Rodžers Skrutons būtisku savas intelektuālās dzīves daļu bija veltījis tam, lai definētu un aizstāvētu konservatīvismu kā «sociālo filozofiju un politisko programmu» [1].Viņš uzskatīja, ka būt par konservatīvo nozīmē novērtēt kultūras un politiskās tradīcijas, kuras ir mantotas no pagātnes, pieturēties pie tām un nodot tās tālāk nākamajām paaudzēm. [2] Proti, pēc R. Skrutona ieskatiem, konservatīvisms ir pieķeršanās filozofija, jo «mēs esam pieķērušies lietām, kuras mīlam, ar mērķi aizsargāt tās pret sabrukšanu» [3]. Jau iepriekš raksta autori ir norādījuši, ka R. Skrutona darbu vienotā tēma ir mīlestība pret mājām. [4]

Tajā pašā laikā R. Skrutons norobežojās no nacionālisma, uzskatot to par «patoloģiskas nacionālās lojalitātes formu» [5]. R. Skrutons pat norādīja, ka nacionālisms kā ideoloģija var būt bīstams, jo var aizstāt reliģiju, veidoties kā dzīves jēga u. tml. [6] Tādējādi konservatīvismu viņš saistīja nevis ar nacionālismu, bet gan ar patriotismu, kas, viņaprāt, secināms arī no paša vārda patriotisms jeb «patri» – tēvzeme, proti, «vieta, kur Tu un es piederam un kurā mēs atgriezīsimies»[ 7]. Patriotismu R. Skrutons uztvēra kā «dabisk[u] mīlestīb[u] pret valsti un kultūru, kura to vieno» [8]. Tātad patrioti, viņaprāt, ir piesaistīti cilvēkiem un teritorijām, kas saskaņā ar tiesībām pieder viņiem. Patriotisms attiecīgi ietver sevī to, ka šīs tiesības var īstenot objektīvā pārvaldībā un likumdevējvarā. [9]

Patriotisma tēma skaidri ieskicējusies arī R. Skrutona paustajos viedokļos par savas tēvzemes – Lielbritānijas – politisko sistēmu. Piemēram, R. Skrutons bija pārliecināts par «Brexit» nepieciešamību, un pats balsoja par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības. [10] Viņš uzsvēra, ka tā arī nav izpratis Eiropas Savienības nozīmi un nekad to nav atbalstījis, jo Eiropas Savienība vēlas konfiscēt nacionālo suverenitāti. R. Skrutons gan norādīja, ka nepareiza, viņaprāt, ir Eiropas Savienības forma, nevis tamlīdzīgas starptautiskas organizācijas ideja pati par sevi. [11]

Vēl jo vairāk R. Skrutons pozitīvi izteicās arī par bezvienošanās «Brexit» (oriģ. –no-deal brexit) iespējamību, paužot ideju, ka «[Deivids] Kamerons [12] varēja to īstenot vai vismaz mēģināt īstenot. Kaut kas varētu pat iziet cauri [varbūt pat ne gluži] kā darījums. Es nedomāju, ka var dabūt darījumu ar institūciju, kas sastāv no 28 biedriem. Kā lai panā[k] to, ka visi piekrīt?» [13]

R. Skrutons asi reaģēja uz D. Kamerona demisiju, sakot, ka «[D.] Kameronam nevajadzēja dot [pilsoņiem] iespēju rīkot referendumu, ja viņš neplānoja to novest līdz rezultātam. Tā, manuprāt, bija milzīga konstitucionāla nodevība. Un saņemot nepatīkamo – rezultātu, kuru viņš negribēja, viņš aizgāja prom tajā brīdī, kad visai valstij bija vajadzīga līderība, nevis kādas specifiskas politiskas partijas līderība, bet premjerministra –, kurš to iniciēja.» [14]

