Atbilstoši Latvijas Republikas kontinuitātes doktrīnai par Latvijas Republikas kriminālprocesuālo tiesību palīgavotiem tostarp ir atzīstami normatīvie akti, kas tika ņemti par pamatu likumiem, kas Krievijas impērijas (1721–1917) pastāvēšanas laikā bija spēkā Baltijas guberņās. Tas pamatojās ar to, ka Latvijas Republikas Tautas Padomes 1919. gada 5. decembrī pieņemtajā likumā «Par agrāko Krievijas likumu atstāšanu spēkā» tika paredzēts uz Latvijas teritoriju attiecināt Krievijas impērijā 1864. gadā veiktās tiesu reformas gaitā izstrādāto 1864. gada 20.novembra Kriminālprocesa nolikumu (pirmsreformu krievu val.: Уставъ уголовнаго судопроизводства), jo 1889. gada 9. jūlijā tas tika pasludināts par saistošu Latvijas teritorijai. Turklāt starpkaru Latvijas Republikā (1918–1940) 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikums ar nepieciešamajiem grozījumiem palika spēkā līdz pat 1940. gada 26. novembrim, kad saskaņā ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (1922–1991) Augstākās Padomes Prezidija 1940. gada 6. novembra dekrētu «Par KPFSR kriminālās, civilās un darba likumu pagaidu piemērošanu Lietuvas, Latvijas un Igaunijas Padomju Sociālistisko Republiku teritorijās» (krievu val.: О временном применении уголовного, гражданского и трудового законодательства РСФСР на территории Литовской, Латвийской и Эстонской Советских Социалистических Республик) uz Latvijas teritoriju cita starpā tika attiecināts Padomju Sociālistisko Republiku Savienības kriminālprocesuālais regulējums. Līdz ar to Latvijas Republikas kriminālprocesuālās doktrīnas pētīšanas ietvaros ir vērts noskaidrot arī Krievijas valsts kriminālprocesa attīstības vēsturi līdz tas ieguva 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikuma veidolu. 

Kijevas Krievzemes (882–1240) rašanās brīdī jau pastāvēja tiesību sistēma, kas pamatojās juridiskajās paražās jeb «krievu likumā» (pirmsreformu krievu val.: законъ русский), kas izveidojās uz morāles normu pamata un vēlāk līdz 15. gadsimta beigām attīstījās kā precedentu tiesības. Kijevas Krievzemes pastāvēšanās laikā un Maskavas lielkņazistes (1263–1547) kriminālprocess līdz pat 1497. gadam bija sacīkstes kriminālprocesa arhaiskais paveids. Turklāt šajā laika periodā vēl nebija strikti novilktas robežas starp civilprocesu un kriminālprocesu, bet materiālās krimināltiesību normas nebija nodalītas no procesuālajām krimināltiesību normām. Līdz ar to šajā laikposmā par kriminālprocesu nav iespējams runāt atrauti no krimināltiesībām un sprieduma izpildes. No 9. gadsimta līdz 15. gadsimta beigām kriminālprocesā izpaudās dispozitivitātes princips – kriminālprocess tika veikts konkrētas personas (cietušā) interesēs. Cietušā procesuālās tiesības radās ar deviantās darbības brīdi, bet izvēles izdarīšana – aizsargāt aizskartās tiesības (piemēram, pierādījumu iegūšana, liecinieku apzināšana) – bija uzskatāma par kriminālprocesa uzsākšanu. Savukārt noziedzīga nodarījuma publiska konstatācija (pamatotu aizdomu esamība attiecībā pret prettiesiskās darbības veicēju) bija pamats soda piespriešanai un izpildei. Starp citu 1862. gada 29. septembra Pamatnoteikumos par tiesu daļas pārveidošanu Krievijā (pirmsreformu krievu val.: Основныя положения преобразования судебной части въ Россiи), kas bija 1864. gada tiesu reformas projekts, ko akceptēja Aleksandrs II Romanovs, iestrādātā tiesas sprieduma pārsūdzēšanas institūta saknes meklējamas 10. gadsimta ordālijās – tiesu divkaujās.

11. gadsimtā sāka veidoties izpratne par to, ka krimināltiesisko attiecību noregulēšana pakļaujama izpildvarai (valdniekam). Turklāt tieši šajā laikposmā tika apzināts, ka tikai ar likumā noteiktas tiesas spēkā stājušos spriedumu persona var tikt attaisnota vai notiesāta. Tādējādi līdz pat 1864. gada tiesu reformai valsts vara (valdnieki) iejaucās tiesas spriešanā un šī perioda normatīvajā regulējumā («krievu likums», Krievu Tiesa (pirmsreformu krievu val.: Русская Правда), Lielkņaza Ivana Vasiļjeviča 1497. gada likumi (pirmsreformu krievu val.: Законы великаго князя Iоанна Васильевича 1497 года), 1550. gada Cara suģebņiks (pirmsreformu krievu val.: Царскiй судебникъ), 1649. gada Sapulces nolikums (pirmsreformu krievu val.: Соборное уложенiе), 1715. gada Procesu jeb tiesu prāvu īsais tēlojums (pirmsreformu krievu val.: Краткое изображенiе процессовъ или судебныхъ тяжебъ), 1775. gada Likums guberņu pārvaldīšanai (pirmsreformu krievu val.: Учрежденiя для управленiя губерний), 1835. gada Krievijas impērijas likumu kopojums (pirmsreformu krievu val.: Сводъ законовъ Российской имперiи) ) tiesu vara nebija nodalīta no izpildvaras.

