb primārais uzdevums sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ir pamatot savus apgalvojumus par mantas izcelsmes saistību ar noziedzīgu nodarījumu ar pierādījumu pārsvaru. [329] Savukārt nākamais solis ir pieļaut saprātīgu noregulējumu, kas pašai personai sniedz iespēju iepazīties ar apsvērumiem un pierādījumiem, kas bijuši šāda apgalvojuma pamatā. 

Pieteikuma 2.2 un 2.3. sadaļā [pers. A] pārstāvība sniedza izklāstu par to, kā [pers. A] tika liegtas tiesības iepazīties ar materiāliem un pierādījumiem, uz kuriem procesa virzītājs [pers. C] balstīja savu pieņēmumu par [pers. A] piederošo naudas līdzekļu noziedzīgo izcelsmi. Būtiski, ka Apstrīdētās normas Nr. 1 praktiskā nozīme kā fakta legālajai prezumpcijai šajos apstākļos izpaudās tādējādi, ka, liedzot [pers. A] pārstāvībai iepazīties ar šiem materiāliem, procesa virzītājs [pers. C] prezumēja, balstoties uz Apstrīdēto normu Nr. 1, ka [pers. A] piederošo naudas līdzekļu izcelsme ir noziedzīga. Ja [pers. A] tiek liegts iepazīties ar materiāliem, kas ir procesa virzītāja [pers. C] prezumpcijas pamatā, tad [pers. A] arī ir pēc būtības atņemtas tiesības pret šo prezumpciju aizstāvēties jeb to atspēkot. Tas savukārt ir atzīstams par būtisku sacīkstes principa pārkāpumu, ko likumdevējs ir pieļāvis, neierobežojot Apstrīdētās normas Nr. 1 piemērošanas robežas un gadījumus. Savukārt tas ir atzīstams par rīcības brīvības robežu pārkāpumu, jo likumdevējs nav pietiekami izsvēris to, kā šāda norma ietekmē personu un tās reālās tiesības pret prezumpciju aizstāvēties.

b.  Predikatīvā noziedzīgā nodarījuma nozīme sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu

Lai kriminālprocesā vispār rastos nepieciešamība lemt par mantisko jautājumu risinājumu, tiek uzsvērta nepieciešamība visupirms konstatēt materiāltiesiskos apstākļus, kas nosaka personas vainojamību, tas ir, apstākļu kopumu, kas rada pamatu personas atzīšanai par vainīgu – noziedzīga nodarījuma pazīmju un noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmju esamība. [330] Turklāt – personas «vainojamība» ir konstatējama, vienīgi pieņemot personu nereabilitējošu nolēmumu.

Pieteikuma 4.2. sadaļā konstatēts, ka attiecībā uz mantisko jautājumu risināšanu un ar to saistīto apgalvojumu pierādīšanu, iestājoties konkrētiem tiesiskiem apstākļiem, ir iespējams piemērot samazinātas pierādīšanas prasības (standartu). Ievērojot minēto, uzsverams, ka kriminālprocesā samazinātais pierādīšanas standarts nav attiecināms uz apstākļiem, kas ietilpst personas «vainojamībā». [331] Vēl jo vairāk – 

«[..] pierādīšanas pienākums var tikt pārnests un samazināts pierādīšanas standarts var tikt attiecināts tikai uz to noziedzīgi iegūto mantu, kas nav inkriminētā noziedzīgā nodarījuma sastāva elements» [332] [pārstāvības izcēlumi].

Minētā kontekstā vēlreiz norādāma predikatīvā noziedzīgā nodarījuma konstatēšanas un pierādīšanas nepieciešamība, iekams kriminālprocesā personai tiek atņemts tai piederošais īpašums. Tiesību avotos uzsvērts, ka predikatīvais noziedzīgais nodarījums vienmēr tiek izdarīts pirms sekundārā, proti, pirms tā rezultātā iegūto līdzekļu legalizēšanas, jo legalizēt var tikai tādus līdzekļus, kas jau iegūti predikatīvā noziedzīgā nodarījuma rezultātā. Kā predikatīvajam noziegumam, kura rezultātā līdzekļi noziedzīgi iegūti, tā arī sekundārajam noziegumam – šo noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai – piemīt savas, konkrētas sastāva objektīvās un subjektīvās pazīmes, un to objektīvo pusi nevar veidot vienas un tās pašas darbības. [333]

Juridiskās prakses materiālos uzsvērts, ka, 

«pierādot Krimināllikuma 195. pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, ir jāpierāda nozieguma priekšmeta noziedzīgā izcelsme, bet nav jāpierāda, kura konkrēti predikatīvā noziedzīgā nodarījuma rezultātā līdzekļi ir iegūti, ņemot vērā, ka Latvijā visi noziedzīgie nodarījumi ir predikatīvie noziedzīgie nodarījumi. Tā, piemēram, ja ir zināms, ka ir izdarīti vairāki noziedzīgie nodarījumi, kuru rezultātā gūti līdzekļi (piemēram, narkotisko vielu tirdzniecība un kontrabanda), nav jāpierāda tieši, no kura noziedzīgā nodarījuma līdzekļi iegūti» [334] [pārstāvības izcēlumi]. 

Savukārt noziedzīga nodarījuma priekšmets ir materiāls priekšnosacījums, kura dēļ radušās un pastāv konkrētas aizsargājamas intereses. [335] Šie apsvērumi ļauj konstatēt, ka, pierādot sekundāro noziedzīgo nodarījumu, nav pieļaujams balstīties uz prezumpciju par predikatīvā noziedzīgā nodarījuma priekšmeta noziedzīgo izcelsmi, ja predikatīvais noziedzīgais nodarījums vēl nav ticis pierādīts ārpus saprātīgām šaubām un nav pieņemts tam normatīvi pilnvarotas institūcijas atzinums par personas vainu. 

Krimināllikuma 6. panta «Noziedzīgā nodarījuma jēdziens» pirmajā daļā norādīts, ka 

«[p]ar noziedzīgu nodarījumu atzīstams ar nodomu (tīši) vai aiz neuzmanības izdarīts kaitīgs nodarījums (darbība vai bezdarbība), kurš paredzēts [Krimināl]likumā un par kura izdarīšanu draud kriminālsods» [pārstāvības izcēlumi].

Tiesību zinātnē uzsvērts – legalizācija kā noziegums nemaz nepastāvētu, ja manta nebūtu noziedzīga, tātad –

«[t]am būtu jābūt pierādītam un konstatētam vai nu kādā agrākā kriminālprocesā, vai procesā kopā ar legalizāciju.» [336]

Tādējādi mantu ir iespējams atzīt par – visticamāk – noziedzīgi iegūtu vienīgi pēc tam, kad starp konstatētiem predikatīviem noziedzīgiem nodarījumiem (t. i., to esību) un mantu pastāv sasaiste. Savukārt

«sasaistei starp attiecīgo [predikatīvo] noziedzīgo nodarījumu un mantas izcelsmei jābūt tādai, ka pierādījumu pārsvars drīzāk liecina par mantas noziedzīgu, nevis likumīgu izcelsmi» [337].

Uz nepieciešamību konstatēt sasaisti starp mantu un konstatētu predikatīvu noziedzīgu nodarījumu norādīts Direktīvas 2014/42/ES 6. pantā:

«Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, kas ļauj konfiscēt tādus noziedzīgi iegūtus līdzekļus vai citu īpašumu, [1] kura vērtība atbilst noziedzīgi iegūto līdzekļu vērtībai, [2] kurus aizdomās turētā vai apsūdzētā persona ir tieši vai netieši nodevusi trešām personām vai [3] kurus trešās personas ir ieguvušas no aizdomās turētās vai apsūdzētās personas, [..] ja minētās trešās personas zināja vai tām vajadzēja zināt, ka nodošanas vai iegādes mērķis bija izvairīties no konfiskācijas, pamatojoties uz konkrētiem faktiem un apstākļiem, tostarp to, ka nodošana vai iegūšana ir notikusi bez maksas vai apmaiņā pret summu, kas ir būtiski zemāka par tirgus vērtību. [Tas] neskar bona fide trešo personu tiesības» [pārstāvības izcēlums].

Direktīvas 2014/42/ES 6. pantā norādītais – mantas vērtība atbilst iespējama predikatīva noziedzīga nodarījuma priekšmeta vērtībai, par predikatīva noziedzīga nodarījuma izdarīšanu aizdomās turētās personas un apsūdzētās personas predikatīvā noziedzīga nodarījuma priekšmetu atvasināja trešajam personām –, ja tas ir pamatots ar pierādījumiem, uzskatāms par sasaistes starp mantu un konstatētu predikatīvu noziedzīgu nodarījumu izpausmēm. 

Cita starpā, uz to, ka fakts – mantas vērtība atbilst iespējama predikatīva noziedzīga nodarījuma priekšmeta vērtībai – ir uzskatāms par sasaisti starp konstatētu predikatīvu noziedzīgu nodarījumu un mantu, norādīts arī Eiropas Padomes 1998. gada 3. decembra Vienotās rīcības [338] 1. panta otrajā punktā:

«īpašuma [..] vērtība atbilst noziedzīgās darbībās iegūtiem ienākumiem».

Mantas sasaistes ar konstatētu predikatīvu noziedzīgu nodarījumu citas izpausmes secināmas arī no Direktīvas (ES) 2018/1673 preambulas 13. apsvēruma:

«[i]kvienā gadījumā, kad tiek apsvērts, vai īpašums ir iegūts noziedzīgā darbībā un vai attiecīgā persona to zināja, būtu jāņem vērā konkrētie lietas apstākļi, piemēram, tas, ka [1] attiecīgā īpašuma vērtība nav samērīga ar apsūdzētās personas likumīgajiem ienākumiem un [2.] ka noziedzīgas darbības un īpašuma iegāde ir notikusi tajā pašā laikposmā» [pārstāvības izcēlumi].

Tādējādi mantas sasaiste ar konstatētu predikatīvu noziedzīgu nodarījumu nosakāma ar netiešo pierādījumu palīdzību. Uz to, cita starpā, pieņemot Apstrīdēto normu Nr. 1, norādīja arī Apakškomisijas diskusiju dalībnieki: 

«ar netiešiem pierādījumiem tiek pierādīts, ka mantai [..], iespējams, ir saistība ar noziedzīgu nodarījumu, un tomēr [..] jābūt kaut netiešai saiknei ar noziedzīgu nodarījumu. [V]alsts pienākums pierādīt apsūdzību nevar tikt atvieglots tiktāl, ka nav jāpierāda pilnīgi nekas» [339]. 

Šo norādījumu likumdevējs neņēma vērā, pieņemot Apstrīdēto normu Nr. 1 tās pašreizējā redakcijā. Ievērojot labas likumdošanas principa vienu no kritērijiem, proti, nepieciešamību ņemt vērā pārnacionālo vai Eiropas Savienības normatīvo aktu prasības, ir konstatējams, kalikumdevējs ignorēja Direktīvas (ES) 2018/1673 pamatnostādnes un pieņēma tām pretēju tiesisko regulējumu.

Proti, Apstrīdētā norma Nr. 1 nevis palīdz saprātīgi prezumēt faktu par mantas noziedzīgo izcelsmi pamata kriminālprocesa ietvaros, bet gan ļauj procesa virzītājam sevišķā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu ietvaros prezumēt, ka iepriekš pamata kriminālprocesā arestētā manta, visticamāk, ir noziedzīgi iegūta. Acīmredzams, ka prezumpcija par noziedzīguma varbūtību atrodas būtiskā pretrunā ar tiesību uz taisnīgu tiesu elementu – nevainīguma prezumpciju.

[pers. A] apstākļos nule kā sniegtajam izvērtējumam piemīt vēl jo būtiskāka nozīme. Proti, pamata kriminālprocesā [numurs B] arvien vēl norit izmeklēšana par it kā, iespējams, [pers. A] izdarītu noziedzīgu nodarījumu, par kuru atbildība paredzēta Krimināllikuma 195. panta trešajā daļā. 

Šāda noziedzīga nodarījuma sastāva obligāta pazīmes ir nozieguma priekšmets – legalizētie naudas līdzekļi –, kam bijusi noziedzīga izcelsme. Ievērojot kriminālprocesa pamatnostādni, kas prasa visas noziedzīguma nodarījuma sastāva pazīmes pierādīt ar vienādu pierādīšanas standartu – ārpus saprātīgām šaubām –, no tiesiskuma un taisnīguma viedokļa nav pieļaujams, ka pirms šāda konstatējuma par [pers. A] iespējamo, vienīgi un tikai hipotētiski pieļaujamo vainu tiek izdarīta prezumpcija, kuras būtība pārkāpj nevainīguma prezumpcijas kodolu. Turklāt norādāms, ka kopš kriminālprocesa [numurs B] uzsākšanas [pers. A] tajā arvien nav ticis noteikts neviens no Kriminālprocesa likuma 59. pantā noteiktajiem procesuālajiem statusiem, kas personai piešķir tiesības uz aizstāvību. 

Proti, ar Apstrīdēto normu Nr. 1, likumdevējam to pieļaujot piemērot sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, tiek prezumēta personas vaina, nepastāvot ārpus saprātīgām šaubām pierādītam konstatējumam par vainu. Savukārt vainas prezumēšana, ko pieļauj Apstrīdētā norma Nr. 1, ir tiešā cēloniskā sakarībā ar personas tiesību uz īpašumu aizskaršanu. Proti, ja kriminālprocesu veicošajai amatpersonai ar Apstrīdēto normu Nr. 1 tiek piešķirta vaļa prezumēt vainu, to nepierādot, tad tas ievērojami atvieglo tiesisko priekšnoteikumu izpildi mantas noziedzīguma atzīšanai un secīgai konfiskācijai. 

Tādējādi, minēto attiecinot uz [pers. A] apstākļiem, Apstrīdētā norma Nr. 1 neatbilst Satversmes 92. panta otrajam teikumam, jo prezumē personas vainu, kā arī Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem, jo uz prezumpcijas pamata atņem tiesīgajai personai tai piederošo mantu – [pers. A] gadījumā naudas līdzekļus –, neparedzot saprātīgas vai efektīvas iespējas pret šādu prezumpciju aizstāvēties. 

Tādējādi, ka predikatīvā noziedzīgā nodarījuma esība ir konstatēta atbilstoši pierādīšanas standartam «ārpus saprātīgām šaubām», jākonstatē sasaiste starp mantu un predikatīvā noziedzīgā nodarījuma konstatēto esību. Savukārt

«sasaistei starp attiecīgo [predikatīvo] noziedzīgo nodarījumu un mantas izcelsmei jābūt tādai, ka pierādījumu pārsvars drīzāk liecina par mantas noziedzīgu, nevis likumīgu izcelsmi» [340]. 

Ievērojot minētos apsvērumus [pers. A] pamattiesību aizskāruma apstākļos, ir konstatējams, ka Apstrīdētās normas Nr. 1 neatbilstība Satversmes 92. pantam izpaužas tajā skaitā kā pietiekamu garantiju neesība nodrošināt nevainīguma prezumpcijas faktiskā satura izpausmes, tostarp neliekot personai pierādīt kāda noziedzīgā nodarījuma objektīvās puses pazīmes. 

c. Nevainīguma prezumpcijas funkcionālā nozīme sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu

Izvēršot iepriekš konstatēto atziņu par nevainīguma prezumpcijas būtiskumu un tās kodola aizskārumu sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, izmantojot Apstrīdēto normu Nr. 1, kā arī Nr. 2 un Nr. 3, kas pieļauj personas vainas prezumēšanu, tuvāk aplūkojama tieši nevainīguma prezumpcijas funkcionālā loma. 

Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā atzīts, ka Cilvēktiesību konvencijas 6. panta pirmās daļas izpratnē persona ir atzīstama par «apsūdzēto», kad valsts, apkarojot noziedzību, pret personu vērš kriminālprocesuālajām darbībām pielīdzināmus pasākumus, aizdomu par personas saistību ar noziegumu dēļ personu nostādot tai nelabvēlīgākā stāvoklī, tajā skaitā arī tādā gadījumā, kad personai vēl nav uzrādīta formāla apsūdzība vai cits personas statusu ietekmējošs procesuāls lēmums. [341] Līdz ar to Cilvēktiesību konvencijas garantētajā tiesību saturā tiek atzīts, ka gan jēdziens «apsūdzība», gan jēdziens «kriminālprocess» ir tulkojams autonomi – neatkarīgi no izpratnes, kas šiem jēdzieniem tiek piešķirta nacionālajā tiesību sistēmā. 

Raugoties uz «kriminālprocesu» no satura, nevis formas viedokļa, Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzīst par nepieciešamu personai piešķirt plašākas procesuālās garantijas, apzinoties, ka valsts rīcībā objektīvi atrodas vairāk resursu, ar ko iespējams vērsties pret personu. Tādējādi izšķirošs apsvērums, nosakot tiesību uz taisnīgu tiesu garantiju tvērumu un attiecināmību uz konkrētu personu konkrētos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos, ir vērtējums par to, vai valsts aizdomu (tajā skaitā – pieņēmumu formā) par personas saistību ar noziegumu dēļ attiecīgajai personai ir pamats spert soļus sevis aizstāvēšanai. [342]Citiem vārdiem, persona ir atzīstama par «apsūdzēto», ja valsts varas orgānu pret personu vērstā rīcība objektīvi liecina par to, ka attiecīgajai personai faktiski tiek pārmests krimināltiesiskā kārtā sodāms likuma pārkāpums, tā rezultātā ietekmējot arī personas tiesisko situāciju, piemēram, uzliekot par pienākumu iesniegt paskaidrojumus vai ierobežojot personas pamattiesību realizēšanas iespējas vai to apjomu. 

Minētā kontekstā atzīstams, ka nevainīguma prezumpcija funkcionāli attiecas uz personu ([pers. A] šajos apstākļos) un aizsardzību pret nepamatotu valsts apgalvojumu vai pat pieņēmumu par personas vainīgumu. Prezumpcija Apstrīdētajā normā Nr. 1 ietver pieņēmumu par vainīgumu noziedzīgā nodarījumā, par kuru tobrīd vēl notiek izmeklēšana pamata kriminālprocesā. Tādā kārtā atzīstams, ka Cilvēktiesību konvencijas interpretācijas izpratnē personai rodas pienākums pret šo Apstrīdētās normas Nr. 1 prezumpciju aizstāvēties, to mēģinot atspēkot, taču tas nav saprātīgi īstenojams, jo likumdevējam atbilstoši Satversmes 92. panta otrajam teikumam ir imperatīvi noliegts prezumēt personas vainīgumu. 

d. Pierādīšanas aspekti sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu  

Mantas noziedzīgas izcelsmes konstatēšanai izmantojamo pierādīšanas standartu un tam nepieciešamo pierādījumu pietiekamību (kopumu) nosaka Kriminālprocesa likuma 124. panta sestā daļa (Apstrīdētā norma Nr. 2; par tās konstitucionalitātes defektiem skat Pieteikuma 8. sadaļu):

«pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi attiecībā uz mantas noziedzīgo izcelsmi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā ir pamats atzīt, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme» [pārstāvības izcēlumi].

Tādējādi attiecībā uz mantas noziedzīgo izcelsmi Kriminālprocesa likumā ir ietverts pazemināts pierādīšanas standarts «iespējamības pārsvars». Taču arī šajā gadījumā ir jāidentificē pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi, lai varētu noteikt pierādīšanas standartu attiecībā uz katru pierādīšanas priekšmetā ietilpstošu apstākli. 

Pierādīšanas standarts «iespējamības pārsvars» pat legalizācijas gadījumā ir attiecināms tikai uz naudas izcelsmi, kā uzsvēris likumdevējs Apstrīdēto normu izstrādes materiālos, vairākkārtīgi un konsekventi norādot, ka

«[l]ikumprojektā ietvertā norma (KPL 125. panta trešā daļa) attiecin[ām]a tikai uz mantu – [..] mantas [..] izcelsmi» [343],

un

«personai nekādā veidā netiek uzlikts par pienākumu pierādīt savu nevainīgumu, grozījumi ir attiecināmi tikai uz mantas likumīgās izcelsmes pierādīšanu» [344].

Tiesību doktrīnā uzsvērts, ka 

«[p]rocesā par noziedzīgi iegūtu mantu galvenais noskaidrojamais jautājums ir: vai konkrētā manta ir noziedzīgi iegūta vai ar noziedzīgo nodarījumu saistīta. Tiesai nav jānoskaidro un izmeklētājam vai prokuroram nav jāpierāda, kurš ir izdarījis noziedzīgo nodarījumu, kas «radīja» šo mantu. Personas vaina netiek skaidrota, līdz ar to nedarbojas arī nevainīguma prezumpcijas princips. Persona, kura uzskata, ka tai ir legālas tiesības uz šo mantu, ir tiesīga savas tiesības aizstāvēt. Tā būs viņas civilo tiesību pamatošana. Protams, ikviena aizskartā persona jautājumā par mantas izcelsmi un piederību var arī klusēt, bet tas nekādā gadījumā nedos pamatu secinājumam, ka šī persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu» [345] [pārstāvības izcēlumi].

Vienlaikus būtiska ir arī norāde, ka 

«[..] jāatceras, ka šis process tomēr nerodas no zila gaisa, proti, likums prasa vispirms iegūt pierādījumu kopumu par mantas noziedzīgo izcelsmi. Ar kriminālprocesa metodēm nedrīkstētu risināt atrastas mantas piederības jautājumus vai personas ienākumu (mantas izcelsmes) legalitāti. Atcerēsimies, ka ne jau mantas (pat neskaidras izcelsmes mantas) esamība rada pamatu kriminālprocesa uzsākšanai. Kriminālprocesa pamats ir ziņas par noziedzīga nodarījuma notikumu, nevis ziņas par mantas atrašanu» [346] [pārstāvības izcēlumi].

Šeit vēlreiz jānorāda, ka [pers. A] tiesību uz taisnīgu tiesu un tiesību uz īpašumu ierobežojums ir konstatējams sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīts no kriminālprocesa [numurs B], savukārt kriminālprocesa [numurs B] tika uzsākts pēc Krimināllikuma 195. panta trešajā daļā paredzētā noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmēm, tas ir, par 

«iespējamu ārvalstīs veiktu noziedzīgu nodarījumu rezultātā iegūtu naudas līdzekļu legalizāciju lielā apmērā».

Tas savukārt nozīmē, ka tieši pamata kriminālprocesā [numurs B]

«galvenais noskaidrojamais jautājums ir: kurš to izdarīja jeb, citiem vārdiem sakot, kurš ir vainīgs legalizācijā. Turklāt šeit vairs pat nevajadzētu būt diskusijai, vai legalizēta tiek noziedzīgi iegūta manta. Tam būtu jābūt pierādītam un konstatētam vai nu kādā agrākā kriminālprocesā, vai procesā kopā ar legalizāciju, tikai «pirms piecām minūtēm». Nevarētu taču uzskatīt par loģisku un arī tiesisku spriedumu, ar kuru persona tiktu atzīta par vainīgu tādu līdzekļu legalizācijā, kuri varbūt pat nav noziedzīgi. Saistībā ar šo procesu personai, kuru tur aizdomās par legalizāciju, nevarētu rasties pienākums izskaidrot tās mantas izcelsmi, ar kuru ir veiktas «legalizācijas» darbības. Daži praktiķi uzskata, ka manta ir noziedzīga nodarījuma priekšmets [..] un tāpēc ir iespējams ar minimāliem pierādījumiem izvirzīt prezumpciju par tās izcelsmi, kura tad būtu jāatspēko aizdomās turētajam. Taču legalizācija kā noziegums nemaz nepastāvētu, ja manta nebūtu noziedzīga. Uzdodot jautājumu par mantas izcelsmi, pēc būtības tiek uzdots jautājums: vai jūs izdarījāt šo noziegumu» [347] [pārstāvības izcēlumi].

Citiem vārdiem, personai, konkrētajos apstākļos – [pers. A] –, tiesību norma nevar uzlikt par pienākumu pierādīt savu nevainīgumu vai izvirzīt izmeklēšanas «puses» pierādījumos nebalstītu prezumpciju, ka [pers. A] likumīgi iegūtā un darba rezultātā nopelnītā manta ir noziedzīgi iegūta. 

Neraugoties uz to, kādas tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas ideālos apstākļos ietilpst Satversmes 92. panta tvērumā, kas atklātas un vērtētas jau iepriekš Pieteikumā, ir konstatējams, ka Apstrīdētā norma Nr. 1 nenodrošina šo garantiju efektīvu īstenošanu, jo visu jau izklāstīto apstākļu ietvaros ir tām pretēja. Proti, prezumējot mantas noziedzīgo izcelsmi, to pamatojot ar tobrīd vēl izmeklējamā noziedzīgā nodarījuma sastāva, konkrētajos apstākļos – objektīvās puses –, pazīmēm, tiek pārkāpta cita, fundamentāli būtiskāka un līdz personas vainu konstatējoša nolēmuma spēkā stāšanās brīdim neapgāžama prezumpcija – nevainīguma prezumpcija. 

Lai gan [pers. A] pārstāvība šī aspekta juridiskai analīzei pievērsīsies turpmāk, norādāms, ka tiesību normas izpratne ir viens no kritērijiem, kas atspoguļo normu izstrādāšanas kvalitātes rādītājus. [348] Turklāt ar normas piemērošanas brīdi var atklāties tai piemītošā iedarbība, ko 

«[..] likumdevējs nav spējis paredzēt. Tāpat laika gaitā normas var attālināties no sava radītāja priekšstatiem.» [349]

Analizējot pieradīšanas institūta būtību tieši mantas konfiskācijas gadījumos un pierādīšanas kvalitātes un nepieciešamā līmeņa sasniegšanu saistībā ar nevainīguma prezumpciju, tiesību doktrīnā ir norādīts, ka 

«[t]ikai pēdējos pāris gados, lai atvieglotu pierādīšanas pienākumu (iespējams, apzinoties nespēju profesionāli pierādīt) un vienlaikus arī lai padarītu efektīvāku cīņu pret naudas atmazgāšanu, grozīts KPL 124. pants. [..] Tomēr būtu jāuzmanās ar pazeminātā pierādīšanas sliekšņa «visticamāk» plašu piemērošanu, it īpaši pirmstiesas procesa laikā, kad personas vaina nemaz nav pierādīta. Kā jau tika uzsvērts, 59. nodaļa dod iespēju konfiscēt mantu, par kuras noziedzīgo izcelsmi nav šaubu (šajā brīdī nav pat būtiski, kas izdarījis pašu noziegumu)» [350] [pārstāvības izcēlumi].

Turklāt

«[n]o tiesiskā viedokļa, būtu visai dīvaina tiesas rīcība, ja tā atzītu mantu par «visticamāk» noziedzīgi iegūtu un to konfiscētu tādā procesa stadijā, kad vēl nav konstatēts, vai vispār noziegums ir noticis un vai to ir izdarījusi konkrētā persona. Tiesa šajā procesā nepārbauda pierādījumus par personas vainu. Līdz ar to tiesa nedrīkstētu savā lēmumā paust pārliecību, ka manta, visticamāk, ir iegūta tādu noziedzīgo darbību rezultātā, kuras pastrādājusi konkrēta persona (bieži vien – šīs mantas īpašnieks), ja par šīm darbībām vēl nav ticis pieņemts nereabilitējošs nolēmums» [351] [pārstāvja izcēlumi]. 

Sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu pierādīšanas nasta gulstas uz to, kurš apgalvo mantas noziedzīgo izcelsmi un pauž norādījumu par nepieciešamību to konfiscēt. [352] Turklāt jau kopš noziedzīgi iegūtas mantas institūta ieviešanas kriminālprocesuālajā regulējumā doktrīnā konsekventi uzsvērts, ka mantas noziedzīgās izcelsmes pierādīšanas pamata pienākums gulstas uz procesa virzītāju un apsūdzības uzturētāju, [353] ja pierādāmais konstatējums šādā situācijā ir šāds:

«[..] manta ir atzīstama par noziedzīgi iegūtu, ja personas īpašumā vai valdījumā tā nonākusi noziedzīga nodarījuma rezultātā». [354]

Iespējamības pārsvara pierādīšanas standarta, kas tiek attiecināts uz mantas noziedzīgo izcelsmi, piemērošanas gadījumā apsūdzībai primāri ir jāpierāda mantas saistība ar noziedzīgu nodarījumu līdz līmenim, kas ļauj apgalvot – iespēja, ka šī saistība jeb cēloņsakarība pastāv, ir lielāka nekā iespēja, ka tā nepastāv. [355] Savukārt personai, kura apgalvo, ka mantai ir legāla izcelsme, turklāt tā pieder šai personai, ir pienākums iesniegt savus pierādījumus, atspēkojot to, ko lietā jau uzrādījusi apsūdzība. 

Arī Latvijas tiesību literatūrā par šo jautājumu pamatoti norādīts, ka 

«[t]ikai pēc primāri izpildītā apsūdzības puses pienākuma seko personas tiesības pierādīt pretējo. Kriminālprocesa likumā ir iestrādāts princips, ka tam, kurš kaut ko apgalvo, tas ir arī jāpierāda. Ja persona izvēlas cīnīties par savām tiesībām uz mantu un apgalvo, ka tā ir legāli iegūta, tad tai arī rodas pienākums savu apgalvojumu pamatot.» [356] 

Tādējādi par pierādījumu pārsvaru var uzskatīt to pierādījumu daļu, kas tās šķietamās pareizības, pārliecinošā rakstura, kvalitātes vai nozīmes dēļ nosver taisnīguma svaru kausus par labu pusei, uz kuru gulstas pierādīšanas pienākums. [357] Citiem vārdiem, pierādījumu kopums apliecina, ka pierādāmais fakts vai cēloniskās sakarības esība ir daudz ticamāka nekā neticamāka. [358] 

Satversmes 92. panta pirmā teikuma konkretizācijas rezultātā Pieteikumā jau iepriekš paustais atzinums par procesuālās līdztiesības (4.2.2. sadaļa) un sacīkstes principu (4.2.2. sadaļa), kā arī par pierādīšanas institūta (4.2.3. sadaļa) prasībām taisnīga tiesas procesa nodrošināšanai ļauj Apstrīdēto normu Nr. 1 atzīt par nesaskanīgu ar nule minētajām konstitucionālajām vērtībām. Proti, [pers. A] nonākot Apstrīdētās normas Nr. 1 prezumpcijas tvērumā, viņš tika atzīts esam par prezumēti vainīgu tajā noziedzīgajā nodarījumā, par kuru vēl tikai notiek izmeklēšana pamata kriminālprocesā [numurs B], turklāt nepiešķirot pēdējam pat nekādu procesuālu statusu kādā no to personu, kurām ir tiesības uz aizstāvību, statusiem, kas noteikti Kriminālprocesa likuma 59. pantā. 

Apkopojot minēto, secināms, ka, neierobežojot Apstrīdētās normas Nr. 1 piemērošanas tvērumu, likumdevējs ir ne tikai pieļāvis vainīguma prezumpcijas nostiprināšanu kriminālprocesuālajā noregulējumā, bet arī nepietiekami skaidri noteicis robežu tam, kāds un uz ko attiecināms ir procesa virzītāja sākotnējais pierādīšanas pienākums, kādi konkrēti apstākļi ir jāpierāda un apjoms, kādā tie ir jāpierāda. 

e. No izmeklēšanā esošās krimināllietas par noziedzīgu nodarījumu izdalāmo materiālu par noziedzīgi iegūtu mantu nozīme       

Nule paustais konstatējums, ka Apstrīdētā norma Nr. 1 nenosaka nepārprotamas minimālās robežas tās piemērošanas gadījumiem un minimālajam pierādījumu apjomam, kas šīs prezumpcijas piemērošanai ir jāiegūst procesa virzītājam, ir vērtējams ciešā kopsakarā ar sevišķā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu materiāliem, kā arī personas ([pers. A]) tiesībām ar tiem iepazīties. 

Jau romiešu tiesībās nostiprinātā maksima – da mihi facta, dabo tibi ius [359]– gadsimtiem ilgi bijusi tiesiskuma garants tam, lai, sniedzot tiesai faktisko apstākļu izklāstu, lietas dalībniekā procesa ietvaros nostiprinātos pārliecība, ka tie veido nepieciešamo un vienlaikus pietiekamo faktu kopumu, kas tiesai ļaus nonākt pie taisnīga, tiesību normu patiesajā būtībā balstīta rezultāta. 

Konkretizējot minēto tiesību principu praksē, uzmanība vēršama uz tā ciešo saistību ar pilnvērtīgu sacīkstes principa un pierādīšanas institūta efektivitāti. Faktu jeb lietas apstākļu uzrādīšana tiesai, to pamatojot ar lietā esošajiem pierādījumiem saskan ar pienākumu, kas lietā iesaistītajām personām izriet no sacīkstes principa būtības – skaidrot fakta jautājumu tiesai. Turpretim tiesa ir atbildīga par tiesību jautājuma izšķiršanu, balstoties uz pārbaudāmiem pierādījumiem un pušu sniegtajām ziņām par faktiem. 

Neraugoties uz to, ka sacīkstes princips ideālos apstākļos izpaužas kā abu pušu procesuāla sāncensība, sniedzot tiesai ziņas un to pamatojošos pierādījumus, tiesa nevar un nedrīkst akli vadīties tikai un vienīgi no materiālu apjoma, ko puses lietā iesniegušas. Tiesas uzdevums ir šo informāciju pārbaudīt, ievērojot tai piešķirot kompetenci procesuālajās tiesību normās. Tādējādi atzīstams, ka pierādījumiem, to pārbaudes izdarīšanai, bet – visupirms – to pieejamībai piemīt ievērojama loma taisnīga tiesas procesa nodrošināšanā. 

Uz šī tiesību principa efektīvu izpausmi praksē paļāvās arī [pers. A], procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīts no krimināllietas [numurs B], pieņemot, ka gan procesuālo oponentu sniegtais faktisko apstākļu izklāsts, gan to izzināšana un atbilstošo tiesību normu piemērošana subsumpcijas rezultātā tiesai ļaus nonākt pie loģiska, tātad – taisnīga slēdziena.

Kriminālprocesa likuma 626. panta pirmā daļa paredz tiesības

«pirmstiesas kriminālprocesā radušos mantisko jautājumu savlaicīgas atrisināšanas un procesa ekonomijas interesēs izdalīt no krimināllietas materiālus par noziedzīgi iegūtu mantu». 

Konkrētajos apstākļos procesuālo garantiju trūkums, kas neparedz konkrētus un nepārprotamus kritērijus par materiālu apjomu un saturu, kas izdalāmi no pamata kriminālprocesa, izpaudās tādējādi, ka gan procesa virzītājs, gan pēcāk arī tiesa nevarēja objektīvi izvērtēt visus lietā esošos materiālus un pieņemt patiesībai jeb faktiem atbilstošu nolēmumu. 

Būtiski ir tas, ka šādu procesuālo nepietiekamību, proti, kritēriju neesamību par to, cik un kādi materiāli ir izdalāmi sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu atsver Apstrīdētās normas Nr. 1 fakta legālā prezumpcija un apstāklis, ka likumdevējs nav noteicis kritērijus tās piemērošanai, tajā skaitā liegumu to piemērot sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, kas leģitimējis konstitucionālām vērtībām pretējās vainīguma prezumpcijas izmantošanu. Citiem vārdiem, konstitucionalitātes defekts arvien ir konstatējams Apstrīdētajā normā Nr. 1, jo tā neatspoguļo ierobežojumu tās piemērošanai, bet gan ļauj uz prezumpcijas pamata atzīt personai piederošu mantu par noziedzīgi iegūtu un konfiscēt, nevērtējot pierādījumu kopumu savstarpējā sakarībā.

Līdzīgā kārtā ir konstatējams vispārīgā tiesību principa nullum judicium, sine lege pārkāpums, jo Apstrīdētā norma Nr. 1 neietver skaidrus un nepārprotamus kritērijus tam, kādā konkrēti veidā persona var atspēkot pieņēmumu par tai piederošās mantas izcelsmi. Proti, Apstrīdētā norma Nr. 1 un tai korespondējošās normas nenosaka to, kā tiesa vai procesu veicošā amatpersona var pārbaudīt kriminālprocesā iesaistītās personas apgalvojumu ticamību par mantas likumīgo izcelsmi. Tādējādi, ievērojot procesuālo (tātad – publisko) tiesību pamatprincipu – aizliegts ir viss, kas nav atļauts [360] –, likumdevējs nav ietvēris pietiekamas procesuālās tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas par to līmeni, kādā persona var pietiekami vienkārši un bez nesamērīga sloga aizstāvēties pret mantas noziedzīgās izcelsmes prezumēšanu.

Konkrētais satversmības defekts ir uzskatāmi redzams arī apstākļos, kad [pers. A] nonāca Apstrīdētās normas Nr. 1 tvērumā. 

Proti, 2021. gada 13. septembra lēmumā pirmās instances tiesa, secinot, ka nav nepieciešams vērtēt pierādījumus, kas attiecas uz [pers. A] uzņēmumu esību, piekrita procesa virzītāja secinājumam: 

«[t]iesa piekrīt procesa virzītāja secinājumam, ka lielākā daļa no [pers. A] kontrolē esošajiem uzņēmumiem ir ar čaulas uzņēmumu pazīmēm. Vairāku uzņēmumu kontos nav konstatēti darījumi, kas liecinātu par faktisko saimniecisko darbību. Uzņēmumos nav darbinieku vai arī nav citu darbinieku bez direktora. Uzņēmuma kontos konstatētie darījumi ir ar tranzīta pārskaitījumu pazīmēm»; 

2021. gada 13. septembra lēmumā nav atklāta motivācija tam, uz kādiem [pers. A] piederošiem uzņēmumiem tika attiecināts jēdziens «čaulas veidojums», lai gan [pers. A] aizstāvība un pārstāvība pirmstiesas izmeklēšanas laikā atbilstoši faktiskajām iespējām bija iesniegusi teju visus dokumentus, ko pieprasīja procesa virzītājs, lai apliecinātu reālu [pers. A] piederošo juridisko personu darbību.

Uzmanība vēršama arī uz to, ka pirmstiesas izmeklēšanas laikā tika pieprasītas ziņas [valsts F] nodokļu administrācijas iestādei, kas nepārprotami norādīja, ka uzņēmums [nosaukums S], kurā [pers. A] ir patiesā labuma guvējs, visu tā darbības laiku ir sniedzis nodokļu administrācijai dokumentus. Jāpiebilst, ka izdalītajos krimināllietas materiālos neatrodas [valsts F] nodokļu administrācijas atbildei pievienotie dokumenti. 

Arī [valsts G] nodokļu administrācija, atbildot uz informācijas pieprasījumu, norādīja, ka [nosaukums M], kurā [pers. A] ir patiesā labuma guvējs, ne tikai ir veikusi nodokļu maksājumus, bet arī visu tā darbības laiku tika iesniegtas ienākumu nodokļu deklarācijas (par to plašāk skat. izklāstu 3. pielikumā). 

Arī [valsts F] nodokļu administrācija, atbildot uz informācijas pieprasījumu, norādīja, ka [nosaukums P], kurā [pers. A] ir patiesā labuma guvējs, visā tā darbības laikā iesniedza gan gada pārskatus, gan arī veica nodokļu maksājumus (par to plašāk skat. izklāstu 3. pielikumā) .

Kriminālprocesa doktrīnā ticis uzsvērts, ka

«[..] procesa virzītājam ir jāreaģē uz jebkuru saņemtu informāciju, kas norāda uz iespējamu izmeklēšanas virzienu, kriminālprocesā pierādāmo apstākļu apstiprināšanās vai neapstiprināšanās iespēju.» [361]

Turklāt, izskatot materiālus par noziedzīgi iegūto mantu, tiesa nevar vērtēt tos pierādījumus, kuri nav izdalītajā kriminālprocesā. [362]

Tādējādi konstatējams, ka, nenosakot konkrētus, skaidrus un nepārprotamus kritērijus tam, kādā apjomā no pamata kriminālprocesa ir izdalāmi kriminālprocesa lietas materiāli, lai uzsāktu sevišķo procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, tikušas aizskartas [pers. A] piemītošās tiesības uz taisnīgu tiesu – tiesības uz sacīkstes procesu. 

f. «Mantas noziedzīgā izcelsme» kā pierādīšanas priekšmetā ietilpstošs fakts sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu          

Kriminālprocesa gaitā kā pierādāmie apstākļi sākotnēji jāpierāda pamatfakti, proti, to faktu kopums, kas ļauj atzīt, ka persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, par kuru var tikt saukta pie kriminālatbildības. Tad, kad tie ir pierādīti, var pierādīt no tiem izrietošus faktus, kas ļauj piemērot no personas atzīšanas par vainīgu izrietošus krimināltiesiskus risinājumus, tai skaitā piemērot Krimināllikuma īpašo mantas konfiskāciju. [363] 

Lai pierādītu mantas noziedzīgo izcelsmi (tiešu vai netiešu) atbilstoši pierādīšanas standartam «iespējamības pārsvars», katrā konkrētā gadījumā, ņemot vērā pierādīšanas priekšmetā ietilpstošos apstākļus, nepieciešams nošķirt, uz kādiem pierādīšanas priekšmetā ietilpstošajiem apstākļiem attiecināms pierādīšanas standarts «ārpus saprātīgām šaubām» un uz kādiem – «iespējamības pārsvars». 

Pierādīšanas standarts – «iespējamības pārsvars» – attiecināms tikai uz nelielu daļu no pierādīšanas priekšmetā ietilpstošiem apstākļiem, proti, tikai uz mantas noziedzīgu izcelsmi, paredzot, ka pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi attiecībā uz mantas noziedzīgo izcelsmi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā ir pamats atzīt / secināt, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme.

Šeit uzsvars liekams tieši uz to, ka secinājumu / atzinumu par mantas noziedzīgo izcelsmi secīgi var izdarīt tikai pēc tam, kad jau ir pierādīti sākotnējie pamatfakti – predikatīvais noziedzīgais nodarījums. 

Tiesību zinātnieki ir secinājuši, ka jēdziens «mantas noziedzīgā izcelsme» ir tulkojams plašākā un šaurākā nozīmē. [364]

Šaurākā nozīmē «mantas noziedzīgā izcelsme» ir konkrētu noziedzīgu sastāvu obligāts elements. Šādi gadījumi ir tikai divi:

«[..] KL 195. pants, kurā paredzēta kriminālatbildība par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un KL 314. pants, kurā savukārt paredzēta atbildība par noziedzīgā kārtā iegūtas mantas iegādāšanos, glabāšanu un realizēšanu.» [365]

Tādējādi, neraugoties uz pašu izcelsmes faktu, kas pierādāms ar zemāku pierādīšanas standartu, konkrētā

«[..] noziedzīg[ā] nodarījuma sastāva elementi ir jāpierāda atbilstoši standartam «ārpus saprātīgām šaubām».» [366]

Plašākā nozīmē «mantas noziedzīgā izcelsme» ir aplūkojama atbilstoši Krimināllikuma VIII² nodaļas «Mantas īpašā konfiskācija» 70.¹¹ panta saturam: pierādītā un prezumētā noziedzīgi iegūtā manta. 

Attiecībā uz pierādīto noziedzīgi iegūto mantu tiek norādīts, ka

«[..] šajā gadījumā pierādāmos apstākļos neietilpst kāds vispārīgs mantas izcelsmes noziedzīgums, bet gan faktiski tas, ka manta ir noziedzīgas izcelsmes, ir secinājums tam, ka tiek pierādīts konkrēts noziedzīgs nodarījums, kā rezultātā manta iegūta/izveidota/radusies utt. Tātad, ņemsim par piemēru zādzību. Šajā gadījumā ir jāpierāda kad, kas, kam, kādā tieši viedā neatļauti slēpti vai atklāti nolaupīja konkrētu mantu. Un kad tas viss ir izdarīts, mēs nonākam pie secinājuma, ka šī manta ir tieši vai pēcāk netieši noziedzīgi iegūta. Līdz ar to mantas noziedzīga izcelsme šajā gadījumā nav patstāvīgs pierādāms apstāklis, bet gan atzinums par to ir citu apstākļu pierādīšanas rezultāts. Tā kā rezultāts nekad nevar būt pirms darbības, tad nebūtu loģiski atzīt, ka šajā gadījumā uz mantas izcelsmes noziedzīgumu ir attiecināms samazināts pierādīšanas standarts, ja uz visiem apstākļiem, kuri tiek pierādīti pirms tam, lai secinājumu par mantas noziedzīgu izcelsmi veidotu, attiecināms standarts «ārpus saprātīgām šaubām».» [367]

Savukārt attiecībā uz prezumēto noziedzīgi iegūto mantu tiek norādīts, ka šādā gadījumā

«[..] mantas izcelsmes noziedzīgums ir vispārīgs, t.i. pirmkārt, tā netiek skatīta kā konkrēta nodarījuma rezultātā iegūta/radusies utt. un, otrkārt, šīs prezumpcijas piemērošana ir pakārtota atzinumam, ka ir izdarīts kāds konkrēts noziedzīgs nodarījums. Šajā situācijā, domājams, samazinātais standarts ir piemērojams. Ir pamats atzinumam, ka tieši šis ir tas gadījums, kad šī standarta piemērošana būtu visatbilstošākā.» [368]

Secināms, ka

«manta ir noziedzīgi iegūta, ja tā ir atsavināta vai radīta noziedzīga nodarījuma rezultātā.» [369]

Tādējādi kriminālprocesa [numurs B] pierādīšanas priekšmets (Kriminālprocesa likuma 124. panta izpratnē) ir legalizācijas sastāva esamība vai neesamība. Legalizācijas sastāva pamatpazīmes tostarp ir noziedzīgi iegūta manta (noziedzīgā nodarījuma priekšmets) un rīcība ar šo mantu (noziedzīgā nodarījuma objektīvā puse). 

[pers. A] rīcība ar arestētajiem naudas līdzekļiem kā noziedzīgā nodarījuma objektīvā puse pierādāma ārpus procesa par mantu, t. i., kriminālprocesā [numurs B] atbilstoši pierādīšanas standartam «ārpus saprātīgām šaubām».

Savukārt legalizācijas sastāva pamatpazīme – [pers. A] arestēto naudas līdzekļu izcelsme – ir vienīgais sevišķā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu pierādīšanas priekšmets, kas pierādāms atbilstoši pierādīšanas standartam «iespējamības pārsvars». 

Tādējādi minētie konstatējumi kalpo par pamatu secinājumam, ka Apstrīdētās normas Nr. 1 piemērošanas robežas, precīzāk – to neesība piemērošanas ierobežošanai un normas regulācijas tvērumā ietilpstošajiem apstākļiem –, nesamērīgi aizskar [pers. A] tiesības uz taisnīgu tiesu, konkrētāk – aizskar nevainīguma prezumpcijas kodolu.

Pienākums šīs robežas ievērot, pieņemot normatīvo regulējumu, bija likumdevējam, kurš, pārkāpjot labas likumdošanas principu, to nav īstenojis. Kā konstatēts Pieteikuma 11. sadaļā un 12. sadaļā, Apstrīdētās normas Nr. 1 attiecināšana uz sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu risināmajiem jautājumiem tajos gadījumos, kad nepastāv notiesājošs spriedums ar personas vainas konstatējumu, nonāk krasā pretrunā ar nevainīguma prezumpcijas būtību. 

g. Prasības personai pieejamiem pierādīšanas līdzekļiem: dokumentu oriģināli un valoda       

Valdošā izpratne par pierādīšanas līdzekļiem Latvijas kriminālprocesā ir tāda, ka pierādīšanas avots (tas ir, līdzeklis) ir faktisko ziņu procesuālā nostiprinājuma forma. [370] Savukārt par pierādījumiem ir atzīstamas Kriminālprocesa likumā noteiktā kārtībā un procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem. 

Fizisko un juridisko personu savstarpējās attiecības nav iedomājamas bez juridiska nostiprinājuma noteiktas formas un satura dokumentācijā. Par dokumentu krimināltiesiskā nozīmē var uzskatīt jebkuru attiecīga satura dokumentu, neatkarīgi no tā izdevēja subjekta, ja kādas tiesiskās intereses (dod tiesības vai atbrīvo no pienākumiem) skar dokumenta saturs. [371]

Jēdziens «dokuments» cēlies no latīņu valodas vārda documentum, un tas tulkojams kā «rakstveida liecība», «pierādījums», nosakot, ka dokuments ir materiālas dabas objekts, kurā ir fiksēta informācija, lai to bez izmaiņām varētu nodot tālāk laikā un telpā. [372] Dokumenta juridiskais spēks ir dokumenta īpašība (pazīmju kopums, statuss), kas nodrošina iespēju izmantot dokumentu kādas darbības veikšanai, tiesību īstenošanai un likumīgo interešu aizstāvībai. [373]

Apgalvojumu par mantas likumīgo izcelsmi persona ir tiesīga pamatot ar pierādījumu – dokumentu. Šī pierādījuma būtības skaidrojums sniegts Kriminālprocesa likuma 135. panta pirmajā daļā:

«[p]ar pierādījumu kriminālprocesā var būt dokuments, ja tas pierādīšanā izmantojams tikai sakarā ar tajā ietverto saturisko informāciju».

Par dokumentiem pierādījuma nozīmē kriminālprocesā uzskatāmi arī datorizētās informācijas nesēji, ar skaņu un attēlu fiksējošiem tehniskiem līdzekļiem izdarīti ieraksti, kuros saturiski fiksēto informāciju var izmantot kā pierādījumus. [374]

Par Kriminālprocesa likuma 135. pantu procesuālo krimināltiesību doktrīnā norādīts, ka 

«[d]okuments kā pierādījums kriminālprocesā tiek izmantots saturiskās informācijas dēļ. Paša objekta forma, tāpat kā forma, kādā informācija dokumentā ietverta, šajā objektā nav izšķiroša, jo kā pierādījums – dokuments var tikt atzīta arī ķermeniska lieta, tāpat kā informācija, kura fiksēta kā skaņu vai attēlu ieraksts utt. Dokuments kā pierādījums nav pielīdzināms dokumentam Dokumentu juridiskā spēka likuma izpratnē. Dokuments šī likuma izpratnē var būt kā pierādījums – dokuments KPL izpratnē, tomēr, lai kādu saturisku informāciju izmantotu kā pierādījumu KPL izpratnē, tai noteikti nav jāatbilst prasībām, kas minētas Dokumentu juridiskā spēka likumā» [375]. 

Tāpat arī judikatūrā uzsvērts, ka

«[d]okumenta oriģināla neesamība netraucē izdarīt secinājumus par tā satura patiesumu, ja tā kopijās, kas atrodas lietā, atspoguļots dokumenta saturs» [376]. 

Neraugoties uz citētajām atziņām, kriminālprocesu veicošās amatpersonas gadījumos, kad personas apgalvojums par mantas likumīgo izcelsmi pamatots ar dokumenta atvasinājumu, mēdz pieprasīt uzrādīt dokumenta oriģinālu, norādot uz Dokumentu juridiskā spēka likuma prasībām. To apliecina arī faktisko apstākļu izklāstā 2.2. un 2.3. sadaļā minētie fakti par procesu veicošo amatpersonu izvirzītajām prasībām [pers. A]. 

Jāatgādina, ka Dokumentu juridiskā spēka likums regulē tikai tos jautājumus, kas attiecas uz dokumentu apriti Latvijas Republikā. [377]

Pienākumu – uzrādīt dokumenta atvasinājuma oriģinālu – nesamērīgumu ar tiesībām uz taisnīgu tiesu uzsvēris Latvijas Republikas Tiesībsargs 2021. gada 23. septembra paziņojumā [numurs J] «Par pārbaudes lietas neierosināšanu» (skat. 27. pielikumu):

«prasība pēc būtības ir uzskatāma par personai uzliktu pienākumu iesniegt datus noteiktā formā vai veidā [2005. gada 16. maija K]onvencijas [..] 3. panta 4. punkts paredz valsts tiesības pieņem[t] tādus normatīvos aktus, kas var būt nepieciešami, lai pieprasītu uzrādīt iespējamo noziedzīgi iegūtu līdzekļu vai cit[u] konfiscējamo īpašumu izcelsmi, ciktāl šāda prasība atbilst vietējiem tiesību aktiem. [..] 

Tomēr valstīm ir jāievēro noteikti nosacījumi, t. i., ierobežojumi [par kādiem nepārprotami uzskatāms pienākums uzrādīt dokumenta atvasinājuma oriģinālu] jāpiemēro, ņemot vērā nodarījuma smaguma pakāpi un saglabājot aizstāvības tiesības. Vienlaikus, ECT [t. i., Eiropas cilvēktiesību tiesas] ieskatā, ierobežojumi būs uzskatāmi par nesamērīgiem, ja indivīdam nav iespējams atbrīvoties no izvirzītajām apsūdzībām [..]. 

KPL [t. i., Kriminālprocesa likuma] 190. panta piektā daļa un KPL 235. panta piektā daļa paredz, ka dokumentu oriģināliem var tikt veikta ekspertīze. Iesniegumam [ar lūgumu ierosināt pārbaudes lietu par pienākuma – uzrādīt dokumenta atvasinājuma oriģinālu – atbilstību demokrātiskās un tiesiskās valsts principiem] pievienotajā [..] lēmumā procesa virzītājas atsaucas uz Dokumenta juridiskā spēka likuma nosacījumiem [..[ attiecībā uz iespēju pārliecināties par dokumenta orģināla vai kopijas juridisko spēku. Tomēr minētajā lēmumā nav datu, ka iesniegto dokumentu (kopiju) saturs liegtu iespēju iegūt ziņas par arestēto naudas līdzekļu izcelsmi [..]. 

Arhīvu likums un likums «Par grāmtavedību» nosaka dokumentu oriģinālu glabāšanas termiņus (parasti 5–10 gadi). [Ā]rvalstīs noteiktais dokumentu oriģinālu glabāšanas [..] termiņš var atšķirties. Attiecīgi prasība, iesniegt dokumenta oriģinālu pēc normatīvajos aktos noteiktā glabāšanas [..] termiņa beigām, var kļūt par objektīvi neizpildāmu. 

[J]a [..] prasības nav objektīvi pamatotas vai ir personai neizpildāmas, tas būtu vērtējams Satversmes 92. pantā un ECK [t. i., Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas] 6. pantā nostiprināto pamattiesību kontekstā. Proti, ja izvirzāmās prasības pēc būtības liedz iespēju iesniegt ziņas, kuras varētu personu attaisnot, tas varētu tikt atzīts par nesamērīgu tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojumu. Tomēr [minētajā] iesniegumā nav datu par objektīviem šķēršļiem, kas liegtu [personai] iesniegt mantas izcelsmi pamatojošo dokumentu oriģinālus pēc procesa virzītāja [..] pieprasījuma».

Tādējādi, ja kriminālprocesa veikšanai pilnvarotā amatpersona pieprasa mantas turētājam uzrādīt iesniegtā dokumenta atvasinājuma / noraksta oriģinālu, lai apgalvojums par mantas likumīgo izcelsmi tiktu pamatots ar ticamām ziņām, tad mantas turētājam šī prasība jāizpilda, ja vien attiecīgā dokumenta oriģināla uzrādīšana objektīvu iemeslu dēļ fiziski nav iespējama. Saistībā ar to nepieciešams savlaicīgi apzināt papildus iesniedzamos dokumentus un iespēju nodrošināt to oriģinālu pieejamību. Noskaidrojot, ka kādam dokumentam trūkst oriģināls, nepieciešams sagatavot paskaidrojumus par objektīvu neiespējamību uzrādīt attiecīgā dokumenta oriģinālu. Pretējā gadījumā dokumenta atvasinājumā ietvertās ziņas netiks izmantotas pierādīšanā. 

Minētie apstākļi un jau izklāstītais nesamērīgais mantas likumīgās izcelsmes pierādīšanas slogs kopsakarā ar Apstrīdēto normu Nr. 1 un tajā ietverto prezumpciju apliecina, ka likumdevējs nav izraudzījies un noteicis pietiekamas procesuālās garantijas, lai persona ar tās rīcībā jau esošiem vai vienkāršā veidā iegūstamiem pierādījumiem prezumpciju varētu atspēkot. [378] Turklāt Apstrīdētās normas Nr. 1 trūkumi aizskāra [pers. A] pamattiesības, jo normas interpretācija un satura noskaidrošana nesniedz nepārprotamu atbildi uz jautājumu, kādas formas dokumentāras ziņas [pers. A] būtu tiesīgs iesniegt, lai tās tiktu atzīti par pietiekamām [pers. A] argumentācijas par mantas noziedzīgo izcelsmi pamatošanai. 

Vēl jo vairāk – ja kriminālprocesu veicošajām amatpersonām likumdevējs nav noteicis pamata minimālos kritērijus, kas attiecināmi uz personas iesniegtajām ziņām par faktiem jeb pierādījumiem, tad personai, konkrēti – [pers. A] –, tiesības atspēkot Apstrīdētās normas Nr. 1 prezumpciju kļūst deklaratīvas un neiespējamas. Tas ir, vērtējot iesniegtās ziņas pēc to formas, nevis satura, personai ir liegtas iespējas vērst uzmanību uz tiem apstākļiem, kāpēc tai piederošā manta ir likumīgas izcelsmes un nopelnīta personīgi ieguldīto darba pūļu rezultātā. 

Tādējādi Apstrīdētā norma Nr. 1 neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, ciktāl tā neparedz minimālos formas kritērijus ziņu saturam, ar kādu persona, konkrēti – [pers. A] –, varētu dokumentārā veidā, izmantojot sev pieejamos resursus, sniegt ziņas par sev piederošās mantas likumīgo izcelsmi.

Kriminālprocesa likuma 11. panta pirmā daļa nostiprina procesa valodas principu, savukārt otrā daļa nosaka:

«Personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, cietušajam un viņa pārstāvim, lieciniekam, speciālistam, ekspertam, revidentam, kā arī citām personām, kuras procesa virzītājs iesaistījis kriminālprocesā, ja tās neprot valsts valodu, procesuālo darbību veikšanas laikā ir tiesības lietot valodu, kuru šīs personas prot, un bez atlīdzības izmantot tulka palīdzību, kura piedalīšanos nodrošina procesa virzītājs. Pirmstiesas procesā izmeklēšanas tiesnesim vai tiesai piekritīgu jautājumu izlemšanā tulka piedalīšanos nodrošina izmeklēšanas tiesnesis vai tiesa.» [pārstāvības izcēlumi]

Tādējādi šī norma atzīst latviešu valodu kā vienīgo procesa valodu, vienlaikus garantējot tiesības uz sev saprotamas valodas lietošanu un tiesības uz tulkojumu. [379] 

Jāņem vērā, ka ne visas personas pārvalda valsts valodu, turklāt materiāli vai dokumenti (ziņas) var būt noformēti (sagatavoti) citās valstīs un valodās. Savukārt iespēja uzaicināt tulku vai iesniegt notariāli apliecinātu dokumentu vai materiālu tulkojumu, ir cieši saistīta ar privātpersonai pieejamiem laika un finanšu resursiem. Tādējādi, ja persona

«[..] nepārvalda valsts valodu vai viņas rīcībā nav nepieciešamie līdzekļi, bet viņam ir pienākums iesniegt ziņas vai pierādījumus vienīgi valsts valodā vai ar notariāli apstiprinātu tulkojumu, tas var pēc būtības liegt šai personai iespēju izteikties (liecināt vai iesniegt viņasprāt būtiskas ziņas) par lietā būtiskiem apstākļiem, lai aizsargātu savas intereses. Tādējādi šāda prasība acīmredzami neveicina procesā iesaistīto pušu interešu līdzsvarošanu un pēc būtības nenodrošina privātpersonas uzklausīšanu.» [380]

To ievērojot, arī tiesībsargs ir paudis secinājumu, ka personai izvirzītā prasība iesniegt ziņas vai dokumentus, kuri apliecina mantas izcelsmes likumību, vienīgi valsts valodā vai ar notariāli apliecinātu tulkojumu

                  «[..] ierobežo Satversmes 92. panta pirmajā teikumā garantētās tiesības.» [381]

Tiesības uz sev saprotamas valodas lietošanu ir atzīstamas arī par starptautiski atzītām cilvēktiesībām. [382] Tā ir garantija, ka tām

«[..] personām, kuras nepārvalda procesa valodu, ir tiesības iesniegt dokumentus (iesniegumus, pieteikumus, sūdzības utt.) valodā, kādu tās saprot. Šādi procesā svešvalodā saņemtie personu iesniegumi, sūdzības utt. ir tulkojami latviešu valodā.»^[4]

Savukārt procesuālās lietvedības kārtošana atbilstoši normatīvā regulējuma prasībām ir kriminālprocesu veicošās amatpersonas pārziņā. Tādējādi no cilvēktiesību satura viedokļa nav pieļaujams tas, ka uz personu, kuru kriminālprocesu veicošā amatpersona iesaistījusi kriminālprocesā, tiktu pārcelta kaut vai tikai daļa no procesuālās rūpības pienākuma. [384]

Pieteikumā sniegtais faktisko apstākļu izklāsts, skatot to kopsakarā ar Apstrīdēto normu Nr. 1 un tajā ietverto prezumpciju, apliecina – likumdevējs ir noteicis nesamērīgi augstu latiņu mantas noziedzīgās izcelsmes prezumpcijas atspēkošanai. 

[pers. A], mēģinot izklāstīt informāciju un ziņas par sev piederošās mantas likumīgo izcelsmi, iztērēja aptuveni 6000 EUR (skat. 26. pielikumu), izmantojot tulkošanas pakalpojumus, lai pēc iespējas ātrāk īstenotu konkrētās prezumpcijas atspēkošanu. Būtiski ir tas, ka daļa no iztulkotajiem dokumentiem netika pievienota izdalīto materiālo apjomam sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu. Minētais savukārt rada pamatu atzīt, ka, likumdevējam nenosakot nepārprotamus, skaidrus un saprotamus kritērijus par to, Apstrīdētajā normā Nr. 1 nav tikuši ietverti visi nepieciešamie pilnīgas tiesību normas elementi, kas sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu aizsargātu personas tiesības un intereses. 

Attiecinot šo secinājumu uz [pers. A] tiesību aizskārumu, ir konstatējama Apstrīdētās normas Nr. 1 neatbilstība Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, jo likumdevējs nav ietvēris vai paredzējis līdzsvarotas procesuālās garantijas personai tādā veidā, lai persona varētu šīs garantijas viegli īstenot. Proti, neraugoties uz tiesību avotos nepārprotami norādīto, ka likumdevēja uzdevums ir nodrošināt to, ka par kriminālprocesuālo lietvedību rūpējas tieši kriminālprocesu veicošā amatpersona, tajā skaitā nodrošinot atbilstošus tulkojumus, ir konstatējams, ka personai, konkrēti – [pers. A] –, vispār nav procesuālo garantiju vienkāršotā veidā darīt zināmu procesa virzītājam tās ziņas, kas pierāda mantas likumīgo izcelsmi, ja šīs ziņas tikušas radītas svešvalodā tā apstākļa dēļ, ka persona konkrēto mantu ieguvusi citviet, nevis Latvijā. 

Ievērojot to, ka procesa valodas princips ir viens no kriminālprocesa norises pamatprincipiem, tas caurvij visu kriminālprocesu, tādējādi uzliekot par pienākumu likumdevējam, izstrādājot un pieņemot procesuālo regulējumu, šo nostādni skaidri un nepārprotami nostiprināt arī citās procesuālajās normās. 

h. Sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu pieņemtā nolēmuma tiesiskuma kontrole

[pers. A] pārstāvība apzinās to, ka tiesību normu piemērotāju vidū iebildes par Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas saturu un neatbilstību tiesībām uz taisnīgu tiesu galvenokārt saistītas ar to, ka 

«[..] procesā par noziedzīgi iegūtu mantu mantiskie jautājumi ar mantu saistītajai personai (aizskartās mantas īpašniekam) tiek risināti divās instancēs, bet tad, ja šāds process netiek izdalīts no kriminālprocesa, – trīs instancēs» [385].

Tādējādi pamattiesību aizskāruma faktu vairums praktiķu sasaista ar Satversmes 91. pantā garantētajām tiesībām, tostarp tajā nostiprināto vienlīdzības principu. 

Lai gan [pers. A] pārstāvība apzinās un pat pieļauj, ka šāds pamattiesību aizskārums atsevišķos gadījumos varētu tikt konstatēts, Satversmes tiesas uzmanība vēršama uz to, ka konkrētajos faktiskajos apstākļos pamattiesību aizskāruma fakts meklējams tieši Apstrīdētajā tiesību normā Nr. 1, nevis tajā, kā likumdevējs izmantojis sev piešķirot kompetenci un rīcības brīvību, nosakot sevišķā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu procesuālo organizācijas kārtību. 

Satversmes 92. pants neparedz valstij pienākumu visās lietās noteikt personai iespēju spriedumu pārsūdzēt kasācijas kārtībā. Satversmes tiesas judikatūrā atzīts, ka likumdevējam ir plaša rīcības brīvība gan pieņemt procesuālos likumus un noteikt lietu kategorijas, kuras attiecīgajos procesos tiek skatītas, gan arī lemt par dažādu kategoriju lietu izskatīšanas kārtību. [386] Tādējādi ne visās lietās ir jānodrošina lietas izskatīšana trijās tiesu instancēs. [387]

Satversmes tiesa ir vērsusi uzmanību uz to, ka kasācijas instances tiesai ir īpašs raksturs un tas nosaka attiecīgā tiesas procesa īpatnības. Latvijā izveidotā kasācijas institūta būtiska iezīme ir tā, ka kasācijas instances tiesā nozīme ir ne vien pušu interesēm, bet arī publiski tiesiskajām interesēm. [388] Proti, kasācijas instances tiesa pēc sava rakstura ir publiski nozīmīga, jo tajā notiekošais process ir vērsts uz tiesību normu vienveidīgu iztulkošanu un piemērošanu valstī, proti, uz likumu vienveidīgu interpretāciju. [389]

Pieejama un saprotama judikatūra, kasācijas instances tiesas sniegtā analīze un interpretācija ir nozīmīgs instruments vienveidīgas judikatūras veidošanai, kā arī tiesību attīstības nodrošināšanai. Kasācijas instances tiesai ir būtiska loma tiesību normu interpretēšanā un piemērošanā Satversmei atbilstošā veidā. Tādējādi kasācijas instances tiesa kriminālprocesā sniedz principiālu likuma materiālo un procesuālo tiesību normu interpretāciju, kas var ietekmēt daudzu personu tiesības dažādos tiesu procesos, tostarp arī tās konkrētās personas tiesības, kura vērsusies savu tiesību un tiesisko interešu aizsardzībai kasācijas instancē. [390]

To ievērojot, [pers. A] pārstāvība vērš uzmanību uz to, ka samērīguma princips kā vispārējais tiesību princips konkrētajos apstākļos pieprasa līdzsvarot šādas intereses: nodrošināt sevišķā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu mērķu sasniegšanu, nepārkāpjot personai piemītošās tiesības, no vienas puses, un neatņemt tiesību uz taisnīgu tiesu elementa – pušu līdzvērtīgu iespēju principa jeb procesuālās līdztiesības principa – kodolu, tādējādi atņemot vai minimizējot šīs tiesības pavisam. 

Strīdos ar valsti privātpersona tiek uzskatīta par mazāk aizsargāto tiesisko attiecību dalībnieku. Attiecīgi jebkādi papildus nosacījumi, kuri liedz vai ierobežo iespēju privātpersonai pilnvērtīgi aizsargāt savas tiesības vai intereses, neatkarīgi no procesa veida, vienīgi samazina personas līdztiesību strīdā ar valsti. [391]

Citiem vārdiem, likumdevējs šobrīd ir izšķīries par to, ka sevišķā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu norisē nav nepieciešama kasācijas instance, kas sniegtu vienveidīgu šajā procesā piemērojamo normu interpretāciju un veidotu stabilu judikatūru. Līdzsvarojot šādas tiesvedības pakāpes neesību, likumdevējam būtu bijis jāizraugās pietiekamu procesuālo tiesību jeb «ieroču» piešķiršana tai personai, par kurai piederošo mantu tiek lemts sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu. 

Cita starpā šāds samērs būtu bijis sasniedzams, ja likumdevējs būtu noteicis skaidrāku un precīzāku tiesisko regulējumu. Neraugoties uz to, nule minētie apsvērumi ir spekulācijas par likumdevēja tiesībpolitiskās izšķiršanās sekām, savukārt juridiski nozīmīgs ir arguments par to, ka, izvēloties personai kādas tiesības atņemt, likumdevēja pienākums ir gādāt par samērīgu un saprātīgu citu procesuālo instrumentu darīšanu pieejamu aizskarto tiesību un interešu aizsardzībai. Tas, kā konstatēts iepriekš, likumdevējam nav izdevies, tādējādi pieļaujot būtisku tiesību uz taisnīgu tiesu aizskaršanu un šajās tiesības nostiprināto garantiju minimizēšanu ar Apstrīdēto normu Nr. 1, Nr. 2, Nr. 3.

[ 4.4.2 ] Krimināllikuma VIII² nodaļas «Mantas īpašā konfiskācija» satura atklāšana konkrēto faktisko apstākļu ietvarā   

Demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas galvenais mērķis ir nodrošināt taisnīgumu, kam savukārt kalpo taisnīguma mērauklai atbilstošas procesuālās tiesību normas. Iepriekš izklāstīto apstākļu gaismā Apstrīdētās normas Nr. 1, Nr. 2 un Nr. 3 konstitucionalitātes trūkumi un likumdevēja rīcības brīvības objektīvie ierobežojumi tālāk izvērtējami, aplūkojot procesuālā noregulējuma īpatnības, kas saistāmas ar sevišķā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu materiāltiesiskajām sekām un likuma plānā konstatējamamiem priekšnoteikumiem, lai būtu pamats konkrēta rakstura materiāltiesiskajām sekām iestāties. 

Ārvalstu tiesību doktrīnā tiek atzīti šādi noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas pamatmodeļi:

1)    conviction-based confiscation jeb tāda konfiskācija, kas ir piemērojama, ņemot vērā galīgo notiesājošo spriedumu par noziedzīgu nodarījumu, un 

2)    non-conviction-based confiscation jeb actio in rem, tas ir, tāda konfiskācija, kas ir pieļaujama, neesot galīgajam notiesājošam spriedumam par noziedzīgu nodarījumu. [392]

Conviction-based confiscation modeļa pamatprincips ir 

«[..] konfiscēt nodarījuma fizisko priekšmetu (oriģ. – objectum sceleris), noziedzīga nodarījuma izdarīšanai izmantotos instrumentus (oriģ. – instrumentum sceleris), noziedzīgi iegūtos līdzekļus (oriģ. – productum sceleris) vai citus līdzvērtīgas vērtības īpašumus (vērtības konfiskācija), ieņēmumus, kas pārvērsti vai apvienoti ar citiem īpašumiem, un visus ienākumus vai citus labumus, kas netieši iegūti no [..]» [393]

noziedzīgās darbības.

Non-conviction-based confiscation modelis, kā uzsvērusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, starptautisko tiesību kontekstā ir vērtējams kā relatīvs izņēmums. [394] 

Eiropas Savienībā nepieciešamība pēc non-conviction based mantas konfiskācijas skaidrota tādējādi, ka 

«[t]radicionālā – uz sodāmību balstīta (conviction-based –oriģ.) – konfiskācija nenodrošina tiesībaizsardzības iestādes un tiesu iestādes ar nepieciešamajiem un efektīviem instrumentiem, kas ļautu konfiscēt pietiekamu procentuālo daļu no organizētās noziedzīgās darbības ieņēmumiem. Iemesli tam varētu būt tādi, ka notiesāšana par varbūtēju noziedzīgu nodarījumu var nebūt iespējama, neskatoties uz to, ka ir iespējami nelikumīgi iegūti līdzekļi, kas varētu būt pakļaujami konfiskācijai. Tāpat varētu būt pārāk grūti iegūtos īpašumus saistīt ar notiesājošu spriedumu krimināllietā. Vēl viens iemesls ir tas, ka dažkārt apsūdzētā notiesāšana nav iespējama viņa imunitātes, nāves, bēgšanas vai slimības dēļ.» [395]

Izvēle par šo modeļu ieviešanu nacionālajās tiesībās ir tiesībpolitiskās izšķiršanās jautājums, tajā skaitā, izvēloties metodes, cīņa ar organizēto noziedzību un citiem tāda rakstura noziedzīgiem nodarījumiem, kas to īstenotājiem sniedz mantisku ieguvumu. Jānorāda, ka jebkuras nacionālās tiesiskās sistēmas ietvaros krimināltiesību nozare ir svarīga ar to, ka ar tajā pieejamajiem tiesiskiem līdzekļiem var visbūtiskāk ierobežot cilvēktiesības, tāpēc 

«[..] demokrātiskas tiesiskas valsts principa izvirza vairākas prasības tam, kādam ir jābūt krimināllikumam un kriminālprocesam [..]» [396]. [pārstāvības izcēlums]

Šī apsvēruma dēļ nepieciešamība nodrošināt adekvātas, efektīvas un tiesiskuma prasībām atbilstošas procesuālās garantijas uzsvērta arī Eiropas Savienības līmenī, norādot, ka

«[..] ir skaidrs, ka jebkurš non-conviction based konfiskācijas modelis ES līmenī būtu jāpapildina ar stingrām procesuālām garantijām.» [397] [pārstāvības izcēlums]

Termins «konfiskācija» cēlies no latīņu cilmes vārda confiscatio – pievienošana fiskam jeb valsts kasei. Latvijas krimināltiesībās un kriminālprocesā termins «konfiskācija» tiek lietots attiecībā uz trim situācijām: 1) mantas konfiskācija kā kriminālsods; 2) noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija; 3) lietisko pierādījumu un dokumentu konfiskācija. [398] Šī Pieteikuma ietvaros sīkāk vērtējama tikai tāda veida mantas konfiskācija, kas ietilpināma jēdzienā «noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija».

Atbilstoši Kriminālprocesa likumā un Krimināllikumā ietvertajam regulējumam Latvijā vienlaikus pastāv trīs autonomi pamati mantas atzīšanai par noziedzīgi iegūtu:

1)    Kriminālprocesa likuma 125. panta trešā daļa jeb Apstrīdētā norma Nr. 1 (fakta legālā prezumpcija);

2)    Krimināllikuma 70.¹¹ panta pirmā daļa (pierādītā noziedzīgi iegūtā manta);

3)    Krimināllikuma 70.¹¹ panta otrā un trešā daļa (prezumētā mantas noziedzīgā izcelsme).