Savukārt, vērtējot D. Kamerona nomaiņu ar Terēzu Meju [15], R. Skrutons norādīja, ka «premjers būtu jāievēl. Es domāju, ka [D.] Kamerona atkāpšanās patiešām bija Konservatīvās partijas nāves vēstnesis, [..] jo tas nav kaut kas tāds, ko var izdarīt kārtīgs konservatīvais politiķis: atteikties no vadības brīdī, kad tu esi vajadzīgs, un tāpēc tas tika nodots viņai [T. Mejai] kā otrai labākai [kandidātei aiz D. Kamerona, salīdzinot ar] Andrea Ledsom[u] [16] vai kād[u] tamlīdzīg[u] cilvēk[u]» [17]. Šajā intervijā R. Skrutons arī minēja, ka Borisu Džonsonu [18] viņš uzskatīja par pārāk skandalozu personu, lai viņš tajā brīdī varētu ieņemt svarīgo amatu. [19]

Uz jautājumu, kādus trūkums R. Skrutons saredz T. Mejā, viņš norādīja, ka nav pārliecināts, ka gribētu viņu «apsūdzēt» par kādiem trūkumiem, jo uzskata, ka viņa ir godīga, cienījama, mazliet vecmodīga. Tajā pašā laikā T. Mejai bija piešķirta tāda loma, kādu viņa, iespējams, nebūtu ieguvusi citādāk. Par spīti tam R. Skrutons norādīja, ka viņa dara visu labāko, tomēr tas, viņaprāt, nav tas, kas valstij ir vajadzīgs. [20]

Pēc šīs atbildes R. Skrutonam tika uzdots jautājums par to, kas valstij ir vajadzīgs. Viņaprāt, «ir vajadzīga spēcīga vadība, kāds, kurš saka: «Tā tas būs, un es maksāšu šo cenu, lai tas būtu uz maniem pleciem, un es to darīšu.» [..] [Vinstona] Čērčila [21] stila figūra ir tā, kas ir vajadzīga, un apkārt tādu nav daudz.» [22] Savukārt, uz jautājumu, vai par šādu kandidātu varētu uzskatīt arī B. Džonsonu, R. Skrutons atklāja, ka, viņaprāt, B. Džonsons «acīmredzot iztēlojas, ka ir [tāds kandidāts, bet] es domāju, ka tur ir [tikai] ākstīšanās» [23].

Līdzīgu vērtējumu R. Skrutons veltījis arī daudziem citiem Lielbritānijas politiķiem, piemēram, konservatīvajai politiķei Mārgaretai Tečerei. [24]

Savā publikācijā par M. Tečeri 2013. gadā R. Skrutons rakstīja, ka 1970. gadā konservatīvajiem Lielbritānijā izskatījās, ka valsts «būtu gatava nodot visu, par ko tā iestājās: tās lepnumu, brīvības un pilsonības ideālus, pat tās robežas un valsts aizsardzību» [25]. R. Skrutons norādīja, ka šķitis, ka valstī valda kolektīvās vainas izjūta, ko pastiprina aizvien pieaugošā «atkarības kultūra». Pēc R. Skrutona domām, kreisajiem politiķiem vārds «patriotisms» bija kļuvis par «netīru vārdu», kas vairāk vai mazāk bija [kļuvis par] sinonīm[u] vārdam «rasisms».Izskatījās, ka labējiem politiķiem nekas cits, izņemot steigu kļūt par jaunās Eiropas daļu, kuras tirgus pasargāšot no pēckara stagnācijas briesmīgajām sekām, neinteresēja. Savukārt, konservatīvie bija pieslēgušies šai «pārdošanās» sistēmai un uzskatīja, ka «jāatdod ekonomika vadītājiem, izglītības sistēma – sociālistiem un suverenitāte – Eiropai» [26].

Tādējādi R. Skrutons saredzēja problēmas arī konservatīvo politiķu darbībās, taču tad parādījusies M. Tečere. Kā norādīja R. Skrutons,«universitātē izplatījās prieks, jo beidzot ir kāds, kuru ienīst, pēc visiem šiem drūmajiem sociālistiskās vienprātības gadiem [..] uz skatuves bija uzradies īsts dēmons» [27].

