«No apelācijas instances tiesas [..] sēdes protokola redzams, ka tiesa nav liegusi aizstāvim izteikt repliku. Tiesa pārtraukusi aizstāvi replikas laikā un norādījusi, ka aizstāvim ir jāizsakās par prokurora debašu runu, nevis par prokurora replikā teikto. Šāds tiesas norādījums izriet no Kriminālprocesa likuma 507. panta pirmās daļas, kura tostarp noteic, ka tiesas sēdes priekšsēdētājs var pārtraukt repliku, ja lietas dalībnieka replikā nerunā par debašu runu. No lietas materiāliem redzams, ka aizstāvja replika tiesai iesniegta arī rakstveidā.» 

2021. gada 16. jūnijā Latvijas Republikas Senāts lietā SKK–398/2021, atsakot ierosināt kasācijas tiesvedību kādā krimināllietā, cita starpā izteica arī savus secinājumus par Kriminālprocesa likuma [1] 507. panta pirmās daļas piemērošanu atbilstoši 2020. gada 11. jūnija grozījumiem Kriminālprocesa likumā, kas stājās spēkā 2020. gada 6. jūlijā [2].

Līdz ar to turpmākie strīdi par šo diskutablo jautājumu acīmredzot uz kādu laiku it kā jau ir nolemti vienīgi neauglīgai polemikai. 

Un tomēr publiski neizteikt vēl vienu repliku par šo jautājumu, domājams arī nebūtu īsti intelektuāli godīgi. Vismaz attiecībā pret sevi pašu un tiem kolēģiem, kuri aktīvi bija iebilduši pret šiem Kriminālprocesa likuma grozījumiem. Turklāt tamlīdzīgi prakses gadījumi arī ilustrē patieso nolūku, kādēļ šādi grozījumi it kā bija nepieciešami. Kā izrādās, tiem nav nekas kopīgs ar procesu nesamērīgo garumu vai citiem aiz matiem pievilktiem argumentiem, piemēram, par aizstāvju šķietamo tukšvārdību. Acīmredzot likumdevējam nolūks bija pavisam cits – vēl vairāk mazināt aizstāvības institūta funkcionalitāti, atņemot tai no jau tā nedaudzajiem pieejamajiem tiesiskajiem instrumentiem vēl vienu– kā pēdējiem atspēkot valsts apsūdzības uzturētāja apsvērumus, tajā skaitā, arī absurdus. Citiem vārdiem sakot, – vārda spēku.

Šajā sakarā droši vien vispirms būtu nepieciešams sniegt korektu pašas tiesiskās situācijas kontekstu, kādā konkrētajā lietā pēc aizstāvības ieskata notika būtisks Kriminālprocesa likuma pārkāpums apelācijas instances tiesā.

Krimināllietas iztiesāšana visiem zināmu iemeslu dēļ notika videokonferences režīmā. Sakarā ar to aizstāvība savu rakstveidā sagatavoto tiesas repliku, nolūkā profesionāli un labticīgi izpildīt procesa dalībnieka pienākumu, elektroniski jau iepriekš bija nogādājusi tiesas sastāvam. 

Pašsaprotami pirmais replikā uzstājās prokurors. Sešu minūšu garajā runā viņš ne tikai nepārprotami sagrozīja aizstāvja tiesas debašu runas saturu, bet arī izteica virkni apgalvojumu tieši vēršoties pie aizstāvja, nevis tiesas, piemēram, «nu acīmredzot nāksies arī izskaidrot advokātam [..], kuriem apstākļiem ir nozīme, lai varētu spriest taisnīgu tiesu un taisīt attiecīgu spriedumu, bet kuriem nav», «jo to nu gan advokātam [..] vajadzētu zināt, ka eksperts nevērtē procesuālo personu liecības», «līdz ar to jāsecina, ka advokāta [..] tiesu debašu runā paustās tēzes nav spējušas radīt jebkādas šaubas par [apsūdzētā] vainu viņam inkriminētajās darbībās» u.c. Šķiet, tamlīdzīga retorika pēc replikas institūta procesuālās būtības un jēgas gluži vienkārši nedrīkstēja palikt bez pienācīgas atbildes.