Katrā no gadījumiem, kas kalpo par pamatu mantas atzīšanai par noziedzīgi iegūtu, atbilstoši racionāla likumdevēja principam tiesību normas ietver konkrētu, individuālu mērķi, kas konstatējuma izdarīšanai par mantas noziedzīgo vai legālo izcelsmi prasa identificēt konkrētus priekšnosacījumus jeb apstākļus. 

Krimināllikuma VIII² nodaļa «Mantas īpašā konfiskācija» veltīta mantas īpašās konfiskācijas jautājumiem, un tajā ir ietverts izsmeļošs mantas uzskaitījums, kas tiek pakļauta konfiskācijai – piespiedu bezatlīdzības atsavināšanai valsts labā.

Proti, Krimināllikuma 70.¹⁰ pants nosaka, ka

«[m]antas īpašā konfiskācija ir noziedzīgi iegūtas mantas vai noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmeta, vai ar noziedzīgu nodarījumu saistītas mantas piespiedu bezatlīdzības atsavināšana valsts īpašumā. Mantas īpašā konfiskācija nav kriminālsods». [pārstāvības izcēlums]

Krimināllikuma 70.¹¹ pantā ir regulēti noziedzīgi iegūtas mantas definēšanas jautājumi. Proti, saskaņā ar Krimināllikuma 70.¹¹ panta pirmo daļu. 

«[n]oziedzīgi iegūta manta ir manta, kas personas īpašumā vai valdījumā tieši vai netieši nonākusi noziedzīga nodarījuma izdarīšanas rezultātā».

Turklāt konstatējams arī viedoklis, ka 

«[..] ar mantu, kas personas īpašumā vai valdījumā netieši ir nonākusi noziedzīga nodarījuma rezultātā, jāsaprot ieņēmumi un jebkāds labums, kas iegūts, lietojot, apgrozot, ieguldot, pārveidojot, apvienojot un tam līdzīgi tieši noziedzīgi iegūtu mantu, tostarp, noziedzīgi iegūtas mantas izmantošanas rezultātā gūtie augļi un peļņa.» [399]

Savukārt 70.¹¹ panta otrajā daļā ir norādīts, ka par noziedzīgi iegūtu mantu var atzīt arī tādu mantu, kas pieder personai, bet kuras vērtība nav samērīga ar personas likumīgajiem ienākumiem, ja viņa nepierāda, ka manta iegūta likumīgā ceļā. [400] Turklāt pastāvot arī attiecīgajā panta daļā norādītajiem nosacījumiem 1) persona ir izdarījusi noziegumu, kas pēc sava rakstura ir vērsts uz materiāla vai citāda labuma gūšanu, neatkarīgi no tā, vai nozieguma rezultātā materiāls vai citāds labums ir iegūts; 2) ir organizētas grupas dalībnieks; 3) ir izdarījusi noziegumu, kas saistīts ar terorismu. 

Visbeidzot Krimināllikuma 70.¹¹ panta trešajā daļā ir noteikts, ka

«[p]ar noziedzīgi iegūtu mantu var atzīt arī mantu, kas atrodas citas tādas personas rīcībā, kura uztur pastāvīgas ģimenes, saimnieciskas vai citādas mantiskas attiecības ar šā panta otrajā daļā minēto personu, ja šīs personas rīcībā esošās mantas vērtība nav samērīga ar tās likumīgajiem ienākumiem un ja persona nepierāda, ka manta ir iegūta likumīgā ceļā».

Noziedzīgi iegūtas mantas institūta un līdz ar to tā normatīvajai reglamentācijai izstrādāto tiesību normu kopējais mērķis ir šādas mantas izslēgšana no aprites jeb «sociālā taisnīguma» atjaunošana, lai neviena persona nevarētu gūt kaut jel kādu labumu no noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem, tai skaitā tie nevarētu nest augļus. [401] Tādējādi tiek panākts, ka personai tiek «atņemts» tas, kas ticis iegūts nelikumīgi, tātad – netaisnīgi. [402] To ievērojot, noziedzīgi iegūtas mantas institūta piemērošana aplūkojama, vērtējot tā primāro mērķi – taisnīguma atjaunošanu –, likuma mērķim un gribai nekādi nepieļaujot, ka noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija var pārvērsties par sodu. [403] 

a.  Pierādītās noziedzīgi iegūtās mantas institūts  

«Pierādītās noziedzīgi iegūtās mantas» tiesiskā reglamentācija atbilstoši kriminālprocesa teorijas atziņām ir nostiprināta Krimināllikuma 70.¹¹ panta pirmajā daļā. [404] Tiesību norma nosaka: 

«Noziedzīgi iegūta manta ir manta, kas personas īpašumā vai valdījumā tieši vai netieši nonākusi noziedzīga nodarījuma izdarīšanas rezultātā» [pārstāvības izcēlumi].

Tiesību doktrīnā, analizējot «pierādītās noziedzīgi iegūtās mantas» institūtu, uzsvērts:

«[a]ttiecībā uz «pierādīto» noziedzīgi iegūto mantu faktiski jāatzīst, ka šajā gadījumā pierādāmos apstākļos neietilpst kāds vispārīgs mantas izcelsmes noziedzīgums, bet gan faktiski tas, ka manta ir noziedzīgas izcelsmes, ir secinājums tam, ka tiek pierādīts konkrēts noziedzīgs nodarījums, kā rezultātā manta iegūta / izveidota / radusies utt. Līdz ar to mantas noziedzīga izcelsme šajā gadījumā nav patstāvīgs pierādāms apstāklis, bet gan atzinums par to ir citu apstākļu pierādīšanas rezultāts. Tā kā rezultāts nekad nevar būt pirms darbības, tad nebūtu loģiski atzīt, ka šajā gadījumā uz mantas izcelsmes noziedzīgumu ir attiecināms samazināts pierādīšanas standarts, ja uz visiem apstākļiem, kuri tiek pierādīti pirms tam, lai secinājumu par mantas noziedzīgu izcelsmi veidotu, attiecināms standarts «ārpus saprātīgām šaubām».» [405] [pārstāvības izcēlumi].

Krimināllikuma 70.¹¹ panta pirmajā daļā ir skaidri norādīts gadījums, kad noziedzīgi iegūta manta ir jau pierādīta. Proti, šī tiesību norma noteic, ka par noziedzīgi iegūtu atzīstama manta, kas tieši vai netieši iegūta noziedzīga nodarījuma izdarīšanas rezultātā, uzsverot, ka šajā gadījumā pierādāmos apstākļos neietilpst kāds vispārīgs mantas izcelsmes noziedzīgums, 

«bet gan faktiski tas, ka manta ir noziedzīgas izcelsmes. Tas ir secinājums tikai pēc tam, ka tiek pierādīts konkrēts noziedzīgs nodarījums, kā rezultātā manta iegūta/ izveidota/ radusies utt, proti, kad ir konstatēts objektīvs pamatojums uz kā balstīt secinājumu. Līdz ar to mantas noziedzīgā izcelsme šajā gadījumā nav patstāvīgs pierādāms apstāklis, bet gan atzinums par to ir citu apstākļu pierādīšanas rezultāts» [406]. 

Doktrīnā uzsvērts, ka, lai mantu atzītu par noziedzīgi iegūtu, pamatojoties uz Krimināllikuma 70.¹¹ panta pirmo daļu, nepieciešams konstatējums par to, 

                  «[..] tieši kāda noziedzīga nodarījuma rezultātā tā ir iegūta.» [407]

Pamatojoties uz Krimināllikuma 70.¹¹ panta pirmo daļu, manta var tikt atzīta par noziedzīgi iegūtu ar vienlaicīgu vai iepriekšēju notiesājošu spriedumu par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, kā rezultātā manta iegūta. Tāpat manta var tikt atzīta par noziedzīgi iegūtu arī gadījumos, kad nav vienlaicīgs vai iepriekšējs notiesājošs spriedums, t. i., tā dēvētajos stand-alone gadījumos. 

Minētais secinājums nekādos apstākļos nedrīkstētu būt par pamatu maldīgam secinājumam, ka arī sevišķais process par noziedzīgi iegūtu mantu, kas temporālā ziņā notiek pirms personas vainas konstatējuma, kas ļauj izdarīt secinājumu par mantas noziedzīgo izcelsmi, ir pietiekama procesuālā stadija mantas noziedzīgās izcelsmes atzīšanai. Tādējādi – ir nepieciešams pierādīt pašu faktu, ka ir noticis noziedzīgs nodarījums, kā rezultātā tieši vai netieši manta iegūta.

Minētais nozīmē to, ka atzinuma izdarīšanai, ka atbilstoši Krimināllikuma 70.¹¹ panta pirmajai daļai manta ir uzskatāma par noziedzīgi iegūtu, nepieciešams:

1)    ārpus saprātīgām šaubām pierādīt to, ka ir noticis noziedzīgais nodarījumus.;

2)    atbilstoši pierādīšanas standartam «iespējamības pārsvars» pierādīt noziedzīgā nodarījuma saistību ar mantu. 

Turklāt tiesību avotos norādīts, ka

«[k]riminālprocesa gaitā kā pierādāmie apstākļi sākotnēji jāpierāda t. s. pamatfakti, proti, to faktu kopums, kas ļauj atzīt, ka persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, par kuru var tikt saukta pie kriminālatbildības. Tad, kad tie ir pierādīti, var pierādīt no tiem izrietošus faktus, kas ļauj piemērot no personas atzīšanas par vainīgu izrietošus krimināltiesiskus risinājumus, tai skaitā, piemērot, Krimināllikuma [..] īpašo mantas konfiskāciju» [408] [pārstāvja izcēlumi]. 

Tādējādi sākotnēji, lai paustu apgalvojumu, ka atbilstoši Krimināllikuma 70.¹¹ panta pirmajai daļai manta ir noziedzīgi iegūta, ir nepieciešams noskaidrot un pietiekoši pamatoti pierādīt – ārpus saprātīgām šaubām –, ka ir noticis predikatīvais noziedzīgais nodarījumus. Savukārt mantas saistību ar šo predikatīvo noziedzīgo nodarījumu ir iespējams noteikt pēc predikatīvā noziedzīgā nodarījuma pierādīšanas atbilstoši «iespējamības pārsvaram» gadījumos, kad ir konstatējami iepriekš minētie Krimināllikuma 70.¹¹ pantā norādītie nosacījumi. 

Tādējādi par tiesiski korektiem nav atzīstami apstākļi, kas likumdevējam, pieņemot Apstrīdētajā normā Nr. 1 ietverto prezumpciju, bija jāņem vērā, proti, ka, izmantojot pierādīšanas standartu «iespējamības pārsvars», varētu tikt pierādīts «ārpus saprātīgām šaubām» noteiktais predikatīvais noziedzīgais nodarījums.

b. Prezumētās noziedzīgi iegūtās mantas institūts           

Saskaņā ar kriminālprocesa teoriju [409] procesuālais regulējums par «prezumēti» noziedzīgi iegūtu mantu savulaik – sākotnēji – bija ietverts Kriminālprocesa likuma 355. panta otrajā daļā, kas noteica (redakcijā līdz 2017. gada 1. augustam):

«(2)             Ja netiek pierādīts pretējais, par noziedzīgi iegūtu uzskatāma manta, arī finanšu līdzekļi, kas pieder personai, kura:

1)                 ir organizētas noziedzīgas grupas dalībnieks vai atbalsta to;

2)                 pati iesaistījusies teroristiskās darbībās vai uztur pastāvīgas attiecības ar personu, kas iesaistīta teroristiskās darbībās;

3)                 pati iesaistījusies cilvēku tirdzniecībā vai uztur pastāvīgas attiecības ar personu, kas iesaistīta cilvēku tirdzniecībā;

4)                  pati iesaistījusies noziedzīgās darbībās ar narkotiskām vai psihotropām vielām vai uztur pastāvīgas attiecības ar personu, kas iesaistīta šādās darbībās;

5)                 pati iesaistījusies noziedzīgās darbībās ar viltotu naudu, valsts finanšu instrumentiem vai uztur pastāvīgas attiecības ar personu, kas iesaistīta šādās darbībās;

6)                 pati iesaistījusies noziedzīgās darbībās, lai šķērsotu valsts robežu vai sekmētu citas personas pārvietošanu pāri valsts robežai, vai nodrošinātu citām personām iespēju nelikumīgi uzturēties Latvijas Republikā, vai uztur pastāvīgas attiecības ar personu, kas iesaistīta šādās darbībās;

7)                 pati iesaistījusies noziedzīgās darbībās saistībā ar bērnu pornogrāfiju vai bērnu seksuālo izmantošanu vai uztur pastāvīgas attiecības ar personu, kas iesaistīta šādās darbībās.»

Atzīstot to, ka citētā norma pēc sava rakstura ir nevis procesuāla, bet gan materiāltiesiska, ar 2017. gada 22. jūnija likumu «Grozījumi Kriminālprocesa likumā» [410] tā tika izslēgta. Tomēr «prezumēti» noziedzīgi iegūtas mantas regulējums pēc sava mērķa un piemērošanas jēgas no krimināltiesiskā noregulējuma tvēruma netika izslēgts, proti, 2017. gada 22. jūnijā Krimināllikums tika papildināts [411] ar VIII² nodaļu – «Mantas īpašā konfiskācija» – un tiesību normu – 70.¹¹ panta otro daļu. 

Saskaņā ar anotācijā sniegto skaidrojumu [412] 2017. gada 22. jūnija grozījumi piešķīra juridisko ietvaru prezumētās noziedzīgās mantas institūtam kā materiāltiesiskai krimināltiesību normai, Krimināllikuma 70.¹¹ panta otrajā daļā nosakot (2017. gada 22. jūnija redakcijā):

«Ja mantas vērtība nav samērīga ar personas likumīgiem ienākumiem un persona nepierāda, ka manta ir iegūta likumīgā ceļā, par noziedzīgi iegūtu mantu var atzīt arī mantu, kas pieder personai, kura:

1)                 izdarījusi noziegumu, kas pēc sava rakstura ir vērsts uz materiāla vai citāda labuma gūšanu;

2)                 ir organizētas grupas dalībnieks vai atbalsta to;

3)                 ir saistīta ar terorismu.»

Saskaņā ar doktrīnā pausto viedokli par «prezumētās noziedzīgi iegūtās mantas» institūta normatīvo nostiprinājumu kalpo arī ar 2017. gada 22. jūnija grozījumiem pieņemtā Krimināllikuma 70.¹¹ panta trešā daļa. [413] Tā noteica (2017. gada 22. jūnija redakcijā):

«Par noziedzīgi iegūtu mantu var atzīt arī mantu, kas atrodas citas tādas personas rīcībā, kura uztur pastāvīgas ģimenes, saimnieciskas vai citādas mantiskas attiecības ar šā panta otrajā daļā minēto personu, ja šīs personas rīcībā esošās mantas vērtība nav samērīga ar tās likumīgiem ienākumiem un ja persona nepierāda, ka manta ir iegūta likumīgā ceļā.»

Vērtējot to, kādiem priekšnoteikumiem jāpastāv, lai būtu pamats šo Krimināllikuma 70.¹¹ panta otrajā un trešajā daļā ietverto regulējumu piemērot, doktrīnā secināts, ka,

«lai noziedzīgi iegūtas mantas prezumpcija «sāktu darboties» un tai būtu kādas tiesiskas sekas procesa gala risinājumā, nepieciešams pierādīt, ka vispār ir notikusi kaut viena noziedzīgas darbības epizode, kas iekļautos [Krimināllikuma] 70.¹¹ pantā otrajā daļā paredzēto nodarījumu lokā, kā arī ka pie personas esošās mantas vērtība nav samērojama ar viņas likumīgajiem ienākumiem» [414] [pārstāvja izcēlumi].

Būtiski uzsvērt, ka prezumētās mantas noziedzīgās izcelsmes pierādīšanā nav nepieciešams konstatēt / pierādīt predikatīvā noziedzīgā nodarījuma esības faktu, jo prezumpcija par mantas noziedzīgo izcelsmi pamatojas citos apsvērumos.

Šeit būtiski uzsvērt Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas pamatoti atzīto: 

«Krimināllikuma 70.¹¹ panta otrajā daļā paredzētās prezumpcijas piemērošana ir saistīta ar personas izdarītu noziedzīgu nodarījumu. No šīs likuma normas nepārprotami secināms, ka, lai piemērotu krimināltiesisko prezumpciju, tostarp vērtētu personas materiālo stāvokli, uzliktu pienākumu pašai personai pierādīt, ka manta iegūta likumīgā ceļā, primāri ir jākonstatē, ka persona ir izdarījusi tādu noziegumu, kas pēc sava rakstura ir vērsts uz materiāla vai citāda labuma gūšanu, vai ir organizētas grupas dalībnieks vai atbalsta to, vai persona ir saistīta ar terorismu» [pārstāvības izcēlumi]. 

Tātad, lai piemērotu šo prezumpciju un atzītu mantu par noziedzīgi iegūtu, krimināltiesiskais regulējums noteic, ka nepieciešams pierādīt:

–      pirmkārt, ka persona ir izdarījusi noziegumu, kas pēc sava rakstura ir vērsts uz materiāla vai citāda labuma gūšanu (vai ir organizētas grupas dalībnieks vai atbalsta to; ir saistīta ar terorismu);

–      otrkārt, ka manta pieder personai, kura ir izdarījusi noziegumu, kas pēc sava rakstura ir vērsts uz materiāla vai citāda labuma gūšanu (vai ir organizētas grupas dalībnieks vai atbalsta to; ir saistīta ar terorismu);

–      treškārt, ka mantas vērtība nav samērīga ar personas, kura ir izdarījusi noziegumu, kas pēc sava rakstura ir vērsts uz materiāla vai citāda labuma gūšanu (vai ir organizētas grupas dalībnieks vai atbalsta to; ir saistīta ar terorismu), likumīgiem ienākumiem un persona nepierāda, ka manta ir iegūta likumīgā ceļā.

Krimināllikuma 70.¹¹ panta otrajā daļā noteiktā prezumpcija ir saistīta ar personas izdarīto konkrētās kategorijas noziegumu. Proti, lai piemērotu šo prezumpciju, ir jākonstatē, ka persona ir izdarījusi noziegumu, kas pēc sava rakstura ir vērsts uz materiāla vai citāda labuma gūšanu, bija saistīts ar organizētu grupu vai arī ar terorismu.

Nule kā izvērtētie prezumētās noziedzīgi iegūtās mantas aspekti apliecina, ka šāda konstatējuma noteikšanai, kas attiecas uz mantas noziedzīgo izcelsmi, likumdevējs izvirzījis citus priekšnoteikumus, kas nav attiecināmi uz [pers. A] faktiskajiem apstākļiem. Neraugoties uz to, ir konstatējams, ka likumdevējs, turpinot pilnveidot un grozīt tiesisko regulējumu, kas attiecas uz mantisko jautājumu noregulējumu kriminālprocesā, nereti neievēro sākotnēji striktās robežas starp prezumētās noziedzīgi iegūtās mantas institūtu un pierādītās noziedzīgi iegūtās mantas institūtu, tādējādi pārkāpjot personai piemītošās tiesības uz taisnīgu tiesu. 

c. Pierādītās noziedzīgi iegūtās mantas un prezumētās noziedzīgi iegūtās mantas institūtu nošķiršanas problemātika kopsakarā ar sevišķo procesu par noziedzīgi iegūtu mantu   

Uz to, ka normatīvais regulējums sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, kā arī procesuālās normas, kas vērstas uz mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu procesuālo kārtību, nav pilnīgas, uzmanība tikusi vērsta arī tiesību doktrīnā. [415] Praktiķu vidū ticis pausts uzskats, ka 

«[..] par šo mantas konfiskācijas izpratni šobrīd ir izveidojusies dažāda izpratne starp advokātiem, prokuroriem un arī tiesnešiem, juristiem par vieniem un tiem pašiem jautājumiem. Kaut gan man tā šķiet, ka par juridiskiem jautājumiem, tostarp par mantas konfiskāciju, būtu jābūt visiem daudz maz vienādai izpratnei.» [416] [pārstāvības izcēlumi]

Saistībā ar minētajiem apsvērumiem norādāms, ka 

«Krimināllikuma 70.^¹¹ panta pirmā daļa un otrās daļas 1. un 2. punkts ir patstāvīgi, savstarpēji atšķirīgi no juridiskā un pierādīšanas viedokļa tiesiskie pamati mantas atzīšanai par noziedzīgi iegūtu un konfiskācijai, šos abus tiesiskos pamatus nav iespējams piemērot vienlaicīgi» [417]. [pārstāvības izcēlumi]

Atšķirība starp Krimināllikuma 70.¹¹ panta pirmās daļas legālo prezumpciju un Krimināllikuma 70.¹¹ panta otrās daļas legālo prezumpciju izpaužas tādējādi, ka Krimināllikuma 70.¹¹ panta otrās daļas piemērošanas gadījumā atbilstoši pierādīšanas standartam «ārpus saprātīgām šaubām» nepieciešams pierādīt specificēta predikatīva noziedzīga nodarījuma esību, kā arī to izdarījušās personas vainu. Proti, 

«Krimināllikuma 70.¹¹ panta otrajā daļā paredzētās prezumpcijas piemērošana ir saistīta ar personas izdarītu noziedzīgu nodarījumu. No šīs likuma normas nepārprotami secināms, ka, lai piemērotu krimināltiesisko prezumpciju, tostarp vērtētu personas materiālo stāvokli, uzliktu pienākumu pašai personai pierādīt, ka manta iegūta likumīgā ceļā, primāri ir jākonstatē, ka persona ir izdarījusi tādu noziegumu, kas pēc sava rakstura ir vērsts uz materiāla vai citāda labuma gūšanu, vai ir organizētas grupas dalībnieks vai atbalsta to, vai persona ir saistīta ar terorismu. [..]

[Kriminālprocesa likuma] 59. nodaļas procesā [..] mantas noziedzīguma prezumpcijas pirmstiesas procesā [..] nevar tikt piemērotas iekams [..] vaina nav atzīta ar spēkā stājušos gala nolēmumu kriminālprocesā» [418].

Tādējādi, lai Krimināllikuma 70.¹¹ panta otrās daļas kārtībā prezumētu mantas noziedzīgumu, vispirms jākonstatē šo prezumpciju pamatojošs fakts – spēkā stājies nolēmums par attiecīgās personas vainu tādā noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas:

1.      vai nu ir bijis vērsts uz materiāla vai citāda labuma gūšanu;

2.      vai nu ir bijis saistīts ar šīs personas dalību organizētā grupā;

3.      vai nu ir bijis saistīts ar terorismu.

Ja šāds personu notiesājošs nolēmums ir konstatēts, tad jāvērtē, vai konkrētajā gadījumā kumulatīvi izpildās likumdevēja noteiktie papildu kritēriji mantas noziedzīguma prezumēšanai:

«pirmkārt, persona nevar izskaidrot mantas [..] izcelsmi, otrkārt, likumīgie ienākumi un manta nav samērojami[, treškārt,] iestādei ir jāizslēdz visas mantas likumīgas izcelsmes iespējas» [419]. 

Ja konstatēts, ka manta nav samērojama ar personas ienākumiem, iestāde izslēdza visas tai zināmas mantas likumīgas izcelsmes iespējas un persona nevar ticami pamatot mantas izcelsmi, tad attiecīgā manta Krimināllikuma 70.¹¹ panta otrās daļas kārtībā prezumējama par noziedzīgi iegūtu. 

Turpretim Krimināllikuma 70.¹¹ panta pirmā daļa, uz kuru arī attiecas augstāk citētie likumdevēja noteiktie papildu kritēriji mantas noziedzīguma prezumēšanai, piemērojama arī stand-alone gadījumos, t. i., bez personas Sākotnējās vai vienlaicīgas notiesāšanas par predikatīvu noziedzīgu nodarījumu. 

Juridiskās prakses materiālos minēto apsvērumu kontekstā uzsvērts kāds gadījums, kad procesa virzītājs tika lūdzis atzīt mantu par noziedzīgi iegūtu un konfiscēt, pamatojoties uz abiem Krimināllikuma 70.¹¹ panta pirmajā un otrajā daļā paredzētajiem nosacījumiem. Rīgas apgabaltiesa šajā gadījumā uzsvērusi, ka

«šīs normas ir jānošķir kā savstarpēji atšķirīgas gan no juridiskā, gan no pierādīšanas viedokļa, proti, tie ir atšķirīgi pamati, lai atzītu mantu par noziedzīgi iegūtu un lemtu par tās konfiskāciju. Vienlaikus šos abus tiesiskos pamatus nav iespējams piemērot. Rīgas apgabaltiesa uzsvēra, ka, izskatot lietu 59. nodaļas kārtībā, nav paredzētas tiesai tiesības vērtēt pierādījumus par personas vainīgumu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā […]» [420].

Neraugoties uz to, kā jau iepriekš norādīts, arī stand-alone gadījumos atbilstoši pierādīšanas standartam «ārpus saprātīgām šaubām» jākonstatē predikatīva noziedzīga nodarījuma esība. 

Pienākums konstatēt predikatīva noziedzīga nodarījuma esību secināms gan no Kriminālprocesa likuma 124. panta septītās daļas, kurā noteikts:

«Lai pierādītu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, nav nepieciešams pierādīt, konkrēti no kura noziedzīgā nodarījuma līdzekļi iegūti»,

gan arī no šai tiesību normai likumdevēja veltītā komentāra: 

«tiesību normas mērķis ir noteikt, ka nav nepieciešams pierādīt, izdarot kuru konkrēto noziedzīgo nodarījumu, persona ir ieguvusi konkrētos noziedzīgi iegūtos līdzekļus» [421] [pārstāvības izcēlumi].

Proti, tiesību normā izmantotie vārdi – konkrēti no kura noziedzīgā nodarījuma [..] iegūti – un skaidrojumā izmantotie vārdi – izdarot kuru konkrēto noziedzīgo nodarījumu [..] ieguvusi – nepārprotami norāda uz to, ka predikatīvam noziedzīgam nodarījumam (vienam vai vairākiem) jābūt izdarītam.

Būtiski minēt, ka arī Latvijas Republikas ģenerālprokurors Juris Stukāns ir norādījis: 

«Jautājums par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu tiek lemts tikai tad, kad ir pierādīts, ka manta, visticamāk, ir noziedzīgi, nevis likumīgi iegūta. Izslēdzot visas saprātīgas šaubas, ir pierādīts, ka ir noticis noziedzīgs nodarījums» [422] [pārstāvības izcēlumi]

Minētais apliecina, ka, lai mantu atzītu par noziedzīgi iegūtu, vispirms ārpus saprātīgām šaubām ir nepieciešams konstatēt predikatīva noziedzīga nodarījuma esību.

Tad, ja predikatīvā noziedzīgā nodarījuma esība ir konstatēta atbilstoši pierādīšanas standartam «ārpus saprātīgām šaubām», jākonstatē sasaiste starp mantu un predikatīvā noziedzīgā nodarījuma konstatēto esību. Savukārt

«sasaistei starp attiecīgo [predikatīvo] noziedzīgo nodarījumu un mantas izcelsmei jābūt tādai, ka pierādījumu pārsvars drīzāk liecina par mantas noziedzīgu, nevis likumīgu izcelsmi» [423]. 

Tāpat arī Krimināllikuma 70.¹¹ panta otrajā un trešajā daļā paredzētā prezumpcija par mantas noziedzīgo izcelsmi nedrīkst būt pamatota ar faktiem nesaistītiem pieņēmumiem. Lai uz kādu gadījumu būtu iespējams attiecināt Krimināllikuma 70.¹¹ panta otrajā un trešajā daļā noteikto prezumpciju, jābūt noskaidrotiem tādiem faktiem, kas pamato (attaisno) attiecīgās prezumpcijas attiecināšanu uz konkrēto gadījumu, jo

«prezumpcijas [..] attiecināmas uz situāciju, kad kāds fakts tiek prezumēts kā pastāvošs tāpēc, ka pastāv kāds cits fakts (prezumpcija izriet no citiem, pierādītiem faktiem)» [424].

Citiem vārdiem sakot, ņemot vērā likumdevēja gribu un krimināltiesību doktrīnu, pēc būtības pat nepastāv iespēja, ka pierādīšanas standarts «iespējamības pārsvars» tiktu attiecināts uz visiem pierādīšanas priekšmetā ietilpstošajiem apstākļiem, kas ir par pamatu secinājuma izdarīšanai par mantas noziedzīgo izcelsmi. 

Pretējā gadījumā, juridiski nav iespējams konstatēt faktu, ka manta tieši vai netieši ir iegūta noziedzīgā nodarījuma rezultātā, nevis, piemēram, civiltiesiska darījuma pārkāpuma rezultātā. Vai, piemēram, nav iespējams konstatēt faktu, ka persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu organizētā grupā, un tās likumīgie ienākumi nav samērīgi ar arestēto mantu.

To, ka pierādīšanas standarts «iespējamības pārsvars» pat legalizācijas gadījumā ir attiecināms tikai uz naudas izcelsmi, proti, mantas sasaisti ar predikatīvo noziedzīgo nodarījumu, uzsver arī likumdevējs, vairākkārtīgi un konsekventi norādot, ka

«[l]ikumprojektā ietvertā norma (KPL 125. panta trešā daļa) attiecin[ām]a tikai uz mantu – [..] mantas [..] izcelsmi»^[5] un «personai nekādā veidā netiek uzlikts par pienākumu pierādīt savu nevainīgumu, grozījumi ir attiecināmi tikai uz mantas likumīgās izcelsmes pierādīšanu» [426].

«[Proti, z]emāks pierādīšanas (pierādījumu) standarts attiecībā uz mantas izcelsmes (legalitātes) pierādīšanu, vērtējot noziedzīgā nodarījuma sastāva elementus (pazīmes), ir pieļaujams un leģitīms risinājums, jo attiecībā uz pārējiem noziedzīgā nodarījuma sastāva elementiem (pazīmēm) vēl joprojām saglabājas KPL 124. panta piektajā daļā ietvertais pierādīšanas standarts «ārpus saprātīgām šaubām», tādējādi nepārkāpjot nevainīguma prezumpcijas principu» [427].

«Tiesai, izskatot lietu Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā, nav paredzētas tiesības vērtēt pierādījumus par personas vainīgumu nozieguma izdarīšanā» [428].

Taču ziņas, kas ir saistītas ar personas rīcību ar mantu, par kuras noziedzīgumu tika izteikts pieņēmums, attiecas vien uz personas vainīgumu legalizācijas izdarīšanā. 

Savukārt, ja procesā par mantu tās noziedzīgā izcelsme tiek pierādīta ar ziņām par rīcību ar mantu, tad tiek pārkāptas tiesiskuma principa un tiesību uz taisnīgu tiesu prasības: personas tiesības uz aizstāvību, nevainīguma prezumpcija un lietas izskatīšanas robežas procesā par mantu.

Tādējādi konstatējams, ka Krimināllikuma 70.¹¹ panta pirmo daļu nav iespējams piemērot attiecīgā procesa ietvaros Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā, vienlaikus nepierādot mantas noziedzīgo izcelsmi jeb noziedzīgo nodarījumu, kura rezultātā ir iegūta manta. Savukārt tāda konstatējuma izdarīšana pirmstiesas kriminālprocesa laikā nav pieļaujama no likuma plāna un tā imanentās jēgas viedokļa.

Turklāt šis nepārprotami nupat uzsvērtais noteikums par to, ka 

«iepriekšēja vai vienlaicīga notiesāšana par predikatīvo nodarījumu nav priekšnoteikums tam, lai personu notiesātu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju», 

paredzēts kopš 2010. gada 25. februāra Latvijas Republikai saistošās Eiropas Padomes 2005. gada 16. maija konvencijas «Par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu, kā arī šo līdzekļu meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju» [429] (turpmāk – 2005. gada 16. maija Konvencija) 9. panta piektajā daļā. 

2005. gada 16. maija Konvencijas 9. panta piektā daļa nosaka, ka ikviena dalībvalsts nodrošina to, ka iepriekšēja vai vienlaicīga notiesāšana par predikatīvo nodarījumu nav priekšnoteikums tam, lai personu notiesātu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. Savukārt tās sestā daļa paredz pienākumu ikvienai dalībvalstij nodrošināt, ka saskaņā ar šo pantu personu var notiesāt par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, ja ir pierādīts, ka līdzekļi ir iegūti, izdarot predikatīvu nodarījumu, turklāt šādā gadījumā nav precīzi jāpierāda, ar kuru noziegumu saistīta šādu līdzekļu ieguve. [430]

Tādējādi pat stand-alone gadījumos fakta legālā prezumpcija par mantas noziedzīgu izcelsmi piemērojama tikai tad, ja ir ticami (ar faktiem) konstatēta predikatīva noziedzīga nodarījuma esība. 

Proti, nepierādot, kura konkrētā predikatīvā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas rezultātā manta tika iegūta, taču konstatējot un pamatojot predikatīva noziedzīga nodarījuma esību, ir iespējams izteikt pieņēmumu, ka personas rīcībā esošā likumīgiem ienākumiem neatbilstošā manta ir iegūta noziedzīga nodarījuma rezultātā. 

Savukārt, ja predikatīva noziedzīga nodarījuma esība nav konstatēta, tad zūd jelkāds pamats (pat atbilstoši pierādīšanas standartam «iespējamības pārsvars») uzskatīt, ka manta tikusi iegūta noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, nevis, piemēram, civiltiesisko saistību neizpildes rezultātā. Taču 2005. gada 16. maija Konvenciju skaidrojošajā rakstā ir uzsvērts, ka konfiskācijas pasākumi ir attiecināmi tikai un vienīgi uz noziedzīgi iegūtu mantu:

«Komiteja, izstrādājot [..] Konvenciju, apzināti nolēma runāt par «noziedzīgiem nodarījumiem», lai skaidri parādītu, ka Konvencijas darbības joma aprobežojas ar noziedzīgu aktivitāti. Saistībā ar to nav nepieciešams definēt jēdzienu «nodarījums»» [431]. 

Attiecībā uz to, ka iepriekšēja vai vienlaicīga notiesāšana par predikatīvo nodarījumu nav priekšnoteikums mantas noziedzīgas izcelsmes konstatēšanai, jānorāda, ka atbilstoši priekšlikumā «Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva «Par noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā» (COM/2012/085 final – 2012/0036 COD)» [432] rakstītajam šis noteikums jāsaprot šādi:

«konfiskācija ir atļauta gadījumos, [1] kad nav pietiekamu pierādījumu, lai sāktu kriminālvajāšanu [t. i., atzīt par apsūdzēto vai atzīt vainīgumu], ja tiesa, izvērtējot iespējamību, uzskata, ka īpašuma izcelsme ir nelikumīga, kā arī [2] situācijās, kad aizdomās turētā vai apsūdzētā persona bēguļo, lai izvairītos no kriminālvajāšanas, vai [3] to nevar tiesāt citu iemeslu dēļ [piemēram, kriminālatbildības noilguma dēļ], vai [4] ir mirusi pirms kriminālprocesa pabeigšanas. Tas attiecas uz konfiskāciju bez notiesājoša sprieduma».

Tādējādi vienlaicīga vai Sākotnējā notiesāšana nav priekšnoteikums mantas noziedzīgas izcelsmes konstatēšanai tikai tādos gadījumos, kad tā nav bijusi iespējama objektīvu iemeslu dēļ, taču tajā pašā laikā faktam, ka ir noticis predikatīvs noziedzīgs nodarījums, jābūt konstatētam un ar faktiem pamatotam. Pieņemot Apstrīdētās normas, likumdevējs minētos apsvērumus un starptautisko tiesību normu prasības acīmredzami netika ņēmis vērā. Tas ir uzskatāms par labas likumdošanas principa pārkāpumu un tādējādi vērtējams kā Apstrīdēto normu antikonstitucionalitātes elements. 

Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā ietvertais regulējums procesā par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu neparedz tiesai tiesības lemt jautājumus, kas saistīti ar personas vainu vai saistību ar izmeklējamo noziedzīgo nodarījumu pamatprocesā. Tādējādi prezumpcijas izmantošanas iespējas Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā uzsāktā procesā ir ierobežotas.

Būtiskākā atšķirība no Krimināllikuma 70.¹¹ panta pirmās daļas ir tāda, ka Krimināllikuma 70.¹¹ panta otrās un trešās daļas prezumpciju piemērošanas gadījumā ir nepieciešams konstatēt nevis mantas saistību ar konkrētu predikatīvo noziedzīgo nodarījumu, bet gan personu, kura ir izdarījusi konkrētu īpašas kategorijas noziedzīgu nodarījumu. 

Savukārt Krimināllikuma 70.¹¹ panta otrās daļas prezumpcija ir cieši saistīta ar minēto priekšnosacījumu, proti, manta pieder personai, kura izdarījusi noziegumu, kas pēc sava rakstura ir vērsts uz materiāla vai citāda labuma gūšanu, neatkarīgi no tā, vai nozieguma rezultātā materiāls vai citāds labums ir iegūts; ir organizētas grupas dalībnieks; izdarījusi noziegumu, kas saistīts ar terorismu. Papildus tam vēl nepieciešams konstatēt, ka mantas vērtība nav samērīga ar personas likumīgiem ienākumiem un persona nespēj ticami pierādīt manta likumīgo izcelsmi.

[ 4.5 ] Likumdevēja rīcības brīvības ierobežojumi vienlīdzības principa un tiesību uz taisnīgu tiesu kontekstā

Demokrātiskā tiesiskā valstī likumdevējam ir plaša rīcības brīvība pieņemt procesuālos likumus un gan noteikt lietu kategorijas, kuras attiecīgajos procesos tiek skatītas, gan arī lemt par dažādu kategoriju lietu izskatīšanas kārtību. [433] Tāpat likumdevējam ir tiesības noteikt pamattiesībām atbilstošu lietu izskatīšanas, tostarp lēmumu un nolēmumu pārsūdzēšanas, kārtību. Mehāniska, pilnīgi vienāda procesa noteikšana visu kategoriju lietu skatīšanai nebūtu nedz iespējama, nedz arī vēlama, jo starp tiesvedības procesiem ir objektīvas atšķirības, tajā skaitā – tādas, kas attiecas uz skartajām tiesiskajām attiecībām, procesa uzsākšanu, pierādīšanas pienākumu, tiesas specializāciju vai procesuālo funkciju dalījumu. [434] 

Satversmes tiesas judikatūrā likumdevējam saistošā veidā ir atvasināts labas likumdošanas princips. [435] Jāuzsver, ka likumdevēja rīcības brīvību ierobežojošās prasības pēc būtības konkretizē labas likumdošanas principa saturu, kam jāveicina personu uzticēšanās valstij un tiesībām, kā arī vienīgi tādā gadījumā demokrātiska procesa izpratne varētu attīstīties. [436]

Latvijas tiesību sistēma balstās uz tiesiskuma jeb likuma virsvadības principu (rule of law), saskaņā ar kuru valsts tiek pārvaldīta balstoties uz likumu un atbilstoši likuma saturam. [437] Satversmes tiesas judikatūrā ir nostiprināta atziņa, ka ikviena normatīvā akta tiesiskuma priekšnoteikums ir tā pieņemšana noteiktā procedūrā. [438] Tādēļ praktiski katrā spriedumā Satversmes tiesa ir vērtējusi, vai apstrīdētās normas pieņemtas pienācīgā kārtībā, tomēr šis izvērtējums varēja aprobežoties ar likumdošanas procesa formālās likumības vai normu skaidrības īsu pārbaudi. [439]

Vērtējot to, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, Satversmes tiesa pārbauda trīs šī kritērija elementus: [440] 

1)      vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību; 

2)      vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām; 

3)      vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas, kā arī, vai likums nodrošina aizsardzību pret tā patvaļīgu piemērošanu.

Konkrētajā [pers. A] gadījumā neizpildās šo Satversmes tiesas kritēriju noteiktais trešais punkts, proti, pieņemot tiesību normas attiecīgajā redakcijā, nav iespējama un nodrošināta aizsardzība pret to patvaļīgu piemērošanu. Ņemot vērā šajā konstitucionālajā sūdzībā iepriekš izklāstītos faktiskos apstākļus, ir skaidri redzams, ka Apstrīdēto normu tvērums neiztur iepriekš minēto Satversmes tiesas izstrādāto metodoloģijas pārbaudi. Turklāt, ņemot vērā tiesību palīgavotu – normu sagatavošanas materiālus –, ir skaidri redzams, ka likumdevējs par to tika brīdināts iepriekš, bet izteiktās bažas netika ņemtas vērā.

Labas likumdošanas principu Satversmes tiesa ir atklājusi vairākos Satversmes tiesas spriedumos, [441] tomēr par būtisku konkrētā vispārējā tiesību principa satura atklāšanas spriedumu tiek uzskatīts Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta spriedums Nr. 2018-11-01. [442] Tieši ar Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr. 2018-18-01 no tiesiskas valsts principa, kas atvasināts no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas, precīzāk un konkrētāk tika atpazīts un atvasināts labas likumdošanas princips. 

Kā norādīts tiesību doktrīnā, līdz Satversmes tiesas spriedumam Nr. 2018-11-01, kas konkretizēja labas likumdošanas principu, Satversmes tiesas judikatūrā atklātos labas likumdošanas principa elementus varēja nosacīti iedalīt trīs grupās. Pirmajā grupā ietilpst likumdošanas procesa un tajā izstrādātā regulējuma tiesiskums, kas nosaka to, ka likumdošanas procesā ir jāievēro Satversmes normas, vispārējie tiesību principi, Saeimas kārtības rullī u. c. normatīvajos aktos noteiktās prasības. Otrajā – likumdošanas procesa pienācīgums, kas pieprasa, lai likumprojekts tiktu izskatīts atklāti, nodrošinot deputātu tiesības debatēt, balsot, iesniegt alternatīvos likumprojektus, tāpat arī konsultēties ar sabiedrību un ekspertiem. Visbeidzot, trešajā – likumdošanas procesa ilgtspējīgums, kura ietvaros ir jāņem vērā plānotā tiesiskā regulējuma sociālās ietekmes izvērtējuma pētījumi un nozaru speciālistu izteiktās riska prognozes. [443]

Turklāt, kā savos spriedumos ir vairākkārt atkārtojusi Satversmes tiesa:

«Likumdošanas procesam jāatbilst normatīvajos aktos noteiktajām formālajām prasībām, kā arī jāveicina personu uzticēšanās valstij un tiesībām» [444].

Vēl jo vairāk Satversmes tiesas judikatūrā ir nostiprināta atziņa, ka 

«demokrātiskā tiesiskā valstī procesam, kurā tiek pieņemts tāds normatīvais tiesību akts, kas ierobežo personas pamattiesības, vajadzētu sabiedrībā viest pārliecību, ka pieņemtais akts ir tiesisks. Sabiedrībā jāveidojas pārliecībai par to, ka apstrīdētās normas pieņemšanas gaitā nepieciešamība ierobežot Satversmē noteiktās pamattiesības bija rūpīgi izsvērta» [445].

Likumdevējs, pieņemot Apstrīdētās normas, nav ievērojis labas likumdošanas principu. Turklāt jo īpaši jāuzsver, ka likumdevējs nebija ņēmis vērā ekspertu un speciālistu izteiktās prognozes un riskus par normu antikonstitucionalitāti, pārkāpjot likumdevēja rīcības brīvības ierobežojumu, tādējādi vieglprātīgi pieļaujot tādu regulējumu, kas būtiski ierobežo personas Satversmē noteiktās tiesības un praksē tiek īstenots patvaļīgi.

Vienlaikus atgādināms, ka likumdevēja rīcības brīvība nav absolūta, proti, tās robežas nosaka šādi elementi, kuru saturs konkretizēts Satversmes tiesas judikatūrā, tiesību doktrīnā un citos tiesību avotos:

• lietderības apsvērumi; 
• tiesību uz taisnīgu tiesu būtība un jēdzieniskais kodols [446] jo izraudzītajam procesa veidam ir jāļauj izskatīt konkrēto lietu pēc iespējas atbilstoši un efektīvi, tomēr tas nedrīkst liegt vai prettiesiski ierobežot personai Satversmē garantētās tiesības; [447]
• procesa veids, kurā izskata attiecīgās lietas, nedrīkst liegt personai tiesības uz taisnīgu tiesu pēc būtības vai būtiski ierobežot personas tiesības aizstāvēt savas tiesības; [448]
• utt.

Par vienu no būtiskākajiem rīcības brīvību ierobežojošajiem kritērijiem atzīstams taisnīguma princips, kas demokrātiskā tiesiskā valstī ierobežo likumdevēja rīcības brīvību likuma pieņemšanā, sākot jau ar likuma mērķa, subjektu un objektu izvēli. [449] Vēl jo vairāk – taisnīgums ir likuma spēkā esamības priekšnoteikums. [450]

Likumdevējam ir pienākums ievērot augstākā juridiskā spēka normas un respektēt tajās nostiprinātās konstitucionālās vērtības, [451] ielāgojot, ka tās uzdevums ir sargāt un īstenot tautas suverenitāti un gribu. [452] Tiesiska valsts, kurā tiek nodrošināta suverēna gribas īstenošana, ļauj novērst to, ka likumdevējs kļūtu par parlamentāru diktatūru. Taču, neievērojot sev noteiktās rīcības brīvības robežas, tieši šāds vektors ir konstatējams likumdevēja darbībā. 

Šī Pieteikuma kontekstā uzmanība ir vēršama uz to, ka gan analizētie doktrīnas avoti, gan pārnacionālo tiesu un Satversmes tiesas judikatūra, kā arī citi tiesību avoti un normatīvi akti, atklājot tiesību uz taisnīgu tiesu, tiesību uz īpašumu un vienlīdzības principa saturu, iezīmē tās konstitucionāla ranga prasības un kritērijus, kas likumdevējam bija jāievēro un jārespektē, pieņemot Apstrīdētās normas. 

Neraugoties uz to, ka arī materiālā un procesuālā krimināltiesiskā noregulējuma aspektā likumdevējam ir piešķirta rīcības brīvība, ir jāvērtē arī likumdevējvaras mijiedarbība ar tiesu varu. Turklāt gan likumdevējvarai, gan tiesu varai savā darbībā ir saistoši vispārējie tiesību principi, tai skaitā labas likumdošanas princips. Savukārt tie prasa, lai katrs fakts, kas nepieciešams krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam, tiktu pamatots un pierādīts saskaņā ar visstingrākajiem un skrupulozākajiem standartiem. Tādējādi, lai gan likumdevēja pienākums ir vienmēr izraudzīties samērīgu vidusceļu procesuālā regulējuma izvēlē, tomēr, piemēram, zemāku tiesiskuma standartu noteikšana kriminālprocesā, nav uzskatāma par atbilstošu rīcības brīvības izmantošanu. [453]

Konsolidējot no labas likumdošanas principa konkretizējamās prasības, kas attiecināmas uz visām Apstrīdētajām normām bez izšķirības, ir uzsverams, ka [454]

–    likumdošanas procesā jāievēro vispārējie tiesību principi, Satversmē un Saeimas kārtības rullī reglamentētie procesuālie priekšnoteikumi un prasības;

a)     šai aspektā analīze sniegta Pieteikuma relevantajās sadaļās, kur atklāta Satversmes 91. panta, 92. panta, kā arī 105. panta pirmo trīs teikumu tvērums un attiecīgo tiesību principu saturs; (Sk. 4.2. un 4.3. nodaļu)

b)    ievērojot iepriekš minēto Satversmes 91., 92. un 105. panta ietverto un Pieteikumā analizēto garantiju saturu un minimālo, konstitucionāli nepieciešamo garantiju apjomu, likumdevējs nav ievērojis šo tiesību tvērumu un tādējādi pieņēmis Apstrīdētās normas, kas neparedz šīs tiesiskuma garantijas;

–    likumdevējam jāizvērtē likumprojektā paredzēto tiesību normu atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību normām, tostarp Satversmei, starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesību normām, un jāsaskaņo likumprojektā paredzētās tiesību normas un tiesību sistēmā jau pastāvošās tiesību normas atbilstoši racionāla likumdevēja principam;

a)     Pieteikumā analizēti Apstrīdēto normu likumdošanas procesa materiāli, kuros atspoguļotas likumdevēja diskusijas un nepietiekams izvērtējums tam, kā Apstrīdētās normas eventuāli aizskars personas Satversmē garantētās tiesības. Uzmanība vēršama arī uz to, ka atsevišķi likumdevēja pārstāvji Apstrīdēto normu saturā saskatīja iespējamību, ka aizskartās personas par tām varētu eventuāli vērsties Satversmes tiesā; (Sk. 11. nodaļu)

b)    Pieteikumā, konkretizējot šo uz likumdevēju attiecināmo kritēriju, izvērsti analizēta pārnacionālo tiesu judikatūra, kā arī starptautiskie normatīvie akti noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas jomā, tādējādi vēršot uzmanību uz tām prasībām, kas likumdevējam bija jāņem vērā, bet kas Apstrīdēto normu pieņemšanas gadījumā netika īstenots; (Sk. 4.4., 4.5., 11. nodaļu)

–    likumdevējam tiesību normas pieņemšanas gaitā ir jāizvērtē argumenti par šīs normas iespējamo neatbilstību Satversmes tiesas judikatūrai attiecīgajā jautājumā;

a)     ievērojot apstākli, ka konkrēti par pierādīšanas jautājumiem sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu nav izveidojusies Satversmes tiesas judikatūra, likumdevējam bija jāņem vērā vismaz vispārējās Satversmes tiesas judikatūrā rodamās nostādnes par tiesību uz taisnīgu tiesu, tiesību uz īpašumu un vienlīdzības principa nodrošināšanas minimālajām garantijām. Iepazīstoties ar Apstrīdēto normu likumdošanas procesa materiāliem, konstatējams, ka likumdevējs nevērtēja it nevienu Satversmes tiesas judikatūrā pausto atziņu, tādējādi pārkāpjot sev piešķirtās rīcības brīvības robežas, neieviešot minimālās tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas; (Sk. 4.2. un 4.5. nodaļu)

–   paredzētais tiesiskais regulējums, kur nepieciešams, ir pienācīgi jāpamato ar izskaidrojošiem pētījumiem. Tieši priekšlikumu apspriešana nodrošina iespēju izvērtēt, vai pastāv paredzētā tiesiskā regulējuma alternatīvas; 

a)     pēdējo gadu laikā, kā arī līdz Apstrīdēto normu pieņemšanas brīdim ir tapušas gan zinātniskās publikācijas, gan pētījumi, kas veltīti Apstrīdēto normu vērtējumam un tām piemītošo konstitucionālo trūkumu analīzei. Līdz Apstrīdēto normu pieņemšanas brīdim publicētos zinātniskos darbus un pētījumus likumdevējs neņēma vērā, tādējādi ignorējot prasību par samērīga un tiesības pēc iespējas mazāk ierobežojoša regulējuma pieņemšanu. Pieteikumā analizēti šie materiāli analizēti, plašāk pamatojot Apstrīdēto normu antikonstitucionalitāti (Sk. 11. nodaļu)

–    likumdošanas procesam ir jābūt vērstam uz ilgtspējīga tiesiskā regulējuma izstrādi;

–   likumdevējam, īpaši gadījumos, kad tiek ierobežotas pamattiesības, jābalstās, kur nepieciešams, plānotā tiesiskā regulējuma sociālās ietekmes izvērtējuma pētījumā un jāapsver šā tiesiskā regulējuma ieviešanai un izpildei nepieciešamie pasākumi;

–    likumdevējam jāapsver nozaru speciālistu izteiktās riska prognozes un jāveic savlaicīgi riska novērtēšanas pasākumi;

a)     par Apstrīdēto normu saturu un priekšlikumiem to saturā Latvijas autoritatīvākie tiesību zinātnieki izteica savu vērtējumu, vēršot likumdevēja uzmanību uz potenciālajiem riska faktoriem, ka Apstrīdētās normas to pieņemšanas gadījumā apdraudēs personām Satversmē garantētās tiesības. Šos apsvērumus likumdevējs ignorēja, uz ko vērsta uzmanība arī citviet Pieteikumā, tādējādi ne vien pārkāpjot savas rīcības brīvības robežas, bet arī nenodrošinot pietiekamas garantijas personas tiesību aizsardzībai. Turklāt šāda rīcība apliecina, ka likumdevējs ir indiferents attiecībā uz tām riska prognozēm un atzītu zinātnieku un praktiķu norādēm, kas preventīvi ļautu novērst personu, tajā skaitā [pers. A], Satversmē garantēto tiesību aizskārumu. 

Jānorāda, ka Satversmes tiesa savā judikatūrā jau kopš 1998. gada bija konkretizējusi procedūras pārkāpuma būtiskuma prasību. Proti, lai apstrīdēto tiesību normu varētu atzīt par prettiesisku un spēkā neesošu likumdošanas procesa pārkāpuma dēļ, tiesai ir jābūt pamatotām šaubām, ka gadījumā, ja procedūra tiktu ievērota, likumdevējs jeb Saeima pieņemtu citādāku regulējumu. [455]

Tādējādi Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka 

«ne katrs likumdošanas procesā izdarīts pārkāpums ir pietiekams pamats, lai uzskatītu, ka pieņemtajam aktam nav juridiska spēka. Lai likumdošanas procesā izdarīta pārkāpuma dēļ kādu aktu atzītu par spēkā neesošu, jābūt pamatotām šaubām, ka gadījumā, ja procedūra tiktu ievērota, likumdevējs pieņemtu atšķirīgu lēmumu» [456].

Apstrīdēto normu kontekstā ir jāsecina, ka, ja būtu ievērots labas likumdošanas princips, pieņemot tiesību normas, tostarp ievērojot ekspertu un speciālistu sniegtos ziņojumus, tad ne tikai normas tiktu pieņemtas būtiski atšķirīgā regulējumā, bet arī tiktu novērsts tas, ka šīs normas potenciāli ir iespējams izmantot patvaļīgi un neatbilstoši to mērķim. 

Apkopojot apakšnodaļā minēto, konstatējams, ka no demokrātiskas tiesiskas valsts virsprincipa ir atvasināmas konkrētas un nepārprotamas prasības, kas precizē un ierobežo likumdevēja rīcības brīvību, pieņemot normatīvo regulējumu. Šo prasību jeb kritēriju pārkāpums, ievērojot to kumulatīvo raksturu, ir pamats tiesību normu antikonstitucionalitātes konstatēšanai. Šis secinājums tālāk iztirzāts Pieteikuma relevantajās daļās, pamatojot Apstrīdēto normu attiecīgo neatbilstību Satversmē nostiprinātajām garantijām (Sk. 6., 7., 8., 9. un 11. nodaļu).

[ 5 ] Satversmes 91., 92. pantā un 105. pantā Pieteikuma iesniedzējam garantēto pamattiesību aizskāruma esība

Vēršoties Satversmes tiesā ar Pieteikumu, tā iesniedzējs pamato savu Satversmē garantēto tiesību aizskārumu ar konkrētām objektīvām ziņām par faktiem, norādot izvērstu juridisko argumentāciju, tādējādi pierādot, ka ir noticis tieši viņam piemītošo pamattiesību aizskārums konkrētajos apstākļos. [457]

Par vienlīdzības principa pārkāpumu konkrētajos apstākļos attiecībā uz [pers. A] liecina tas, ka likumdevējs ir izraudzījies nivelēt visas sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu iesaistītās personas, kurām ir tiesības uz aizstāvību. Tādējādi, ignorējot faktu, ka atkarībā no personai piešķirtā procesuālā statusa būtiski mainās arī personai pieejamās procesuālās tiesības un noteiktie pienākumi. Savukārt saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 59. panta otro daļu procesuālā statusa noteikšanai par pamatu ir kriminālprocesā iegūto pierādījumu apjoms un kāda faktu, tai skaitā noziedzīgu nodarījumu esības, pierādītības pakāpe ar tiem tikusi sasniegta. Tādējādi likumdevējs nav pienācīgi izsvēris vienādas attieksmes pret dažādos procesuālos statusos esošām personām pieļaujamību sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu. 

Tāpat par vienlīdzības principa pārkāpumu konkrētajos apstākļos liecina likumdevēja rīcības brīvības pārkāpumi, kas izpaužas, pieņemot Apstrīdētās normas, kas negarantē personas Satversmē noteikto tiesību ievērošanu. Vienlīdzības principa atbilstoša un pienācīga nodrošināšana ir cieši saistīta ar labas likumdošanas principu, kas prasa likumdevējam izsvērt, kā pieņemamās tiesību normas ietekmēs personas. Par attiecīgo principu pārkāpumu Apstrīdēto normu kontekstā liecina tas, ka likumdevējs nav paredzējis noteiktus kritērijus sevišķā procesa par mantu uzsākšanai, ievērojot personai tobrīd noteikto procesuālo statusu. 

Par [pers. A] tiesību uz taisnīgu tiesu aizskārumu ir atzīstams Pieteikumā plašāk analizētais apstāklis, ka Apstrīdētās normas piešķir procesuālās priekšrocības procesa virzītājam (un valstij jēdziena plašākajā nozīmē), turpretim neparedz līdzvērtīgas tiesību garantijas kriminālprocesā iesaistītajai personai. Vēl jo vairāk – ar Apstrīdētajām normām dažādās pakāpēs un izpausmes formās uz personu tiek attiecināta vainīguma prezumpcija, kas per se ir antikonstitucionāla juridiska struktūra. Prezumējot personai piederošas mantas, turklāt – pilnīgi jebkuras personai piederošas mantas –, noziedzīgo izcelsmi, personai tiek radīts tik nesamērīgs slogs, ka tā ir spiesta pierādīt savu nevainīgumu, proti, ka personas veiktās darbības, kuru rezultātā tā ir ieguvusi mantu, nav atzīstamas par legalizēšanu.

Iepriekš analizētā Satversmes 105. panta kontekstā atgādināms, ka samērīgi un saprātīgi persona var zināt tikai tā darījuma tiesisko raksturu, kura rezultātā šī persona attiecīgo mantu ir ieguvusi. Proti, persona var būt «atbildīga» un «zināt» tikai pēdējā «posma» mantas ieguvē norises apstākļus. Likumdevējs, attiecinot uz mantu prezumpciju par tās noziedzīgumu, ir uzlicis personai pienākumu pierādīt to, ka tā visu savu dzīvi līdz pat iesaistīšanas kriminālprocesā brīdim ir slēgusi tikai tiesiskus civiltiesiskos darījumus. Ja persona nespēj, procesa virzītāja ieskatā, ticami pierādīt, ka noslēgtais civiltiesiskais darījums nav atzīstams par legalizēšanu, tādējādi arī personai piederošā manta tūlītēji tiek prezumēta esam noziedzīgi iegūta, pēc būtības arī personu uzskatot par vainīgu noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā. Tiesiskā un demokrātiskā valstī šāda tiesību uz taisnīgu tiesu degradācija nav pieļaujama, jo tā ir ievērojama atkāpe no pašām fundamentālākajām tiesību uz taisnīgu tiesu pamatnostādnēm. 

Par [pers. A] tiesību uz īpašumu aizskārumu ir atzīstams apstāklis, ka bez tiesiska pamata (skat. par to vairāk 32. pielikumā) pārstāvja ieskatā pēc 2021. gada 30. maija vai tiesībsarga ieskatā pēc 2021. gada 2. jūnija tika turpināta [pers. A] tiesību uz īpašumu ierobežošana, kas rezultējās ar šo Satversmē garantēto tiesību atņemšanu pilnībā. Par pamatu nule kā minētajam ir apstāklis, ka Apstrīdētās normas Nr. 1 juridiskā konstrukcija procesa virzītājam un tiesai ļāva prezumēt [pers. A] piederošās mantas noziedzīgo izcelsmi, atzīstot, ka ārpus saprātīgām šaubām [pers. A] darbībās ir prezumējamas Krimināllikuma 195. panta trešajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma objektīvās puses pazīme – legalizēšana. 

Tādējādi tiešs [pers. A] tiesību uz īpašumu aizskārums radies no tā, ka ar Apstrīdēto normu Nr. 1 tika prezumēta [pers. A] piederošās mantas noziedzīgā izcelsme. Taču personai nebija paredzētas nekādas tiesiskās garantijas, kas efektīvi ļautu pret šādu prezumpciju aizstāvēties. 

Satversmes 105. panta pirmo trīs teikumu kontekstā uzsverams, ka kriminālprocesuālās darbības vai procesa stadijas, kas vērstas uz iejaukšanos tiesībās uz īpašumu, aizskar personai piemītošo pamattiesību sfēru. [458] Nākotnē sagaidāms tiesību aizskārums pamata kriminālprocesā [numurs B].

Parasti konstitucionālās sūdzības iesniegšanas brīdī personas pamattiesības jau ir aizskartas un tiek konstatēts pastāvošs personas pamattiesību aizskārums. Tā tas patiesi ir arī šajos konkrētajos apstākļos, kad [pers. A] tiesību uz taisnīgu tiesu un tiesību uz īpašumu tiešs un konkrēts aizskārums ir konstatējams tajā aspektā, ka Apstrīdētās normas, kas per se ir uzskatāmas par antikonstitucionālām, tika attiecinātas uz viņu sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu. 

Taču šis konstatējums, proti, [pers. A] mantas atzīšana par noziedzīgi iegūtu un tās konfiskācija valsts labā nav apstāklis, kam nepiemīt tālejošas un turpinātas tiesiskās sekas. Cita starpā šīs sekas attiecas uz pamata kriminālprocesu [numurs B]. 

Proti, Kriminālprocesa likuma 125. panta pirmās daļas 7. punkts paredz, ka bez papildu procesuālo darbību veikšanas par pierādītiem uzskatāms šāds apstāklis, ja vien kriminālprocesa gaitā netiek pierādīts pretējais, – ar spēkā stājušos tiesas nolēmumu konstatēts fakts, ka manta ir noziedzīgi iegūta vai saistīta ar noziedzīgu nodarījumu. 

Tādējādi, ja tiesiskajā sistēmā tiks atstāts spēkā esam tāds nolēmums kā 2022. gada 11. janvāra Rīgas apgabaltiesas lēmums, ar ko, uz [pers. A] attiecinot antikonstitucionālās Apstrīdētās normas, tika konfiscēta [pers. A] piederoša manta, tad tiks pieļauta situācija, kurā ticis prezumēts personas vainīgums vēl pirms notiesājoša sprieduma spēkā stāšanās un tāda pati vainas prezumpcija, uzskatot personai piederošu mantu par noziedzīgas izcelsmes, attiecināta uz personas mantu. Citiem vārdiem, sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu procesuāli nav iespējams pierādīt mantas noziedzīgo izcelsmi, un tamdēļ likumdevējs procesa virzītājam piešķīris procesuālo priekšrocību, kas balstās uz Apstrīdēto normu Nr. 1, lai atvieglotu pierādīšanas procesu un bez pierādītiem faktiem paustu pieņēmumu par personai piederošās mantas noziedzīgumu. Ievērojot to, ka pēc 2021. gada 2. jūnija (32. pielikuma 7. lpp.) [pers. A] tiesību uz īpašumu ierobežošanas turpināšana nebija tiesiska un likumīga, konkrētais 2022. gada 11. janvāra Rīgas apgabaltiesas lēmums ir atzīstams par kļūdu Latvijas tiesiskajā sistēmā, kas ir būtiski, nesamērīgi un neattaisnojami aizskārusi personas – [pers. A] – tiesības. Šīs kļūdas izcelsme ir saistāma tieši un cēloņsakarīgi ar Apstrīdēto normu saturu, jo, nepastāvot šādām antikonstitucionālām, minimālās tiesiskuma garantijas nenodrošinošām prasībām Apstrīdētajās normās, sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu vispār nebūtu izdevies apgalvot [pers. A] piederošās mantas noziedzīgo izcelsmi vai to prezumēt, lai attiecīgi konfiscētu kā it kā noziedzīgi iegūtu. 

Tādējādi ievērojot, ka prejudīcija jeb likumīgā spēkā stājies tiesas nolēmums ir vēl viens pierādīšanas līdzeklis, ir konstatējams, ka [pers. A] tiesību aizskārums tiesību uz taisnīgu tiesu kontekstā turpināsies. Proti, ielāgojams, ka patlaban [pers. A] ir vienīgi personas, pret kuru uzsākts kriminālprocess, procesuālais statuss, taču jau patlaban, izmantojot Apstrīdēto normu Nr. 1, viņam piederošā manta tikusi prezumēta esam par noziedzīgi iegūtu un tamdēļ konfiscēta. Konfiskācijas nolēmums ir stājies likumīgā spēkā, kas ļauj to tālāk izmantot kā prejudīciju tam, ka [pers. A] tikusi konfiscēta noziedzīgas izcelsmes mantas un ka [pers. A], kam kriminālprocesā, kurā notiek izmeklēšana par Krimināllikuma 195. panta trešajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, ir persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, prezumēti it kā esot veicis šī noziedzīgā nodarījuma objektīvās puses darbības.

Ievērojot, ka šo faktu vēlreiz nevajadzēs pierādīt, savukārt kriminālprocess [numurs B] ticis uzsākts par tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, par ko kriminālatbildība paredzēta Krimināllikuma 195. panta trešajā daļā, ir konstatējams, ka ar šo prejudīciju tālāk pamata kriminālprocesā tiks pierādīta [pers. A] vaina, viņam it kā veicot naudas līdzekļu legalizēšanas objektīvās puses pazīmes. Proti, ja [pers. A] manta tikusi prezumēta esam kā saistīta ar noziedzīgu nodarījumu vai no tā izcēlusies, tad šis prezumētais fakts bez papildu pierādīšanas ļaus apsūdzības uzturētājam apgalvot, ka tieši [pers. A] ir veicis viņam piederošo un pēcāk konfiscēto naudas līdzekļu legalizēšanu, jo ar šādu juridisku mehānismu likumdevējs likvidējis to procesuālo soli un procesa virzītāja pienākumu, kas prasa atrast nepieciešamos pierādījumus, kas ārpus saprātīgām šaubām pamato mantas noziedzīgo izcelsmi un personas darbību atrašanos cēloniskā sakarībā ar konkrēto mantu. Savukārt tas nozīmē, ka pastāv reāla iespēja, ka [pers. A] tiktu notiesāts, jo apsūdzību pamatojošie pierādījumi balstītos nepierādītos pieņēmumos un prezumpcijās par vainu.

Apkopojot minēto, konstatējams, ka [pers. A] Apstrīdēto normu antikonstitucionalitāte turpinās radīt tiesību aizskārumu, jo šo normu attiecināšana un nostiprināšana konfiskācijas nolēmumā sekmēs valsts apsūdzības uzturētāja iespējas [pers. A] darbībās saskatīt Krimināllikuma 195. panta trešajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma objektīvās puses pazīmes, kas balstīties prezumpcijā, ka konkrētai mantai bijusi noziedzīga izcelsme. 

Nule kā izklāstītais nav uzskatāms par spekulāciju par [pers. A] tiesību aizskārumu, kas varētu iestāties, bet gan reāls un faktiskajiem apstākļiem atbilstošs konstatējums, kas apliecina – ja kriminālprocess [numurs B] tiks nodots tiesai un tādējādi [pers. A], kas patlaban ir personas, pret kuru uzsākts kriminālprocess, procesuālajā statusā, bet iztiesāšanas laikā būs apsūdzētā procesuālajā statusā, tiks uzskatīts par prezumēti vainīgu, jo viņam piederošā manta jau iepriekš tikusi uz pieņēmumu pamata atzīta esam par noziedzīgi iegūtu. Tāda konstrukcija nav uzskatāma par tiesisku un konstitucionālu, jo aizskar un turpina būtiski aizskart tiesību uz taisnīgu tiesu elementus: nevainīguma prezumpciju, sacīkstes principu, procesuālās līdztiesības principu, pušu līdzvērtīgu iespēju principu un citus tiesību principus un elementus, kas Pieteikumā atklāti jau iepriekš un atkārtoti šeit netiks atreferēti.

[ 6 ] Juridiskais pamatojums, pierādot Apstrīdētās normas Nr. 1 neatbilstību Satversmes 91. pantam

Ievērojot Satversmes tiesas judikatūrā nostiprināto metodoloģiju, Pieteikumā turpmāk vērtējams tas, kā izpaužas Apstrīdētās normas Nr. 1 neatbilstība Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un, proti:

1)    vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

2)    vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām;

3)    vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots samērīguma princips. [459]

[ 6.1 ] Izvērtējums par personām, kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos

Vispirms jāpārbauda, vai kriminālprocesā [pers. A] kā persona, pret kuru uzsākts kriminālprocess, situācijā, kad jautājums par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu tiek izlemts Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā, no vienas puses, un turpmāk uzskaitītās personas, no otras puses, atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Proti, pēc šāda kritērija:

a)     ar kriminālprocesā aizskartajiem mantas īpašniekiem situācijā, kad šis jautājums tiek izlemts vispārējā kārtībā (neuzsākot sevišķo procesu par noziedzīgi iegūtu mantu Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā); vai

b)    ar kriminālprocesā aizskartajiem mantas īpašniekiem situācijā, kad šis jautājums tiek izlemts sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu; vai

c)     ar apsūdzētā / aizdomās turētā procesuālajā statusā esošām personām situācijā, kad šis jautājums tiek izlemts sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu; vai 

d)    ar apsūdzētā / aizdomās turētā procesuālajā statusā esošām personām situācijā, kad šis jautājums tiek izlemts vispārējā kārtībā (neuzsākot sevišķo procesu par noziedzīgi iegūtu mantu Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā).

Vienlīdzības princips prasa salīdzināt divas situācijas: to situāciju, kuru pārbauda ar kādu citu jau pastāvošu situāciju (tertium comparationis). 

Pirmā situācija ir dota; otrā, jau pastāvošā situācija, ir jāizvēlas pareizi. Vienlaikus jāatceras, ka jebkuras divas situācijas nekad nav pilnīgi identiskas. Tādēļ salīdzināšanas veikšanai ir jāizvēlas tāda situācija, kurai ir viens vai vairāki kopējie elementi ar pārbaudāmo situāciju. [460] Kopējiem elementiem ir jāapvieno abas situācijas zem viena virsjēdziena (genus proximum). Kopējiem elementiem ir jābūt tādiem, kas pēc iespējas intensīvāk raksturotu abas situācijas. Jo «raksturojošāks» ir kopīgais elements vai elementi, jo «vienādākas» (vai, precīzāk, «līdzīgākas») ir abas situācijas. [461]

Citiem vārdiem sakot, lai noskaidrotu, vai un kuras personu grupas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, ir nepieciešams noteikt galveno šīs grupas vienojošo pazīmi. [462] 

Tādējādi, ņemot vērā konstatējumu, ka 

_[1] [pers. A] kriminālprocesā [numurs B] ir personas, pret kuru uzsākts kriminālprocess, statuss, jeb tiesības uz aizstāvību piešķirošs statuss, 

_[2] vispārīga kriminālprocesa pamatnostādne ir apsvērums, ka persona vienlaikus kriminālprocesā nevar ieņemt vairākus procesuālos statusus (tas ir, ja [pers. A] ir persona, pret kuru uzsākts kriminālprocess, tad vienlaikus šajā kriminālprocesā [numurs B] [pers. A] nevar būt cits procesuālais statuss), 

_[3] sevišķā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu «izcelsme» ir meklējama tobrīd jau uzsāktā kriminālprocesā [numurs B], kas, vērtējot to caur slēdziena par apjomu (a fortiori) prizmu, konkrētāk – kā slēdziens no lielākā uz mazāko (argumentum a maiori ad minus), [463] nozīmē tā atsevišķu norisi vēl pirmstiesas kriminālprocesa laikā, 

ir secināma nepieciešamība izvērtēt tādas kopīgās pazīmes, kas ir raksturīgas [pers. A] faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem ar tādiem salīdzināmiem apstākļiem kā izskatot lietu pēc būtības, ņemot vērā personas procesuālo statusu. 

Par šādiem apstākļiem ir uzskatāmas pazīmes:

a)     salīdzināmajās situācijās tiek izteikts pieņēmums par to, ka kriminālprocesā iesaistītā manta ir saistīta ar noziedzīgu nodarījumu vai tās izcelsme ir noziedzīga;

b)    salīdzināmajās situācijās persona ir procesa dalībnieks, kuram procesuālo darbību rezultātā ir ierobežotas īpašnieka vai likumīgā valdītāja tiesības rīkoties ar mantu, kas pieder šai personai atbilstoši tās apgalvojumam;

c)     salīdzināmajās situācijās jāņem vērā, ka kriminālprocesā aizskartajam mantas īpašniekam nav Kriminālprocesa likumā noteikto tiesību uz aizstāvību;

d)    salīdzināmajās situācijās – sevišķajā procesā par mantu tiesa lemj par rīcību ar kriminālprocesā aizskartā mantas īpašnieka mantas saistību ar noziedzīgu nodarījumu vai tās noziedzīgu izcelsmi, kā arī lemj jautājumu par rīcību ar noziedzīgi iegūtu mantu (Kriminālprocesa likuma 630. panta pirmā daļa, 631. panta trešās daļas pirmais teikums (tiesas kompetence procesā par noziedzīgi iegūtu mantu)), savukārt pamata kriminālprocesā tiesai izlemjamo jautājumu loks ir plašāks (Kriminālprocesa likuma 514. panta pirmās daļas 12. punkts (tiesas apspriedē izlemjamie jautājumi vispārējā kārtībā virzītā procesā)), tajā skaitā, izlemjot jautājumu par noziedzīgā nodarījuma esību, tā sastāvu un apsūdzētā vainu inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā.

Ievērojot minēto, ir konstatējams, ka kriminālprocesā persona, pret kuru uzsākts kriminālprocess, (konkrēti – [pers. A]) situācijā, kad jautājums par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu un rīcību ar noziedzīgi iegūtu mantu tiek izlemts sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos ar gadījumiem, kad šis pats jautājums tiek skatīts vispārējā kārtībā. 

Ja pārbaudāmai situācijai ir atrasta pareiza salīdzināmā situācija (mantas atzīšana par noziedzīgi iegūtu pamata procesā un sevišķajā procesā par mantu), tad pēc tam jākonstatē, vai attieksme abās situācijās patiešām ir atšķirīga. Tā var būt gan faktiska, gan tiesiska attieksme. Atšķirīgam ir jābūt attieksmes rezultātam. [464] Līdz ar to ir jāpārbauda, vai Apstrīdētā norma Nr. 1 pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personu, pret kuru uzsākts kriminālprocess, (konkrēti – [pers. A]) situācijā, kad jautājums par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu un rīcību ar noziedzīgi iegūtu mantu tiek izlemts procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, salīdzinājumā ar situāciju, kad minētais jautājums tiek izlemts vispārējā kārtībā (neuzsākot sevišķo procesu par noziedzīgi iegūtu mantu Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā).