Savos rakstos R. Skrutons visumā atbalstoši raksturoja M. Tečeres politiku, norādot, ka viņa jau sākumā tika ienīsta, jo paziņoja apņemšanos ievērot tirgus ekonomiku, sargāt privātuzņēmumus, indivīda brīvību, valsts suverenitāti un likuma varu jeb «īsi sakot, visas lietas, ko [Kārlis] Markss [28] bija atmetis kā buržuāzijas ideoloģiju» [29].

Lai gan R. Skrutons šeit veltīja atzinīgus vārdus M. Tečeres īstenotajai politikai [30] jeb precīzāk pašas M. Tečeres motīviem [31], tajā pašā laikā R. Skrutons nereti bija arī M. Tečeres pieņemto lēmumu kritiķis.

2019. gadā R. Skrutons par M. Tečeri teica: «Es pilnībā atbalstu to, ko viņa izdarīja, proti, kas bija [..] sapurināšana [.., kā] arī patriotisms [un tas,] ka viņi [konservatīvie] dzīvo un uzņemas atbildību par savu darbību» [32]. Tajā pašā laikā R. Skrutons norādīja, ka «acīmredzot viņa[i] daudzos [jautājumos] bija pārāk šaur[s skatījums], un viņai piemita veikalnieces mentalitāte.Viņa nebija no tām izsmalcinātajām, superkultivētajām konservatīvajām, uz kurām gribējām cerēt. Bet politikā izvēle ir diezgan limitēta» [33]. R. Skrutons uzskatīja, ka M. Tečere nebija intelektuāle un strādāja vairāk instinkta vadīta, nevis atbilstoši izstrādātai un pārdomātai filozofijai. [34]

Konservatīvo uzskatu popularizēšanai R. Skrutons veltīja vairākas grāmatas un rakstus, kuros analizēja konservatīvisma kā ideoloģijas attīstību. [35] Par modernā konservatīvisma pamatiem R. Skrutons uzskatīja Edmunda Bērka [36] un Ādama Smita [37] darbus.

Pētot konservatīvisma attīstību, R. Skrutons nonāca pie secinājuma, ka, lai gan konservatīvie domātāji kopumā ir atbalstījuši brīvo tirgu, tomēr viņi neuzskatīja, ka tirgus vērtības ir vienīgās vērtības, kas pastāv. Konservatīvo galvenajām rūpēm jābūt saistītām ar tādiem sabiedrības institūtiem, kuros tirgum kā tādam ir pavisam maza nozīme vai arī šādas nozīmes nav, proti, izglītība, kultūra, reliģija, laulība un ģimene. Galvenokārt, tas ir tāpēc, ka tie rodas nevis pērkot un pārdodot, bet gan lolojot to, ko nevar nedz nopirkt, nedz pārdot, jo balstās mīlestībā, lojalitātē, mākslā un zināšanās. [38]

Neraugoties uz to, ka R. Skrutons uzskatīja Frīdrihu Augustu fon Hajeku (Friedrich August von Hayek, 1899−1992) [39] par konservatīvo intelektuālo varoni [40], F. Hajekam šeit bija citādāks viedoklis. Kā uzskatīja F. Hajeks, izņemot produktu sadali ar tirgus konkurences palīdzību, nav zināms neviens cits veids, kā informēt indivīdus par to, kur katram no viņiem vajadzētu virzīt savu piepūli tā, lai viņa ieguldījums kopējā produktu radīšanā būtu maksimāli liels. [41] F. Hajeks arī norādīja, ka pat zinātniskie pētījumi pierāda, ka, sekojot tikumiskām tradīcijām, mēs izveidojam un uzkrājam vairāk zināšanu un bagātības, nekā to iespējams izdarīt un izmantot ar centralizētu ekonomikas pārvaldīšanu, kura atbalstītāji pretendē uz stingru sekošanu «saprātam». Taču F. Hajeks rakstīja, ka šīs tikumiskās tradīcijas ir veidojušās spontāni, un to pamatā ir kārtība, kas balstīta tirgus konkurencē. Vēl jo vairāk tieši šīs tradīcijas neapmierina racionālistu kanonus un normas, ko izvirza vairākums sociālistu. Tādējādi sociālisma mērķi ir faktiski neaizsniedzami, un viņu programmmas ir neizpildāmas. Turklāt patiesībā tās ir nepilnīgas arī no loģikas viedokļa. Kā norādīja F. Hajeks, strīds par tirgus kārtību un sociālismu ir «ne vairāk – ne mazāk»kā strīds par izdzīvošanu. Līdz ar to sekošana sociālistiskajai morālei novestu pie lielākas cilvēces daļas iznīkšanas un atlikušās masas nonākšanas trūkumā. [42]

