Lai gan mēdz uzskatīt, ka neesot labais tonis sākt publikāciju ar jautājumu, iepazīstoties ar pagājušajā nedēļā publicēto un nu jau vairākus gadus gaidīto Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta nolēmumu lietā Nr. SKC-6/2024, šāds virsraksts vislakoniskāk un precīzāk raksturo zināmas pakāpes neizpratni par jauno tiesībdomas attīstības vektoru saistībā ar cietušā tiesību realizāciju mūsdienu Latvijas kriminālprocesā. 

Ievērojot ar cietušā tiesību īstenošanu saistīto tiesisko aspektu plašo spektru, šīs publikācijas ietvaros vēl nemēģināsim rast atbildi uz šo jautājumu, bet tā vietā vienīgi pievērsīsimies dažām Senāta paustajām tēzēm, kas, šķiet, būtu raksturojamas vismaz kā diskutablas, ja ne absurdas, ciktāl tās attiecas uz krimināllietu iztiesāšanas praktiskajiem aspektiem. Turklāt vēl viens iemesls šīs nelielās replikas tapšanai ir apstāklis, ka minētais Senāta nolēmums jau ir izpelnījies visnotaļ plašu publicitāti un pat atsevišķus komentārus, par ko var pārliecināties gan Senāta, gan citu juridisko izdevumu tīmekļa vietnēs un sociālo tīklu platformās. 

Īsi ieskicējot Senāta 2024. gada 26. jūnija sprieduma lietā Nr. SKC-6/2024 pamatbūtību, norādāms, ka konkrētās civillietas pamatā bija prasība par zaudējumu atlīdzības piedziņu saistībā ar cietušā izdevumiem par advokāta sniegto juridisko palīdzību krimināllietā. Jāatzīmē, ka saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 351. panta pirmo daļu pieteikumu par radītā kaitējuma kompensāciju cietušais ir tiesīgs iesniegt līdz tiesas izmeklēšanas uzsākšanai pirmās instances tiesā. Tas, savukārt, liedz cietušajam iesniegt kaitējuma kompensācijas papildinājumus, attiecīgi ietverot jaunu pozīciju ar lūgumu piedzīt izdevumus, kas radušies, apmaksājot advokāta honorāru par sniegto juridisko palīdzību. 

Līdz ar to cietušā izdevumi par zvērināta advokāta juridisko palīdzību kriminālprocesā ir uzskatāmi par zaudējumiem Civillikuma 1770. panta izpratnē. Jāņem vērā, ka cietušā paša izdevumi par advokāta palīdzību neietilpst Kriminālprocesa likuma 367. panta pirmajā daļā uzskaitītajos procesuālo izdevumu veidos. Tiesu praksē šādas kategorijas izdevumi ir atzīti par daļu no kaitējuma kompensācijas jeb par mantiskajiem zaudējumiem, kas piedzenami no notiesātā. Tādējādi Senāts 2024. gada 26. jūnija blakus lēmumā pauda secinājumu, ka mantisko zaudējumu jēdziens Kriminālprocesa likuma 350. panta pirmās daļas izpratnē aptver arī cietušā izdevumus par advokāta palīdzību, ja vien izdevumi par juridisko palīdzību netiek segti no valsts budžeta līdzekļiem.

Vienā no Senāta spriedumā paustajām tēzēm, kas saista uzmanību, norādīts: «[..] izvērtējot kriminālprocesa juridisko sarežģītību un apjomu kopsakarā ar cietušā izdevumiem par advokāta palīdzību, ir jāņem vērā, ka apsūdzības funkciju kriminālprocesā atbilstoši Kriminālprocesa likuma 7. panta pirmajai daļai veic valsts, nevis cietušais.» Šeit Senāts bija atsaucies uz 2018. gada 21. jūnija lēmuma lietā Nr. SKK-23/2018 12. punktu, kas, cita starpā, iekļāva senatoru secinājumu par to, ka tikai prokuroram piemīt ekskluzīva funkcija valsts apsūdzības uzturēšanā. 