Citiem vārdiem sakot, vērtējot Apstrīdētās normas Nr. 1 neatbilstību Satversmes 91. pantam, ir analizējami jautājumi par to, kā atšķiras personu procesuālie statusi un attiecīgās tiesības dažādās kriminālprocesuālajās stadijās, proti, pirmstiesas kriminālprocesā un iztiesājot lietu pēc būtības, kā arī jautājums par to, kā konkrēto tiesību uz taisnīgu tiesu negarantēšana efektīvā apjomā ietekmē personas tiesības pēc būtības aizstāvēties pret izvirzīto noziedzīgās izcelsmes prezumpciju un vainīguma prezumpciju.

[ 6.2 ] Izvērtējums, vai Apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām

Salīdzinot situāciju, kad jautājums par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu un rīcību ar noziedzīgi iegūtu mantu tiek izlemts procesa par noziedzīgi iegūtu mantu ietvaros, ar situāciju, kad minētais jautājums tiek izlemts vispārējā kārtībā, neuzsākot procesu par noziedzīgi iegūtu mantu Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā, ir konstatējamas būtiskas atšķirības šādos aspektos, kas analizējami turpmāk: [1] personas procesuālais statuss sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu; [2] personai piešķirto procesuālo tiesību apjoms; [3] tiesas kompetence pierādījumu izvērtēšanā.

Atbilstoši vienlīdzības principam likumdevēja rīcības brīvības ārējo robežu nosaka patvaļas aizliegums. Vienlīdzības princips pamatā piemērojams kopā ar citām pamattiesībām, jo sevišķi tādēļ, ka nereti, balstoties tikai uz šo principu, nevar secināt, kā izšķirama lieta. Satversmes 91. pantā nostiprinātās tiesības ir «salīdzinošas», proti, tās var pieprasīt vienlīdzīgu attieksmi, bet pašas par sevi nevar atklāt, kādai šai attieksmei jābūt. 

Tamdēļ šai aspektā analīze izvēršama par personu procesuālajiem statusiem kriminālprocesā un ar šo statusu esību nesaraujami saistīto pierādījumu ticamības līmeni tā iemesla dēļ, ka personai nevar rasties pienākums pat primitīvā, sākotnējā līmenī atspēkot tai piederošās mantas noziedzīgās izcelsmes prezumpciju. 

Personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, procesuālais statuss kriminālprocesā	Kriminālprocesā iegūto ziņu jeb pierādījums kopums un uz to pamata izdarāmais pieņēmums	Vērtējums, vai tiek sasniegts pierādījumu un personai zināmo ziņu līmenis apgrieztā pierādīšanas pienākuma «iespējamības pārsvars» konstitucionāli atbilstošai piemērošanai
Persona, pret kuru uzsākts kriminālprocess  (Kriminālprocesa likuma 61. pants)	Iegūto pierādījumu apjoms dod pamatu uzskatīt, ka pastāv reāla iespēja, ka persona izdarījusi izmeklējamo noziedzīgu nodarījumu.  (Kriminālprocesa likuma 59. panta otrās daļas 1. punkts)	Pirmstiesas kriminālprocesā vēl nav sasniegts pierādījumu kopumā ietilpstošo ziņu pierādītības līmenis «iespējamības pārsvars». Personas kriminālprocesuālo tiesību apjoms ļauj tai tikt informētai par to, kāds pieņēmums izteikts par izmeklējamo noziedzīgo nodarījumu, nesasniedzot līmeni – «iespējamības pārsvars».
Aizturētais  (Kriminālprocesa likuma 62. pants)	Atsevišķi fakti dod pamatu uzskatīt, ka noziedzīgu nodarījumu izdarījusi šī persona. (Kriminālprocesa likuma 59. panta otrās daļas 2. punkts)	Pirmstiesas kriminālprocesā vēl nav sasniegts pierādījumu kopumā ietilpstošo ziņu pierādītības līmenis «iespējamības pārsvars». Personas kriminālprocesuālo tiesību apjoms ļauj tai tikt informētai par to, kāds pieņēmums izteikts par izmeklējamo noziedzīgo nodarījumu, nesasniedzot līmeni – iespējamības pārsvars».
Aizdomās turētais (Kriminālprocesa likuma 65. pants)	Pierādījumu kopums dod pamatu pieņēmumam, ka, visticamāk, izmeklējamo noziedzīgu nodarījumu izdarījusi šī persona. (Kriminālprocesa likuma 59. panta otrās daļas 3. punkts un 65. pants)	Pirmstiesas kriminālprocesā sasniegts pierādījumu kopumā ietilpstošo ziņu pierādītības līmenis «iespējamības pārsvars». Procesuālo tiesību apjoms personai ļauj zināt, par kāda konkrēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanu konkrētajos faktiskajo apstākļos tā tiek turēta aizdomās, jo šāds lēmums personai tiek paziņots.
Apsūdzētais  (Kriminālprocesa likuma 69. pants)	Pierādījumu kopums dod pamatu uzskatīt, ka tieši šī persona izdarījusi konkrētu noziedzīgu nodarījumu un ka ar esošajiem pierādījumiem spēs pārliecināt tiesu, ka nepastāv saprātīgas šaubas par to, ka tieši šī persona izdarījusi konkrētu noziedzīgu nodarījumu. (Kriminālprocesa likuma 59. panta otrās daļas 4. un 5. punkts)	Pirmstiesas kriminālprocesā sasniegts pierādījumu kopumā ietilpstošo ziņu pierādītības līmenis «ārpus saprātīgām šaubām». Procesuālo tiesību apjoms personai ļauj zināt, par kāda konkrēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanu konkrētajos faktiskajo apstākļos tā tiek apsūdzēta, jo šāds lēmums personai tiek paziņots.

Ikvienas personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, pamattiesība ir tikt informētai par to pieņēmumu, kāds izteikts par izmeklējamo noziedzīgo nodarījumu, vai to aizdomu pierādītības pakāpi, kādā noziedzīga nodarījuma un personas saistība ar to tikusi apstiprināta. Ievērojot to, ir konstatējams, ka vienīgi tāds procesuālais statuss kā «aizdomās turētais» vai «apsūdzētais» personai garantē pietiekamu informētības līmeni par kriminālprocesa materiālos nostiprinātajām ziņām par faktiem, proti, par pierādījumiem, kas pamato pret personu izvirzītās aizdomas. Tāpēc personai, kas kriminālprocesā nav ar procesuālo statusu «aizdomās turētais» vai «apsūdzētais», nevar uzlikt par pienākumu atspēkot tās mantas noziedzīgās izcelsmes prezumpciju. 

Turpinot attiecīgā jautājuma vērtēšanu, norādāms, ka likumdevējs nav izvēlējies sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ietvert funkcionālu tiesas pienākumu veikt pierādījumu novērtēšanu tādā veidā, kā tas notiktu, lietu izskatot pirmās vai apelācijas instances tiesā. Vēl jo vairāk – likumdevējs to ir apzināti izslēdzis no Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā ietvertā tiesiskā regulējuma (skat. vērtējumu Pieteikuma 4.2., 11. un 12. sadaļā). Apliecinot Apstrīdētās normas Nr. 1 antikonstitucionalitāti arī tajā aspektā, ka tā prezumē faktus uz nepierādītu pieņēmumu pamata, vienlaikus vispār nepastāvot iespējai pat šādus pierādījumus pārbaudīt sevišķā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu laikā, to kopumā un savstarpējā sakarībā, uzmanība vēršama arī uz citiem kriminālprocesa dalībniekiem un to procesuālajām tiesībām. 

Tā, piemēram, Kriminālprocesa likuma 71. pantā ietvertas apsūdzētā tiesības pirmās instances tiesā piedalīties katra pierādījuma tiešā un mutvārdos veiktā pārbaudē, ja pierādījums attiecas uz viņa apsūdzību vai personu raksturojošiem datiem. Arī valsts apsūdzības uzturētājam kompetence veikt darbības, kas saistītas ar apsūdzības pierādījumu pārbaudes virzīšanu, atbilstoši Kriminālprocesa likuma 43. panta saturam paredzētas tikai pirmās un apelācijas instances tiesā.

Savukārt procesa virzītājs sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu tiesā izmanto Apstrīdēto normu Nr. 1 kā procesuālu instrumentu vēl nepierādītā un daudzos gadījumos nepierādāma apstākļa prezumēšanai. 

Jāuzsver, ka, piemēram, sagatavojot krimināllietu iztiesāšanai, tiesnesis ir procesa virzītājs, toties jau izskatot krimināllietu, attiecīgā tiesa ir procesa virzītājs. Tiesā apsūdzības pierādīšanas pienākums vairāk nav procesa virzītājam, bet gan prokuroram kā valsts apsūdzības uzturētājam. Arī no Kriminālprocesa likuma 506. panta redzams, ka tieši prokurors (apsūdzības uzturētājs) ir tas, kas apsūdzības runā motivē savu viedokli par apsūdzētā vainu, piemērojamo sodu un tā mēru. Tātad tieši apsūdzības uzturētājs ir tā persona, kas, uzturot apsūdzību, pamato konkrētās personas vainu tai inkriminētajā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, savukārt tiesai, kā procesa virzītājam, Kriminālprocesa likuma 48. pants piešķir ekskluzīvas tiesības spriest tiesu. Šo funkciju īstenošana pašsaprotami nav iespējama sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu. Turklāt šai aspektā uzmanība jāvērš uz kriminālprocesa iekšējo loģiku, proti, apstākli, ka pamata kriminālprocesā tiesā, vērtējot analogus sevišķā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu jautājumus, nekad nerastos tāds konstitucionāls absurds, ka pieņēmums par savas mantas noziedzīgo izcelsmi jāatspēko, pierādot savu nevainīgumu vēl personas, pret kuru uzsākts kriminālprocess, statusā.

Tādējādi, salīdzinot abas situācijas, ir konstatējama atšķirīga likumdevēja attieksme šādos aspektos:

a)     persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu hipotētiski var tapt iesaistīta vienīgi aizdomās turētā vai apsūdzētā procesuālajā statusā. Cita procesuālā situācija neatbilst Satversmes 92. panta pamatnostādnēm;

b)    sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu persona ar procesuālo statusu – persona, pret kuru uzsākts kriminālprocess, – nevar izmantot visus tos tiesiskos instrumentus, kas paredzēti aizdomās turētā vai apsūdzētā statusā esošai personai;

c)     likumdevējs sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, kas noris pirmstiesas kriminālprocesa laikā, ir noteicis, ka procesa virzītājs ir izmeklētājs vai atsevišķos gadījumos – prokurors. Tātad tiesa neveic procesa virzītāja funkciju, kas ievērojami ierobežo tiesas kompetences apjomu. Tādējādi likumdevējs nav noteicis tiesai kā ne-procesa virzītājai papildu kompetenci sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu veikt pierādījumu svēršanu un izvērtēšanu to kopumā un savstarpējā sakarībā. 

Jāuzsver, ka par pierādīšanu nevar uzskatīt mehānisku iegūto pierādījumu prezentēšanu, neiekļaujot cēloņus, loģiskus slēdzienus u.tml. aspektus. Tātad par pierādīšanu nevar uzskatīt tādu darbību, kas nepamato pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo apstākļu (faktu) esamību vai neesamību. [465]

Tādējādi likumdevējs, nosakot to personu tiesību apjomu, kas pieejams aizdomās turētajam un apsūdzētajam kriminālprocesā vispārējā kārtībā, lietu iztiesājot, iepretim personai, pret kuru uzsākts kriminālprocess, situācijā, kad jautājums par mantas likumīgo vai noziedzīgo izcelsmi tiek skatīts pirmstiesas kriminālprocesa laikā izdalītajā sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, ir pieļāvis atšķirīgu attieksmi, pārkāpjot Satversmē garantēto vienlīdzības principu – ir konstatējama likumdevēja krasi atšķirīga attieksme salīdzināmajās situācijās. 

[ 6.3 ] Likumdevēja rīcības brīvības objektīvo ierobežojumu neievērošana, pieņemot Apstrīdēto normu Nr. 1, kā normu antikonstitucionalitātes pamats

Vienlīdzības principam ir jāgarantē vienotas tiesiskās kārtības pastāvēšana. Proti, tā uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām. Tas garantē likuma pilnīgu iedarbību, tā piemērošanas objektivitāti un bezkaislību, kā arī to, ka nevienam nav ļauts neievērot likuma priekšrakstus. [466]

Ņemot vērā procesuālo pilnvaru līdzvērtības principa darbības sfēru un tā attiecināmību uz dažādiem procesa dalībniekiem, kuriem kādā konkrētā brīdī procesā ir uzlikti vienādi pienākumi, piešķirtas vienādas tiesības u.tml., norādāms, ka šis princips aplūkojams kontekstā ar vienlīdzības principa pārkāpumu, kas izpaužas ar Apstrīdēto normu Nr. 1. 

Proti, procesuālo pilnvaru līdzvērtības princips regulē vienīgi tās situācijas, kad procesa dalībniekiem ir piešķirtas vienādas tiesības, savukārt procesuālās līdztiesības princips ir arī vērsts uz tādu situāciju nepieļaušanu, kurās vienam procesa dalībniekam nepamatoti nav piešķirtas tiesības, kādas ir piešķirtas citam procesa dalībniekam, kādēļ tas nepamatoti nokļūst nelabvēlīgākā stāvoklī. Procesuālās līdztiesības principa pienācīga «iedzīvināšana» panākama, pirmkārt, paredzot tādu normatīvo regulējumu, kas atbilst tiesību uz taisnīgu tiesu fundamentālajām, personai neatņemamām garantijām, otrkārt, nodrošinot tādu esošā (līdztiesības principam atbilstošā) regulējuma piemērošanas praksi, kas nepārkāpj procesuālās līdztiesības principu.

Vienlīdzības principa pārkāpuma aspektā jāņem vērā arī apstāklis, ka par antikonstitucionālu ir atzīstama tāda tiesību norma, kas būtiski līdzīgas cilvēku darbības neregulē līdzīgi. [467] Tāds pats vienlīdzības principa pārkāpums ir konstatējams tā apstākļa dēļ, ka pārkāpta no šī principa atvasināmā prasība – pret būtiski līdzīgiem indivīdiem jāizturas līdzīgi, cik vien iespējams. [468] Un tas jo sevišķi uzskatāms ir Apstrīdētās normas Nr. 1 gadījumā, kur mantas noziedzīgās izcelsmes prezumēšana vispār nav diferencēta un precizēta, pat nevadoties no apsvēruma, ka kriminālprocesā iesaistītajām personām var būt dažāds tiesību un pienākumu apjoms. 

Ievērojot Sākotnējā pieteikumā un Pieteikumā sniegto juridisko argumentāciju par tiesību uz taisnīgu tvērumu un garantijām, kas vismaz minimālā apmērā ir jāgarantē [pers. A] sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, uzsverams, ka šie apsvērumi veido ārējās robežas jeb tiesisko pilnvaru ierobežojumu tam, ko likumdevējs drīkst izlemt savas rīcības brīvības ietvaros, pieņemot Apstrīdēto normu Nr. 1. 

Likumdevēja rīcības brīvības ārējās robežas nosaka noteikts tiesiskais ietvars Latvijas kā demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskajā sistēmā, citiem vārdiem, tāds ārējais normatīvais akts kā Kriminālprocesa likums var tikt izdots, likumdevējam ievērojot Satversmi un vispārējos tiesību principus. [469] Tādējādi vēl jo būtiskāks ir konstatējums, ka demokrātiskā valstī likumdevējam ir jāievēro ne tikai pamatlikums, bet arī citi likumi, ko tas pats pieņēmis. [470] 

Likumdevēja rīcības brīvība konkrētajos apstākļos bija ierobežota arī ar Direktīvā 2014/42/EU noteikto, ievērojot, ka tā uzskatāma par minimālās harmonizācijas Eiropas Savienības direktīvu. 

Direktīvas 2014/42/EU 21. apsvērumā norādīts, ka paplašinātā konfiskācija ir pieļaujama, ja

–    tiesa ir pārliecināta, ka attiecīgais īpašums ir gūts no noziedzīgas darbības;

–    tiesa, izvērtējot iespējamību, uzskata vai pamatoti pieņem, ka ir daudz lielākas iespējas, ka attiecīgais īpašums ir drīzāk gūts no noziedzīgas darbības nekā no citām darbībām.

Tāpat Direktīvas 2014/42/EU 21. apsvērumā uzsvērts, ka dalībvalstis var paredzēt prasību attiecībā uz konkrētu laikposmu, kurā iegūto īpašumu varētu uzskatīt par iegūtu noziedzīgā veidā. Attiecībā uz sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīts no kriminālprocesa [numurs B], īstenoto mantas konfiskāciju, kas tika vērsta uz [pers. A] piederošo īpašumu, norādāms, ka nacionālā tiesiskā regulējuma saturs, kas ietverts Apstrīdētajās normās, transponē Direktīvas 2014/42/EU saturu. Ievērojot, ka tā ir minimālās harmonizācijas direktīva, likumdevējs nav ievērojis arī to, ka Eiropas Savienības likumdevējs ir izraudzījis konkrētu kriminālprocesā iesaistīto personu loku, pret ko var tikt vērsta manta konfiskācija: aizdomās turēto vai apsūdzēto personu, bet arī tādu trešo personu tiesības, kurām netiek piemērota kriminālvajāšana (skat. Direktīvas 2014/42/EU 33. apsvērumu).

Ievērojot to, ka kriminālprocesā [numurs B] [pers. A] ir personas, pret kuru uzsākts kriminālprocess, statuss, savukārt mantas konfiskācija tika vērsta pret it kā aizskarto mantas īpašnieku, uzmanība vēršama uz Direktīvas 2014/42/EU 6. panta pirmajā daļā noteikto:

«Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, kas ļauj konfiscēt tādus noziedzīgi iegūtus līdzekļus vai citu īpašumu, kura vērtība atbilst noziedzīgi iegūto līdzekļu vērtībai, kurus aizdomās turētā vai apsūdzētā persona ir tieši vai netieši nodevusi trešām personām vai kurus trešās personas ir ieguvušas no aizdomās turētās vai apsūdzētās personas, vismaz tad, ja minētās trešās personas zināja vai tām vajadzēja zināt, ka nodošanas vai iegādes mērķis bija izvairīties no konfiskācijas, pamatojoties uz konkrētiem faktiem un apstākļiem, tostarp to, ka nodošana vai iegūšana ir notikusi bez maksas vai apmaiņā pret summu, kas ir būtiski zemāka par tirgus vērtību.»

Likumdevējs, pieņemot Apstrīdētās normas, nav ievērojis noteiktās rīcības brīvības robežas un pārkāpis tās, nepamatoti paplašinot Direktīvas 2014/42/EU tvērumu un piemērošanas gadījumus, tādējādi samazinot personu, tajā skaitā – [pers. A] –, konstitucionāli aizsargātās tiesības uz taisnīgu tiesu un šo tiesību garantiju būtību tādā apmērā, ka [pers. A] ir liegtas iespējas izmantot tās procesuālās tiesības un pilnvaras, kas kriminālprocesā Latvijā ir personām «apsūdzētā» vai «aizdomās turētā» procesuālajos statusos. Turklāt būtiski uzsvērt, ka Direktīvā 2014/42/EU ietvertais regulējums ir attiecināms uz mantas noziedzīgo izcelsmi, kas attiecīgi ir par pamatu mantas atzīšanai par noziedzīgi iegūtu, nevis uz ar mantu veiktajām darbībām. Taču likumdevējs par pamatu atzīt mantu par noziedzīgi iegūtu ir izraudzījies nevis tās izcelsmi, bet gan ar to veiktajām darbībām, kas ārēji līdzinās «legalizēšanai».

Šāda rupja likumdošanas procesa kļūda ir uzskatāma par būtisku Apstrīdēto normu konstitucionalitātes defektu, jo likumdevējam bija jāņem vērā minimālās robežas, kas noteiktas Direktīvā 2014/42/EU. Nepamatoti izvēršot tās piemērošanu uz jebkuru kriminālprocesā iesaistīto personu, tajā skaitā personu, pret kuru uzsākts kriminālprocess, kāda šajā gadījumā bija un arvien ir [pers. A], likumdevējs ir ignorējis tam noteiktās leģislatīvās jaunrades robežas un paplašinājis normu tvērumu uz jebkuru kriminālprocesā iesaistīto personu vai trešo personu, neparedzot šādam tiesību ierobežojumam līdzvērtīgus tiesību aizsardzības ekvivalentus, lai pret šādu konfiskācijas procesu varētu efektīvi aizstāvēties (šī jēdziena plašākajā semantiskajā nozīmē).

[ 6.4 ] Izvērtējums, vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips

Konstatējot atšķirīgu attieksmi salīdzināmajās situācijās, par vienlīdzības pārkāpumu ir atzīstams tas, ja atšķirīgā attieksme nav attaisnojama. [471]

Atšķirīgā attieksme salīdzināmās situācijās ir attaisnojama, ja ir izpildīti trīs nosacījumi: pirmkārt, tai ir saprātīgi iemesli, otrkārt, tai ir leģitīms mērķis un, treškārt, tā ir samērīga. Pierādīšanas nasta, ka atšķirīgā attieksme salīdzināmās situācijas ir attaisnojama, gulstas uz valsti. [472] Neraugoties uz to, [pers. A] pārstāvība atzīst par nepieciešamu pamatot to, kāpēc likumdevēja pieļautā atšķirīgā attieksme konkrētajā situācijā nav atzīstama par attaisnojama un tāpēc – uzskatāma par antikonstitucionālu.

Ievērojot apstākli, ka atšķirīgas attieksmes attaisnošanai nepieciešamie nosacījumi par «saprātīga iemesla» un «leģitīmā mērķa» esību dogmatiski un tiesībteorētiski nav nošķirami, tie ir vērtējami savstarpējā kopsakarā. 

Jēdziens «saprātīgi iemesli» ir attiecināms uz salīdzināmo situāciju atšķirīgajiem elementiem, ievērojot, ka divas vai vairāk situācijas nekad nav identiskas. Šīm situācijām var būt kopējie, vienojošie elementi, taču vienlaikus – arī atšķirīgie elementi, kas tādējādi tās atšķir citu no citas. Citiem vārdiem, tas nozīmē izvērtēt, kas abas salīdzināmās situācijas «raksturo» lielākā mērā – kopējie vai atšķirīgie elementi. [473]

Pat tad, ja uzskatītu, ka Apstrīdētajai normai Nr. 1 un ar to radītājai atšķirīgajai attieksmei ir racionāls leģitīms mērķis, atšķirīgā attieksme neatbilst samērīguma principam. Lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas radītā atšķirīgā attieksme atbilst samērīguma principam, jāpārbauda:

1)      vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai;

2)      vai šāda rīcība ir nepieciešama, tas ir, vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

3)      vai likumdevēja darbība ir samērīga, tas ir, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu. [474]

Izvērtējot šos aspektus, vispirms jākonstatē salīdzināmās situācijas atšķirīgos elementus jeb pazīmes gadījumos, kad tiesa vērtē jautājumu par mantas noziedzīgo izcelsmi vai saistību ar to un persona, pret kuru uzsākts kriminālprocess, apgalvo, ka mantai ir likumīga izcelsme. Proti, kad tiesa, no vienas puses, izlemj jautājumu par rīcību ar noziedzīgi iegūtu mantu Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā, un, no otras puses, situācijās, kad minētais jautājums tiek skatīts vispārējā procesa kārtībā.

Šīs situācijas atšķir tikai viens elements jeb pazīme, kas konstatējama Kriminālprocesa likuma 626. panta pirmajā daļā – pamats un iemesls uzsākt sevišķo procesu par noziedzīgi iegūtu mantu. Norādītajā tiesību normā noteikts, ka

«izmeklētājam ar uzraugošā prokurora piekrišanu vai prokuroram ir tiesības pirmstiesas kriminālprocesā radušos mantisko jautājumu savlaicīgas atrisināšanas un procesa ekonomijas interesēs izdalīt no krimināllietas materiālus par noziedzīgi iegūtu mantu un uzsākt procesu, ja pastāv šādi nosacījumi:

1)     pierādījumu kopums dod pamatu uzskatīt, ka manta, kura izņemta vai kurai uzlikts arests, ir noziedzīgi iegūta vai saistīta ar noziedzīgu nodarījumu; 

2)     objektīvu iemeslu dēļ krimināllietas nodošana tiesai tuvākajā laikā (saprātīgā laika periodā) nav iespējama vai tas var radīt būtiskus neattaisnotus izdevumus».

Tādējādi konstatējams, ka jautājums par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu un rīcību ar noziedzīgi iegūtu mantu tiek izlemts vispārējā kārtībā (neuzsākot sevišķo procesu par noziedzīgi iegūtu mantu Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā) vienīgi tajos gadījumos, kad netiek konstatēti Kriminālprocesa likuma 626. pantā minētie iemesli.

Atšķirīgai attieksmei ir jābūt saistītai ar leģitīmu mērķu sasniegšanu. Leģitīmam jābūt gan visa tiesiskā noregulējuma (likuma) mērķim pašam par sevi (eksternais mērķis), gan līdzeklim tā sasniegšanai – atšķirīgajai attieksmei (internais mērķis). Ievērojot doktrināros apsvērumus vienlīdzības principa kontekstā, norādāms, ka Satversmes 116. pantā minētie leģitīmie mērķi nebūt nav vienīgi iemesli, kuru dēļ var tikt nodibināta atšķirīga attieksme – tie var būt jebkuri racionāli un ētiski mērķi. Neraugoties uz to, gan leģitīmie mērķi, gan racionālie un ētiskie mērķi jebkurā gadījumā nedrīkst būt pretrunā ar citām konstitucionālajām normām vai tiesību virsprincipiem. Tādējādi šī kritērija pārbaude veicama negatīvā veidā, proti, noskaidrojot, vai ar atšķirīgo attieksmi tiek mēģināts realizēt mērķi, kas nav racionāls, ētisks vai pretrunā ar konstitucionālām (un suprakonstitucionālām) tiesību normām. [475]

Pieteikumā ir sniegta izvērsta Apstrīdētās normas Nr. 1 likumdošanas materiālu analīze (skat. 11. sadaļu), kurā konstatējams, ka likumdevējs vispār nav vērtējis, kā Apstrīdēto normu pieņemšana varētu nonākt pretrunā ar vienlīdzības principa pamatnostādni. 

Dr. iur. K. Strada-Rozenberga ir norādījusi, ka Apstrīdēto normu kopuma, tajā skaitā Apstrīdētās normas Nr. 1, pieņemšanas pamatā patiesībā ir «vietējās» jeb nacionālās ierosmes mantas noziedzīgās izcelsmes pierādīšanas efektivizēšanai. [476] Proti, patiesais iemesls nevainīguma prezumpcijas ierobežošanai ir efektivitātes trūkums noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas pierādīšanā. [477] 

Ja izpildvaras institūcijas izvirza konkrētas, skaitliski nosakāmas prognozes par atklāto vai vēl atklājamo noziedzīgo nodarījumu skaitu un kriminālprocesa vienkāršoto un paātrināto veidu izmantošanas procentuālo apjomu konkrēta kalendārā gada ietvaros, [478] tas nenovēršami atbalsojas arī likumdošanas kvalitātē, tai arvien sarūkot. Šo apgalvojumu pamato iekšlietu sistēmas darbinieku viedoklis, ka 

«[..] policijai gribētos, lai likums būtu saprotams, viegli piemērojams. Un, ja šie grozījumi radīs mums tādu ērtāku situāciju pareizāku lēmumu pieņemšanā, tad, protams, Valsts policija ir par likumdošanas aktu sakārtošanu» [479] [pārstāvības izcēlums].

Dr. iur. Ā. Meikališa ir norādījusi, ka patlaban

«[..] izmeklēšanu joprojām veic personas, kas nav pietiekami apguvušas nepieciešamās prasmes. [..] Tādējādi šobrīd tiek pieļauts, ka pat sarežģītākās lietas izmeklē personas bez profesionālās kvalifikācijas. [..] [A]atbilstošas izglītības, līdz ar to arī zināšanu, prasmju un kompetences, neesamība tieši ietekmē darba kvalitāti [..]» [480] [pārstāvības izcēlums].

Valsts kontrole uz minēto apstākli vērsa uzmanību vismaz pirms pieciem gadiem, norādot, ka izmeklētājiem un kriminālprocesu veicošajām amatpersonām šobrīd pietrūkst zināšanu, kas ļautu kvalitatīvi – atbilstoši Kriminālprocesa likumā nostiprinātajām prasībām – iegūt pietiekamus pierādījumus, izslēdzot nepamatota procesa veikšanu pret personu. [481] 

Kriminālprocesa likuma zinātniskajā komentārā nepārprotami norādīts –

«[t]iesiskā valstī nevarētu veidoties situācija, kad valsts, nespējot pierādīt personas saistību ar noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, tomēr vērš materiālo vai procesuālo tiesību noteiktās sankcijas pret šīs personas vai tai tuvas personas mantu» [482].

Noziedzības novēršana un apkarošana ir atzīstams un uzteicams demokrātiskas tiesiskas valsts mērķis un uzdevums, tomēr nav pieļaujama tā īstenošana, ierobežojot personas pamattiesības ar Satversmes saturam neatbilstošu regulējumu. Tādējādi secināms, ka Kriminālprocesa likumā ietverto standartu samazināšana un jaunu grozījumu nesaskaņotība nedz ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā, nedz doktrīnā, nedz citos tiesību avotos paustajām atziņām ir tiešā cēloņsakarībā tam, ka izmeklēšanas iestādes nav spējīgas līdzšinējās procesuālās prasības izpildīt, vedot kvalitatīvu kriminālprocesu. 

Demokrātiskā tiesiskā valstī, kurā tiek pieņemts tāds normatīvais tiesību akts, kas ierobežo personas pamattiesības, procesam vajadzētu sabiedrībā viest pārliecību, ka pieņemtais akts ir tiesisks. Turklāt sabiedrībai ir jābūt drošai par to, ka apstrīdētās normas pieņemšanas gaitā nepieciešamība ierobežot Satversmē noteiktās pamattiesības bijusi samērīga un rūpīgi izsvērta. [483]

Tiesību doktrīnā pamatoti norādīts, ka samērīgums ir prevalējošā prasība, mēģinot efektivizēt mantisko jautājumu risināšanas iespējas kriminālprocesā, tomēr

«[..] bīstama ir arī pārspīlēšana, izvirzot mērķi par galveno un ignorējot līdzekļu atbilstību. Jāatceras, ka taisnīgs rezultāts nevar tikt sasniegt bez taisnīgiem līdzekļiem. Izņēmums nav arī mantiskie jautājumi. Tāpēc to risinājumam jāpieiet īpaši uzmanīgi, ar pietāti pret iesaistīto personu tiesībām un likumiskām interesēm. Pretējā gadījumā līdzeklis (kriminālprocess) personu un sabiedrības interešu aizsardzībai var kļūt par to pārmērīgu ierobežojumu, kas nekādā veidā neveicinās uzticību un lojalitāti valstij.» [484]

Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka likumdevējs demokrātiskā tiesiskā valstī nedrīkstētu pieņemt tādu regulējumu, kas vērsts tikai uz vienas konkrētās situācijas puses interešu aizsardzību. [485] Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē jau izsenis ticis atzīts, ka resursu trūkums nekad nevar būt par attaisnojumu valsts pozitīvu pienākumu nepildīšanai. [486] Arī tiesību doktrīnā ir uzsvērts, ka atsevišķu noziedzīga nodarījuma pazīmju pierādīšanas sarežģītība pati par sevi nevar kalpot par iemeslu nevainīguma prezumpcijas ierobežošanai. [487]

Respektējot to, ka likumdevējs ir tā konstitucionālā institūcija, kura vistiešāk īsteno suverēna gribu, un tās kompetencē ietilpst arī krimināljustīcijas taisnīga noregulēšana, norādāms, ka konkrētajos apstākļos likumdevējsnav sekmējis uzticību Latvijai un tiesībām, jo leģitīmais mērķis, kura dēļ Apstrīdētā norma Nr. 1 tikusi pieņemta, proti, aizbildinājums ar nepieciešamību aizsargāt sabiedrības drošību un labklājību, kā arī demokrātisku valsts iekārtu, kalpo vienīgi kā īslaicīgu un tuvredzīgu tiesībpolitisko interešu attaisnojums. [488] Turklāt konkrētajos apstākļos, apzinoties Apstrīdētās normas Nr. 1 tiesībpolitisko mērķi, vēl jo vairāk ir konstatējams, ka

«[..] aiz formāli pareizas un nevainojamas motivācijas [slēpjas] kāds cits nepieļaujams mērķis.» [489]

Citiem vārdiem, likumdevēja atbildība suverēna priekšā liek īstenot tādu likumdošanas procesu, kas atbilst pamatnormai – demokrātiska tiesiska valsts – un vispārējiem tiesību principiem. [490] Savukārt tas nozīmē, ka likumdošanas process nav formālas procedūras izpilde, bet gan tas ir

«[..] jāuzlūko kā suverēna gribas īstenošanas akts, kas mērķtiecīgi vērsts uz taisnīguma sasniegšanu» [491] [pārstāvības izcēlums].

Vērtējot likumdevēja rīcību, ir konstatējams, ka tā nav veicinājusi iespēju personai uzticēties valstij un tiesībām, jo konkrēto tiesisko attiecību risināšanā netiek ievērots un nodrošināts samērs starp mantas īpašnieka – [pers. A] – interesēm un valsts un sabiedrības interesēm. 

Savukārt šāds secinājums apliecina, ka Apstrīdētā norma Nr. 1 nav piemērota iespējamo un hipotētisko tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežošanas leģitīmajiem mērķiem. 

Pārbaudot Apstrīdētās normas Nr. 1 iespējamo leģitīmo mērķi negatīvā veidā, proti, pārbaudot, vai ar atšķirīgo attieksmi tiek mēģināts realizēt mērķi, kas nav racionāls, ētisks vai ir pretrunā ar citām konstitucionālām (un suprakonstitucionālām) tiesību normām, [pers. A] pārstāvība konstatē, ka Apstrīdētās normas Nr. 1 iespējamais leģitīmais mērķis nav racionāls.

Šāds secinājums balstās apstāklī, ka procesuālās ekonomijas un procesa paātrināšanas interesēs Kriminālprocesa likums jau pirms Apstrīdēto normu pieņemšanas paredzēja jautājumu par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu un rīcību ar noziedzīgi iegūtu mantu izlemt Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā. Un vairākas Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas normas jau nodrošina lietas par noziedzīgi iegūtu mantu maksimāli ātru izskatīšanu. Piemēram, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 629. panta otrās daļas 1. punktu tiesas sēdei procesā par noziedzīgi iegūtu mantu jānotiek 10 dienu laikā pēc procesa virzītāja lēmuma saņemšanas tiesā. No Kriminālprocesa likuma 631. panta otrās daļas konstatējams, ka minētais termiņš attiecas arī uz procesa par noziedzīgi iegūtu mantu izskatīšanu augstākas instances tiesā.

Ievērojot Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas regulējumu, nepastāv racionāls pamats vēl papildus paātrināt kriminālprocesā radušos mantisko jautājumu risinājumu uz procesa par noziedzīgi iegūtu mantu dalībnieku procesuālo tiesību rēķina. Vēl jo vairāk – tas nav pieļaujams gadījumā, ja personai kriminālprocesā ir statuss – persona, pret kuru uzsākts kriminālprocess, –, tādējādi nenodrošinot absolūti nevienu no tām esenciālajām tiesību uz aizstāvību komponentēm, kas gan pamata kriminālprocesā, gan sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu būtu aizdomās turētajam vai apsūdzētajam. 

Citiem vārdiem sakot, Apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

[ 7 ] Juridiskais pamatojums, pierādot Apstrīdēto normu Nr. 2 un Nr. 3 neatbilstību Satversmes 91. pantam

Izvērtējot Apstrīdēto normu Nr. 2 un Nr. 3 atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, nepieciešams noskaidrot, vai, pirmkārt, personas (personu grupas) atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos; otrkārt, vai apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi; treškārt, vai atšķirīgajai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips. [492]

[ 7.1 ] Izvērtējums par personām, kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos

Kā jau tika norādīts šajā pieteikumā, lai konstatētu vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļus, ir jāsalīdzina divas situācijas, kurās ir iesaistītas personas, nosakot to kopīgos elementus un vērtējot atšķirīgos elementus. 

Izvērtējot Apstrīdētās normas Nr. 2. un Nr. 3 par personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, par tādiem varētu uzskatīt šādu konstrukciju: personu, kas ir iesaistīta kriminālprocesā jeb «pamatprocesā», un personu, kas ir iesaistīta procesā par noziedzīgi iegūtu mantu jeb «procesā 59. nodaļas kārtībā». Par galveno elementu šim secinājumam ir atzīstams tas, ka Apstrīdētās normas Nr. 2 un Nr.3. attiecas tieši uz abām šīm personām, tādējādi tas ir vienojošais elements un personas atrodas salīdzināmos apstākļos.

Tādējādi par vienojošajiem elementiem ir atzīstama 1) prezumpcija par mantas noziedzīgo izcelsmi un 2) pierādīšanas pienākuma pārnešana uz personu. 

Izvērstāku juridisko argumentāciju skat. Pieteikuma 6.1. nodaļā.

Savukārt attiecībā uz personu, kas ir iesaistīta «procesā par noziedzīgi iegūtu mantu Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā», nav tikuši piemēroti šie procesuālie soļi, proti, persona nav ieguvusi informāciju par pieņēmumu par konkrētu noziedzīgu nodarījumu, tādējādi tai pieejamais informācijas apjoms ir ierobežotāks un attiecībā pret to nav attiecināmas tās pašas kriminālprocesā nodrošinātās garantijas. 

Līdz ar to secināms, ka Apstrīdētās normas Nr. 2. un Nr. 3. aptver regulējumu attiecībā uz personām, kas atrodas dažādās situācijās, bet kur tiek vērtēts viens un tas pats jautājums, proti, par mantas noziedzīgo izcelsmi. 

[ 7.2 ] Likumdevēja rīcības brīvības objektīvo ierobežojumu neievērošana, pieņemot Apstrīdētās normas Nr. 2 un Nr. 3, kā normu antikonstitucionalitātes pamats 

Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertais vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. [493] Atbilstoši vienlīdzības principam likumdevēja rīcības brīvības ārējo robežu nosaka patvaļas aizliegums. Vienlīdzības princips pamatā piemērojams kopā ar citām pamattiesībām, jo sevišķi tādēļ, ka nereti, balstoties tikai uz šo principu, nevar secināt, kā izšķirama lieta. Satversmes 91. pantā nostiprinātās tiesības ir «salīdzinošas», proti, tās var pieprasīt vienlīdzīgu attieksmi, bet pašas par sevi nevar atklāt, kādai šai attieksmei jābūt. Tādējādi jautājums par likumdevēja rīcības brīvību, pieņemot Apstrīdētās normas Nr. 2 un Nr. 3, ir vērtējams caur vienlīdzības principa prizmu. 

Saeimas rīcības brīvības ārējās robežas nosaka noteikts tiesiskais ietvars Latvijas kā demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskajā sistēmā, citiem vārdiem, tāds ārējais normatīvais akts kā Kriminālprocesa likuma var tikt izdots, likumdevējam ievērojot Satversmi un vispārējos tiesību principus. [494] Tādējādi vēl jo būtiskāks ir konstatējums, ka demokrātiskā valstī parlamentam ir jāievēro ne tikai pamatlikums, bet arī citi likumi, ko parlaments pats pieņēmis. [495] 

Saprāta un godīguma robežās pierādīšanas pienākums var tikt noņemts no valsts (plašākā nozīmē) pleciem un noteikts citai kriminālprocesā iesaistītai personai. Šai aspektā likumdevējam noteiktās rīcības brīvības robežas ir tādas, ka, iekams personai vispār var tikt noteikts apgriezts pierādīšanas pienākums, valstij ir jābūt pietiekami pierādījušai konkrēta apstākļa vai fakta esību, lai no personas tiktu prasīts ar attaisnojumu vai paskaidrojumu atspēkot pierādīto. Alternatīvs risinājums ir līdzsvarotu iespēju radīšana tikpat kvalitatīvā līmenī veikt šo faktu vai apstākļu atspēkošanas darbību, vienlaikus ielāgojot, ka jāņem vērā personai pieejamie resursi un zināšanu apjoms, kas iepretim valstij vienmēr ir ievērojami mazāks. [496] Jebkurā gadījumā – pierādīšanas sloga pārnese ir iespējama, ja persona zina, kāda veida fakti tai ir jāatspēko un kādā pierādītības pakāpē tas ir jādara. [497] Un šai aspektā analīze izvēršama par personu procesuālajiem statusiem kriminālprocesā un ar šo statusu esību nesaraujami saistīto pierādījumu ticamības līmeni tā iemesla dēļ, ka personai nevar rasties apgrieztais pierādīšanas pienākums ar pierādītības līmeni «iespējamības pārsvars» par apstākļiem, kas šai personai vismaz tādā pat pierādītības līmenī jau nav zināmi. Šo apsvērumu analīze pārskatāmības nolūkos ietverta tabulā Pieteikuma 6.2. nodaļā.

Ievērojot apstākli, ka ikvienas personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, pamattiesība ir vienīgi tikt informētai par to pieņēmumu, kāds izteikts par izmeklējamo noziedzīgo nodarījumu, vai to aizdomu pierādītības pakāpi, kādā noziedzīga nodarījuma un personas saistība ar to tikusi apstiprināta, ir konstatējams, ka vienīgi tāds procesuālais statuss kā «aizdomās turētais» vai «apsūdzētais» personai garantē pietiekamu zinātības līmeni par lietā esošajiem faktiem un tos apliecinošajiem pierādījumiem. Savukārt tāds secinājums ir pamats nākamajam konstatējumam, proti, personai, kas kriminālprocesā nav ar procesuālo statusu «aizdomās turētais» vai «apsūdzētais», nevar uzlikt apgriezto pierādīšanas pienākumu, jo tai nav nedz zināmi pamata fakti jeb procesa virzītāja pieņēmums, nedz šis pieņēmums izteikts pierādītības līmenī, kas atbilst «iespējamības pārsvara» standartam. Ne velti kriminālprocesā pret personu vērstie pierādīšanas pietiekamības standarti ir noteikti augsti – tas ir visas sabiedrības interesēs, lai nevainīga persona netiktu pakļauta krimināltiesiskām represijām un ietekmei. [498]

Šis konstatējums ir pamats secinājumam, ka jebkura kriminālprocesā iesaistītā persona, kas nav ar procesuālo statusu «aizdomās turētais» vai «apsūdzētais», nav tiesiski spējīga izpildīt apgriezto pierādīšanas pienākumu tādā pierādītības līmenī, kas atbilst «iespējamības pārsvara» standartam. Turklāt, kriminālprocesā piemērojot «iespējamības pārsvara» standartu, jau pats tā nosaukums norāda, ka jautājums skar iespējamības jeb varbūtības. Citiem vārdiem – kā uzsvērts doktrīnā – tie ir ikdienas dzīves faktiskie un praktiskie apsvērumi, pēc kuriem rīkojas saprātīgi un racionāli indivīdi, nevis jurisprudenci apguvuši speciālisti. [499] Tādējādi pierādīšanas standarts ir korelatīvs ar to priekšmetu, kas vēl ir jāpierāda. [500] Šī korelācija ir jāizsver pašam likumdevējam, ar vislielāko leģislatīvo rūpību attiecoties uz pat tikai hipotētiskiem personas tiesību aizskārumiem, kas rastos šādas tiesību normas attiecināšanas gadījumā. Savukārt tas nozīmē, ka likumdevējs, nosakot nepietiekami precīzu Apstrīdētās normas Nr. 3 saturu un piemērošanas robežas, to nepiemērojot un neattiecinot uz konkrētiem procesuāliem statusiem, ir pārkāpis savas rīcības brīvības robežas, jo personai uzlicis nesamērīgu pierādīšanas nastu, tai nezinot, par kādu apstākli jeb pieņēmumu šī apgrieztā pierādīšana vispār ir jāīsteno. 

Eiropas Cilvēktiesību tiesa, vērtējot jautājumu par prezumpciju piemērotību un atbilstību cilvēktiesību pamatnostādnēm, ir uzsvērusi, ka, ja personai bijuši nodrošināti pietiekami tiesību aizsardzības līdzekļi prezumpciju vai pieņēmumu atspēkošanai vai vismaz apgrieztās pierādīšanas nastas īstenošanai, nozīmē ne vien pierādīšanas pienākuma, bet arī atbildība par pārkāpuma izmeklēšanas procesu pārlikšanu uz privātpersonas pleciem, [501] kas nav saskanīga ar Cilvēktiesību konvenciju. [502]

Tiesību doktrīnā uzsvērts, ka apgrieztā pierādīšanas pienākuma samērīguma izvērtēšanas tests paredz līdzsvarot personas zināšanu un tai pieejamo iespēju un resursu līmeni ar pierādāmo objektu jeb priekšmetu. [503] Šīs prasības neievērošana, ievērojot to, ka pierādīšanas nastas pārnese visos gadījumos ir uzskatāma par procesuālu palīglīdzekli apsūdzības «pusei», [504] nozīmē atkāpi no Satversmes 92. pantā nostiprinātā procesuālās līdztiesības un pušu līdzvērtīgu iespēju principiem. Savukārt tas rezultējas personas, kurai ir tiesību uz aizstāvību, nostatīšanu nepamatoti nelabvēlīgākā procesuālā situācijā ar ievērojami reducētām iespējām nodrošināt savu tiesību un interešu aizstāvību.

Tādējādi konstatējams, ka likumdevēja rīcības brīvību, pieņemot Apstrīdētās normas Nr. 2 un Nr. 3, ierobežo vairāki faktori, tādējādi nevis liedzot noteikt atšķirīgu regulējumu attiecībā uz pierādīšanas pienākumu per se, bet gan liedzot noteikt samazinātas personas tiesiskuma garantijas sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu. 

[ 7.3 ] Izvērtējums, vai Apstrīdētās normas Nr. 2 un Nr. 3 paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām

Konstatējot Apstrīdēto normu Nr. 2 un Nr. 3. tvērumu un interpretējot to saturu ar četrām tiesību normas iztulkošanas metodēm, konstatējams, ka tās paredz vienādu attieksmi pret visām personām jeb kā pret personu, kas ir iesaistīta «pamatprocesā», tā arī personu, kas ir iesaistīta «sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu». 

Proti, bez jelkādas izšķirības kā vienai, tā otrai personai, neskatoties uz tām esošo tiesību esību vai neesību, kā arī to atšķirīgo apjomu atbilstoši Kriminālprocesa likumā noteiktajam regulējumam, tiek prezumēts par pierādītu fakts, ka mantai ir noziedzīga izcelsme, ja pierādīšanas gaitā ir pamats atzīt, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme. Turklāt, ja persona apgalvo, ka mantai tomēr nav noziedzīga izcelsme, tai pašai ir pienākums pierādīt attiecīgās mantas izcelsmes likumību. 

Tādējādi personai, kura ir iesaistīta kriminālprocesā Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā, ar ierobežotu informācijas daudzumu gan par potenciālo noziedzīgo nodarījumu, kura rezultātā ir izveidojusies manta ar noziedzīgu izcelsmi, gan par visiem apstākļiem un to pierādījumiem attiecībā uz šo nodarījumu kopsakarā ar mantas izcelsmi, turklāt vēl tiek uzlikts pienākums pieradīt konkrētās mantas izcelsmes likumību, pēc būtības vienlaicīgi arī atspēkojot pret mantu un noziedzīgo nodarījumu, kura rezultātā manta ir radusies, izteiktos apgalvojumus un vainīguma prezumpciju. 

Līdz ar to šī persona atrodas būtiski nelabvēlīgākos apstākļos nekā persona, kura jau ir informēta par visiem iepriekš minētajiem elementiem, un tādējādi var pilnvērtīgi un pienācīgi veikt sev uzlikto pienākumu – pierādīt mantas izcelsmi un atspēkot izteiktos noziedzīgās izcelsmes apgalvojumus.

Tādējādi, neraugoties, ka personas atrodas atšķirīgās situācijās un atšķirīgos apstākļos, tostarp tām ir atšķirīgas tiesības, ko nosaka Kriminālprocesa likuma normas, tomēr pret tām tiek vērsta vienāda attieksme. Tāda situācija konkrētajos apstākļos ir atzīstama par antikonstitucionālu.

[ 7.4 ] Izvērtējums, vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips

Satversmes tiesa norādījusi, ka tiesas procesa efektivitāte palīdz aizsargāt citu cilvēku tiesības un tādējādi var būt par leģitīmu mērķi atšķirīgai attieksmei. [505]

Par iespējamu saprātīgu pamatu un leģitīmo mērķi šajā gadījumā varētu tikt uzskatītas tiesas procesa efektivitātes un procesa ekonomijas principi. Tajā pašā laikā tie nedrīkst tikt sasniegti uz nesamērīgiem taisnīguma un vienlīdzīguma principa ierobežojumiem. 

Procesuālie pierādīšanas līdzekļi, kas noteikti Apstrīdētajās normās Nr. 2 un Nr. 3. ir ievērojami nesamērīgi ar personas pamattiesībām, jo nenosaka nekādu tiesisku mehānismu, kas vienlaicīgi spētu aizsargāt tiesības uz vienlīdzību un taisnīgumu atšķirīgās situācijās. 

Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai ja nav samērīgas attiecības starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem. [506] Ievērojot nodaļā izteiktos apsvērumus, ir konstatējams, ka ar Apstrīdētajām normām Nr. 2 un Nr. 3 pieļautais vienlīdzības principa pārkāpums ir vērtējams kā tik būtisks, ka tas neatbilst nekādiem saprātīgiem un leģitīmiem mērķiem, turklāt Kriminālprocesa likumā un kriminālprocesuālā noregulējuma sistēmā vispār nepastāv nekādu alternatīvu risinājumu, lai ar Apstrīdētajām normām Nr. 2 un Nr. 3 pieļauto nevienlīdzību «izlīdzinātu».

Tādējādi konstatējams, ka Apstrīdētā norma Nr. 2 un Nr. 3 neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

[ 8 ] Juridiskais pamatojums, pierādot Apstrīdētās normas Nr. 2 neatbilstību Satversmes 92. pantam

Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 11. punkts paredz personas tiesības iesniegt pieteikumu tai Satversmē noteikto pamattiesību aizskāruma gadījumā. Turklāt Satversmes tiesas likuma 19.² panta pirmā daļa noteic, ka 

«[k]onstitucionālo sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai.» [pārstāvības izcēlums]

Tādējādi Pieteikuma iesniedzējs pauž savu subjektīvo attieksmi par to, ka ir noticis tieši viņam piemītošo pamattiesību aizskārums konkrētajos apstākļos. [507] Ievērojot minēto, turpmāk sniegta juridiskā argumentācija par Apstrīdētās normas Nr. 2 neatbilstību Satversmes 92. pantam.

Kriminālprocesa likums ir instruments, ar kura palīdzību tiek noregulētas krimināltiesiskās attiecības. Kriminālprocesa likuma 1. pantā nostiprināts šā likuma mērķis, proti, noteikt tādu kriminālprocesa kārtību, kas nodrošina efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas pamattiesībās. [508] Pierādīšanas institūts kā kriminālprocesuālā noregulējuma neatņemams elements ietilpst Satversmes 92. panta pirmā un otrā teikuma saturā, turklāt tā esence atspoguļojas arī norādītajā Satversmes tiesas konstatējumā par Kriminālprocesa likumu kā prasību kopumu personas pamattiesību aizsardzībai kriminālprocesa ietvaros. 

Attaisnojot pamattiesību ierobežojumu un pamatojot tā tiesiskumu un satversmību, doktrināri izstrādāta metodoloģija paredz visupirms noskaidrot, kāds ir attiecīgās aizskartās pamattiesības tvērums. [509] 

Pieteikuma 4.2. sadaļā atklāts Satversmes 92. pantā nostiprināto tiesību uz taisnīgu tiesu garantiju saturs, kas konkretizēts atbilstoši konkrētajiem apstākļiem, kuros konstatējama [pers. A] piemītošo un ar Apstrīdētajām normām aizskarto pamattiesību būtība. Apsverot nepieciešamību sekmēt procesuālo ekonomiju Satversmes tiesas procesa ietvaros, kā arī ievērojot Apstrīdēto normu savstarpējā kopsakara ciešākās saiknes koncepciju, kuras esības pamatojums caurvij šī Pieteikuma saturu un būtību, [pers. A] pārstāvība uzskata par nepieciešamu norādīt, ka Pieteikumā izklāstītie Apstrīdētās normas Nr. 2 satversmības defekti vērtējami to tiesību uz taisnīgu tiesu garantiju gaismā, kas atklāts šajā Pieteikumā jau iepriekš (skat. 4.2. nodaļu). 

Tādējādi, vēlreiz neatkārtojot Satversmes 92. pantā nostiprināto tiesību – tiesību uz taisnīgu tiesu – satura konkretizācijas apsvērumus, turpmāk tiks izvērtēts tas, vai Apstrīdētajā normā Nr. 2 paredzētais tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojums ir pieņemts ar likumu. [510]

[ 8.1 ] Pamattiesību ierobežojuma noteikšana ar likumu – Apstrīdētā norma Nr. 2 

Likumdevēja uzdevums, izvēloties ierobežot personai piemītošās pamattiesības, ir skaidri atklāt attiecīgo ierobežojumu mērķi un nepieciešamību, pierādot, ka patiešām pastāv noteikti apstākļi, pie kuriem pamattiesību ierobežošana ir nepieciešama. [511] Tas, vai likumdevējs šo pienākumu ir izpildījis, noskaidrojams, izvērtējot tiesību normas pieņemšanas apstākļus un apsvērumus, kas tika pausti likumdošanas procesa gaitā, vērtējot attiecīgo ierobežojumu atbilstību demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskajai sistēmai kopumā un Satversmē nostiprinātajām pamattiesībām.

Likumdošana nav uztverama vienīgi kā formāls process, kurā jārūpējas vienīgi par noteiktu procedūru ievērošanu. Gluži pretēji – likumdošanas procesam jau tā sākumposmā jābūt vērstam uz taisnīguma sasniegšanu, uzticības vairošanu Latvijas valstij un tiesībām.

Ievērojot likumdevēja rīcības brīvības robežas, kas liedz pieņemt normatīvo regulējumu, kas ignorē nevainīguma prezumpcijas kodolu, to apvēršot par vainīguma prezumpciju, kā arī liedz pazemināt pierādīšanas standartu, ja personas procesuālais statuss un tiesiskās iespējas liedz to pilnvērtīgi īstenot, turpmākā argumentācija pamato to, ka likumdevējs ir pārkāpis savu kompetenci un pieņēmis antikonstitucionālu normu.

[ 8.1.1 ] Izvērtējums, vai ir ievērota normatīvajos aktos noteiktā kārtība likuma pieņemšanai          

Satversmes 90. pantā ietverti tiesību normu kvalitātes kritēriji, atbilstoši kuriem ikvienai tiesību normai jābūt pieejamai, kā arī pietiekami skaidrai un paredzamai. [512]

Tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā esamības priekšnoteikums. [513]

2019. gada 15. maijā Saeimas Prezidijam tika iesniegts Saeimas Juridiskās komisijas izstrādātais likumprojekts Nr. 315/Lp13 «Grozījumi Kriminālprocesa likumā». [514] Likumprojektā Nr. 315/Lp13 cita starpā rosināts papildināt Kriminālprocesa likuma 124. pantu ar sesto daļu – tobrīd šādā redakcijā:

«Kriminālprocesā un procesā par noziedzīgi iegūtu mantu pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi attiecībā uz mantas noziedzīgo izcelsmi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā ir pamats atzīt, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme.»

2019. gada 23. maijā likumprojekts Nr. 315/Lp13 «Grozījumi Kriminālprocesa likumā» tika izskatīts 1. lasījumā.

2019. gada 8. jūlijā likumprojekts Nr. 315/Lp13 «Grozījumi Kriminālprocesa likumā» tika izskatīts 2. lasījumā. Balsojumā «par» piedalījās 79 Saeimas deputāti, balsojumu «pret» vai «atturas» nebija. [515] Norādāms, ka deputātiem nebija iebildumu vai priekšlikumu par likumprojektu Nr. 315/Lp13. 

2019. gada 21. novembrī likumprojekts Nr. 315/Lp13 «Grozījumi Kriminālprocesa likumā» tika apstiprināts 3. lasījumā, pieņemot likumu Grozījumi Kriminālprocesa likumā». Balsojumā «par» piedalījās 63 Saeimas deputāti, balsojumā «pret» piedalījās 24 deputāti, balsojumā «atturas» dalībnieku nebija. Par likumprojektu Nr. 315/Lp13 debates nenotika. [516] 

Tādējādi 2019. gada 21. novembrī likumdevējs pieņēma Apstrīdēto normu Nr. 2 šādā redakcijā:

«(6) Kriminālprocesā un procesā par noziedzīgi iegūtu mantu pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi attiecībā uz mantas noziedzīgo izcelsmi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā ir pamats atzīt, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme.»

Atzīstams, ka, izvērtējot Apstrīdētās normas Nr. 2 pieņemšanas procesa formālo atbilstību Satversmes un Saeimas kārtības ruļļa prasībām, ir konstatējama atbilstība normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai likuma pieņemšanai. 

[ 8.1.2 ] Izvērtējums, vai likums ticis izsludināts un bijis pieejams

2019. gada 10. decembrī Valsts prezidents Egils Levits izsludināja likumu «Grozījumi Kriminālprocesa likumā». [517] Oficiālajā izdevumā «Latvijas Vēstnesis» Nr. 248A likums «Grozījumi Kriminālprocesa likumā» izsludināts 2019. gada 10. decembrī. [518] Atzīstams, ka, izvērtējot Apstrīdētās normas Nr. 2 pieņemšanas procesa formālo atbilstību Satversmes un Saeimas kārtības ruļļa prasībām, ir konstatējams, ka Apstrīdētā norma Nr. 2 bijusi izsludināta un publicēta, un darīta pieejama. 

Jāpiekrīt uzskatam, ka demokrātiskā tiesiskā valstī tādu gadījumu, kad likumdošanas procesā pieļauts būtisks procedūras pārkāpums, ir ļoti maz, jo Satversmes normas un tiesiskuma princips vada likumdevēju soli pa solim. [519] Tieši šī apstākļa dēļ likumdevējam ir relatīvi viegli ievērot Satversmes burtu, tomēr uzsverams tas, ka par pienācīgu likumdošanas procesu var atzīt tikai tādu kārtību, kas bijusi orientēta uz laba likuma pieņemšanu. [520] Procesuālo krimināltiesību jomā par labu likumu atzīstams tāds, kas ietver un paredz personai vismaz minimālās garantijas savu interešu aizstāvībai kriminālprocesā. [521] Līdz ar to turpmākais Apstrīdētās normas Nr. 2 konstitucionalitātes defektu izvērtējums vērsts uz tās materiālu analīzi. Materiālu analīze un vērtējums par Apstrīdētās normas Nr. 2 nepietiekamās skaidrības pakāpi vērsts uz to, lai parādītu, kā likumdevējs ir pārkāpis sev piešķirtās rīcības brīvības robežas un, nosakot zemāku pierādīšanas standartu, nav diferenciējis personas pēc to procesuālajiem statusiem un procesuālo tiesību apjoma. 

[ 8.1.3 ] Izvērtējums, vai Apstrīdētā norma Nr. 2 ir pietiekami skaidra

Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā jēdziens «likums» tiek tulkots plašāk, proti, šī jēdziena saturā ietilpinot ne tikai «likuma» formālo, bet arī materiālo izpratni, kas galvenokārt raksturo «likuma» kvalitāti. [522] Kā [pers. A] pārstāvība, analizējot Apstrīdēto normu Nr. 2, ir secinājusi, konkrētajos apstākļos nepastāv strīds par Apstrīdētās tiesību normas pieejamību, tas ir, tā tikusi publicēta un darīta zināma atbilstošā likumdevējam noteiktā kārtībā. [523] Tādējādi, ievērojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā attīstīto metodoloģiju, uzmanība pievēršama kritērijam «paredzamība», vērtējot Apstrīdēto normu Nr. 2. [524]

Atklājot šī kritērija saturu, doktrīnā uzsvērts, ka «paredzamība» nosaka, ka normas formai un saturam ir jābūt tādiem, lai privātpersona spētu saprātīgi paredzēt, nepieciešamības gadījumā prasot lietpratēja padomu, kādas tiesiskās sekas izraisīs tāda vai citāda rīcība. [525]

Viena no svarīgākajām tiesiskas valsts principa izpausmēm, kas sekmē patvaļas ierobežošanu, ir prasība pēc tiesību normas noteiktības un skaidrības, proti, neskaidra, nesaprotama, valodnieciski nepietiekama un nenoteikta tiesību norma nespēj sasniegt savu mērķi, novedot pie tiesiskās nedrošības. [526] Tiesiskās drošības orientieris ir skaidras tiesību normas, kas pieņemtas labas likumdošanas procedūras ietvaros. «Laba likumdošana» jeb leģisprudence ir viena no valststiesību zinātnes apakšnozarēm, kura pēta likumdošanas kvalitāti un sniedz priekšlikumus tās uzlabošanai. [527] Labas likumdošanas princips prasa arī to, lai tiesību normas atbilst noteiktām kvalitātes prasībām. Tā, piemēram, Satversmes tiesa ir norādījusi, ka normatīvajam regulējumam jābūt precīzam – tas nedrīkst būt neskaidrs, proti, tāds, kura jēgu nav iespējams noskaidrot ar iztulkošanas paņēmienu palīdzību. [528] Personai, iepazīstoties ar tiesību normu, būtu jāspēj skaidri saprast gan tās piemērošanas jomu, gan nozīmi. 

Kā uzsvēris Augstākās tiesas Senāts, ja tiesību normas redakcija neatspoguļo tās patieso saturu, ja tā ir kļūdaini izprotama vai maldinoša, vai ja likums pats ir iekšēji pretrunīgs, tiesību norma var nonākt pretrunā ar tiesiskas valsts principiem. [529] Tātad tiesiskā valstī personām būtu tiesības pilnīgi pamatoti paļauties, ka tiesiskais regulējums ir ne vien skaidrs un saprotams, bet arī nemaldina par normas saturu vai kādu jautājumu, ko tā attiecīgi regulē.

Apstrīdētās normas Nr. 2 esence, kā skaidrots iepriekš, kopš 2017. gada vērsta uz mantas noziedzīgās izcelsmes skaidrošanu un pierādīšanu, paredzot, ka pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi attiecībā uz mantas noziedzīgo izcelsmi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā ir pamats atzīt, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme. 

Būtiski, ka tiesību doktrīnā uzsvērts – pierādīšanas standarts «iespējamības pārsvars» attiecināms uz personu tikai tad, ja tai saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 126. pantu noteikta prasība pierādīt mantas likumīgo izcelsmi. [530] Pierādīšanas pienākums tiek apvērsts Apstrīdētās normas Nr. 3 piemērošanas gadījumā. Turklāt tiesību doktrīnā nepārprotami norādīts, ka zemāks pierādīšanas standarts «iespējamības pārsvars» attiecināms

«[..] mantas noziedzīgas izcelsmes prezumpcijas (KL 70.¹¹ panta otrā daļa) piemērošanas gadījumā.» [531]

Pieteikumā iepriekš jau konstatēts, ka attiecībā uz [pers. A] sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu tika piemērota Krimināllikuma 70.¹¹ panta pirmā daļa, proti, pierādītās noziedzīgi iegūtās mantas institūts. Tas – kopsakarā ar doktrīnā atzīto – savukārt varētu pirmšķietami dot pamatu secināt, ka Apstrīdētā norma Nr. 2 nemaz nav un nevar tikt attiecināta uz tiem gadījumiem, kad sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu tiek lemts par pierādītās noziedzīgi iegūtās mantas konfiskāciju. 

Neraugoties uz šo secinājumu, Apstrīdētās normas Nr. 2 interpretācija var novest pie diviem pilnīgi atšķirīgiem rezultātiem, kas, ievērojot likumdevēja paviršību tiesību normas izstrādes gaitā, faktiski nozīmē to, ka likumdevējs ir pieļāvis iespēju personai tikt pakļautai divām dažādām situācijām un tiesiskajām sekām, kuru nošķiršanu veic, konstatējot, kādas tiesību skolas pārstāvis ir tiesību piemērotājs. Citiem vārdiem sakot, neraugoties uz valdošo tiesību izpratni Latvijā kā demokrātiskā tiesiskā valstī, Apstrīdētā normas Nr. 2 nenosaka to, uz kāda veida materiāltiesisko seku iestāšanos sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu tā ir vērsta – prezumētās noziedzīgi iegūtās mantas konfiskāciju vai pierādītās noziedzīgi iegūtās mantas konfiskāciju.

Pieteikuma 4.4. sadaļā [pers. A] pārstāvība atklāja esenciālo atšķirību starp prezumētās noziedzīgi iegūtās mantas institūtu un pierādītās noziedzīgi iegūtās mantas institūtu. Tādējādi atzīstams, ka, nosakot zemāku pierādīšanas standartu, likumdevējam bija jāizšķiras par to, uz kādu no materiāltiesisko seku rezultātiem tā ir vērsta. 

Līdzīgi atzinusi arī Dr. iur. K. Strada-Rozenberga, norādot, ka 

«[..] pierādīšanas standarts attiecībā uz noziedzīgi iegūtu mantu nav reglamentēts pietiekami skaidri, saprotami un nepārprotami[..]» [532] [pārstāvības izcēlumi].

Tā secinājusi Latvijas Republikas Valsts kontrole. [533] Rezumējot minēto neskaidrības jautājumu, tā būtība slēpjas tajā, ka mantas likumīgo vai noziedzīgo izcelsmi Apstrīdētā norma Nr. 2 ļauj pierādīt ar zemāku pierādīšanas standartu, neraugoties uz to, ka manta, par kuras noziedzīgo izcelsmi procesa virzītājs izteicis pieņēmumu, var būt cita noziedzīgā nodarījuma objektīvās puses pazīme vai elements. Tādējādi likumdevējs leģitimizējis iespēju paust personas vainīguma prezumpciju, uzliekot personai pienākumu pierādīt, ka tā nav pati īstenojusi tai vienlaikus inkriminētā noziedzīgā nodarījuma objektīvās puses pazīmes. Par konkrētā apstākļa problemātiku [pers. A] pārstāvība pauda apsvērumus Pieteikuma 8., 9., 10. sadaļā, tādējādi apliecinot ciešāko saikni, kas pastāv starp Apstrīdēto normu Nr. 1 un Apstrīdēto normu Nr. 2. 

Ievērojot atziņu, ka procesuālais taisnīgums ietver tādas garantijas kā

«[..] visiem pierādījumiem jābūt pieejamiem visiem, kas ir iesaistīti lietā; iespējamība izsaukt lieciniekus un vienāda iespēja uzdot viņiem jautājumus; pienākums uzklausīt katru pusi tikai citas puses klātbūtnē; tiesības uz pārstāvību; iespēja izteikt savas domas par visiem jautājumiem, faktiem un likumiem u.c. Šo garantiju kopumu nevar izskatīt abstrakti, izolēti no konkrētām likumdošanas normām» [534],

jānorāda, ka, pieņemot Apstrīdēto normu Nr. 2, likumdevējs nav nodrošinājis pilnvērtīgu šo garantiju īstenošanu, tādējādi pieļaujot to, ka šīs tiesību normas aizskar [pers. A] pamattiesības, konkrētāk – tiesības uz taisnīgu tiesu sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu.

Minētais secinājums vēl jo vairāk pamatojams ar to, ka likumdevējs, it kā īstenojot tam noteikto pienākumu nodrošināt procesuālo taisnīgumu, faktiski nav skaidri noteicis pienākumu procesa virzītājam jau sākotnēji noteikt to materiāltiesisko normu, uz kuras pamata tiks īstenota mantas konfiskācija. Savukārt šim apsvērumam piemīt ievērojama nozīme tā apstākļa dēļ, ka starp prezumētās noziedzīgi iegūtās mantas institūtu un pierādītās noziedzīgi iegūtās mantas institūtu pastāv autonomi un savstarpēji atšķirīgi piemērošanas priekšnoteikumi. Tas, kā jau atzīts Pieteikumā iepriekš, sekmē iespēju procesa virzītājam piemērot Apstrīdētajā normā Nr. 1 paredzēto mantas noziedzīgās izcelsmes prezumpciju, savukārt personai nav paredzētas ne tikai minimālās procesuālās garantijas jau analizētās prezumpcijas efektīvai atspēkošanai, bet arī nav piešķirtas tiesības procesa virzītājam precizēt to, uz kādas materiāltiesiskās normas pamata personai iecerēts mantu konfiscēt. 

Satversmes 92. pants uzliek valstij pozitīvu pienākumu, saskaņā ar kuru tai ne vien jāizveido un jāsaglabā institucionālās infrastruktūras, kas nepieciešamas taisnīgas tiesas realizēšanai, bet arī jāizsludina un jāievieš tiesību normas, kas garantē, ka pati procedūra ir taisnīga un objektīva. [535] Uzsverams arī tas, ka konkrētajos tiesiskajos apstākļos un evolūcijas posmu, kādā atrodas kriminālprocesuālais noregulējums Latvijas Republikā, Apstrīdēto normu patiesais mērķis ir ar politiskās likumdošanas instrumentiem kompensēt kvalitātes deficītus, kas konstatējami, izmeklējot noziedzīgus nodarījumus, tajā skaitā – komplicētos kriminālprocesos, kur izmeklēšana vērsta uz ekonomiska rakstura noziedzīgiem nodarījumiem, – kā arī vienkāršot pierādīšanas standartu un prasības kriminālprocesos.

[pers. A] pārstāvība vērš uzmanību uz to, ka politiskās likumdošanas procedūra šī brīža Latvijas kā demokrātiskas tiesiskas valsts evolūcijas momentā būtu atzīstama par novecojušu un nesaderīgu ar taisnīga tiesiskā noregulējuma pieņemšanas iespēju. Personas tiesībām un iespējai tās efektīvi īstenot taisnīgā tiesas procesā un topot aizsargātai no valsts varas patvaļīguma nebūtu jābūt atkarīgai no likumdevēja – Saeimas – politiskajām pamatnostādnēm, tā vietā priekšplānā izvirzot mūslaiku demokrātijai atbilstošu prasību – 

«[..] 21. gadsimta vajadzības un izpratne par cilvēka attīstību tomēr prasītu likumdošanas procesā iepludināt vairāk ekspertīzes, vairāk zinātnisko atziņu.» [536]

Izvērtējot Apstrīdētās normas Nr. 2 pieņemšanas apstākļus, rodas pamats piekrist ne vien šim apgalvojumam, bet arī tēzei, ka likuma satversmības pārbaudes priekšmets ir likuma saturs un tā ietekme, nevis likumdevēja iekšējā darba organizācija un diskusijas likuma tapšanā. [537]

Neraugoties uz to, lai izvērtētu, vai uz minēto procesuālo tiesību institūtu attiecināmi visi taisnīgas tiesas elementi un kādā apjomā tie attiecināmi, nepieciešams noskaidrot konkrētā tiesību institūta būtību, raksturu un likumdevēja mērķi. [538]

2019. gada 21. novembrī Saeima pieņēma likumu «Grozījumi Kriminālprocesa likumā» [539], grozot Kriminālprocesa likuma 124. panta «Pierādīšanas priekšmets» sestās daļas vēsturisko redakciju, kas noteica, ka

«[p]ierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi attiecībā uz mantas noziedzīgo izcelsmi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā ir pamats atzīt, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme»,

un izsakot Apstrīdēto normu Nr. 2 jaunā redakcijā:

«[k]riminālprocesā un procesā par noziedzīgi iegūtu mantu pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi attiecībā uz mantas noziedzīgo izcelsmi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā ir pamats atzīt, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme.»

Tādējādi kriminālprocesuālajā noregulējumā līdztekus pierādīšanas standartam «ārpus saprātīgām šaubām» tiek atzīts cits – zemāks – pierādīšanas standarts – «iespējamības pārsvars». 

Tiesību doktrīnā uzsvērts, ka

«ir pamats apgalvojumam, ka pierādīšanas standarts «iespējamības pārsvars» attiecināms nevis uz ikvienu gadījumu, kad tiek skatīts jautājums par noziedzīgi iegūtu mantu, bet tikai tad, kad personai saskaņā ar K[rimināllikuma] normām ir uzlikts pienākums pierādīt mantas likumīgo izcelsmi, t.i., mantas noziedzīgās izcelsmes prezumpcijas (K[rimināllikuma] 70.¹¹ panta otrā un trešā daļa) piemērošanas gadījumā» [540] [pārstāvības izcēlumi].

Tādējādi, salīdzinot Apstrīdētās normas Nr. 2 redakciju ar tās vēsturisko redakciju, konstatējams, ka tā tika papildināta ar nepārprotamu norādi uz to, kādā procesa stadijā un noregulējuma apstākļos tā izmantojama:

Kriminālprocesa likuma 124. panta sestā daļa (01.01.2019. redakcijā)	Kriminālprocesa likuma 124. panta sestā daļa (21.11.2019. redakcijā) jeb Apstrīdētā norma Nr. 2
«Pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi attiecībā uz mantas noziedzīgo izcelsmi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā ir pamats atzīt, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme.»	«Kriminālprocesā un procesā par noziedzīgi iegūtu mantu pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi attiecībā uz mantas noziedzīgo izcelsmi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā ir pamats atzīt, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme.»

Turklāt, atklājot Kriminālprocesa likuma 124. panta būtību, tajā skaitā par Apstrīdēto normu Nr. 2, kas attiecināma uz procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, tiesību doktrīnā uzsvērts, ka 

«komentējamā panta vārdiskais teksts norāda, ka mantas noziedzīgā izcelsme pamatojama atbilstoši «iespējamības pārsvara» līmenim visos gadījumos. Tomēr, domājams, šāds apgalvojums ir pārsteidzīgs. Abu normu piemērošanas robežu noteikšanā jāņem vērā: lai vispār vajadzētu runāt par nepieciešamību pierādīt kādas mantas «noziedzīgumu», sākotnēji gluži loģiski jābūt izteiktam pieņēmumam, ka manta ir noziedzīgi iegūta.» [541] [pārstāvības izcēlumi].