Tajā pašā laikā F. Hajeks norādīja, ka morāle un tikumi nesakņojas saprātā, bet gan intuitīvā sekošanā tradīcijām, kuras arī nodrošina uzplaukumu. Par tradicionālām un morālām praksēm (practices) F. Hajeks rakstīja, ka tieši no netīšas sekošanas šādām praksēm, nevis apzināta plāna vai cilvēka nodoma realizācijas rezultātā ir radies kapitālisms. Lai gan F. Hajeks uzskata, ka šāda definīcija nav bijusi visai veiksmīga un precīzāk to var saukt par «cilvēciskās sadarbības paplašinātu kārtību», tomēr no šī fenomena ir atkarīga «mūsu civilizācijas rašanās un tās turpmākā saglabāšanās» [43].

Līdz ar to saprotams, ka R. Skrutons atšķirībā no F. Hajeka pats nebija aizrautīgs brīvā tirgus atbalstītājs. Tajā pašā laikā arī viņš ar skepsi uztvēra valsts iesaistīšanos ekonomikā. [44] R. Skrutons uzskatīja, ka «kapitālisms, tas ir vārds, un tas, kas mums ir šodien, tik ļoti atšķiras no tā, ko sākotnēji aprakstīja [K.] Markss un citi. T[ie] vairs nav īpašnieki – kapitālistu šķira un bezīpašnieki – strādnieki, kuri ir spiesti pārdot savu darbaspēku vai jebko tamlīdzīgu. [..] brīvais tirgus ir nepieciešama institūcija, tas vienkārši ir tas, ko cilvēki dara, kad mēģina savilkt galus kopā» [45].

R. Skrutons arī neuzskatīja, ka «brīvība» ir pietiekami skaidra atbilde uz jautājumu, kam tic konservatīvie. Viņš norādīja: «Tāpat kā Metjū Arnolds [46], es uzskatīju, ka brīvība ir ļoti labs zirgs, ar kuru jāt, bet [jāzina,] kur konkrēti» [47]. Viņa ieskatos konservatīvā filozofija aizstāvēja indivīda brīvību, uztverot kopienu nevis kā organisku tīklu, ko saista ieradumi un pakļaušanās, bet gan kā racionālu būtņu brīvu asociāciju, kurām katrai ir sava identitāte, proti, konservatīvisms atbalsta brīvu šādu būtņu sadarbību. 

R. Skrutona ieskatā  liberāļi uzskatīja, ka politiskā kārtība tiek izveidota no individuālās brīvības, toties konservatīvie, ka individuālā brīvībā ir izveidota no politiskās kārtības. Līdz ar to liberāļu un konservatīvo uzskati dalās jautājumā par to, kas ir pirmais – brīvība vai kārtība. [48] Arī šī raksta autoru uzskati šajā jautājumā dalījās. Iespējams, ka patiesība ir kaut kur pa vidu, jo, galu galā, bez brīvības nav iespējama kārtība, un bez kārtības nav iespējama brīvība. Iespējams, tamlīdzīgas diskusijas priekšmets atrodas pat ārpus tās ietvariem, jo, kā kādā savā intervijā, izsakoties par Augusto Pinočeta [49] režīma valdīšanas laiku pēc 1973. gada apsvērsuma [50], minējusi Valērija Novodvorska [51] (starp citu, lai cik tas negrieztu ausīs, izsakoties par to pozitīvi), «demokrātija domāta tikai demokrātiem». . .

