Rodžers Skrutons bija angļu rakstnieks, filozofs, domātājs, kurš specializējās estētikā un politiskajā filozofijā, pārsvarā paužot klasiskus konservatīvus [1] uzskatus. 

Viņš piedzima Lielbritānijā Buslingtorpes (oriģ. – Buslingthorpe) pilsētā Linkolnšīres (oriģ. – Lincolnshire) apgabalā Džona «Džeka» Skrutona (John «Jack» Scruton, dzimšanas dati nav pieejami) un Berilas Klarisas (Beryl Claris Scruton, dzimšanas dati nav pieejami) ģimenē. R. Skrutona tēvs bija skolotājs, pēc savas pārliecības sociālists, kurš necieta buržuāziju, privilēģijas un elitārismu. [2] 

D. «D.» Skrutons bija arī Leiboristu partijas biedrs, un, kā rakstīja R. Skrutons, viņa tēvs D. «D.» Skrutons, kļūstot par skolotāju, domājis, vai ir nodevis savu «strādnieku šķiru un tās izcelsmi» [3]. R. Skrutons savu tēvu aprakstīja kā neparastu sociālistu un gan izskata, gan uzskatu ziņā salīdzināja ar Džeremiju Korbinu [4]. Vienā no savām grāmatām R. Skrutons rakstīja, ka viņa tēvs ticējis sociālismam nevis kā ekonomiskai doktrīnai, bet gan atbalstījis zemes tiesību atjaunošanu vienkāršajiem ļaudīm, kam, kā D. «D.» Skrutons ticēja, tā arī patiesībā piederējusi. [5] R. Skrutons apgalvoja, ka, ņemot vērā dažādos uzskatus, ar tēvu viņam nav bijušas tuvas attiecības, taču visvairāk viņi atsvešinājušies laikā, kad R. Skrutons devās studēt uz Kembridžu. [6] Uzzinot par to, tēvs pat it kā pārtraucis ar R. Skrutonu sarunāties. [7] Tajā pašā laikā, aprakstot sava tēva uzskatus citos jautājumos, piemēram, arhitektūrā, R. Skrutons secināja, ka sirds dziļumos arī D. «D.» Skrutons bija konservatīvo ideju piekritējs. [8]

R. Skrutons no 1954. gada līdz 1961. gadam mācījās ģimnāzijā [9], tad no 1962. gada līdz 1965. gadam studēja koledžā [10], kurā, kā norādīja pats R. Skrutons, atkārtoti studēja no 1967. gada līdz 1969. gadam. R. Skrutons pabeidza arī jurisprudences koledžu. [11]. Viņš 1965. gadā Kembridžā saņēma bakalaura grādu, 1967. gadā maģistra grādu, savukārt 1972. gadā pabeidza doktorantūru. [12] R. Skrutons sākotnēji interesējās par dabas zinātni, taču vēlāk sāka fokusēties uz filozofiju, doktora grādu aizstāvot tieši šajā nozarē. Savu doktora disertāciju R. Skrutons rakstīja par mākslu un iztēli (oriģ. – Art and imagination, a study in the philosophy of mind), ko 1974. gadā izdeva kā savu pirmo grāmatu ar nosaukumu «Māksla un iztēle» (oriģ. – Art and Imagination).

R. Skrutons sarakstīja vairāk kā piecdesmit publikācijas un dažādus rakstus. [13]

Viņš rakstīja gan par filozofiju − «Īsa vēsture modernajā filozofijā» (oriģ. − A Short History of Modern Philosophy, 1982), «Kants» (oriģ. − Kant, 1983), «Modernā filozofija» (oriģ. – Modern Philosophy, 1994), «Inteliģentas personas filozofijas ceļvedis» (oriģ. – An Intelligent Person’s Guide to Philosophy, 1996), «Politiskā filozofija» (oriģ. – A Political Philosophy, 2006), «Zaļā filozofija» (oriģ. − Green Philosophy, 2012), tāpat arī par politiku, piemēram, «Konservatīvisma nozīme» (oriģ. − The Meaning of Conservatism, 1980), «Kultūras politika un citas esejas» (oriģ. − The Politics of Culture and Other Essays, 1981), «Jaunie Kreisie domātāji» (oriģ. – Thinkers of the New Left, 1985), «Par ķīlnieku paņemtā zeme (Libāna un rietumi)» (oriģ. – A Land Held Hostage (Lebanon and the West), 1987), «Rietumi un pārējie» (oriģ. – The West and the Rest, 2002), «Kā būt konservatīvajam» (oriģ. – How to be a Conservative, 2014), «Muļķi, meļi un kūdītāji: Jaunie Kreisie domātāji» (oriģ. – Fools Frauds and Firebrands: Thinkers of the New Left, 2015).

