Rodžers Skrutons bija intelektuālis. To nepārprotami pierāda nesen žurnālā «Rīgas Laiks» publicētais raksts «Kas ar ko dzerams» [1], kurā R. Skrutons dalās pārdomās par daudzu domātāju spilgtākajiem darbiem, piedāvājot to lasīšanai atbilstošu dzērienu. 

Piemēram, Platona [2] «Valsts», R. Skrutona ieskatā, ir jālasa, malkojot «labu, sausu sarkano bordo» [3]. Benedikta Spinozas [4] darbiem R. Skrutons iesaka «glāzi Merkirē (Mercurey) sarkanā – 1999. gada Les Naugues» [5]. Savuties, aprakstot, Aristoteļa [6] «Metafiziku», R. Skrutons bija pārliecināts, ka tieši tīrs ūdens ir «tā vienīgā domājamā pavadviela, lai norītu šo sausāko grāmatu, kāda jebkad ir uzrakstīta, [jo] vajag pārpārēm šķidruma un spartiešu kaujas vienības stāju cīņā ar vārdiem» [7]. Attiecībā uz «nesavaldīg[ā], nīgr[ā], bet galu galā labu griboš[ā] domātāj[a]» Johana Gotlība Fihtes [8] «filozofisko prozu», R. Skrutons, norādot, ka tā ir «neticami nebaudāma», piedāvā kādu no tiem «vecajiem, krietnajiem reinvīniem, kas joprojām apliecina lokālpatriotismu». [9] Taču, «ja jāpatērē Berklijs [10], tad noskalojiet viņu ar glāzi terpentīnūdens un metiet mieru» [11]. 

Tomēr visasāko kritiku R. Skrutons veltīja, viņaprāt, izteikti sociālistiskas ievirzes domātājiem un filozofiem. 1985. gadā R. Skrutons publicēja grāmatu «Jaunie Kreisie domātāji» (oriģ. – «Thinkers of the New Left») [12]. Pārstrādātais izdevums ar daudz provokatīvāku nosaukumu «Muļķi, Krāpnieki un Kūdītāji. Jaunie Kreisie domātāji» (oriģ. – «Fools, Frauds and Firebrands. Thinkers of the New Left») [13] tika izdots 2015. gadā. Atšķirībā no pirmizdevuma jaunajā pārstrādātajā verijā tika iekļauti tādi «jauni mērķi kā Ēriks Hobsbaums [14] un Slavojs Žižeka [15] » [16]. 

Sākotnējais grāmatas nosaukums «New Left» jeb «Jaunie kreisie» saistīts ar 20. gs. 60. g. izveidojušos ideoloģisko kustību [17], par kuras vienu no iedvesmotājiem jeb tēviem uzskatāms Herberts Markūze [18]. Savukārt terminu «New Left» jeb «Jaunie kreisie» popularizēja Čarlzs Mills [19], uzrakstot «Vēstules Jaunajiem Kreisajiem» [20]. 

Saistībā ar H. Markūzi droši vien šeit vietā būtu izdarīt vienu plašāku paskaidrojošu atkāpi. Ļoti konspektīvi izsakoties, viņš nepiekrita Kārlim Marksam [21] vienā aspektā. Ja K. Markss par revolucionāro šķiru uzskatīja proletariātu, kas pilnīgi acīmredzami neatbilst patiesībai, tad H. Markūze uzskatīja, ka patiesā revolucionārā šķira ir daudzveidīgās minoritātes. 

Jau 20.gs. 30.g. Makss Horkheimers [22] uzdeva retorisku jautājumu par to, kas varētu aizstāt strādnieku šķiru kā marksisma revolūcijas aģentu. Un 20.gs. 50.g. H. Markūze arī atbildēja uz šo jautājumu, apgalvojot, ka tā būšot koalīcija no studentiem, melnādainajiem, feministēm un homoseksuāļiem, kā arī citas «upuru grupas» mūsdienu politkorektuma izpratnē. Tas arī bija studentu nemieru kodols 20.gs. 60.g., ko galvenokārt izraisīja opozīcija Vjetnamas karam. Tā vienlaikus bija arī H. Markūzes vēsturiskā iespēja kļūt par «seksuālās revolūcijas» [23] guru, injicējot Frankfurtes skolas kultūrmarksismu «baby boomer[i]» paaudzei [24]. H. Markūze savā grāmatā «Erots un civilizācija» [25] ekspluatēja Frankfurtes skolas veikto visnotaļ eklektisko K. Marksa un Zigmunda Freida [26] mācību sakrustošanu, apgalvojot, ka, ja tiktu atbrīvots «ne-prokreatīvais Eross» caur «polimorfo perversitāti» («liberate non-procreative eros» through «polymorphous perversity»), varētu tikt radīta «jauna paradīze», kur būtu tikai spēles, nevis darbs. Tādējādi «Erots un civilizācija» kļuva par vienu no galvenajiem Jauno Kreiso tekstiem 20. gs. 60.g. 