15. gadsimta beigās, veidojoties centralizētai valstij, radās izpratne par noziedzīgu nodarījumu, kas kaitē visai sabiedrībai un sacīkstes kriminālprocesa formas arhaiskais paveids tika nomainīts ar Maskavas lielkņazistes autonomu inkvizīcijas kriminālprocesa formu. Ar inkvizīcijas kriminālprocesa formu šeit tiek domāta latīņu izcelsmes vārda «inquisitio» semantiskā jēga – noziedzīga nodarījuma izmeklēšana, ko ex officio veic valsts varas orgāns, kas ir apveltīts ar visu kriminālprocesuālo varu (aizstāvības, apsūdzības un tiesas funkciju saplūdums viena kriminālprocesa veicēja rokās). Neraugoties uz to, ka Maskavas lielkņazistē līdzīgi kā visā Eiropā inkvizīcijas kriminālprocesa forma veidojās uz kanoniskās inkvizīcijas kriminālprocesuālo pamatprincipu bāzes – kas Maskavas lielkņazistē kopā ar idejām pārvērst to par Trešo Romu iekļuva caur Bizantiju – kriminālprocesuālais mehānisms, kas bija Krievijas valstī, būtiski atšķīrās no kanoniskās inkvizīcijas kriminālprocesa. Tādējādi Krievijas valsts inkvizīcijas kriminālprocesa formai atbilstošajā kriminālprocesā konstatētās īpatnības liedz uzskatīt to par tiešā veidā aizgūtu no kanoniskās inkvizīcijas kriminālprocesa un ļauj apgalvot, ka tas bija autonoms. 

Ar 1864. gada tiesu reformu formāli tika radīta vienlīdzība likuma un tiesas priekšā, līdz ar to nevarēja vairs pastāvēt jau kopš 11. gadsimta konkrētām kārtām paredzētās tiesas, piemēram, dzimtmuižu tiesa (11. gadsimts), bajāru tiesa (15. gadsimta beigas) valstij piederošu dzimtļaužu tiesa un tirgoņu tiesa (18. gadsimts). Tomēr izpratne par kriminālprocesuālo piekritību veidojās jau laikā no 13. gadsimta līdz 15. gadsimta beigām, kad tika konstatēts, ka ir nepieciešama tiesas iestāde, kurā var vērsties dažādu kārtu pārstāvji. Tādējādi kopš 1550. gada Cara suģebņika izstrādes sāk veidoties izpratne par tiesājamo personu vienlīdzību tiesas, taču vēl ne likuma priekšā. Turklāt 1862. gada 29. septembra Pamatnoteikumos par tiesu daļas pārveidošanu Krievijā iestrādātā valsts apsūdzības institūta saknes meklējamas 1649. gada Sapulces nolikumā, kur tika paredzēts vojevodas amats, kam tika daļēji piešķirtas pilnvaras veikt kriminālprocesu, kā arī atsevišķos gadījumos iztiesāt krimināllietas. Savukārt 1715. gada Procesu jeb tiesu prāvu īsajā tēlojumā sāka veidoties izpratne par kriminālprocesa uzsākšanai nepieciešamo un mūsdienu izpratnei atbilstošu iemeslu un pamatu, kas kā kriminālprocesa priekšnosacījumi tika iestrādāti 1862. gada 29. septembra Pamatnoteikumos par tiesu daļas pārveidošanu Krievijā. 

19. gadsimtā Krievijas impērijas kriminālprocesā, kas atbilda inkvizīcijas kriminālprocesa formas principiem, tika ieviestas arī dažas sacīkstes kriminālprocesa formas pazīmes, kā rezultātā vēl 1835. gadā Krievijas impērijas kriminālprocess bija uzskatāms par jaukto kriminālprocesu. 1835. gada Krievijas impērijas likumu kopojums tika izveidots Svētās Romas impērijas 1532. gadā Karolīnas (latīņu val.: Constitutio Criminalis Carolina) 1521., 1524., 1529., 1530. gadu projektu, «reformētās 1532. gada Karolīnas» avotu, kā arī Francijas impērijas 1808. gada Kriminālizmeklēšanas kodeksa (franču val.: Code d’instruction criminelle) iespaidā. Nikolaja I Romanova valdīšanas laika kriminālprocess, kas apvienoja Eiropas kriminālprocesuālās prakses, daļēji ietekmēja 1862. gada 29. septembra Pamatnoteikumu par tiesu daļas pārveidošanu Krievijā izstrādi. Tādējādi 19. gadsimta sākumā tika sapludināti sacīkstes kriminālprocesa un inkvizīcijas kriminālprocesa formu principi.Krievijas kriminālprocesa ģenēze pierāda, ka visi vēsturiskie kriminālprocesa modeļi (līdz 18. gadsimtam Anglijas, Vācijas un Francijas teritorijā pastāvošie kriminālprocesi) – kā reālās šī brīža tiesvedības arhetipi Eiropā un citur pasaulē – ir piedzīvojuši gan sacīkstes kriminālprocesa formu, gan arī inkvizīcijas kriminālprocesa formu, tādējādi veidojot jaukto kriminālprocesa formu. Ne bez pamata 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikums savā laikā tika atzīts par vienu no progresīvākajiem tā laika kriminālprocesuālajiem regulējumiem.