IN MEMORIAM
Aļaksandrs Mihailavs (08.12.1972.–05.07.2019.)

2019. gada 12. jūlijā tiesa Latvijas tautas vārdā apmierināja post-mortem Baltkrievijas Republikas pilsoņa, «Baltkrievijas Tautas Frontes» un partijas «BNF» (baltkrievu val. – Беларускі Народны Фронт «Адраджэньне») biedra, baltkrievu Republikāniskās pētnieciskās-izglītības sabiedriskās apvienības «Runā taisnību»  (baltkrievu val. – «Гавары праўду»), Vecticībnieku baznīcas piederīgā un Vecticībnieku ikonogrāfa mazdēla, ANO Pamatiedzīvotāju tiesību deklarācijas uzraudzības eksperta kandidāta, Latvijā reģistrētās biedrības «MLADABELARUS» dibinātāja un biedra, publicista un Baltkrievijā vajātā sabiedriski-politiskā aktīvista Aļaksandra Mihailava pieteikumu par alternatīvā status piešķiršanu viņam Latvijas Republikā, tādējādi atceļot A. Mihailava pieteikuma izskatīšanas laikā  Iekšlietu ministra no «Jaunās Vienotības» [1] pārraudzībā esošās Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmumu par atteikumu piešķirt A. Mihailavam bēgļa vai alternatīvo statusu. [2]

Taču tagad tā pati Latvijas valdību vadošā partija «Jaunā Vienotība» Latvijas karoga rašanās vietā Cēsīs [3] un pie Baltkrievijas Republikas vēstniecības Rīgā [4] nu pauž, ka «Mēs stāvēsim ar baltkrievu tautu», kamēr ārlietu ministrs, arī no partijas «Jaunā Vienotība» vadītā ministrija, papildus norāda, ka valdība izskatīšot visus patvēruma pieprasījumus, ja tādi būšot, jo mēs visi taču redzot, kas notiek mūsu kaimiņvalstī, līdz ar ko, tas esot ļoti un aktuāli un nepieciešami, ko papildina arī partijas «Jaunā Vienotība» Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete, ka Latvijai noteikti esot jāgatavojas dot patvērumu cilvēkiem no Baltkrievijas [5]. Vienlaikus tā pati valdību, tostarp finanšu un ārlietu ministriju, vadošā partija «Jaunā Vienotība» līdz š. g. prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā tāpat īstenoja ciešu sadarbību ar pēdējo diktatoru Eiropā [6], piemēram, organizējot 2021. gada pasaules čempionātu hokejā Rīgā un Minskā, [7] kā arī apsverot iespējas iegādāties elektroenerģiju no Baltkrievijas, tostarp nākotnē arī no Baltkrievijā pie Lietuvas robežas topošās Astravjecas AES [8].

Īss faktu izklāsts par patvēruma meklētāju Aļaksandru Mihailavu no Baltkrievijas, kas bija zināms Latvijas kompetentajām valsts iestādēm

A. Mihailavs kopš 1989. gada bija «Baltkrievijas Tautas Frontes» aktīvists, kā arī kopš 1993. gada arī partijas «BNF» biedrs. 