H. Markūze vienam no politkorektuma iecienītākajiem vārdiem – «tolerance» piešķīra jaunu – pilnīgi citu jēgu, definējot «atbrīvojošo iecietību» kā toleranci pret visām idejām un kustībām, kas nāk no kreisās puses, un neiecietību pret visām idejām un kustībām, kas nāk no labās puses. Jāatgādina, ka tieši minētie studentu nemieri pamudināja R. Skrutonu kļūt par konservatīvo. [27]

Seksuālās revolūcijas idejas savā konsekvencē nozīmēja, ka buržuāziskā sabiedrība galu galā tiks sagrauta tikai tad, kad patoloģija tiks atzīta pat normu, bet norma par patoloģiju. Tādējādi jāsecina, ka H. Markūze cilvēces vēsturi traktēja no freidisma pozīcijām. Viņš postulēja, ka pastāvošā sabiedrības struktūra radot «lieku represiju», uzspiežot darbu, kas nemaz neesot nepieciešams un obligāts sabiedrības pastāvēšanai, līdz ar to Rietumu sabiedrība nevajadzīgi apspiežot seksualitāti. (proti, visu to, ko Frīdrihs Hajeks [28] apzīmēja kā morālās prakses (moral practices)). Savuties ar «lieko darbu» H. Markūze saprata darbu, kas neesot eksistenciāli nepieciešams, bet esot enerģija, kuru esošā sociālā sistēma it kā atņemot indivīdam, lai tā uzturētu sevi. Tādējādi, viņaprāt, pastāvošajā sabiedriskajā iekārtā, esošajiem seksualitātes noliegumiem tāpat kā «liekajam darbam», neesot nekāda «eksistenciāla pamata», savukārt, Rietumu sociālā sistēma, kas esot orientēta tikai uz peļņu, līdz ar to uzturot sevi ar indivīdu ekspluatāciju. Viņa ieskatā, samazinot deficīta un pārpilnības ideju nozīmi [29], tiktu izbeigtas represijas un radīta jaunu sabiedrību. 

Viņa radikālā pastāvošās sabiedrības un tās vērtību kritika un viņa aicinājumi radīt nerepresīvu sabiedrību iesāka disputu pat ar citu neomarkstistiskās Frankfurtes skolas pārstāvi Ērihu Frommu [30], kurš atklāti un, autoru ieskatā, pilnīgi pamatoti apsūdzēja H. Markūzi nihilismā un bezatbildīgā hedonismā. Ē. Fromms uzskatīja, ka H. Markūze nemaz neapzinās ar kādiem spēkiem viņš spēlējas un kādas var būt viņa aicinājuma sekas.

Protams, ka arī pirmā «baby-boomer[u]» paaudze pat nenojauta, ko tas viss īsti nozīmē, un neviens arī negrasījās paskaidrot, ka patiesībā politkorektums un multikulturālisms ir marksisma forma. Savukārt efekts bija iznīcinošs: Rietumu studentu paaudzes, izglītotā elite absorbēja kultūrmarksismu kā savu ideoloģiju, kas savā konsekvencē nozīmēja tradicionālās kultūras un kristīgās ticības iznīcību. Radās paaudzes, kas, vadot jebkuru elitāro institūciju, uzturēja nemitīgu karu pret visām tradicionālajām institūcijām un nostādnēm. Turklāt šajā karā viņi bija lielā mērā jau uzvarējuši. Tieši šī apjausma modināja R. Skrutona sašutumu un pat dusmas. 