Bieži vien R. Skrutons pievērsās tieši estētiskumam, piemēram, 1979. gadā tika sarakstīta «Arhitektūras estētika» (oriģ. − The Aesthetics of Arhitecture), 1983. gadā «Estētiska izpratne» (oriģ. − The Aesthetic Understanding), savukārt 1997. gadā «Mūzikas estētika» (oriģ. – The Aesthetics of Music).

R. Skrutons nereti izmantoja arī provokatīvus vai diskutablus virsrakstus, piemēram, 1986. gadā tika izdota publikācija «Seksuālā iekāre» (oriģ. – Sexual Desire), 1996. gadā «Dzīvnieku tiesības un netiesības» (oriģ. – Animal Rights and Wrongs), 1998. gadā «Par medībām» (oriģ. – On Hunting), 2009. gadā «Es dzeru, tāpēc es esmu» (oriģ. – I Drink, Therefore I am), 2010. gadā «Skaistums» (oriģ. – Beauty), 2010. gadā «Pesimisma pielietojumi» (oriģ. – The Uses of Pessimism), 2014. gadā «Piezīmes no pagrīdes» (oriģ. – Notes from Underground).

R. Skrutons uzrakstīja pat trīs libretus, no kuriem divi − «Ministrs» (oriģ. − The Minister, 1994) un «Violeta» (oriģ. − Violet, 2005) − bija operām. [14] Viņš izveidoja BBC dokumentālo filmu «Kāpēc skaistumam ir nozīme» (oriģ. − Why Beauty Matters). [15] Tāpat R. Skrutons publicējās arī dažādos respektablos sabiedriskajos medijos, piemēram, «The Times», «The Wall Street Journal», «The Spectator», «Forbes».

Viens no R. Skrutona politiskajiem etaloniem bijis Roberts Salisburijs [16], kuram par godu nosaukts laikraksts «The Salisbury Review» [17], kurā R. Skrutons astoņpadsmit gadus no 1982. gada līdz 2001. gadam bija redaktors, pats arī rakstot dažādus viedokļrakstus. 

R. Skrutons aktīvi iesaistījās akadēmiskajā un zinātniskajā darbībā. 1969. gadā R. Skrutons Pīterhausas koledžā Kembridžā (oriģ. − Peterhouse) kļuva par zinātnisko asistentu, vēlāk lektoru. Savukārt profesora statusu viņš ieguva 1992. gadā Bostonas Universitātē (oriģ. − Boston University), vēlāk kļūstot arī par viesprofesoru vairākās ievērojamās universitātēs, tostarp, Prinstonas Universitātē (oriģ. − Princeton University) un Bekingemas Universitātē (oriģ. − The University of Buckingham). Kā norādīja pats R. Skrutons, dažādās akadēmiskās pozīcijās viņš strādāja Prinstonā, Stenfordā, Oslo, Kembridžā un daudzu citu pilsētu universitātēs, viņš ar vieslekcijām uzstājās arī citās universitātēs Eiropā, Amerikā, Kanādā un Austrālijā. Papildus tam Adelfi Universitātē ASV (oriģ. − Adelphi University), Masarikas Universitātē Čehijā (oriģ. − Masarykova Univerzita), Hillsdales Koledžā ASV (oriģ. − Hillsdale College) un Tirānas Universitātē Albānijā (oriģ. − Universiteti i Tiranës) R. Skrutonam tika piešķirts goda doktora statuss. [18]

No 1979. gada līdz 1989. gadam viņš aktīvi atbalstīja disidentus Čehoslovākijā, kā arī Polijā un Ungārijā. R. Skrutons sekmēja pagrīdes izglītības tīklu un intelektuāļu darbību, organizējot lekcijas, sagādājot šajās valstīs aizliegtas grāmatas. Kā minēja R. Skrutons, tad viņš bijis apbrīnas pilns par cilvēkiem, ko sastapis šajā laikā, apzinoties viņu bezspēcību «komunisma mašinērijas priekšā». [19] 1985. gadā R. Skrutons Čehoslovākijā tika aizturēts brīdī, kad veda pagrīdes samizdat [20] spiestuvei aparatūru. Pēc šī atgadījuma R. Skrutons ticis izraidīts no valsts.