«Baltkrievijas Tautas Fronte» – tās pilnajā nosaukumā  «Baltkrievijas Tautas Fronte  «Atdzimšana»» (baltkrievu val. – «Беларускі Народны Фронт «Адраджэньне»», turpmāk – Baltkrievijas Tautas Fronte) – bija 20. gs. 80. un 90. gadu tautas kustība Baltkrievijā, kas līdzīgi kā analogas tautas kustības Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, līdzdarbojās Baltkrievijas neatkarības atgūšanā no Padomju Savienības. Baltkrievijas Tautas Fronte tika dibināta 1989. gadā Viļņā, Lietuvā, jo tā brīža Padomju Sociālistiskās Baltkrievijas Republikas varasiestāžu spiediena dēļ šādas organizācijas izveide pašā Baltkrievijā nebija iespējama. Sākotnēji Baltkrievijas Tautas Fronte apvienoja vairākas nelielas organizācijas, kas darbojās baltkrievu valodas un vēstures apzināšanā un sekmēšanā. Vēlāk, Baltkrievijas Tautas Frontei strauji attīstoties, tā pārrauga politiskā organizācijā, atbalstot «Perestroiku» (sauktu arī par Gorbačova «perestroiku») [9], valsts un sabiedrības demokratizācijas procesus, kas pēcāk padarīja iespējamu Baltkrievijas nacionālo atdzimšanu. Tā, piemēram, Baltkrievijas Tautas Fronte bija pirmā politiskā organizācija, kas Padomju Sociālistiskajā Baltkrievijas Republikā atklāti oponēja Baltkrievijas Komunistiskajai partijai. Tāpat līdzīgi kā «Latvijas Tautas Frontes» tapšanā piedalījās «Latvijas Rakstnieku savienība» [10], tā arī Baltkrievijas Tautas Frontes dibināšanā piedalījās baltkrievu inteliģence – rakstnieki Vasils Vladimirovičs Bikovs (krievu val. – Василь Владимирович Быков) un Aleksandrs (Alesja) Mihailovičs Adamovičs (baltkrievu val. – Аляксандр (Алесь) Міхайлавіч Адамовіч). Tāpat arī Baltkrievijas Tautas Frontei bija savs regulārs izdevums – «Baltkrievijas Tautas Frontes  «Atdzimšana» ziņas». Cita starpā savas aktīvās darbības laikā Baltkrievijas Tautas Fronte: 1) atklāja PSRS Iekšlietu komisariāta (NKVD) Padomju Savienības politiskā režīma represēto cilvēku masu iznīcināšanas vietu Kurapati (baltkrievu val. – Курапаты) mežā Minskas nomalē, kurā tika atrastas vismaz 30 000 cilvēku mirstīgās atliekas; 2) aktīvi iesaistījās protesta akcijās saistībā ar Černobiļas katastrofu un šo seku novēršanu. 

1993. gada 30. maijā uz Baltkrievijas Tautas Frontes pamatiem izveidojās partija «BNF», kas turpina īstenot Baltkrievijas Tautas Frontes pamatnostādnes par Baltkrievijas demokratizāciju un baltkrievu nacionālo interešu sekmēšanu. [11]

Tādējādi, kā tas norādīts iepriekš – A. Mihailavs kopš 1989. gada bija Baltkrievijas Tautas Frontes aktīvists, kā arī kopš – tās rašanās brīža 1993. gadā – arī partijas «BNF» biedrs, kur par savu aktīvo un ilgstošo darbību Baltkrievijas Tautas Frontē (BTF) un partijā «BNF» A. Mihailavs 2017. gada 16. janvārī pat saņēma BTF Seima piemiņas medaļu un pateicības rakstu, kurā īpaši uzteikti A. Mihailava nopelni:

1. cīņā par Baltkrievijas atdzimšanu un neatkarības saglabāšanu,
2. aktīvi paužot pozīciju jautājumos par vēsturi un dzimtās  [baltkrievu] valodas saglabāšanu,
3. kā arī aktīvi paužot nostāju pret  [Astravjecas] atomelektrostacijas celtniecību un nāvessodu.

Proti, piemēram, aktīvi iebilstot pret Baltkrievijas atomelektrostacijas būvniecību Astravjecā, A. Mihailavs 2016. gada 30. augustā nosūtīja deviņu lapaspušu garu ar roku rakstītu vēstuli Baltkrievijas Republikas prezidentam A. Lukašenko ar aicinājumu pievērst uzmanību atomelektrostacijas būvniecībai Astravjecā un apturēt AES celtniecību, apdomājot riskus, kādus var izraisīt šādas stacijas avārija, kā arī pieļautos pārkāpumus stacijas būvniecībā, no kuriem vienu personīgi pieredzēto gadījumu A. Mihailavs aprakstīja arī savā vēstulē.

Turklāt, A. Mihailavs arī līdzdarbojās bukleta «Otrā Černobiļa? Paldies, nevajag! Apturiet Baltkrievijas AES celtniecību!» izveidē un izplatīšanā (turpmāk – Buklets pret Baltkrievijas AES). Bukletā pret Baltkrievijas AES celtniecību aprakstīti būvniecības stadijā esošā Baltkrievijas AES projekta riski, piemēram, konkrēti pieļautie būtiskie pārkāpumi celtniecībā, tostarp tādos priekšdarbos kā ģeoloģiskā izpēte, lai izsvērtu iespējamos zemestrīču riskus, kā arī nozīmīgie riski un trūkumi izvēlētā eksperimentālā reaktora modelim, tādējādi atsevišķos aspektos saskatot analoģiju ar Černobiļas AES gadījumu. Visbeidzot, Bukletā pret Baltkrievijas AES norādīts uz virkni Baltkrievijas un starptautisko tiesību aktu pārkāpumiem, tostarp tādiem kā ANO 1998. gada 25. jūnija Orhūsas konvencija Par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kā arī bukleta beigās cilvēki aicināti parakstīt petīciju pret Baltkrievijas AES celtniecību un patstāvīgi vai kolektīvi vērsties ar aicinājumiem apturēt celtniecību pie Baltkrievijas kompetentajām iestādēm un citām valsts varas iestādēm, tostarp,  – prezidenta. 