Šīs tēzes kontekstā gan šķiet vērts atgādināt vēl pirms diviem gadiem akcentēto problēmaspektu par prokurora darbības leģitimācijas problemātiku Latvijas mūsdienu kriminālprocesā, [1] pamatoti vaicājot – kā vārdā demokrātiskā valstī patiesībā tiek uzturēta apsūdzība. 

Kriminālprocesa likuma 7. panta pirmā daļa noteic, ka kriminālprocesu veic sabiedrības interesēs, savukārt apsūdzības funkciju valsts vārdā īsteno prokurors. Arī apskatītās lietas kontekstā vairāk nekā iederīgs šķiet apgalvojums, ka, ņemot vērā noziedzīgā nodarījuma bīstamību sabiedrībai, demokrātiskā un tiesiskā valstī apsūdzības īstenā uzturētāja arī ir sabiedrība, nevis valsts.

Šai kontekstā tikpat būtiski ir nošķirt jābūtību no realitātes – pretēji vēlamajai pirmstiesas kriminālprocesa virzītāju savu pienākumu apzinīgai izpildei nākas arvien biežāk ar nožēlu novērot minēto amatpersonu nepietiekamu kriminālprocesuālo rūpību, nepietiekamu degsmi noskaidrot patiesību, kas dažreiz mēdz robežoties ar pilnīgu vienaldzību, kā arī pirmstiesas kriminālprocesa virzītāju darba organizatoriska rakstura trūkumus, ar ko nākas sastapties ikkatrā kriminālprocesa posmā. Tādējādi gribot negribot, ievērojot prokuroru pašdistancēšanos no savu pienākumu veikšanas, advokāti, īstenojot cietušā pārstāvību kriminālprocesā,  nereti faktiski (subsidiāri) ir spiesti uzņemties «apsūdzības funkcijas realizētāja» lomu, cenšoties panākt krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu un kriminālprocesa pamatprincipu ievērošanu. 

Nepietiktu abu roku pirkstu, lai uzskaitītu advokātu biroja praksē esošās lietas, kad tikai pateicoties intensīvai cietušā tiesību un interešu pārstāvībai kriminālprocesā, ieguldot ievērojamu laika, pacietības un rūpības resursus, ir izdevies patiesi panākt taisnīgu noregulējumu kriminālprocesā, par ko cita starpā ir bijusi gandarīta un pateicīga visa sabiedrība… Tādēļ arī retorisks jautājums – kādi patiesie motīvi ir tamlīdzīgiem visnotaļ pārsteidzīgiem Senāta secinājumiem? 

Kāda cita tikpat mulsinoša tēze Senāta nolēmumā skaidro – «[..] tiesai ir pienākums sniegt vērtējumu tam, vai attiecīgā procesuālā darbība, kas veikta cietušā labā, bija pamatota un lietderīga cietušā tiesību īstenošanai, un tikai tad, ja tiek konstatēts, ka attiecīgās procesuālās darbības veikšana atbilda pamatotības un lietderīguma kritērijam, attiecīgie izdevumi, kas radušies saistībā ar attiecīgās darbības veikšanu, ir uzliekami atbildētājam to faktiskajā apmērā.» 

Tamlīdzīgs uzskats raisa vēl vienu neatbildētu jautājumu – kā tad tiesa, nepiedaloties vērtējumam pakļauto procesuālu darbību veikšanā, nezinot reālo situāciju, kas pastāvējusi konkrētajā kriminālprocesā, vispār spēj objektīvi izvērtēt vienu vai citu procesuālu darbību lietderību vai pamatotību? 

Šķiet, ka tamlīdzīgā rosinājumā ir iztrūcis sistēmisks «skats» uz advokāta lomu tiesiskas valsts justīcijā un šai lomai raksturīgajai neatkarības garantijai, kas cita starpā vairākkārt akcentēta arī Latvijas Republikas Advokatūras likumā. Viens no advokāta darba pamatpīlāriem ir advokāta profesionālās darbības neatkarība un pakļautība vienīgi likumam. Tieši tālab tamlīdzīgs rosinājums rada pārdomas, vai būtībā advokāta darba lietderīguma un pamatotības vērtēšana būtu uzskatāma par vāji slēptu mēģinājumu apgalvot, ka advokāti, būdami juridiskās palīdzības sniedzēji cietušajam, mēdz nodarboties ar ko citu, nevis savā profesionālajā praksē nostiprinātajiem pienākumiem…