Juridiskās prakses materiālos, vērtējot Apstrīdētās normas Nr. 2 saturu, norādīts, ka 

«[..] sākumā izmeklēšanai ir jāpierāda, ka manta, visticamāk, ir noziedzīga ar noteiktu pierādījumu apjomu, tādējādi atzīstot, ka manta tikai var tikt konfiscēta. Tādējādi tas nozīmē, ka personas, kuru mantai ir uzlikts arests un kas piedalās procesā, tām ir tiesības klusēt, neko neteikt. Neraugoties uz minēto, pierādījumiem jābūt savāktiem tik daudz, lai atzītu, ka manta, visticamāk, ir noziedzīgi iegūta.» [542]

Apstrīdētajā normā Nr. 2 noteiktais pierādīšanas standarts «iespējamības pārsvars» nepārprotami ir attiecināts tikai uz pierādīšanas priekšmetā ietilpstošajiem apstākļiem attiecībā uz mantas tiešu vai netiešu noziedzīgo izcelsmi, nevis predikatīvā noziedzīgā nodarījuma esības konstatēšanas faktu.

Ievērojot 8. sadaļā izklāstītos apsvērumus par Apstrīdētās normas Nr. 2 neskaidrību un pārprotamību, ir konstatējams, ka Apstrīdētā norma Nr. 2 neatbilst skaidrības un vispārējā tiesību principa «nullum judicium, sine lege» mērauklai. Proti, Apstrīdētā norma Nr. 2, vispārīgi nosakot zemāku pierādīšanas standartu, kas per se nav uzskatāms par Satversmes 92. panta pirmajam un otrajam teikumam neatbilstošu, vienlaikus ir atzīstama par neatbilstošu tiktāl, ciktāl pozitīvajās tiesību normās nav ietvertas konkrētas un nepārprotamas minimālās garantijas [543]tam, lai zemāks pierādīšanas standarts netiktu attiecināts uz apstākļiem, kas saistīti ar noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmju pierādītības līmeni. 

Kā konstatēts iepriekš, gadījumos, kad Apstrīdētā norma Nr. 2 tiek attiecināta uz pierādītās noziedzīgi iegūtās mantas institūtu, pierādot mantas noziedzīgo izcelsmi ar pierādīšanas standartu «iespējamības pārsvars», tiek aizskarts nevainīguma prezumpcijas kodols un pierādīšanas institūta būtība kriminālprocesā. 

Vēl jo vairāk – šāds normatīvais regulējums, ko ietver Apstrīdētā norma Nr. 2 apstrīdētajā apjomā, nav atzīstams par tiesisko stabilitāti sekmējošu normu kopumu, jo tās patieso jēgu likumdevējs ir padarījis atkarīgu no subjektīva tiesību normas piemērotāja ieskata, nevis no vienveidīgas tiesību normu piemērošanas prakses. Šajā aspektā atgādināms Satversmes tiesas viedoklis, ka tiesību norma ir atzīstama par neskaidru tad, ja ar interpretācijas palīdzību nav iespējams noskaidrot tās patieso jēgu. [544] Pieteikumā iepriekš izklāstītais uzskatāmi apliecina, ka zemāka pierādīšanas standarta attiecināšana vai nu uz pierādīto noziedzīgi iegūto mantu, vai prezumēto noziedzīgi iegūto mantu ievērojami maina personas tiesību aizskāruma būtiskumu – pierādītās noziedzīgi iegūtās mantas gadījumā šāda pierādīšanas standarta izmantošana ir atzīstama par nevainīguma prezumpciju pārkāpjošu. 

Secināms, ka šāds tiesiskais regulējums nesekmē kriminālprocesa mērķa sasniegšanu bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē, tādējādi Apstrīdētā norma Nr. 2, nebūdama pietiekami skaidra, neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam tiktāl, ciktāl likumdevējs nav noteicis tās piemērošanas robežas, attiecinot Apstrīdēto normu Nr. 2 uz gadījumiem, kad procesa virzītājs prezumē mantas noziedzīgo izcelsmi un uzskata, ka kriminālprocesā jāiestājas Krimināllikuma 70.¹¹ panta otrajā daļā paredzētajām materiāltiesiskajām sekām. 

[ 8.2 ] Pamattiesību ierobežošanas leģitīmais mērķis  

Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka ikviena personas Satversmē garantēto pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs. Tātad ierobežojumam jābūt noteiktam leģitīma mērķa sasniegšanai. [545] Pamattiesību ierobežojums ir pieļaujams tikai tad, ja tas nodrošina citas konstitucionālas vērtības aizsardzību; šādi leģitīmie mērķi izsmeļoši uzskaitīti Satversmes 116. pantā, tādējādi Satversmes sistēmā to kopskaitā ir tikai pieci. [546]

Vērtējot nepieciešamību demokrātiskā tiesiskā valstī noteikt zemāku pierādīšanas standartu «iespējamības pārsvars», kā leģitīmais mērķis būtu identificējama demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība.

Paskaidrojot nepieciešamību aizsargāt demokrātisku valsts iekārtu, kas balstās uz tiesiskas valsts principiem un aizsardzību, [547] ir konstatējams tas, ka demokrātiskā tiesiskā valstī nav pieļaujams tas, ka persona noziedzīgu nodarījumu rezultātā uzlabo savu labklājību. 

Ievērojot apstākli, ka Apstrīdētā norma Nr. 2 tiek apstrīdēta noteiktā apjomā, ievērojot formulu «tiktāl, ciktāl», ir norādāms, ka leģitīmais mērķis ir konstatējams vienīgi tiktāl, ciktāl norma netiek apstrīdēta. Tas izskaidrojams ar apstākli, ka no likuma teleoloģijas un likuma plāna viedokļa zemāks pierādīšanas standarts «iespējamības pārsvars» ir civiltiesiska rakstura pierādīšanas standarts, kas tiek piemērots:

1)    vai nu pamata kriminālprocesā, kad visi pārējie ar mantas noziedzīgo izcelsmi saistītie apsvērumi ir pierādīti ārpus saprātīgām šaubām (predikatīvā noziedzīgā nodarījuma esība), vai

2)    sevišķā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu ietvaros, ja tiek izvirzīta Krimināllikuma 70.¹¹ panta otrajā daļā vai trešajā daļā noteiktā prezumpcija par personas mantas noziedzīgo izcelsmi. 

Likumdevējs, pieņemot Apstrīdēto normu Nr. 2., ir pieļāvis likuma robu (par likuma robu argumentāciju skat. 10. sadaļā). Tas ir pamats secinājumam, ka personas pamattiesību ierobežojumam likumdevējs nemaz nav varējis noteikt saprātīgu leģitīmo mērķi, jo, pieņemot Apstrīdēto normu Nr. 2, nebija uzskatījis, ka Apstrīdētajā normā Nr. 2 nenoregulētais gadījums varētu aizskart personas tiesības. 

[ 8.3 ] Pamattiesību ierobežojuma samērīguma izvērtējums  

Satversmes tiesas judikatūrā nostiprināta metodoloģija, ka, konstatējot leģitīmo mērķi pamattiesību ierobežojumam, nepieciešams izvērtēt šā ierobežojuma atbilstību samērīguma principam un tādējādi noskaidrot: 

«[..] pirmkārt, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, t.i., vai ar apstrīdēto normu var sasniegt ierobežojuma leģitīmo mērķi;

otrkārt, vai šāda rīcība ir nepieciešama, t.i., vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

treškārt, vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, t.i., vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.» [548]

Neatbilstība kaut vienam no šiem kritērijiem nozīmē attiecīgā pamattiesību ierobežojuma neatbilstību samērīguma principam un – secīgi – tā prettiesiskumu. Lai gan Pieteikumā ir konstatēts, ka Apstrīdētā norma Nr. 2 neatbilst prasībai par leģitīmo mērķu noteikšanu personai piemītošo pamattiesību aizskaršanai, [pers. A] pārstāvība atzīst par būtiski svarīgu identificēt to, kāpēc Apstrīdētā norma Nr. 2 apstrīdētajā apjomā atbilstoši formulai «tiktāl, ciktāl» nekādos apstākļos nav atzīstama par saskanīgu ar nevainīguma prezumpciju un citām būtiskām tiesību uz taisnīgu tiesu garantijām. Konkrētāk – personai ir tiesības paļauties uz to, ka pret to netiks attiecināts tāds procesuālais regulējums, kas paredzēts pavisam citu situāciju tiesiskai reglamentācijai, nekā to paredz likuma teleoloģija. 

[ 8.3.1 ] Izvērtējums, vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai un vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo mērķi     

Lietā Gogitidze un citi pret Gruziju Eiropas Cilvēktiesību tiesa nostiprināja viedokli, ka to īpašumu konfiskācija, kas iegūti noziedzīgu organizāciju nelikumīgo darbību rezultātā, bez notiesājoša sprieduma par personu vainu ir atzīstama kā samērīga un likumīga vienīgi gadījumā, ja konfiskācijas rīkojums, balstoties uz zemāku pierādīšanas standartu – pierādījumu pārsvaru (angļu val. – preponderance of evidence), liecina, ka personas likumīgie ienākumi nav vai nav bijuši pietiekami attiecīgās mantas iegādei. [549]

Lietas Telbis un Viziteu pret Rumāniju ietvaros Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka, konstatējot mantas saistību ar noziedzīgu nodarījumu, pierādīšanas standarta «ārpus saprātīgām šaubām» piemērošana nav nepieciešama; gluži pretēji – pierādījumu pārsvars un pārliecinoša varbūtība par mantas nelikumīgo izcelsmi, kā arī īpašnieka nespēja pierādīt pretējo ir pietiekami, lai konfiscētu mantu. [550] 

Konkrētajā lietā konfiscētā manta bija saistīta ar noziedzīgu nodarījumu, par kuru notiesāts iepriekš minētais Caraş-Severin apgabala valsts pensiju biroja ārsts, tāpēc konfiskācija ir attiecināma arī uz ģimenes locekļu un tuvu radinieku aktīviem, ja netiek pierādīts pretējais – mantas izcelsmes likumība. Šāda veida konfiskācijai, kā norādījusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, ir divējāds raksturs – kompensējošs, lai atlīdzinātu radīto kaitējumu, un preventīvs, lai noziedzīgas izcelsmes īpašuma izmantošana neradītu kādas priekšrocības iepretim sabiedrības interesēm korupcijas apkarošanas jomā. [551]

Atklājot to, kāpēc Apstrīdētā norma Nr. 2 nav atzīstama par piemērotu līdzekli procesuālās ekonomijas interešu veicināšanai, Latvijas Zvērinātu advokātu padome par pazemināta pierādīšanas standarta attiecināšanu uz tā saukto «pierādīto» noziedzīgi iegūto mantu ir uzsvērusi, ka nedz Eiropas Savienības, nedz arī starptautisko tiesību akti neparedz pienākumu samazināt pierādīšanas standartu, turklāt no kriminālprocesa teorijas viedokļa tāds risinājums ir nesaskanīgs ar Latvijas kriminālprocesa pamatnostādnēm, jo nav pieļaujams, ka mantas atzīšana par noziedzīgi iegūtu tiek īstenota temporālā ziņā pirms vai viena procesa ietvaros ar personas vainas jautājumu. [552] Likumdevējs, ignorējot šo nostādni un ekspertu vērtējumu, ir pārkāpis labas likumdošanas principu. 

Turklāt Latvijas Zvērinātu advokātu padome ir uzsvērusi, ka Apstrīdētās normas Nr. 2 un Nr. 3 saturs un tvērums neatbilst Direktīvas 2014/42/ES saturam un mērķim, tajā skaitā – tās 5. pantam un preambulas 20. punktam. [553]

Tādējādi ir atzīstams, ka likumdevējs, grozot Apstrīdētās normas Nr. 2 un Nr. 3, ir pazeminājis minimālos cilvēktiesību standartus, kas nav atzīstams esam par saskanīgu ar Satversmes 92. panta tvērumu. Tādējādi Apstrīdētā norma Nr. 2 nav atzīstama par piemērotu līdzekli leģitīmā mērķa sasniegšanai. 

Tiesību literatūrā ir uzsvērts, ka «pierādītā» noziedzīgi iegūtā manta (skat. Pieteikuma 4.4. sadaļu) veido vienu no noziedzīga nodarījuma pazīmēm – priekšmetu –, līdz ar to tā neietilpst

«[..] KPL 124. panta sestās daļas un KPL 126. panta trešās prim daļas tvērum[ā]. Šādu minēto tiesību normu sākotnējo tvērumu apstiprināja arī profesores Ā. Meikališa un K. Strada-Rozenberga, norādot, ka pazeminātais pierādīšanas standarts piemērojams un pierādīšanas pienākums pārnests vienīgi «mantas noziedzīgas izcelsmes prezumpcijas (KL 70.¹¹ panta otrā daļa) piemērošanas gadījumā».» [554]

Citiem vārdiem – Apstrīdētā norma Nr. 2 nav piemērojama gadījumos, kad noris Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā regulētais process par noziedzīgi iegūtu mantu, attiecībā uz kuru izteikts viedoklis, ka šī manta ir «pierādītā» noziedzīgi iegūtā manta atbilstoši Krimināllikuma 70.¹¹ panta pirmajai daļai, kura rezultātā personai tiek pēc būtības atņemtas tiesības uz taisnīgu tiesu.

[ 8.3.2 ] Izvērtējums, vai rīcība ir nepieciešama jeb – vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar tiesības mazāk ierobežojošiem un saudzējošākiem līdzekļiem            

Konstatējot to, ka Apstrīdētā norma Nr. 2 nav piemērota pat hipotētiska leģitīmā mērķa sasniegšanai, rodams pamats arī atzinumam, ka nepastāv citi līdzekļi esošās Apstrīdētas normas Nr. 2 jēgas un būtības ietvaros, kas būtu pietiekami iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Tādējādi, kā jau konstatēts iepriekš, likumdevējam bija pienākums nepieļaut personas tiesību aizskārumu, nosakot robežas zemāka pierādīšanas standarta izpratnei un piemērošanas robežām. 

Risinājumu konstatētajai problēmai mēģinājuši rast tiesību zinātnieki, norādot, ka

«[..] praksē būtu jāievēro viens nosacījums, kas likumā nav ierakstīts – mantas izcelsmes pierādīšanā ir jāievēro nevis kriminālprocesa, bet gan civilprocesuālie pierādīšanas standarti.» [555]

Tas nepārprotami norāda, ka jau šāda būtiska pierādīšanas standarta izpratnes nepieciešamība likumdevējam bija jāparedz, nosakot minimālās garantijas Apstrīdētās normas Nr. 2 tiesiski korektai piemērošanai, proti, nepieļaujot zemāka pierādīšanas standarta attiecināšanu uz kādu no noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmēm. 

Tiesību literatūrā rodams piemērs, kura faktiskie apstākļi analoģiski atbilst [pers. A] lietas apstākļiem un kurā pieļautos procesuālos pārkāpumus un kļūdainos argumentus tiesību zinātnieki pamatoti kritizējuši:

«Tiesu nemulsināja fakts, ka ārvalstī persona S. jau bija notiesāta par šo noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizāciju un Latvijā uzsāktais process varētu būt ne bis in idem principa pārkāpums (diemžēl Latvijā tagad praksē nereti apzināti pārkāpj šo principu, lai jaunā procesā varētu lemt par mantas konfiskāciju, un šeit cilvēktiesību pārkāpumu nesaskata arī prokuratūra). Tiesa nav arī vērtējusi, vai personai ārvalstī jau nav tikusi piemērota (un varbūt pat izpildīta) mantas konfiskācija. Taču būtiskākais – tiesai šķita pārliecinoši izmeklētāja sniegtie apgalvojumi, ka visi personas S. kontos esošie līdzekļi un viņam piederošie nekustamie īpašumi, visticamāk, ir iegūti ārvalstī veiktajos noziegumos. Tiesas lēmumā ir minēti fakti par kontos esošo līdzekļu izmantošanu, proti, iespējamo legalizāciju, bet nav minēts un vērtēts neviens pierādījums, kas saistītu konfiscēto mantu ar iespējamajiem predikatīvajiem noziegumiem.» [556] [pārstāvības izcēlums]

Tādējādi konstatējams, ka pierādījumu nevērtēšana, vienlaikus piemērojot Apstrīdēto normu Nr. 2, ir vērtējama kā taisnīguma principa pārkāpums, turklāt šāda – zemāka – pierādīšanas standarta attiecināšana nav pieļaujama tajos gadījumos, kad mantas noziedzīgā izcelsme nav tikusi pierādīta ārpus saprātīgām šaubām. 

Turklāt, kā konstatēts tiesību doktrīnā, šī problēma, pārkāpjot nevainīguma prezumpciju, pūloties pierādīt un pamatot naudas noziedzīgo izcelsmi, ir manāma sevišķi bieži:

«Tikai pēdējos pāris gados, lai atvieglotu pierādīšanas pienākumu (iespējams, apzinoties nespēju profesionāli pierādīt) un vienlaikus arī lai padarītu efektīvāku cīņu pret naudas atmazgāšanu, grozīts KPL 124. pants. [..] Tomēr būtu jāuzmanās ar pazeminātā pierādīšanas sliekšņa «visticamāk» plašu piemērošanu, it īpaši pirmstiesas procesa laikā, kad personas vaina nemaz nav pierādīta. Kā jau tika uzsvērts, 59. nodaļa dod iespēju konfiscēt mantu, par kuras noziedzīgo izcelsmi nav šaubu (šajā brīdī nav pat būtiski, kas izdarījis pašu noziegumu)» [557] [pārstāvja izcēlumi].

Uzsverot jau iepriekš akcentēto nepieciešamību nodrošināt tiesību uz taisnīgu tiesu elementus sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, atgādināms, ka

«[n]o tiesiskā viedokļa, būtu visai dīvaina tiesas rīcība, ja tā atzītu mantu par «visticamāk» noziedzīgi iegūtu un to konfiscētu tādā procesa stadijā, kad vēl nav konstatēts, vai vispār noziegums ir noticis un vai to ir izdarījusi konkrētā persona. Tiesa šajā procesā nepārbauda pierādījumus par personas vainu. Līdz ar to tiesa nedrīkstētu savā lēmumā paust pārliecību, ka manta, visticamāk, ir iegūta tādu noziedzīgo darbību rezultātā, kuras pastrādājusi konkrēta persona (bieži vien – šīs mantas īpašnieks), ja par šīm darbībām vēl nav ticis pieņemts nereabilitējošs nolēmums» [558] [pārstāvības izcēlumi].

Minēto apsvērumu un secinājumu kopsakarā ir atzīstams, ka zemāks pierādīšanas standarts, kas ietverts Apstrīdētajā normā Nr. 2, nav nepieciešams un saudzīgs līdzeklis mantas noziedzīgās izcelsmes pierādīšanai sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, ciktāl tas tiek attiecināts uz «pierādītās» noziedzīgi iegūtās mantas institūtu. Tas skaidrojams ar apstākli, ka konkrētā noziedzīgās izcelsmes mantas institūta («pierādītā» noziedzīgi iegūtā manta) attiecināšanas gadījumā mantas noziedzīgā izcelsme ir cita – vēl pierādāma – noziedzīga nodarījuma sastāva pazīme. 

Ja uz kaut vai tikai vienas šīs pazīmes pierādīšanu tiek attiecināts zemāks pierādīšanas standarts, tas rezultējas tūlītējā nevainīguma prezumpcijas aizskārumā. Tādējādi konstatējams, ka alternatīvs risinājums būtu tāds tiesiskais regulējums, kas izsvērtu pat hipotētisku personas tiesību uz taisnīgu tiesu aizskārumu, pierādot tai piederošās mantas izcelsmi, secīgi – patlaban likumdevēja izraudzītais risinājums nav atzīstams par vienīgo un turklāt attiecībā uz personai piemītošajām tiesībām saudzīgāko līdzekli. 

[ 8.3.3 ] Izvērtējums, vai ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu     

Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šī ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā jeb samērīgumu šaurākā nozīmē. Proti, jānoskaidro šajā lietā līdzsvarojamās intereses un tas, kurai no šīm interesēm būtu piešķirama prioritāte. [559]

Konkrētajos apstākļos konstatējama sabiedrības (demokrātiskā tiesiskā valstī valstij pašai nav interešu!) interešu efektīvi izmeklēt noziedzīgus nodarījumus, tajā skaitā īstenojot Kriminālprocesa likuma mērķi, un neļaut personai netaisnīgi iedzīvoties no noziedzīga rūpala līdzsvarošanas nepieciešamība ar [pers. A] tiesībām uz taisnīgu tiesas procesu, kura ietvaros [pers. A] piederošās mantas likumīgā izcelsme tiek pierādīta saskaņā ar konkrēto apstākļu būtībai atbilstošu pierādīšanas standartu. Līdzsvars un atbilde uz jautājumu, vai sabiedrības interešu labā šie svaru kausi varētu nosliekties vairāk nekā [pers. A] labā, atrodama, atklājot tiesību uz taisnīgu tiesu elementus, kuru garantijas un kodolu aizskar Apstrīdētā norma Nr. 2.

a. Nevainīguma prezumpcijas negarantēšana kā rīcības brīvības robežu pārkāpums

Tiesību literatūrā pausts viedoklis, ka nav pieļaujama 

«[..] tiesas rīcība, ja tā atzītu mantu par «visticamāk» noziedzīgi iegūtu un to konfiscētu tādā procesa stadijā, kad vēl nav konstatēts, vai vispār noziegums ir noticis un vai to ir izdarījusi konkrētā persona. Tiesa šajā procesā nepārbauda pierādījumus par personas vainu. Līdz ar to tiesa nedrīkstētu savā lēmumā paust pārliecību, ka manta, visticamāk, ir iegūta tādu noziedzīgo darbību rezultātā, kuras pastrādājusi konkrēta persona (bieži vien – šīs mantas īpašnieks), ja par šīm darbībām vēl nav ticis pieņemts nereabilitējošs nolēmums.» [560]

Apstrīdētās normas Nr. 2 jēga un saturs, izzinot tās nozīmi sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, bija par pamatu jau iepriekš secinātajam, ka Apstrīdētā norma Nr. 2 ir atzīstama par neatbilstošu Satversmes 92. panta pirmajam un otrajam teikumam tiktāl, ciktāl pozitīvajās tiesību normās nav ietvertas konkrētas un nepārprotamas minimālās garantijas [561]tam, lai zemāks pierādīšanas standarts netiktu attiecināts uz apstākļiem, kas saistīti ar noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmju pierādītības līmeni. Proti, gadījumos, kad Apstrīdētā norma Nr. 2 tiek attiecināta uz pierādītās noziedzīgi iegūtās mantas institūtu, pierādot mantas noziedzīgo izcelsmi ar pierādīšanas standartu «iespējamības pārsvars», tiek aizskarts nevainīguma prezumpcijas kodols. 

Saskaņā ar Pieteikumā iepriekš atklāto tiesību uz taisnīgu tiesu elementa – nevainīguma prezumpcijas – saturu demokrātiskā tiesiskā valstī ir atzīstams, ka personai no šī principa izriet virkne tiesību, tostarp – tiesības uz lietas izskatīšanu taisnīgā, objektīvā un neatkarīgā tiesā. [562] Vēl jo vairāk – šis elements paredz, ka personai nav uzliekams pienākums pierādīt nedz apsūdzībā norādītos faktiskos apstākļus, nedz savu nevainīgumu. [563] Minēto konstitucionālo vērtību aizsardzība ir visas sabiedrības interesēs tā iemesla dēļ, ka no suverēna gribas izriet nepieciešamība garantēt šīs tiesības demokrātiskā tiesiskā valstī. 

Demokrātiskā un tiesiskā valstī suverēns nesamierinās un nedrīkstētu samierināties ar likumdevēja rīcību, kas pieļauj tāda normatīvā regulējuma pieņemšanu, kas ierobežo personas, konkrēti – [pers. A] –, pamattiesības – tiesību uz taisnīgu tiesu elementu: nevainīguma prezumpciju. Proti, personas pamattiesības pelna vispārēju likumdevēja un suverēna cieņu, tādējādi to aizsargāšanas nepieciešamība pamatojama ar cieņu pret pašu personu, kurai šīs tiesības piemīt. Secīgi – attiecinot uz personu Apstrīdēto normu Nr. 2 tādā procesuālā stadijā, kas vērsta uz «prezumētās» noziedzīgi iegūtās mantas konfiskāciju sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, likumdevējs nav nodrošinājis [pers. A] cieņas aizsardzību, proti, nav nodrošinājis tādu normatīvo regulējumu, kura jēga un saturs būtu nepārprotami noskaidrojams interpretācijas rezultātā. 

Citiem vārdiem, Apstrīdētā norma Nr. 2, pierādot noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmi – mantas noziedzīgo izcelsmi – ar zemāku pierādīšanas standartu nekā «ārpus saprātīgām šaubām», ir būtisks Satversmes 92. panta otrā teikumā garantēto pamattiesību aizskārums. Tādējādi atzīstams, ka konkrētajos apstākļos labums, ko sabiedrība pat hipotētiski varētu iegūt no «pierādītās» noziedzīgi iegūtās mantas pierādīšanas ar zemāku pierādīšanas standartu temporāli agrāk nekā tiek pierādīta personas vaina konkrētā noziedzīgā nodarījumā, nav vērtējams kā lielāks nekā [pers. A] piemītošo pamattiesību uz taisnīgu tiesu – tapt uzskatītam par nevainīgu – aizskārums. 

Apstrīdētā norma Nr. 2 nav atzīstama par atbilstošu Satversmes 92. panta otrajam teikumam tiktāl, ciktāl tā nenodrošina nevainīguma prezumpcijas aizsardzības garantijas sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu pierādot «pierādītās» noziedzīgi iegūtās mantas izcelsmi. 

b. Sacīkstes principu nenodrošinošu garantiju neietveršana kā rīcības brīvības pārkāpums

Jānorāda, ka zemāka pierādīšanas standarta ‒ iespējamības pārsvara – izmantošanai pēc būtības būtu jāveicina sacīkstes principa izpausme kriminālprocesā. Proti, viens no sacīkstes formā īstenojamu tiesību (tātad arī apgalvojumu pierādīšana, izmantojot zemāku pierādīšanas standartu) priekšnosacījumiem ir vienādu tiesību piešķiršana pusēm.

Turklāt par nepieciešamību likumdevējam īstenot tiesību vienlīdzību sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu vismaz formāli liecina likuma «Par tiesu varu» 24. panta pirmā daļa, proti, 

«[p]usēm procesā ir vienādas tiesības»,

un Kriminālprocesa likuma 629. panta ceturtā daļa, paredzot 

«[..] tiesas procesā iesaistītajām personām [..] vienādas tiesības». 

Tādējādi, īstenojot civilprocesam raksturīgo sacīkstes principu, 

«katra puse ir dabiski ieinteresēta maksimāli pierādīt savu pozīciju un maksimāli izkritizēt pretējās puses pierādījumus un argumentus, tā dabīgā ceļā sniedzot trešajai neitrālajai pusei – tiesai – maksimāli daudz informācijas, lai pieņemtu maksimāli objektīvu lēmumu, un tādējādi tiek noskaidrota patiesība» [564]. 

Tātad – «iespējamības pārsvars» kā tāds pierādīšanas standarts, kas plašāk vērtēts tieši civilprocesa norisei veltītajā doktrīnā, pēc savas tiesiskās jēgas nosaka, ka procesā uzvar tā pozīcija, kas ir vairāk ticama, tiesai «sverot» pierādījumus un izlemjot, kurai pusei visticamāk ir taisnība. 

Iepriekš aplūkoto apsvērumu kontekstā ir secināms, ka labums, ko hipotētiski varētu iegūt sabiedrība no tāda pierādīšanas standarta – «iespējamības pārsvars» – iepretim [pers. A] pamattiesību aizskārumam, nav uzskatāms par lielāku tā apsvēruma dēļ, ka Apstrīdētās normas Nr. 2 saturs nav skaidrs un precīzs. Proti, Apstrīdētā norma Nr. 2, paredzot zemāku pierādīšanas standartu, neprecizē to, uz kādu materiāltiesisko seku sasniegšanas īstenošanu ir attiecināms zemāks pierādīšanas standarts, savukārt minētajam apstāklim piemīt būtiska nozīme, lai īstenotu efektīvu tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanu, kam jāizpaužas kā civilprocesuāla pierādīšanas standarta īstenošanai kriminālprocesuālos apstākļos. 

Tādējādi Apstrīdētā norma Nr. 2 tiktāl, ciktāl tā nenosaka minimālās procesuālās garantijas sacīkstes principa īstenojamībai sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, nav atzīstama par atbilstošu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. 

Minētais konstatējums par sacīkstes principa praktiskās īstenojamības defektu Apstrīdētajā normā Nr. 2 nav aplūkojams autonomi no Apstrīdētās normas Nr. 3 konstitucionalitātes defektiem, kuru juridiskā argumentācija ietverta Pieteikuma 9. sadaļā. 

Apkopojot nodaļā izklāstītos apsvērumus, ir konstatējams, ka Apstrīdētajai normai Nr. 2, lai tā vismaz minimālā līmenī garantētu [pers. A] tiesības uz taisnīgu tiesu, jābūt izteiktai tādā redakcijā, lai personai taptu skaidrs, kādā procesuālajā statusā tai jāatrodas un ar kādām procesuālajām tiesībām tai jābūt apveltītai, lai uz personai piederošu mantu varētu attiecināt zemāku tās izcelsmes pierādīšanas standartu. Tieši procesuālā statusa precizēšana ir priekšnosacījums, kas ļautu likumdevējam novērst to, ka patlaban Apstrīdētajā normā Nr. 2 ir konstatējams ievērojams tiesību uz taisnīgu tiesu garantiju deficīts. Tādējādi [pers. A] tiesību uz taisnīgu tiesu aizskārums, uz viņu attiecinot Apstrīdēto normu Nr. 2, ir izpaudies tādā veidā, ka likumdevējs nav ierobežojis šīs normas attiecināšanu uz tādu personu, kas ieņem personas, pret kuru uzsākts kriminālprocess, procesuālo statusu, kas per se neatbilst sevišķā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu saturam. 

Tādējādi konstatējams, ka Apstrīdētā norma Nr. 2 neatbilst Satversmes 92. pantam.

[ 9 ] Juridiskais pamatojums par Apstrīdētās normas Nr. 3 neatbilstību Satversmes 92. pantam

Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 11. punkts paredz personas tiesības iesniegt pieteikumu tās Satversmē noteikto pamattiesību aizskāruma gadījumā. Turklāt Satversmes tiesas likuma 19.² panta pirmā daļa noteic, ka 

«[k]onstitucionālo sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai.» [pārstāvības izcēlums]

Tādējādi Pieteikuma iesniedzējs pauž savu subjektīvo attieksmi par to, ka ir noticis tieši viņam piemītošo pamattiesību aizskārums konkrētajos apstākļos. [565] Ievērojot minēto, turpmāk sniegta juridiskā argumentācija par Apstrīdētās normas Nr. 3 neatbilstību Satversmes 92. pantam. 

Attaisnojot pamattiesību ierobežojumu un pamatojot tā tiesiskumu un satversmību, doktrināri izstrādāta metodoloģija paredz visupirms noskaidrot, kāds ir attiecīgās aizskartās pamattiesības tvērums. [566] Pieteikuma xx. sadaļā atklāts Satversmes 92. pantā nostiprināto tiesību uz taisnīgu tiesu garantiju saturs, kas konkretizēts atbilstoši tiem apstākļiem, kuros konstatējama [pers. A] piemītošo un ar Apstrīdētajām normām aizskarto pamattiesību būtība. 

Apsverot nepieciešamību sekmēt procesuālo ekonomiju Satversmes tiesas procesa ietvaros, kā arī ievērojot Apstrīdēto normu savstarpējā kopsakara ciešākās saiknes koncepciju, kuras esības pamatojums caurvij šī Pieteikuma saturu un būtību, [pers. A] pārstāvība uzskata par nepieciešamu norādīt, ka turpmāk izklāstītie Apstrīdētās normas Nr. 3 satversmības defekti vērtējami to tiesību uz taisnīgu tiesu garantiju gaismā, kas atklāts šajā Pieteikumā jau iepriekš. Tādējādi, vēlreiz neatkārtojot Satversmes 92. pantā nostiprināto tiesību – tiesību uz taisnīgu tiesu – satura konkretizācijas apsvērumus, turpmāk tiks izvērtēts tas, vai Apstrīdētajā normā Nr. 3 paredzētais tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojums ir pieņemts ar likumu. [567]

[ 9.1 ] Pamattiesību ierobežojuma noteikšana ar likumu – Apstrīdētā norma Nr. 3

Likumdevēja uzdevums, izvēloties ierobežot personai piemītošās pamattiesības, ir skaidri atklāt attiecīgo ierobežojumu mērķi un nepieciešamību, pierādot, ka patiešām pastāv noteikti apstākļi, pie kuriem pamattiesību ierobežošana ir nepieciešama. [568] Tas, vai likumdevējs šo pienākumu ir izpildījis, noskaidrojams, izvērtējot tiesību normas pieņemšanas apstākļus un apsvērumus, kas tika pausti likumdošanas procesa gaitā, vērtējot attiecīgo ierobežojumu atbilstību demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskajai sistēmai kopumā un Satversmē nostiprinātajām pamattiesībām. 

[ 9.1.1 ] Izvērtējums, vai ir ievērota normatīvajos aktos noteiktā kārtība likuma pieņemšanai          

Satversmes 90. pantā ietverti tiesību normu kvalitātes kritēriji, atbilstoši kuriem ikvienai tiesību normai jābūt pieejamai, kā arī pietiekami skaidrai un paredzamai. [569] Tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā esamības priekšnoteikums. [570]

2019. gada 15. maijā Saeimas Prezidijam tika iesniegts Saeimas Juridiskās komisijas izstrādātais likumprojekts Nr. 315/Lp13 «Grozījumi Kriminālprocesa likumā», [571] kurā tobrīd nebija veikt grozījumus Kriminālprocesa likuma 126. pantā.

2019. gada 23. maijā likumprojekts Nr. 315/Lp13 «Grozījumi Kriminālprocesa likumā» tika izskatīts 1. lasījumā.

Priekšlikumos uz 2. lasījumu likumprojektu Nr. 315/Lp13 «Grozījumi Kriminālprocesa likumā» tika rosināts papildināt ar Kriminālprocesa likuma 126. panta trešo prim daļu šādā redakcijā:

«Ja persona noteiktā termiņā nesniedz ticamas ziņas par mantas izcelsmes likumību, šai personai tiek liegta iespēja saņemt atlīdzību par kaitējumu, kas tai nodarīts saistībā ar kriminālprocesā noteiktajiem ierobežojumiem rīkoties ar šo mantu.» [572]

2019. gada 8. jūlijā likumprojekts Nr. 315/Lp13 «Grozījumi Kriminālprocesa likumā» tika izskatīts 2. lasījumā. Balsojumā «par» piedalījās 79 Saeimas deputāti, balsojumu «pret» vai «atturas» nebija. [573] Norādāms, ka deputātiem nebija iebildumu vai priekšlikumu par likumprojektu Nr. 315/Lp13. 

2019. gada 21. novembrī likumprojekts Nr. 315/Lp13 «Grozījumi Kriminālprocesa likumā» tika apstiprināts 3. lasījumā, pieņemot likumu Grozījumi Kriminālprocesa likumā». Balsojumā «par» piedalījās 63 Saeimas deputāti, balsojumā «pret» piedalījās 24 deputāti, balsojumā «atturas» dalībnieku nebija. Par likumprojektu Nr. 315/Lp13 debates nenotika. [574] 

Tādējādi 2019. gada 21. novembrī likumdevējs pieņēma Apstrīdēto normu Nr. 3 šādā redakcijā:

«(3) Ja persona noteiktā termiņā nesniedz ticamas ziņas par mantas izcelsmes likumību, šai personai tiek liegta iespēja saņemt atlīdzību par kaitējumu, kas tai nodarīts saistībā ar kriminālprocesā noteiktajiem ierobežojumiem rīkoties ar šo mantu.»

Atzīstams, ka, izvērtējot Apstrīdētās normas Nr. 3 pieņemšanas procesa formālo atbilstību Satversmes un Saeimas kārtības ruļļa prasībām, ir konstatējama atbilstība normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai likuma pieņemšanai. 

[ 9.1.2 ] Izvērtējums, vai likums ticis izsludināts un bijis pieejams       

2019. gada 10. decembrī Valsts prezidents Egils Levits izsludināja likumu «Grozījumi Kriminālprocesa likumā». [575] Oficiālajā izdevumā «Latvijas Vēstnesis» Nr. 248A likums «Grozījumi Kriminālprocesa likumā» izsludināts 2019. gada 10. decembrī. [576] Atzīstams, ka, izvērtējot Apstrīdētās normas Nr. 3 pieņemšanas procesa formālo atbilstību Satversmes un Saeimas kārtības ruļļa prasībām, ir konstatējams, ka Apstrīdētā norma Nr. 3 bijusi izsludināta un publicēta, un darīta pieejama.

[ 9.1.3 ] Izvērtējums, vai Apstrīdētā norma Nr. 3 ir pietiekami skaidra 

Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā jēdziens «likums» tiek tulkots plašāk, proti, šī jēdziena saturā ietilpinot ne tikai «likuma» formālo, bet arī materiālo izpratni, kas galvenokārt raksturo «likuma» kvalitāti. [577] Kā [pers. A] pārstāvība, analizējot Apstrīdēto normu Nr. 3, ir secinājusi, konkrētajos apstākļos nepastāv strīds par Apstrīdētās tiesību normas pieejamību, tas ir, tā tikusi publicēta un darīta zināma atbilstošā likumdevējam noteiktā kārtībā. [578]

Tādējādi, ievērojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā attīstīto metodoloģiju, uzmanība pievēršama kritērijam «paredzamība», vērtējot Apstrīdēto normu Nr. 3. [579] Atklājot šī kritērija saturu, doktrīnā uzsvērts, ka «paredzamība» nosaka, ka tiesību 

«[..] normas formai un saturam ir jābūt tādiem, lai privātpersona spētu saprātīgi paredzēt, nepieciešamības gadījumā prasot lietpratēja padomu, kādas tiesiskās sekas izraisīs tāda vai citāda rīcība.» [580]

Satversmes tiesa atzinusi, ka tiesību normas skaidrība un paredzamība ir vērtējama, pamatojoties uz šīs normas interpretāciju. Proti, tiesību norma ir atzīstama par neskaidru tad, ja ar interpretācijas metožu palīdzību nav iespējams noskaidrot tās patieso jēgu. Citiem vārdiem, tikai tāds priekšraksts, kas citstarp atbilst visiem tiesību normas kvalitātes kritērijiem, var tikt atzīts par vispārsaistošu tiesību normu, proti, būt apveltīts ar juridisko spēku. [581] Norādītā atziņa vērtējama kopsakarā ar likumdevējam noteikto pienākumu īstenot likuma varas principu, kas kā tiesiskas valsts pamatprincips pieprasa paredzamu un skaidru tiesisko regulējumu. [582]

a.  No Satversmes 92. panta atvasināmie objektīvie kritēriji likumdevēja rīcības brīvības ierobežošanai, pieņemot normatīvo regulējumu procesā par noziedzīgi iegūtu mantu

Satversme neliedz likumdevējam izdarīt pastāvošajā tiesiskajā regulējumā tādus grozījumus, kuri atbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Pēc normatīvo aktu grozīšanas vienmēr izveidojas tāda situācija, ka tiesiskā regulējuma izmaiņas pašas par sevi rada gan divas personu grupas, gan arī atšķirīgu attieksmi pret tām. Tas vien, ka jaunā tiesiskā regulējuma ietvaros personu tiesības ir reglamentētas atšķirīgi salīdzinājumā ar iepriekšējo regulējumu, vēl nav vienlīdzības principa pārkāpums. Ja likumdevējs iecerējis attiecināt atšķirīgu regulējumu uz vienādos un salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām, tad tam ir arī pienākums, ņemot vērā konkrēto situāciju un apstākļus, apsvērt iecerētā tiesiskā regulējuma ietekmi uz tām personām, kurām radusies paļāvība uz noteiktu tiesību saglabāšanu vai īstenošanu. [583] Tādēļ tas, vai konkrētajā gadījumā šāda atšķirīga attieksme būtu attaisnojama, jāvērtē, pārbaudot, vai likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, ir ievērojis no Satversmes 92. panta atvasināmo tiesisko garantiju saturu un nodrošinājis to īstenošanu minimālā, personai neatņemamā līmenī.

b. Apstrīdētās normas Nr. 3 izstrādes materiālu analīze

Meklējot atbildi uz jautājumu, vai Apstrīdētā norma Nr. 3 atbilst skaidrības un paredzamības kritērijam, visupirms vērtējama likumdevēja griba, to pieņemot, tādējādi vērtējot arī to, kā un vai likumdevējs apzinājās sev noteiktās rīcības brīvības robežas. 

2019. gada 5. marta Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas sēdē [584] noritēja diskusijas par krimināltiesību normu efektivitāti noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanā. 

Šajā sēdē tika diskutēts par tobrīd apspriešanā esošās Apstrīdētās normas Nr. 3 leksisko formulējumu – tajā lietoto jēdzienu «pierādīt» un «norādīt» saturu, proti, «personai ir pienākums pierādīt mantas likumīgo izcelsmi» vai tomēr «norādīt ticamu un pārbaudāmu informāciju par mantas likumīgo izcelsmi.» [585]

13. Saeimas deputāts Juris Rancāns minētā kontekstā vaicāja – 

«[..] vai personas pierādīšanas pienākums nozīmē, ka persona iesniedz informāciju, bet procesa virzītājs to pārbaudot, izdara secinājumus par mantas likumīgo izcelsmi?». [586]

Uz šo vaicājumu Apakškomisijas sēdes dalībniece Evika Siliņa atbildēja apstiprinoši, norādot, ka tieši procesa virzītājam ir pienākums pārbaudīt saņemto informāciju par mantas likumīgo izcelsmi, proti, personai nav viss pašai jāizdara. [587]

Lai varētu pārbaudīt personas sniegto ziņu par mantas likumīgo izcelsmi patiesumu, likumdošanas procesa ietvaros tika diskutēts par nepieciešamību noteikt termiņu, kurā personai ir jāsniedz ziņas.

Ģenerālprokuratūras pārstāvis Igors Gerasimins uzsvēra –

«[..] termiņš ir nepieciešams, jo priekšlikuma ideja ir nevis ierobežot personu pierādīšanā, bet gan disciplinēt. [..] Darba grupā neviens no praktiķiem konceptuāli neiebilda pret termiņa noteikšanu, jo tas ir nepieciešams, lai novērstu situācijas, kad pirmstiesas procesa laikā persona neiesniedz nekādus dokumentus, bet izdara to iztiesāšanas stadijā, kad ir ierobežotas iespējas pārbaudīt pierādījumus». [588]

Turklāt 13. Saeimas deputāte Ļubova Švecova norādīja, ka

«[..] pierādīšanas pienākums saglabājas personai visa kriminālprocesa gaitā». [589]

2019. gada 30. aprīļa Latvijas Republikas 13. Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību apakškomisijas sēdē tika apspriesti arī grozījumi Kriminālprocesa likuma 356. pantā, kas ir korespondējoša norma Apstrīdētājai normai Nr. 2 un Nr. 3.

Diskusijas galvenokārt bija par jēdzienu «pienākums» vai «tiesības» lietojumu. Proti, ja procesa virzītājs ir izteicis pieņēmumu par mantas noziedzīgo izcelsmi vai saistību ar noziedzīgu nodarījumu, personai ir «pienākums pierādīt mantas likumīgo izcelsmi» vai «personai ir tiesības pierādīt mantas likumīgo izcelsmi». 

Diskusijas balstījās uz juridiski pamatotu viedokli, ka personai nevar iestāties nelabvēlīgas sekas par savu tiesību neizmantošanu. Tāpēc tika atbalstīts kompromisa priekšlikums – uzlikt personai par pienākumu pierādīt mantas likumīgo izcelsmi, lietojot jēdzienu «jāpierāda», proti, personai ir jāpierāda mantas likumīga izcelsme. [590]

Īpaši jāvērš vērība Indras Gratkovskas norādītajam saistībā ar jēdziena «pierādījums» lietojumu – 

«[..] KPL 127. pantā ir definēti pierādījumi, proti, tās ir likumā noteiktajā kārtībā iegūtas un procesuālā formā nostiprinātas ziņas, un tos iesniegt nevar persona, to dara procesa virzītājs» [591]. 

Neraugoties uz šo norādījumu, Juridiskā komisija bez diskusijām atbalstīja Juridiskā biroja priekšlikumus par Kriminālprocesa likuma 356. panta piektās daļas redakciju, virzot likumprojektu Saeimai uz otro lasījumu. [592]

c. Apstrīdētās normas Nr. 3 sasaiste ar Kriminālprocesa likuma 356. panta piektās daļas noregulējumu

2019. gada 21. novembrī Saeima pieņēma likumu «Grozījumi Kriminālprocesa likumā» [593], veicot grozījumus arī Kriminālprocesa likuma 356. panta piektajā daļā. Minētās normas tvērums aplūkojams kopsakarā ar Apstrīdētās normas Nr. 3 izpratni un mērķi tiesiskajā sistēmā. Pēc grozījumiem Kriminālprocesa likuma 356. panta piektā daļa noteica:

Kriminālprocesa likuma 356. panta piektā daļa (01.01.2019. redakcijā)	Kriminālprocesa likuma 356. panta piektā daļa (21.11.2019. redakcijā)
Ja procesa virzītājs ir izteicis pieņēmumu, ka manta ir noziedzīgi iegūta vai saistīta ar noziedzīgu nodarījumu, personai tiesības pierādīt mantas likumīgo izcelsmi rodas no brīža, kad tās tiesības rīkoties ar mantu tiek ierobežotas ar procesuālajām darbībām.	Ja tiek izteikts pieņēmums, ka manta ir noziedzīgi iegūta vai saistīta ar noziedzīgu nodarījumu, procesa virzītājs paziņo personai, ka šī persona 45 dienu laikā no paziņošanas brīža var iesniegt ziņas par attiecīgās mantas izcelsmes likumību, kā arī informē personu par šādu ziņu neiesniegšanas sekām.

Tādējādi Kriminālprocesa likuma 356. panta piektajā daļā tika un patlaban ir noteikts termiņš – 45 dienu laikā no paziņojuma saņemšanas par to, ka ir izteikts pieņēmums, ka manta ir noziedzīgi iegūta vai saistīta ar noziedzīgu nodarījumu, personai ir pienākums iesniegt ziņas par attiecīgās mantas izcelsmes likumību. [594]

Kā uzsvēris tiesībsargs, Kriminālprocesa likuma 356. panta piektajā daļā ir nostiprināts uzklausīšanas princips, proti, tajā noteikts procesa virzītāja pienākums informēt personu par tiesībām 45 dienu laikā iesniegt ziņas par attiecīgās mantas izcelsmes likumību, kā arī informēt personu par šādu ziņu neiesniegšanas sekām. [595]

Vērtējot Apstrīdētās normas Nr. 3 saturu, norādāms, ka normas pirmajā teikumā personai ar to ir noteikts

                  «pienākums pierādīt attiecīgās mantas izcelsmes likumību». [pārstāvības izcēlums]

Turpretim Apstrīdētās normas Nr. 3 otrajā teikumā lietota frāze:

                  «nesniedz ticamas ziņas par mantas izcelsmes likumību». [pārstāvības izcēlums]

Arī Kriminālprocesa likuma 356. panta piektās daļas saturs atklāj to, ka, ja kriminālprocesā ticis izteikts pieņēmums, ka manta ir noziedzīgi iegūta vai saistīta ar noziedzīgu nodarījumu, personai 45 dienu laikā no paziņošanas brīža ir tiesības

                  «iesniegt ziņas par attiecīgās mantas izcelsmes likumību». [pārstāvības izcēlums]

Tādējādi konstatējams, ka personai uzliktais pienākums ar Apstrīdēto normu Nr. 3 ir nevis «pierādīšanas pienākums» klasiskā kriminālprocesuālajā pierādīšanas teorijas izpratnē, bet gan tikai ziņu par faktiem, kas pēc pievienošanas krimināllietas materiāliem kļūst par pierādījumiem, iesniegšanas pienākums. 

Turklāt, ja, 2019. gada 21. novembrī grozot Apstrīdēto normu Nr. 3, likumdevējs izvēlējās vārdus «pienākumu pierādīt» mantas likumīgi izcelsmi, tad tiesību doktrīnā minētais pienākums tomēr skaidrots vienīgi kā «ticamu ziņu iesniegšana», jo tāds risinājums atbilstu

«[..] nostājai, ka vispārīgais pierādīšanas pienākums gulstas uz procesa virzītāju un apsūdzības uzturētāju un izrietoši tieši viņiem ir jāpierāda attiecīgais apstāklis atbilstoši likumā noteiktajam pierādīšanas standartam.» [596]

Būtiski norādīt, ka Apstrīdēto normu Nr. 3 likumdevējs ir iecerējis tā, ka tās regulējums piemērojams vienīgi Krimināllikuma 70.¹¹ panta otrās un trešās daļas piemērošanas gadījumā. [597]

Apkopojot nule minētos apsvērumus, ir konstatējams, ka Apstrīdētā norma Nr. 3 nav vērtējama kā pietiekami skaidra un paredzama. Proti, Apstrīdētās normas Nr. 3 redakcija paredz pienākumu «pierādīt», tādējādi pierādīšanas nastu pārnesot uz personu, kas nonākusi attiecīgās normas tvērumā, turpretim Apstrīdētās normas Nr. 3 otrajā teikumā lietota frāze un korespondējošās Kriminālprocesa likuma 356. panta piektās daļas saturs apliecina, ka likumdevējs tomēr var par pietiekamu atzīt arī ziņu sniegšanu par mantas izcelsmes likumību, nevis prasību šo apstākli tūlītēji pierādīt. Neraugoties uz to, ir konstatējams, ka Apstrīdētā norma Nr. 3 nesniedz atbildi uz jautājumu, kāda rakstura uzdevums personai ar to tiek noteikts – «pierādīt mantas izcelsmes likumību» vai «sniegt ticamas ziņas par mantas izcelsmes likumību». Gan no leksiskā, gan saturiskā viedokļa abi iespējamie situācijas risinājumi ievērojami atšķiras, līdz ar to atzīstams, ka persona, konkrēti – [pers. A] –, nevar paļauties uz konsekvenci Apstrīdētās normas Nr. 3 saturā un piemērošanā, ja likumdevējs nav ievērojis terminoloģisku konsekvenci ne tikai vienas normas saturā, bet arī tai korespondējošā, turklāt vienā laika periodā pieņemtā tiesību normā.

Tiesību zinātnieki ir uzsvēruši, ka

«[l]abas likumdošanas principa ievērošana sekmē to, ka cilvēki izprot valsts darbības procesu un līdz ar to tiek sekmēta personu uzticēšanās valstij un tiesībām» [598]

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā judikatūrā viennozīmīgi atzinusi, ka jebkurai Eiropas Cilvēktiesību konvencijā paredzēto tiesību ierobežojošai tiesību normai ir jābūt pietiekami precīzai, lai nodrošinātu indivīdam iespēju, ja nepieciešams, izmantojot juridisko palīdzību, konkrētajos apstākļos saprātīgā līmenī saprast un paredzēt savas darbības iespējamās sekas.» [599]

Rietumu tiesību loka valstīs, kam bez kādām šaubām ir piederīga arī Latvija, sastopamā izpratne par likumības principu, vērtējot tiesību normas saturisko skaidrību, pieprasa to, ka

«[..] likumam pietiekami skaidri jānosaka kompetentām institūcijām doto pilnvaru apjoms un to īstenošanas veids, ņemot vērā noteiktā līdzekļa leģitīmo mērķi, lai sniegtu indivīdam adekvātu aizsardzību pret patvaļīgu iejaukšanos.» [600] [pārstāvības izcēlumi]

Tādējādi minētie secinājumi saskan ar tiesību zinātnē pausto uzskatu, ka

«[p]ierādīšanas pienākuma attiecībā uz mantas izcelsmes likumību KPL iekļautā reglamentācija šobrīd nav uzskatāma par skaidru un saprotamu, un būtu pilnveidojama, paredzot konkrētus, skaidri saprotamus priekšnoteikumus attiecībā uz šī pienākuma rašanās brīdi un apjomu.» [601]

Attiecinot šo apsvērumu būtību uz Apstrīdētās normas Nr. 3 skaidrības un paredzamības kritērijiem, ir atzīstams, ka likumdevējs nav pietiekami skaidri noteicis pilnvaru apjomu kriminālprocesu veicošajām amatpersonām attiecībā uz to, kā praksē apgrieztais pierādīšanas pienākums īstenojams. 

Būtiski ir atminēties arī Apstrīdētās normas Nr. 2 juridiskajā analīzē atzīto, ka ikkatrā gadījumā, kad pierādīšanas pienākumu likumdevējs izvēlējies uzlikt personai, uz personu ir attiecināms zemāks pierādīšanas standarts par tai pierādāmajiem faktiem. Šo doktrīnā nostiprināto viedokli likumdevējs nav sekmīgi ieviesis Apstrīdētās normas Nr. 3 saturā, tādā kārtā nenosakot pietiekami skaidras procesuālo pilnvaru robežas, kas attiecinātas uz procesa virzītājiem.

[ 9.1.4 ] Pamattiesību ierobežošanas leģitīmais mērķis  

Substantīvā demokrātija mūsdienās pieprasa ne tikai vairākuma varu, bet arī vērtību varu, kuras pastāvēšana īstenojama, nodrošinot konstitucionālo pamatprincipu un vērtību praktisku un efektīvu īstenošanu veidā, kas caurauž visu demokrātiskas tiesiskas valsts tiesību sistēmu. [602]Ievērojot šo tēzi, konstatējams, ka arī tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežošana atsevišķos apstākļos ir pieļaujama. 

Pieņemot Apstrīdēto normu Nr. 3, likumdevēja izraudzītas leģitīmais mērķis bija demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība. Demokrātiskas valsts funkcionālās pārvaldības pamatā ir likumdevēja noteiktā procesuālā kārtība demokrātiskā valstī risināmo jautājumu izlemšanai. Kriminālprocess ir uzskatāms par vienu no tādām procesuālajām kārtībām, kurā noris demokrātiski leģitimēta efektīva Krimināllikuma normu piemērošana un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējuma panākšana, tomēr ievērojot, ka tā nedrīkst neattaisnoti iejaukties personas dzīvē. Ar procesuālo jautājumu reglamentāciju cieši saistīts ir no demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzības leģitīmā mērķa atvasinātais procesuālās ekonomijas un tiesvedības efektivitātes princips. Tādējādi konstatējams, ka likumdevējs par primāro leģitīmo mērķi, pieņemot Apstrīdēto normu Nr. 3, ir izraudzījies kriminālprocesa efektivitāti un procesuālo ekonomiju, kas panākams, vienkāršojot vai tiesiskos ietvaros efektivizējot kriminālprocesā pierādāmo apstākļu noskaidrošanu.

Turklāt, pieņemot Apstrīdēto normu Nr. 3 un ar tās būtību ierobežojot personas tiesības uz taisnīgu tiesu, likumdevēja izraudzītas leģitīmais mērķis varēja būt arī sabiedrības drošības aizsardzība. Tā demokrātiskā valstī nozīmē cilvēka dzīvības, brīvības, veselības, goda un īpašuma aizsardzību. [603]

Norādāms, ka šī leģitīmā mērķa aizsardzība attaisnojama tiktāl, ciktāl tā neaizskar citas personas tiesības uz īpašumu un ciktāl šāda taisnīguma atjaunošana notiek taisnīgā tiesas procesā. Citiem vārdiem, šī leģitīmā mērķa aizsardzība ir saprotama kā nepieciešamība aizsargāt to personu aizskartās tiesības uz īpašumu, kam aizskārums radies mantiska rakstura noziedzīga nodarījuma izdarīšanas rezultātā, tādējādi novēršot netaisnību, kas šai personai nodarīta. 

Tādējādi secināms, ka īpašuma aizsardzība, kas ietverama sabiedrības drošības aizsardzības mērķa tvērumā, attiecas uz ikvienu personu, kura apgalvojusi, ka tai piederošai mantai ir likumīga izcelsme. Savukārt norāde par to, ka īpašuma tiesības ierobežojamas vienīgi taisnīgā tiesas procesā, nozīmē, ka šī leģitīmā mērķa sasniegšana hipotētiski iespējama, nodrošinot minimālās procesuālās garantijas. Turpmāk sniegtā Apstrīdētās normas Nr. 3 juridiskā analīze atbilstoši samērīguma principam atklāj to, kāpēc Apstrīdētā norma Nr. 3 nenodrošina leģitīmā mērķa sasniegšanai nepieciešamās procesuālās garantijas. 

[ 9.1.5 ] Pamattiesību ierobežojuma samērīguma izvērtējums  

Atgādināms, ka, konstatējot leģitīmo mērķi pamattiesību ierobežojumam, nepieciešams izvērtēt šā ierobežojuma atbilstību samērīguma principam un tādējādi noskaidrot: 

«[..] pirmkārt, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, t.i., vai ar apstrīdēto normu var sasniegt ierobežojuma leģitīmo mērķi;

otrkārt, vai šāda rīcība ir nepieciešama, t.i., vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

treškārt, vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, t.i., vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.» [604]

Neatbilstība kaut vienam no šiem kritērijiem nozīmē attiecīgā pamattiesību ierobežojuma neatbilstību samērīguma principam un – secīgi – tā prettiesiskumu.

a. Izvērtējums, vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai un vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo mērķi     

Likumdevējs ir konstatējis, ka Apstrīdētajā normā Nr. 3 personai noteiktā prasība «pierādīt mantas izcelsmes likumību» ir samērīga un piemērota sabiedrības drošības interešu aizsardzībai, jo, ja

«[..] mantas izcelsme ir likumīga, tās īpašniekam nevajadzētu būt grūtībām to pierādīt (piemēram, pieprasot informāciju no Valsts ieņēmumu dienesta par ienākumiem, iesniedzot citus dokumentus, kas apliecina mantas izcelsmi).» [605]

Citiem vārdiem sakot, ja personas rīcībā esošā manta tai nepieder, tad personai būt neiespējami vai ievērojami apgrūtināta iespēja šīs mantas likumīgo izcelsmi racionāli un saprātīgi pierādīt. Tādā kārtā konstatējams, ka Apstrīdētā norma Nr. 3 un tajā ietvertais pienākums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai vienīgi tiktāl, ciktāl persona, kura apgalvo, ka manta tai it kā piederot, patiesībā šo mantu tieši vai netieši ieguvusi noziedzīga nodarījuma rezultātā. 

Tomēr tāds secinājums būtu ne vien aplams, bet nekādā veidā neatbilstu Apstrīdētās normas Nr. 3 saturam un jēgai, jo radītu pamatu pieņēmumam – kolīdz persona nav spējīga (nevērtējot iemeslus) pierādīt mantas likumīgo izcelsmi, iestājas Apstrīdētajā normā Nr. 1 minētās tiesiskās sekas, proti, mantas noziedzīguma prezumēšana. Tāda situācija ir juridisks absurds, kas neatbilst pat elementārākajām tiesiskuma un taisnīguma prasībām, tādējādi secināms, ka likumdevēja izraudzītais līdzeklis, nosakot apgrieztu pierādīšanas pienākumu, nav piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai tajos gadījumos, ja personai likumā neietvertu un neparedzamu apsvērumu dēļ ir konstatējamas grūtības mantas likumīgo izcelsmi pierādīt. 

Norādāms, ka likumdevēja pienākums, pieņemot procesuālo noregulējumu, 

«[..] rūpēties par to, lai tiesību normas tiktu formulētas tik nepārprotami, ka tās varētu interpretēt pareizi.» [606]

Šis pienākums cita starpā attiecas arī uz to, kāda rakstura kriminālprocesuālās garantijas likumdevējs izraugās tā vai cita procesuālās institūta īstenošanai praksē. 

Ratio legis «apgrieztā» pierādīšanas pienākuma ieviešanai balstās praktiskā vajadzībā atvieglot procesa virzītāja pierādīšanas nastu, proti, praksē ir gandrīz neiespējami pierādīt īpašuma noziedzīgo izcelsmi. Taču demokrātiskā tiesiskā valstī procesa virzītāja nespēja pierādīt kādu noziedzīgu nodarījumu vai mantas noziedzīgo izcelsmi nav pamats uzskatīt, ka tas ļauj personai atņemt tiesiskos aizsardzības līdzekļus un minimālās tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas. Likumdevēja uzdevums ir vairīties no tāda Satversmei neatbilstoša regulējuma pieņemšanas, kas «upurē» personas tiesības tikai tāpēc, ka procesa virzītājs, uz kuru gulstas primārā pierādīšanas nasta, sastopas ar praktiskām grūtībām šo jautājumu pierādīt. [607] 

b. Izvērtējums, vai tāda rīcība ir nepieciešama jeb – vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar tiesības mazāk ierobežojošiem un saudzējošākiem līdzekļiem

Kriminālprocess pamatā notiek sabiedrības interešu nodrošināšanas nolūkā, tomēr nevar aizmirst, ka tajā tiek skartas arī indivīdu intereses, turklāt – publiskās intereses noziedzīgu nodarījumu atklāšanā un vainīgā nosodījumā nevar tikt uztvertas kā absolūtas. [608] Tas nozīmē, ka sabiedrības drošības aizsardzībai likumdevējs izraudzījies noteikt tādu kriminālprocesuālo regulējumu, kas paredz apvērstu pierādīšanas pienākumu, to uzliekot personas pleciem. 

Eiropas Savienības līmenī, tādējādi uzsverot, ka atbilstoši Eiropas konsensa konceptam tā ir saistoša arī Latvijai un tās likumdevējam, ir atzītas trīs situācijas, kurās vainas pierādīšanas pienākums nepiekrīt vienīgi apsūdzības uzturētājam:

«[..] a) pastāvot atbildībai neatkarīgi no vainas, 

b) noziedzīgu nodarījumu gadījumos, kur pierādīšana ir pretējās puses pienākums, un 

c) kad ir izdots konfiskācijas rīkojums.» [609]

Konstatējot gadījumu – «a) pastāvot atbildībai neatkarīgi no vainas» –, apsūdzības uzturētājam ir jāsniedz pierādījumi par to, ka apsūdzētais ir veicis faktisku darbību, kurai ir nodarījuma pazīmes (actus reus), bet nav jāpierāda, ka viņš to veicis ar iepriekšēju nodomu vai lai panāktu attiecīgo iznākumu. Šādi nodarījumi atbilst Cilvēktiesību konvencijai, neraugoties uz to, ka valstij nav jāpierāda, ka apsūdzētajam bija «vainas nodoms» (mens rea). [610]

Konstatējot gadījumu – «b) noziedzīgu nodarījumu gadījumos, kur pierādīšana ir pretējās puses pienākums» –, apsūdzības uzturētājam jāpierāda, ka apsūdzētais ir darbojies noteiktā veidā, un apsūdzētajam ir jāpierāda, ka viņa darbībām ir nevainīgs izskaidrojums. Tas ir 

                  «[..] pieļaujams attiecībā uz «mazāk smagiem» nodarījumiem.» [611]

Konstatējot gadījumu – «c) kad ir izdots konfiskācijas rīkojums» –, tiek uzsvērts, ka apvērsts jeb apgriezts 

«[..] pierādīšanas pienākums var būt arī gadījumos, kad atgūstami līdzekļi no apsūdzētā vai trešās puses, ja pieņem, ka līdzekļi ir ieguvums no nozieguma un līdzekļu īpašniekam tas ir jāatspēko, vai arī tad, ja ir samazinātas pierādīšanas prasības tā, ka parasto pierādījumu pārbaudi aizstāj ticamības apsvērums. Līdzekļu atgūšanai ir jābūt pamatotai un samērīgai; ir jābūt iespējai to apstrīdēt tiesā. Skaidrs, ka tas attiecas arī uz līdzekļu atgūšanu citā valstī. Labticīgo (bona fide) trešo pušu prasības jāuztver nopietni tajos gadījumos, kad viņu tiesības uz īpašumu ir apdraudētas, un dalībvalstīm ir jānodrošina, lai tām būtu šo tiesību aizsardzības mehānisms.» [612] [pārstāvības izcēlums]

Citētais apsvērums nepārprotami norāda, ka personai piederošās mantas izcelsmi var uzlikt tai par pienākumu pierādīt vienīgi atbilstošos procesuālā noregulējuma jeb pietiekamu garantiju apstākļos. Citiem vārdiem sakot, nav pietiekami uzskatīt, ka kriminālprocesā iesaistītai personai, kā uzsvērts Apstrīdētajā normā Nr. 3, tūlītēji rodas pienākums pierādīt mantas likumīgo izcelsmi, nepastāvot pat nekādam iepriekšējo pierādījumu vai apgalvojumu kopumam, kas liecinātu par mantas noziedzīgo izcelsmi.

Tādējādi, vērtējot Apstrīdēto normu Nr. 3, atzīstams, ka likumdevējs nav definējis skaidri noteiktas robežas pierādīšanas pienākuma pārnešanai. Kā atzīts tiesību zinātnē, 

«[..] ja šāds «pārnesums» tiek īstenots ikvienā situācijā, tas var vainagoties ar nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu.» [613] 

Paskaidrojot minēto apgalvojumu, izmantojams tiesību doktrīnā sniegtais piemērs par personu, kas tikusi atzīta par aizdomās turēto zādzības izdarīšanā. Proti, 

«[t]verot K[riminālprocesa likuma] 126.panta trešajā prim daļā paredzēto pienākumu pārāk plaši, varētu atzīt, ka līdz ar to viņai jāpierāda, ka konkrēto mantu nav zagusi un, ja viņa to nedara, tad pieņemams, ka zādzība notikusi. Tomēr tā būtu kļūdaina, nevainīguma prezumpcijai pretēja, pieeja. Līdz ar to joprojām saskatu pamatu viedoklim, ka pierādīšanas pienākuma pārnešana nav attiecināma uz jautājuma lemšanu par personas vainīgumu vai nevainīgumu konkrēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, bet gan var tikt izmantota tikai attiecībā uz t.s. prezumētās noziedzīgi iegūtās mantas institūtu» [614] [pārstāvības izcēlums].

Tiesību literatūrā uzsvērts, ka tajos gadījumos, kad pierādīšanas nasta attiecībā uz kādu atsevišķu un konkrētu lietas apstākli (faktu) tiktu pārnesta uz apsūdzēto, pierādīšanas standarts ir «iespējamības pārsvars», jo faktiski aizstāvībai ir tikai jāizraisa strīda izlēmēja saprātīgas šaubas, kas pats par sevi rada situāciju, kurā šo šaubu novēršana atkal gulsies uz apsūdzētāju. [615] Šāda pierādīšanas standarta esamība kriminālprocesā ir cieši saistīta ar pušu sacīksti kā procesuālo principu, kas nozīmē to, ka

«[..] 1) tās [sacīkstes – pārstāvības piezīme] dalībnieki ir vienādās pozīcijās; 2) uzvar tas, kurš bijis pārāks par pārējiem.» [616]

Pamatoti uzsvērts, ka kriminālprocesā pušu sacīkste ir saprotama atšķirīgi, jo procesuālo noteikumu dēļ kriminālprocesa dalībnieki neatrodas vienlīdzīgās izejas pozīcijās, tomēr gala rezultāts ir atkarīgs no tā,

«[..] vai puse, kurai ir pieradīšanas pienākums, izpildīs šo pienākumu atbilstoši noteiktā standarta prasībām.» [617]

Lai konstatētu, ka process noritējis taisnīgi, ievērojot pušu līdztiesību, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir vērsusi

«[..] uzmanību pat uz apsūdzētā tiesībām pirmstiesas kriminālprocesā un izmeklēšanas raksturu. Proti, ja izmeklēšana nav kā sacīkstes process, tādā gadījumā ir būtiski tiesas procesā nodrošināt līdzsvaru arī apsūdzētā tiesībās uz pierādījumu iegūšanu, to iesniegšanu, kā arī apsūdzības pierādījumu atspēkošanu.» [618]

Pušu līdztiesības princips taisnīga procesa un kriminālprocesa mērķa sasniegšanas nolūkā uzliek par pienākumu nodrošināt, ka viena no procesā iesaistītajām pusēm netiek nostādīta nevienlīdzīgā stāvoklī iepretim otrai pusei. Citiem vārdiem, arī kriminālprocesā iesaistītajai personai taisnīgā procesā tiek garantēts noteikts un arī neatņemams procesuālo tiesību minimums, tostarp tiesības iegūt un tiesai iesniegt dažādus pierādījumus, kā arī apstrīdēt apsūdzības pierādījumus un iebilst pret to ticamību. 

Ja šīs tiesības atbilstoši šī brīža tiesībpolitiskajam virzienam tiek attiecīgā veidā pakārtotas stingriem to īstenošanas nosacījumiem, taisnīgas tiesas un pušu līdztiesības principa garantēšana objektīvi pieprasa tās personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, šo tiesību minimumu līdzsvaroti ar izmeklēšanas interesēm nodrošināt jau pirmstiesas kriminālprocesā. 

Minētie apsvērumi kopsakarā ar apstākli, ka Apstrīdētā norma Nr. 3 nenosaka skaidrus un nepārprotamus kritērijus, kas izvirzāmi, lai personai iestātos jelkāds pienākums pierādīt tai piederošās mantas likumīgo izcelsmi, nozīmē to, ka likumdevējs nav izraudzījies iedarbīgāku līdzekli, kas ļautu pieprasīt personai skaidrot to, kā izcēlusies tai piederošā manta. Lai gan likumdevējam ir plaša rīcības brīvība lemt par procesuālajos likumos noteikto lietu izskatīšanas kārtību, vērā ņemama ir tiesībsarga norāde, ka

«[..] likumdevējam, pieņemot grozījumus normatīvajos aktos, nepieciešams ņemt vērā tiesību sistēmu kopumā.» [619]

Apstrīdētā norma Nr. 3 hipotētiski būtu vērtējama kā procesa efektivitāti veicinošs un procesuāls instruments, kas vērsts uz sabiedrības drošības aizsardzību, ja tā noteiktu precīzākus un skaidrākus kritērijus attiecībā uz prima facie jeb sākotnējo informācijas apjomu, kas personai būtu jāzina, lai tā spētu efektīvi paust un aizstāvēt savu pozīciju, ka tai piederošā manta ir likumīgas izcelsmes. 

Tādējādi konstatējums, ka likumdevējs nav izraudzījies efektīvāko līdzekli hipotētiskā leģitīmā mērķa sasniegšanai, ir pamats pievērsties tiesību uz taisnīgu tiesu elementam – sacīkstes principam, ciktāl tas paredz personai tiesības iepazīties ar otras puses argumentācijas pamatā esošajiem pierādījumiem. 

Par minēto apstākli norādīts arī tiesību avotos, uzsverot, ka tiesas procesa efektivitāti līdzsvaroti veicinātu izmeklēšanas noslēpuma procesuālā noregulējuma daba, kas sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu pēc savas būtības nav savienojama ar kriminālprocesa mērķi. [620] Citiem vārdiem, likumdevējam, izraugoties personas tiesību ierobežošanu, nenosakot procesuālo garantiju – tiesības zināt, kāpēc par tai piederošo mantu izteikts apgalvojums par tās noziedzīgo izcelsmi –, nav izvēlēts samērīgs un tiesības mazāk ierobežojošs līdzeklis. Par šo likumdevēja rīcību liecina apstāklis, ka alternatīvu līdzekļu izvēli vai apsvērumus par tādu esību likumdevējs nav ietvēris normatīvā akta izstrādes procesa materiālos. 

Lai gan normatīvā akta anotācijas trūkumi nenozīmē tūlītēju vai automātisku attiecīgā tiesību akta neatbilstību Satversmei, ir atgādināms, ka demokrātiskā tiesiskā valstī anotācijas nepieciešamība ir konstitucionāla tradīcija jeb paraža, kuras esība nostiprina pieņēmumu: likumdošanas iniciatīvas autors un secīgi arī Saeima ir izsvērusi normā ietverto pamattiesību ierobežojumu, analizējusi un prognozējusi piemērojamās normas pieņemšanas sekas. [621]

Satversmes tiesas judikatūrā ir atzīts, ka likumprojekta

«[..] anotācija ir viens no avotiem, kas sniedz informāciju par tiesību akta nepieciešamību, piemērošanu un ietekmi uz dažādām jomām. Tai ir informatīva nozīme – tā iepazīstina ar likumprojekta iesniedzēja motivāciju. Anotācijā ietvertais pamatojums ļauj sabiedrībai gūt priekšstatu par tiem apsvērumiem, kas bijuši par pamatu tiesību normas pieņemšanai, un sekmē tādas pārliecības veidošanos sabiedrībā, ka tiesību normu pieņemšanas gaitā nepieciešamība ierobežot Satversmē garantētās pamattiesības ir rūpīgi izsvērta.» [622] [pārstāvības izcēlums]

Izvērtējot Apstrīdēto normu Nr. 2 un Nr. 3, ir secināms, ka nedz [pers. A], nedz jebkurai citai personai, uz kuru minētās normas tiek attiecinātas, anotāciju saturs nedod pamata apstiprināties šādai pārliecībai, proti, likumdevējs vispār nav izsvēris to, kā Apstrīdēto normu Nr. 2 un Nr. 3 saturs ierobežos personai piemītošās tiesības uz taisnīgu tiesu. 

Valstij jeb procesa virzītājam ir jābūt pietiekami pierādījušam konkrēta apstākļa vai fakta esību, lai no personas tiktu prasīts atspēkot šo apstākli vai faktu atbilstoši pierādīšanas standartam «iespējamības pārsvars». [623]

Vēl jo vairāk – lai vispār konstitucionāli attaisnotu apgrieztā pierādīšanas pienākuma attiecināšanu uz personu, valstij ir jāspēj pamatot šāda aspekta «neatliekamo nepieciešamību». [624] Izvērtējot Apstrīdētās normas Nr. 3 pieņemšanas un izstrādes procesa materiālus, ir konstatējams, ka likumdevējs šādu apsvērumu vispār nav uzskatījis par nepieciešamu. Tā vietā likumdevējs izraudzījies ar Apstrīdēto normu Nr. 3 atvieglot procesu veicošās amatpersonas procesuālo pienākumu nastu un likt personai pašai pierādīt to, ka tās «manta nav uzskatāma par noziedzīgi iegūtu».

