Iepriekšējos rakstos minētā skandāla laikā [1] Rodžers Skrutons tika dēvēts ne tikai par homofobu, antisemītu un konspirāciju teoriju izplatītāju, bet arī par islamofobu, interpretējot viņa agrākās publikācijas un arī intervijas «NewStatesman» laikā pausto. 

Šajā intervijā R. Skrutonam tika jautāts par viņa jau iepriekš izteikto viedokli, ka vārds «islamofobija» patiesībā esot propagandas vārds. [2] Uz šo jautājumu R. Skrutons atbildēja, ka, viņaprāt, vārdu «islamofobija» izgudroja Musulmaņu brālība [3], tādējādi pārtraucot diskusijas par svarīgiem jautājumiem, kas uztrauc cilvēkus un sabiedrību. Proti, par to, cik lielā mērā islāms piedod vai pat izliekas neredzam vardarbību, kas izdarīta tā vārdā. Citiem vārdiem sakot, šis svarīgais jautājums bija islāma ticības iespējamās vardarbīgās izpausmes. R. Skrutona ieskatos, šis jautājums bija jāaktualizē un jāapspriež, savukārt vārds «islamofobija» bija paredzēts tam, lai mēģinātu novērst jebkādas diskusijas sabiedrībā par šo aspektu. [4]

Vēl pirms šīs intervijas, atbildot uz iepriekš izteikto kritiku attiecībā uz R. Skrutona viedokļiem, 2018. gada 9. novembrī žurnālists Džībrans Khans [5] viņa aizstāvībai publicēja rakstu «Sers Rodžers Skrutons ir musulmaņu un ebreju draugs» [6]. Minētais autors norādīja, ka «ikvienam, kurš ir lasījis [R. Skrutona] rakstus vai klausījies viņa lekcijas, šāda apsūdzība [islamofobijā un antisemītismā] ir absurda. Bet kā musulmanis es to uzskatu par īpaši aizvainojošu» [7]. Konkrētā raksta autora ieskatos, R. Skrutons bija koncentrējies uz civilizāciju un pasaules redzējumu izpēti, uz to, kas dažādām civilizācijām ir kopīgs un ko tās var mācīties viena no otras, un arī to, kas tām rada draudus. Vēl jo vairāk viņš norādīja, ka R. Skrutons esot lasījis musulmaņu autoru darbus, sadarbojies ar dažādiem musulmaņu arhitektiem un zinātniekiem, un arī pats lasījis lekcijas, piemēram, Sīrijas universitātēs. [8] Līdzīgi norādīja arī tiesību zinātnieks un politikas filozofs Roberts Georgs [9], ka, lai gan R. Skrutons tika «apsūdzēts ksenofobijā [10] un rasismā, [taču] Rodžers [Skrutons] pētīja citas kultūras un respektēja tās. Viņš iemācījās arābu valodu, lai lasītu korānu. [..] Lasīja islāma filozofus, studēja hinduismu un citas austrumu ticības» [11].

Arī pēc «NewStatesman» intervijas tika publicēts līdzīgs islāma ticīgo aktīvista Ed Husaina [12] raksts – «Rodžers Skrutons ir islāma draugs, nevis ienaidnieks» [13]. Šī raksta autors norādīja uz vairākiem vērā ņemamiem aspektiem, kas neļauj R. Skrutona viedokli uzskatīt kā vērstu pret musulmaņiem. Piemēram, viņa ieskatos, R. Skrutons vienmēr «taisnīgi novērtēja musulmaņu filozofu ieguldījumu Rietum[u kultūrā]» [14], ko arī bija aprakstījis vairākos savos darbos. Rakstā tika norādīts, ka «vadošie musulmaņu teologi Rietumos saprot un respektē [R.] Skrutonu» [15]. Kā viens no piemēriem tiek minēts ulems [16] šeihs [17] Hamza Jūsufs [18], kura diskusijas ar R. Skrutonu esot «pamudinājušas daudzus musulmaņu influencerus visā pasaulē censties labāk izprast konservatīvismu, kā to skaidrojis R. Skrutons» [19]. Raksta autors apstiprināja, ka pret musulmaņiem vērsts naids patiešām pastāv un šis naids ir jāiznīcina. Tajā pašā laikā viņš norādīja, ka «islamofobija ir oksimorons [20]: islāms meklē mieru un kā cilvēkiem var būt bailes no miera?» [21] 

