Biroja Blogs
Latvijas Senāta Kriminālā Kasācijas Departamenta spriedumu tēzes
21.11.2024.
50. raksts
Liecinieka atrašanās tiesas sēžu zālē nevar būt pamats atteikumam to nopratināt
Ja pastāv Kriminālprocesa likumā noteiktais liecinieka nopratināšanas pamats, tad tiesa nevar atteikt nopratināt šādu liecinieku vien tamdēļ, ka tas atradies tiesas sēžu zālē lietas iztiesāšanas gaitā.
2020.tēze
Kriminālproc[esasa] lik[uma] 695. un 718. pantu nosacījumi par to, ka liecienieki jau pirms tiesas sēdes atklāšanas konkrētā vietā ievietojami atseviškās telpās, pie kam sperami soļi, lai tie savā starpā nevarētu sarunāties, un ka tie nopratināmi pa vienam, tos izaicinot tiesas zālē, – runā par tiesas priekšsēdētāja rīcību, vadot tiesas sēdi, bet nenoteic tos pamatus, no kuriem arkarājas liecinieku nopratināšana vai nenopratināšana. Šie pamati noteikti Kriminālproc[esa] lik[uma] 115.–119. pantos un 723.–728. pantos, un starp tiem nav aizlieguma nopratināt tādu liecinieku, kurš līdz viņa uzdošanai atradies tiesas zālē pa lietas atreferēšānas laiku. Tādēļ arī Apgabaltiesa, noraidot puses lūgumu nopratināt liecinieku, kurš pa lietas atreferēšanas laiku atradies sēžu zālē, nepareizi iztulkojuse Kriminālproc[esasa] lik[uma] 695. un 718. pantu, kādēļ pārsūdzētais viņas spriedums atceļams, jo vairāk tādēļ, ka no tiesas sēdes protokola nav redzams, ka priekšsēdētājs būtu pārbaudījis, saskaņā ar Kriminālproc[esasa] lik[uma] 189. un 695. pantu prasībām, vai puses nav atvedušas lieciniekus un vai tie novietoti atsevišķā istabā.
(1930.g[ada] 28. janv[āra] spriedums Tutiņu l[ietā] Nr. 43)
Latvijas Senāta Kriminālā Kasācijas Departamenta spriedumu tēžu pilnīgs kopojums ar likumu un priekšmetu alfabētiskiem rādītājiem. Aptver laikmetu no 1928. g. 31.decembra līdz 1930. gada 15. martam. Sastādījis Senāta virssekretārs Fridrich Kamradziuss. Autora izdevums. Rīga: Valters un Rapa, 1930.