Tāpēc nav arī nekāds pārsteigums, ka pēc grāmatas «Jaunie Kreisie» publicēšanas 1985. gadā, R. Skrutons izsauca pret sevi neiedomājamu naidu. Grāmata bija viens no galvenajiem iemesliem tam, kamdēļ R. Skrutons esot ieguvis «akadēmiski izstumtā statusu» [31]. Kā vienā no savām intervijām norādīja pats R. Skrutons, viņa sieva Sofija, ņemot vērā ažiotāžu, ko sacēla pirmais grāmatas izdevums, esot mēģinājusi atrunāt R. Skrutonu no pārstrādātās 2015. gada versijas publicēšanas. [32]

Neraugoties uz atkārtota ostrakisma [33] risku, R. Skrutons tomēr nolēma grāmatu publicēt. Grāmata bijusi kā atbilde tam, ko viņš esot redzējis «aiz dzelzs priekškara, kas pamatā tika ignorēts vai attaisnots no [viņa kritizēto] domātāju puses» [34]. R. Skrutonu satrieca, piemēram, ka Ē. Hobsbaums bija attaisnojis gulagu [35]. [36]

Intervijā 2015. gadā, atbildot uz jautājumu, vai šīs dusmas R. Skrutons jūt vēl joprojām, viņš atbildēja, ka «vēl joprojām ir indikācijas, ka jauni cilvēki mūsu universitātēs ir spiesti lasīt visu šo lietu, aizsērējot savu prātu ar [Žila] Delēza [37] un [Mišela] Fuko [38] nonsensu, kad viņi tikpat labi varēja lasīt [Viljamu] Šekspīru [39] » [40].

R. Skrutons 1985. gada grāmatā apkopoja savu rakstu sēriju, kuri bija publicēti izdevumā «The Salisbury Review». Kā pārstrādātajā izdevumā norādīja R. Skrutons, tad «iepriekšējā grāmata tika publicēta Margaretas Tečeres [41] terora valdīšanas laika augstākajā punktā, laikā, kad es joprojām pasniedzu universitātē, un britu kreisā spārna intelektuāļi [mani] pazina kā ievērojamu viņu uzskatu pretinieku» [42]. R. Skrutons norādīja, ka tādējādi «grāmata tika sagaidīta ar izsmieklu un sašutumu, kritiķi krita viens otram pāri, lai [iegūtu] iespēj[u] uzspļaut līķim. Tās publicēšana bija sākums manas universitātes karjeras beigām, kritiķiem veidojot nopietnas šaubas par manu intelektuālo kompetenci, kā arī par manu personisko morāli. Šis pēkšņais statusa zaudējums noveda pie uzbrukumiem visiem maniem rakstiem, neatkarīgi no tā, vai tie skāra vai neskāra politiku.» [43]

R. Skrutons norādīja, ka daudzi rakstnieki bija vērsušies pie grāmatas izdevēja Longman [44] ar aicinājumiem grāmatas izdošanu apturēt un pat draudiem pie izdevēja vairs neko nepublicēt.

Vienā no savām intervijām R. Skrutons pauda uzskatu, ka tikai strīdējies un nekad nebija pat iedomājies, ka grāmata sacels tādu ažiotāžu. Vēl jo vairāk R. Skrutons norādīja: «patiesībā es no tā kļuvu ļoti depresīvs. Vienā brīdī es biju ļoti tuvu suicīdam, patiesībā, mana pirmā laulība bija beigusies, es principā biju [palicis] viens pats, un visas tās atsauksmes tikai turpināja nākt un nākt un teikt, [ka tas,] ko es esmu izdarījis, esot kauna traips intelektuālajai pasaulei» [45].

Longmann pakļāvās spiedienam, pārstājot izdot R. Skrutona grāmatu, izņemot to no tirgošanas vietām, bet jau nodrukātās versijas atdodot pašam R. Skrutonam. Īpatnēji, ka toreizējā sociālistiskajā Čehoslovākijā jau pēc tam, kad grāmatas tika izņemtas Lielbritānijā, to kopijas tika aktīvi izplatītas pagrīdes samizdat [46] biedriem. [47]

Savukārt, kad tika publicēts 2015. gada izdevums, pats R. Skrutons norādīja, ka ir pārstrādājis oriģinālos rakstus, izgriezis no tiem ārā tādus rakstniekus R. D. Laings [48] un Rūdolfs Bahro [49] un iekļāvis nozīmīgu jaunu materiālu, kas veltīts arvien ietekmīgāku notikumu attīstībai. [50]