Saistībā ar advokāta izmaksu atlīdzināšanu Senāts arī atsaucies uz Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumiem Nr. 1493 «Noteikumi par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības apjomu, samaksas apmēru, atlīdzināmajiem izdevumiem un to izmaksas kārtību», norādot, ka, vērtējot piedzenamās izmaksas, jāņem vērā kritēriji, kas noteikti minēto noteikumu atsevišķu nodaļu – «Samaksas apmērs par sniegto juridisko palīdzību uzsāktā kriminālprocesā» un «Citi ar juridiskās palīdzības sniegšanu saistītie izdevumi un to apmērs» – normās. 

Neskatoties uz to, ka Senāts uzskaitīja visus nodaļu apakšpunktus, kurus ir uzskatījis par atlīdzināmiem analizētās lietas apstākļos, tomēr nolēmumā izteikta arī piebilde – ja tāda dokumenta sagatavošana, kas nepieciešama lietas iztiesāšanai rakstveida procesā, kā arī apelācijas vai kasācijas sūdzības sastādīšana nav bijusi pamatota un lietderīga, izmaksājamās atlīdzības apmērs ir samazināms. 

Arī par tamlīdzīgu visnotaļ pārsteidzīgu rosinājumu rodas pārdomas. Pirmkārt, šeit atkal ir jāatgriežas pie tiesas iespējām objektīvi izvērtēt nupat minēto dokumentu, tai skaitā apelācijas vai kasācijas sūdzības, sagatavošanas lietderību un pamatotību. Otrkārt, netop skaidrs, kādu apceru rezultātā tika pausts secinājums, ka cietušais varētu piedzīt zaudējumu atlīdzību no personas, kas atzīta par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, tikai par tādām darbībām, kādas uzskaitītas Ministru kabineta noteikumos Nr. 1493 par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības atlīdzināmajiem izdevumiem. Citiem vārdiem – nav saprotams arī, kāpēc cietušajam savu Kriminālprocesa likumā noteikto tiesību īstenošanā būtu jāaprobežojas ar tām darbībām, kuras par valsts garantēto atlīdzību de iurevar atļauties īstenot valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniedzējs. Turklāt nepārprotami Ministru kabineta noteikumos Nr. 1493 uzskaitīto valsts apmaksāto ondulāciju klāsts nepārprotami ir krietni vien par īsu, lai īstenotu efektīvu juridiskās palīdzības sniegšanu cietušajai personai.

Jāvērš uzmanība, ka Senāts aplūkotajā nolēmumā atsaucās arī uz 2013. gada 22. novembra spriedumu lietā Nr. SKC-318/2013, kas, starp citu, nav publiski pieejams, un norādīja, ka izdevumi par advokāta palīdzību ir uzskatāmi par netiešajiem zaudējumiem un saskaņā ar Civillikuma 1773. un 1775. pantu zaudējumu nodarītājam ir pienākums atlīdzināt gan tiešus, gan netiešus zaudējumus. 

Pārdomas raisoša ir arī Senāta tēze, ka izdevumi par juridisko palīdzību, kas radušies atbildētāja izdarītā noziedzīgā nodarījuma dēļ, paši par sevi neliecinot par to, ka pastāv likuma normā prasītā cēloņsakarības esība. Citiem vārdiem, Senāts, atzīstot, ka atlīdzināmie izdevumi par juridiskās palīdzības sniedzēja ceļā un juridiskās palīdzības sniegšanas vai pārstāvības vietu patērēto laiku parasti nebūs pielīdzināmi atlīdzināmajiem izdevumiem par juridiskās palīdzības sniegšanu attiecīgajā procesā, norāda, ka tie nav netieši izdevumi, kas radušies vainīgās personas izdarītā noziedzīgā nodarījuma rezultātā. Vēl citiem vārdiem to varētu aprakstīt šādi – cietušajam, izraugoties savu advokātu, šķiet, būs jāņem vērā advokāta prakses vieta un iespējamās procesuālās darbības veikšanas vieta.