Turklāt līdztekus dalībai ikgadējajos Černobiļas AES traģēdijas piemiņas pasākumos, piemēram, tādiem kā atceres gājieni «Černobiļas ceļš» (baltkrievu val. – «Черно́быльский шлях»), kas notiek katru gadu kopš 1996. gada un, kur par mēģinājumu piedalīties tajā – 2015. gada 26. aprīlī varas iestāžu darbinieki piekāva arī pašu A. Mihailavu, kur cita starpā piedalās arī Baltkrievijas Tautas Frontes un partijas «BNF» biedri un aktīvisti, – A. Mihailavs aktīvi rīkoja kampaņas un pasākumus pret Baltkrievijas AES celtniecību, t.sk. pašā Astravjecā.  

Par minētajām aktivitātēm to rīkotāji un dalībnieki tika pakļauti Baltkrievijas varas iestāžu vajāšanām. Proti, kā norāda «Baltkrievijas antikodolenerģijas kampaņas» pārstāve Tatjana Novikova (krievu val. – Татьяна Новикова), piemēram, pret parakstu vākšanas kampaņas internetā organizatoru un cilvēku, kurš protestēja pašā celtniecības vietā Astravjecā – Nikolaju Olaseviču Baltkrievijas Valsts drošības komitejas darbinieki pat inscenēja autoavāriju, lai varētu viņu formāli aizturēt un apcietināt. Turklāt pirmie trīs tūkstoši petīcijas parakstītāji tika izsaukti uz nopratināšanu – paskaidrojumu sniegšanai – Valsts drošības komitejā. [12]

Līdzīgi arī, A. Mihailavs par savām aktivitātēm iekš Baltkrievijas Tautas Frontes un partijas «BNF» bija pakļauts administratīvajai atbildībai saskaņā ar Baltkrievijas Republikas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (krievu val. – Кодекс Республики Беларусь об административных правонарушениях) 23. panta 4. punktu [13] par nepakļaušanos likumīgam valsts amatpersonas rīkojumam, kas īsteno dienesta pilnvaras, proti, par to, ka A. Mihailavs piedalījās mītiņā par godu Baltkrievijas Tautas Republikas pasludināšanas gadadienai 2015. gada 25. martā.

Tāpat, darbojoties Baltkrievijas Tautas Frontē, A. Mihailavs aktīvi iesaistījās ne vien Baltkrievijas demokratizācijas procesos, bet, ņemot vērā abu slāvu tautu un valstu – Ukrainas un Baltkrievijas – kopīgo vēsturi un saites, aktīvi līdzdarbojās arī demokratizācijas procesos Ukrainā – atbalstot Ukrainas «Pašcieņas revolūciju» (ukraiņu val. – «Революція гідності») jeb plašāk pazīstamu kā «Eiromaidanu», kas norisinājās no 2013. gada decembra līdz 2014. gada februārim. 

Turklāt A. Mihailavs regulāri publicēja dažādas Baltkrievijas varu kritizējošas publikācijas, tostarp arī satīras un priekšlikumus Baltkrievijas demokratizācijai. Piemēram, savā publikācijā interneta vietnē «Charter97.org» [14] (vēlāk pārpublicēts latviski arī «nra.lv») liecināja par Latvijas Republiku kā nacionālu un demokrātisku valsti, no kuras Baltkrievija varētu pārņemt pozitīvo pieredzi vairākās jomās, tostarp pilsonisko un politisko tiesību aizsardzībā un citos demokratizācijas procesos [15], par ko cita starpā A. Mihailavs pēcāk, jau atrodoties Latvijā, saņēma telefona zvanu no Baltkrievijas Valsts drošības komitejas, ar aicinājumu, ierasties Minskā un sniegt paskaidrojumus.

Tāpat A. Mihailavs kopš 2013. gada 8. februāra bija Republikāniskās pētnieciskās-izglītības sabiedriskās apvienības «Runā taisnību» (baltkrievu val. – «Гавары праўду», turpmāk – apvienība «Runā taisnību») loceklis.