R. Skrutons rakstīja: «es jau biju zaudējis cerību, ka situācija kādreiz varētu mainīties; biju nospriedis, ka nekad vairs neredzēšu savus turienes draugus, un baidījos, ka viņu alkas pēc brīvības un nacionālās neatkarības kādu dienu apspiedīs pavisam. Esmu bijis liecinieks Komunistiskās partijas politikai: sēt neuzticību, nenovīdību un sodīt it visas normālās labdarības, pilsoniskās sadarbības vai labās gribas izpausmes. Nešķita diez ko ticami, ka brīvības gars izturēs šādu politiku tad, kad būs zudušas jebkādas atmiņas par citiem valdīšanas veidiem.» [21]

Pēc Berlīnes mūra krišanas [22] R. Skrutons aprakstīja turpmākās diskusijas par ideoloģiju kā diskusijas starp «Vecajiem kreisajiem» un «Jaunajiem kreisajiem», kuri apspriež sociālisma ideju nākotni. Kā vienu no piemēriem R. Skrutons minēja diskusijas universitātē. «Vēstures un politikas katedras kolēģi sasauca ārkārtas tikšanos, lai spriestu, kā saprast notiekošo. Lai arī bija zināms, ka man ir pazīstami daudzi protestu vadītāji un pagaidu valdību veidotāji, man netika dots vārds. Toties divas uzticamas autoritātes gan tika lūgtas izteikties: Ērkis Hobsbaums (Eric Hobsbawm) [23], Veco kreiso vēsturnieks, kurš bija palicis Britu Komunistiskajā partijā līdz pat brīdim, kad tā iekšēji apsīka un izira, un Perijs Andersons [24] (Perry Andreson), New Left Review dibinātājs un liberacionistu kustību vadītājs 1960. gados. Abi runātāji [iepriekš] bija atbalstījuši padomju iekārtu – [Ē.] Hobsbaums dedzīgi, Andersons – iekļaujoties kopējā plūsmā. Neviens nebija darījis neko saprātīgu, lai palīdzētu Austrumeiropas opozīcijai un neviens no viņiem arī nenieka nezināja par sabiedriskajām vai pilsoniskajām iniciatīvām, kas bija novedušas pie komunisma sagrāves. Taču par viņiem abiem varēja galvot vienā jautājumā: ja būtu kāds veids, kā izvest sociālisma projektu cauri šai krīzei, viņi to zinātu.» [25]

Savā ierastajā kritiskajā manierē R. Skrutons diskusijas apraksta vienkārši: «doma, ka pārmaiņas Austrumeiropā nozīmē kreiso – gan jauno, gan veco – atmaskojumu, bija nepieļaujama; savukārt pieņēmums, ka pārmaiņas nozīmē krasu novēršanos no sociālisma un visām tā formām – nepieminams. Tāpat kā apjauta, ka britu sociālistu valdības uzturētajiem meliem par Padomju Savienību beidzot pienāks gals. Visi tika aicināti «normalizēt» notikušo un turpmāk izturēties tā, it kā pamatu pamatos nekas nebūtu mainījies.» [26]

Čehijas Republika R. Skrutonam piešķīra vairākas pateicības nozīmes un ordeņus – 1. Jūnija Balvu, Pirmās klases Nopelnu Ordeni, Sudraba medaļu. Tāpat arī par savu darbību R. Skrutons saņēmis vairākus citus apbalvojumus, piemēram, Akadēmisko medaļu Helsinku Universitātē, Polijas Republikas Zelta medaļu, Nopelnu Ordeni u. c. [27]

Kā viens no visnozīmīgākajiem apbalvojumiem varētu tikt uzskatīts 2016. gadā par darbu filozofijā, skološanā un publiskajā izglītošanā iegūtais Bruņinieka ordenis un statuss, [28] pēc kā R. Skrutons ieguva arī tiesības un privilēģijas tikt sauktam par Seru (angļu val. − Sir) Rodžeru Skrutonu. [29]

2020. gada 12. janvārī septiņdesmit piecu gadu vecumā R. Skrutons pēc vairāk kā sešu mēnešu ilgas cīņas ar vēzi mira. [30]

Autori pievienojas Borisam Džonsonam [31], kurš, uzzinājis par R. Skrutona nāvi 2020. gada 12. janvārī, savā mikroblogošanas vietnē «Twitter» ierakstīja: «Mēs esam zaudējuši diženāko mūsdienu konservatīvo domātāju – kuram bija ne tikai iekšas, lai teiktu to, ko domā, bet arī [spēja] teikt to skaisti» (oriģ. – RIP Sir Roger Scruton. We have lost the greatest modern conservative thinker – who not only had the guts to say what he thought but said it beatifully) [32].