Līdz ar to, reaģējot uz tamlīdzīgi visnotaļ agresīvā manierē paustiem pārmetumiem (par ko, protams, prokuroram aizrādīt nevar), aizstāvība uzstāšanos replikā ārpus iepriekš uzrakstītajam un tiesai iesniegtajam runas tekstam uzsāka šādi:

«Paldies prokuroram par padomu un pamācībām, bet nevaru piekrist tam, ka advokāts [..] būtu pārmetis prokuroram neprofesionālismu. Tā nu gluži tiesas debašu runā nav rakstīts. Bet par to var viegli pārliecināties, rūpīgāk iepazīstoties ar tiesas debašu runas saturu. Kas attiecas [uz to], ka advokāts nav spējis radīt šaubas prokuroram. Jā, piekrītu, šīs šaubas advokāts nav spējis radīt jau kopš tā brīža, kad lieta tika izskatīta pirmās instances tiesā. Bet, jāsaka, [..] ka paldies Dievam, [..] galīgo nolēmumu tomēr šeit netaisa prokurors, bet tiesa. Un, lai arī tiesa vērtē, cik pārliecinoši vai nepārliecinoši advokāts [..] izklāstīja savas tēzes tiesu debatēs. [..]

Negribas arī piekrist prokurora minējumam, pieņēmumam, es pat nezinu, kā to labāk būtu nosaukt, [..] drīzāk apgalvojumam, ka,lūk, apstāklis, [uz ko] aizstāvība vērsa, galvenokārt, tiesas, nevis prokurora vērību (galu galā, prokuroram [..] ir [pienākums] virzīt pierādījumu pārbaudi pirmās un otrās instances tiesā, un ja prokurors ietiepīgi nevēlējās, pat saskaņā ar savu versiju – par to, ka [eksperta] atzinums ir neizmantojams pierādīšanā), viņš nevēlējās objektivitātes labad nozīmēt ekspertīzi, atkārtotu ekspertīzi, tad ko tur var darīt.

Bet mani apsvērumi ir vērsti tiesas virzienā un vienīgi kā procesuāls precedents, ka, lūk, šādā situācijā pie šaubām par viena un otra eksperta atzinuma pieļaujamību un izmantojamību tiesā, tādā gadījumā bija nepieciešama arī attiecīga prokurora rīcība [lūdzot ekspertīzes noteikšanu]. 

Proti, ievērojot to, ka joprojām mums Latvijas tiesā ir sacīkstes princips, – lūgt tiesu noteikt atkārtotu ekspertīzi. Bet prokuroram,protams, šaubu par to nav, un diez vai arī būs šaubas par savu izmeklējumu rezultātu. Tāpēc grūti te kaut ko iebilst, un ne jau man ir pienākums šeit mācīt prokuroru, kā viņam būtu jāstrādā. 

Līdzīgi es arī nevaru piekrist šeit replikā izteiktajam viedoklim, ka tām liecībām, kādas ir sniegtas pirmstiesas procesa laikā, neesot nekādas nozīmes ekspertīzes noteikšanā un ekspertīzes veikšanā. Ir milzīga nozīme. Un par to jau arī es agrāk runāju savās tiesas debatēs, un tas izriet no viena ļoti loģiska apsvēruma, ko es vairākkārtīgi minēju, bet prokurors nevēlējās par to runāt. Tātad lēmums par ekspertīzes noteikšanu sastāvēja ne tikai no šiem tehniskajiem datiem vai parametriem, bet, galvenokārt un tikai, sastāvēja no liecību atreferējuma, gan arī kā izmeklētāja bija saredzējusi šo ainu. Bet arī tam, kā prokurors šodien apgalvo, ka,lūk, tā nebija īstenībā domāts…».

Šeit aizstāvja replika tika pārtraukta.

Vienlaicīgi ar pēdējiem aizstāvja izteiktajiem teikumiem viens no tiesas sastāva tiesnešiem, turot rokās aizstāvja rakstveidā iesniegto replikas tekstu, tiesas sēdes priekšsēdētājam norādīja, ka aizstāvis esot novirzījies no iesniegtā rakstveida replikas teksta. Tam sekoja tiesas norāde: 

«Aizstāvi, es jūs mazliet pārtraukšu. Jūs tagad sakāt repliku par repliku! Replika ir jāsaka par debašu runas saturu. Jūs, cik es saprotu, esat sagatavojis rakstveidā šo repliku, tad acīmredzot to jūs arī teiksiet. Arī prokuroram nebūs tāda iespēja vairs teikt repliku par jūsu repliku, ja. Būsim taisnīgi!»

Aizstāvība reaģēja šādi: «Nu, tieši tur jau ir tas āķis kriminālprocesā, ka aizstāvībai vienmēr ir pēdējais vārds. Tajā skaitā arī par to, kas pateikts replikā.»