Tādējādi E. Husains piekrita R. Skrutona uzskatiem, paužot viedokli, ka Musulmaņu brālība ir izmantojusi šo iespēju – apsūdzēt kādu «islamofobijā», lai mēģinātu apklusināt islāma ticīgo piekoptās prakses kritiķus. Vēl jo vairāk viņš norādīja, ka R. Skrutons bija viņam teicis, ka islāma ticīgajiem ir vairāk jāatceras 13. gadsimta Nāsredinu [22]. Līdz ar to, viņaprāt, «R. Skrutonam ir taisnība, sakot, ka mēs, musulmaņi, pārāk nopietni uztveram sevi, [mēs esam] pārāk ieslīguši upura lomā un mums atkārtoti ir jāpieņem grieķu komēdijas gars» [23]. Visbeidzot, viņš norādīja, ka «R. Skrutons nav binārs domātājs: viņš apbrīno islāmu, bet arī ir kritisks pret to. [R.] Skrutons uzdod smagus jautājumus: vai musulmaņi var iemācīties likt valsti [prioritāri] ticības kopienas priekšā? Vai atcelt priekšstatus par zaimošanu un pieņemt brīvību? Uz šiem jautājumiem ir vajadzīgas atbildes, jo no tā ir atkarīga visa mūsu nākotne» [24].

Savu viedokli par situāciju pauda arī pretrunīgi vērtētais islāma pētnieks Izmails Rojers [25], kurš savā mikroblogošanas vietnes «Twitter» profilā norādīja, ka R. Skrutons nebija noliedzis, ka pastāv pret musulmaņiem vērsti aizspriedumi, bet vienīgi bija iebildis pret vārdu «islamofobija», kas ir mēģinājums kontrolēt sarunu, padarot jebkuru kritiku islāma vai musulmaņu virzienā par sociālo patoloģiju, proti, tā esot politizēta fobija. Taču šādā veidā nenotiek diskusijas. Tādējādi tiek noliegta jebkāda veida kritika un attiecībā uz islāmu vai musulmaņiem tiek pieļauta vienīgi glaimu izteikšana. [26]

Savukārt kontraversālais konservatīvais žurnālists Rods Drehers [27] pauda neizpratni, sakot, «[v]ai ir cilvēki, kuri baidās no kristietības bez kāda iemesla? Jā. Vai ir cilvēki, kas to ienīst? Arī jā. Vai visi, kas kritizē kristietību, ir «kristofobi» vai citādi rīkojas ļaunprātīgi. Noteikti nē. Neviena kopiena, ne kristieši, ne musulmaņi, ne LGBT, neviens nespēj izlemt, ko citi var un ko nevar par viņiem teikt. Neviens aktīvists, kurš mētājas ar šiem viltus «fobijas» apgalvojumiem [patiesībā] nedarbojas godprātīgi un nevēlas īstu dialogu un sapratni. [Savukārt] ja [šī] kritika ir netaisna, neloģiska vai balstīta uz maldīgu informāciju vai ļaunprātīgu faktu interpretāciju, tad ar visiem līdzekļiem ir uz to jānorāda» [28]. 

