Biroja Blogs
Latvijas Senāta Kriminālā Kasācijas Departamenta spriedumu tēzes
21.11.2024.
36. raksts
Klasiskās krimināltiesību doktrīnas piemērs starpkaru perioda tiesu praksē jautājumā par dokumenta viltojumu
2161. tēze
Sodu lik[uma] 440. p[ants] paredz dokumenta viltojumu, kurš var noderēt par zināmas tiesības vai pienākuma nodibināšanas, pārgrozīšanas vai izbeigšanas apliecinājumu, pie kam zem viltojuma jāsaprot arī tādi ierakstījumi jau sastādītā un parakstītā dokumentā, kuri izdarīti bez otra kontrahenta ziņas un piekrišanas, ar nolūku izlietot šādu dokumentu līdz ar tā ierakstījumiem kā īstu zināmu tiesību konstatēšanai un pierādīšanai.
Tamdēļ, neatkarīgi no jautājuma, vai kāds parāds ir starp apsūdzēto un cietušo faktiski pastāvējis jeb nē, apsūdzētais nes atbildību pēc Sod. lik[uma] 440. p[anta], ja viņš, izlietojot viņa rīcībā atrodošos īres kvīti resp. zīmi par īres naudas samaksu, tanī bez otras puses ziņas un piekrišanas taisījis ierakstu par cita parāda esamību un šo zīmi tad izlietojis kā īstu, iesniedzot to tiesu iestādēm ar nolūku panākt šā parāda piedzīšanu.
(1931.g[ada] 30. marta spr[iedums] Grāvīša l[ietā] Nr. 57)
Latvijas Senāta Kriminālā Kasācijas Departamenta spriedumu tēžu pilnīgs kopojums ar likumu un priekšmetu alfabētiskiem rādītājiem. Aptver laikmetu no 1931. g. 15. marta līdz 1935. gada 15. septembrim. Sastādījis Senāta virssekretārs Fridrich Kamradziuss. Autora izdevums. Rīga: Valters un Rapa, 1931, 50. lpp.