Grāmatas ievadā R. Skrutons rakstīja: «Es, protams, nelabprāt atgrieztos pie [iepriekš piedzīvotās] katastrofas. Pakāpeniski, tomēr, pēc 1989. gada, ir [notikusi] svārstīšanās kreisā spārna redzējumā. Tagad izplatīti ir akceptēt, ka ne viss, kas sociālisma vārdā ir pateikts, domāts vai darīts, ir bijis intelektuāli respektabls vai morāli pareizs. Iespējams es vairāk kā parasti biju modrs par šo iespēju sakarā ar savu iesaisti komunistiskās Eiropas pagrīdes sakaros, laikā, kamēr [es] rakstīju. Šī iesaiste bija novedusi mani aci pret aci ar destrukciju, un vairumam cilvēku, kurus satrauca sevis pakļaušana šai destrukcijai, bija acīmredzams, ka kreisās domāšanas veids bija tā galvenais iemesls. «Jaunie Kreisie domātāji» parādījās samizdat izdevumos poļu un čehu valodās, un bija pēc tam tulkoti ķīniešu, korejiešu un portugāļu valodās. Pakāpeniski, un it īpaši pēc 1989. gada, man kļuva vieglāk izteikt savu redzējumu, un es esmu atļāvis savam izdevējam Robinam Bairdam-Smitam [51] pārliecināt mani, ka jauna grāmata var atvieglot [palīdzēt] studentiem, kas ir spiesti košļāt [Ž.] Delēza gļotaino prozu, nopietni izturēties pret [S.] Žižeka neprātīgajiem buramvārdiem vai ticēt, ka [Jirgena] Habermasa [52] teorijā par komunikatīvām darbībām ir kaut kas vairāk, nekā viņa nespēja to nokomunicēt» [53]. R. Skrutons par S. Žižeka rakstības stilu izteicā viedokli, ka «pēkšņi parādījās garš, slīprakstā rakstīts teikums, kas nebija diži skaidrāks par citiem, it kā [S.] Žižeka būtu apstājies, lai izdarītu kādu slēdzienu un pēc tam pārgājis pie nākamās, pusveidotās koncepcijas» [54]. 

Pats R. Skrutons arī atzina, ka grāmatā kritika netiek izteikta saudzīgi, un grāmatu viņš raksturo kā provokāciju. Tajā pašā laikā R. Skrutons norādīja, ka centies grāmatā apkopot aprakstīto autoru gan, viņaprāt, labas, gan arī sliktas atziņas, jo viņš cerēja, ka «rezultāts var būt lasāms visiem cilvēkiem ar dažādiem politiskiem uzskatiem» [55]. 

2015. gadā izdotajā grāmatā ir deviņas nodaļas – «1) Kas ir Kreisie?; 2) Resentiments Lielbritānijā: Hobsbaums un Tompsons [56]; 3) Nicinājums Amerikā: Galbraits [57] un Dvorkins [58]; 4) Atbrīvošana Francijā: Sartrs [59] un Fuko; 5) Garlaicība Vācijā: lejup līdz Habermasam; 6) Nonsenss Parīzē: Althussers [60], Lakāns [61] un Delēzs; 7) Kultūras kari visā pasaulē: Jaunie Kreisie no Gramši [62] līdz Saidam [63]; 8) Kraken Wakes [64]: Badiou [65] un Žižeka; 9) Kas ir Labējie?» [66].

Grāmatas sākumā R. Skrutons sniedza īsu vēsturisku aprakstu. Viņš norādīja, ka termins «Kreisie» tika aizgūts no Francijas 1789. gada Ģenerālštatiem [67], kad aristokrāti/muižnieki sēdēja karalim labajā pusē, bet «trešā[s] kārta[s pārstāvji]» kreisajā pusē. Kā konstatēja R. Skrutons: «Tas varēja būt arī otrādāk. Patiesi, tas visiem, izņemot karali, [arī] bija otrādāk. [68] Tomēr termini «kreisie» un «labējie» palika ar mums», un šobrīd tiek piemēroti katrā politiskajā sistēmā. [69]

Tāpat arī R. Skrutons uzdod jautājumu «Kāpēc tad izmantot vārdu «Kreisie», lai aprakstītu autorus, kas aplūkoti šajā grāmatā? Kāpēc izmantot vienu terminu, lai aptvertu [tādus] anarhistus kā Fuko, [tādus] marksistiskus dogmatistus kā Althusseru, [tādu] pārspīlētu nihilstu kā Žižeku un [tādus] amerikāņu stila liberāļus kā Dvorkinu un Rortiju [70]?» 

R. Skrutons norādīja, ka tam ir divi iemesli. Pirmkārt, paši domātāji, ko viņš apraksta šajā darbā, ir sevi identificējuši ar šo terminu. Savukārt, otrkārt, ar jēdzienu «Kreisie» tiek ilustrēts patstāvīgs skats uz pasauli, uz to, kas ir «bijis Rietumu civilizācijas pastāvīgs elements kopš Apgaismības [71], ko veicināja komplicētas sociālas un politiskas teorijas» [72].