Jāatzīmē, ka izskatāmās lietas ietvaros Senāts sagatavoja arī blakus lēmumu, vēršot Tieslietu ministrijas uzmanību uz nepieciešamību pilnveidot Kriminālprocesa likuma regulējumu par cietušā advokāta kaitējuma kompensāciju jau kriminālprocesa ietvaros, ja izdevumi netiek segti no valsts līdzekļiem.

Nav, protams, noliedzams, ka šāds ierosinājums atbilst gan tiesas procesa efektivitātes, gan tiesiskuma principiem, tomēr, izsakot minētos apsvērumus, šķiet, Senāta nolēmumā piemirsts par dažiem būtiski niansētiem aspektiem, kam piemīt nozīme, iztiesājot krimināllietas. Tā, piemēram, ja tiktu paredzēta hipotētiska iespēja kā piedzenamos izdevumus jau kriminālprocesa ietvaros noteikt cietušā advokāta izdevumu atlīdzināšanu, tiktu radīta praksē bieži vērojama problēma, kur vismaz vienā instancē samaksātie līdzekļi par advokāta palīdzību tā arī paliktu neatlīdzināti. Šāda situācija ir gluži reāla gadījumos, kad par apelācijas instances nolēmumu tiek iesniegta kasācijas sūdzība vai protests, bet pēc Senāta izvērtējuma nolēmums tiek atstāts negrozīts. Sekojot šobrīd piedāvātajai loģikai, jājautā – kurš atlīdzinās cietušā juridiskās palīdzības sniedzēja izdevumus par tām absolūti nepieciešamajām procesuālajām darbībām, proti, sagatavotajiem dokumentiem, pārstāvot cietušā intereses kasācijas instances tiesā, piemēram, gatavojot iebildumus par apsūdzētā kasācijas sūdzību, ja cietušā ieskatā tā nav pamatota? Tamlīdzīgs ierosinājums, šķiet, būtu jātulko kā visnotaļ nelaipns aprādījums «nepārslogot» tiesas ar paskaidrojumiem vai iebildumiem, kas vēl vismaz šobrīd ir viena no Kriminālprocesa likumā 555. pantā paredzētajām likuma ietvaros paredzētajām atbildes reakcijām uz iesniegto sūdzību vai protestu. 

Tāpat Senāts, šķiet, piemirsis arī par Kriminālprocesa likuma 351. panta pirmo daļu, kas vismaz šobrīd neļauj palielināt atlīdzības apmēru, kad lietā uzsākta iztiesāšana pēc būtības. Lai gan Senāts rosina pārskatīt Kriminālprocesa likuma 367. panta otrās daļas tvērumu, šī norma ir cieši saistīta ar Kriminālprocesa likuma 351. panta regulējumu. Tādējādi jāvaicā – vai tamlīdzīga iecere neatvērs Pandoras lādi, kas veicinās nepārtrauktu atlīdzības apmēra grozīšanu, kas, savukārt, būtiski noslogos tiesas procesa norises jau tā nereti smagnējo gaitu?

Noslēdzot šo lakonisko repliku par Senāta nolēmumu lietā Nr. SKC–6/2024, ar zināmu rezignācijas noti nākas secināt, ka advokātu juridiskās palīdzības sniegšanas prakse Latvijas kriminālprocesā tiek pakļauta arvien striktākām un ierobežojošākām, turklāt – nenormativizētām prasībām. Tas, savukārt, pakļauj kritiskam vērtējumam visu Latvijas Republikas Advokatūras likumā un citās tiesību normās noteikto advokāta darbības garantiju būtību un to praktisko efektivitāti. Proti, vai cietušā izvēle pieaicināt advokātu kā juridiskās palīdzības sniedzēju vai pārstāvi mūsdienu Latvijas kriminālprocesā patiešām jau būtu uzskatāma vienīgi par procesuālu ekstravaganci, jo, sak’, prokurors taču realizējot apsūdzības funkciju vienpersoniski, un vai advokāta darba rezultātu lietderības pārvērtēšana ir tas, kurp tiecas Latvijas tiesību sistēmā pieejamo tiesību aizsardzības līdzekļu faktiskā īstenošanas iespējamība.