Šāda pierādīšanas nasta jau pati par sevi, ievērojot likumdevēja izraudzīto formulējumu, nav atzīstama par konstitucionālu, jo faktiski personai uzliek par pienākumu pierādīt negatīvu faktu – «noziedzīgas izcelsmes neesamību». Atminoties romiešu maksimu – negativae non probantus –, top skaidrs, ka likumdevējs Apstrīdētās normas Nr. 3 leģitīmo mērķi varēja sasniegt ar citiem līdzekļiem. Piemēram, nosakot konkrētus noziedzīgus nodarījumus, kad personai var rasties šāds apgriezts pierādīšanas pienākums, vai noteikt konkrētus «ārkārtas apstākļus», [625] kas var kalpot par pamatu šādai apgrieztas pierādīšanas nastas noteikšanai, un, visbeidzot, likumdevējam no tā rīcības brīvības perspektīvas viedokļa bija pienākums precīzi noteikt tās kriminālprocesā iesaistītās personas, kuru procesuālie statusi vispār pieļauj apgrieztā pierādīšanas pienākuma konstitucionālu īstenošanu. 

Mantas atzīšana par noziedzīgi iegūtu pirmstiesas kriminālprocesa ietvaros vērtējama kā izņēmums no vispārīgā principa, kas noteikts Kriminālprocesa likuma 356. panta pirmajā daļā, proti, no principa, ka manta par noziedzīgi iegūtu var tikt atzīta ar spēkā stājušos tiesas nolēmumu vai prokurora lēmumu par kriminālprocesa pabeigšanu. [626] Citiem vārdiem – hipotētiski pastāvot ārkārtas apstākļiem, varētu rasties nepieciešamība piemērot tādas tiesību normas, kas citos gadījumos nebūtu piemērojamas, jo personas tiesību aizskārums jau ar šāda apgrieztā pierādīšanas pienākuma uzlikšanu ir vērtējams kā nesamērīgs.

Jākonstatē, ka Apstrīdētajā normā Nr. 3 noteikto leģitīmo mērķi hipotētiski ir iespējams noteikt ar personas – [pers. A] – tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Tas varētu izpausties, cita starpā, likumdevējam ievērojot sev noteiktās rīcības brīvības robežas un nosakot precīzu personu loku, kuru procesuālais statuss un tam korespondējošās procesuālās tiesības ļautu šādu pienākumu izpildīt, ievērojot minimālo tiesību uz taisnīgu tiesu garantiju slieksni. Tādējādi konstatējams, ka tas vien, ka procesa virzītājam var sagādāt procesuālas grūtības pierādīt personai piederošās mantas noziedzīgo izcelsmi, attiecīgi personai tādā kārtā nosakot apgriezto pierādīšanas pienākumu par to, ka manta nav uzskatāma par noziedzīgi iegūtu, neattaisno Apstrīdētās normas Nr. 3 antikonstitucionalitāti un acīmredzamo [pers. A] pamattiesību aizskāruma nesamērīgumu. [627]

Tādējādi atzīstams, ka ar Apstrīdēto normu Nr. 3 noteiktas tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojums nav nepieciešams, jo tas nav vienīgais saudzējošākais līdzeklis, kuru izmantojot, procesa virzītājs varētu nonākt līdz «ārpus saprātīgām šaubām» pierādītam konstatējumam par mantas izcelšanos no noziedzīga nodarījuma. Apstāklis, ka šāda pierādīšana praksē var izrādīties apgrūtināta vai procesuāli laikietilpīgāka, nav suverēna vai personas atbildības jautājums, bet gan likumdevējam risināms uzdevums. 

c. Izvērtējums, vai ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu

Samērīgums ir būtisks publiskās varas īstenota pamattiesību ierobežojuma satversmības vērtējuma elements, kura būtība pieprasa ievērot saprātīgu līdzsvaru starp personas un valsts vai sabiedrības interesēm. [628] Tas jo sevišķi rūpīgi izvērtējams krimināltiesību jomā, jo šīs tiesību nozares īpašo nozīmi konstitucionālajā un valsts tiesiskajā sistēmā raksturo tas, ka tā saistīta ar publiskās varas iejaukšanos cilvēka personiskās brīvības sfērā. [629] 

Savstarpēji līdzsvarojamas un izsveramas konkrētajos apstākļos ir sabiedrības intereses novērst to, ka apritē nonāk noziedzīgas izcelsmes manta un personām tiek paredzēta iespēja netraucēti gūt labumu no noziedzīga rakstura darbībām, un [pers. A] tiesiskā interese netraucēti īstenot sev piemītošās tiesības uz īpašumu, netopot uzskatītam par vainīgu hipotētiska, vēl «ārpus saprātīgām šaubām» nepierādīta noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, tajā skaitā pastāvot subjektīvām tiesībām un efektīvi izmantojamām garantijām savu tiesību uz īpašumu aizsardzībai. 

Dr. iur. K. Strada-Rozenberga jau savulaik uzsvēra, ka ierosinājums grozīt Kriminālprocesa likuma 126. pantu, paredzot, ka, ja persona apgalvo, ka manta nav uzskatāma par noziedzīgi iegūtu, pienākums pierādīt šīs mantas izcelsmes likumību ir šai personai, tādējādi pieņemot Apstrīdēto normu Nr. 3, ir 

                  «[..] nepārdomāts un noteikti nav atbalstāms.» [630]

Likumdevējs, turpinot īstenot politiskās likumdošanas procesu un ignorējot tiesību doktrīnā paustos apsvērumus, pieņēma Apstrīdēto normu Nr. 3, kas faktiski neietver nekādas procesuālās garantijas tam, lai personai netiktu radīts nesamērīgs slogs un netiktu īstenota nesamērīga iejaukšanās tās privātās dzīves sfērā ar pieņēmumu apgalvojuma formā, ka personai piederošajam varētu būt noziedzīga izcelsme. 

Jāuzsver, ka apgrieztās pierādīšanas nastas attiecināšana uz personu, bet jo sevišķi tādu, kas ieņem personas, pret kuru uzsākts kriminālprocess, procesuālo statusu, nav samērīgs arī tādā aspektā, ka tas ievērojami ierobežo tiesību uz taisnīgu tiesu saturu un garantijas, tajā skaitā, tiesības tikt uzskatītam par nevainīgumu un neveikt darbības sava nevainīguma pierādīšanai. Pat tad, ja ņem vērā leģitīmā mērķa būtību – novērst noziedzīgi iegūtas mantas apriti –, kas noris visas sabiedrības interesēs, uzsverams tiesību doktrīnā nostiprinātais – ar vienkāršu sabiedrības interešu nodrošināšanas nepieciešamību nevar attaisnot apgrieztās pierādīšanas pienākuma būtisko slogu, kas tiek personai uzlikts. [631] Tādējādi konstatējams, ka sabiedrības ieguvums no apgrieztā pierādīšanas pienākuma, kas noteikts Apstrīdētajā normā Nr. 3, nav lielāks par [pers. A] pamattiesību aizskārumu, kas izpaužas, liedzot tiesību uz taisnīgu tiesu pamata garantijas, turklāt attiecinot uz [pers. A] vainīguma prezumpciju, liekot viņam, būdamam personas, pret kuru uzsākts kriminālprocess, procesuālajā statusā, šo prezumpciju atspēkot.

Satversmes tiesa ir noteikusi, ka nevainīguma prezumpciju veido trīs elementi, no kuriem šajā aspektā ir jāuzsver tas, ka šī prezumpcija vērsta uz personas aizsardzību pret tās atzīšanu par vainīgu, kamēr tās vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu, turklāt personai nav jāpierāda savs nevainīgums vai jāatspēko vainīguma prezumpcija. [632]

a. Nevainīguma prezumpcijas nenodrošināšana kā rīcības brīvības pārkāpšana

Tiesību uz taisnīgu tiesu elementa – nevainīguma prezumpcijas – pārkāpumu un negarantēšanu Apstrīdētajā normā Nr. 3 apliecina likumdevēja tiesībpolitiskā kursa maiņa. Pierādīšanas nastas pārnešana per se, kā uzsvērts iepriekš, nav pretrunā ar demokrātiskas tiesiskas valsts tiesisko sistēmu, ja vien tiek ievēroti konkrēti noteikumi pierādīšanas nastas apvēršanai, tajā skaitā – nepārkāpjot tiesības uz taisnīgu tiesu un neaizskarot nevainīguma prezumpcijas kodolu. 

Būtiski, ka arī tiesību zinātnieki uzsvēruši – Apstrīdētajā normā Nr. 3 ietvertais apgrieztais pierādīšanas pienākums, kas vērtējams tikai kopsakarā ar paredzēto zemāko pierādīšanas standartu «iespējamības pārsvars», nav piemērojams attiecībā uz noziedzīga nodarījuma sastāva elementiem, jo tas pārkāptu nevainīguma prezumpciju.^[6] 

Latvijas kriminālprocesa zinātnē šī nostādne bijusi nostiprināta ievērojamu laiku, uzsverot, ka, vērtējot pārnest pierādīšanas nastu, likumdevējs

«[..] tādējādi nedrīkst pārkāpt nevainīguma prezumpciju, tātad nedrīkst izstrādāt tādus normatīvos tiesību aktus, kuri faktiski novestu pie pierādījumu nastas pārnešanas.» [634]

Likumdevējs šo norādījumu ir ignorējis, ko apliecina šāds likumprojektu anotāciju salīdzinājums:

Kriminālprocesa likuma 126. panta trīs prim daļa (22.06.2017. redakcijā), anotācija

Kriminālprocesa likuma 126. panta trīs prim daļa (21.11.2019. redakcijā), anotācija

«Tajā pašā laikā ir jāņem vērā, ka likumprojekta 4. pantā ietvertajā KPL 126. panta 3.1 daļa attiecas tikai un vienīgi uz mantas, kuru procesa virzītājs uzskata par noziedzīgi iegūtu, likumīgo izcelsmi. Vienlaikus var būt situācijas, kad mantas vērtība ir noziedzīga nodarījuma sastāva pazīme (piemēram, noziedzīgs nodarījums (kukuļdošana) izdarīts lielā apmērā). Jāatzīmē, ka nav pieļaujama situācija, ka attiecībā uz kādas noziedzīgā nodarījuma sastāva objektīvās puses pazīmes pierādīšanu tiktu izmantots zemāks pierādīšanas standarts (t.i. «iespējamības pārsvars»), uzliekot personai pierādīšanas pienākumu, tādējādi radot nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu.» [635]

«Zemāks pierādīšanas (pierādījumu) standarts attiecībā uz mantas izcelsmes (legalitātes) pierādīšanu, vērtējot noziedzīgā nodarījuma sastāva elementus (pazīmes), ir pieļaujams un leģitīms risinājums, jo attiecībā uz pārējām noziedzīgā nodarījuma sastāva elementiem (pazīmēm) vēl joprojām saglabājas KPL 124. panta piektajā daļā ietvertais pierādīšanas standarts «ārpus saprātīgām šaubām», tādējādi nepārkāpjot nevainīguma prezumpcijas principu.» [636]

Paskaidrojot apgalvojumu, ka apgrieztā pierādīšanas pienākuma attiecināšana uz [pers. A] ir aizskārusi viņam piemītošās tiesības uz taisnīgu tiesu, konkrētāk – nevainīguma prezumpciju –, apliecina turpmāk izklāstītie apsvērumi. Proti, 

«[t]iesai, izskatot lietu Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā, nav paredzētas tiesības vērtēt pierādījumus par personas vainīgumu nozieguma izdarīšanā» [637] [pārstāvības izcēlums].

Taču ziņas, kas attiecas uz personas rīcību ar mantu, par kuras noziedzīgumu tika izteikts pieņēmums, attiecas uz personas vainīgumu legalizācijas izdarīšanā. 

[pers. A] pārstāvība vērš uzmanību uz to, ka kriminālprocesu veicošajām amatpersonām organizēto semināru, konferenču un apmācību ietvaros tiek skaidrots, ka

«[g]adījumos, kad pirmstiesas izmeklēšanas laikā nav iespējams iegūt ziņas par konkrētiem predikatīviem noziedzīgiem nodarījumiem, apstāklis, ka manta, kas vērtējama kriminālprocesa ietvaros, ir noziedzīgi iegūta, pierādams ar Krimināllikuma 195. panta objektīvo pusi, proti, ar darbībām, kas veiktas ar mantu» [638]. 

Līdz ar to minētais secinājums apliecina, ka valdošā izpratne par Apstrīdēto normu Nr. 3 ir tāda, ka, nepastāvot konstatējumam par personas vainu, kas ietērpts spēkā stājušās nolēmumā, tiek akceptēta mantas konfiskācija, kas pamatota ar objektīvās puses pazīmēm. 

Vēl jo vairāk – likumdevējs, nenosakot Apstrīdētās normas Nr. 3 piemērošanas priekšnosacījumus, kas personai neradītu pārmērīgu slogu ikkatrā situācijā mēģināt pierādīt tai piederošās mantas likumīgo izcelsmi, nav pienācīgi izvērtējis un ietvēris kritērijus, kas ierobežotu nevainīguma prezumpcijas pārkāpšanu. Proti, tas būtu izdarāms tādā veidā, kas neļauj Apstrīdēto normu Nr. 3 attiecināt uz gadījumiem, kad paredzamās materiāltiesiskās sekas vērstas uz «pierādītās» noziedzīgi iegūtās mantas konfiskāciju. 

Tādējādi, ja procesā par mantu tās noziedzīgums tiek pierādīts ar ziņām par rīcību ar mantu (kā tas ir [pers. A] gadījumā), tad tiek pārkāptas tiesiskuma principa prasības, personas tiesības uz aizstāvību, nevainīguma prezumpcija un sevišķā procesa lietas izskatīšanas robežas.

Turklāt šai aspektā jāatgādina, ka primāri tiesības uz sev piederošu mantu personai nav jāpierāda, ja

«[..] vien kāds nav izteicis apgalvojumu un iesniedzis tā pierādījumus, ka šī manta šim cilvēkam nepieder. Tas attiecas arī uz iespējami noziedzīgo mantu – valstij ir jāizvirza pietiekami pamatoti argumenti, kāpēc manta būtu uzskatāma par noziedzīgi iegūtu. Tikai pēc tam seko personas tiesības runāt vai klusēt (taču ne pienākums).»^[7]

Būtiski, ka arī jau vēsturiski ticis norādīts

«[..] pierādīšanas nastas pārnešana nav attiecināma uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, kas ir kriminalizēta [..]» [640],

taču var tikt attiecināta uz

                  «[..] personas spējas nodibināšanu pierādīt līdzekļu izcelsmes likumību [..]» [641].

Par apstākli, ka, pieņemot un grozot Apstrīdētās normas Nr. 2 (skat. Pieteikuma 4. sadaļu) un Nr. 3 un ieviešot tajās apgriezto pierādīšanas nastu, likumdevējs nesamērīgi iejaucās personai piemītošajās tiesībās uz taisnīgu tiesu, aizskarot šo pamattiesību kodolu, ir norādīts arī mūsdienu juridiskajā periodikā:

«[..] jau grozījumu izstrādes procesā tika izteiktas bažas, ka pierādīšanas standarta samazināšana varētu radīt nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu. Tika vērsta uzmanība arī uz Nīderlandes regulējumu, ar kuru radīta efektīva sistēma noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas izmeklēšanai un pierādīšanai, nesamazinot pierādīšanas standartu nevienai no noziedzīgā nodarījuma pazīmēm, tomēr norādījums netika sadzirdēts, neizraisīja diskusijas un alternatīva regulējuma piedāvājumu.» [642]

Tādējādi konstatējams, ka sabiedrības interese ar par Apstrīdētajā normā Nr. 3 noteikto pamattiesību ierobežojumu nav lielāka par [pers. A] piemītošo tiesību uz iespēju netraucēti izmantot savas tiesības uz īpašumu, tostarp aizsargājot savu mantu pret jelkādu iejaukšanos taisnīgā tiesas procesā.

Sabiedrība demokrātiskā tiesiskā valstī nevar atzīt tādus apstākļus par taisnīguma virsprincipam atbilstošiem, kas personai atņem iespēju tikt uzskatītai par nevainīgu, iekams tās vaina vai tai piederošās mantas izcelsme nav pienācīgā kārtībā – atbilstoši pierādīšanas standartam «ārpus saprātīgām šaubām» – pierādīta temporāli agrākā kriminālprocesā. 

Tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpums nevainīguma prezumpcijas kodola aizskaršanas aspektā konstatējams tādējādi, ka personai, kas krimināltiesiskā izpratnē atzīstama par nevainīgu, ar pierādījumu pārsvaru jāpierāda, ka viņi nezināja par tādu apstākļu esību, kas izraisīja par noziedzīgu atzīstamu rīcību, kas savukārt tika tulkota kā pamats šai personai piederošās mantas konfiskācijai. [643]

b. Personai pieejamo un izmantojamo pierādīšanas līdzekļu nenodrošināšana kā rīcības brīvības pārkāpums

Tiesību literatūrā vērsta uzmanība uz apstākli, ka valstij jeb apsūdzībai allaž pieejami lielāki resursi (līdzekļi pierādījumu iegūšanai). [644] Šo apsvērumu likumdevējam vienmēr ir jāielāgo, nosakot jebkurus personas tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojumus, tostarp pārnesot kādu no pierādīšanas apstākļiem no valsts uz personu. 

Pušu līdzvērtīgas iespējas piedalīties lietas izskatīšanā un izlemšanai pakļauto jautājumu izvērtēšanā panākamas, nodrošinot taisnīgu līdzsvaru un adekvātu iespēju savas tiesības aizstāvēt, izmantojot Kriminālprocesa likumā paredzētos līdzekļus. Līdztiesības pamats, risinot mantiskos jautājumus, ir valsts cieņa pret personu un tās mantu, kuras likumīgās izcelsmes pamatošanai valsts tad piešķir un nodrošina pušu līdztiesību, atsakoties no tik viegli sasniedzamās absolūtās patvaļas. 

Cilvēktiesību konvencijas 6. panta trešās daļas «c» apakšpunkts paredz personas tiesības aizstāvēties, tātad arī paust savu viedokli un tikt uzklausītai taisnīgā tiesas procesā. Tas attiecas arī uz gadījumiem, kad persona, kurai ar procesa virzītāja norādījumu uzlikts Apstrīdētajā normā Nr. 3 ietvertais pienākums pierādīt mantas likumīgo izcelsmi. 

Gunārs Kūtris, sniedzot atbildi uz tiesībsarga pieprasījumu, ir atzinis, ka Kriminālprocesa likums

«[..] neparedz, ka kriminālprocesā pierādījumi būtu jāiegūst kādai citai personai, kas nav procesuālā amatpersona. Likums nevar izvirzīt obligātas prasības personas iesniegtajiem citu institūciju sagatavotajiem dokumentiem, jo persona nevar pieprasīt, piemēram, no kredītiestādes, lai tās izziņā būtu norādīti konkrēti rekvizīti. Svarīgi ievērot, ka personas savus pierādījumus visbiežāk neiegūst kriminālprocesa vajadzībām, bet tie personas rīcībā atrodas citu tiesisku attiecibu rezultātā un var būt iegūti pat pirms daudziem gadiem. Personas lietotajiem pierādījumiem jāatbilst civiltiesiskajiem standartiem jeb ikdienas sadzīvē izmantojamām prasībām. [..] personas rīcībā esošie dokumenti kļūst par pierādījumiem kriminālprocesā un tos var izmantot pierādīšanā tikai pēc to iesniegšanas procesa virzītājam.» [645]

Turklāt skaidrs ir tas, ka procesuāla pienākuma izpilde nedrīkst personai radīt papildu izdevumus, jo, ja

«[..] pierādījumu iesniegšana tiek apgrūtināta ar prasību tos iztulkot, kas prasa gan laiku, gan līdzekļus, personas tiesības tiek nepamatoti ierobežotas. Tiesību aizsardzība tiek padarīta atkarīga no procesuālā termiņa un personas finanšu līdzekļiem. [..] KPL neparedz valsts amatpersonas tiesības prasīt personai iesniegt pierādījumus tikai valsts valodā vai ar apstiprinātu tulkojumu. Tas būtu pretrunā ar tiesībām uz taisnīgu tiesu un kriminālprocesa pamatprincipiem.» [646]

Papildus tam tiesībsargs ir uzsvēris, ka

«[p]rocesa virzītāja pieprasījums [iesniegt īpašuma izcelsmes tiesiskumu apliecinošu dokumentu] ir kvalificējams kā izmeklēšanas darbība KPL 10. nodaļas «Izmeklēšanas darbības» 190. panta izpratnē. Šādā kārtībā – pēc procesa virzītāja pieprasījuma aizskartā mantas īpašnieka iesniegtie dokumenti ir uzskatāmi kā izmeklēšanas darbību laikā iegūti dokumenti – pierādījumi. Šādu dokumentu tulkošana (ja tie nav valsts valodā) ir jāveic procesa virzītājam. Personai, kurai uzlikts pienākums iesniegt dokumentu tulkojumu, tas viennozīmīgi būs saistīts ar finansiāliem izdevumiem, kas var radīt šai personai papildus grūtības, vai pat neiespējami izpildīt šādu procesa virzītāja prasību. Attiecīgi [..] no K[riminālprocesa likuma] neizriet, ka procesā iesaistītajai personai būtu pienākums iesniegt procesa virzītājam dokumentus vienīgi valsts valodā.» [647]

Turklāt minētā kontekstā ir norādāms, 

«[..] ja valsts amatpersona ir izteikusi pieņēmumu, ka kādas personas manta ir noziedzīgi iegūta, bet šai personai ir pierādījumi par mantas legālo izcelsmi, tad šai personai savu tiesību aizstāvēšanai noteikti nedrīkst rasties papildu izdevumi.» [648]

Citiem vārdiem sakot, 

«[v]alsts uzliktais pienākums ir personai nevis tikai norādīt uz līdzekļu izcelsmes tiesiskumu pierādošiem faktiem, bet pierādīt valstij līdzekļu izcelsmes legalitāti. Līdz ar to persona pierāda mantas tiesisko izcelsmi ar līdzekļiem, kas ir tās rīcībā un tie var būt ne tikai dažādi dokumenti, bet arī, piemēram, latviešu valodā nerunājoša persona, kas izsniegusi aizdevumu vai dāvinājumu par ko gatava liecināt. Pēc būtības persona, aizskartais mantas īpašnieks, aizstāv savu īpašumu pret valsti, kas vēlas to konfiscēt savā labā. Valsts rīcībā ir nesalīdzināmi lielāki resursi un iespējas nodrošināt ne tikai mutisku, bet arī svešvalodā iesniegtā dokumenta tulkojumu valsts valodā.» [649] [pārstāvības izcēlums]

Tulkojot nule minētos apsvērumus kopsakarā ar personai izvirzīto prasību jeb pienākumu «pierādīt» mantas likumīgo izcelsmi, vēlreiz ir konstatējams tas, ka Apstrīdētā norma Nr. 3 nav pietiekami skaidra un nepārprotama. Proti, Apstrīdētā norma Nr. 3 paredz faktiski un sistēmiski neizpildāmu prasību personai – iesniegt pierādījumus par mantas likumīgo izcelsmi, vienlaikus labi apzinoties, ka kriminālprocesuālie pierādījumi ir tikai tie dokumenti un cita rakstura materiāli, ko var izmantot pierādīšanā tikai pēc to iesniegšanas procesa virzītājam. Citiem vārdiem sakot, no procesa virzītāja īstenotas galīgās darbības – dokumentu pievienošanas lietas materiāliem – ir atkarīgs tas, vai persona, kurai būs uzlikts šis «pierādīšanas» pienākums, to vispār būs spējīga izdarīt. 

Konstatējams, ka likumdevējs nav parūpējies par to, lai personai būtu efektīvi un viegli pieejami procesuālie līdzekļi mantas likumīgās izcelsmes pamatošanai, proti, personas rīcībā nekad nevarēs atrasties pierādījumi, bet gan tikai un vienīgi ziņas par mantas izcelsmi. Faktiski Apstrīdētā norma Nr. 3 ar šo konstatējumu ir uzlūkojama kā deklaratīva prasība, kuru persona nekad nevarēs efektīvi izpildīt, jo likumdevējs nav personai piešķīris procesuālās garantijas mantas likumīgās izcelsmes pamatošanai nekā citādi kā vien ar pašas personas iesniegtiem «pierādījumiem», kuru «radīšana» nemaz neietilpst personai paredzēto procesuālo tiesību lokā. 

Ievērojot minēto, sabiedrības intereses un labums, ko tā iegūst no šādas deklaratīvas Apstrīdētās normas Nr. 3, nav vērtējams kā lielāks par [pers. A] tiesību aizskārumu. Tas saistāms ar apsvērumu, ka suverēns nepieļauj un neatzīst tādu likumdevēja rīcību, kas personai uzliek faktiski un praktiski neīstenojamu pienākumu, kas ļauj rezultēties Satversmes 92. pantam un 105. pantam neatbilstošas Apstrīdētajā normā Nr. 1 ietvertās prezumpcijas attiecināšanā uz personai piederošo mantu. 

[pers. A] gadījumā minētie apstākļi uzskatāmi ir iestājušies, proti, neizpildāma pierādīšanas nasta, nezinot pat visniecīgāko informācijas apjomu, kādu apsvērumu dēļ [pers. A] piederošie naudas līdzekļi būtu uzskatāmai par noziedzīgi iegūtiem, bija iemesls tam, kāpēc Apstrīdētajā normā Nr. 1 paredzētā fakta legālā prezumpcija bez «pierādījumu» pārbaudes izdarīšanas ļāva mantas noziedzīgo izcelsmi nevis pierādīt, bet gan prezumēt. 

c. Personas tiesību iepazīties ar lietas materiāliem nenodrošināšana kā rīcības brīvības pārkāpums

Viena lietas dalībnieka izteikts arguments par otra lietas dalībnieka iesniegto pierādījumu saturu, nozīmi lietā un ticamību ir ārkārtīgi būtisks tiesai, lai tā spētu adekvāti novērtēt šos pierādījumus, jo lietas dalībnieki ir ievērojami labāk informēti par lietas apstākļiem nekā tiesa. Sacīkstes princips, kā atzīts literatūrā, nodrošina šādu procesuālo darbību iespējamību. [650] Tādējādi, līdztekus apsvērumam, ka Apstrīdētā norma Nr. 3 pēc savas patiesās jēgas vērtējama kā nesamērīgi ierobežojoša tiesību norma, neparedzot personai līdzekļus to īstenot, aplūkojams arī jautājums par to, kādiem priekšnoteikumiem attiecībā uz personas tiesībām «zināt» procesa virzītāja apsvērumus ir jāiestājas, lai uz personu varētu attiecināt prasību par sev piederošās mantas likumīgās izcelsmes «pierādīšanu».

[pers. A] pārstāvis un aizstāvis 2021. gada 11. jūnijā Ekonomisko lietu tiesas tiesnesim [pers. E] iesniedza Sūdzību par procesa virzītāja lēmumu – daļā par atteikumu atļaut iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu materiāliem (skat. 11. pielikumu). 

Tajā tika uzsvērts, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa, vērtējot cilvēka tiesību ierobežojumus vairākkārtīgi ir atzinusi, ka cilvēka pamattiesības nav pieļaujamas ierobežot uz abstraktu pieņēmumu par draudiem pirmstiesas kriminālprocesa interesēm pamata. Minētā argumentācija attiecināma arī uz Pieteikuma saturu un aizskarto pamattiesību satura atklāšanu. 

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka pieņēmums, ka persona varētu traucēt pirmstiesas kriminālprocesa norisi, nedrīkst būt pamatots in abstracto, proti, ar abstraktiem pieņēmumiem, to ir jāpamato ar faktiskiem pierādījumiem. [651] Tādējādi pēc analoģijas, vadoties no Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē iedibinātā principa par cilvēka pamattiesību ierobežošanas aizliegumu uz abstraktu pieņēmumu pamata, secināms, ka, liedzot [pers. A] pilnībā tikt iepazīstinātam ar kriminālprocesa materiāliem procesā par noziedzīgi iegūtu mantu uz abstraktu pieņēmumu par hipotētisku apdraudējuma iespējamību kriminālprocesa interesēm, tiek ierobežotas [pers. A] tiesības uz taisnīgu tiesu, tajā skaitā – aizstāvēt savas tiesības uz īpašumu (skat. vairāk Pieteikuma 12. sadaļā par Apstrīdēto normu Nr. 1 un tās korelāciju ar tiesību uz īpašumu aizskārumu) –, tādējādi padarot par nelikumīgu viņa tiesību uz īpašumu ierobežošanu.

Pietiekami precīzas un pilnīgas informācijas trūkums ir vērtējams kā efektīvas personas interešu un tiesību aizsardzības šķērslis. [652] [pers. A] šīs tiesības tika liegtas, kā tas plašāk ticis izklāstīts Pieteikuma 11. un 12. sadaļā. 

Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzsvērusi, ka sacīkstes princips paredz to, ka personām tiek nodrošinātas tiesības iepazīties ar lietas materiāliem, kā arī nodrošināta 

«[..] iespēja efektīvi apstrīdēt apgalvojumus vai uzskatus, ko apsūdzība pamato ar šiem dokumentiem [tas ir, lietas materiāliem – pārstāvības piezīme], principā paredz, ka aizstāvībai tie [tas ir, lietas materiāli – pārstāvības piezīme], ir pieejami.» [653]

Arī Eiropas Savienības līmenī uzsvērts, ka informācijas un 

«[..] piekļuves [lietas materiāliem] ierobežojumi būtu jāinterpretē šauri un saskaņā ar [..] principu par tiesībām uz taisnīgu tiesu [..]» [654].

Nenodrošinot iespēju piekļūt izmeklēšanas dokumentiem, kas satur ziņas, uz kuru pamata procesa virzītājs pieņem kādu lēmumu, sacīkstes princips tiek pārkāpts. [655] Sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu

«[..] demokrātiskā tiesiskā valstī ir jānodrošina pušu līdzvērtīgu iespēju principa ievērošana, kas citstarp ir saistīta ar personas tiesībām iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāliem» [656].

Jāatgādina, ka 

«[..] izmeklēšanas noslēpums vai nepieciešamība aizsargāt citu personu tiesības nevar kalpot par pamatu tam, lai procesā par noziedzīgi iegūtu mantu netiktu nodrošināts pušu līdzvērtīgu iespēju princips, proti, tiesības pienācīgi sagatavoties lietas izskatīšanai un tiesības tikt uzklausītam» [657]. 

Citiem vārdiem sakot, personas tiesību pienācīgi sagatavoties lietas izskatīšanai un tiesību tikt uzklausītam aizsardzības nepieciešamība vienmēr ir vērtējama augstāk par interesēm, ko izmeklēšanas noslēpums kā liegums iepazīties ar procesuālā oponenta viedokli pamatojošām ziņām varētu aizsargāt.

Uzmanība vēršama arī uz Latvijas Republikas ģenerālprokurora J. Stukāna pausto viedokli par šo procesuālo jautājumu – tiesībām iepazīties ar lietas materiāliem Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas 2021. gada 26. janvāra sēdē: 

«[J]autājums par pieeju lietas materiāliem, norāda, ka ir pētījis šo jautājumu, ir sniedzis viedokli Satversmes tiesai un Satversmes tiesa pateica, ka ir jānodrošina pieeja un šobrīd likumā ir ierakstīts, procesa virzītājs izlemj vai uzrādīt visus materiālus, ko vērtēt tiesā, vai tikai daļu, un kādu daļu redz tikai tiesnesis, no vienas puses tas atbilst konstitūcijas principiem, tomēr esam aizmirsuši, ka šeit ir konstitūcijā paredzēto tiesību ierobežojums, kas ir īpašuma atņemšana, un, ja procesa virzītājs nebija spējīgs divus gadus izmeklēt lietu un virzīt apsūdzību, tad viņš izdala materiālu un sūta par mantu. Uzskata, ka no valsts puses, ja prasa konfiscēt mantu, tad visiem lietas materiāliem ir jābūt pieejamiem.» [658]

Cilvēktiesības nereti tiek izmantotas dažādu politisku mērķu sasniegšanai pretēji šo tiesību jēgai. [659] Daudzviet, bet jo sevišķi postpadomju zemēs, cilvēktiesību attīstība lielā mērā ir atkarīga no to izteikšanas pozitīvajās tiesību normās un atbilstīgu procedūru izstrādes, kas nodrošinātu cilvēktiesību ievērošanu visos valsts varas atzaros, nevis no konkrētām konstitucionālām normām. [660] Tas jo sevišķi attiecas uz atbilstošu tiesiskuma standartu ieviešanu kriminālprocesā, kuram, kā konstatēts Pieteikumā iepriekš, tomēr raksturīga visaugstākā un tādēļ būtiskākā iejaukšanās pakāpe personas dzīvē. 

No Satversmes 92. panta pirmā teikuma izriet kriminālprocesā iesaistītas personas tiesības procesā par noziedzīgi iegūtu mantu iepazīties ar lietas materiāliem, turklāt šo tiesību jēga un mērķis ir nodrošināt iespēju mantas īpašniekam vienlīdzīgi ar procesa virzītāju un efektīvi izteikties par lietas materiāliem un ietekmēt lēmumu par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu pēc būtības. Savukārt nepilnīga iepazīstināšana ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu materiāliem, nesasniedz tiesību uz taisnīgu mērķi leģitīmo mērķi. 

Tādējādi, likumdevējam neieviešot sacīkstes principa aizsardzības garantiju, [pers. A] konkrētajos apstākļos ar Apstrīdēto normu Nr. 3 tika radīts nesamērīgs pierādīšanas slogs, proti, tas bija neizpildāms šādu apsvērumu dēļ. 

Pirmkārt, normatīvais regulējums skaidri un nepārprotami nenoteic minimālo pierādījumu apjomu, kas kriminālprocesu veicošajai personai ir jāuzrāda, lai personai rastos saprātīgs un samērīgs pienākums procesa virzītāja pieņēmumu atspēkot, iesniedzot atbilstošas ziņas. 

Otrkārt, kriminālprocesā [numurs B] [pers. A] formāli ir noteikts tikai aizskartā mantas īpašnieka statuss. Tas apliecina, ka procesa virzītājs [pers. C] nesaskatīja neko nelikumīgu vai krimināli sodāmu [pers. A] darbībās (veiktajos pārskaitījumos), līdz ar to [pers. A] pat formāli nav atzīts par personu, pret kuru uzsākts kriminālprocess. 

Treškārt, attiecībā uz kriminālprocesā [numurs B] noskaidroto un šai lietai pievienotajiem pierādījumiem – ir acīmredzams, ka neviens no Lēmumā par NIM procesu aprakstītajiem uzņēmumiem nav cēlis nedz civiltiesiska, nedz krimināltiesiska rakstura pretenzijas pret [pers. A].

Būtiski ir vēlreiz atgādināt, ka personas rīcībā esošie dokumenti nav uzskatāmi par pierādījumiem Kriminālprocesa likuma 127. panta pirmās daļas izpratnē, kamēr tie nav iesniegti procesa virzītājam. [661] Tādējādi, ja Apstrīdētajā normā Nr. 3 ietverto regulējumu vērtē atbilstoši tiesībām uz taisnīgu tiesu un tajā ietilpstošajam pierādīšanas institūtam (skat. Pieteikuma 4.2. sadaļu), ir konstatējams, ka personai ir uzlikts neizpildāms pienākums veikt pierādīšanu jeb aizstāvēt argumentu, ka tai piederošā manta patiešām ir likumīgas izcelsmes.

d. Personas iesniegtajām ziņām par faktiem izvirzīto prasību nesamērīgums kā rīcības brīvības pārkāpums

Tuvāk aplūkojot konstatējumu par pienākuma smaguma neizpildāmību, kas ar Apstrīdētās normas Nr. 3 deklaratīvo būtību noteikta personai, izvērtējams personas it kā iesniedzamajiem «pierādījumiem» izvirzīto likumdevēja prasību nesamērīgums. Tiesību doktrīnā ir uzsvērts, ka kompetents ziņu ieguves subjekts ir priekšnosacījums tam, lai šī subjekta iegūtās ziņas par faktiem varētu izmantot pierādīšanā, tas ir, šīs ziņas

«[..] kā pierādījumus tos varēs izmantot tikai tad, ja pēc tam šos dokumentus pieņēmis un pievienojis lietai procesa virzītājs.» [662]

Jau iepriekš akcentēts, ka persona, tajā skaitā – [pers. A] –, pienākumu «pierādīt» mantas likumīgo izcelsmi varēja īstenot, iesniedzot procesa virzītajam dokumentus, kas satur ziņas, ko pati persona uzskata par pietiekamām noziedzīgās izcelsmes pieņēmumu atspēkošanai. 

Neraugoties uz to, praksē prasība iesniegt dokumenta tulkojumu apskatāmajā kontekstā pēc būtības ir amatpersonas uzlikts pienākums privātpersonai radīt jaunu dokumentu. [663] Tomēr tā ir vērtējama kā acīmredzami nesamērīga prasība, ievērojot to, ka, likumdevējam pārnesot kaut vai daļu pierādīšanas nastas uz personu, nav tiesību pasliktināt personas stāvokli, tai uzliekot jaunus papildu pienākumus.

Minētais vienlīdz lielā mērā attiecas uz jau iepriekš vērtēto jautājumu par valodas un tulkošanas prasībām attiecībā uz mantas likumīgās izcelsmes «pierādīšanu». Konkrētajā kontekstā tiesībsargs ir norādījis, ka personai noteiktā

«[p]rasība ierobežotā laika periodā tulkot un iesniegt apliecinātu personas rīcībā esošās ziņu vai materiālu par mantas izcelsmi tulkojumu, sevišķi gadījumā, ja pieņēmums par iespējamo noziedzīgo izcelsmi ir izteikts par vairākām mantām vai par mantām, kuras iegūtas pirms ilgstoša laika perioda, var arī liegt personai iespēju tikt uzklausītai (t.sk., iesniedzot lietā, iespējams, nozīmīgus materiālus). Savukārt informācijas neesamība kriminālprocesā var kļūt par objektīvu šķērsli personai efektīvi aizsargāt savas tiesības un intereses.» [664]

Turklāt norādāms, ka normatīvais regulējums viennozīmīgi neparedz 

«[..] pienākumu tulkot izmeklētājam iesniedzamos materiālus.» [665] 

Kontekstā ar apstākli, ka [pers. A] tika uzlikti nesamērojami apgrūtinājumi pierādīt naudas izcelsmes likumīgumu (skat. 2021. gada 4. augusta paskaidrojumu Nr. 21347-28-O 4. nodaļu 3. pielikumā), jānorāda, ka atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas nospriestajam valstīm paredzētās pilnvaras iejaukties pamattiesību uz īpašumu jomā ir ierobežotas ar samērīguma principa nosacījumiem. [666] Tādēļ, apsverot personas pamattiesību uz īpašumu ierobežošanu, nepieciešams rast taisnīgu līdzsvaru starp sabiedrības kopējām interesēm un prasību pēc cilvēka pamattiesību aizsardzības. Savukārt 

«[n]epieciešamais līdzsvars netiks atrasts, ja aizskartajām personām būs jānes pārmērīga [pierādīšanas] nasta [..], lai sniegtu ticamu atskaiti par savu pašreizējo finansiālo situāciju» [667].

Respektīvi – jo ierobežotākas ir personas iespējas pierādīt mantas patieso izcelsmi, jo lielāka netaisnība izpaudīsies mantas konfiskācijas rīkojumā. Tas jo sevišķi konstatējams [pers. A] faktiskajos apstākļos, kuros uzskatāmi redzams Apstrīdētās normas Nr. 3 satversmības defekts, tai neparedzot konkrētas prasības un sistēmiski saskanīgus kritērijus, kāda veida ziņas persona varētu iesniegt, lai tai uzliktais «pierādīšanas» pienākums nekļūtu par procesuālu fikciju, ko nav iespējams realizēt. 

Vērtējot likumdevēja izvirzīto prasību nesamērīgumu, kas saistāms ar personai uzlikto «pierādīšanas» nastu, uzsverams arī apstāklis, ka Apstrīdētās normas Nr. 3 izstrādes materiāli neatspoguļo likumdevēja apsvērumus par jautājumu, attiecībā uz cik senām tiesiskajām attiecībām un darbībām personai var tikt noteikts pienākums «pierādīt» tai piederošās mantas likumīgo izcelsmi. 

Minētais jautājums sevišķi būtiski attiecināms uz [pers. A] faktiskajiem apstākļiem, proti, kā izklāstīts Pieteikuma 3. sadaļā, [pers. A] darba gaitas [valsts C] un citās [reģions A] reģiona valstīs uzsāka 2003. gadā. Laika gaitā, iegūstot pieredzi un vairojot profesionālās kapacitātes, [pers. A] pavērās atbilstošas iespējas piedalīties ievērojama apmēra inženiertehniskos projektos, kas, nav noliedzams, bija arī finansiāli ienesīgi. 

Mantas, kas Apstrīdēto normu konstitucionalitātes defektu dēļ tika konfiscēta, izcelsme saskaņā ar [pers. A] sniegtajām ziņām pirmstiesas kriminālprocesa [numurs B] laikā saistāma ar jau norādītajiem inženiertehniskajiem projektiem, kas, vērtējot no mantas konfiskācijas brīža un Apstrīdētajā normā Nr. 3 noteiktā «pierādīšanas» pienākuma rašanās brīža, temporālā ziņā norisinājās vismaz desmitgadi iepriekš. 

Tādējādi konstatējams, ka [pers. A], nonākot Apstrīdētās normas Nr. 3 tvērumā, var saskarties ar objektīvi izskaidrojamām grūtībām – faktisku neiespējamību konkrētus darījumus vai vairāk nekā desmit gadus senus notikumus atspoguļot ar tādām ziņām, kas pēc procesu veicošās amatpersonas ieskata sniegtu ticamu priekšstatu par mantas izcelsmi. Minētais objektīvais sarežģījums no likumdevēja puses, pieņemot Apstrīdēto normu Nr. 3, netika izvērtēts. 

Jānorāda, ka šāda rakstura apgrieztā «pierādīšanas» pienākuma izpildes sarežģījumi vērtējami ciešā saiknē ar jau iepriekš 5. sadaļā vērtētajiem apsvērumiem par to, kāpēc personai uzliktais nesamērīgais pierādīšanas slogs nav vērtējams kā kaitējums, no kura iegūst sabiedrība. Proti, tas attiecas uz sacīkstes principa un personas tiesībām iepazīties ar lietas materiāliem nepieciešamību, iekams personai vispār varētu noteikt pienākumu «pierādīt» tai piederošās mantas likumīgo izcelsmi. Paskaidrojot minēto, norādāms, ka, ja procesa virzītājs, kā tas bija [pers. A] faktisko apstākļu gadījumā, nesniedz skaidras norādes un informāciju par laika periodu, kurā, pēc izmeklēšanas savāktajiem pierādījumiem, personas manta, iespējams, varētu būt izcēlusies nelikumīgi, personai – [pers. A] – tiek uzlikts vēl viens nesamērīgs slogs atspēkot pieņēmumu, ka viņam piederošā manta ir likumīgas izcelsmes. 

Šāds apgalvojums, balstoties veselajā saprātā un dzīves īstenībā, nozīmē to, ka personai – gluži kā gliemezim tautas pasakās – ir pienākums sākot no savas dzimšanas brīža rūpīgi glabāt katru čeku, katru pavaddokumentu un katru papīra strēmeli, kas jelkādā veidā attiecas uz kādu šīs personas veikto darbību vai darījumu. 21. gadsimta dzīves realitāte ir tāda, ka ļaudis mēdz mainīt dzīvesvietas un darbavietas (tas atspoguļots arī [pers. A] konspektīvajā biogrāfijā Pieteikuma 2. sadaļā), pārceļoties no vienas valsts uz citu, līdz ar to likumdevējs ne tikai nav ņēmis vērā un izsvēris dzīves īstenību iepretim Apstrīdētajai normai Nr. 3, bet arī pieļāvis ne ar vienu tiesību uz taisnīgu tiesu kritēriju neierobežotu valsts patvaļu iejaukties personas – [pers. A] – personiskās brīvības telpā un pieprasīt ziņas par ievērojamu laika sprīdi seniem notikumiem. Turklāt šīs prasības neizpilde rezultējas ar Apstrīdētās normas Nr. 1 piemērošanu, proti, mantas noziedzīgās izcelsmes prezumēšanu, kas demokrātiskā tiesiskā valstī nekādos apstākļos nav atzīstama esam par suverēna interesēm atbilstošu tiesisko reglamentāciju.

e. Tiešuma un mutiskuma principa nodrošināšanas neiespējamība kā rīcības brīvības pārkāpšana

2021. gada 29. septembrī Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija prokuroram, procesa virzītājam un [pers. A] pārstāvjiem nosūtīja Paziņojumu par lietas izskatīšanu rakstveida procesā, tajā norādot, ka krimināllieta, pamatojoties uz Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 12. panta pirmo daļu, tiks izskatīta rakstveida procesā (bez procesā iesaistīto personu piedalīšanās) (skat. 29. pielikumu). Paziņojumā tika noteikts termiņš līdz 2021. gada 20. oktobrim iesniegt pamatotus iebildumus par lietas iztiesāšanu rakstveida procesā un iesniegt viedokli par iesniegto sūdzību.

2021. gada 19. oktobrī [pers. A] pārstāvība un aizstāvība Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas tiesnesei [pers. J] iesniedza Pieteikumu par procesa par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīts no kriminālprocesa [numurs B], izskatīšanu mutvārdu procesā, Nr. 21459-1-O (skat. 30. pielikumu).

[pers. A] pārstāvības un aizstāvības iebildumi par lietas izskatīšanu rakstveida procesā pamatoti ar apstākli, ka process par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīts no krimināllietas [numurs B], ir saistīts ar nozīmīgu personas tiesību uz īpašumu aizskārumu, tādējādi nav pieļaujama konkrētā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīts no krimināllietas [numurs B], izskatīšana rakstveida procesā.

Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 12. panta pirmā daļa tobrīd noteica, ka

«[k]rimināllietu apelācijas kārtībā var iztiesāt rakstveida procesā arī gadījumos, kas nav minēti Kriminālprocesa likumā».

Savukārt Kriminālprocesa likuma 559. panta ceturtajā daļā noteikti tie gadījumi, kad apelācijas instances tiesā lietu var iztiesāt rakstveida procesā.

To ievērojot, kā arī atzīstot nepieciešamību rūpēties par iedzīvotāju un šī kriminālprocesa dalībnieku veselību Covid–19 apstākļos, [pers. A] aizstāvība un pārstāvība vienlaikus uzsvēra, ka konstitucionāli garantētās tiesības uz taisnīgu un objektīvu lietas izskatīšanu ir prioritāras pār šobrīd pastāvošajām administratīva rakstura problēmām izskatīt konkrēto procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīts no krimināllietas [numurs B]. 

2021. gada 20. decembra Paskaidrojumos Nr. 21550-1-O (skat. 18. pielikumu) [pers. A] pārstāvība un aizstāvība vēlreiz norādīja argumentāciju par nepieciešamību izskatīt lietu mutvārdu procesā, gan vērsa Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas vērību uz apstākli, ka kopš tiesas sastāva maiņas, ievērojot 2021. gada 23. novembra paziņojumā «Par rakstveida procesu» norādīto, jaunais tiesas sastāvs arvien nebija izlēmis (skat. 31. pielikumu) [pers. A] pārstāvības un aizstāvības iepriekš iesniegto pieteikumu (skat. 30. pielikumu). 

Tādējādi, neraugoties uz apelācijas instances tiesai izteikto lūgumu izskatīt sevišķo procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīts no krimināllietas [numurs B], mutvārdu procesā, Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija neatzina par nepieciešamu izskatīt pēc būtības [pers. A] pārstāvības un aizstāvības lūgumu, tādā kārtā pārkāpjot Satversmes 92. pantā nostiprinātās [pers. A] piemītošās tiesības uz taisnīgu tiesu, kas konkrētajos apstākļos, būdamas īstenotas efektīvi, izpaustos kā iespēja pilnvērtīgi īstenot [pers. A] piemītošās procesuālās tiesības un novērst tiesību uz taisnīga tiesas procesa norisi aizskārumu un nodrošināt tiesību uz īpašumu aizsardzību pienācīgā procesuālā kārtībā. Šo aizskārumu Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija nenovērsa arī pieņemot 2022. gada 11. janvāra lēmumu (skat. 19. pielikumu), proti, tajā vispār netika sniegta argumentācija un apsvērumi, kāpēc konkrētajos apstākļos sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu varētu būt bijis vispār pieļaujams izskatīt lietu rakstveida procesā, tādā veidā nevērtējot nedz [pers. A] pamattiesību aizskāruma samērīgumu, nedz būtiskumu. 

Kā norādīts kriminālprocesuālo tiesību doktrīnā, [668] Kriminālprocesa likuma 15. pants satur visaptverošu garantiju, ka ikviena lieta tiek izskatītā taisnīgā tiesā, īpaši uzsverot tiesas neatkarību un objektivitāti kā neatņemamu priekšnoteikumu procesa kopējā taisnīguma nodrošināšanai. Izskatīšanas tiešums un mutiskums ir būtiski kriminālprocesuālie pamatprincipi, kas vērsti uz taisnīguma garantēšanu procesā iesaistītajai personai, tajā skaitā – šādas tiesības attiecinot arī uz [pers. A]. 

Konkretizējot Satversmes 92. panta pirmā teikuma saturu, Kriminālprocesa likums paredz, ka arī apgabaltiesā Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā uzsāktā procesa izskatīšanas laikā tiek ievērots tiešuma princips. Proti, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 629. pantu procesa dalībniekiem ir tiesības tikt uzklausītiem, kā arī ir tiesības pieteikt lūgumus, iesniegt pierādījumus, iesniegt tiesai rakstveida paskaidrojumus, kā arī piedalīties citu jautājumu izskatīšanā, kuri radušies tiesas procesa gaitā. 

Pušu līdzvērtīgu iespēju princips jeb procesuālās līdztiesības princips nosaka, ka lietas izskatīšanas procesā tās dalībnieku tiesībām ir jābūt taisnīgi līdzsvarotām (fair balance) – proti, katram ir jābūt nodrošinātām adekvātām iespējām izmantot procesuālos līdzekļus, neesot nepamatoti nostādītam nelabvēlīgākā stāvoklī kā citi procesa dalībnieki. [669] Procesuālā līdztiesība ir nodrošināta tad, ja procesa dalībniekiem ir dotas vienlīdzīgas iespējas izmantot procesā paredzētos procesuālos līdzekļus – piemēram, izteikties par pārējo procesa dalībnieku sniegtajiem paskaidrojumiem un argumentiem un iesniegt pierādījumus un izteikties par tiem. [670]

Ievērojot Pieteikumā konstatēto taisnīga tiesas procesa elementa – tiešuma un mutiskuma principa – saturu, ir konstatējams, ka arī šis procesuālais trūkums, proti, neiespējamība [pers. A] pārstāvībai pat prezentēt un aizstāvēt pozīciju un apsvērumus par mantas likumīgo izcelsmi, apliecina Apstrīdētās normas Nr. 3 neefektivitāti un praktisko deklaratīvismu, kas izpaužas kā izmeklēšanas puses pozīcijas stiprināšana, nepiešķirot līdzvērtīgus procesuālos «ieročus» [pers. A]. 

Attiecībā uz tiešuma un mutiskuma principu vērā ņemams arī apsvērums par ziņu «ticamības» kritērija vērtēšanu. Tas, kā ticis atspoguļots Apstrīdētās normas Nr. 3 saturā, ir būtisks kritērijs, tomēr tiešuma un mutiskuma principu nenodrošināšana kā kaut vienas šai normā ietvertās «pierādīšanas» prasības izpildes vērtēšanas mēraukla jau atkal uzskatāmi apliecina, ka likumdevēja iecere, pieņemot Apstrīdēto normu Nr. 3, nav bijusi vērsta uz leģitīmo mērķu sasniegšanu, bet gan politisku interešu apmierināšanu, kas sakņojas vienā apsvērumā – procesu veicošo amatpersonu grūtībās saskaņā ar vispārējiem Kriminālprocesa likuma noteikumiem pierādīt mantas noziedzīgo izcelsmi, lai sekmīgi šajā procesā sasniegtu taisnīgu materiāltiesisko rezultātu. 

f. Pierādījumu pārbaudes neizdarīšana kā apliecinājums «apgrieztā» pierādīšanas pienākuma deklaratīvajam raksturam un leģislatīvās rīcības brīvības ignorēšanai

Līdztekus jau minētajam un izvērtētajam tiesību uz taisnīgu tiesu elementu – tiešuma un mutiskuma principu – pārkāpumam, vērtējot to, kāpēc Apstrīdētā norma Nr. 3 neatbilst Satversmes 92. pantam un kāpēc sabiedrībai iegūstamais labums nav lielāks par personai – [pers. A] – nodarīto tiesību aizskārumu, ir aplūkojama pierādījumu pārbaudes neizdarīšana arīdzan kā nolēmuma pamatojuma principa pārkāpums. 

Satversmes 92. pants ietver pamatojuma principu, kas nosaka prasību ikreiz, kad tiek pieņemts lēmums attiecībā uz personu, ne tikai obligāti norādīt tā tiesisko pamatu jeb atbilstošo tiesību normu, uz kuras pamata ir atrisinātas konkrētās tiesiskās attiecības, bet arī atspoguļot lēmuma pieņēmēja apsvērumus. [671]

Minētajai tiesību uz taisnīgu tiesu izpausmei sevišķa nozīme piemīt sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, kurā atbilstoši Apstrīdētajai normai Nr. 2 ir piemērojams zemāks pierādīšanas standarts, savukārt atbilstoši Apstrīdētajai normai Nr. 3 ir noteikts apgriezts pierādīšanas pienākums. Proti, persona nevar no tiesas nolēmuma sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu gūt uzticību un pārliecību par tiesiskumu un taisnīgumu, ja tiesai nav noteikta nepārprotama kompetence arī šajā procesuālajā kārtībā pārbaudīt no pamata kriminālprocesa izdalītos lietas materiālus. 

Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes 92. pantu, ir norādījusi, ka pušu līdzvērtīgu iespēju princips kriminālprocesā, no vienas puses, paredz visām procesā iesaistītajām pusēm iespēju izklāstīt lietas apstākļus un, no otras puses, liedz kādai no pusēm piešķirt būtiskas priekšrocības salīdzinājumā ar oponentu. Kriminālprocesu veido vairākas procesuālās stadijas, bet tas uzlūkojams kā vienots veselums, tāpēc pušu līdzvērtīgu iespēju princips jāievēro tiesā gan pirmstiesas procesā, gan lietas iztiesāšanā. [672]

Pušu līdzvērtīgu iespēju princips prasa, lai katrai pusei tiktu dota saprātīga iespēja sniegt argumentus savā lietā tādos apstākļos, kas to nenostāda ievērojami sliktākā situācijā salīdzinājumā ar otru pusi. Tādējādi abām pusēm – gan apsūdzībai, gan aizstāvībai – būtu jābūt iespējai iepazīties ar otras puses argumentiem un savāktajiem pierādījumiem, kā arī tos komentēt. [673]

Tiesību zinātnieki ir vērsuši uzmanību uz apstākli, ka arī sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, lai gan tajā netiek skatīts jautājums par vainīgumu vai nevainīgumu, ir nepieciešamība pēc efektīva procesuālo garantiju sistēmas nodrošinājuma, kura sastāvdaļas cita starpā ir:

«[..] «procesuālo līdzekļu vienlīdzība» un tiesības uz pierādījumu pārbaudi.» [674]

Personas pamattiesības kļūst nenozīmīgas, ja netiek ņemts vērā vispāratzītais princips ubi ius ibi remedium, proti: ja likums piešķir tiesības, tam arī jāparedz, kā šīs tiesības nodrošināt. [675] Bez tiesību aizsardzības līdzekļiem tiesības ir tikai ideāli, solījumi vai deklarējumi, kuriem ikviens var izvēlēties sekot vai nesekot. [676]

Apstrīdētās normas Nr. 3 satversmības defekts, kas izpaudies, aizskarot [pers. A] piemītošās tiesības uz taisnīgu tiesu, konkrētajā lietā izpaudies tādējādi, ka Lēmumā par NIM procesu netika vērtēti [pers. A] sniegtie paskaidrojumi par mantas likumīgo izcelsmi, proti, pieņēmums par [pers. A] arestēto naudas līdzekļu noziedzīgu izcelsmi izteikts, nepārbaudot [pers. A] sniegto informāciju.

Turklāt arī 2021. gada 13. septembra lēmumā Ekonomisko lietu tiesa, lemjot par [pers. A] piederošās mantas konfiscēšanu, secināja:

«Līdz ar to tiesa padziļināti nevērtēs pierādījumus, kas attiecas uz šo uzņēmumu esību un tā patiesā labuma guvēju. Pēc būtības ar mantu saistītā persona neapšauba arī naudas līdzekļu izcelsmi (pārskaitījumu ķēdi) līdz tie nonāca [pers. A] kontā [numurs C] un [numurs D]. Ar mantu saistītā persona apgalvo, ka naudas patiesā izcelsme ir no [nosaukums A], ko pēc būtības neapšauba arī procesa virzītājs. Tādējādi tiesa atsevišķi neanalizēs pierādījumus par naudas līdzekļu plūsmu līdz brīdim, kad tie nonāca attiecīgajos [pers. A] kontos.» [pārstāvības izcēlumi] (skat. 16. pielikumu).

Šim secinājumam pēc būtības pievienojās arī Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija savā 2022. gada 11. janvāra lēmumā. 

Secīgi – nenodrošinot pietiekamas procesuālās garantijas tam, ka «apgrieztā» pierādīšanas pienākuma gadījumā tiesai piemitīs kompetence vērtēt personas iesniegtās ziņas par faktiem, kas pamato tai piederošās mantas likumīgo izcelsmi, ir konstatējams, ka Apstrīdētā norma Nr. 3 arī šādā aspektā nosaka nesamērīgu un netaisnīgu «pierādīšanas» pienākumu. 

Minētā sakarā akcentējams Eiropas Cilvēktiesību tiesas viedoklis lietā Lalmohameds pret Nīderlandi, kurā atzīts, ka motivēta nolēmuma nenodrošināšana aizskar personas un sabiedrības tiesības saprast, kā tiesa nonākusi pie tieši tāda un ne citāda lietas iznākuma. [677] Šādas procesuālās garantijas nodrošināšana nozīmētu arī pārliecības nostiprināšanu, ka lēmuma pieņemšanas laikā tiesa nav rīkojusies patvaļīgi. [678]

Par to, ka minētais apstāklis ir atzīstams par Apstrīdētās normas Nr. 3 satversmības trūkumu, liecina Zemgales apgabaltiesas nolēmumā sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu secinātais, ka pietiekamas motivācijas nenorādīšana pirmās instances tiesas nolēmumā ir pamats lietas nosūtīšanai jaunai izskatīšanai, turklāt šāda rīcība – lietas nosūtīšana jaunai izskatīšanai –

              «[..] nebūs pretrunā Kriminālprocesa likuma pamatprincipiem.» [679]

Šāds secinājums uzskatāmi parāda, ka saprātīga un taisnīga mantisko jautājumu risināšana sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu iespējama vienīgi gadījumā, ja normatīvais regulējums atspoguļo visas nepieciešamās un pietiekamās garantijas, kas personai piederošo mantu nepakļautu netaisnīgai konfiskācijai procesā, kurā nav expressis verbis noteikts pienākums izvērtēt personas iesniegtās ziņas par faktiem. 

Būtiski, ka apgrieztā pierādīšanas pienākuma neizpildīšana vai nekvalitatīva / nepienācīga izpildīšana nedrīkst būt pēdējais posms vērtējuma ķēdē, lai pieņemtu personai nelabvēlīgu lēmumu. [680]

Citiem vārdiem, personai ar Apstrīdēto normu Nr. 3 uzliktais pienākums pierādīt mantas likumīgo izcelsmi saskaņā ar Satversmes 92. pantā ietilpstošajām tiesību uz taisnīgu tiesu garantijām, konkrētāk – nevainīguma prezumpciju –, nedrīkst būt noslēdzošais pamats secinājuma izdarīšanai par [pers. A] piederošās mantas noziedzīgo izcelsmi.

Konkrētajos apstākļos likumdevējs ir radījis tādu juridisku un Satversmei neatbilstošu konstrukciju, kurā personai – [pers. A] – ir uzlikts pienākums pierādīt sev piederošās mantas likumīgo izcelsmi. Savukārt nepienācīga šī pienākuma izpilde rezultējas tūlītējā Apstrīdētajā normā Nr. 1 paredzētā apstākļa prezumēšanā. Ievērojot minēto, likumdevējs ir aizskāris [pers. A] no Satversmes 92. panta atvasināmās tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas tik būtiskā apjomā, ka personai nav palikuši nekādi tiesību aizsardzības līdzekļi vai likumiskas tiesības atspēkot šo procesa virzītāja izteikto un Apstrīdētajā normā Nr. 1 balstīto prezumpciju. 

Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs, vispārinot Pieteikumā aplūkoto un ar Apstrīdēto normu Nr. 3 saistīto konstitucionalitātes problemātiku, kas aizskāra [pers. A] piemītošās un Satversmes 92. pantā garantētās tiesības, ir uzsvēris, ka

«[..] noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas lietu procesuālo īpatnību dēļ (piemēram, pierādīšanas standarti un pierādīšanas nasta) šī lietu kategorija, diemžēl, stāv daudz tuvāk potenciāliem cilvēktiesību pārkāpumiem salīdzinājumā ar krimināllietām, kuras balstās uz klasiskajiem krimināltiesiskajiem pierādīšanas un citiem procesuālajiem standartiem. Tāpēc jo īpaši nopietna uzmanība pievēršama ķirurģiskai precizitātei, ar kādu šīs procesuālās darbības veicamas.» [681]

Tādējādi ir konstatējams, ka Apstrīdētās normas Nr. 2 un Nr. 3, kā arī tajās ietvertie kritēriji nenorāda to nepieciešamo pārliecības līmeni, kādu jānodrošina savāktajiem pierādījumiem, lai persona varētu pierādīt, ka tās mantai ir likumīga, nevis noziedzīga izcelsme. Vēl jo vairāk – Apstrīdētās normas Nr. 3 saturs uzskatāmi apliecina, ka pienākums «pierādīt» mantas noziedzīgo izcelsmi ir deklaratīvs vārds, jo pierādīšanu persona nav spējīga īstenot atbilstoši kriminālprocesuālā noregulējuma sistēmai un tai piešķirtajām tiesībām.

Likumdevējs šo būtisko niansi nav ņēmis vērā, tādējādi nesamērīgi ierobežojot [pers. A] tiesības aizsargāt sevi un sev piederošo, darba pūļu rezultātā nopelnīto mantu no nepamatotām prezumpcijām par tās izcelsmi un tāda rakstura kriminālprocesiem, uz kuriem attiecināmās tiesību normas nesatur expressis verbis noteiktās minimālās tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas. 

Satversmes tiesas uzdevums ir atbilstoši tās kompetencei nodrošināt tādas tiesību sistēmas pastāvēšanu, kurā pēc iespējas pilnīgāk un aptverošāk tiktu novērsts regulējums, kas neatbilst Satversmei vai citām augstāka juridiska spēka tiesību normām (aktiem), kā arī dot savu vērtējumu konstitucionāli nozīmīgos jautājumos. [682] Citiem vārdiem – Satversmes tiesas uzdevums ir novērst tādu tiesisko regulējumu, kas pat tad, ja tiktu piemērots pareizi, varētu novest pie pamattiesību pārkāpuma. [683] 

Arī Gustavs Radbruhs savulaik rakstīja, ka tiesības ir realitāte, kuras jēga ir kalpot tiesību idejai, kas savukārt nevar būt nekas cits kā taisnīgums. [684] Apkopojot nodaļā izklāstītos apsvērumus, ir konstatējams, ka Apstrīdētajai normai Nr. 3, lai tā vismaz minimālā līmenī garantētu [pers. A] tiesības uz taisnīgu tiesu, jābūt izteiktai redakcijā, kas personai – [pers. A] – ļautu skaidri un nepārprotami saprast, par kādu laika periodu, cik izsmeļošas, kādā formātā un ar kādām īpašībām jābūt apveltītām tām personas rīcībā esošajām ziņām, lai saprātīgi un racionāli varētu izpildīt apgriezto pierādīšanas pienākumu.

Tāpat likumdevējam ir jānosaka tas personu loks, pret ko ir attiecināms Apstrīdētajā normā Nr. 3 ietvertais regulējums – apgrieztais pierādīšanas pienākums. Tādējādi atzīstams, ka [pers. A] tiesību uz taisnīgu tiesu aizskārums, uz viņu attiecinot Apstrīdēto normu Nr. 3, ir izpaudies kā likumdevēja rīcības brīvības robežu pārkāpšana, radot nesamērīgas pierādīšanas nastas uzlikšanu personai, kura atrodas procesuālajā statusā – persona, pret kuru uzsākts kriminālprocess. 

Tādējādi konstatējams, ka Apstrīdētā norma Nr. 3 neatbilst Satversmes 92. pantam.

[ 10 ] Likuma robu analīze Apstrīdētajās normās kā savstarpēji korespondējošās tiesību normās

Atbilstoši juridiskās tehnikas pamatprasībām kodificēta normatīva akta mērķis ir vienkopus sistematizēt un darīt pieejamas uz vienu un to pašu regulācijas priekšmetu attiecināmas tiesību normas. Līdztekus plašākajam tiesību normas sistematizācijas modelim, kas ietver vairākas savstarpēji saistītas tiesību normas, izdalāms arī šaurākais kodificētu tiesību normas sistematizācijas modelis, kas viena normatīvā akta ietvaros paredz divas un vairāk savstarpēji korespondējošas tiesību normas. Tas nozīmē, ka šo tiesību normu izpratne un piemērošana nav aplūkojama autonomi no to korespondējošo tiesību normu satura. Likumdevējam ir jāveido tāda efektīva un harmoniska tiesību sistēma, kas visos tiesas procesos nodrošina personas pamattiesības. [685] Minētajam piemīt nozīme, vērtējot Apstrīdēto normu Nr. 1, Nr. 2 un Nr. 3 satversmības defektus. Likuma robu konstatēšana ir tiešā cēloniskā sakarībā ar secinājumu, ka likumdevējs ir nepareizi vai nepienācīgi izmantojis savu rīcības brīvību, cita starpā – to pārkāpis. 

Kā skaidrots iepriekš, Apstrīdētās normas neatbilst likuma «skaidrības un paredzamības» kritērijam, tomēr minētais secinājums prasa izvērtēt šī satversmības defekta nozīmi Apstrīdēto normu kopsakarā, konkrētāk – uz kādiem Kriminālprocesa likumā paredzētiem procesa veidiem katra Apstrīdētā norma ir attiecināma. Par šo normu savstarpējo korespondējošo raksturu un ciešās saiknes koncepcijas esību liecina konkrētā regulējuma mērķis, kas plašāk aplūkots Pieteikumā iepriekš. Kā uzsvērts tiesību literatūrā, regulējuma mērķis, kas cīnās pret naudas legalizāciju (daudzviet apzīmēta ar jēdzienu «naudas atmazgāšana»), ir tirgus ekonomikas aizsardzība, jo, ja finanšu sektorā ienāk uzņēmumi, kuru rīcībā ir nelikumīgs kapitāls, tiek nodarīts nopietns kaitējums brīvas ekonomikas pamatprincipiem, kā arī tiek traucēta brīvas konkurences apstākļos norisoša uzņēmumu darbība. [686] 

Minētā kontekstā būtisks ir Satversmes tiesas judikatūrā norādītais, ka, ja spēkā esošs tiesiskais regulējums vispār pieļauj tādu situāciju, kurā tā piemērošana varētu novest pie Satversmē noteikto pamattiesību pārkāpuma, tad Satversmes tiesai šāds regulējums jāatzīst par neatbilstošu Satversmei un spēkā neesošu. [687]

Viens no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatprincipiem ir tiesiskas valsts princips. Tas prasa tādas tiesību sistēmas pastāvēšanu, kurā pēc iespējas pilnīgāk tiktu novērsts tiesiskais regulējums, kas neatbilst Satversmei. [688] Ievērojot minēto, turpmāko apsvērumu ilustrēšanai izmantojama tālāk norādītā tabula:

Tiesību norma	Tiesību normā ietvertais piemērošanas gadījums	Likuma plānam atbilstošs piemērošanas gadījums	Likumdevēja rīcības rezultātā pieļautais piemērošanas gadījums	Likuma roba veids
Apstrīdētā norma Nr. 1	«(3) Ir uzskatāms par pierādītu, ka manta, ar kuru veiktas legalizēšanas darbības, ir noziedzīgi iegūta, ja kriminālprocesā iesaistītā persona nespēj ticami izskaidrot attiecīgās mantas likumīgo izcelsmi un ja pierādījumu kopums procesa virzītājam dod pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme.»	Pamata kriminālprocess.	Pamata kriminālprocess un sevišķais process par noziedzīgi iegūtu mantu Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā.	Aizklāts, sākotnējs un neapzināts likuma robs.
Apstrīdētā norma Nr. 2	«(6) Kriminālprocesā un procesā par noziedzīgi iegūtu mantu pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi attiecībā uz mantas noziedzīgo izcelsmi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā ir pamats atzīt, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme.»	Pamata kriminālprocess un sevišķais process par noziedzīgi iegūtu mantu Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā.	Pamata kriminālprocess un sevišķais process par noziedzīgi iegūtu mantu Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā.	Attiecībā uz piemērošanas gadījumu likuma robs nav konstatējams.
Apstrīdētā norma Nr. 3	«(31) Ja kriminālprocesā iesaistītā persona apgalvo, ka manta nav uzskatāma par noziedzīgi iegūtu, pienākums pierādīt attiecīgās mantas izcelsmes likumību ir šai personai. Ja persona noteiktā termiņā nesniedz ticamas ziņas par mantas izcelsmes likumību, šai personai tiek liegta iespēja saņemt atlīdzību par kaitējumu, kas tai nodarīts saistībā ar kriminālprocesā noteiktajiem ierobežojumiem rīkoties ar šo mantu.»	Pamata kriminālprocess.	Pamata kriminālprocess un sevišķais process par noziedzīgi iegūtu mantu Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā.	Aizklāts, sākotnējs neapzināts likuma robs.

Pilnīga tiesību norma ir objektīva, loģiski noslēgta ideāla vienība, kas sastāv no visiem nepieciešamajiem un tai pat laikā pietiekamiem normatīvajiem priekšnosacījumiem, kas vajadzīgi, lai iestātos tiesiskās sekas. 

Ar jēdzienu «objektīva», raksturojot tiesību normu, ir saprotama situācija, ka neatkarīgi no tā, vai likumdevējam ir izdevies atbilstoši tā sākotnējai iecerei vārdformā formulēt tiesiskā sastāva pazīmes vai tomēr nav, vai likumdevējs vispār ir aizmirsis par kāda faktiskā gadījuma noregulēšanu, kaut gan no tiesiskās sistēmas izriet, ka šo gadījumu būtu bijis jāregulē un tas arī tiek regulēts, bet likumdevēja «neveiksmes» dēļ citā – nerakstītā normatīvajā līmenī. [689] Nesekmīgi ieviešot visas «objektīvai» tiesību normai raksturīgās pazīmes pozitīvajā tiesību normā, tajā ir konstatējams likuma robs. 

Par likuma roba pastāvēšanu saskaņā ar doktrīnu liecina šādas pazīmes: [690]

1)    likumā nav ietverts tiesiski pozitīvs regulējums, kaut no tiesību sistēmas viedokļa, šāds regulējums būtu bijis nepieciešams; 

2)    regulējumam jābūt objektīvi nepieciešamam; 

3)    regulējums attiecas tikai uz tiesiski nozīmīgiem jautājumiem. Ja tiesiski pozitīva regulējuma iztrūkums skar tiesiski nozīmīgu jautājumu, tad tas dod pamatu tiesnesim nepieciešamā regulējuma meklēšanā piemērot tiesību tālākveidošanu.

Likuma robs pastāv tad, ja tā interpretācijas rezultātā ir konstatējams, ka tas neietver pozitīvu tiesisko regulējumu, lai gan no tiesību sistēmas izriet, ka šāds regulējums ir nepieciešams. Šāds likuma robs ir dēvējams par «likuma plānam pretēju» nepilnību. [691] Iepriekš Pieteikumā izklāstīto apsvērumu dēļ un Apstrīdēto normu savstarpēji korespondējošā rakstura dēļ ir atzīstams, ka likumdevējs nav pienācīgi izvērtējis materiāltiesisko seku būtiskumu, kas personai iestāsies, piemērojot Apstrīdēto normu Nr. 1 un Nr. 3, kā arī nav uzskatījis par nepieciešamu nepārprotami uzsvērt, ka «kriminālprocess» un «process par noziedzīgi iegūtu mantu» ir nodalāmi procesuāli institūti, uz katru no kuriem attiecināmas citas tiesību normas. 

Likuma robs ir atklāts, ja likumā attiecībā uz noteiktu dzīves gadījumu grupu nav ietverts pozitīvs tiesiskais regulējums, kaut arī šādam regulējumam, ņemot vērā attiecīgā likuma «plānu» un «mērķi», bija jābūt. [692]

Ievērojot Pieteikumā iepriekš izklāstītos apsvērumus par Apstrīdēto normu Nr. 2, ir atzīstams, ka tā satur atklātu likuma robu, neietverot konkrētu tiesisko regulējumu, kas nodrošinātu personas tiesības uz taisnīgu tiesu, piemērojot zemāku pierādīšanas standartu (par to skat. Pieteikuma 10. un 4.2. sadaļu). 