Tajā pašā laikā, piemēram, kreisi noskaņotais izdevuma «Middle East Eye» politikas slejas autors Pīters Oborne [29] norādīja, ka, lai gan «NewStatesman» intervijas transkripts liecināja, ka R. Skrutons nebija izteicis antisemītiskas piezīmes, kā to iepriekš bija norādījis «NewStatesman», tāpat kā R. Skrutons nebija minējis rasistiskus komentārus par ķīniešiem, tomēr transkripts, viņaprāt, parādīja, ka R. Skrutons tomēr bija izteicis «neglītus komentārus par islāmu» [30]. P. Oborne apšaubīja vairākus R. Skrutona norādītos argumentus. Tostarp, viņš norādīja, ka «nevaru atrast nopietnus pierādījumus tam, ka šo vārdu, kā apgalvo [R.] Skrutons, ir izdomājusi Musulmaņu brālība. Saskaņā ar Oksfordas angļu valodas vārdnīcu pirmais reģistrētais termina lietojums bija 1923. gadā žurnāla «Teoloģijas studijas», vēl pirms brālība bija pastāvējusi» [31]. Tāpat arī P. Oborne norādīja, ka R. Skrutona Rietumu un Austrumu kultūru izpēte aizsākusies pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad R. Skrutons bija sarakstījis grāmatu «Par ķīlnieku paņemtā zeme (Libāna un Rietumi)» [32]. Tomēr pārsvarā, P. Obornes ieskatos, R. Skrutons šajā grāmatā izmantoja intervijas ar Libānas kristiešiem, neapskatot vai pārāk maz pētot sektu ietekmi, reti kritizējot pašas kristīgās grupas Libānā un nepieminot svarīgus aspektus par paša Pjēra Gemajela [33] darbību un politiskajiem uzskatiem, kuri būtībā bijuši fašistiski. [34]

Tajā pašā laikā P. Oborne secināja, ka «[R.] Skrutons [..] nav neokonservatīvs [35]. Es viņu uzskatu par Bērka [36] tipa konservatīvo, kurš respektē iestādes, likuma varu un tradīcijas. Turpretī neokonservatīvie noārda iestādes un bieži nicina likuma varu. Par islāmu viņš spēj rakstīt skaidri un saprotoši. [R.] Skrutons lieliski aprakstīja izcilo 14. gadsimta arābu domātāju Ibnu Haldūnu [37]. Viņa analīze par Al-Qaeda [38] kā Osama bin Ladena [39] personīgi radītā un jau esošo sociopolitisko spēku apvienojuma kombināciju ir izcila un kodolīga. Empātiskā pasāža viņa novelē «Pazudušie» rosina domāt, ka viņš pat redz musulmaņus kā potenciālos konservatīvo sabiedrotos. Tomēr parāk bieži viņ[a uzskati] miksējas ar ignoranci un aizspriedumiem. [R.] Skrutonam patīk sevi attēlot kā vientuļu patiesības balsi, kas maksā bargu cenu par savu pārliecību. Taču, runājot par islāmu, profesors pārāk bieži ir daļa no linča bara, kuru viņš pats atzīst par nicinošu.» [40]

Vien dažas dienas pēc R. Skrutona nāves P. Oborne uzrakstīja otru rakstu, kurā uzdeva jautājumu − «vai musulmaņiem ir taisnība par to, ka viņi ir noraizējušies par savu nākotni premjerministra Borisa Džonsona [41] Lielbritānijā?» [42]. Uz šo jautājumu P. Oborne sniedza atbildi, ka, «pamatojoties uz lišķīgiem glaimiem, kas tika pasniegti konservatīvo rakstniekam seram Rodžeram Skrutonam, kurš svētdien nomira no vēža, es domāju, ka viņiem ir ļoti labs iemesls uztraukties» [43]. P. Oborne gan norādīja, ka viņš piekrītot R. Skrutona denonsācijām par mūsdienu arhitektūru, uzskatot, ka viņa grāmata par medībām ir šedevrs, vērtējot R. Skrutona rakstīšanas stilu kā izcilu, tomēr viņam «nav šaubu, ka [R.] Skrutons bija ignorants fanātiķis, runājot par islāmu» [44]. Tajā pašā laikā P. Oborne gan uzsvēra, ka «nezinošie un pārspīlētie [R.] Skrutona uzskati par musulmaņiem un islāmu neatceļ viņa sasniegumus» [45].