Tajā pašā laikā konservatīvie un liberāļi ir vienisprātis, ka ir vajadzīga ierobežota valdība, pārstāvības institūcijas, varas dalīšana un pilsoņu pamattiesības, kuras ir jāaizsargā. [52]

R. Skrutons dažreiz spēja piekrist un «kļūt par sabiedroto» liberāļiem un pat «Austriešu skolas libertariāņiem [53] », lai dotos cīņā pret komunismu. [54] Viņš uzskatīja, ka kreisie uzvar tāpēc, ka ļoti vienkārši ir «demonizēt kapitālismu, demonizēt sistēmu, kuru mēs izbaudām» [55]. Tajā pašā laikā R. Skrutons pauda asu viedokli par liberāļu un konservatīvo atšķirībām. 

Piemēram, 1996. gadā viņš rakstīja, ka «konservatīvajai sirdsapziņai mūsu liberālās elites slavētie tikumi ir defekti, kas grauj sabiedrību. To, ko liberāldemokrāti uzskata par iecietību, konservatīvie uzskata par līdzdalību ļaundarībās; ko liberāļi uzskata par līdzjūtību [pret] vājajiem un trūcīgajiem, konservatīvie uzskata par bezatbildīgas rīcības atalgošanu. Neleģitimitāte, paļāvība uz labklājību, laulības šķiršana un laulības [institūta] sabrukšana, pat narkotiku un noziedzības pieaugums uzlido konservatīvajiem kā tieši tas, ko jūs droši vien sagaidāt, kad stingrā pienākuma morāle dod ceļu sentimentālajai «rūpju» morālei. Kad katrs mēģinājums uzspiest standartus tiek uztverts kā diskriminācijas veids, kad vienīgā reakcija uz sociālo neveiksmi ir tiesību vairošana un atbildības samazināšana tiem, kuru rīcība ir tās cēlonis, un kad lielākais grēks ir nosodījuma grēks, tad vai ir pārsteidzoši, ja sabiedrība sāk sabrukt? [..] Bet, ja katrs mēģinājums pateikt patiesību ir nosodāms kā rasistisks, seksistīgs vai vienkārši nosodāms, kā gan šo situāciju var mainīt?» [56].

Iespējams, ka R. Skrutons ir pārāk kategorisks, taču tajā pašā laikā no šādiem uzskatiem būtiski neatšķiras arī F. Hajeka paustais viedoklis. Proti, «mēs varam palīdzēt vārgiem un vājajiem, zīdaiņiem un veciem cilvēkiem, bet izpildoties vienam nosacījumam: ja saprātīgi pieauguši cilvēki pakļaujas bezpersoniskai disciplīnai, kura arī dod mums tādu iespēju.» [57]

R. Skrutons uzsvēra konservatīvisma pievēršanos pagātnes saglabāšanai, kas vienlaicīgi saglabā arī personas ideālus, vērtības, kultūru. «Konservatīvie cilvēki ienāk šajā pasaulē apgrūtināti ar saistībām un ir pakļauti institūcijām un tradīcijām, kas satur gudrības mantojumu» [58]. Savukārt, liberālisms, sociālisms un postmodernisms ir centies cilvēku novirzīt no viņa «garīgajām, kultūras un politiskajām mājām» [59]. R. Skrutons kā konservatīvisma patiesību apraksta «a priori saprāta likumu» – «vienmēr ir pareizi saglabāt lietas, ja to vietā tiek ierosinātas sliktākas lietas» [60]. Tajā pašā laikā viņš tomēr nebija pret pārmaiņām, jo uzskatīja, ka ir jābūt moderniem, lai spētu aizstāvēt pagātni, un radošiem, lai aizsargātu tradīcijas. [61] Kā norādīja R. Skrutons, tradīcijas nav kādas teorētiskas zināšanas par faktiem vai patiesībām un nav arī parastais zināt–kā (know–how). Kā piemērus patiesām tradīcijām, kuras jāsaglabā, R. Skrutons norādīja Lielbritānijas karaļnamu, kas ietver neskaitāmas izsmalcinātas monarhijas lomas (sabiedrības izglītošana, Lielbritānijas reprezentēšana, valsts pārvaldība), precedentu tiesības u. c. [62]