R. Skrutons uzskatīja, ka kreisie domātāji un rakstnieki visai drīz pēc Padomju Savienības sabrukuma atgriezās equilibrium [73], pārliecinot pasauli, ka patiesībā nekad komunistu propaganda viņus nebija pārņēmusi. Taču realitātē, viņaprāt, kreisie domātāji un rakstnieki turpināja «uzbrukumus Rietumu civilizācijai un tās «neo-liberālai» ekonomikai kā galvenajam humānisma apdraudējumam globalizētajā pasaulē» [74].

R. Skrutons pauda viedokli, ka arī šiem rakstniekiem bija svarīgas divas tēmas – «atbrīvošana» un «sociālais taisnīgums». [75] Atbrīvošana, ko atbalstījuši kreisā spārna kustības dalībnieki, R. Skrutona ieskatos, nenozīmēja vienkārši brīvību no politiskās apspriešanas vai tiesības uz netraucētu uzņēmējdarbību. Viņaprāt, tas nozīmē emancipāciju [76] (atbrīvošanu) no «struktūrām», proti, no institūcijām, paražām un konvencijām, kas izveidoja it kā vien buržuāzisko kārtību un ieviesa normu un vērtību kopējo sistēmu Rietumu sabiedrības sirdī. Vēl jo vairāk R. Skrutons bija pārliecināts, ka liela daļa šo autoru literatūras veltīta tādu institūciju kā ģimene, skola, likums dekonstruēšanai. [77]

Arī Frīdrihs Hajeks bija norādījis līdzīgi, proti, ka par galveno ļaunuma avotu tika uzskatīti tie institūti, kuri padarīja par iespējamu noformēt cilvēciskās sadarbības kārtību. [78] Proti, tādu cilvēciskās sadarbības kārtību, kuras labumus pilnā mērā bauda paši sociālisti. Vēl jo vairāk, F. Hajeka ieskatos, sociālisms daudzus pieradināja pie tā, ka viņi var pieteikt savas pretenzijas neatkarīgi no viņu lomas un darbības minētās civilizācijas radītās sistēmas uzturēšanai. Šie ļaudis, kuri izsaka pretenzijas sakarā ar savu atsvešinātību no tā, par ko viņi, acīmredzot, nav ieguvuši pareizu priekšstatu, tomēr vēlas pārtikt no tā procesa augļiem, kuru viņi nekādā veidā neatbalsta – lūk, tie ir īstenie Ruso [79] aicinājuma par atgriešanos pie dabas sekotāji. [80] F. Hajeks šeit saskatīja pēctecību, proti, bērni atdarina savus tēvus – tipiskus intelektuāļus, kuri sprediķo psiholoģijas un socioloģijas katedrās, – taču šie sprediķi ir Ruso un Marksa, Freida un Kensa [81] mācību bālas kopijas, kuras ir izfiltrētas caur to prātiem, kuru vēlmes sniedzas plašāk nekā saprašana. [82]

Saucot lietas savos vārdos un nebaidoties būt politnekorekts, R. Skrutons nepārprotami pauda ļoti kontraversālu viedokli par intelektuāļu vidē iecienītām autoritātēm, kuru atziņas demitgadēm nekritiski bija atzītas par neapstrīdamām dogmām. Varbūt tieši tādēļ R. Skrutona drosmīgi kritiskie un vietām pat šokējoši vērtējamie secinājumi ir gluži vietā, atdzīvinot arī tiesību filozofisko diskursu pēc noguruma, kas pārņem, viņa vārdiem sakot, iekaļot kilometriem garas «gļotainas prozas».

Viens no šīs rakstu sērijas autoriem atceras, kā vairāk kā pirms trīsdesmit gadiem noklausījās filozofa Andra Rubeņa [83] lekciju ciklu sengrieķu filozofijā. Jau pirmo lekciju A. Rubenis iesāka ar vārdiem – «senajiem grieķiem grēks bija kļūda», proti, intelektuāla kļūda. Šīs rakstu sērijas kontekstā tas pieļauj uzdot jautājumu – vai vienlaikus ar savām intelektuālām kļūdām «kreisie domātāji» nav izdarījuši arī nelabojamu grēku visas šobrīd sairstošās Rietumu civilizācijas kontekstā? Bet, ja tā, un ja Rietumu civilizāciju uzlūkotu kā slimu ķermeni, tad varbūt arī pārāk kategoriski nav tie, kuri uzskata, ka «kreisums ir slimība» [84]? Tomēr par to sīkāk šīs rakstu sērijas noslēgumā.