Tiesa: «Jā, tāpēc jau arī jums ir sagatavota šī replika par prokurora debašu runu. Lūdzu! Pieturieties, lūdzu, pie šīs te sagatavotās replikas.»

Aizstāvība: «Es, protams, es respektēju tiesas viedokli šajā ziņā, bet katrā ziņā, manuprāt, tas ir vienkārši neatbilstoši jebkurai elementārākajai kriminālprocesa doktrīnas [loģikai], ka aizstāvis nevarētu runāt par prokurora teikto. Bet es, protams, uzklausu tiesas viedokli un arī pievienojos tam, lai gan ar neslēptu nepatiku, bet es, protams, tādā gadījumā varu pāriet pie savas replikas satura, ko es, protams, arī šeit darīšu zināmu tiesai.»

Ar šo tiesiskais disputs par replikas būtību apelācijas instances tiesā beidzās, taču tika turpināts kasācijas sūdzības apsvērumos. Šis strīds nu ir izšķirts. Un, kā redzams, aizstāvībai nelabvēlīgi. Vai pamatoti pēc būtības, lai par to spriež lasītājs. 

Tomēr morāle tam visam diemžēl ir gauži greiza: kolēģi, iepriekš neiesniedziet rakstveidā savas runas, jo jūs riskējat tikt pārtraukti, ja tiks pieļautas kaut niecīgākās atkāpes!

Otra mācība, kas it kā konstatējama no Senāta lēmuma, ir klaja tiesību pozitīvisma atzīšana, kas šajā konkrētajā gadījumā izpaudās Kriminālprocesa likuma normas vienīgi gramatiskā tulkojumā. Nu, ko, lai tā būtu. Galu galā, ik pa laikam vēstures gaitā tiesību pozitīvisma skola gūst virsroku. Taču tad nedrīkstētu būt dubultstandarti. Proti, tad Kriminālprocesa likums gramatiski būtu jātulko vienmēr. Tātad arī jautājumos, kas aizsargā apsūdzēto tiesības un intereses, piemēram, par to, no kura brīža ir jāskaita tiesību uz īpašumu ierobežojuma brīdis, uzliekot arestu mantai, – vai no lēmuma apstiprināšanas brīža pie izmeklēšanas tiesneša, vai arī no brīža, kad to izpilda, piemēram, kredītiestāde. Izrādās, šeit tiek lietotas drīzāk ezotēriskas metodes, ar kurām pamatot to, kas precīzi nekonstatējams likuma tekstā.

Ir arī trešā mācība. Tā konstatējama no kādas salīdzināmas starpkaru perioda (1918–1940) Latvijas Senāta Kriminālā Kasācijas Departamenta  atziņas, ka «Kriminālproc[esa] lik[uma] 197. pants nosaka, ka arī pēc prokurora atzinuma pēdējais vārds vienmēr dodams apsūdzētam vai viņa pilnvarniekam. Uzliekot tiesai šādu pienākumu un atzīmējot to kategoriskā formā, Kriminālproc[esa] lik[uma] 197. pantā likumdevējs uzskatījis šāda noteikuma izpildīšanu par svarīgu momentu procesa gaitā kā lietas faktisko apstākļu noskaidrošanai, tā arī soda mēra noteikšanai, kas var iedarboties uz tiesneša apziņu, izšķirot vainības jautājumu un noteicot soda mēru. Konkrētā lietā Apgabaltiesa šo noteikumu nav izpildījusi, kādēļ pārsūdzētais viņas spriedums atceļams» [3].

Tādējādi apelācijas instances rīcība situācijā, kad turklāt pēc tam tika taisīts nelabvēlīgs nolēmums apsūdzētajam, var raisīt zināmas pārdomas, ka, iespējams, aizstāvja replikā sacītais vairs nemaz nevarēja ietekmēt tiesas jau iepriekš izveidoto viedokli par lietas iznākumu. Un tāpēc, sak’, nav ko te laiku tērēt! Un tas jau ir ļoti nelāgi. Tam būtībā ir arī cits nosaukums – tiesas apspriežu istabas noslēpuma pārkāpšana.

Jebkurā gadījumā visdrīzāk jau tuvākajā laikā varētu tapt rakstu sērija par tiesas debašu un replikas institūta būtību, kas varbūt vismaz pēc kāda laika atkal aktualizēs jautājumu par iepriekš minēto grozījumu adekvātumu. Taču, lai kā tas arī viss nebeigtos, šī komentāra autoram nebūs kauns par to, ka viņš nedarīja visu, kas viņa spēkos, lai pretotos vispārējās «kultūras revolūcijas» izpausmēm Latvijas kriminālprocesā.