Diemžēl savos darbos R. Skrutons atkal un atkal nonāk pie atziņas, ka konservatīvie bieži vien tiek marginalizēti vai pat dēmonizēti kā «ismu» vai «fobiju» − rasisma, seksisma, homofobijas, transfobijas, islamofobijas – pārstāvji. Tajā pašā laikā mēģinājumos definēt sevi konservatīvisms patiesībā ir kļuvis par «Rietumu civilizācijas aizstāvi pret saviem ienaidniekiem», galvenokārt politkorektumu, jo īpaši ierobežojumiem vārda brīvībai, un reliģisko ekstrēmismu. [63]

R. Skrutons noraidīja konservatīvo ķengāšanu. Viņš uzskatīja, ka konservatīvie piekrīt «Aristoteļa [64] uzskatiem par cilvēka racionalitāti, un tāpat kā viņš [Aristotelis] atzīst, ka viens no politiskās dzīves mērķiem ir pilnveidot saprāta izmantošanu un iedvest pilsonim tikumus» [65].

Savukārt F. Hajekam arī attiecībā uz Aristoteļa filozofijas novērtējumu bija pretējs viedoklis. F. Hajeks bija pārliecināts, ka Senās Grieķijas vadošo tirdzniecības centru, it īpaši Atēnu, bet vēlāk arī Korintas bagātība nekādā veidā nebija saistīta ar šo valstu apzināti veiktu politiku. To, F. Hajeka ieskatā, varēja saskatīt Aristoteļa piemērā, kurš, viņaprāt, pilnīgi neko nesaprata no tā laika attīstītās tirgus ekonomikas kārtības. Kā norādīja F. Hajeks, pret darbību peļņas nolūkā, kas arī ir sabiedrības uzplaukuma un individuālās brīvības garantija, Aristotelis izjuta vienīgi riebumu. Viņam bija sveša ideja par pielāgošanās procesa eksperimentālo raksturu neparedzētām izmaiņām, ievērojot abstraktus uzvedības noteikumus. Turklāt Aristotelis par morāli atbalstāmām uzskatīja tikai tādas darbības, kuras ir vērstas uz izdevīguma gūšanu citiem cilvēkiem. Savukārt visu, kas bija vērsts uz personīgā labuma gūšanu, Aristotelis aizpriedumaini uzskatīja par netikumisku. Tajā pašā laikā, kā norādīja F. Hajeks, ja atēnieši akli sekotu Aristoteļa padomam visā, kas attiecas uz ekonomiku un attīstību, tad viņu pilsēta ātri vien tiktu sagrauta un kļūtu par lauku ciematu. Par iemeslu tam F. Hajeks minēja to, ka Aristoteļa pieeja cilvēciskās dzīves sakārtošanas procesam noveda viņu pie tādas ētikas teorijas, kura «būtu derīga (ja vispār būtu kaut kam derīga) vienīgi kādai stacionārai valstij» [66]. Tomēr, kā norādīja F. Hajeks, viņa doktrīna bija vadošā filozofijā un reliģijā turmāko 2000 gadu laikā. [67] Tātad arī mūsdienās.

Tādējādi secināms, ka, neraugoties uz atšķirībām niansēs, patiess konservatīvisms ir tieši par brīvu cilvēku sabiedrību, nevis pret to. [68] To ar saviem darbiem arī vēlējās atgādināt R. Skrutons. Jādomā, ka viņam sev raksturīgajā manierē viennozīmīgi būtu kas sakāms par «apgaismoto konservatīvismu» [69] (lai arī kas ar to nebūtu domāts) à la Lettonie versijā. Taču tam raksta autori pievērsīsies vēlāk – šo rakstu sērijas noslēgumā.