Šāda likuma roba jeb «objektīvas» tiesību normas nepilnības novēršana ir iespējama ar extra legem jeb likumpārkāpjošo tiesību tālākveidošanu, kas pieļaujama apzinātu likuma robu aizpildīšanas gadījumos un kas tiek īstenota ārpus likuma regulējuma, taču intra ius jeb pašas tiesību sistēmas un tās pamatprincipu ietvaros. [693]

Ievērojot materiālo un procesuālo krimināltiesību būtisko raksturu un iejaukšanās pakāpi personas dzīvē un tās brīvības telpā, [694] taisnīguma principam neatbilstoša būtu Apstrīdētās normas Nr. 2 atzīšana par Satversmes 92. pantam atbilstošu, tādējādi katrreizēji atstājot šo tiesību normu un tās interpretācijas saturu tiesību normas piemērotāja rīcības un izvēles brīvības ziņā. Nav noliedzams, ka Satversmes tiesa respektē tiesību piemērotāju izpratni par tiesību normām, tomēr ne visos gadījumos attiecīgā izpratne ir atbalstāma, jo sevišķi, ja nerodas pamats konstatēt šīs pamattiesības ierobežojuma nepieciešamību un samērīgumu demokrātiskā sabiedrībā. [695] Tādējādi, ievērojot Pieteikuma 8. sadaļu paustos apsvērumus par Apstrīdēto normu Nr. 2 un tās acīmredzamo neatbilstību pamattiesību – tiesību uz taisnīgu tiesu – ierobežošanas nepieciešamībai, ir atzīstams, ka demokrātiskā tiesiskā valstī šāda tiesību norma nav attaisnojama. [696]

Likuma un tiesību analoģijas, kā arī citu juridisko metožu tiesību tālākveidošanai izmantojamība kriminālprocesā nav noliedzama, tomēr tā īstenojama tiktāl, ciktāl tā nekaitē personai, attiecībā pret kuru tiek piemērotas analoģijas vai citas juridiskās metodes pielietošanas rezultāts. [697]

Likuma robs ir aizklāts, ja likumā attiecībā uz noteiktu dzīves gadījumu grupu ir ietverts pozitīvs tiesiskais regulējums, tomēr atbilstoši tā jēgai un mērķim konkrētais regulējums nav piemērots, jo tajā nav ņemtas vērā īpatnības, kas tam ir raksturīgas un nozīmīgas tieši šiem gadījumiem, citiem vārdiem, likuma robs šādā gadījumā ir noteiktas, pozitīvizētas ierobežojošas normas neesamība. 

Ievērojot Pieteikumā iepriekš izklāstītos apsvērumus par Apstrīdēto normu Nr. 1 un Nr. 3 saturu, kā arī to piemērošanas materiāltiesiskajām un procesuālajām sekām, proti, tiesību uz taisnīgu tiesu elementu pārkāpšanu, kas izraisa personai piederošas mantas konfiskāciju, nepastāvot efektīvai iespējai kriminālprocesuāli pierādīt personai piederošās mantas likumīgo izcelsmi, apstāklis, ka likumdevējs nav ierobežojis Apstrīdēto normu Nr. 1 un Nr. 3 piemērošanu sevišķajā «procesā par noziedzīgi iegūtu mantu» ir atzīstams par aizklātu, sākotnēju un neapzinātu likuma robu.

Proti, likumdevējs neapzinājās šo tiesiski svarīgā gadījuma regulējuma neesamību un tā praktiskās sekas, turklāt tas noticis jau sākotnēji pieņemot grozījumus Apstrīdētajās normās Nr. 1 un Nr. 3, kā arī patlaban noteiktais regulējums ir atzīstams par pārāk plašu un nekonkrētu.

Tiesību avotos pamatoti norādīts, ka konstitucionālo sūdzību var iesniegt ne tikai par likumdevēja pozitīvās darbības rezultātu – tiesību normu, bet arī par likuma robu, [698] turklāt obligāti konstatējams priekšnoteikums šāda rakstura konstitucionālai sūdzībai pastāv gadījumos, kad no materiālajām konstitucionālajām tiesībām vai pamattiesībām izriet noteikts pienākums, kuru likumdevējs nav izpildījis pozitīvā formā – nav izdevis normatīvo regulējumu. [699]

Tādējādi secināms, ka Apstrīdētā norma Nr. 1 un Nr. 3, ietverot aizklātus likuma robus, nepamatoti ierobežojot [pers. A] piemītošās tiesības. Savukārt par taisnīgu un Satversmei atbilstošu nav atzīstams tāds likums, kas nesamērīgi ierobežo personas pamattiesības. [700]

[ 11 ] Juridiskais pamatojums, pierādot Apstrīdētās normas Nr. 1 neatbilstību Satversmes 92. pantam

Vērtējot fakta legālās prezumpcijas konstitucionalitāti, Satversmes tiesas judikatūrā atrodami metodoloģiski priekšnoteikumi, kuru iestāšanās izvērtējums sniedz atbildi uz jautājumu – vai konkrētajos apstākļos vispār ir pieļaujama fakta legālā prezumpcija. [701]

[ 11.1 ] Apstrīdētā norma Nr. 1 – fakta legālā prezumpcija – nav pienācīgā kārtā noteikta likumā

Apstrīdētajā normā Nr. 1 iekļautās fakta legālās prezumpcijas konstitucionalitātes pārbaudē noskaidrojams:

1)   fakta legālā prezumpcija ir pienācīgā kārtā noteikta likumā un tiek viennozīmīgi attiecināta uz precīzi definētām, specifiskām situācijām. Proti, jānoskaidro, vai šāda prezumpcija likumā ir paredzēta expressis verbis un vai to paredzēts attiecināt uz ierobežotu situāciju loku;

2)   fakta legālā prezumpcija ir noteikta leģitīma mērķa sasniegšanai. Proti, jāpārliecinās, vai šāda prezumpcija ir noteikta kādu būtisku valsts, sabiedrības vai privātpersonu interešu aizsargāšanai;

3)   tiek līdzsvarotas personas intereses. Proti, vai personai, attiecībā uz kuru fakta legālā prezumpcija tiek piemērota, vienlaikus tiek nodrošināta iespēja ar tās rīcībā jau esošajiem vai tai vienkāršā veidā iegūstamiem pierādījumiem atspēkot šo prezumpciju un tādējādi pierādīt savu nevainīgumu. [702]

Tāpat vērā ņemams ir instrumentāli formulēto vispārējo tiesību principu ievērošanas pienākums, kas šajos apstākļos, pieņemot Apstrīdēto normu Nr. 1, ticis pārkāpts, jo likumdevējs šīs normas radīšanas procesā ir ignorējis nepieciešamību sekmēt šādu mērķu sasniegšanu kā privātīpašuma aizsardzība. [703]

Likumdevēja uzdevums, izvēloties ierobežot personai piemītošās pamattiesības, ir skaidri atklāt attiecīgo ierobežojumu mērķi un nepieciešamību, pierādot, ka patiešām pastāv noteikti apstākļi, pie kuriem pamattiesību ierobežošana ir nepieciešama. [704] 

Tas, vai likumdevējs šo pienākumu ir izpildījis, noskaidrojams, izvērtējot tiesību normas pieņemšanas apstākļus un apsvērumus, kas tika pausti likumdošanas procesa gaitā, vērtējot attiecīgo ierobežojumu atbilstību demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskajai sistēmai kopumā un Satversmē nostiprinātajām pamattiesībām. 

Pamattiesības ir saistošas ne tikai izpildvarai un tiesu varai, bet arī likumdevējam, kurš drīkst pieņemt tikai Satversmei un tajā ietvertajām vai garantētajām pamattiesībām saturiski atbilstošu tiesisko regulējumu. [705] Šī apsvēruma dēļ tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā esamības priekšnoteikums. [706]

a. Izvērtējums, vai ir ievērota normatīvajos aktos noteiktā kārtība likuma pieņemšanai

Satversmes 90. pantā ietverti tiesību normu kvalitātes kritēriji, atbilstoši kuriem ikvienai tiesību normai jābūt pieejamai, kā arī pietiekami skaidrai un paredzamai. [707] Tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā esamības priekšnoteikums. [708]

2019. gada 15. maijā Saeimas Prezidijam tika iesniegts Saeimas Juridiskās komisijas izstrādātais likumprojekts Nr. 315/Lp13 «Grozījumi Kriminālprocesa likumā». [709] Likumprojektā Nr. 315/Lp13 cita starpā tika rosināts papildināt Kriminālprocesa likuma 125. pantu ar trešo daļu – tobrīd šādā redakcijā:

«Ja persona tiek turēta aizdomās vai apsūdzēta par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, ir uzskatāms par pierādītu, ka finanšu līdzekļiem vai citai mantai visticamāk ir noziedzīga izcelsme, ja vien persona ticami neizskaidro vai nepamato finanšu līdzekļu vai citas mantas likumīgo izcelsmi.»

2019. gada 23. maijā likumprojekts Nr. 315/Lp13 «Grozījumi Kriminālprocesa likumā» tika izskatīts 1. lasījumā.

2019. gada 8. jūlijā likumprojekts Nr. 315/Lp13 «Grozījumi Kriminālprocesa likumā» tika izskatīts 2. lasījumā. Balsojumā «par» piedalījās 79 Saeimas deputāti, balsojumu «pret» vai «atturas» nebija. [710] Norādāms, ka deputātiem nebija iebildumu vai priekšlikumu par likumprojektu Nr. 315/Lp13. 

2019. gada 21. novembrī likumprojekts Nr. 315/Lp13 «Grozījumi Kriminālprocesa likumā» tika apstiprināts 3. lasījumā, pieņemot likumu Grozījumi Kriminālprocesa likumā». Balsojumā «par» piedalījās 63 Saeimas deputāti, balsojumā «pret» piedalījās 24 deputāti, balsojumā «atturas» dalībnieku nebija. Debates par likumprojektu Nr. 315/Lp13 3. lasījumā nenotika. [711] 

Tādējādi 2019. gada 21. novembrī likumdevējs pieņēma Apstrīdēto normu Nr. 1 šādā redakcijā:

«(3) Ir uzskatāms par pierādītu, ka manta, ar kuru veiktas legalizēšanas darbības, ir noziedzīgi iegūta, ja kriminālprocesā iesaistītā persona nespēj ticami izskaidrot attiecīgās mantas likumīgo izcelsmi un ja pierādījumu kopums procesa virzītājam dod pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme.»

Atzīstams, ka, izvērtējot Apstrīdētās normas Nr. 1 pieņemšanas procesa formālo atbilstību Satversmes un Saeimas kārtības ruļļa prasībām, ir konstatējama atbilstība normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai likuma pieņemšanai. 

b. Izvērtējums, vai likums ticis izsludināts un bijis pieejams

2019. gada 10. decembrī Valsts prezidents Egils Levits izsludināja likumu «Grozījumi Kriminālprocesa likumā». [712] 

Oficiālajā izdevumā «Latvijas Vēstnesis» Nr. 248A likums «Grozījumi Kriminālprocesa likumā» izsludināts 2019. gada 10. decembrī. [713]

Atzīstams, ka, izvērtējot Apstrīdētās normas Nr. 1 pieņemšanas procesa formālo atbilstību Satversmes un Saeimas kārtības ruļļa prasībām, ir konstatējams, ka Apstrīdētā norma Nr. 1 bijusi izsludināta un publicēta, un darīta pieejama. 

[ 11.2 ]             No Satversmes 92. panta atvasināmie objektīvie kritēriji likumdevēja rīcības brīvības ierobežošanai, pieņemot normatīvo regulējumu procesā par noziedzīgi iegūtu mantu attiecībā uz prezumpcijām

Viens no tiesību normas konstitucionalitātes izvērtējuma aspektiem ir jautājums par tās skaidrību un konkrētību. Tādējādi konkrētais jautājums ir analizējams dimensijā, kādas ir bijušas likumdevēja rīcības brīvības robežas, nosakot normatīvo regulējumu un prezumpcijas par mantas noziedzīgo izcelsmi. 

Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā jēdziens «likums» tiek tulkots plašāk, proti, šī jēdziena saturā ietilpinot ne tikai «likuma» formālo, bet arī materiālo izpratni, kas galvenokārt raksturo «likuma» kvalitāti. [714] Kā [pers. A] pārstāvība, analizējot Apstrīdēto normu Nr. 1, ir secinājusi, konkrētajos apstākļos nepastāv strīds par Apstrīdētās tiesību normas pieejamību, tas ir, tā tikusi publicēta un darīta zināma atbilstošā likumdevējam noteiktā kārtībā. [715]

Tādējādi, ievērojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā attīstīto metodoloģiju, uzmanība pievēršama kritērijam «paredzamība», vērtējot Apstrīdēto normu Nr. 1. [716] Atklājot šī kritērija saturu, doktrīnā uzsvērts, ka «paredzamība» nosaka, ka normas formai un saturam ir jābūt tādiem, lai privātpersona spētu saprātīgi paredzēt, nepieciešamības gadījumā prasot lietpratēja padomu, kādas tiesiskās sekas izraisīs tāda vai citāda rīcība. [717]

Turklāt šī kritērija ievērošana ir atzīstama par personas garantiju – vismaz minimālā apmērā – aizsardzībai pret patvaļu, [718] nosakot, ka kompetentās iestādes pilnvaras, piemērojot attiecīgo normu, nedrīkst būt neierobežotas; šīm pilnvarām ir jābūt iekļautām pietiekami skaidri nospraustās robežās un pakļautām pietiekami skaidriem nosacījumiem. [719] Šo kritēriju neizpildes analīze, pieņemot Apstrīdēto normu Nr. 1, sniegta turpmāk.

a. Principa nullum judicium, sine lege ievērošana, pieņemot kriminālprocesuālo noregulējumu

Mūsdienu Latvijas juridiskajā diskursā tiek atzīts, ka vispārējie tiesību principi ir sastopami arī krimināltiesības un kriminālprocesā, tomēr pietiekama uzmanība līdz šim nav tikusi pievērsta Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā atklātajam principam par nepieciešamību skaidri definēt procesuālo krimināltiesību normas. Šeit jāatgādina, ka

«[..] princips, ka kriminālprocesa noteikumiem ir jābūt noteiktiem likumā, ir vispārējs tiesību princips. Tas pastāv līdzās prasībai, ka arī materiālo krimināltiesību normas ir jānosaka ar likumu, un kriminālprocesā tas ir ietverts maksimā «nullum judicium, sine lege». Šajā principā ir noteiktas īpašas prasības tiesvedības norisei, lai garantētu taisnīgu tiesu, kas ietver pušu līdztiesības ievērošanu. Tiesa arī norāda, ka procesuālo noteikumu primārais mērķis ir aizsargāt personu pret jebkādu pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu, un tāpēc tieši aizstāvība, visticamāk, cieš no šādu prasību izlaidumiem un neskaidrības.» [720]

Jāatzīmē, ka princips «nullum judicium, sine lege» ir nošķirams no materiālo krimināltiesību principa «nullum crimen, sine lege». [721] Citiem vārdiem, tiesību virsvadības princips kopsakarā ar vispārējo tiesību principu «nullum judicium, sine lege» attiecībā uz kriminālprocesuālo noregulējumu konkretizējams tādējādi, ka pozitīvajām tiesību normām ir jāparedz konkrētas un nepārprotamas minimālās garantijas, ierobežojot valsts varas iespējamo patvaļu pret kriminālprocesā iesaistīto personu. [722]

Satversmes 92. panta aspektā ir norādāms, ka likumdevējam no tā izriet pienākums pieņemt taisnīgas tiesas spriešanai nepieciešamās tiesību normas. [723] Krimināltiesisko attiecību risinājumam ir jābūt taisnīgam – taisnīgs risinājums jeb rezultāts nav panākams bez taisnīga procesa. [724] Šī iemesla dēļ tiesību doktrīnā uzsvērts, ka,

«[j]o smagāks tiesību ierobežojums, jo precīzākai, detalizētākai un nepārprotamākai jābūt to pieļaujošai tiesību normai. Tāpat īpaši nozīmīgi norādīt, ka jebkuram procedūras jautājumam jābūt pietiekami precīzi noregulētam [..]. Tādējādi – sākotnēji jābūt precīzai normai un tad tās precīzai piemērošanai.» [725] [pārstāvības izcēlumi]

Lai ar tiesību normu varētu pieprasīt noteiktu rīcību un ar cilvēka gribas izpausmi motivētu darbību vai bezdarbību, ir nepieciešami konkrēti rīcības priekšraksti, kas ietērpti vārdiskā – abstraktu jēdzienu – formā, kuri piepildāmi ar saturu attiecīgā priekšraksta satura izpratnei. [726] Turklāt par tiesiskā priekšraksta atbilstību labas likumdošanas prasībām liecina tas, ka likumdevējs izraudzījies atbilstošus terminus, kuru saturs atpazīstams un vērtējams kopsakarā ar pārējo normas tekstu. [727]

Līdz ar to likumdevēja uzdevums, pieņemot Satversmē nostiprinātajām vērtībām un pamattiesībām atbilstošu regulējumu, ir apzināties konkrētajā tiesību normā lietoto jēdzienu saturu un lietošanas daudzveidību, kas var piešķirt attiecīgajam priekšrakstam citu jēgu, kuru apzināties ir labas likumdošanas prasība. Šis uzdevums, raugoties no jābūtības viedokļa, ir paveicams, 

«[..] izvērtējot risināmā gadījuma visus apstākļus, jēdziena lietošanas iepriekšējo praksi, zinātniskas atziņas par jautājumiem, kas saistīti ar šo jēdzienu, prognozējot jēdziena pielietojamās izpratnes iespēju piemērot citos līdzīgos gadījumos, ņemot vērā, novērtējot un savstarpēji salīdzinot dažādus redzes viedokļus, pielietošanas atbilstību vispārīgiem un nozares tiesību principiem.» [728]

Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā atzīmēts, ka no likuma prioritātes principa kriminālprocesā izriet nesaraujamā saikne starp tiesībām uz taisnīgu tiesu un prasību pēc tiesiskās noteiktības, proti, personai ir jābūt spējīgai saprast sev piešķirtās tiesības un uzliktos pienākumus. [729] Priekšnoteikums šīs nostādnes praktiskai īstenošanai ir pieejamas un pietiekami skaidras tiesību normas – atbilstoši definēti tiesiskie priekšraksti. [730] 

b. Apstrīdētās normas Nr. 1 izstrādes materiālu analīze

Lai izvērtētu, vai uz Apstrīdētajā normā Nr. 1 minēto procesuālo tiesību institūtu tikuši attiecināti visi taisnīgas tiesas elementi un kādā apjomā tie attiecināmi, nepieciešams noskaidrot konkrētā tiesību institūta būtību, raksturu un likumdevēja mērķi. [731]

Vērtējot Kriminālprocesa likuma 125. panta «Fakta legālā prezumpcija» normatīvo mērķi, doktrīnā atzīts, ka tā par dažāda rakstura faktu pierādītību izvirza dažādas prezumpcijas, kas pēc sava satura klasificējamas kā:

–      vispārīga rakstura pieņēmumi, piemēram, vispārzināmi fakti; un

–      pieņēmumi, kas tiek izsecināti no kāda cita juridiskā fakta un kas parasti tiek iekļauti kādā dokumentā. [732]

2019. gada 21. novembrī Saeima pieņēma likumu «Grozījumi Kriminālprocesa likumā» [733], papildinot Kriminālprocesa likuma 125. pantu «Fakta legālā prezumpcija» ar Apstrīdēto normu Nr. 1. Minētajiem grozījumiem stājoties spēkā 2019. gada 24. decembrī, Apstrīdētās normas Nr. 1 redakcija nav tikusi grozīta, tādējādi patlaban normas saturs un piemērošanas mērķis atbilst tam, ko savulaik likumdevējs bija izraudzījies, to pieņemot. 

2019. gada 26. februārī Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas sēdē (turpmāk – Apakškomisija) notika diskusija [734] par Kriminālprocesa likuma 125. panta papildināšanu ar trešo daļu šādā redakcijā ­

«[..] ir uzskatāms par pierādītu, ka persona ir izdarījusi noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu vai citas mantas legalizēšanu, ja vien tā nespēj ticami izskaidrot vai pamatot finanšu līdzekļu vai mantas likumīgo izcelsmi».

Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece tiesību politikas jautājumos Laila Medina jau sākotnēji norādīja, ka 

«[..] šāds priekšlikums nav atbalstāms, jo šādā veidā faktiski tiek prezumēts, ka ir pierādīts noziedzīgā nodarījuma [legalizēšanas] sastāvs.» [735]

Turpinot izklāstīt Tieslietu ministrijas Patstāvīgās darba grupas Kriminālprocesa likuma grozījumu izstrādei un Tieslietu ministrijas nostāju, L. Medina arī uzsvēra, ka kriminālprocess gan Latvijā, gan visur citur pasaulē ir balstīts principā, ka valstij kā apsūdzībai ir jāpierāda noziedzīga nodarījuma izdarīšana, tādējādi, Tieslietu ministrijas ieskatā, 

«darbs pie KPL 125. panta grozījumiem nav turpināms, bet gan jādiskutē par tiem pantiem, kas regulē dokumentu iesniegšanas kārtību, piemēram, termiņiem vai procesuālām sankcijām, kas būtu nosakāmas personai, kura nepilda tām likumā noteikto pienākumu.» [736]

Papildus minētajam L. Medina uzsvēra, ka piedāvātajā Kriminālprocesa likuma 125. panta trešās daļas

«[..] redakcijā ir būtisks tieši sākums, kas nosaka, ka «ir uzskatāms par pierādītu, ka persona ir izdarījusi legalizēšanu», kas nav pieļaujams, jo legalizēšana ir noziedzīgs nodarījums, kas apsūdzībai ir jāpierāda. Iepazīstina ar citu valstu praksi, īpaši Nīderlandes praksi, kur personas pienākums izskaidrot mantas likumīgo izcelsmi ir precizējies tiktāl, ka personai ir jāsniedz tādi paskaidrojumi, kurus policija vai tiesa vēlāk var pārbaudīt, bet jāņem vērā, ka tie tāpat paliek personas paskaidrojumi, nevis pierādījumi». [737] 

Šajā diskusijā šī brīža ģenerālprokurors Juris Stukāns uzsvēra, ka nevienā valstī nepastāv prezumpcija par personas vainu. [738] 

Arī 13. Saeimas deputāte Ļubova Švecova pievienojās L. Medinas un J. Stukāna viedoklim, norādot, ka

«[..] piedāvātais grozījums KPL 125. pantā nevar tikt pieņemts nekādā veidā, jo tas būtiski pārkāpj cilvēktiesības. Norāda, ierēdņu nekompetence un nekvalitatīvs darbs nevar būt par iemeslu būtiskiem likuma grozījumiem, kuri pārkāpj cilvēktiesības» [739]. [pārstāvības izcēlumi]

Ievērojot šis piebildes, 13. Saeimas deputāts Andrejs Judins vērsa uzmanību uz to, ka Kriminālprocesa likuma 125. panta definē fakta legālo prezumpciju, nevis nozieguma prezumpciju, kā arī uzsvēra – priekšlikums satur atbalstāmu mērķi, taču panta formulējumam ir jābūt citam, proti, 

«konstatējot mantu, kuras izcelsmi persona nevar pamatot, un, izslēdzot visas iespējamās mantas legālās izcelsmes iespējas, būtu prezumējams fakts, ka manta ir iegūta nelikumīgi.» [740] 

Atbildot uz šo priekšlikumu, J. Stukāns vērsa uzmanību, ka Krimināllikuma 195. pantā paredzēta kriminālatbildība par noziedzīgi iegūtas mantas legalizēšanu, nevis par nenoskaidrotas izcelsmes mantu, tādējādi šāda prezumpcija praksē nebūs funkcionāli piemērojama. [741]

Ievērojot minēto, īpaši jāuzsver likumdošanas procesa gaitā paustie viedokļi, kas attiecas uz predikatīvā noziedzīgā nodarījuma esības konstatēšanu, izmeklējot noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. Kā diskusijā norādīja Inese Gise, Ekonomisko noziegumu izmeklēšanas pārvalde praksē bieži izmanto Kriminālprocesa likuma 59. nodaļu, izdalot sevišķos procesus par noziedzīgi iegūtu mantu:

«[..] izmeklējot KL 195. pantā [paredzēto] noziedzīgo nodarījumu [..], būtu tikai loģiski, ka tiktu uzskatīta par pierādītu mantas noziedzīgā izcelsme, kas ir konstatēta ar tiesas lēmumu 59. nodaļas kārtībā» [742].

Pamatotus iebildumus par šo viedokli savukārt pauda J. Stukāns, uzsverot, ka

«[..] jābūt pierādītam nozieguma faktam, no kura izriet legalizācija, jo nevar legalizēt legāli iegūtus līdzekļus.» [743] [pārstāvības izcēlums].

Diskutējot par Kriminālprocesa likuma 125. pantā veicamajiem grozījumiem, Dr. iur. Jānis Baumanis norādīja, ka

«[..] KPL 125. panta grozījumi ir konceptuāli izlemjams jautājums, jo tādā veidā prezumētā manta kļūst par noziedzīga nodarījuma sastāva elementā ietilpstoši pazīmi. Runājot par 4. variantu, [..], ka, lai prezumētu mantu kā noziedzīgi iegūtu, ir nepieciešamas divas pazīmes: persona nevar izskaidrot mantas izcelsmi, un manta nav samērīga ar personas likumīgajiem ienākumiem. [..] tādā gadījumā veidosies situācija, ka priekšmets kļūst par noziedzīga nodarījuma sastāva elementa pazīmi ar vienkāršākiem nosacījumiem, nekā mantu varēs konfiscēt saskaņā ar Krimināllikumu». [744] [pārstāvības izcēlums]

Neraugoties uz šīm diskusijām un pretrunīgajiem uzskatiem par Apstrīdētās normas Nr. 1 saturu, kas paredzētu zemākas tiesiskuma un taisnīguma garantijas, Saeima otrajā lasījumā bez debatēm par to, atbalstīja likumprojektu, kas paredzēja Apstrīdētās normas Nr. 1 pieņemšanu. [745] Būtiski minēt, ka Saeima otrajā lasījumā atbalstīja sākotnēji jau uz pirmo lasījumu iesniegto priekšlikumu par Kriminālprocesa likuma 125. panta papildināšanu ar trešo daļu. 

2019. gada 1. oktobrī notika Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas sēde pirms likumprojekta trešā lasījuma. [746]

13. Saeimas deputāts Gundars Daudze pauda viedokli, ka Apstrīdētā norma Nr. 1 var nonākt pretrunā ar nevainīguma prezumpciju, citējot 2016. gada 9. marta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/343:

«Tas, ka aizdomās turētie un apsūdzētie izmanto tiesības klusēt vai tiesības neliecināt pret sevi, netiek vērsts pret tiem, un šo faktu neuzskata par pierādījumu tam, ka tie ir izdarījuši konkrēto noziedzīgo nodarījumu» [747].

Tādējādi G. Daudze uzskatīja, ka Saeimas otrajā lasījumā atbalstītā Kriminālprocesa likuma 125. panta trešās daļas redakcija ir pretrunā starptautiskajiem tiesību aktiem.

Norādāms, ka likumdevēja uzdevums, radot jaunu tiesību normu, ir nepieļaut, ka jaunradītais teksts satur iekšējas pretrunas, pieļauj nesamērīgu un tātad arī patvaļīgu tās pielietojamību, [748] jo

«[p]retrunīga tiesību sistēma un tiesiskā kārtība pārkāpj taisnīguma postulātu.» [749] [pārstāvības izcēlums].

Par Apstrīdētās normas Nr. 1 acīmredzamo pretrunīgu liecina tas, ka jau tās izstrādes procesā likumdevēja pārstāvju vidū raisījās būtiskas diskusijas par to, kā šāda veikta likuma prezumpcija var ietekmēt personas tiesības uz taisnīgu tiesu un šajās tiesībās ietilpstošās garantijas – nodrošināt nevainīguma prezumpciju un neradīt personai, uz kuru prezumpciju tiktu attiecināta praksē, nesamērīgu slogu tās atspēkošanai, kas nenovēršami notiktu, ja tiktu vienkāršota iespēja kriminālprocesu veicošajām amatpersonām konfiscēt tādu personai piederošu mantu, kuras noziedzīgums nav ticis konstatēts saskaņā ar likumu. 

Arī Indra Gratkovska vērsa uzmanību uz Saeimas otrajā lasījumā atbalstīto Kriminālprocesa likuma 125. panta trešās daļas redakciju, proti, 

«[..] no piedāvātās redakcijas satura nav skaidri saprotams, vai procesa virzītājam būs jāsavāc pierādījumi par mantas likumīgo izcelsmi, kā to paredz KPL 124. panta sestā daļa, pirms šīs prezumpcijas piemērošanas, jeb šo prezumpciju varēs piemērot, kad persona tiks atzīta par aizdomās turēto vai apsūdzēto par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju bez papildu pierādījumiem. Otrkārt, [..] šī prezumpcija strādās tikai pie KL 195. panta lietā, [bet] tie nav vienīgie gadījumi, kad manta ir atzīstama par noziedzīgi iegūtu. [..] ir ļoti daudz lietu, kur legalizācijas nav, vai to nevar pierādīt, bet ir manta, piemēram, krāpšana vai zādzība, līdz ar to veidosies situācija, ka attiecībā uz legalizāciju veidosies viens standarts, bet uz citiem – cits. Treškārt, [..] šeit nav aptverti visi subjekti, kas varētu būt saistīti ar noziedzīgi iegūtas mantas legalizāciju un pie kuriem var glabāties šī manta» [750]. [pārstāvības izcēlums]

2019. gada 22. oktobrī diskusijas par grozījumiem Kriminālprocesa likuma 125. pantā turpinājās. 

Tieslietu ministrijas Krimināltiesību departamenta direktora vietnieks Uldis Zemzars norādīja, ka

«pēc iepriekšējās apakškomisijas sēdes tika rīkotas vairākas tikšanās ar ģenerālprokuratūras pārstāvjiem, [..] kā rezultātā tika izstrādātas divas jaunas KPL 125.panta trešajai daļai, proti, Ģenerālprokuratūras atbalstītā redakcija un Tieslietu ministrijas atbalstītā redakcija. [..] abās redakcijās ir kopīga daļa, par kuru vairs nav domstarpību, proti, par to, ka procesa virzītājam saskaņā ar šīm redakcijām ir tomēr jāiegūst pierādījumi par to, ka mantai visdrīzāk ir noziedzīga izcelsme, un nepietiek ar apsūdzētā vai aizdomās turētā statusa noteikšanu personai. Līdz ar to par mantu ir jābūt savāktam noteiktam pierādījumu kopumam. [..] abas redakcijas ir attiecināmas [..] uz jebkuru kriminālprocesā iesaistīto personu, kā jau tas šobrīd ir noteikts KPL 126. panta trešajā prim daļā. Attiecībā uz Ģenerālprokuratūras redakciju [..] Tieslietu ministrija iebilst pret vārdiem «ar kuru veiktas legalizēšanas darbības», jo Tieslietu ministrijas ieskatā, prezumpcijai ir jāattiecas uz jebkādu mantu, kas ir iegūta noziedzīga nodarījuma rezultātā, neatkarīgi, vai ar to ir veiktas legalizēšanas darbības. [..] Ģenerālprokuratūras piedāvātā redakcija būs attiecināma tikai uz gadījumiem, kad būs izdarītas Krimināllikuma (turpmāk – KL) 195. pantā paredzētais noziedzīgais nodarījums [..]. [..] praksē var rasties nošķiršanas problēmas, proti, kurā gadījumā ir piemērojama šī prezumpcija un kurā gadījumā manta ir atzīstama par noziedzīgi iegūtu saskaņā ar KPL 124. panta sesto daļu un KPL 126. panta trešo prim daļu. Līdz ar to Tieslietu ministrijas piedāvātais variants aptver jebkādus noziedzīgus nodarījumus, kuru ietvaros ir jāpierāda mantas noziedzīgā izcelsme» [751] [pārstāvības izcēlumi].

No šī komentāra ir konstatējams, ka likumdevējs nebija vienisprātis par gadījumiem, uz kuriem Apstrīdētā norma Nr. 1 un tajā paredzētā prezumpcija varētu tikt attiecināta. 

Diskutējot par Kriminālprocesa likuma 125. panta trešās daļas grozījumiem, pirms trešā lasījuma (?) būtisku apsvērumu par tās iespējamo piemērošanu pauda Juris Stukāns, proti, 

«[..] šo prezumpciju nevar attiecināt uz KPL 59. nodaļu, tā darbosies, tikai izskatot lietu pēc būtības, par ko liecina vārdi «ar kuru veiktas legalizēšanas darbības», kas ir jāpierāda, un to var pierādīt, tikai izskatot lietu pēc būtības» [752] [pārstāvības izcēlums].

Ievērojot Apakškomisijas sēdē paustos viedokļus, tajā tomēr tika atbalstīta tieši Ģenerālprokuratūras piedāvātā Kriminālprocesa likuma 125. panta trešās daļas redakcija, proti:

«Ir uzskatāms par pierādītu, ka manta, ar kuru veiktas legalizēšanas darbības, ir noziedzīgi iegūta, ja kriminālprocesā iesaistītā persona nespēj ticami izskaidrot mantas likumīgo izcelsmi un, ja pierādījumu kopums procesa virzītājam dod pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme» [753]. [pārstāvības izcēlums]

2019. gada 21. novembrī Saeimas deputāti bez jebkādām diskusijām un debatēm pieņēma likumprojektu «Grozījumi Kriminālprocesa likumā», tādējādi piešķirot likuma spēku nule kā norādītajam Ģenerālprokuratūras priekšlikumam. 

Izvērtējot Apstrīdētās normas Nr. 1 pieņemšanas apstākļus un pretrunas, kas izskanēja likumdevēja, tas ir, Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas diskusijās, ir konstatējams, ka likumdevējs plašākā nozīmē nespēja vienoties un panākt konsensu, to nostiprinot regulējuma saturā, par normas piemērošanas robežām un gadījumiem, uz kuriem konkrētā tiesību norma, šajā gadījumā – Apstrīdētā norma Nr. 1 – būtu attiecināma. Tādējādi uzskatāms, ka likumdevējs nav noteicis tādu procesuālo kārtību, kas šādu prezumpciju ļautu viennozīmīgi attiecināt uz precīzām, nepārprotami definētām un specifiskām situācijām. [754] 

c. Apstrīdētās normas Nr. 1 piemērošanas priekšnoteikumi atbilstoši likumdevēja iecerei

Piemērojot tiesību normu, tādā kārtā atklājot to, ko normas saturā ietilpinājis likumdevējs, pamatoti rodas nepieciešamība izzināt likumdevēja gribu, kurā ietilpst likumdevēja pamatnolūki, priekšstati, mērķi, kas bija formulēti laikā, kad satversmības kontrolei pakļautā tiesību norma tika pieņemta. [755] Līdz ar to likumdevēja griba ir 

«[..] jāiztulko tā, kā likumdevējs to domājis, vai arī kā viņš vismaz varējis domāt.» [756]

Nule kā izvērtētais likumdevēja uzskatu pretrunīgums, kā secināts, rezultējies tajā, ka Apstrīdētā norma Nr. 1 neietver tādu procesuālo kārtību, kas šādu prezumpciju ļautu viennozīmīgi attiecināt uz precīzām, nepārprotami definētām un specifiskām situācijām. Šāds secinājums savukārt prasa konspektīvi izvērtēt, kādus priekšnoteikumus likumdevējs ietvēris Apstrīdētajā normā Nr. 1, lai tā būtu piemērojama praksē. Turklāt arī tiesību doktrīnā uzsvērts viedoklis, ka tiesību normas iztulkojumam ideālos apstākļos jābūt tādam, 

              «[..] lai to varētu attiecināt uz visiem līdzīgiem tā paša veida un tā paša tipa gadījumiem.» [757]

Apsverot fakta legālās prezumpcijas par mantas noziedzīgu izcelsmi piemērošanu, kas paredzēta Apstrīdētajā normā Nr. 1, aplūkojami 2019. gada 15. maija likumprojekta «Grozījumi Kriminālprocesa likumā» anotācijā norādītie trīs kritēriji, kas pieļauj šajā normā paredzētās prezumpciju, 

«izpildoties būtiskiem priekšnosacījumiem – [1] procesa virzītājs ir savācis pierādījumus («sākuma» pierādījumus (prima facie)), kas ir pietiekami aizdomu izvirzīšanai vai arī personas saukšanai pie kriminālatbildības par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu (KL 195. pants un KL 314. pants) un [2] vienlaikus ir pierādījis visticamāk mantas (tostarp noziedzīgi iegūtu līdzekļu) noziedzīgo izcelsmi, un [3] ja vien persona ticami neizskaidro vai nepamato finanšu līdzekļu vai citas mantas likumīgo izcelsmi, tiek uzskatīts (prezumēts) par pierādītu, ka finanšu līdzekļiem vai citai mantai visticamāk ir noziedzīga izcelsme» [758] [pārstāvības izcēlumi].

Loģiski sakārtojot likumdevēja norādītos priekšnosacījumus, konstatējams, ka fakta legālā prezumpcija par mantas noziedzīgu izcelsmi piemērojama tikai tad, ja kumulatīvi izpildās trīs kritēriji:

Pirmkārt. Predikatīva noziedzīga nodarījuma esība ir konstatēta atbilstoši pierādīšanas standartam «ārpus saprātīgām šaubām».

Otrkārt. Mantas sasaiste ar predikatīvu noziedzīgu nodarījumu ir pierādīta atbilstoši pierādīšanas standartam «iespējamības pārsvars». Turklāt jāņem vērā, ka likumdevējs, runājot par pierādījumu kvalitāti, ir izmantojis tieši jēdzienu prima facie, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē no pirmā acu uzmetiena. [759] 

Treškārt. Persona nesniedz ticamus paskaidrojumus par mantas izcelsmi.

Minētais secinājums par kritērijiem, kas konstatējami, lai piemērotu Apstrīdētajā normā Nr. 1 paredzēto prezumpciju, nesniedz nepārprotamu un skaidri definējamu atbildi par tiem gadījumiem, kad Apstrīdētā norma Nr. 1 un tajā ietvertā prezumpcija ir piemērojama, vienlaikus nepārkāpjot personas tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas: nevainīguma prezumpcija, procesuālā līdztiesība.

Ievērojot minētos apsvērumus, ir konstatējams, ka Apstrīdētā norma Nr. 1 neatbilst vispārējam tiesību principam «nullum judicium, sine lege», kas uzskatāms par Satversmes 92. panta pirmā teikuma konkretizācijas rezultātā atvasināmu principu – ka pozitīvajām tiesību normām ir jāparedz konkrētas un nepārprotamas minimālās garantijas. Minētais secinājums tālāk attīstāms, izzinot Apstrīdētās normas Nr. 1 prezumpcijas piemērošanas ierobežojumus, kas izriet no likuma plāna un tiesību sistēmas. 

d. Apstrīdētās normas Nr. 1 piemērošanas ierobežojumi atbilstoši likuma plānam

Līdztekus tam, ka likumdevēja gribas izzināšana ir tikai viens no Apstrīdētās normas Nr. 1 satura noskaidrošanas soļiem, noskaidrojama arī likuma griba jeb tā juridiskais mērķis – ratio legis, jo

«[n]ozīme ir ne tikai tam, kādu tiesisku vai sociālpolitisku risinājumu likumdevējs paredz un kādā veidā grib pie tā nonākt, bet arī tam, cik adekvāti un citiem atpazīt iespējami likumdevējam ir izdevies izteikt šo mērķi normas vai likuma tekstā. Pie tam šāds mērķis visbiežāk saskatāms nevis atsevišķajā normā, bet visā normatīvajā aktā, tiesību institūtā, nozarē vai visas tiesību sistēmas kontekstā.» [760] [pārstāvības izcēlumi]

Tādējādi, pamatojot [pers. A] piemītošo tiesību uz taisnīgu tiesu un tiesību uz īpašumu aizskārumu, nepieciešams noskaidrot Apstrīdētās normas Nr. 1 ratio legis – mērķi, jēgu, garu un sociālo pamatojumu. [761] Turklāt, mēģinot izprast Apstrīdētās normas Nr. 1 ratio legis, ir atgādināma tēze, ka 

«[b]ūtu liela kļūda domāt, ka konstitūcijas iztulkošanai un pielietošanai, deputātam pietiek ar gramatikas zināšanu un veselo saprātu. Nevajag aizmirst, ka politiskās cīņas brīžos šis veselais prāts zem politisku kaislību iespaida paliek par agrāk uzstādītā mērķa kalpu» [762] [pārstāvības izcēlumi].

Kā norādīts Pieteikuma 3. sadaļas apakšpunktos, Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas sēdē tika skaidrots ne tikai tas, ka Apstrīdētā norma Nr. 1 nav izmantojama sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā, bet arī tas, ka jebkurā gadījumā procesa virzītājam ir pienākums iegūt sākotnējo pierādījumu kopumu, kas liecina par mantas noziedzīgo izcelsmi. [763] Turklāt arī uz hipotētisku vaicājumu, vai

«[..] ir pieļaujama Kriminālprocesa likuma 125. panta trešās daļas izmantošana procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, proti, vai ir pieļaujams pamatot noziedzīgu izcelsmi ar noziedzīga nodarījuma objektīvās puses pazīmēm?» [764], [pārstāvības izcēlumi]

sniegtā atbilde apstiprina, ka tā nav un nebūtu izmantojama Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā notiekošajā sevišķajā procesā par mantu, proti:

«Pašas pazīmes par sevi nepierāda mantas noziedzīgo izcelsmi; lietā ir jābūt pierādījumiem, kas apstiprina, ka manta ir noziedzīgi iegūta vai, tieši otrādi, – mantai ir likumīga izcelsme. Tiesas 59. nodaļas procesā nevērtē sastāva esamību vai neesamību. Te ir jāsaprot, ka 59. nodaļas process, es pat to nesauktu vairāk par kriminālprocesu, bet gan par procesu, kas tuvāks civilprocesam, kur, tēlaini izsakoties, ir valsts pret mantu. Citās valstīs tā arī ir – īpaši procesi, kas pilnīgi ir nesaistīti ar kriminālprocesu, kur tiek celta prasība pret mantu un izlemts – ir vai nav manta konfiscējama. Mums tas process ir ietverts Kriminālprocesa likumā, tāpēc arī rodas šādi jautājumi. Tomēr arī pēc pierādīšanas veida un tā, kā jāpierāda vienai vai otrai pusei sava taisnība, tuvāk tad ir pierādīšana civilprocesam.» [765][pārstāvības izcēlumi]

To, ka Kriminālprocesa likuma 125. panta trešajā daļā jeb Apstrīdētajā normā Nr. 1 ietvertā fakta legālā prezumpcija nav attiecināma uz procesu par noziedzīgi iegūtu mantu Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā, pamatoti apstiprina arī Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2021. gada 21. jūnija lēmumā norādītais, proti, 

«Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā iekļautās normas noteic, ka šīs nodaļas kārtībā uzsāktā procesā netiek iekļauti pierādījumi un netiek lemts par kādas personas saistību ar izdarīto noziedzīgo nodarījumu vai personas vainīgumu, bet gan tiek lemts tikai par mantas noziedzīgo izcelsmi un rīcību ar mantu» [766] [pārstāvības izcēlumi].

Tādējādi Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā tiesai nav piešķirtas pilnvaras lemt par izmeklējamā kriminālprocesa, no kura izdalīts process par noziedzīgi iegūtu mantu, noziedzīgā nodarījuma sastāva esamību. 

Izdibinot likumdevēja gribu un Apstrīdētās normas Nr. 1 ratio legis ideālā tiesību sistēmā, rodams pamats secinājumam, ka Kriminālprocesa likuma 125. panta trešajā daļā ietvertā fakta legālā prezumpcija ir piemērojama tikai kriminālprocesā attiecībā pret aizdomās turēto vai apsūdzēto, proti, fakta legālā prezumpcija nav piemērojama nedz attiecībā pret aizskarto mantas īpašnieku, nedz procesā par noziedzīgi iegūtu mantu Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā. 

Līdz ar to konstatējams, ka, šos kritērijus neietverot tiesību normas saturā, likumdevējs nav ievērojis nepieciešamo rūpību un atbilstību labas likumdošanas praksei, tādējādi pieļaujot nesamērīgu [pers. A] piemītošo pamattiesību aizskārumu, kas rezultējās tiesību uz īpašumu atņemšanā. 

Vēl jo vairāk – minimālo tiesiskuma garantiju neietveršana Apstrīdētās normas Nr. 1 saturā pārkāpj nevainīguma prezumpciju, jo, pierādot mantas noziedzīgo izcelsmi ar pieņēmumu, kas vēl tikai tiks pierādīts ārpus saprātīgām šaubām pamata kriminālprocesā, likumdevējs ir likvidējis nevainīguma prezumpcijas saturisko kodolu, tās vietā ieviešot vainīguma prezumpciju. 

Vērtējot Apstrīdētajā normā Nr. 1 ietvertās prezumpcijas piemērošanas nosacījumus, konstatējams, ka tā ir attiecināma tikai uz tādiem gadījumiem, kad persona ir veikusi legalizācijas darbības ar mantu, ir iegūts pierādījumu kopums par mantas noziedzīgo izcelsmi un vienlaikus persona arī nespēj ticami izskaidrot mantas likumīgo izcelsmi. Savukārt, ievērojot kriminālprocesuālā noregulējuma sistēmu, minētos apstākļus ir iespējams tiesiski konstatēt, tikai lemjot par attiecīgās personas vainu tai celtajā apsūdzībā pēc Krimināllikuma 195. panta. [767] Jebkādos citos procesuālos apstākļos Apstrīdētajā normā Nr. 1 ietvertās prezumpcijas piemērošana nonāktu pretrunā ar taisnīguma pamatnostādnēm – šī brīža noregulējuma apstākļos neatrisināmā kolīzijā. 

Gadījumos, kā Pieteikumā analizētās Apstrīdētās normas un sevišķā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu specifika, kad valstij no Satversmes 92. panta atvasināms pienākums veikt pasākumus šajā pantā ietverto tiesību īstenošanai, jāvērtē arī tas, vai valsts šo pienākumu ir izpildījusi. Turklāt tad, ja šis pienākums paredz izstrādāt un pieņemt konkrēta satura regulējumu, vērtējumam pakļaujams ir pienākuma saturs un to, vai likumdevējs savu pienākumu ir izpildījis pienācīgi, tostarp ievērojot vispārējos tiesību principus. [768]

Galu galā – procesuālās tiesības nav pašmērķīgas; tām vienīgi jānodrošina taisnīga rezultāta sasniegšana. [769] [pers. A] ir no Satversmes 92. panta atvasināmas tiesības uz viņa vainīguma neprezumēšanu, procesuālo līdztiesību, procesuālo ieroču vienlīdzību. Vienlaikus šo garantiju nodrošināšana nepiešķir [pers. A] pieprasīt kādu konkrētu aizsardzības mehānismu. Par to nav šaubu. Un tieši tāpēc likumdevēja uzdevums ir samērot, izsvērt un visbeidzot noteikt, kādām garantijām līdzsvaroti jātop noteiktām. Šajā gadījumā likumdevējs personai vispār nav paredzējis tiesību aizsardzības mehānismu, tādējādi nesamērīgi aizskarot Satversmes 92. pantā nostiprinātās tiesības.

e. Pārnacionālo standartu un tiesību aktu satura ievērošanas pienākums

Par Satversmē noteikto rīcības brīvības robežu pārkāpšanu būtu uzskatāma, piemēram, arīt tāda situācija, ka tiesību norma neatbilst vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām, Eiropas Savienības tiesībām vai starptautiskajām tiesībām. [770]

Norādāms, ka Satversmē nostiprinātās cilvēka pamattiesības nav pretnostatāmas starptautiskajām cilvēktiesību normām. Gluži pretēji – Satversmes 89. pants nostiprina to, ka nacionālo pamattiesību saturs ir izprotams un interpretējams harmoniskā saskaņā ar starptautiskajiem cilvēktiesību instrumentiem. Tajā skaitā tas nozīmē arī to, ka, nacionālā līmenī izstrādājot normatīvo regulējumu, ir jāņem vērā starptautisko saistību prasības.. 

No Satversmes tiesas judikatūras izriet, ka likumdošanas procesā jāievēro vispārējie tiesību principi, Satversmē un Saeimas kārtības rullī reglamentētie procesuālie priekšnoteikumi un prasības. Likumdevējam jāizvērtē likumprojektā paredzēto tiesību normu atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību normām, tostarp Satversmei, starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesību normām, un jāsaskaņo likumprojektā paredzētās tiesību normas un tiesību sistēmā jau pastāvošās tiesību normas atbilstoši racionāla likumdevēja principam. [771]

Tādējādi, izprotot Apstrīdētās normas Nr. 1 saturu un [pers. A] piemītošo un ar Apstrīdēto normu Nr. 1 aizskarto tiesību apjomu, piemērojama arī starptautiskajās tiesību normās atrodamās cilvēktiesību pamatnostādnes. Kā norādījusi Satversmes tiesa, 

«[s]tarptautisko cilvēktiesību normu konstitucionāli tiesiskā nozīme ir Pamatlikuma labvēlības izpausme pret starptautiskajām tiesībām (Völkerrechtsfreundlichkeit), kas stiprina valsts suverenitāti ar starptautisko tiesību normu, starptautiskās sadarbības un starptautisko tiesību vispārējo principu palīdzību» [772].

Citiem vārdiem, Satversme pēc savas būtības nevar paredzēt mazāku pamattiesību nodrošināšanas jeb aizsardzības apjomu, nekā paredz jebkurš no starptautiskajiem cilvēktiesību aktiem. [773] Šai atziņai jo sevišķa nozīme piemīt, vērtējot mantas īpašās konfiskācijas institūtu Latvijas tiesību sistēmā, kura izcelsme nav meklējama nacionālajā tiesību sistēmā. Turklāt tas jāņem vērā arī likumdevējam, izstrādājot attiecīgo normatīvo regulējumu. 

Latvijas tiesību sistēmā starptautisko tiesību normām piemīt primārais raksturs, kas jāievēro arī likumdevējam, pieņemot konkrētu tiesisko regulējumu – Apstrīdēto normu Nr. 1. [774]

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, [775] ka juridiskajam mehānismam cīņā ar noziedzīgi iegūtu mantu piemīt starptautiski tiesisks raksturs, ko veido Finanšu darījumu darba grupas (oriģ. – Financial Action Task Force’s (FATF)) [776] rekomendācijas, Apvienoto Nāciju Organizācijas 2005. gada Pretkorupcijas konvencija [777], Eiropas Padomes 1990. un 2005. gada konvencijas par noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju (ETS Nr. 141 [778] un ETS Nr. 198 [779]). Tādējādi cīņā ar noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem ir izveidojies pārnacionālu standartu kopums, kas 

«[..] pirmkārt, veicina īpašuma konfiskāciju, kas saistīta ar smagiem noziedzīgiem nodarījumiem, piemēram, korupciju, naudas atmazgāšanu, narkotiku noziegumiem, turklāt bez iepriekšēja notiesājoša sprieduma. Otrkārt, pienākums pierādīt prezumētā nelikumīgi iegūtā īpašuma likumīgo izcelsmi var likumīgi pāriet uz atbildētājiem šādos konfiskācijas procesos, kas nav saistīti ar kriminālprocesu, tostarp civillietās in rem. Treškārt, konfiskācijas pasākumus var piemērot ne tikai noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem, bet arī īpašumam, ieskaitot visus ienākumus un citus netiešos labumus, kas iegūti, konvertējot vai pārveidojot noziedzīgi iegūtos tiešos ienākumus vai apvienojot tos ar citiem, iespējams, likumīgiem aktīviem. Visbeidzot, konfiskācijas pasākumus var piemērot ne tikai personām, kuras tieši tiek turētas aizdomās par noziedzīgiem nodarījumiem, bet arī visām trešajām personām, kuras nebauda bona fide īpašumtiesības, bet gan mērķtiecīgi slēpj savu prettiesisko darbību lomu attiecīgo bagātību ieguvē.» [780]

Minētais ir pamats atzīt, ka mantas īpašā konfiskācija tādā izpratnē, ko iedibinājis Latvijas likumdevējs, izraugoties nacionālo juridisko ietvaru starptautisko instrumentu pārņemšanai un piemērošanai, nav interpretējama autonomi no tā, kādas cilvēktiesības šo instrumentu saturā vēlējies ietilpināt attiecīgo starptautisko normu pieņēmējs. 

Likumdevējam, izstrādājot tiesību normas, ir jārēķinās ar tiesisko realitāti, tostarp praktiķu un tiesību normu piemērotāju izpratni par tiesībām, ko apliecina arī šāds viedoklis:

«Es kā tiesnesis prezumēju un strādāju pamatā ar likumu, mans ieskats ir tāds, ka arī pārējiem tiesību piemērotājiem ir pamatā jāfokusējas uz to, kas ir noteikts mūsu Krimināllikumā, Kriminālprocesa likumā, jo Latvijā tā pieredze ir tāda, ka starptautiskie tiesību instrumenti tieši netiek piemēroti, bet gan pamatā tiek ieviesti nacionālajā regulējumā.» [781] 

Kā viens no saistošo pārnacionālo standartu kopuma elementiem uzsverama Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija pret transnacionālo organizēto noziedzību jeb Palermo konvencija (turpmāk – Palermo konvencija) [782]. Latvijas Republika Palermo konvenciju ir ratificējusi 2001. gada 7. decembrī. Saskaņā ar Palermo konvencijas 1. pantu tās mērķis ir veicināt sadarbību, lai efektīvāk novērstu un apkarotu transnacionālo organizēto noziedzību. 

Saskaņā ar Palermo konvencijas 3. pantā «Piemērošanas robežas» minēto tā piemērojama un attiecināma uz konkrētu noziedzīgu nodarījumu novēršanu, izmeklēšanu un kriminālvajāšanu, kas pēc savas būtības ir transnacionāli. Turklāt atbilstoši Palermo konvencijas 12. panta «Konfiskācija un izņemšana» saturam konfiskācijas pasākumi īstenojami attiecībā uz mantu un līdzekļiem, kas

«iegūti, izdarot šajā Konvencijā atrunātos noziedzīgos nodarījumus, vai arī īpašumu, kura vērtība atbilst šo līdzekļu vērtībai» [pārstāvības izcēlumi].

Būtiska ir Palermo konvencijas 2. panta «e» apakšpunktā ietvertā norāde, ka 

««Noziedzīgi iegūti līdzekļi» nozīmē jebkuru īpašumu, kas tieši vai netieši iegūts, izdarot kādu noziedzīgu nodarījumu» [pārstāvības izcēlumi].

Palermo konvencijas 12. panta 7. punkts noteic, ka dalībvalstis izskata iespēju prasīt, lai likumpārkāpējs pierāda, ka iespējamie noziedzīgi iegūtie līdzekļi, kas būtu konfiscējami, ir likumīgi iegūti – tādā mērā, kādā šī prasība atbilst to iekšējiem tiesību principiem. Šī prasība bija jāievēro arī Saeimai, pieņemot Apstrīdēto normu Nr. 1 un nosakot pietiekamus procesuālos standartus, kas attiecināmi uz tajā ietvertās prezumpcijas atspēkošanas iespēju. 

Izvērtējot Palermo konvencijas saturu, ir secināms, ka jebkāda atsaukšanās uz Palermo konvenciju procesa par noziedzīgi iegūtu mantu Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā nav juridiski korekta, jo Palermo konvencija pēc savas būtības norāda uz nepieciešamību konfiscēt līdzekļus, kas iegūti izdarot noziedzīgu nodarījumu, tātad arī pierādot noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas faktu. Līdz ar to likumdevējs, nekorekti izprotot starptautiskās saistības organizētās noziedzības apkarošanas jomā, ir izveidojis tādu nacionālo tiesisko regulējumu, kas minimizē starptautiskās garantijas personas tiesību aizsardzībai gadījumos, kad vēl nav ticis pierādīts, ka persona vispār ir izdarījusi predikatīvo noziedzīgo nodarījumu.

Līdzīgs vērtējums un secinājumi izdarāmi, aplūkojot Eiropas Padomes Konvenciju par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu, kā arī šo līdzekļu meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju jeb Varšavas konvenciju (turpmāk – Varšavas konvencija) [783].

Varšavas konvencijas 3. panta pirmajā punktā noteikts, ka 

«[i]kviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai tā varētu konfiscēt nozieguma rīkus un noziedzīgi iegūtos līdzekļus vai īpašumu, kura vērtība atbilst šādu noziedzīgi iegūto līdzekļu un legalizētā īpašuma vērtībai.»

Savukārt, ievērojot Varšavas konvencijas 1. pantā ietverto terminu lietojumu, 

«ar terminu «konfiskācija» saprot tādu sodu vai pasākumu, ko pēc tiesvedības saistībā ar noziedzīgu nodarījumu vai noziedzīgiem nodarījumiem nosaka tiesa un ko piemērojot tiek atņemts īpašums [..]» [pārstāvības izcēlumi].

Līdz ar to secināms, ka Varšavas konvencijas izpratnē mantas īpašā konfiskācija jeb konfiskācijas pasākumi nav īstenojami, ja šai mantai nav noziedzīgas izcelsmes, kas saistāma ar predikatīvo noziedzīgo nodarījumu. Par to liecina norāde Varšavas konvencijas 9. panta sestajā daļā, proti, 

«[i]kviena dalībvalsts nodrošina to, ka saskaņā ar šo pantu personu var notiesāt par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, ja ir pierādīts, ka šā panta 1. punkta a) vai b) apakšpunktā norādītais īpašums ir iegūts, izdarot predikatīvu nodarījumu, turklāt šādā gadījumā nav precīzi jāpierāda, ar kuru noziegumu ir saistīta šāda īpašuma ieguve» [pārstāvja izcēlumi].

Tādējādi – līdzīgi kā Palermo konvencijas gadījumā – konstatējams, ka arī atsaukšanās uz Varšavas konvenciju procesa par noziedzīgi iegūtu mantu Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā nav juridiski korekta, jo arī tā pēc savas būtības norāda uz nepieciešamību konfiscēt līdzekļus, kas iegūti izdarot noziedzīgu nodarījumu, tātad arī pierādot noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas faktu. 

Apliecinot to, ka Apstrīdētajā normā Nr. 1 ietvertā prezumpcija ir izmantojama tikai un vienīgi izskatot kriminālprocesu pēc būtības, vēršama uzmanība arī uz 2014. gada 3. aprīļa direktīvu Nr. 2014/42/ES (turpmāk – Direktīva Nr. 2014/42/ES). [784] 

Šādu viedokli apstiprina arī Latvijas Republikas ģenerālprokurora Jura Stukāna secinātais:

«2014. gada 3. aprīļa [d]irektīvas [Nr. 2014/42/ES] 5. panta 1. punkts paplašinātās konfiskācijas gadījumā uzliek pienākumu dalībvalstīm pieņemt nepieciešamos pasākumus, kuri ļauj pilnībā vai daļēji konfiscēt īpašumu, kas pieder personai, kura notiesāta par tādu noziedzīgu nodarījumu, kas var būt par pamatu ekonomiska labuma tiešai vai netiešai ieguvei, ja tiesa, pamatojoties uz lietas apstākļiem, tostarp konkrētiem faktiem un pieejamiem pierādījumiem, piemēram, ka attiecīgā īpašuma vērtība nav samērīga ar notiesātās personas likumīgiem ienākumiem, ir pārliecināta, ka attiecīgais īpašums ir iegūts noziedzīgā veidā.» [785] [pārstāvības izcēlums]

Turklāt Direktīvas Nr. 2014/42/ES 

«5. panta 1. punkts viennozīmīgi norāda, ka paplašināto konfiskāciju var piemērot tikai gadījumā, ja persona ir notiesāta par noziedzīgu nodarījumu. Direktīvas prasību saistība ar Latvijas regulējumu, nosakot prezumpcijas mantas atzīšanai par noziedzīgi iegūtu, izriet no tā, ka Latvijas regulējums ir saistīts ar 2014. gada 3. aprīļa [d]irektīvas [Nr.] 2014/42/ES nosacījumu pārņemšanu, tas ir, nacionālo tiesību saskaņošanu ar direktīvas prasībām» [786] [pārstāvības izcēlums].

Tādējādi vēlreiz uzsverams, ka personas vaina atbilstoši pierādīšanas standartam «ārpus saprātīgām šaubām» var tikt atzīta tikai ar notiesājošu tiesas nolēmumu vai prokurora priekšrakstu par sodu. Secīgi – izskatot jautājumu tikai par mantas izcelsmi saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas regulējumu, tiesas kompetencē neietilpst vienlaikus konstatēt arī personas vainu pamata kriminālprocesā vēl izmeklēšanā esoša noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, ja persona iepriekš nav bijusi atzīta par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas pēc sava rakstura ir vērsts uz labuma gūšanu, neatkarīgi no tā, vai nozieguma rezultātā labums ir iegūts, vai atzīta par vainīgu noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, kas saistīts ar terorismu, vai arī persona atzīta par organizētas grupas dalībnieku.

Uz nepieciešamību konstatēt sasaisti starp mantu un predikatīvu noziedzīgu nodarījumu konstatēto esību norādīts Direktīvas Nr. 2014/42/ES 6. pantā:

«Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, kas ļauj konfiscēt tādus noziedzīgi iegūtus līdzekļus vai citu īpašumu, [1] kura vērtība atbilst noziedzīgi iegūto līdzekļu vērtībai, [2] kurus aizdomās turētā vai apsūdzētā persona ir tieši vai netieši nodevusi trešām personām vai [3] kurus trešās personas ir ieguvušas no aizdomās turētās vai apsūdzētās personas, [..] ja minētās trešās personas zināja vai tām vajadzēja zināt, ka nodošanas vai iegādes mērķis bija izvairīties no konfiskācijas, pamatojoties uz konkrētiem faktiem un apstākļiem, tostarp to, ka nodošana vai iegūšana ir notikusi bez maksas vai apmaiņā pret summu, kas ir būtiski zemāka par tirgus vērtību. [Tas] neskar bona fide trešo personu tiesības».

Manta, visticamāk, ir noziedzīgi iegūta, kad starp predikatīvu noziedzīgu nodarījumu konstatēto esību un mantu pastāv sasaiste. Savukārt 

«sasaistei starp attiecīgo [predikatīvo] noziedzīgo nodarījumu un mantas izcelsmi jābūt tādai, ka pierādījumu pārsvars drīzāk liecina par mantas noziedzīgu, nevis likumīgu izcelsmi» [787].

Arī Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā ir norādīts, ka

«Direktīvas 2014/42 4. panta 1. punktā ir prasīts, lai dalībvalstis veiktu nepieciešamos pasākumus, kuri sniedz iespēju pilnībā vai daļēji konfiscēt nozieguma rīkus un noziedzīgi iegūtus līdzekļus vai īpašumu, kura vērtība atbilst šo rīku vai līdzekļu vērtībai, ja vien attiecībā uz noziedzīgo nodarījumu ir pasludināts galīgs notiesājošs spriedums, kas var tikt taisīts arī aizmuguriskā procesā.» [788]

Tādējādi konstatējams, ka sevišķais process par noziedzīgi iegūtu mantu nav izmantojams, lai prezumētu personas vainu par tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, kura rezultātā persona ir ieguvusi noziedzīgas izcelsmes mantu. Tādā kārtā ir atzīstams, ka Apstrīdētajā normā Nr. 1 ietvertās prezumpcijas piemērošana sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu neatbilst tiesību sistēmas harmonijai ar starptautiskajos tiesību aktos un avotos noteikto. 

Cita starpā, uz to, ka fakts – mantas vērtība atbilst iespējama predikatīva noziedzīga nodarījuma priekšmeta vērtībai – ir uzskatāms par sasaisti starp predikatīva noziedzīga nodarījuma konstatēto esību un mantu, norādīts arī Eiropas Padomes 1998. gada 3. decembra Vienotās rīcības [789] 1. panta otrajā punktā:

«īpašuma [..] vērtība atbilst noziedzīgās darbībās iegūtiem ienākumiem».

Mantas sasaistes ar predikatīva noziedzīga nodarījuma konstatēto esību citas izpausmes secināmas arī no 2018. gada 23. oktobra direktīvas Nr. 2018/1673 preambulas 13. apsvēruma:

«Ikvienā gadījumā, kad tiek apsvērts, vai īpašums ir iegūts noziedzīgā darbībā un vai attiecīgā persona to zināja, būtu jāņem vērā konkrētie lietas apstākļi, piemēram, tas, ka _[1] attiecīgā īpašuma vērtība nav samērīga ar apsūdzētās personas likumīgajiem ienākumiem un _[2] ka noziedzīgas darbības un īpašuma iegāde ir notikusi tajā pašā laikposmā».

Direktīvā (ES) 2018/1673 paredzētā notiesāšanas iespējamība (notiesāšana par legalizāciju arī bez iepriekšēja vai vienlaicīga notiesājoša sprieduma par noziedzīgu darbību, kurā iegūts īpašums) ir saistīta ar prasību, kas ietverta 3. panta trešās daļas «b» punktā. Proti, 

«ja ir konstatēts, ka īpašums ir bijis iegūts noziedzīgā darbībā, neprasot precīzi konstatēt visus faktiskos elementus vai visus apstākļus saistībā ar minēto noziedzīgo darbību, tostarp izdarītāja identitāti» [pārstāvības izcēlumi].

Šī norāde nepārprotami liecina, ka mantas konfiskācija ir iespējama un pieļaujama tad, ja ar spēkā stājušos un likumā noteiktā kārtībā pieņemtu galīgo nolēmumu ir konstatēts personas vainīgums tādā noziedzīgā nodarījumā, no kura šī noziedzīgās izcelsmes manta cēlusies. 

Būtiski uzsvērt, ka ar Direktīvas (ES) 2018/1673 3. panta 3. punktu tiek noteikts dalībvalstīm veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka

a.      iepriekšējs vai vienlaicīgs notiesājošs spriedums par noziedzīgu darbību, kurā iegūts īpašums, nav priekšnoteikums tam, lai notiesātu par noziedzīgi iegūtas mantas legalizēšanu, apzinoties, ka tā iegūta noziedzīgā darbībā;

b.      notiesāšana par noziedzīgi iegūtas mantas legalizēšanu, apzinoties, ka tā iegūta noziedzīgā darbībā, ir iespējama, ja ir konstatēts, ka īpašums ir bijis iegūts noziedzīgā darbībā, neprasot precīzi konstatēt visus faktiskos elementus vai visus apstākļus saistībā ar minēto noziedzīgo darbību, tostarp izdarītāja identitāti;

c.      noziedzīgi iegūtas mantas legalizēšana, apzinoties, ka tā iegūta noziedzīgā darbībā, attiecināma arī uz mantu, kas iegūta no rīcības, kura īstenota citas dalībvalsts vai trešās valsts teritorijā, ja minētā rīcība tiktu uzskatīta par noziedzīgu darbību, ja tā būtu bijusi izdarīta savā valstī.

Jāuzsver, ka saskaņā ar Direktīvas (ES) 2018/1673 2. panta 1. punktu ar jēdzienu «noziedzīgā darbība» tiek saprasta

«[..] jebkāda veida noziedzīga iesaistīšanās jebkura tāda nodarījuma izdarīšanā, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir sodāms ar brīvības atņemšanu vai ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, kura maksimālais ilgums ir lielāks par vienu gadu, vai attiecībā uz dalībvalstīm, kuru tiesību sistēmās ir noteikts minimālais soda ilgums par nodarījumiem, jebkura tāda nodarījuma izdarīšanā, kas ir sodāms ar brīvības atņemšanu vai ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, kura minimālais ilgums ir vairāk nekā seši mēneši» [pārstāvības izcēlumi].

Tādējādi konstatējams, ka saskaņā ar Direktīvā (ES) 2018/1673 izvirzītajām prasībām dalībvalstīm, mantas konfiskācijas jautājumu gadījumā ir jābūt skaidrām indikācijām un precīziem pierādījumiem par konkrētās mantas saistību ar noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem vai to legalizāciju. 

Turklāt minētais vistiešākā veidā korelē arī ar Varšavas konvencijas 9. panta 6. un 7. punktā norādīto. Proti, dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt to, ka

–      personu var notiesāt par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, ja ir pierādīts, ka manta, ar kuru veiktas legalizācijas darbības, iegūta, izdarot predikatīvu nodarījumu (nav precīzi jāpierāda, ar kuru noziegumu ir saistīta šāda īpašuma ieguve).

–      predikatīvie nodarījumi attiecas arī uz tādām darbībām, kuras veiktas citā valstī, kuras šajā citā valstī ir uzskatāmas par nodarījumu un kuras būtu uzskatāmas par predikatīvu nodarījumu, ja tās būtu veiktas pirmajā minētajā valstī. 

Savukārt ar Varšavas konvencijas 1. panta e) apakšpunktu ar jēdzienu «predikatīvais nodarījums» tiek saprasts jebkāds noziedzīgs nodarījums, kura rezultātā tiek iegūta manta, kas var būt legalizēšanas priekšmets. 

Kā uzsvērts iepriekš, starptautisko tiesisko standartu mērķis vērsts uz koordinētu dalībvalstu cīņu ar organizēto noziedzību un gadījumiem, kad noziedzīgās darbības rezultātā izcēlusies manta tiek izmantota un sajaukta ar legālas izcelsmes mantu citā valstīs. Tādējādi izskaidrojama arī daudzkārt šajos tiesiskajos aktos minētā norāde, ka nav nepieciešams pierādīt to, kura tieši predikatīvā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas rezultātā manta tikusi iegūta, vienlaikus uzsverot nepieciešamību konstatēt to, ka persona tikusi atzīta par vainīgu šāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Ilustrējot to ar piemēru, norādāms, piemēram, narkotiku tirdzniecības tīkls, kur kriminālprocesu veicošajai amatpersonai ir objektīvi neiespējami izmeklēt un noskaidrot to, kurā no, iespējams, simts vai vēl vairāk individuālām narkotiku tirdzniecības epizodēm iegūts konkrēts noziedzīgās izcelsmes mantas kopumu veidojošs atsevišķs mantas apjoms. Ievērojot minēto, loģiski saprotams arī tas, ka cīņa ar organizēto noziedzību un cita rakstura pārrobežu vai vietējiem nodarījumiem narkotiku u.tml. jomās nav un nedrīkstētu tikt salīdzināta ar cīņu ar cita rakstura noziedzīgiem nodarījumiem, kuru rezultātā tiek iegūtas mantiskas vērtības. 

Ievērojot šos apstākļus, atzīstams, ka saskaņā ar Varšavas konvencijā noteikto, nav iespējams personu notiesāt par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, attiecīgi arī nav iespējams atzīt mantu par noziedzīgi iegūtu, ja netiek konstatēts predikatīvais noziedzīgais nodarījums, kura rezultātā manta tika iegūta.

Turklāt šādi secinājumi, kā turklāt konstatēts arī tiesību doktrīnā, 

«nerunā pretī arī Finanšu darījumu darba grupas (FATF) trešās rekomendācijas (konkrētāk, tās ceturtās skaidrojošās piezīmes) izpildei, proti, nodrošināt valsts spēju panākt notiesājošu spriedumu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu bez iepriekšējas notiesāšanas par predikatīvo noziegumu (stand alone). Rekomendācijā uzsvērti divi aspekti: 1) legalizācija saistāma ar jebkuru vērtību, kas tieši vai netieši uzskatāma par noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem, 2) pierādot, ka attiecīgā manta ir noziedzīgi iegūti līdzekļi, personai nav jābūt notiesātai par predikatīvo nodarījumu.» [790] [pāstāvja izcēlumi].

Apkopojot ieskatu starptautisko tiesību standartu kopumā un konstatējot nepietiekamu likumdevēja rūpību, tādējādi – arī rīcības brīvības nepareizu izmantošanu -, pieņemot Apstrīdēto normu Nr. 1, ir secināms, ka:

–      Atbilstoši Palermo konvencijai un Varšavas konvencijai «noziedzīgi iegūti līdzekļi» nozīmē jebkāda veida īpašumu (ekonomisku ieguvumu), kas tieši vai netieši iegūts noziedzīgas darbības rezultātā, kā arī, izdarot kādu noziedzīgu nodarījumu.

–      Atbilstoši Direktīvai 2014/42/ES «noziedzīgi iegūti līdzekļi» ir jebkāds ekonomisks ieguvums, kas tieši vai netieši gūts, izdarot noziedzīgu nodarījumu.

Tādējādi apstāklis, ka 

«[l]ikumdevējs ir paredzējis, ka, izpildoties būtiskiem priekšnosacījumiem – procesa virzītājs ir savācis pierādījumus («sākuma» pierādījumus (prima facie)), kas ir pietiekami aizdomu izvirzīšanai vai arī personas saukšanai pie kriminālatbildības par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu (KL 195. pants un KL 314. pants) un vienlaikus ir pierādījis visticamāk mantas noziedzīgo izcelsmi, un ja vien persona ticami neizskaidro vai nepamato finanšu līdzekļu vai citas mantas likumīgo izcelsmi, tiek uzskatīts (prezumēts) par pierādītu, ka mantai visticamāk ir noziedzīga izcelsme» [791],

nesamērīgi ierobežo [pers. A] pamattiesības – tiesības uz taisnīgu procesu un tiesības uz īpašumu. Proti, Apstrīdētās normas Nr. 1 prezumpcija balstās nevis uz faktu, bet gan uz prezumpciju par iespējamību, tādējādi padarot neiespējamu šādu prezumējumu atspēkot, jo personai ar Apstrīdēto normu Nr. 2 un Apstrīdēto normu Nr. 3 uzliktais pienākums neparedz efektīvus vai izmantojamus procesuālos instrumentus šāda procesa virzītāja apgalvojuma atspēkošanai. 

Būtiski, ka arī starptautiski pieņemtie normatīvie akti nenosaka citādāku pieeju zemāku pierādīšanas standartu vai prasību veidolā attiecībā uz predikatīvā noziedzīgā nodarījuma konstatēšanas un pierādījumu nepieciešamības jautājumiem.

Tādējādi [pers. A] pamattiesības, kas garantētas Satversmes 92. pantā, proti, nevainīguma prezumpciju, aizskar arī tas, ka likumdevējs ir pieļāvis ar Apstrīdēto normu Nr. 1 ieviest šādu konstrukciju:

«Ja noziedzīgs nodarījums bija vērsts uz materiāla labuma gūšanu, ir jāparedz iespēja piemērot prezumpciju, ka personai piederošie līdzekļi ir iegūti noziedzīgu darbību rezultātā.» [792]

Tādējādi saprotams, ka tiesību normas neeksistē autonomi no tiesiskās sistēmas, gluži pretēji – tās ir nesaraujami saistītas ar demokrātiskas tiesiskas valsts tiesisko iekārtu un tajā vadošajiem principiem, [793] tajā skaitā – pienākumu ievērot starptautiskās saistības, izstrādājot nacionālo normatīvo regulējumu. 

f. Pārnacionālo tiesu judikatūras ievērošanas nepieciešamība

Līdztekus tam, ka pārnacionālo un Latvijai saistošo tiesību normu neievērošana var radīt likumdevēja rīcības brīvības pārkāpumu, kā tas ticis konstatēts jau iepriekš, uzmanība vēršama arī uz to, ka Latvijā likumdevējs ir atzinis par sev saistošo arī pārnacionālo tiesu judikatūru. Ievērojot minēto, apakšnodaļā analizēta starptautisko tiesu prakse, iezīmējot tās rīcības brīvības un līdz ar to arī likumdevējam nepieciešamās izpratnes robežas, kas nosaka iespēju, kad vispār varētu būt pieļaujama mantas noziedzīguma prezumēšana. Turpmākā analīze uzskatāmi apliecina, ka tādos procesuālajos apstākļos, kad persona nav aizdomās turētā vai apsūdzētā procesuālajā statusā, nav pieļaujama mantas noziedzīgās izcelsmes prezumēšana, personai nepiešķirot pietiekamas procesuālās tiesības un tiesiskuma garantijas, Apstrīdētā norma Nr. 1 ir pretrunā ar pašām fundamentālākajām tiesību uz taisnīgu tiesu garantijām. 