Neraugoties uz P. Obornes reveransiem, nepārprotama ir viņa izteikumu intence, proti, R. Skrutonam tomēr tika pārmesta «islamofobija». Turklāt zīmīgi ir tas, ka P. Oborne ne ar pušplēstu vārdu neieminas par «islamofobiju», iespējams, pašā svarīgākajā R. Skrutona izteikumu kontekstā. Proti, kas saistās ar šo vārdu kā kreiso un islāma fundamentālistu izmantotu propagandas līdzekli. Vēlreiz jāatgādina, ka R. Skrutons, rakstot par «islamofobiju» kā propagandas vārdu, asi kritizēja kreiso ideoloģijas neatņemamo sastāvdaļu – «politkorektumu» – un ar to saistītos «domu policijas» uzbrukumus ikvienam, kurš uzdrīkstējās, aizstāvot Rietumu vērtības, kritizēt fundamentālā islāmisma blaknes. 

R. Skrutons norādīja, ka mēs dzīvojam tolerantā sabiedrībā, kas tic vienlīdzībai un katra indivīda tiesībām uz savu ticību. «Mēs paši sev neatļaujam kritizēt islāmu, bet vienīgi apšaubīt to, ko mēs uzskatām par tā ļaunprātīgu izmantošanu. Mūsu politiķi un komentētāji cenšas nodalīt vienkāršo musulmaņu islāmu no radikālajiem ekstrēmistiem, un bez šaubām, viņiem ir tiesības to darīt, jo arī tā ir daļa no viesmīlības. Vēl jo vairāk arī es nevaru iedomāties, ka mani draugi, kas praktizē musulmaņu ticību, pagrieztos pret saviem likumpaklausīgajiem kaimiņiem un iznīcinātu tos Allaha vārdā. Tomēr mēs nevaram vienkārši neņemt vērā pierādījumus, ka starp mums ir musulmaņi, kas interpretē savu reliģiju citādāk.» [46] R. Skrutona ieskatos, tas ir «liberālais domāšanas veids, kas noziegumos vaino «islamofobiju», it kā mēs, [tie], kuri nevienam nedraudējām, būtu vainīgi par uzbrukumiem pret mums» [47]. Un šāds domāšanas veids, R. Skrutona izpratnē, parāda tīšu patiesības neievērošanu, cēloņu un seku apgriešanu otrādi. Līdz ar to par «mūsu ienaidnieki[em kļūst] nevis tie, kas apdraud Rietumu civilizāciju, bet gan tie, kas to aizstāv, jo viņu izteiktie vārdi [kritika] ir «provokācija» un viņu klātbūtne [sabiedrībā] – apvainojums. Tādējādi vaina tiek pāradresēta no agresora uz upuri, un pienākums aizstāvēt mūsu mantojumu pārvēršas par pienākumu to noraidīt» [48].

Līdz ar to, R. Skrutona ieskatos, šobrīd pastāv «nevēlēšanas šūpot daudzkultūru kopienas laivu», vēloties izvairīties no jebkādas iespējas tikt apsūdzētam par rasismu, islamofobiju vai jebkādu citu etnisko minoritāšu diskrimināciju. Taču šī nevēlēšanās un bailes kļūt par «agresoru» noved pie vecās kārtības sagraušanas, pie Rietumu kultūras iznīcināšanas, pie pārlieku lielas tolerances brīžos, kad šāda tolerance nebūtu jāizrāda, nonākot politkorektuma varā un tie, kuri atļaujas izteikt kritiku, neiedziļinoties izteiktās kritikas būtībā, tiek definēti kā, piemēram, «islamofobi» vai «rasisti». [49]

Šīs rakstu sērijas turpinājumā autori detalizētāk pievērsīsies R. Skrutona uzskatiem par islāmu un musulmaņiem, par terorismu un uzskatu radikālismu, kā arī par multikulturālismu un dažādo civilizāciju raksturīgākajām iezīmēm.