Saskaņā ar nacionālo tiesību avotu doktrīnu ir uzskatāms, ka pārnacionālo tiesu, konkrētajos apstākļos šajā Pieteikuma sadaļā – Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības tiesas –, nolēmumi ietilpināmi patstāvīgo tiesību avotu grupā kā papildu tiesību avoti ar vispārsaistošu spēku. [794] Savukārt tas nozīmē, ka likumdevēja uzdevums saskaņā ar labas likumdošanas principu ir šos nolēmumus ņemt vērā un tajos noteiktās prasības īstenot, pieņemot normatīvo regulējumu – Apstrīdēto normu Nr. 1. 

Komentējot Varšavas konvencijas 23. panta piektajā daļā paredzēto pienākumu dalībvalstīm pēc iespējas plašākā mērā sadarboties, 

«[..] lai izpildītu konfiskācijai līdzvērtīgus pasākumus, kas nav kriminālsodi, ciktāl šādus pasākumus nosaka tiesu iestāde saistībā ar noziedzīgu nodarījumu» [795],

Eiropas Cilvēktiesību tiesa spriedumā atgādināja, ka tāda noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas modeļa ieviešana, kas pieļauj notiesājoša sprieduma neesamību, nodrošināma atbilstoši nacionālajā regulējumā nostiprinātajiem principiem. [796] Ar minētajiem principiem būtu saprotamas garantijas, kas saistāmas ar tiesībām uz taisnīgu tiesu. 

Plašāk minētā prasība attīstīta lietā Todorovi un citi pret Bulgāriju [797]. Eiropas Cilvēktiesību tiesa minētajā lietā vērtēja iespējamo Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 1. panta pārkāpumu pēc 14 pieteikuma iesniedzēju lūguma saistībā ar mantas arestu un vēlāku konfiskāciju, balstoties uz pieņēmumu, ka arestētā manta saistīta ar pieteikuma iesniedzēju īstenotiem noziedzīgiem nodarījumiem laika periodā no 2000. gada līdz 2012. gadam. [798]

Vērtējot šo lietu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa konstatēja, ka iesniedzēji ir saskārušies ar grūtībām, cenšoties pierādīt mantas izcelsmi, piemēram, nepieciešamību iesniegt pārskatus par finansiālo situāciju visai garā laika periodā, kā arī Bulgārijas ievērojamajām ekonomiskajām pārmaiņām un prāvo inflāciju. [799] Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzsvēra, ka, vērtējot ievērojamo slogu pierādīt mantas izcelsmes likumību, ir jāņem vērā nacionālās īpatnības. [800]

Lietas Todorovi un citi pret Bulgāriju ietvaros vērtētā Gaičs pret Bulgāriju [801] pieteikuma gadījumā Eiropas Cilvēktiesību tiesa konstatēja, ka, lai gan iesniedzēja saistība starp tā izdarīto noziedzīgo rīcību un konfiscētajiem aktīviem nekādā veidā nebija acīmredzama, nacionālās tiesas šo saistību pat nebija papūlējušās noskaidrot. Tāpat tiesas nebija mēģinājušas izskaidrot, kāda konkrēti bijusi neatbilstība starp iesniedzēja legālajiem ienākumiem un tam piederošajiem aktīviem. [802] To ievērojot, Eiropas Cilvēktiesību tiesa atkārtoti norādīja, ka, lai konfiscētu aktīvus, valstij ir jāpieprasa ziņas un jāiegūst pierādījumi, kas vismaz netieši apliecina cēloņsakarību starp personas noziedzīgo rīcību un konfiscējamo mantu. Konkrētajos apstākļos Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka šāda cēloņsakarība netika konstatēta, [803] aizskarot iesniedzēja Cilvēktiesību konvencijas 1. protokola 1. pantā paredzētās tiesības. 

Līdzīgi Eiropas Cilvēktiesību tiesa secināja arī pieteikuma Žekovi pret Bulgāriju [804] gadījumā, konstatējot, ka Bulgārijas Augstākā tiesa nebija pūlējusies pierādīt, ka konfiscējamie aktīvi bija saistīti ar iesniedzēja izdarīto noziedzīgo nodarījumu un tamdēļ būtu uzskatāmi par noziedzīgi iegūtiem. [805]

Nacionālajai tiesai nespējot konstatēt šādu cēloņsakarību, Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka pieļauts Cilvēktiesību konvencijas 1. protokola 1. panta pārkāpums, jo konfiskācijas apmērs un pierādījumi mantas izcelsmes pamatošanai acīmredzami nesamērīgi iejaucās iesniedzēja tiesībās. [806] 

Apkopojot lietā Todorovi un citi pret Bulgāriju aplūkotos apsvērumus, Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādīja, ka samērīguma izvērtēšanai starp mantas konfiskācijas apmēru un tiesībām uz īpašumu ir nepieciešams konstatēt cēlonisko sakarību starp jebkuru prettiesisku darbību un konfiscēšanai pakļauto mantu, proti, ka tās izcelsme saistīta ar noziedzīgo nodarījumu. [807] 

Eiropas Cilvēktiesību tiesa paudusi viedokli, ka tā

«[..] sagaida no valsts iestādēm vismaz dažus argumentus par to, kādas apgalvotās prettiesiskās darbības rezultātā konfiscējamie īpašumi tika iegūti, un cēloņsakarības konstatēšanu starp šiem īpašumiem un prettiesisko darbību.» [808]

Citiem vārdiem, Eiropas Cilvēktiesību tiesa

«arī uzskata par kritiski svarīgu noteikt cēloņsakarību, kā to ir lēmusi arī Augstākā tiesa, proti, Tiesa pārbaudīs, vai valsts iestādes ir uzrādījušas vismaz kādus konkrētus pierādījumus, kuri pamato konfiskācijai pakļauto aktīvu izcelsmi no konstatētajiem nodarījumiem katras konkrētās lietas kontekstā.» [809]

Lietā Todorovi un citi pret Bulgāriju Eiropas Cilvēktiesību tiesa arī atzina, ka, ja nacionālās

«[..] tiesas nebija pamatojušas faktu, ka pieteicējs bija paveicis jebkādus citus noziedzīgus nodarījumus vai ir bijis iesaistīts jebkādās citās noziedzīgās darbībās» [810],

tad arī mantas konfiskācijai nav pamata. 

Tādējādi mantas konfiskācijas leģitīmo mērķi nevar attaisnot procesa virzītāja nespēja pierādīt jebkādu cēloņsakarību starpnoziedzīgo darbību un konfiscētajiem īpašumiem, jo tādā kārtā netiek

«[..] panākts taisnīgs līdzsvars starp [..] leģitīmajiem mērķiem sabiedrības interesēs un pieteicēju individuālajām tiesībām, proti, pieteicēju īpašumu konfiskācija radīja nesamērīgu viņu 1. protokola 1. pantā paredzēto tiesību aizskārumu.» [811]

Līdzīgi par tiesiskuma, tātad – tiesību uz taisnīgu tiesu elementu –, garantēšanu un Latvijas likumdevēja nespēju īstenot labas likumdošanas principu kriminālprocesuālā noregulējuma pieņemšanā, kas vērsts uz mantisko jautājumu efektīvu risināšanu kriminālprocesā vērtējamas un vērā ņemamas 2022. gada 11. jūnijā Eiropas Cilvēktiesību tiesas paustās atziņas spriedumā lietā Markus pret Latviju [812]. 

Konkrētajā lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 1. panta tiesību pārkāpumu. Lai gan Markus pret Latviju apstākļu pamatā nav process par noziedzīgi iegūtu mantu, jānorāda, ka Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas piemērošanā būtiska ir Eiropas Cilvēktiesību tiesas paustā tēze, ka 

«[..] nacionālajam regulējumam, uz kura pamata pieteikuma iesniedzējam tika veikta konfiskācija, trūka skaidrības un paredzamības, tas nesniedza nepieciešamos procesuālos aizsardzības pasākumus un nenodrošināja aizsardzību pret patvaļu» [813]. [pārstāvības izcēlumi]

Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumā vienreiz definētās kādas cilvēktiesības tvērums nevar tikt samazināts nacionālas likumdošanas procesā, jo arī pašam likumdevējam jāievēro Eiropas Cilvēktiesību tiesas norādes pat tādā gadījumā, kad attiecīgās norādes nav vērstas pret konkrēto valsti. Iepriekš aplūkotā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra nepārprotami apliecina, ka mantas konfiskācija, nepastāvot ārpus saprātīgām šaubām pierādītam personas vainas konstatējumam, bet vienīgi prezumpcijai par vainu, ir būtiskā pretrunā ar personas tiesībām uz taisnīgu tiesu. 

Būtiski norādīt, ka 2021. gada 2. septembra Paskaidrojumus par procesa virzītāja [pers. C] 2021. gada 3. jūnija lēmumā aprakstītās noziedzīgi iegūtas mantas materiāltiesisko neatbilstību likumā noteiktajam noziedzīgi iegūtas mantas tiesiskajam sastāvam Nr. 21398-19-O (skat. 14. pielikumu, 31. lpp. – 45. lpp.) [pers. A] pārstāvība un aizstāvība vērsa uzmanību uz to, ka, izprotot Apstrīdēto normu Nr. 1 un tās piemērošanas robežas, ievērojamas Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā un citviet juridiskās prakses materiālos paustās atziņas. 

Neraugoties uz to, gan Ekonomisko lietu tiesa, gan Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija neatzina par nepieciešamu minēto Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru ņemt vērā, piemērojot Apstrīdēto normu Nr. 1, kuras saturs ierobežo [pers. A] tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesības uz īpašumu. Savukārt tas ir pamats secinājumam, ka, ja likumdevējs – Saeima – jau Apstrīdētās normas Nr. 1 izstrādes un pieņemšanas gaitā nav ievērojis un pildījis Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā, tad tas nenovēršami izraisa to, ka Apstrīdētā norma Nr. 1 neatbilst Satversmes 92. pantam un 105. panta pirmajiem trim teikumiem.

Tas, kurš pieņem tiesību normu, ir atbildīgs par to, ka attiecīgais akts atbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Citiem vārdiem – likums ir jāraksta sabiedrībai, nevis tās piemērotājiem, turklāt likumdevējam allaž ielāgojot, ka personu pamattiesības, ko atzīst Satversmes jēga un būtība, prevalē. 

[ 11.3 ] Apstrīdētā norma – fakta legālā prezumpcija – nav viennozīmīgi attiecināta uz precīzi definētām, specifiskām situācijām

Doktrīnā nostiprināts, ka par precīzu, definētu un uz specifiskām situācijām attiecināmu prezumpciju ir uzskatāms tāds pierādītos faktos balstīts pieņēmums, kas ir konkrēts, tiesisko seku iestāšanās termiņā ierobežots, nosaka noteikto normas tiesisko seku adresātu loku un vērtējams kā skaidrs un nepārprotams. [814]

Tādējādi no tiesiskas valsts virsprincipa un labas likumdošanas principa iezīmētajām likumdevēja rīcības brīvības robežām ir konstatējams, ka jebkurai prezumpcijai ir jābūt noteiktai saprātīgās robežās, ņemot vērā ar tās piemērošanu aizskaramo vai jau aizskarto tiesību un interešu apjomu un pakāpi, kā arī nodrošinot personas tiesības uz aizstāvību. [815] 

Raksturojot iespējamos kritērijus, kas mantas noziedzīguma prezumēšanu varētu ļaut atzīt par pirmšķietami konstitucionālu, tiek uzsvērts, ka tam jānotiek tādā tiesas procesā, kurā tiesai ir piešķirta procesuālā kompetence pārbaudīt lietas apstākļus, pieejamos faktus un jo sevišķi pierādījumus, uz kuriem balstāms konfiskācijas lēmums.

Vērtējot Apstrīdētajā normā Nr. 1 paredzēto prezumpciju kopsakarā ar sevišķo procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, atgādināms Pieteikumā jau iepriekš norādītais apsvērums, ka šajā – vēl pirmstiesas – kriminālprocesa stadijā procesa virzītājs arvien ir izmeklētājs (atsevišķos gadījumos tas var būt prokurors), tādējādi tiesai nav piešķirta tā pierādījumus novērtējošā kompetence, kas tai būtu, ja mantas noziedzīgās izcelsmes jautājums tiktu skatīts, iztiesājot krimināllietu. 

Norādāms, ka tā kā pagaidām lielākajā vairumā gadījumu procesa virzītāja pirmstiesas kriminālprocesa laikā iegūto pierādījumu novērtējums tiek īstenots tiesā, likumdevējs nav pienācīgi konstatējis attiecīgo tiesību uz taisnīgu tiesu garantiju trūkumu sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu un nav paredzējis tiesas kompetenci šajā procesuālajā stadijā veikt pierādījumu svēršanu un vērtēšanu tādā pakāpē, lai personai varētu atņemt tiesības uz īpašumu, to konfiscējot kā noziedzīgas izcelsmes mantu.

Turklāt, tiesībpolitiski veicot izvēli par labu sevišķā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu plašākai piemērošanai, vienlaikus izvēloties no sevišķā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu vispār izslēgt iepriekš tiesai šādu kompetenci (skat. Pieteikuma 8. un 9. sadaļu), ir skaidrs, ka likumdevējs ir apzināti samazinājis personas, tajā skaitā, [pers. A] tiesību uz taisnīgu tiesu garantiju apjomu, lai šo procesu vērstu efektīvā fiskālā instrumentā.

Par pierādījumu svēršanas neiespējamību sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu liecina arī tas, ka izmeklēšanas kā pirmstiesas kriminālprocesa pirmais posms nav saistīts ar galējā krimināltiesisko attiecību noregulējuma sasniegšanu jau šajā posmā. Proti, izmeklētājam kā procesa virzītājam nav a priori jāapsver, kā viņa savāktie pierādījumi «izskatīsies» tiesā, jo tas ir nākamā procesuālā «sieta» – prokurora – kompetences jautājums, lemjot par pirmstiesas kriminālprocesa pabeigšanas veidu. Un tieši tāpēc Apstrīdētā norma Nr. 1, likumdevējam to padarot par it visās kriminālprocesuālajās situācijās bez kādas izšķirības izmantojamu valsts procesuālo priekšrocību, likumdevējs ir būtiski deformējis pirmstiesas kriminālprocesa norisi un, pārkāpjot savas diskrēcijas robežas, atteicies no personas minimālajām tiesiskuma garantijām. 

Ievērojot Latvijas likumdevēja konceptuālo izšķiršanos mantas noziedzīgās izcelsmes un konfiskācijas jautājumus pakļaut Kriminālprocesa likuma regulējumam, [816] ir atgādināms, ka sevišķais process par noziedzīgi iegūtu mantu ir kriminālprocess jēdziena plašākajā izpratnē, tādējādi liedzot likumdevējam pret to izvērst jau analizēto atšķirīgo attieksmi, kas būtiski ierobežo tiesību uz taisnīgu tiesu garantiju saturu. Citiem vārdiem, tiesiskuma garantijas personai ir nodrošināmas vismaz minimālā līmenī neatkarīgi no ietvara, kādā šis process notiek. [817]

Šo prasību neizpildot un pieņemot Apstrīdēto normu Nr. 1, likumdevējs ne tikai nav noteicis to, pēc būtības uz kādu procesuālo stadiju tāda prezumpcija hipotētiski varētu tikt attiecināta, bet arī nav nodrošinājis minimālo tiesību uz taisnīgu tiesu garantiju, sevišķi – nevainīguma prezumpcijas un pušu līdztiesības principa –, esību.

[ 11.4 ] Apstrīdētā norma Nr. 1 – fakta legālā prezumpcija – nav noteikta leģitīma mērķa sasniegšanai

Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka ikviena personas pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs. Tātad ierobežojumam jābūt noteiktam ar leģitīmu mērķi. [818] 

Lai likumam izvirzīto mērķi un to, kā tas ierobežojis [pers. A] piemītošās pamattiesības, atzītu par leģitīmu, 

«[..] tam, pirmkārt, jāatbilst Satversmes garam un sistēmai, un, otrkārt, jābūt saistītam pēc būtības ar to cilvēka un sabiedrības darbības jomu, kurā notiek attiecīgo tiesību ierobežošana» [819].

Latvijas Republika ir demokrātiska tiesiska valsts, atzīstot pamattiesību normas kā tai saistošus vispārējos tiesību principus per se. [820] Lai gan pamattiesību garantijas aptver visas tās tiesības, ko neapstrīdami pelnījusi ikviena persona gluži vienkārši tā iemesla dēļ, ka tā ir dzimusi kā cilvēks, [821] vispārēji atzīts, ka pamattiesības nav absolūtas, tādējādi tām var tikt noteikti zināmi ierobežojumi. [822]

Satversmes 116. pants nostiprina pamattiesību ierobežošanas klauzulu, kas saprotama kā kompromiss starp pašas personas pamattiesībām un sabiedrības turpmākai pastāvēšanai nepieciešamiem indivīda tiesību ierobežojumiem. 

Atklājot Satversmes 116. panta saturu un noskaidrojot, kuras pamattiesību normas iespējams ierobežot, šī klauzula neparedz tiesību uz taisnīgu tiesu, kas nostiprinātas Satversmes 92. panta saturā, ierobežošanu, tādejādi sašaurinot likumdevēja rīcības brīvību, ierobežojot šādas pamattiesības. Vienlaikus Satversmes tiesas judikatūrā attīstīta izpratne, ka kādas tiesību normas neminēšana Satversmes 116. pantā 

«[..] nenozīmē, ka šīs pamattiesības ir absolūtas un tām nevar noteikt ierobežojumus. Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski.» [823]

Tomēr tāda atziņa neietver pilnvarojumu valsts, tajā skaitā – likumdevēja –, patvaļai, tostarp pieņemot regulējumu, kas ignorē Satversmē nostiprinātās pamattiesības un nav atbilstoši demokrātiskas tiesiskas valsts sistēmai un valsts iekārtai. [824] Tādējādi, lai gan Satversme tieši neparedz gadījumus, kuros tiesības uz taisnīgu tiesu varētu tikt ierobežotas, tās tomēr nav absolūtas. [825]

Ievērojot minēto, par konstitucionāli tiesisku atzīstama Satversmes 92. pantā paredzēto tiesību ierobežošana vienīgi tad, ja ierobežojums šīs tiesības neatņem pēc būtības. [826]

Identificējot leģitīmos mērķus, kuru nodrošināšanas dēļ varētu būt pieļaujams pamattiesību ierobežojums, kas ietverts Kriminālprocesa likuma 125. panta trešajā daļā jeb Apstrīdētajā normā Nr. 1, norādāms, ka par tādu mērķi ir atzīstama demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība, kas balstās uz tiesiskas valsts principiem un aizsardzību. [827] 

No šīs nepieciešamības savukārt atvasināms uzskats, ka 

«[..] noziedzīgu nodarījumu izdarījusī persona nedrīkst baudīt mantiskos labumus, kas gūti noziedzīga nodarījuma rezultātā. [P]ersonai būtu jāatņem tas, ko tā ieguvusi nelikumīgi vai izmantojot nelikumīgi iegūto, tātad netaisnīgi [..]» [828],

jo šādi

«[..] tiek atņemts ekonomiskais pamats noziedzības attīstībai» [829].

[pers. A] pārstāvība neapstrīd, ka šāds leģitīmais mērķis Apstrīdētās normas gadījumā varētu būt konstatējams, tomēr vienīgi gadījumos, kad tiek ievērotas demokrātiskas tiesiskas valsts tiesību sistēmā nostiprināto tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas. Turklāt pamattiesību ierobežojums demokrātiskā sabiedrībā attaisnojams, ja ir konstatējama neatliekama vajadzība. [830]

Iepazīstot Apstrīdētās normas Nr. 1 pieņemšanas un izstrādes materiālus, cits leģitīmais mērķis personas tiesību uz taisnīgu tiesu atņemšanai vai ierobežošanai nav konstatējams. Šajā aspektā norādāms arī tas, ka pamattiesību ierobežojums attaisnojams ar leģitīmo mērķi vienīgi tiktāl, ciktāl šāds ierobežojums šādas tiesības neatņem pēc būtības – neminimizē šo tiesību esenci jeb kodolu. 

Ievērojot Pieteikumā norādīto, ir būtiska atšķirība starp Krimināllikuma 70.¹¹ panta pirmajā daļā un Krimināllikuma 70.¹¹ panta otrajā un trešajā daļā ietvertajiem pierādīšanas priekšmetā ietilpstošajiem apstākļiem. Proti, nule kā minētais ir attiecināms tieši uz tiem gadījumiem, kad Krimināllikuma 70.¹¹ panta otrajā daļā minētā persona nav bijusi iepriekš notiesāta ar spēkā stājušos tiesas nolēmumu vai prokurora priekšrakstu par sodu. 

Ievērojot Satversmes tiesas judikatūrā nostiprinājušos praksi un pamattiesību ierobežojuma izvērtēšanas metodoloģiju, [831] ir nepieciešams noskaidrot, vai Apstrīdētajā normā paredzētais īpašumtiesību ierobežojums ir samērīgs šaurākā nozīmē. 

Tiesību normas izdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis tiek sasniegts. [832]

Apstrīdētajā normā Nr. 1 noteiktais tiesību ierobežojums, faktiski atņemot tiesības uz taisnīgu tiesu un liedzot personai tiesības uz īpašumu, varētu būt nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. 

Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā izsenis nostiprināts, ka tiesībām uz taisnīgu tiesu demokrātiskā valsts iekārtā piemīt būtiska nozīme, tāpēc atkāpes no jebkuru šo pamattiesību tvērumā ietilpstošo tiesību būtības ir attaisnojamas vienīgi striktas nepieciešamības gadījumā un ielāgojot – 

«[j]a pastāv mazāk ierobežojošs līdzeklis, tad piemērojams ir šis līdzeklis.» [833]

Šo nostādni attīstījusi arī Satversmes tiesa, uzsverot, ka mazāk ierobežojošs jeb 

«[..] saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē [..]» [834].

Proti, alternatīvs tiesību aizsardzības līdzeklis ir tikpat iedarbīgs, bet personai piemītošās pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk jūtami. [835]

Attiecībā uz nepieciešamības kritēriju Satversmes tiesa ir norādījusi: 

«Apstrīdētajās normās noteiktais tiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nav citu līdzekļu, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties konkrētās pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk.» [836]

Atgādināms, ka, lai tiesības patiesi būtu tiesības, tas ir, lai tās funkcionētu un regulētu tās tvērumā ietilpstošās attiecības, tām jābūt efektīvām, savukārt efektivitāte vērtējama pēc tiesību piemērojamības un tiesību īstenojamības kritērijiem. [837] Jebkuras tiesību normas darbības efektivitāte nosakāma atbilstoši konkrētiem objektīviem un subjektīviem apstākļiem, kas attiecināmi gan uz pašām tiesībām, gan to realizācijas sfēru, tādējādi mijiedarbība starp tiesisko priekšrakstu un tās piemērotājiem vai adresātiem būtu normas efektivitātes mēraukla. [838]

Ievērojot iepriekš secināto, ka Apstrīdētajā tiesību normā Nr. 1 noteiktais pamattiesību aizskārums varētu tikt atzīts formāli par atbilstošu ierobežojuma noteikšanu ar likumu, [pers. A] pārstāvība uzsver nepieciešamību pievērsties otrajam jeb tiesību īstenojamības kritērijam. Atklājot šī kritērija saturu, norādīts, ka tas

«[..] reducējas uz valstī pastāvošiem apstākļiem, kas var sekmēt vai traucēt normā izvirzīto prasību realizāciju dzīvē un, tā kā tiesības savu praktisko izpausmi gūst ar tiesību normu palīdzību, sabiedriskās attiecības regulējošās normas ir efektīvas tiesības tik ilgi, kamēr tās arī faktiski kalpo tiesību kopumam kā to orientējoša shēma» [839] [pārstāvības izcēlums].

Satversmes tiesa norādījusi, ka tieši ar judikatūras palīdzību personas gūst svarīgu informāciju par tiesību normu piemērošanas praktiskajiem aspektiem un tādējādi spēj gan efektīvāk aizstāvēt savas tiesības, gan arī labāk izprast savus pienākumus. [840] [pers. A] pārstāvība vērš uzmanību uz apstākli, ka sevišķajam procesam par noziedzīgi iegūtu mantu raksturīgas ievērojamas viedokļu atšķirības tiesību zinātnieku, akadēmiķu un praktiķu vidū, kas galvenokārt skaidrojams arī ar judikatūras jeb pētnieciskā materiāla neesību. 

Ilustrējot to, ka [pers. A] likumdevējs, pieņemot Apstrīdēto normu Nr. 1, nav piešķīris pietiekamu procesuālo tiesību apjomu šīs fakta legālās prezumpcijas atspēkošanai, aplūkojams Senāta Krimināllietu departamenta nolēmums SKK–2/2009 [841]. 

Konkrētajā gadījumā Senāta Krimināllietu departaments pauda atziņu, ka procesā par noziedzīgi iegūtu mantu būtiska ir 

«[..] Kriminālprocesa likuma 629. panta ceturtajā daļā noteiktā procesuālā darbība – iesniegto pierādījumu pārbaude.» [842]

Šīs prasības neievērošana lietā SKK–2/2009 kalpoja par pamatu to atzīt par būtisku trūkumu un atcelt apelācijas instances tiesas nolēmumu. Minētais prasa salīdzināt to, kāds bija Kriminālprocesa likuma 629. panta ceturtās daļas regulējums:

Kriminālprocesa likuma 629. panta ceturtā daļa (01.01.2008. redakcijā, kas atbilst SKK–2/2009 vērtētajam regulējumam)	Kriminālprocesa likuma 629. panta ceturtā daļa (01.01.2011. redakcijā)
«Tiesas sēdē uzklausa procesa virzītāju, prokuroru, pārējās uzaicinātās personas un pārbauda iesniegtos pierādījumus.» [pārstāvības izcēlums]	«Tiesas sēdē tiesas procesā iesaistītajām personām ir vienādas tiesības pieteikt noraidījumus vai lūgumus, iesniegt pierādījumus, iesniegt tiesai rakstveida paskaidrojumus, kā arī piedalīties citu jautājumu izskatīšanā, kuri radušies tiesas procesa gaitā.»

Tādējādi konstatējams, ka likumdevējs izraudzījās ievērojami samazināt tās procesuālās garantijas, kas attiecas uz sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu iesaistītās personas tiesībām pārbaudīt lietā iesniegtos pierādījumus. 

Ievērojot apstākli, ka minētās tiesību normas saturs liedz personai iespēju saprātīgi un racionāli atspēkot fakta legālās prezumpcijas saturu, jo tiesai nav pienākuma izvērtēt un pārbaudīt sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu iesniegtos pierādījumus, norādāms, ka Apstrīdētajā normā Nr. 1 prezumētais fakts neatbilst Satversmes 92. pantam. 

Demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskajai sistēmai nav atbilstošs tāds normatīvais regulējums, kura mērķu tvērumu likumdevējs laika gaitā paplašinājis, vienlaikus sašaurinot personai piemītošo tiesību apjomu. 

Pierādījumu pārbaudes neizdarīšana, lai gan [pers. A] bija izpildījis sev noteikto pierādīšanas pienākumu, apliecina, ka Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā sevišķajā procesā par mantu Apstrīdētās normas Nr. 1 tvērums objektīvi liedz personai iespēju atspēkot fakta legālo prezumpciju.

Turklāt, aplūkojot 2021. gada 13. septembra lēmumu, Ekonomisko lietu tiesa, lemjot par [pers. A] piederošās mantas konfiscēšanu, secināja:

«Līdz ar to tiesa padziļināti nevērtēs pierādījumus, kas attiecas uz šo uzņēmumu esību un tā patiesā labuma guvēju. Pēc būtības ar mantu saistītā persona neapšauba arī naudas līdzekļu izcelsmi (pārskaitījumu ķēdi) līdz tie nonāca [pers. A] kontā [numurs C] un [numurs D]. Ar mantu saistītā persona apgalvo, ka naudas patiesā izcelsme ir no [nosaukums A], ko pēc būtības neapšauba arī procesa virzītājs. Tādējādi tiesa atsevišķi neanalizēs pierādījumus par naudas līdzekļu plūsmu līdz brīdim, kad tie nonāca attiecīgajos [pers. A] kontos» [pārstāvības izcēlumi] (skat. 16. pielikumu).

Šim Ekonomisko lietu tiesas viedoklim par pierādījumu nevērtēšanu pievienojās arī Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija. Neraugoties uz to, 2022. gada 11. janvāra lēmumā ticis uzsvērts, ka 

«[p]ierādīt, ka mantai ir noziedzīga izcelsme (manta noziedzīgi iegūta) var tikai izmantojot Kriminālprocesa likuma 125. panta trešajā daļā norādīto fakta legālo prezumpciju, kas nosaka, ka, lai uzskatītu par pierādītu, ka manta noziedzīgi iegūta, kriminālprocesā iesaistītajai personai jāsniedz ticami pierādījumi par mantas likumīgo izcelsmi un jābūt pierādījumu kopumam, kas procesa virzītājam dod pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme» [pārstāvības izcēlumi] (skat. 19. pielikumu).

Izvērtējot Apstrīdēto normu Nr. 1, turklāt ievērojot tās satura atklāšanā iepriekš izklāstītos apsvērumus, secināms, ka likumdevējs ir izraudzījies personai noteikt standartu Apstrīdētajā normā Nr. 1 ietvertās prezumpcijas atspēkošanu tā, kā to atspoguļo Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija, proti:

«kriminālprocesā iesaistītajai personai jāsniedz ticami pierādījumi par mantas likumīgo izcelsmi» [pārstāvības izcēlumi] (skat. 19. pielikumu).

Savukārt, raugoties no kriminālprocesuālā regulējuma satura viedokļa, ir konstatējams, ka likumdevējs ir izslēdzis no Kriminālprocesa likuma 629. panta ceturtās daļas tādu procesuālo garantiju, kas ļautu šādu uz personai piederošās mantas attiecināto noziedzīgās izcelsmes prezumpciju atspēkot sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu. 

Līdz ar to likumdevējs faktiski pieļauj tādu tiesisku regulējumu, kura ietvaros personai nav tiesību lūgt tiesu pārbaudīt pierādījumus to kopumā un savstarpējā sakarībā, kas pamato vai tieši pretēji nepamato prezumēto mantas noziedzīgo izcelsmi. 

Satversmes tiesa uzsvērusi – mantas noziedzīgajai izcelsmei ir jābūt pierādītai tiesiskai valstij atbilstošā institūcijā un tiesiskas valsts prasībām atbilstošā procesā. [843] Noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija nevar aizskart personai Satversmē garantētās tiesības uz īpašumu, jo šādas tiesības personai uz šādu mantu nemaz nepastāv. 

Tādējādi Satversmes tiesa norādīja, ka 

«personas tiesības uz īpašumu tiek aizsargātas ar Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem tiktāl, ciktāl šī persona nav noziedzīgi iegūtas mantas prettiesiskais ieguvējs» [844].

Citiem vārdiem sakot, apzināšanās par savā īpašumā esošās mantas noziedzīgo izcelsmi liedz šai personai Satversmē garantētās tiesības uz īpašumu.

Taču tajā pašā laikā tiesību doktrīnā vairākkārt uzsvērts, ka Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā regulētais sevišķais process par noziedzīgi iegūtu mantu neparedz, ka tiesa šajā procesā varētu vērtēt kādas personas iesaistīšanos noziedzīgā nodarījumā, tajā skaitā – atzīt personu par vainīgu predikatīvā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā. [845] Tieši tāpēc pamatoti norādīts, ka

«[n]o krimināltiesību un procesa teorijas viedokļa grūti iedomāties situāciju, kad nepabeigtā kriminālprocesā (personas vaina nav pierādīta) tiktu lemts par iespējamās vainīgās personas mantas konfiskāciju tikai tāpēc, ka šī manta šim cilvēkam pieder.» [846]

Analizējot 2019. gada 21. novembra grozījumu Kriminālprocesa likumā mērķi, kas attiecas uz noziedzīgi iegūtas mantas institūtu, tiesību doktrīnā uzsvērts, ka 

«[k]riminālprocesa mērķis ir Krimināllikuma normu efektīva piemērošana un taisnīgs krimināltiesisko attiecību noregulējums, un tas nebūtu paplašināms. T. s. neizskaidrojamas labklājības jautājumi nebūtu risināmi kriminālprocesuālā kārtībā. Viss, kas nav noziedzīgs un saistāms ar noziedzīgumu, risināms citiem, ne krimināltiesiskās jomas līdzekļiem.» [847]

Turklāt, izvērtējot Apstrīdētās normas Nr. 1 travaux préparatoires, ir konstatējams, ka likumdevējs nav pienācīgi izvērtējis alternatīva regulējuma izstrādāšanu, kas personas, tajā skaitā – [pers. A] – pamattiesības aizskartu mazākā apjomā. Tādējādi alternatīvu noregulējuma līdzekļu esamības nevērtēšana ir atzīstama par būtisku likumdevēja rīcības trūkumu un tam piemītošās rīcības brīvības neefektīvu izmantošanu, kas nav atzīstama par saskanīgu ar Satversmes pieprasīto tiesisko sistēmu. [848]

Apkopojot minēto, ir konstatējams, ka, lai gan hipotētiski Apstrīdētajai normai Nr. 1 varētu tikt konstatēts attaisnojošs leģitīmais mērķis, taču ir atzīstams, ka šo pašu mērķi ir iespējams sasniegt ar citiem, personas – [pers. A] – tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Proti, šis pats materiāli tiesiskais rezultāts – noziedzīgi iegūtas mantas konfiscēšana – ir īstenojams, mantas noziedzīgo izcelsmi nevis prezumējot, bet gan pierādot predikatīvā noziedzīgā nodarījuma esību ārpus saprātīgām šaubām un mantas tiešu saistību ar noziedzīgo nodarījumu.

Tādējādi likumdevējs, pieņemot Apstrīdēto normu Nr. 1, ir apzināti pieļāvis neattaisnojamu vienlīdzības principa pārkāpumu un pieņēmis tādu prezumpciju, kas neatbilst Satversmes 92. panta jēgai, jo – prezumētais fakts balstās uz vēl nepierādītu pieņēmumu vai apstākli par mantas izcelsmi. 

[ 11.5 ] Apstrīdētās normas Nr. 1 neatbilstība prezumpcijas būtībai

Būtiski uzsvērt, ka, pieņemot Apstrīdētās normas redakcijā, kādā tās tika attiecinātas uz [pers. A], likumdošanas procesā iztrūka pietiekami izsvērtu un argumentētu diskusiju par konkrētā regulējuma lietderīgumu un piemērošanas robežām. 

Vēl jo vairāk – konkrētajos apstākļos identificējams tas, ka būtiski grozījumi jeb Apstrīdētā norma Nr. 1 tika pieņemta šī brīža redakcijā, apstiprinot vienīgi uz likumprojekta trešā lasījuma sagatavošanu iesniegtā priekšlikuma saturu. Citiem vārdiem, sākotnējā anotācija neatspoguļo to, cik fundamentāli būtiskas pārmaiņas kriminālprocesuālajā noregulējumā likumdevējs ieviesa, tādējādi izslēdzot iespēju tiesību praktiķiem un akadēmiķiem sniegt profesionālu viedokli par šo normu, tajā skaitā Apstrīdētās normas Nr. 1, saturu. 

Atbilstoši labas likumdošanas principam likumdevējam jau likumdošanas procesā ir pienākums izvērtēt likumprojektā paredzēto tiesību normu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām. Vienlaicīgi likumdevējam ir pienākums saskaņot likumprojektā paredzētās tiesību normas un tiesību sistēmā jau pastāvošās tiesību normas, nodrošinot, ka tiek pēc iespējas uzklausīti visu ieinteresēto personu viedokļi un iebildumi pret likumprojektā paredzēto tiesisko regulējumu. [849]

Jānorāda, ka prakse, kas pieļauj iesniegt fundamentāli būtiskus grozījumus vienīgi uz likumprojekta trešo lasījumu, tikusi kritizēta vairākkārt. Vēl jo vairāk – Valsts prezidents Raimonds Vējonis Saeimai adresētā vēstulē savulaik uzsvēra, ka

«[..] trešajā lasījumā ir iesniedzami un izskatāmi tikai tādi priekšlikumi, ka ietver valodnieciskus un tehniskus labojumus, kas vērsti uz likumprojekta teksta sakārtošanu, vai ir nepieciešami, lai novērstu likumprojekta teksta neatbilstību Latvijas Republikas Satversmei. Trešajā lasījumā nebūtu pieļaujama tādu priekšlikumu iesniegšana, kas ir ārpus iepriekšējos lasījumos apspriestā likumprojekta mērķa un tvēruma» [850].

Pretējā gadījumā šādi sastaigti pēdējā brīža risinājumi nereti rezultējas ar normatīvo regulējumu, kas pārkāpj personai Satversmē garantētās tiesības.

Likumdevēja pienākums ir 

«[..] apdomāti izvēl[ēties] vārdus, izstrādājot tiesību normas, lai saprotami izteiktu tos priekšrakstus, kuri kļūs saistoši noteiktam personu lokam.» [851]

Apstrīdētās normas Nr. 1 piemērošanai nepieciešams kumulatīvi konstatēt šādus kritērijus: [852] 

1)                 ar mantu ir veiktas legalizēšanas darbības;

2)                 persona nespēj ticami izskaidrot mantas likumīgo izcelsmi;

3)                 ir iegūts pierādījumu kopums par mantas noziedzīgo izcelsmi.

Būtiski uzsvērt, ka likumprojekta izstrādes materiāli, sevišķi – Jura Stukāna piezīmes –, ļauj secināt, ka Ģenerālprokuratūras piedāvātā Kriminālprocesa likuma 125. panta trešās daļas redakcija jeb Apstrīdētā norma Nr. 1 viennozīmīgi nav attiecināma uz Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā izskatāmajām lietām – uz sevišķo procesu par noziedzīgi iegūtu mantu. 

Neraugoties uz šo norādi, likumdevējs Apstrīdētajā normā Nr. 1 neizvēlējās sašaurināt tās piemērošanas robežu, tādējādi pieļaujot, ka normā ietvertā prezumpcija darbojas arī sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu. Kā jau tika norādīts, tieši par šiem apstākļiem likumdevējs tika brīdināts iepriekš, tostarp norādot uz potenciālu personai Satversmē garantēto tiesību pārkāpumu, taču nule kā minēto neņēma vērā.

Līdz ar to ir konstatējams, ka likumdevējs nebija pietiekami izvērtējis to, uz kādu procesa stadiju Apstrīdētā norma Nr. 1 ir attiecināma un piemērojama, neizsvēra personas pamattiesību ierobežošanas nepieciešamību, [853] kā arī expressis verbis neierobežoja situāciju loku, uz kuru prezumpcija varētu tikt attiecināma. [854]

Dr. iur. K. Strada-Rozenberga ir secinājusi, ka Apstrīdētajai normai Nr. 1

«[..] nav nekādas tiesiskas nozīmes un tas var radīt nevajadzīgu apjukumu tiesību piemērotājiem. Šī norma faktiski neatbilst prezumpciju tiesiskai būtībai. Likuma prezumpcijas ir pieņēmumi, ka kaut kas ir patiess bez pierādīšanas veikšanas. Savukārt šī prezumpcija paredz, ka mantas izcelsmes noziedzīgums tiek prezumēts pie priekšnoteikuma – pierādījumu kopums dod pamatu pieņēmumam, ka mantai visticamāk ir noziedzīga izcelsme, t.i. prezumpcijas piemērošanas priekšnoteikums ir prezumētā fakta pilnīga pierādītība atbilstoši KPL 124. panta sestajai daļai «Kriminālprocesā un procesā par noziedzīgi iegūtu mantu pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi attiecībā uz mantas noziedzīgo izcelsmi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā ir pamats atzīt, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme». Tātad faktiski tiek prezumēts, ka kaut kas ir visticamāk tā, jo ir pierādīts, ka tas visticamāk tā ir.» [855]

To ievērojot, jāuzsver, ka Apstrīdētajā normā Nr. 1

«[..] ir nevis iekļauta kāda prezumpcija, bet gan noteikts mantas noziedzīgas izcelsmes pierādīšanas standarts, ko, savukārt, darīt nebija nepieciešams, jo tas jau ir izdarīts KPL 124. panta sestajā daļā. Šāda dublēšanās var radīt nevajadzīgu neizpratni, kas liek meklēt cēloņus tam, kāpēc mantas noziedzīgas izcelsmes pierādīšanas standarts tieši legalizācijas lietās ir īpaši vēlreiz atrunāts KPL 125. pantā, uzdodot, piemēram, tādus jautājumus kā – vai KPL 125. panta trešā daļa ir KPL 124. panta sestās daļas precizējums, t.i. nosaka tos gadījumus, kad samazinātais standarts piemērojams. Tādējādi atzīstams, ka KPL 125. panta papildināšana ar trešo daļu nav bijusi veiksmīga un kopsakarā ar tālāk apskatītajām KPL normām – 124. panta sesto daļu, 126. panta 3.¹ daļu – neatbilst prasībai par krimināltiesisko normu pietiekamu skaidrību un būtu pilnveidojama.» [856]

Ievērojot gan nule citētos tiesību zinātnieku viedokļus, gan Pieteikumā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir atzīstams, ka Apstrīdētajā normā Nr. 1 ietvertā prezumpcija nav piemērota un neatbilst demokrātiskā tiesiskā valstī noteikto pamattiesību ierobežošanas leģitīmajiem mērķiem. 

Proti, mantas noziedzīgās izcelsmes prezumēšana, nepastāvot galīgam konstatējumam par personas vainu, nepastāvot kritērijiem un minimālajiem standartiem par pierādīšanas un iesniedzamo ziņu formas un satura prasībām izvirza personai nepārvaramu slogu šo prezumpciju jelkādā saprātīgā un personas resursiem atbilstošā veidā atspēkot. Tāda likumdevēja rīcība nav savietojama ar Satversmes 92. panta būtību un Satversmes 105. panta garantijām uz īpašumu, par kuru netraucētu izlietošanu nebūtu jāraizējas nevienai personai demokrātiskā tiesiskā valstī. 

Minēto apsvērumu kopsakarā ir atzīstams, ka Apstrīdētajā normā Nr. 1 ietvertā mantas noziedzīgās izcelsmes prezumpcija nav piemērota demokrātiskas valsts iekārtas un sabiedrības drošības aizsardzības kā leģitīmo mērķu sasniegšanai tiktāl, ciktāl šī prezumpcija aizskar būtiskāko personai piemītošo tiesību uz taisnīgu tiesu garantiju kodolu un vērsta uz tiesību uz īpašumu atņemšanu, nepastāvot nekādām subjektīvām personai piemītošām garantijām šo prezumpciju atspēkot. 

Demokrātiskā valsts iekārtā, ko iemieso Satversme, neviens pamattiesību ierobežojums nedrīkst sniegties tik tālu, ka tas aizskar šīs tiesības būtību, proti, tās kodolu, atņemot šo tiesību efektivitāti. [857] Tādējādi atzīstams, ka Apstrīdētā norma Nr. 1, sevī neietverot nepieciešamās garantijas ir atzīstama par tiesību uz taisnīgu tiesu garantiju kodolu aizskarošu, kā arī tiesības uz īpašumu nesamērīgi ierobežojošu, neļaujot sasniegt šo normu patieso leģitīmo mērķi. 

[ 11.6 ] Apstrīdētā norma Nr. 1 – fakta legālā prezumpcija – nav atspēkojama, tā nav līdzsvarota un nenodrošina personai citas tiesību uz taisnīgu tiesu saturā ietilpstošās procesuālās garantijas, tajā skaitā – nevainīguma prezumpciju

Samērīguma princips ir viens no svarīgākajiem demokrātiskas tiesiskas valsts pamatprincipiem. Tas vispārīgā veidā noteic, ka starp valsts varas darbību, kas ierobežo personas tiesības, un mērķi, ko valsts vara ar šo darbību tiecas sasniegt, ir jābūt saprātīgām attiecībām. [858] Vērtējot fakta legālās prezumpcijas konstitucionalitāti, Satversmes tiesas judikatūrā atrodami metodoloģiski priekšnoteikumi, kuru izvērtējums ļauj konstatēt – vai konkrētajos apstākļos vispār ir pieļaujama fakta legālā prezumpcija. [859] Minētā jautājuma noskaidrošanai [pers. A] pārstāvība vērtēs to, vai fakta legālā prezumpcija Apstrīdētajā normā Nr. 1 atbilst šādiem kritērijiem: 

«2)        ir noteikta leģitīma mērķa sasniegšanai. Proti, jāpārliecinās, vai šāda prezumpcija ir noteikta kādu būtisku valsts, sabiedrības vai privātpersonu interešu aizsargāšanai;

3)          tiek līdzsvarota, nodrošinot personai citas tiesību uz taisnīgu tiesu saturā ietilpstošās procesuālās garantijas, turklāt tādas, ko persona var pietiekami viegli īstenot. Proti, ir jānoskaidro, vai personai, attiecībā uz kuru fakta legālā prezumpcija tiek piemērota, vienlaikus tiek nodrošināta iespēja ar tās rīcībā jau esošajiem vai tai vienkāršā veidā iegūstamiem pierādījumiem atspēkot šo prezumpciju un tādējādi tomēr pierādīt savu nevainīgumu.» [860]

Nule kā paustais konstatējums, ka Apstrīdētajai normai Nr. 1 varētu būt leģitīmais mērķis, liek izvērtēt, vai tas ir samērīgs. 

Lai noskaidrotu, vai ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi, kuru valsts vēlējusies sasniegt, nepieciešams papildus pārbaudīt, vai tiek nodrošināts saprātīgs līdzsvars starp personas pamattiesību ierobežojumu un sabiedrības interesēm. Proti, ir jāizvērtē, vai Apstrīdētajās normā Nr. 1 ietvertais ierobežojums atbilst samērīguma principam:

pirmkārt, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai;

otrkārt, vai šāda rīcība ir nepieciešama, proti, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

treškārt, vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, proti, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu.

Ja tiek atzīts, ka tiesību normā noteiktais ierobežojums neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad ierobežojums neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesisks. [861]

Satversmes tiesa ir norādījusi – lai noteiktu, vai ir pamats izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmei, nepieciešams noskaidrot to patieso jēgu. [862] Līdz ar to Satversmes būtība, radot materiālo un procesuālo krimināltiesību regulējumu, 

«[..] iegūst procesuālo jēgu tādu saziņas formu izveidē, kas paredz to sabiedrības saprāta pielietošanu un interešu sabalansēšanu, kas atbilst reglamentējošām vajadzībām un no konteksta izrietošiem specifiskiem jautājumiem.» [863]

Lai jebkura prezumpcija būtu konstitucionāla krimināltiesiskajā kontekstā, tai ir jābūt pieļaujamai un tā nedrīkst izraisīt pārliecināšanas nastas pārnešanu uz personu, kurai ir tiesības uz aizstāvību, tādā pakāpē, ka personai nav procesuālu instrumentu šāda pienākuma izpildei. [864]

Prezumpcijas ir tiesiski mehānismi, kas, ja vien nav iesniegti pietiekami pierādījumi, lai prezumpcija kļūtu neefektīva, uzskata vienu faktu par patiesu, ja ir konstatēts cita fakta patiesums. 

Juridiskajā terminoloģijā faktu, ko var uzskatīt par pierādītu vai kas ir jāuzskata par pierādītu, sauc par «pieņemto faktu», un faktu, kura patiesība ir pierādīta sauc par «pierādīto faktu». [865]

Lai ar Apstrīdēto normu Nr. 1 noteiktā prezumpcija būtu līdzsvarota, saprātīga un līdz ar to konstitucionāli derīga, saiknei starp pierādīto faktu un pieņemto faktu ir jābūt vismaz tādai, lai pierādītā fakta esamība racionāli pierādītu, ka prezumētais fakts arī pastāv. Tātad – likumā noteiktais «pieņemtais fakts» nevar būt spēkā, ja nav racionālas saiknes starp «pierādīto faktu» un «pieņemto faktu», proti, ja viena secinājums no otra pierādījuma ir patvaļīgs sakarības trūkuma dēļ. [866]

Ja tiek sniegtas pietiekamas ziņas, lai padarītu pieņēmumu nederīgu, parasti tiek uzskatīts, ka pieņēmums ir «pārvarēts» vai «atspēkots». [867]

«Pieņemtajam faktam» jeb prezumētajam ir jābūt tādam, ko persona var racionāli atspēkot, tādējādi pierādot tā nepatiesumu. [868] Neievērojot šo prasību, likumdevējs rada tādu antikonstitucionālu tiesisko konstrukciju, kad kāds apstāklis, par kuru faktiski lietā nav pierādījumu vai to apjoms nav pietiekams šā fakta nepārprotamai konstatēšanai, tiek prezumēts kā esošs. [869]

Lai gan doktrīnā pamatoti uzsvērts, ka racionālas saiknes starp pierādīto faktu un pieņemto faktu nodibināšana var radīt ievērojamas praktiskas problēmas, taču šādas saiknes nekonstatēšana padara pieņemto faktu par antikonstitucionālo. [870]

Eiropas reģionālajā cilvēktiesību sistēmā uzsvērts, ka prezumpciju izmantošanas mērķis ir palīdzēt tai procesā iesaistītajai «pusei», uz kuru gulstas pamata jeb sākotnējais pierādīšanas pienākums, tādējādi, pierādot konkrēta fakta vai apstākļa esamību, nav nepieciešams iegūt tādu pierādījumu kopumu, kāds tas būtu nepieciešams, nepiemērojot šo prezumpciju. [871] 

Latvijas gadījumā tas nozīmē procesuālu priekšrocību piešķiršanu procesa virzītājam pirmstiesas kriminālprocesā, izvirzot vēl nepierādītos pieņēmumos balstītu Apstrīdētajā normā Nr. 1 iekļauto prezumpciju, kuru personai – [pers. A] – ir neiespējami atspēkot, tādēļ, ka tā balstās uz vēl nepierādītu «pierādīto faktu». [872]

Kā jau norādīts iepriekš, (Sk. 4.2. nodaļā) prezumpcijas var būt gan atspēkojamas, gan neatspēkojamas. Atspēkojamā prezumpcija prasa pieņemt faktu «B», balstoties uz jau pierādītu faktu «A», tādējādi pieļaujot kāda apstākļa konstatētu «pierādīšanu» bez tiešiem pierādījumiem. [873] Savukārt tiesiskuma princips prasa pārliecinošas pierādījuma saiknes («iespējamības pārsvars») esamību starp prezumēto faktu un «pierādīto faktu», lai prezumētā fakta esamību padarītu ticamāku nekā tā neesamību. [874]

Taču ar Apstrīdēto normu Nr. 1 likumdevējs ir radījis tādu prezumpciju, kas nav atspēkojama. Līdz ar to visas tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas, bet jo sevišķi nevainīguma prezumpciju, Apstrīdētā norma Nr. 1 padara iluzoras, liedzot to reālu īstenošanu vai nodrošināšanu kriminālprocesā, tajā skaitā – sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu. 

Jāuzsver, ka mantas noziedzīgās izcelsmes pieņēmumu-prezumpciju atspēkot Apstrīdētajā normā Nr. 2 likumdevēja noteiktā standarta «iespējamības pārsvars» līmenī ir iespējams vienīgi ļoti šauram personu lokam. Proti, vienīgi konstatējot iespējamu cēloņsakarību starp predikatīvo noziedzīgo nodarījumu un mantu, ir iespējams izdarīt apgalvojumu, ka mantai, iespējams jeb visticamāk, ir noziedzīga izcelsme. Savukārt šajā aspektā vēlreiz uzsverams Pieteikumā jau analizētais jautājums par kriminālprocesā iesaistīto personu procesuālajiem statusiem. Proti, attiecīga procesuāla statusa noteikšana kriminālprocesā vienlaicīgi izvirza prasību sasniegt konkrētu aizdomu slieksni jeb pierādītības līmeni attiecībā uz konkrētas personas vainojamību noziedzīgajā nodarījumā un tādējādi ir prezumējams konkrētās personas informētības līmenis par pret viņu savākto pierādījumu apjomu. Līdz ar to šādos apstākļos uzskatāms, ka tikai aizdomās turētajam un apsūdzētajam ir reālas un objektīvi pastāvošas tiesības atspēkot pieņēmumu par mantas noziedzīgo izcelsmi. 

Taču, ņemot vērā, ka Apstrīdētas normas Nr. 1 tvērumā mantas noziedzīgā izcelsme «pieņemtais fakts» balstās uz ar mantu veiktajām darbībām – legalizēšanu – «pierādītais fakts», lai atspēkotu prezumpciju par mantas noziedzīgo izcelsmi, personai ir jāpierāda savs nevainīgums. 

Turklāt nevainīguma prezumpcijas aspektā būtiska ir arī atziņa par to, ka sevišķais process par noziedzīgi iegūtu mantu noris vēl pirmstiesas kriminālprocesa laikā (vienlaicīgi), nepastāvot prejudiciālam konstatējumam par legalizēšanas darbību esību ārpus saprātīgām šaubām. Taču tas nozīmē, ka legalizēšana «pierādītais fakts» un konkrētās personas saistības pakāpe ar noziedzīgu nodarījumu, balstoties uz kura faktisku esību jau prezumēta mantas noziedzīgā izcelsme, vēl tikai tiks pārbaudīta iztiesāšanas laikā pamata kriminālprocesā, kad tiesa būs procesa virzītājs un tiesai būs piešķirta pierādījumu svēršanas un vērtēšanas kompetence. 

Apstrīdētās normas Nr. 1 kontekstā turklāt arī uzsverams, ka tās juridiskais saturs un tiesiskās sekas ļauj izdarīt pieņēmumu par vainu, nepastāvot ārpus saprātīgām šaubām esošam konstatējumam par to, ka procesā iesaistītā persona patiešām ir izdarījusi noziegumu un ka konkrētā manta ir uzskatāma tādējādi par noziedzīgi iegūtu. Tas, kā uzsvērts doktrīnā, nav uzskatāms esam par saskanīgu ar Cilvēktiesību konvencijas 6. panta otro daļu. [875]

Šai aspektā uzmanība vēršama arī uz piemēru Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē, kurā mantas konfiskācija tika atzīta par Cilvēktiesību konvencijai neatbilstošu, jo manta tika konfiscēta, lai gan persona tika attaisnota tai izvirzītajās apsūdzībās par dalību «naudas atmazgāšanā» jeb noziedzīgu iegūtu līdzekļu legalizēšanā. [876] Šāda piemēra gadījumā grūti nevilkt paralēles ar [pers. A] apstākļiem un kriminālprocesu [numurs B], kurš uzsākts par tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, par kuru kriminālatbildība paredzēta Krimināllikuma 195. panta trešajā daļā. Tādējādi konstatējams, ka Apstrīdētajā normā Nr. 1 paredzētā prezumpcija neatbilst Satversmes 92. pantam, jo aizskar nevainīguma prezumpciju, vienlaikus prezumējot personu esam par vainīgu un tādējādi viņam piederošo mantu – par noziedzīgas izcelsmes. Arī doktrīnā uzsvērts, ka uz notiesājošu spriedumu nebalstīta mantas konfiskācija, degradē taisnīguma vērtību un būtiski samazina personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, cilvēktiesību nodrošināšanu. [877]

Turklāt tiesību doktrīnā ne bez pamata uzsvērts, ka, jo sevišķi kriminālās justīcijas sistēmā, uzsvars ir liekams uz taisnīgumu kā visas demokrātiskās valsts iekārtas galīgo mērķi, sniedzot personai pilnvērtīgas procesuālās iespējas. Likumdevējs, pieņemot Apstrīdētās normas, bet jo sevišķi neatspēkojamo Apstrīdēto normu Nr. 1, ir uzskatījis, ka visas kriminālprocesuālās situācijas, kas attiecas uz mantas noziedzīgo izcelsmi, ir nivelējamas, tādējādi nepamatoti īstenojot vienlīdzības principu, dažādos kriminālprocesuālos statusos esošām personām nosakot vienādu pienākumu pierādīt, ka tai piederošai mantai nav noziedzīga izcelsme. 

Cita starpā, aspektā par Apstrīdētajā normā Nr. 1 paredzētās prezumpcijas atspēkošanu doktrīnā uzsvērts, ka pastāv trīs gadījumi, kad prezumēto faktu, ja tas balstās pierādītā faktā, ir iespējams atspēkot. [878] Pirmkārt, personai apsūdzētā statusā var noteikt pienākumu likt radīt šaubas par kādu faktu vai apstākli. Otrkārt, personai apsūdzētā statusā var noteikt apgriezto pierādīšanas pienākumu, tādējādi apšaubot prezumētā fakta patiesumu. Treškārt, personai apsūdzētā statusā var noteikt apgriezto pierādīšanas pienākumu, pierādot prezumētā fakta nepatiesumu. Pārliecināšanas pienākums, apvēršot pierādīšanas pienākumu un pārceļot to no valsts uz personu, turklāt neatkarīgi no procesuālās stadijas, kad tas uz personu tiek attiecināts, ciktāl tas attiecas uz tās iespējamo vainojamību kriminālprocesā un eventuālas notiesāšanas iespējamību, pārkāpj nevainīguma prezumpciju. [879]

Lai gan saskaņā ar nevainīguma prezumpcijas būtību personai nav pienākuma pierādīt savu nevainīgumu, bet apsūdzoša apgalvojuma paudējam ir pienākums nodrošināt pietiekamus pierādījumus par kādu faktu, tomēr demokrātiskā tiesiskā valstī, protams, nav noteikts absolūts aizliegums ietvert atspēkojamu prezumpciju par faktiskajiem apstākļiem. [880] 

Tomēr, kā analizēts iepriekš un kā uzsvērusi profesore Dr. iur. K. Strada-Rozenberga, tādi pieņēmumi, kas uzliek personai pienākumu pierādīt mantas izcelsmes likumīgo izcelsmi jeb atspēkot negatīvu pieņēmumu par noziedzīgo izcelsmi, nav pamatoti, īpaši, kad izmeklēšanas iestādesi mantas izcelsme nav zināma. 

Tādējādi likumdevēja rīcības brīvība pastāv arī šajā aspektā, taču tā ierobežota ar nosacījumu precīzi noteikt prezumpcijas piemērošanas, attiecināmības jomas, kā arī tiesisko seku būtiskumu un garantēt personas minimālo tiesību apjomu, ņemot vērā tās piemērošanas riskus un saglabājot personai tiesības uz aizstāvību. [881] 

Turklāt Apstrīdētajā normā Nr. 1 paredzētās prezumpcijas piemērošana nevainīguma prezumpcijas ignorēšanas kontekstā faktiski ir pielīdzināma personas apsūdzēšanai un atzīšanai par vainīgu, nepastāvot notiesājošam spriedumam. Atgādināms, ka arī Cilvēktiesību konvencijas 6. panta izpratnē jēdzieni «izvirzītās apsūdzības pamatotība krimināllietā» un «apsūdzība noziedzīgā nodarījumā» ir tulkojami plašāk nekā nacionālā izpratne par šiem jēdzieniem vai nevainīguma prezumpcijas lomu un izpratni šajās procesuālajās stadijās. Un tieši tāpēc izšķiroša ir lietas būtība, nevis tas, kā to interpretē likumdevējs vai procesa virzītājs. [882] Ievērojot Pieteikumā izklāstītās atziņas un norādes par ievērojami samazināto tiesību uz taisnīgu tiesu garantiju apjomu Apstrīdēto normu tvērumā, kas izpaužas kā personas pienākums atspēkot savu prezumēto vainīgumu, ir konstatējams, ka arī sevišķā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu norise un Apstrīdētās normas Nr. 1 antikonstitucionalitāte faktiski ir pielīdzināma apsūdzībai šī jēdziena plašākajā izpratnē. 

[pers. A] gadījumā tas nozīmē to, ka ar sevišķo procesu viņš tiek faktiski sodīts, nenotiek reālam tiesas procesam. Lai gan konfiskācijas rīkojumam pašam par sevi nav sodošs raksturs, tomēr tā pieņemšana konkrētajos tiesiskajos un faktiskajos apstākļos var radīt personai Satversmē garantētās nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu. [883] 

a. Pietiekamu procesuālo garantiju neietveršana Apstrīdētās normas Nr. 1 prezumpcijas atspēkošanai

Apstrīdētā norma Nr. 1 saskaņā ar tiesību doktrīnā pausto viedokli ir raksturojama kā atspēkojama likuma prezumpcija jeb praesumptiones legis [884], tādējādi tas faktiski nozīmē pierādīšanas nastas pārnešanu. Proti, lai nepieļautu prezumētā fakta atzīšanu par patiesu, pretējai pusei ir jāpierāda tā nepatiesums. [885] Šis pienākums ir īstenojams, norādot uz fakta nepatiesumu un veicot pierādīšanu atbilstīgi piemērojamā pierādīšanas standarta prasībām. Minētais savukārt ir pamats atzinumam, ka Apstrīdētā norma Nr. 1 un tās satversmības defekti nav aplūkojami autonomi no Apstrīdētajām normām Nr. 2 un Nr. 3. 

Tiesību sistēma juridiskajā literatūrā raksturota kā nepilnīga, jo sociālo attiecību izmaiņas ietekmē ne vien paša likumdevēja darbu, bet arī likumu iztulkošanu un piemērošanu. [886] Tādējādi – katrs likums satur vismaz tik daudz nepilnību un rada tik daudz neskaidrību, cik tas satur skaidru regulējumu, tādēļ likuma nepilnības jeb «robi» novēršami, izmantojot iztulkošanas metodes. [887] Jēdziens «likuma robs» ir saprotams kā likuma plānam pretēja nepilnība, ko likumdevējam bija nepieciešams noregulēt. [888] 

Konkrētajos apstākļos, apzinoties iepriekš izklāstītos apsvērumus Apstrīdētās normas Nr. 1 pieņemšanas gaitā, ir konstatējams likuma robs tādējādi, ka

«[..] gadījuma risinājumam nekādu mērauklu vairs nedod ne pārpozitīvie apsvērumi, ne arī tiesību normas, t.i., kad tiesību piemērotājam ir jālemj pēc paša ieskata.» [889]

Nosakot robežu starp tiesību normu iztulkošanu un tiesību tālākveidošanu, ir jāapsver, ka par tiesību normas iztulkošanas priekšmetu var būt tikai tiesību norma tās pozitivizētajā tekstuālajā veidolā. [890] Ievērojot likumdošanas procesā apstiprināto konstatējumu, ka Apstrīdētā norma Nr. 1 nav piemērojama Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā regulētajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, ir konstatējams, ka Apstrīdētajā normā Nr. 1 ietverts likuma «robs» jeb juridiska nepilnība, kas ir paša likumdevēja gribēta jeb pieļauta. 

Proti, Apstrīdētās normas Nr. 1 imanentā teleoloģija nepārprotami norāda, ka mantas likumīgās izcelsmes prezumēšana ir saistīta ar legalizācijas darbību veikšanu, bet visos gadījumos, lai piemērotu prezumpciju, ir noteikts nosacījums, ka kriminālprocesā iesaistītai personai ir ticami jāizskaidro attiecīgās mantas likumīgā izcelsme. Šāda skaidrojuma neesība vai neticama skaidrojuma esība ir priekšnosacījums fakta legālai prezumpcijai par mantas noziedzīgu izcelsmi tajā gadījumā, ja pierādījumu kopums procesa virzītājam dod pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme. [891]

Turklāt šī satversmības defekta vērtēšanā vērā ir jāņem arī tas, kādas ir personai noteiktās iespējas Apstrīdētās normas Nr. 1 prezumpciju atspēkot. 

Kriminālprocesa likuma 125. panta analīze un doktrīnas atziņas ļauj secināt, ka kriminālprocesā iesaistītajām personām likumdevējs kopumā ir noteicis dažāda satura tiesības izrādīt procesuālu nepiekrišanu šajā normā nostiprinātajām prezumpcijām: 

«[..] 1) pierādīt pretējo, 2) ticami izskaidrot pretējo, 3) pamatot pretējo, 4) norādīt uz pierādījumiem par pretējo [..]» [892]

Tādējādi, izvērtējot Apstrīdēto normu Nr. 1, konstatējams, ka iebildumu izteikšana pret tajā nostiprināto prezumpciju ir jāveic kriminālprocesā iesaistītājai personai, proti, tās uzdevums ir 

«ticami izskaidrot attiecīgās mantas likumīgo izcelsmi».

Par pienākumu «ticami izskaidrot» doktrīnā norādīts, ka tas iespējams izmantojot pierādījumus un attiecīgi veicot darbības ar nepieciešamajiem pierādījumiem. [893] Ar jēdzienu «pierādīšanas pārsvars» procesuālajās krimināltiesībās tiek saprasts līmenis, kādā pierādāmai tēzei jābūt pamatotai ar pierādījumiem, t. i., ar ziņām par citiem faktiem, lai attiecīgo tēzi atzītu par patiesu. [894] Savukārt ar jēdzienu «pierādījumu pietiekamība» tiek apzīmēts pierādījumu kopuma raksturlielums, kas nepieciešams noteiktas procesuālas darbības veikšanai vai nolēmuma pieņemšanai. [895] No nosacījuma par pierādījumu pietiekamību konstatējams aizliegums it kā objektīvus secinājumus pamatot ar pierādījumu neesību vispār. 

Dr. iur. K. Strada-Rozenberga, raksturojot Apstrīdēto normu Nr. 1 un tās nozīmi kriminālprocesā, uzsvērusi, ka tā 

«[..] paredz, ka kaut kas tiek prezumēts ar priekšnoteikumu – pierādījumu kopums dod pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme, t.i., prezumpcijas piemērošanas priekšnoteikums ir prezumētā fakta pilnīga pierādītība» [896]

atbilstoši Apstrīdētās normas Nr. 2 saturam. Līdz ar to, piemērojot Apstrīdēto normu Nr. 1, veidojas tiesisks absurds:

«mēs prezumējam, ka kaut kas ir, visticamāk, tā, jo esam pierādījuši, ka tas, visticamāk, tā ir.» [897]

Savukārt tāds secinājums nav uzskatāms par saskanīgu ar Satversmes 92. pantu, 105. pantu un principu par tiesību normu skaidrību. 

Rezumējot minēto, ir atzīstams, ka tiesiskajā sistēmā bija jāpastāv precīzākam – skaidrākam un nepārprotamākam – regulējumam, kas neierobežotu personu, konkrētajos apstākļos – [pers. A] –, pamattiesības. Likumdevējs nesaskatīja problēmu, kas radīsies ar šo likuma plānam pretējo Apstrīdētās normas Nr. 1 satversmības defektu, kas to ļauj atzīt par neatbilstošu Satversmes 92. pantā nostiprinātajām tiesībām uz taisnīgu tiesu un procesu. 

Tiesību doktrīnā ir atzīts, ka likuma

«[..] plānam pretēja nepilnība tiek pieņemta arī tad, ka «nepilnīgs ir nevis viens tiesību teikums, bet gan noteikts regulējums kopumā, tas ir, tas nesatur noteikumu šādam jautājumu, kurš saskaņā ar pamatā esošo regulējuma nolūku pieprasa noteiktu regulējumu.»» [898]

Tādējādi ir konstatējams, pirmkārt, tas, ka Apstrīdētās normas Nr. 1, Nr. 2 un Nr. 3 ir aplūkojamas savstarpējā kopsakarībā, jo tai katrai individuāli piemītošie Satversmē garantēto pamattiesību ierobežojumi, kā arī to savstarpēji korespondējošais raksturs [pers. A] lietā un Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā regulētajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu liecina par vienotu likuma plānu, kam jātop izpildītam, īstenojot leģitīmo mērķu aizsardzību. 

Otrkārt, ir konstatējams, ka šāda veida likuma plānam pretējas nepilnības ietilpst Satversmes tiesas kompetencē, kad

«[..] regulējuma plāns izriet no konstitucionālajiem pamatprincipiem, tas šīs grūtības var novest pie tā, ka regulējuma roba esamība atšķirīgi tiek izšķirta augstākajā tiesā un konstitucionālajā tiesā.» [899]

Par to, ka tieši Apstrīdētās normas savstarpējā kopsakarā veido konstitucionālajiem pamatprincipiem un to diktētajam kriminālprocesuālā noregulējuma plānam pretēju tiesisko kārtību, liecina arī apstāklis, ka 2019. gada 21. novembrī pieņemtie Kriminālprocesa likuma grozījumi īsteno izmaiņas tieši šo normu saturā, tās izsakot patlaban lasāmajā un [pers. A] apstrīdētajā redakcijā. [900]

Likuma padotības princips paredz, ka katram tiesību piemērotāja nolēmumam ir jābūt pamatotam ar vispārsaistošu tiesību normu, tādējādi liedzot izlemt attiecīgo gadījumu, aizbildinoties ar atrunu, ka tiesību sistēmā nepastāv tiesību norma, kas attiecināma uz konkrēto gadījumu. [901]

Tiesību doktrīnā pausts uzskats, ka šādā situācijā tiesai ir tiesības tālākveidot netaisnīgu vai konkrētajiem apstākļiem neatbilstošu – neprecīzu – tiesību normu, tajā skaitā, izmantojot contra legem metodi. [902] Neraugoties uz to, tiesību doktrīnā nepastāv vienprātība par tiesas kompetenci pielietot contra legem metodi vai šīs juridiskās metodes piemērošanas robežām, piemēram, ticis apgalvots, ka tiesību piemērotāja nolēmums nedrīkst pārsniegt tiesību interpretācijas metožu izmantošanas robežās noskaidrotās jeb iztulkotās tiesību normas saturu. [903] 

Persona, konkrētajos apstākļos – [pers. A] –, nedrīkst būt «ķīlnieks» juridiskai kļūdai, ko pieļāvis likumdevējs, pieņemot Apstrīdēto normu Nr. 1 un neparedzot, ka tiesību piemērotājs to varēs bez ierobežojumiem, ievērojot normatīvā akta tvērumu, piemērot arī Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā regulētajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu. 

Norādāms, ka

«[i]zpildu varas un tiesu varas patstāvīga pamattiesību ierobežošana ir nepieļaujama» [904],

tādējādi Satversmes garantiju izpratnē nav attaisnojama tāda likumdošanas prakse, ko pieļāvis likumdevējs, neierobežojot Apstrīdētās normas Nr. 1 interpretācijas tvērumu un neprecizējot apjomu un gadījumus, kādos šī norma ir piemērojama, kas izpildvaras un tiesu varas pārstāvju neierobežotai interpretācijai pakļāvis iespēju ierobežot arī [pers. A] piemītošās pamattiesības. 

Ievērojot apstākli, ka Latvijā valsts varas sistēmā raksturīgs tā saucamais relatīvais varas dalīšanas modelis, kas prioritāti piešķir likumdevējvarai, tas ir, Saeimai, tad, analoģiski attiecinot šo tēzi uz suverēna gribas un Saeimas rīcības brīvības robežām, pieņemot normatīvo regulējumu, ir secināms, ka šaubu gadījumā tās tulkojamas par labu suverēna gribai, nevis Saeimas iecerei. [905]

Citiem vārdiem, demokrātiskā tiesiskā valstī valstij pašai nav interešu, turklāt likumdevējs – Saeima – kalpo suverēnam, tāpēc nav un nebūtu iedomājama situācija, kurā suverēna griba patiesi izpaustos tādējādi, ka par Satversmes 92. panta un 105. panta būtībai atbilstošu tiek atzīta Apstrīdētā norma Nr. 1, proti, tāda tiesību norma, kas personai pilnībā atņem tai piederošo mantu uz prezumētu pieņēmumu pamata. 

Tiesību literatūrā norādīts, ka,

«[..] jo retāka ir normatīvā akta piemērošana, jo abstraktāks ir pats akts – sākotnēji visiem normatīvajiem aktiem piemītošā abstraktuma gradācijas pakāpe tiek izmainīta par labu detalizētākam regulējumam tajos gadījumos, kad normatīvais akts ir plaši piemērojams, līdz ar to laika gaitā pēc vienotiem kritērijiem pieņemti akti var kļūt fundamentāli atšķirīgi pēc to abstraktuma pakāpes.» [906]

[pers. A] pārstāvība vēlas uzsvērt, ka par Kriminālprocesa likuma piemērošanas biežumu konkrētajos apstākļos strīdam nevajadzētu rasties, ievērojot to, ka ik pusgadu valstī tiek reģistrēti aptuveni 12 tūkstoši noziedzīgu nodarījumu, [907] tādējādi apliecinot iepriekš citētā viedokļa pamatotību, proti, jo biežāka normas piemērošana praksē, jo skaidrākam un zemākā abstrakcijas pakāpē esošam jābūt likumam. 

Lai gan nav noliedzams, ka arī pārlieku liela tiesību normas detalizētība ir atzīstama par kritisku kļūdu, arī šai gadījumā tomēr ir nepieciešams rast samēru starp tiesību normu, kura ir pārāk detalizēta, tamdēļ kazuistiska un neatpver visus tās noregulējumam pakļaujamos jautājumos, un tādu tiesību normu, kāda ir Apstrīdētā norma Nr. 1, proti, kuras klusēšana kritiski svarīgā brīdī rada iemeslu ne tikai atņemt tiesības uz taisnīgu tiesas procesu, bet arī kalpo par pamatu tiesību uz īpašumu zaudēšanai. 

Tiesību normas izpratne ir viens no kritērijiem, kas atspoguļo normu izstrādāšanas kvalitātes rādītājus. [908] Turklāt ar normas piemērošanas brīdi var atklāties tai piemītošā iedarbība, ko 

«[..] likumdevējs nav spējis paredzēt. Tāpat laika gaitā normas var attālināties no sava radītāja priekšstatiem.» [909]

Ievērojot minēto, likumdevējs Apstrīdētajā normā Nr. 1 nav ietvēris nepieciešamās un vienlaikus pietiekamās normatīvās vadlīnijas, kas novērstu Apstrīdētajā normā Nr. 1 ietvertās fakta legālās prezumpcijas piemērošanu Kriminālprocesa likuma 59. regulētajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, tādējādi nesamērīgi ierobežojot personas tiesības uz taisnīgu tiesu un pilnībā atņemot tiesības uz īpašumu.

Apkopojot nodaļā izklāstītos apsvērumus, ir konstatējams, ka Apstrīdētajai normai Nr. 1, lai tā vismaz minimālā līmenī garantētu [pers. A] tiesības uz taisnīgu tiesu, jābūt izteiktai redakcijā, kas personai – [pers. A] – neprasītu ieguldīt nesamērīgas pūles vēl pierādāmu pieņēmumu, nevis jau pierādītu faktu atspēkošanā, turklāt ar personai viegli pieejamiem un papildu resursus neprasošiem līdzekļiem. Tādējādi [pers. A] tiesību uz taisnīgu tiesu aizskārums ar Apstrīdēto normu Nr. 1 ir radies, jo [pers. A], būdamam personas, pret kuru uzsākts kriminālprocess, procesuālajā statusā, tika uzlikts pienākums atspēkot neatspēkojamu pieņēmumu par negatīvu faktu, proti, procesa virzītāja uzskatu par [pers. A] likumīgi piederošas mantas it kā noziedzīgo izcelsmi. 

Tādējādi iepriekš izklāstīto juridisko apsvērumu gaismā ir konstatējams, ka Apstrīdētā norma Nr. 1 neatbilst kritērijam, ka tā 

«1) ir pienācīgā kārtā noteikta likumā un tiek viennozīmīgi attiecināta uz precīzi definētām, specifiskām situācijām. Proti, jānoskaidro, vai šāda prezumpcija likumā ir paredzēta expressis verbis un vai to ir paredzēts attiecināt uz ierobežotu situāciju loku» [910],

šādu apsvērumu dēļ: 

–      likumdevējs nespēja vienoties un panākt konsensu, to nostiprinot regulējuma saturā, par piemērošanas robežām un gadījumiem, uz kuriem Apstrīdētā norma Nr. 1 attiecināma;

–      likumdevējs nav noteicis tādu procesuālo kārtību, kas šādu prezumpciju ļautu viennozīmīgi attiecināt uz precīzām, nepārprotami definētām un specifiskām situācijām;

–      Apstrīdētā norma Nr. 1 neatbilst vispārējam tiesību principam «nullum judicium, sine lege», kas uzskatāms par Satversmes 92. panta pirmā teikuma konkretizācijas rezultātā atvasināmu principu – ka pozitīvajām tiesību normām ir jāparedz konkrētas un nepārprotamas minimālās garantijas;

–      Apstrīdētās normas Nr. 1 ratio legis ideālā tiesību sistēmā liedz tās piemērošanu procesā par noziedzīgi iegūtu mantu Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā;

–      Jebkādos citos procesuālos apstākļos Apstrīdētajā normā Nr. 1 ietvertās prezumpcijas piemērošana nonāktu pretrunā ar taisnīguma pamatnostādnēm – šī brīža noregulējuma apstākļos neatrisināmā kolīzijā, kas likvidē nevainīguma prezumpcijas saturisko kodolu, tās vietā ieviešot vainīguma prezumpciju;

–      Likumdevējs nav pietiekami izsvēris personas pamattiesību ierobežošanas nepieciešamību, tādējādi minimizējot taisnīga tiesas procesa garantijas un pieļaujot, ka netaisnīgā procesuālā kārtībā personai tiek atņemtas tiesības uz tai piederošu mantu, nepastāvot konstatējumam par personas vainu. 

Tādējādi konstatējams, ka Apstrīdētā norma Nr. 1 neatbilst Satversmes 92. pantam.

[ 12 ] Juridiskais pamatojums Apstrīdētās normas Nr. 1 neatbilstībai Satversmes 105. pantam

[pers. A] savu pamattiesību – tiesību uz īpašumu – aizskārumu saista ar Apstrīdētās normas Nr. 1 antikonstitucionalitāti divos aspektos: [1] ar tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu un [2] pieņēmumos, nevis faktos balstītas, neatspēkojamas prezumpcijas attiecināšanu uz [pers. A] piederošo mantu. Tādējādi nav nozīmes tam, kādos apstākļos tieši uz [pers. A] tika vai hipotētiski citos apstākļos varētu tikt attiecināta Apstrīdētā norma Nr. 1.

Proti, [pers. A] tiesību uz īpašumu aizskārums ir radies tā apstākļa dēļ, ka Apstrīdētā norma Nr. 1, ietverot [pers. A] neatspēkojamu prezumpciju par viņam piederošās mantas noziedzīgo izcelsmi, tika ietverta kā pamatojošā tiesību norma 2022. gada 11. janvāra Lēmumā. Citiem vārdiem sakot, Apstrīdētājā normā Nr. 1 ietvertā fakta legālā prezumpcija bija par pamatu [pers. A] piederošās mantas atzīšanai par noziedzīgi iegūtu un konfiscēšanai valsts labā, jo tiesa Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā ārpus saprātīgām šaubām konstatēja vēl tikai izmeklējamā iespējamā Krimināllikuma 195. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma objektīvās puses – legalizēšana – sastāva pazīmes, izdarot secinājumu attiecīgi arī par [pers. A] piederošo finanšu līdzekļu noziedzīgo izcelsmi. 

Šeit būtiski izvērst argumentāciju par to, ka sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu tiesa nav procesa virzītājs; procesa virzītājs ir izmeklētājs (atsevišķos gadījumos – prokurors). Vēl jo vairāk – likumdevējs tiesai sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu nav piešķīris tiesības un kompetenci veikt pierādījumu pārbaudi un izvērtējumu, bet tikai izskatīt lietas materiālus. Šāda kompetence pārbaudīt pierādījumus nav piešķirta arī procesa virzītājam – izmeklētājam. Procesuālo tiesību pamatprincips pierādīšanas aspektā ir tāds, ka apstākļu noskaidrošanai var izmantot tikai pierādījumus, kas nostiprināti likumā noteiktajā kārtībā un kas pārbaudīti atbilstoši likumā noteiktajiem kritērijiem. Un tieši tāpēc, lai kompensētu šo acīmredzamo tiesību uz taisnīgu tiesu defektu, kas izpaužas kā pierādījumu nevērtēšana, jo sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu nav neviena procesa dalībnieka ar šādu procesuālo kapacitāti un pilnvarojumu, likumdevējs ir ieviesis Apstrīdēto normu Nr. 1 – prezumpciju, kas balstās uz vēl pierādāmu pieņēmumu, nevis pierādītu faktu. 

Šeit būtiski arī izvērst argumentāciju par to, ka sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā tiesai likumdevējs nav piešķīris arī tādas pašas pilnvaras, kā tiesai pamatprocesā. Proti, atbilstoši Kriminālprocesa likuma 630. panta pirmajai daļai sevišķā procesā par mantu tiesai ir jāizlemj tikai,

«1) vai manta ir noziedzīgi iegūta vai saistīta ar noziedzīgu nodarījumu;

2) vai ir zināms mantas īpašnieks vai likumīgais valdītājs;

3) vai kādai personai ir likumīgas tiesības uz mantu;

4) rīcība ar noziedzīgi iegūtu mantu».

Proti, tiesai Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā uzsāktajā procesā ir piešķirtas pilnvaras vērtēt konkrētajā tiesiskajā situācijā nevis Krimināllikuma 195. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma objektīvo pazīmju esamību ārpus saprtātīgām šaubām, jo pamatprocess atrodas vēl pirmstiesas izmeklēšanas stadijā, bet gan jautājumu par arestētās mantas izcelsmi, proti, tās saistības ar predikatīvo noziedzīgo nodarījumu esību – Krimināllikuma 195. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma priekšmets. Savukārt, izskatot lietu pēc būtības, pēc pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanas, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 514. panta pirmās daļas, piemēram, 1. – 3. punktā noteiktajam, tiesa apspriežu istabā izlemj, 

1) vai noticis apsūdzētajam inkriminētais noziedzīgs nodarījums;

2) vai šajā nodarījumā ir noziedzīga nodarījuma sastāvs, un kurā Krimināllikuma pantā, tā daļā, punktā tas paredzēts;

3) vai apsūdzētais ir vainīgs šajā noziedzīgā nodarījumā [..]».

Pārstāvja ieskatā, nevajadzētu pastāvēt strīdam par to, ka tikai pēc izmeklēšanas pabeigšanas pamatprocesā un lietas nodošanas tiesai, pēdējai minētajai ir pienākums izvērtēt vai vispār ir noticis izmeklētais noziedzīgais nodarījums, vai tajā ir visas noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes.

Taču [pers. A] gadījumā tiesa Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā sevišķajā procesā par mantu 2021. gada 13. septembra lēmumā, ko Rīgas apgabaltiesas kolēģija ar 2022. gada 11. janvāra lēmumu atstāja spēkā, motīvu daļā konstatēja, ka tieši [pers. A] ir veicis Krimināllikuma 195. pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu – noziedzīgi iegūtas mantas legalizēšanu, izmantojot viņa kontrolē esošos uzņēmumus, attiecīgi tiesa nolēmumu rezolutīvajā daļā izdarīja secinājumu, ka

«[..] tiesa piekrīt procesa virzītāja apsvērumiem, ka ir veiktas legalizācijas darbības. Arestētās mantas izcelsmi veido fiktīvi darījumi un ar tiem saistīti prettiesiski maksājumi, kas veikti bez jebkāda ekonomiskā pamatojuma, izmantojot [pers. A] kontrolē esošo [nosaukums A], citus uzņēmumus un to kontus, kā rezultātā ir vairākkārtīgi mainīta līdzekļu piederība, mākslīgi attālinot naudas līdzekļu saņēmēju no izcelsmes avota. Tiesa atzīst, ka lietā esošie pierādījumi ārpus saprātīgām šaubām liecina par darbībām, kas veido noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas objektīvo pusi, kā arī arestētajai mantai, kas atrodas [nosaukums J] kontā [numurs C] un [numurs D], visticamāk, ir noziedzīga izcelsme».

Tādējādi Apstrīdētā norma Nr. 1 paredz tiesai tiesības Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā sevišķajā procesā par mantu vērtēt mantas noziedzīgo izcelsmi, konstatējot vēl izmeklējamajā pamatprocesā Krimināllikuma 195. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījumā objektīvās puses pazīmes, nemaz nekonstatējot arestētās mantas saistību ar predikatīvo noziedzīgo nodarījumu.

[ 12.1 ] Apstrīdētā norma Nr. 1 – fakta legālā prezumpcija – nav pienācīgi noteikta ar likumu

Apstrīdētajā normā Nr. 1 iekļautās fakta legālās prezumpcijas konstitucionalitātes pārbaudē noskaidrojams:

1)          fakta legālā prezumpcija ir pienācīgā kārtā noteikta likumā un tiek viennozīmīgi attiecināta uz precīzi definētām, specifiskām situācijām. Proti, jānoskaidro, vai šāda prezumpcija likumā ir paredzēta expressis verbis un vai to paredzēts attiecināt uz ierobežotu situāciju loku;

2)          fakta legālā prezumpcija ir noteikta leģitīma mērķa sasniegšanai. Proti, jāpārliecinās, vai šāda prezumpcija ir noteikta kādu būtisku valsts, sabiedrības vai privātpersonu interešu aizsargāšanai;

3)          tiek līdzsvarotas personas intereses. Proti, vai personai, attiecībā uz kuru fakta legālā prezumpcija tiek piemērota, vienlaikus tiek nodrošināta iespēja ar tās rīcībā jau esošajiem vai tai vienkāršā veidā iegūstamiem pierādījumiem atspēkot šo prezumpciju un tādējādi pierādīt savu nevainīgumu. [911]

Tāpat vērā ņemams ir instrumentāli formulēto vispārējo tiesību principu ievērošanas pienākums, kas šajos apstākļos, pieņemot Apstrīdēto normu Nr. 1, ticis pārkāpts, jo likumdevējs šīs normas radīšanas procesā ir ignorējis nepieciešamību sekmēt šādu mērķu sasniegšanu kā privātīpašuma aizsardzība. [912]

Likumdevēja uzdevums, izvēloties ierobežot personai piemītošās pamattiesības, ir skaidri atklāt attiecīgo ierobežojumu mērķi un nepieciešamību, pierādot, ka patiešām pastāv noteikti apstākļi, pie kuriem pamattiesību ierobežošana ir nepieciešama. [913]

Tas, vai likumdevējs šo pienākumu ir izpildījis, noskaidrojams, izvērtējot tiesību normas pieņemšanas apstākļus un apsvērumus, kas tika pausti likumdošanas procesa gaitā, vērtējot attiecīgo ierobežojumu atbilstību demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskajai sistēmai kopumā un Satversmē nostiprinātajām pamattiesībām. 

Pamattiesības ir saistošas ne tikai izpildvarai un tiesu varai, bet arī likumdevējam, kurš drīkst pieņemt tikai Satversmei un tajā ietvertajām vai garantētajām pamattiesībām saturiski atbilstošu tiesisko regulējumu. [914] Šī apsvēruma dēļ tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā esamības priekšnoteikums. [915]

Satversmes 90. pantā ietverti tiesību normu kvalitātes kritēriji, atbilstoši kuriem ikvienai tiesību normai jābūt pieejamai, kā arī pietiekami skaidrai un paredzamai. [916] Tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā esamības priekšnoteikums. [917]

2019. gada 15. maijā Saeimas Prezidijam tika iesniegts Saeimas Juridiskās komisijas izstrādātais likumprojekts Nr. 315/Lp13 «Grozījumi Kriminālprocesa likumā». [918] Likumprojektā Nr. 315/Lp13 cita starpā tika rosināts papildināt Kriminālprocesa likuma 125. pantu ar trešo daļu – tobrīd šādā redakcijā:

«Ja persona tiek turēta aizdomās vai apsūdzēta par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, ir uzskatāms par pierādītu, ka finanšu līdzekļiem vai citai mantai visticamāk ir noziedzīga izcelsme, ja vien persona ticami neizskaidro vai nepamato finanšu līdzekļu vai citas mantas likumīgo izcelsmi.»

2019. gada 23. maijā likumprojekts Nr. 315/Lp13 «Grozījumi Kriminālprocesa likumā» tika izskatīts 1. lasījumā.

2019. gada 8. jūlijā likumprojekts Nr. 315/Lp13 «Grozījumi Kriminālprocesa likumā» tika izskatīts 2. lasījumā. Balsojumā «par» piedalījās 79 Saeimas deputāti, balsojumu «pret» vai «atturas» nebija. [919] Norādāms, ka deputātiem nebija iebildumu vai priekšlikumu par likumprojektu Nr. 315/Lp13. 

2019. gada 21. novembrī likumprojekts Nr. 315/Lp13 «Grozījumi Kriminālprocesa likumā» tika apstiprināts 3. lasījumā, pieņemot likumu Grozījumi Kriminālprocesa likumā». Balsojumā «par» piedalījās 63 Saeimas deputāti, balsojumā «pret» piedalījās 24 deputāti, balsojumā «atturas» dalībnieku nebija. Debates par likumprojektu Nr. 315/Lp13 3. lasījumā nenotika. [920] 

Taču, kā jau tika norādīts iepriekš, konkrētais priekšlikums par Apstrīdētās tiesību normas Nr. 1 saturu un tvērumu arī attiecīgajā galīgajā redakcijā tika iesniegts atbildīgajai komisijai tikai uz 3. lasījumu. (Sk. 11.5. nodaļu)

Tādējādi 2019. gada 21. novembrī likumdevējs pieņēma Apstrīdēto normu Nr. 1 šādā redakcijā:

«(3) Ir uzskatāms par pierādītu, ka manta, ar kuru veiktas legalizēšanas darbības, ir noziedzīgi iegūta, ja kriminālprocesā iesaistītā persona nespēj ticami izskaidrot attiecīgās mantas likumīgo izcelsmi un ja pierādījumu kopums procesa virzītājam dod pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme.»

Atzīstams, ka, izvērtējot Apstrīdētās normas Nr. 1 pieņemšanas procesa formālo atbilstību Satversmes un Saeimas kārtības ruļļa prasībām, ir konstatējama pirmšķietama atbilstība normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai likuma pieņemšanai. 

2019. gada 10. decembrī Valsts prezidents Egils Levits izsludināja likumu «Grozījumi Kriminālprocesa likumā». [921] 

Oficiālajā izdevumā «Latvijas Vēstnesis» Nr. 248A likums «Grozījumi Kriminālprocesa likumā» izsludināts 2019. gada 10. decembrī. [922] 

Atzīstams, ka, izvērtējot Apstrīdētās normas Nr. 1 pieņemšanas procesa formālo atbilstību Satversmes un Saeimas kārtības ruļļa prasībām, ir konstatējams, ka Apstrīdētā norma Nr. 1 bijusi izsludināta un publicēta, un darīta pieejama. 

Ievērojot, ka Apstrīdētā norma Nr. 1 ir vērsta uz mantas noziedzīgās izcelsmes prezumēšanu un ņemot vērā, ka tiesības uz taisnīgu tiesu ir priekšnosacījums, kā persona var aizstāvēties pret apgalvojumiem, kas vērsti uz tās tiesību uz īpašumu ierobežošanu, šeit vēlreiz netiks atreferēti tie argumenti, kas attiecas uz Apstrīdētās normas Nr. 1 pieņemšanas gaitā pārkāptajām likumdevēja rīcības brīvības robežām (par to skat. 4.5. sadaļu).

[ 12.2 ] Apstrīdētajai normai Nr. 1 – fakta legālajai prezumpcijai – nav leģitīma mērķa

Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka ikviena personas pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs. Tātad ierobežojumam jābūt noteiktam svarīgu interešu – leģitīma mērķa ‑ labad. [923] Pamattiesību ierobežojums ir pieļaujams tikai tad, ja tas nodrošina citas konstitucionālas vērtības aizsardzību; šādi leģitīmie mērķi izsmeļoši uzskaitīti Satversmes 116. pantā, tādējādi Satversmes sistēmā to kopskaitā ir tikai pieci. [924]

Lai likumam izvirzīto mērķi un to, kā tas ierobežojis [pers. A] piemītošās pamattiesības, atzītu par leģitīmu, 

«[..] tam, pirmkārt, jāatbilst Satversmes garam un sistēmai, un, otrkārt, jābūt saistītam pēc būtības ar to cilvēka un sabiedrības darbības jomu, kurā notiek attiecīgo tiesību ierobežošana.» [925]

Īpašuma tiesību ierobežojumam jākalpo kādam no Satversmes 116. pantā norādītajiem leģitīmajiem mērķiem, tas ir,

«lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.» [926]

Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu nav absolūtas tiesības, taču to ierobežošana pieļaujama, nodrošinot līdzsvaru un samēru starp personas interesēm īpašuma tiesību īstenošanā un valsts un sabiedrības interesēm un vajadzībām. [927]

Identificējot leģitīmos mērķus, kuru nodrošināšanas dēļ varētu būt pieļaujams tiesību uz īpašumu ierobežojums, uz kuru vērsta Apstrīdētā norma Nr. 1, norādāms, ka par šādu mērķi ir atzīstama arī sabiedrības drošības aizsardzība. 

Tā demokrātiskā valstī nozīmē cilvēka dzīvības, brīvības, veselības, goda un īpašuma aizsardzību. [928] Citiem vārdiem, šī leģitīmā mērķa aizsardzība ir saprotama kā nepieciešamība aizsargāt to personu aizskartās tiesības uz īpašumu, kam aizskārums radies mantiska rakstura noziedzīga nodarījuma izdarīšanas rezultātā, tādējādi novēršot netaisnību, kas šai personai nodarīta. Tomēr norādāms, ka šī leģitīmā mērķa aizsardzība attaisnojama tiktāl, ciktāl tā neaizskar citas personas tiesības uz īpašumu un ciktāl šāda taisnīguma atjaunošana notiek taisnīgā tiesas procesā. 

Ievērojot apstākli, ka noziedzīgi iegūta manta kā īpašuma objekts nav aizsargājama vērtība, turklāt personai arī pašai ir pienākums vismaz sākotnējā līmeni veikt pārbaudi par to, ar kādas izcelsmes līdzekļiem tā rīkojas savas saimnieciskās darbības ietvaros, vienlaikus norādāms arī tas, ka valstij ir pienākums nodrošināt, ka personai netiek atņemts tas, ko tā ieguvusi un nopelnījusi likumīgi. Citiem vārdiem, īpašuma un tiesību uz to aizsardzība ir vērtējama no personas subjektīvo tiesību un likumīgo interešu viedokļa, nevis viņam piederošās mantas varbūtējās noziedzīgās izcelsmes. 

Atkārtoti jānorāda, ka Satversmes tiesa ir minējusi, ka 

«personas tiesības uz īpašumu tiek aizsargātas ar Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem tiktāl, ciktāl šī persona nav noziedzīgi iegūtas mantas prettiesiskais ieguvējs» [929].

Turklāt tieši valstij ir pienākums veikt pasākumus, lai kontrolētu finanšu līdzekļu plūsmu, novērstu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma un organizētās noziedzības finansēšanu, kā arī izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.

Ievērojot starptautiski atzītās cilvēktiesību nostiprinātās vērtības, valstij arīdzan ir pienākums aizsargāt cilvēkus no noziedzīgām darbībām. Tas savukārt ir saistīts ar valsts tiesībām likumā noteikt negodīgi, vēl jo vairāk – noziedzīgi, iegūta īpašuma atsavināšanu tiesas ceļā. Tas būtu acīm redzamā pretrunā ar izpratni par tiesisku valsti, ja kāds varētu netraucēti izmantot noziedzīgi gūtos labumus. [930]

Turklāt nav nekādu šaubu par to, ka cīņa pret noziegumiem un sabiedrības drošība ir leģitīms mērķis, kāpēc valsts drīkst ierobežot personas tiesības rīkoties ar savu mantu. [931] Noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas leģitīmo mērķi var definēt kā noziedzīgā veidā iegūta īpašuma izņemšanu no legālās civiltiesiskās aprites, lai nepieļautu tās turpmāku apriti un tālāku noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, kā arī, lai mazinātu finansiālo ieinteresētību veikt noziedzīgos nodarījumus. [932]

Tādējādi atzīstams, ka tiesību uz īpašumu ierobežošanas leģitīmais mērķis Apstrīdētās normas Nr. 1 gadījumā varētu būt saistīts ar sabiedrības drošības aizsardzību, aizsargājot personai likumīgi piederošo mantu, vienlaikus kategoriski noliedzot šādu aizsardzību īstenot netaisnīgos apstākļos – netaisnīgā tiesas procesā un attiecībā uz personu, par kuru nav ticis pierādīts, ka tās īpašumā esošā manta patiesi nonākusi noziedzīgā kārtā. 

Noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas pasākumi var būt pieņemami un attaisnojami, ja tie tiek veikti saskaņā ar vispārējām sabiedrības interesēm nodrošināt, lai attiecīgā īpašuma izmantošana neradītu priekšrocības personai, kura notiesāta pat noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, tādējādi kaitējot sabiedrībai. [933] Šis regulējums un Apstrīdētās normas Nr. 1 iespējamais leģitīmais mērķis ir novērst un atturēt personas no noziedzīgu darbību veikšanas – noziedzība neatmaksājas. 

Nekonstatējot personas vainu, kas fiksēta nolēmumā, kas būtu stājies spēkā, šī pamatnostādne tiek pārkāpta, tādējādi neattaisnojot Apstrīdētajai normai Nr. 1 hipotētiski nosakāmo leģitīmo mērķi.

[ 12.3 ] Apstrīdētā norma Nr. 1 – fakta legālā prezumpcija – nav piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai un ar to nevar sasniegt leģitīmo mērķi

Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā par tādu leģitīmo un sabiedrības interešu pārākumu, kas hipotētiski prezumē mantas noziedzīgo izcelsmi. attaisnojošu mērķi tikusi atzīta cīņa ar mafijas struktūrām Itālijā. [934] Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesa arī atzinusi, ka slepenība, kādā noris sevišķais process par noziedzīgi iegūtu mantu, proti, slēgtā tiesas procesā, vienīgi sekmē patvaļu un tādējādi ievērojami ietekmē personas tiesības uz taisnīgu tiesu. [935] Turklāt sevišķā procesa par noziedzīgi slēgtais raksturs liedz veidot vienveidīgu praksi un līdz ar to tālākveidot izpratni par to, kādi tiesību aizsardzības mehānismi personai varētu piemist attiecīgajā procesuālajā situācijā. [936]

Sevišķais process par noziedzīgi iegūtu mantu, kura sekmīga, tas ir, ar personai nelabvēlīgu nolēmumu rezultējusies norise no valsts perspektīvas viedokļa, nav iespējams bez Apstrīdētajā normā Nr. 1 ietvertā pieņēmuma izmantošanas, prezumējot mantas – personai piederoša īpašuma – noziedzīgo izcelsmi. Attaisnojot šāda tiesību uz īpašumu aizskārumu, likumdevējs un atbildīgās iestādes nereti ekspluatē apgalvojumu, ka šāds process ir vērsts pret mantu, nevis personu, tādējādi neaizskar personas tiesības. Nepiekrītot šādam apgalvojumam, [pers. A] pārstāvība atgādina Pieteikumā jau izklāstīto apsvērumu, ka personai piederošais īpašums nav vērtējams kā kaut kas abstrakts vai atsevišķs no tās īpašnieka. Tādējādi atgādināms arī Eiropas cilvēktiesību sistēmā nostiprinātais viedoklis, ka mantas konfiskācijas procesa kriminālais vai kvazikriminālais raksturs un koncentrēšanās uz mantu, nevis personu un tās tiesībām, rada procesuālas neskaidrības, kas grauj nevainīguma prezumpciju. [937]

Satversmes tiesa arī secinājusi, ka personas pamattiesību aizsardzība ir viens no demokrātiskas valsts nozīmīgākajiem pienākumiem un valstij jānodrošina efektīva aizsardzība ikvienai personai, kuras tiesības vai likumiskās intereses ir aizskartas. Tāpēc personas tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana ir līdzeklis šā mērķa sasniegšanai, jo tieši no šo tiesību pienācīgas nodrošināšanas ir atkarīga arī citu personas pamattiesību aizsardzība. [938]

Tiesību uz īpašumu ierobežojums, kā uzsvērusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, nekad nebūs leģitīms, ja nebūs bijis tāds tiesvedības process, kurā atbilstoši pušu vienlīdzības principam tikusi nodrošināta lietas iznākumam svarīgu aspektu apspriešana. [939]

Pieņēmums, ka Apstrīdētajā normā Nr. 1 noteiktais pamattiesību – tiesību uz īpašumu – ierobežojums noteikts leģitīmā mērķa – sabiedrības drošības aizsardzība – sasniegšanai, atbilst patiesībai vienīgi šādos gadījumos:

1)    Pieteikumā analizētajā likuma plānam atbilstošā jeb ideālu tiesisko apstākļu situācijā, kurā konstatējama trīs priekšnoteikumus [940] iestāšanās: ar mantu ir veiktas legalizēšanas darbības; persona nespēj ticami izskaidrot mantas likumīgo izcelsmi; ir iegūts pierādījumu kopums par mantas noziedzīgo izcelsmi;

2)    Konstatējums par personas vainu noziedzīgā nodarījumā, no kura izcēlusies konfiskācijai pakļaujamā manta, temporāli ticis īstenots agrākā periodā nekā noris sevišķais process par noziedzīgi iegūtu mantu;

3)    Personai tiek nodrošinātas visas nepieciešamās taisnīga tiesas procesa garantijas vismaz minimālā apjomā, tas ir, sacīkstes princips, nevainīguma prezumpcija, procesuālā līdztiesība, adekvāta un samērīga iespēja atspēkot prezumpciju, kā arī tiesības uz iesniegto ziņu pārbaudi kriminālprocesā.

Atbilstoši Pieteikumā analizētajam Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas saturam (4.4.1. sadaļa) un nozīmei, kā arī ievērojot Krimināllikuma VIII² nodaļā (4.4.2. sadaļa) paredzētas materiāltiesiskās sekas, ir konstatējams, ka pietiekamas procesuālās garantijas iepriekš izklāstīto priekšnoteikumu īstenošanai likumdevējs ir paredzējis tikai un vienīgi pamata kriminālprocesa ietvaros, lietai nonākot tiesā un tiesai kļūstot par procesa virzītāju. Savukārt sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu likumdevējs nav paredzējis minimālās garantijas Apstrīdētās normas Nr. 1 tiesiski pareizai attiecināšanai, pirmkārt, nenosakot tās piemērošanas robežas un, otrkārt, nenosakot pietiekamas tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas prezumpcijas atspēkošanai. 

Šādā situācijā ir konstatējams, ka Apstrīdētās normas Nr. 1 satversmības defekti visos gadījumos rezultēsies tajā, ka personai piederošais īpašums tiks prezumēts kā noziedzīgi iegūts, tādējādi to konfiscējot. Līdz ar to tiek aizskarta tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežošanai noteiktā pamatprasība – nepieciešamība nodrošināt taisnīgu procedūru šo tiesību ierobežošanai vai atņemšanai (skat. Pieteikuma 4.2. un 4.3. sadaļa). 

Likumdevējs, pieņemot Apstrīdēto normu Nr. 1, nav vispār izvērtējis to, ka šīs normas tvērumā ietilpstošo situāciju būtība var atņemt personai tai tiesīgi piederošo īpašumu, turklāt nepastāvot efektīvām, viegli pieejamām un saprātīgām iespējām mantas noziedzīguma prezumpciju atspēkot. 

Tādējādi atzīstams, ka izraudzītais līdzeklis cīņā ar noziedzīgas izcelsmes īpašuma jebkādā tā veidā nokļūšanu apritē, proti, Apstrīdētās normas Nr. 1 prezumpcija mantas noziedzīgās izcelsmes prezumēšanai nav piemērots līdzeklis konkrētā mērķa sasniegšanai. 

[ 12.4 ]  Apstrīdētā Nr. 1 – fakta legālā prezumpcija – nav nepieciešama demokrātiskā tiesiskā valstī un pastāv alternatīvi un tiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi

Apstrīdētajās normās noteiktais tiesību ierobežojums varētu būt nepieciešams, ja nebūtu citu līdzekļu, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties konkrētās pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. [941] Saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē. [942]

[pers. A] tiesību uz īpašumu aizskāruma esības tiešā sasaiste ar Apstrīdētās normas Nr. 1 antikonstitucionalitāti izpaužas tādējādi, ka ar Apstrīdēto normu Nr. 1 noteiktais personai – [pers. A] – piederošās mantas noziedzīguma prezumējums faktiski vērsts uz to, lai «vainīgumu» piešķirtu personas mantai, nevis pašai personai. Tomēr, kā pamatoti uzsvērts doktrīnā, šādā gadījumā mantas «vainīgumu» nedrīkst prezumēt; tas ir jāpierāda procesa virzītājam, ka attiecīgais īpašums bijis iesaistīts noziedzīgā darbībā vai ir saistīts ar noziedzīgu nodarījumu. [943]

Pieteikuma iesniedzēja ieskatā, atšķirīgās attieksmes iespējamo leģitīmo mērķi konkrētā gadījumā var sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, neierobežojot mantas īpašnieka tiesības uz īpašumu un piešķirot vismaz minimālā līmenī tiesiskuma garantijas, kas šīs tiesības ļauj efektīvi un pienācīgi aizsargāt. Pieteikumā jau iepriekš analizēts, bet šeit tas ir atkārtoti uzsverams, ka leģitīmo mērķi hipotētiski var sasniegt citā veidā – mantas noziedzīgo izcelsmi pienācīgā kārtībā pierādot. 

[ 12.5 ] Apstrīdētās normas Nr. 1 – fakta legālās prezumpcijas – sniegtais labums sabiedrībai nav lielāks par indivīdam nodarīto kaitējumu

Visa kriminālprocesa pamatā ir paradokss – jo smagāks ir noziegums un jo lielākas ir sabiedrības intereses panākt taisnīgumu, jo svarīgāka kļūst personas tiesību konstitucionālā aizsardzība. Jebkuras līdzsvarojošās procesuālās norises sākumpunktam attiecībā uz konstitucionālajām tiesībām ir jābūt tādam, ka sabiedrības interesēs ir nodrošināt, lai no tiesisko garantiju trūkuma vai nefunkcionalitātes neciestu personas, kuras nedz ir vainīgas kādā noziedzīgā nodarījumā, nedz pienācīgi tikusi pierādīta viņiem piederoša īpašuma hipotētiskā noziedzīgā izcelsme.

Līdz ar to nevainīguma prezumpcija kalpo ne tikai konkrētas personas aizsardzībai, bet arī sabiedrības uzticības saglabāšanai tiesību sistēmas ilgstošai integritātei un drošībai. Tāpēc atsauce uz noteikta rakstura noziedzīgu nodarījumu vai naudas līdzekļu legalizēšanas problemātiku nav pietiekama, lai formāli attaisnotu personai piederošas mantas noziedzīguma prezumēšanu. [944]

Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šī ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā jeb samērīgumu šaurākā nozīmē. Proti, jānoskaidro šajā lietā līdzsvarojamās intereses un tas, kurai no šīm interesēm būtu piešķirama prioritāte. [945]

Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē atzīts, ka jebkuram īpašumtiesību ierobežojumam, kas saistīts ar valsts tiesībām kontrolēt īpašuma izmantošanu, ir jāsasniedz taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības vispārējām interesēm un indivīda pamattiesību aizsardzību. [946]

Lai gan process par noziedzīgi iegūtu mantu ir «process par lietu» jeb «process in rem» [947], būtu maldīgi uzskatīt, ka tiesības uz īpašumu uzlūkojamas autonomi no personas, kas šīs pamattiesības bauda un kam tās piemīt. Proti, īpašuma iegūšana ir saistāma ar darbu jeb pūlēm, ko persona iegulda, lai īpašumu iemantotu jeb nopelnītu, [948] tādējādi īpašumu līdztekus tā materiālajai dimensijai raksturo tam piemītošās psiholoģiskās un sociālās priekšrocības, starp kurām jo sevišķi ir izceļama drošība. [949] Līdz ar to tie, kas valda pār 

«[..] savu paša īpašumu, ir vairāk noskaņoti respektēt citu drošību. Viņi būs ieinteresēti aizsargāt to no nekārtībām un nelikumībām, tādējādi pastāv interese ievērot likumus un uzturēt kārtību.» [950]

Šai premisā tādējādi sakņojas arī Pieteikuma būtība, proti, [pers. A] piemītošās pamattiesības – tiesības uz īpašumu – raksturo vēlmi ne tikai aizsargāt savu īpašumu, bet arī objektīvi paredz iespēju sagaidīt to, ka likumdevēja pieņemtais regulējums būs tāds, kas neierobežos šīs tiesības vai vismaz nepavērs iespējas to interpretēt tik patvaļīgi, ka tiesības uz īpašumu pēcgalā tiek atņemtas. 

Tādējādi Apstrīdētā norma Nr. 1 nav saskanīga ar Satversmes 105. pantā ietvertajām tiesībām uz īpašumu, jo nenodrošina konstitūcijā objektīvi pastāvošo vērtību aizsardzību un neļauj [pers. A] saglabāt tiesības uz viņam piederošo īpašumu.

b. Nevainīguma prezumpcijas pārkāpums

Demokrātiskās valstīs nevainīguma prezumpcija ir viens no kriminālās justīcijas stūrakmeņiem, kas simbolizē cieņpilnu attieksmi pret cilvēka personību kā augstāko sociālo vērtību. [951] Vienlaikus tiesību doktrīnā strikti uzsvērts arī tas, ka fakta legālajām prezumpcijām jābūt saprātīgām un samērīgām, atspēkošanai viegli pakļaujamām, jo tikai tādā gadījumā to esamība nenonāk pretrunā ar nevainīguma prezumpcijas būtību un pastāvēšanas mērķi. [952]

Tiesību doktrīnā norādīts, ka 

«[..] sevišķā procesa kārtībā (KPL 59. nodaļa) nedrīkst prezumēt, ka personai piederošā manta ir noziedzīgi iegūta.» [953]

Likumdevējs, neierobežojot Apstrīdētās normas Nr. 1 piemērošanas robežas, tādējādi ir aizskāris nevainīguma prezumpcijas būtību, jo pieļauj to, ka pirmstiesas kriminālprocesa norises laikā tiks prezumēta mantas noziedzīgā izcelsme, lai gan konstatējuma par personas, kurai attiecīgā manta pieder, vainu lietā vēl nav.

Tiesību zinātnieki ir norādījuši, ka, lai fakta legālo prezumpciju vispār varētu piemērot, 

                  «[..] valstij vispirms [ir] jāpierāda privātpersonas prima facie saistība ar pārkāpumu» [954].

Tiesa vai valsts amatpersona nedrīkst paziņot, ka apsūdzētais ir vainīgs noziedzīgā nodarījumā, ja viņš nav notiesāts un atzīts par vainīgu, jo 

«[n]evainīguma prezumpcija būs pārkāpta, ja uz apsūdzēto, kura vaina nav iepriekš pierādīta saskaņā ar likumu un kuram nav bijusi iespēja izmantot savas tiesības uz aizstāvību, attieksies juridisks lēmums, kurā atspoguļots viedoklis, ka viņš ir vainīgs.» [955]

Arī Eiropas Kopienu komisijas Zaļajā grāmatā par nevainīguma prezumpciju nepārprotami uzsvērts:

«Nevar konfiscēt viņa īpašumu, neveicot pienācīgu procesu.» [956]

Akcentējot to, ka šo apstākļu dēļ Apstrīdētā norma Nr. 1 nenodrošina Satversmē nostiprināto objektīvo vērtību un [pers. A] individuāli piemītošo tiesību uz taisnīgu tiesu un tiesību uz īpašumu aizsardzību, atgādināma arī daudzveidīgās realitātes ietekme uz likuma saturu, kas to nostata pretim procesuālajam un materiālajam taisnīgumam, jo

«[l]ikums var būt gan brīvības un taisnības, gan arī apspiešanas un netaisnības instruments. Tas var būt piesegts skaistām un šķietami ticamām ideoloģiskām dekorācijām. Taču būtība ir šāda – vai valsts valda pār cilvēkiem, vai kalpo tiem.» [957]

Atbildot uz šo satversmības vērtēšanas kritēriju, jāuzsver, ka demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskā sistēma, neraugoties uz tās valdošo tiesību izpratni, nedrīkst pieļaut, ka tajā funkcionējošais regulējums neatbilst Satversmē nostiprinātajām vērtībām vai padara tās par iluzoriem garantiju deklarējumiem. [pers. A] gadījumā, kā to apliecina faktisko apstākļu izklāsts, tiesības uz taisnīgu tiesas procesu, pēcgalā atņemot tiesības uz īpašumu, nav tikušas nodrošinātas pienācīgā apjomā.

Saskaņā ar G. Radbruha viedokli, 

«[..] kur vienlīdzība, kas veido taisnīguma kodolu, piemērojot pozitīvās tiesības, tikusi apzināti noliegta, tur likums nav tikai «nepareizās» tiesības, vēl jo vairāk – tas vispār paliek bez tiesību dabas. Tad tiesības, arī pozitīvās tiesības, var definēt kā kārtību un noteikumus, kuru jēga ir kalpot taisnīgumam.» [958]

Objektīvi lūkojot rast atbildi uz jautājumu par to, kādu labumu iegūst sabiedrība, pieļaujot toleranci pret tiesību uz taisnīgu tiesu garantiju kodola satura minimizēšanu, kas rezultējas nevainīguma prezumpcijas kā objektīvas konstitucionālās vērtības aizskaršanā, konstatējams, ka demokrātiskas tiesiskas valsts suverēns nekādos apstākļos nepieļautu to, ka kriminālprocesā panākamais rezultāts būtu netaisnīgs. [959] Tādējādi šī taisnīguma principa īstenošana iespējama vienīgi tad, ja suverēns kolektīvi atzīst – nevienam indivīdam nav jātiek pakļautam tādam regulējumam, kuru tiesiskā sistēma nav iegrožojusi noteiktu piemērošanas kritēriju tvērumā un kas šī trūkuma dēļ pieļauj pat tikai tādu iespēju, ka personai nopelnītā un dzīves laikā ieguldīto darba pūļu rezultātā iegūtā manta tiek konfiscēta procedūrā, kas neparedz vismaz minimālās garantijas savu tiesību aizsardzībai. 

Tādā kārtā konstatējams, ka Apstrīdētā norma Nr. 1 un tajā ietvertā mantas noziedzīgās izcelsmes prezumpcija nesekmē lielāka sabiedrības labuma iegūšanu pār personas aizskarto pamattiesību saturu tiktāl, ciktāl Apstrīdētās normas Nr. 1 piemērošanas robežas likumdevējs nav strikti noteicis pamata kriminālprocesā, ierobežojot tās attiecināšanu uz sevišķo procesu par noziedzīgi iegūtu mantu. 

Tādējādi Apstrīdētā norma Nr. 1 neatbilst Satversmes 105. pantam un aizskar [pers. A] piemītošās Satversmes 105. panta pirmajā teikumā nostiprināto tiesību uz īpašumu individuālgarantiju, proti, tā neaizsargā [pers. A] iegūtās tiesības uz tam piederošo īpašumu.

c. Legālās prezumpcijas nesavietojamība ar noziedzīga nodarījuma priekšmeta pierādīšanu

Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā expressis verbis ir uzsvērts, ka legālā prezumpcija jeb pieņēmums

«[..] nedrīkst būt paša noziedzīgā nodarījuma elements [..]. Tā norādīja, ka [Cilvēktiesību konvencijas] 6. panta fundamentālās garantijas varētu tikt iedragātas, ja likumdevējam tiktu dota tāda carte blanche.» [960]

Par to, ka likumdevējs nav ievērojis pienācīgu rūpību, nosakot personai piemītošo pamattiesību ierobežojumu ar Apstrīdētajām normām, liecina arī tiesību literatūrā norādītais, proti, 

«prezumpcijas piemērošanas gadījumu loks tomēr nosakāms precīzāk, ievērojot samērīgumu un saprātīgumu. Tas pats attiecināms uz tām personām, kuru mantai šo prezumpciju varētu piemērot. Šobrīd šis loks ir absolūti neskaidrs. [..] Domājams, ka prezumpcijas piemērošanas gadījumu loks tomēr nosakāms precīzāk, ievērojot samērīgumu un saprātīgumu» [961]. [pārstāvības izcēlumi]

Šī tēze attiecas uz [pers. A] un apstākli, ka ar Apstrīdēto normu Nr. 1 tika aizskartas viņa tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesības uz īpašumu tādā veidā, ka likumdevējs nav noteicis robežas jeb situāciju loku, uz ko mantas noziedzīgās izcelsmes prezumpcija būtu attiecināma. Tādējādi jāatzīst, ka suverēna interesēs demokrātiskā tiesiskā valstī nekad nebūtu tas, ka kādam indivīdam – suverēnā ietilpstošam – top tādā kārtā un apmērā ierobežotas tiesības uz tam piederošu mantu un tiesības netikt uzskatītam par vainīgu, iekams šīs vaina nav pierādīta «ārpus saprātīgām šaubām», ka personai nav efektīvu, saprātīgu un racionālo pieejamu līdzekļu šāda rakstura apgalvojumu atspēkošanai. 

Senāta Krimināllietu departaments 2021. gada 15. aprīļa lēmumā Nr. SKK-94/2021 pamatoti norādīja, ka

«Krimināllikuma 195. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva obligāta pazīme ir nozieguma priekšmets. Lai konstatētu noziedzīgā nodarījuma sastāva priekšmeta esību, ir jākonstatē, ka legalizāciju veidojošās darbības ir izdarītas ar finanšu līdzekļiem un citu mantu, kā arī jākonstatē to noziedzīgā izcelsme. Jēdziena – noziedzīga izcelsme – saturs ir atklājams, analizējot Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma, Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma normas» [962] [aizstāvja un pārstāvja izcēlums].

Tādējādi jau no iepriekš aplūkotā nepārprotami secināms, ka nevar atzīt mantu par noziedzīgi iegūtu, tikai konstatējot, ka ar mantu veiktas legalizāciju veidojošās darbības, proti, uzskaitot Krimināllikuma 195. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes. Tādējādi atzīstams, ka labums, ko sabiedrība iegūst, ir izsakāms tikai kā ekonomiska rakstura budžeta papildinājums no personas, konkrēti – [pers. A] –, mantas konfiskācijas, turpretim personai ir atņemtas tiesības uz īpašumu, ko tā pati savu darba pūļu rezultātā ir nopelnījusi, kā arī atņemtas efektīvas garantijas taisnīgā tiesas procesā vispār atspēkot šādu prezumpciju saturu. Turklāt sabiedrība nav atzīstama par ieguvēju no šāda pamattiesību ierobežojumaarī tādu iemeslu dēļ, ka sabiedrībā nevar vairoties uzticība likumdevējam un tā gribas nepārprotamībai, ka tieši tāda pati prezumpcija kādos apstākļos piepeši nevar tikt attiecināta uz jebkura sabiedrības locekļa, tajā skaitā – likumpaklausīga indivīda –, godīgi nopelnīto mantu. 

d. Tiesību uz īpašumu aizskārums, nenodrošinot tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas

Īpašuma individuālgarantija izpaužas, personai piemītošās subjektīvās tiesības uz īpašumu ļaujot īstenot tiesiskajās attiecībās ar valsti, proti, 

«[..] tiesības uz īpašumu darbojas tiesiskajās attiecībās «cilvēks – valsts», kur pamattiesības ir līdzeklis indivīda interešu aizsardzībai attiecībās ar valsti.» [963][pārstāvības izcēlums]

Tādējādi šī atziņa, ka īpašums un tiesības uz to ir nesaraujami saistītas ar personu, kas šīs tiesības bauda, nemaz nepieļauj uzskatīt par Satversmei atbilstošu tādu primitīvu apgalvojumu, ka sevišķais process par noziedzīgi iegūtu mantu ir nekas vairāk kā «process – valsts pret mantu» [964].

Šī apsvēruma dēļ ir konstatējams, ka Apstrīdētajā normā Nr. 1 ietvertais pamattiesību ierobežojums nav vērtējams kā mazāks vai nenozīmīgāks nekā sabiedrības ieguvums ar šādu ierobežojumu, jo objektīva un apšaubīšanai nepakļaujama ir premisa par cieņu pret personas darba pūļu rezultātā iegūto īpašumu, kas vērtējama par tieši tādu pašu cieņas izpausmi kā pret personu pašu. Tādējādi tiklab cilvēka cieņas fundamentālā konstitucionālā vērtība, kā cilvēkam piederošā īpašuma aizsardzība ir vērtējamas kā vienlīdz būtiskas tiesības, uz kuru aizsardzību personai ir tiesības paļauties, nokļūstot likumdevēja pieņemta tiesiskā regulējuma tvērumā.

Turklāt, līdzīgi kā iepriekš pausto apsvērumu gadījumā, ir konstatējams tas, ka sabiedrības ieguvums nav lielāks par [pers. A] tiesību aizskārumu, jo sabiedrībai nav nekādu garantiju, ka arī uz jebkuru citu indivīdu nevar tikt attiecināta Apstrīdētās normas Nr. 1 mantas noziedzīgās izcelsmes prezumpcija, vēl nepastāvot galīgam konstatējumam par personas vainu. Tāda situācija nav savietojama ar tiesiskuma principu, tādējādi – arī [pers. A] tiesību uz taisnīgu tiesu un tiesību uz īpašumu ierobežojums ir ievērojami būtiskāks par jelkādu hipotētisku labumu, ko ar šo ierobežojumu iegūtu sabiedrība. 

Visas sabiedrības interesēs visupirms ir objektīvs un taisnīgs process par noziedzīgi iegūtu mantu, kurā ir iespējams nonākt līdz taisnīgam nolēmumam, un tikai pakārtoti sabiedrībai ir interese uz procesa ekonomiju un lietas operatīvu izskatīšanu.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir nepārprotami uzsvērusi, ka personas procesuālās tiesības var tikt ierobežotas tikai izņēmuma gadījumos, turklāt šāds trūkums, ja ticis pieļauts, ir atbilstoši jālīdzsvaro. [965] Vēlme ietaupīt laiku un paātrināt tiesvedību neattaisno tāda pamatprincipa kā tiesības uz sacīkstes principu neievērošanu. Savukārt nejaušu pieņēmumu un nepierādītos faktos balstītu prezumpciju attiecināšana uz personai piederošu mantu, nepastāvot iespējai jēgpilni iebilst vai atspēkot šo prezumpciju, nenoliedzami ietiecas personas tiesībās un nesamērīgi aizskar tās tiesības uz īpašumu. [966] 

Apkopojot nodaļā izklāstītos apsvērumus, ir konstatējams, ka Apstrīdētajai normai Nr. 1, lai tā vismaz minimālā līmenī garantētu [pers. A] tiesības uz īpašumu, jābūt izteiktai redakcijā, kas personai – [pers. A] – neprasītu atspēkot negatīvu pieņēmumu, proti, noziedzīguma pieņēmumu. Lai personai nodrošinātu minimālo tiesību uz taisnīgu tiesu garantiju izmantošanas iespēju, likumdevēja pienākums ir precizēt personu loku (tādējādi – arī precīzus šo personu procesuālos statusus), lai persona vispār pēc jēgas un būtības varētu izmantot tiesības iebilst vai atspēkot procesa virzītāja pieņēmumus. Tādējādi [pers. A] tiesību uz īpašumu aizskārums ar Apstrīdēto normu Nr. 1 ir radies, jo ar Apstrīdēto normu Nr. 1 tieši un konkrēti neatspēkojamā veidā tika PREZUMĒTA [pers. A] likumīgi piederošās mantas noziedzīgā izcelsme, turklāt ignorējot faktu, ka [pers. A] kriminālprocesā [numurs B] ir vienīgi personas, pret kuru uzsākts kriminālprocess, procesuālais statuss. 

Apkopojot iepriekš izklāstītos apsvērumus par Apstrīdētās normas Nr. 1 antikonstitucionalitātes apsvērumiem, ir konstatējama tās neatbilstība Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem tiktāl, ciktāl likumdevējs expressis verbis nav ierobežojis tās piemērošanu Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā paredzētā sevišķā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu kārtībā īstenojamai mantas īpašajai konfiskācijai atbilstoši Krimināllikuma 70.¹¹ pirmajai daļai.

Tādējādi konstatējams, ka Apstrīdētā norma Nr. 1 neatbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem.

[ 13 ] Subsidiaritātes prasību ievērošana

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.² panta otro daļu persona var iesniegt konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā tikai tad, ja ir izmantotas visas iespējas aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem vai arī ja personai šādu iespēju nav. Savukārt Satversmes tiesas likuma 19.² panta sestās daļas 2. punkts prasa pieteikumā pamatot, ka ir izmantoti visi vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi vai arī tādu nav. [967] Satversmes tiesa var iesaistīties kāda tiesību jautājuma izlemšanā tad, ja nepastāv vai jau ir pilnībā izmantoti visi citi tiesību sistēmā pieejamie līdzekļi, lai atrisinātu tiesisko strīdu, un tā konkrētās tiesību normas ietvaros ir atzīstama vienīgi par galīgo tiesību aizsardzības instanci. Par minētajiem līdzekļiem uzskatāma arī tāda tiesību normu interpretācija un piemērošana, kas novērš radušos vai iespējamo kādas tiesību normas neatbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām. [968]

[pers. A] pārstāvība faktisko apstākļu izklāstā norādīja, ka 2022. gada 11. janvārī Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija pieņēma Lēmumu ar kuru nolemts

              «atstāt negrozītu Ekonomisko lietu tiesas 2021. gada 13. septembra lēmumu».

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 631. panta trešo daļu, 

«[i]zskatot sūdzību vai protestu, tiesa var atcelt rajona (pilsētas) tiesas lēmumu un pieņemt šā likuma 630. pantā minēto lēmumu»,

proti, vai nu atzīt, ka manta ir noziedzīgi iegūta vai saistīta ar noziedzīgu nodarījumu, vai izbeigt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, turklāt šāds 

              «[l]ēmums nav pārsūdzams».

Tādējādi 2022. gada 11. janvāra lēmums ir pēdējais jeb galīgais nolēmums, ar kuru [pers. A] procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīts no kriminālprocesa [numurs B], tika liegtas tiesības uz taisnīgu tiesas procesu un ar kuru tika atņemtas tiesības uz [pers. A] likumīgi piederošu legālas izcelsmes mantu. 

Lai gan tiesību literatūrā atzīts, ka personai nav pienākuma jau strīda risināšanas laikā ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem norādīt uz apstrīdētas normas satura neatbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām, [969] jo tas vispirms ir tiesību piemērotāja uzdevums, proti, pirms tiesību normas piemērošanas pārbaudīt piemērojamās tiesību normas procesuālo leģitimitāti un satura atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām, [970] ir norādāms, ka [pers. A] pārstāvji un aizstāvji procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīts no kriminālprocesa [numurs B], konsekventi vērsa procesa virzītāja, uzraugošā prokurora un tiesas uzmanību uz to, kāpēc Apstrīdētās tiesību normas tādā apjomā, kāds norādīts Pieteikumā, nav atzīstama par atbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai. 

Ņemot vērā minēto, [pers. A] ir izsmēlis visas vispārīgas jurisdikcijas tiesās pieejamās iespējas vērst tiesību normu piemērotāju uzmanību uz Apstrīdēto normu konstitucionalitātes defektiem, tādējādi par vienīgo tiesību aizsardzības līdzekli saskaņā ar nacionālajām tiesībām ir atzīstams Pieteikums Satversmes tiesai.

Norādams, ka Pieteikums Satversmes tiesai ir atzīstams par tādu tiesību aizsardzības līdzekli, kas sniedz personai iespēju īstenot konstitucionālo kontroli arī pār tādām tiesību normām, kuras vispārējās jurisdikcijas tiesai šķitušas atbilstošas augstāka juridiskā spēka tiesību normām. [971]

Tiesiskas valsts principa būtība, kas bez kāda izņēmuma attiecināma arī uz [pers. A] un tiesību normu, ar ko radies [pers. A] tiesību aizskārums, paredz to, ka indivīds ir aizsargājams pret valsts iejaukšanos viņa gaitās un darbībās, ja vien tam nav tiesiska pamata – ar tiesiskumu saprotot to, ka iejaukšanās gan formālā, gan materiālā nozīmē ir atbilstoša Satversmei. [972]

[pers. A] piemītošās pamattiesības ietver objektīvi pastāvošu vērtību sistēmu, ko atzīst Latvijas tiesiskā sistēma un kārtība, kas personai sniedz paļāvību, ka valsts vara atturēsies no iejaukšanās šo tiesību netraucētā izmantošanā, turklāt šīs vērtības uzdod likumdevējam īpašu pienākumu vērtību sistēmu īstenot savā kopējā likumdošanā. Līdz ar to visi valsts orgāni, it īpaši tiesas, ir atbildīgi par to, lai, likumu interpretējot un piemērojot katrā individuālajā gadījumā, piemēram, attiecībā uz privātīpašuma garantēšanu, tiktu ievērotas Satversmē noteiktās vērtības. [973]

Vācijas Konstitucionālās tiesas praksē, uz kuru Satversmes tiesas judikatūrā nereti ir izdarītas tiešas atsauces, to atzīstot par autoritatīvu kontinentālās Eiropas konstitucionālās kontroles modeļa izziņas avotu, ticis atzīts, ka konstitucionālā kontrole, aizsargājot personai piemītošās tiesības, ir galīga attiecībā uz to, vai likumdevējs un tiesas ir ievērojušās pienākumu aizsargāt objektīvo pamattiesībās ietverto vērtību sistēmu.[974]

Attiecinot šo atziņu uz [pers. A] lietas apstākļiem un aizskārumu [pers. A] pamattiesībām, norādāms, ka arī Satversmes tiesas kompetencē ietilpst Apstrīdēto tiesību normu satversmības vērtēšana, ciktāl likumdevējs un tiesa nav spējuši Apstrīdētajās normās ietilpināt šīs no Satversmes objektīvi izrietošās vērtības, kas ir nepieciešamas, lai demokrātiskā sistēmā pamattiesību realizācija vispār būtu iespējama.

Turklāt, ievērojot tiesiskās un konstitucionālās kultūras līmeni Latvijā, kas faktiski ir visas tiesiskās sistēmas stabilitātes un uzticamības indikators, [pers. A] Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu var novērst vienīgi ar Satversmes tiesas lēmumu, atzīstot Apstrīdētās normas par neatbilstošām Satversmei.

[ 14 ] Konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņa ievērošanas pamatojums

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.² panta ceturto daļu konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesai var iesniegt sešu mēnešu laikā pēc pēdējās institūcijas nolēmuma spēkā stāšanās. Termiņš Pieteikuma iesniegšanai ir skaitāms no pēdējās tiesību aizsardzības institūcijas lēmuma spēkā stāšanās brīža, savukārt jautājuma vērtējums par to, vai attiecīgās institūcijas lēmums ir atzīstams par «pēdējo» jeb galīgo, nosakāms atbilstoši piemērojamajām procesuālajām normām. Šajā tiesiskajā situācijā tās ir Kriminālprocesa likuma normas. [975]

Tieša pamattiesību aizskāruma gadījumā termiņš Pieteikuma iesniegšanai nosakāms pēc brīža, kad persona pilnīgi vai daļēji vairs nevar izmantot tās pamattiesības tiesību normas dēļ. [976]

Ievērojot iepriekš sniegto faktisko apstākļu izklāstu, ir konstatējams, ka tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošana, kā arī pilnīga tiesību uz īpašumu atņemšana jeb liegšana attiecībā uz [pers. A], piemērojot Apstrīdētās normas, konstatējama kopš 2022. gada 11. janvāra lēmuma pieņemšanas brīža. 

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 26. panta pirmo daļu procesuālo termiņu skaitīšanai Satversmes tiesas procesā piemērojami Civilprocesa likuma [977] noteikumi. Civilprocesa likuma 47. panta pirmā daļa nosaka, ka

«[t]ermiņš, kas skaitāms gados, mēnešos vai dienās, sākas nākamajā dienā pēc datuma vai pēc notikuma, kas nosaka tā sākumu.» [pārstāvības izcēlums]

Tā kā saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 631. panta trešo daļu Rīgas pagabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2022. gada 11. janvāra lēmums ir atzīstams par galīgo nolēmumu no kriminālprocesa [numurs B] izdalītajā sevišķajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, ir atzīstams, ka 6 mēnešu termiņa tecējums sākas 2022. gada 12. janvārī. Jāpiebilst, ka saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 631.panta trešo daļu Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2022. gada 11. janvāra lēmums nav pārsūdzams.

Savukārt saskaņā ar Civilprocesa likuma 48. panta pirmās daļas otro teikumu

«[t]ermiņš, kas skaitāms mēnešos, izbeidzas termiņa pēdējā mēneša attiecīgā datumā.»

Tas nozīmē, ka termiņš Pieteikuma iesniegšanai Satversmes tiesā iztek 2022. gada 11. jūlijā. Tādējādi [pers. A] pārstāvība ir ievērojusi Satversmes tiesas likumā noteikto termiņu Pieteikuma iesniegšanai, un Pieteikums ir atzīstams par iesniegtu likumā noteiktajā termiņā.

Ievērojot aktīvā pamattiesību aizsargātāja koncepciju, kas ilgstoši tikusi attīstīta Satversmes tiesas judikatūrā, uzsverot ‑ jo persona ilgāk pacieš savu tiesību aizskārumu, jo tā ir mazāk ieinteresēta savu konstitucionālo tiesību aizsargāšanā [978] ‑, [pers. A] pārstāvība vērš Satversmes tiesas vērību uz apstākli, ka [pers. A] ir aktīvi centies aizsargāt savas pamattiesības, ko aizskar Apstrīdētas normas, arī visa procesa par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīts no kriminālprocesa [numurs B], norises laikā. 

Tādējādi, nepastāvot citiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, kā arī ievērojot Pieteikumā izklāstīto faktisko apstākļu un juridiskās argumentācijas objektīvo komplicētību, [pers. A] ir izpildījis pienākumu laikus vērsties Satversmes tiesā, tādējādi apliecinot nepārprotamu vēlmi tiesiski risināt pamattiesību aizskāruma situāciju, ko turpina radīt Apstrīdētās normas.

[ 15 ] Lūgums par Apstrīdēto normu atzīšanu par spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža

Satversmes tiesas likuma 32. panta trešā daļa paredz, ka tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Savukārt saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu tiesa var spriedumā norādīt brīdi, ar kuru zaudē spēku apstrīdētā tiesību norma (akts), kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai. Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāapsver, no kura brīža Apstrīdētās normas atzīstamas par spēkā neesošām.

Atbilstoši Satversmes tiesas atziņām, nosakot konkrētu brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, Satversmes tiesa izvērtē, vai apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu ar atpakaļejošu datumu nepieciešama aizskartās personas pamattiesību aizsardzībai un vai pastāv kādi apsvērumi, atbilstoši kuriem apstrīdētā norma būtu jāatzīst par spēkā neesošu ar atpakaļejošu datumu tikai attiecībā uz konkrētu personu. [979]

Par Apstrīdētās normas Nr. 1 atzīšanas par spēkā neesošu brīdi

Apšaubāma ir iespēja, ka līdz brīdim, kad Pieteikumā paustos apsvērumus un Apstrīdētās normas Nr. 1 antikonstitucionalitāti izvērtēs Satversmes tiesa, likumdevējs būs pieņēmis grozījumus Apstrīdētajā normā, tādējādi labojot tajā konstatējamos konstitucionalitātes defektus. 

Turklāt konstatējums par Apstrīdētās normas Nr. 1 neatbilstību Satversmes 92. pantam un 105. pantam prasījumā noteiktā apmērā ir nepieciešams, lai [pers. A] varētu izmantot Kriminālprocesa likuma 62. nodaļā «Kriminālprocesa atjaunošana sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem» paredzēto tiesību institūtu. Proti, izmantot tiesības lūgt atjaunot kriminālprocesu sakarā ar jaunatklātu apstākli, par kādu saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 655. panta otrās daļas 4. punktu ir atzīstams 

«[..] Satversmes tiesas atzinums par tādas tiesību normas vai tās interpretācijas neatbilstību Satversmei, uz kuras pamata spēkā stājies nolēmums.»

Arī juridiskajā literatūrā uzsvērts, ka pamattiesību aizskāruma konstatējums var būt nozīmīgs personai, ja tiesību aizskāruma sekas joprojām ietekmē personu un tās var novērst ar tiesas spriedumu, vai šāds konstatējums ir nepieciešams tiesību aizsardzībai. [980]

Ievērojot minēto, [pers. A] pārstāvība lūdz atzīt Apstrīdēto normu Nr. 1 par spēkā neesošu no 2019. gada 24. decembra, kad Apstrīdētā norma Nr. 1 stājās spēkā. Tikai šāds atzinums par Apstrīdētās normas Nr. 1 spēka zaudēšanu apstrīdētajā apjomā un antikonstitucionalitāti ļaus aizsargāt [pers. A] aizskartās pamattiesības Kriminālprocesa likuma 62. nodaļas kārtībā. 

Par Apstrīdētās normas Nr. 2 un Nr. 3 atzīšanas par spēkā neesošu brīdi

Ievērojot iepriekš izklāstītos apsvērumus, [pers. A] pārstāvība lūdz atzīt Apstrīdēto normu Nr. 2 un Nr. 3 par spēkā neesošu no 2019. gada 24. decembra, kad Apstrīdētā norma Nr. 2 un Nr. 3 stājās spēkā. Tikai šāds atzinums par Apstrīdētās normas Nr. 2 un Nr. 3 spēka zaudēšanu apstrīdētajā apjomā un antikonstitucionalitāti ļaus aizsargāt [pers. A] aizskartās pamattiesības Kriminālprocesa likuma 62. nodaļas kārtībā

Minētie lūgumi pamatojami ar apsvērumu, ka Satversmes tiesas uzdevums ir pēc iespējas novērst personas – šajā gadījumā [pers. A] – pamattiesību aizskārumu. [981]

[ 16 ] Lūgums par [pers. A] pārstāvības uzklausīšanu un prasījumi Satversmes tiesai

Ievērojot apstākli, ka 2022. gada 27. aprīlī Satversmes tiesas 3. kolēģija pieņēma Lēmumu par Sākotnējā pieteikuma izskatīšanas termiņa pagarināšanu, to pamatojot ar konstatējumu, ka nepieciešama padziļināta tajā ietverto argumentu analīze, un tādējādi jau Sākotnējais pieteikums tika atzīts par sarežģītu, kā arī vēlāko 2022. gada 27. maija konstatējumu, ka Sākotnējā pieteikumā ietvertā juridiskā argumentācija netika uzskatīta par pietiekamu lietas ierosināšanai, ir norādāms, ka Satversmes tiesas 3. kolēģijas konstatēto trūkumu novēršanas rezultātā palielinājies arī Pieteikuma apjoms. Tomēr [pers. A] pamattiesību aizskāruma esība un aizskāruma būtiskums nav mainījies, kas, ievērojot situācijas objektīvo sarežģītību, apliecina patiesu un īstu nepieciešamību nodrošināt šo tiesību aizsardzību pret netaisnīgu un antikonstitucionālu likumu – Apstrīdētajām normām. 

Šajos konkrētajos apstākļos [pers. A] pārstāvība vērš uzmanību uz Satversmes tiesas reglamenta 58. punkta pirmo daļu, kas paredz, ka, gatavojot pieteikumu izskatīšanai, kolēģija vai tiesnesis, ja nepieciešams, var

              «uzaicināt pieteikuma iesniedzēju sniegt papildu paskaidrojumus vai iesniegt dokumentus».

Ievērojot dinamisko tiesību normu iztulkošanas izpratni, minētā Satversmes tiesas darbu regulējošā norma nav uzskatāma par tādu, kas arī šajos apstākļos neļautu kolēģijai vai kādam no tiesnešiem uzskatīt par nepieciešamu pieprasīt [pers. A] pārstāvības papildu paskaidrojumus vai citus dokumentus. Vēl jo vairāk – Satversmes tiesas reglamenta tvērums neierobežo paskaidrojumu sniegšanai izvēlamo formu, tādējādi konstatējams, ka Satversmes tiesas kolēģija var izraudzīties tiklab mutvārdos, kā dokumentāri īstenojamu paskaidrojumu sniegšanas veidu . 

Ievērojot minēto, kā arī ņemot vērā Pieteikuma apjomu un tā sarežģītību, [pers. A] pārstāvība lūdz Satversmes tiesu, gatavojot Pieteikumu izskatīšanai, apsvērt nepieciešamību mutvārdos uzklausīt Pieteikuma iesniedzēja papildu paskaidrojumus.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes 92. pantu, Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem, Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 11. punktu, 18. un 19.² pantu, 31. panta 11. punktu, 32. panta trešo daļu, 

lūdzu Jūs –

1.          Atzīt Kriminālprocesa likuma 125. panta trešo daļu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, 92. pantā nostiprinātajām tiesībām uz taisnīgu tiesu un Satversmes 105. panta pirmajos trīs teikumos nostiprinātajām tiesībām uz īpašumu no tās spēkā stāšanās brīža.

2.          Atzīt Kriminālprocesa likuma 124. panta sesto daļu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, 92. pantā nostiprinātajām tiesībām uz taisnīgu tiesu tiktāl, ciktāl likumdevējs ar to noteicis nevainīguma prezumpcijas principa un procesuālās līdztiesības principa kodolu ierobežojumu, no tās spēkā stāšanās brīža.

3.          Atzīt Kriminālprocesa likuma 126. panta trešo prim daļu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, 92. pantā nostiprinātajām tiesībām uz taisnīgu tiesu tiktāl, ciktāl likumdevējs ar to noteicis nevainīguma prezumpcijas principa un procesuālās līdztiesības principa kodolu ierobežojumu, no tās spēkā stāšanās brīža.

Pielikumi:

1)         2022. gada 23. marta Pilnvaras kopija uz 2 (divām) lappusēm ar tulkojumu latviešu valodā uz 1 (vienas) lapas;

2)         2022. gada 1. aprīļa advokāta orderis uz 1 (vienas) lapas;

3)         2021. gada 4. augusta Paskaidrojumu procesā par noziedzīgi iegūtu mantu Nr. 21347–28–O kopija uz 63 (sešdesmit trim) lapām;

4)         2018. gada 25. oktobra Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes Lēmums par kriminālprocesa [numurs B] uzsākšanu uz 1 (vienas) lapas;

5)         2018. gada 26. oktobra Lēmums par aresta uzlikšanu mantai uz 2 (divām) lapām;

6)         2021. gada 3. jūnija Lēmuma par procesa uzsākšanu par noziedzīgi iegūtu mantu un procesa par noziedzīgi iegūtās mantas nodošanu izlemšanai tiesai kopija uz 28 (divdesmit astoņām) lapām;

7)         2019. gada 7. maija Sākotnējo paskaidrojumus par mantas likumīgo izcelsmi Nr. 191118-1-O kopija uz 18 (astoņpadsmit) lapām;

8)         2019. gada 10. maijā Paskaidrojumu papildinājumu par arestētās mantas likumīgo izcelsmi Nr. 19119-1-O kopija uz 3 (trim) lapām;

9)         2019. gada 20. augusta Paskaidrojumu papildinājumu III Nr. 19218-1-O par mantas likumīgo izcelsmi kriminālprocesā [numurs B] kopija uz 4 (četrām) lapām;

10)      2021. gada 9. jūnija Lūguma par atļauju iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu materiāliem kopija uz 2 (divām) lapām;

11)      2021. gada 11. jūnija Sūdzības par procesa virzītāja lēmumu – daļā par atteikumu atļaut iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu materiāliem kopija uz 7 (septiņām) lapām;

12)      2021. gada 11. jūnija Sūdzības par [pers. A] tiesību uz īpašumu ierobežošanas termiņa pārkāpumu pirmstiesas kriminālprocesā Nr. 21265-1-O kopija uz 26 (divdesmit sešām) lapām;

13)      2021. gada 14. jūnija Ekonomisko lietu tiesas nolēmuma kopija uz 4 (četrām) lapām;

14)      2021. gada 2. septembra Paskaidrojumu par procesa virzītāja [pers. C] 2021. gada 3. jūnija lēmumā aprakstītās noziedzīgi iegūtas mantas materiāltiesisko neatbilstību likumā noteiktajam noziedzīgi iegūtas mantas tiesiskajam sastāvam Nr. 21398-19-O kopija uz 22 (divdesmit divām) lapām;

15)      2021. gada 2. septembra Paskaidrojumu par neiespējamību attiecināt uz arestētajiem naudas līdzekļiem fakta legālo prezumpciju par mantas noziedzīgu izcelsmi – pierādījumu pārsvars norāda uz mantas likumīgo izcelsmi Nr. 21396-1-O kopija uz 57 (piecdesmit septiņām) lapām;

16)      2021. gada 13. septembra Ekonomisko lietu tiesas lēmuma noraksta kopija uz 10 (desmit) lapām;

17)      2021. gada 23. septembra Sūdzības par Ekonomisko lietu tiesas 2021. gada 13. septembra lēmumu procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīts no kriminālprocesa [numurs B], Nr. 21424-1-O kopija uz 37 (trīsdesmit septiņām) lapām;

18)      2021. gada 20. decembra Paskaidrojumu Nr. 21550-1-O procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīts no kriminālprocesa [numurs B], kopija uz 26 (divdesmit sešām) lapām;

19)      2022. gada 11. janvāra Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas Lēmuma kopija uz 6 (sešām) lapām;

20)      2020. gada 20. marta Paziņojuma Nr. 20/2/3-154766 par trūkumu novēršanu kopija 2 (divām) lapām;

21)      2020. gada 22. aprīļa pieteikuma Nr. 20104-1-O Par informācijas precizēšanu un pieprasīšanu kopija uz 7 (septiņām) lapām;

22)      2020. gada 29. aprīļa Lēmuma par lūguma daļēju noraidīšanu kriminālprocesā [numurs B] kopija uz 4 (četrām) lapām;

23)      2020. gada 8. jūnija Latvijas Republikas Prokuratūras Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētās prokuratūras Atbildes uz sūdzību kopija uz 6 (sešām) lapām;

24)      2020. gada 20. jūlija Latvijas Republikas Prokuratūras Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētās prokuratūras Atbildes par sūdzības izskatīšanas sūdzību kopija uz 2 (divām) lapām;

25)      2020. gada 24. augusta Latvijas Republikas Prokuratūras Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Pirmstiesas izmeklēšanas uzraudzības nodaļas lēmuma kopija uz 3 (trim) lapām;

26)      Tulkošanas pakalpojumu izmaksas apliecinoši dokumenti uz 9 (deviņām) lapām;

27)      2021. gada 23. septembra Latvijas Republikas Tiesībsarga paziņojuma [numurs J] «Par pārbaudes lietas neierosināšanu» kopija uz 4 (četrām) lapām;

28)      2022. gada 11. februāra Izpildu raksta kopija kopā uz 3 (trim) lapām;

29)      2021. gada 29. septembra Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas Paziņojuma par lietas izskatīšanu rakstveida procesā kopija uz 3 (trim) lapām;

30)      2021. gada 19. oktobra Pieteikuma par procesa par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīts no kriminālprocesa [numurs B], izskatīšanu mutvārdu procesā, Nr. 21459-1-O kopija uz 6 (sešām) lapām un saņemšanas apstiprinājums uz 2 (divām) lapām, kopā uz 8 (astoņām) lapām;

31)      2021. gada 23. novembra Paziņojuma par rakstveida procesu kopija uz 3 (trim) lapām;

32)      2022. gada 1. jūlija Latvijas Republikas tiesībsarga Atzinuma pārbaudes lietā [numurs E] kopija uz 7 (septiņām) lapām un elektroniski parakstīta dokumenta apliecinājuma izdruka uz 1 (vienas) lapas, kopā uz 8 (astoņām) lapām; 

33)      2021. gada 11. jūnija Pieteikuma Nr. 21266-1-O par procesa par noziedzīgi iegūtu mantu izbeigšanu iztiesāšanas neiespējamības dēļ procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīts no kriminālprocesa [numurs B], kopija uz 4 (četrām) lapām;

34)      2021. gada 10. augusta Lūguma ierosināt pārbaudes lietu par saprātīga termiņa principa ievērošanu kriminālprocesā [numurs B] attiecībā par personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, pamattiesībām uz īpašumu pirmstiesas procesā noteiktajiem ierobežojumiem un sniegt atzinumu par Kriminālprocesa likuma 389. panta pirmās daļas, pirmās prim daļas un otrās daļas demokrātiskas un tiesiskas valsts iekārtai atbilstošu interpretāciju uz 16 (sešpadsmit) lapām;

35)      2018. gada 2. novembra Paziņojuma par aresta uzlikšanu mantai kopija uz 1 (vienas) lapas.

        Egons Rusanovs