Apvienība «Runā taisnību» Baltkrievijā kā baltkrievu nevalstiskā organizācija izveidota 2010. gada 25. februārī, attīstoties pētnieciskajai kustībai «Virziens uz priekšu» (krievu val. – «Движение вперёд»). [16] Kustības un vēlāk apvienības «Runā taisnību» iniciators un sākotnējais līderis bija baltkrievu rakstnieks, prozaiķis, žurnālists un publicists Vladimirs Prokofjevičs Nekļajevs (baltkrievu val. – Уладзімір Пракопавіч Някляеў), kurš vēlāk 2010. gada 18. novembrī, pēc tam kad savāca 231 040 parakstus, tika reģistrēts dalībai Baltkrievijas Republikas prezidenta vēlēšanām. Taču vēlēšanu dienā – 2010. gada 19. decembrī – dodoties uz opozīcijas mītiņu, V. Nekļajevu apturēja policija un smagi piekāva, kā arī teju viss V. Nekļajeva priekšvēlēšanu biroja personāls tika apcietināts [17]. Tāpat minētajās prezidenta vēlēšanās konstatēta arī virkne vēlēšanu un aģitācijas pārkāpumu, piemēram, balsu skaitīšanā, kā arī studējošo piespiešanā balsot par noteiktu prezidenta amata kandidātu [18]. Pēcāk 2015. gadā V. Nekļajevs izstājās no apvienības «Runā taisnību», norādot, ka opozīcija Baltkrievijā nespēj izvirzīt savu prezidenta amata kandidātu. [19] Pēc kā par jauno apvienības «Runā taisnību» vadītāju kļuva Andrejs Dmitrijevs (krievu val. – Андрей Дмитриев). [20] 

Tajā pašā 2015. gadā apvienība «Runā taisnību» kopā ar citām nevalstiskajām organizācijām, tostarp Neatkarīgo Baltkrievijas radioelektronikas nozares darbinieku arodorganizāciju, kuras biedrs bija arī A. Mihailavs, un politiskajām partijām, tostarp partiju «BNF» (krievu val. – «Белорусский Народный Фронт»), kopīgi atbalstīja opozīcijas prezidenta kandidāti Tatjanu Korotkeviču (baltkrievu val. – Таццяна Мікалаеўна Караткевіч), kura savā vēlēšanu programmā ietvēra arī jautājumus, pie kuriem kopā ar pieminētajām opozīcijas politiskajām organizācijām laikā no 2013. gada līdz 2014. gadam strādāja arī apvienība «Runā taisnību», proti, kampaņā «Tautas referendums», kur tika savākti 120 tūkstoši Baltkrievijas Republikas pilsoņu paraksti par:

1. prezidenta ievēlēšanas termiņu skaita ierobežojumu – uz ne vairāk kā diviem (2) secīgiem termiņiem (piezīme – 2020. gadā Baltkrievijas Republikas prezidents Aleksandrs Lukašeno tika ievēlēts uz sesto (6.) termiņu pēc kārtas) [21],
2. sociālo tiesību nostiprināšanu konstitūcijā, paredzot bezmaksas izglītību un veselības aprūpi Baltkrievijas pilsoņiem valsts iestādēs,
3. iekšpolitikas un militārās doktrīnas jautājumiem, paredzot noteikt neitralitāti, neiesaistot baltkrievu karavīrus konfliktos ārpus Baltkrievijas robežām, kā arī nosakot valstij bez-kodolieroču valsts statusu.

Tā A. Mihailavs, līdzdarbojoties «Tautas referenduma» rīkošanā, tulkoja daļu materiālu angļu valodā un palīdzēja apvienībai «Runā taisnību» saziņā ar starptautiskajām organizācijām. 

Tāpat A. Mihailavs līdzdarbojās T. Korotkevičas priekšvēlēšanu kampaņā kā kampaņas oficiāls dalībnieks – vācot parakstus (2015. g. jūnijs – augusts), līdzdarbojoties protesta akciju rīkošanā, sagatavojot un izplatot priekšvēlēšanu informatīvos un citus aģitācijas materiālus.

Pēcāk, līdzīgi kā 2010. gada prezidenta vēlēšanās, kur vēlēšanu dienā piekāva prezidenta kandidātu V. Nekļajevu un apcietināja teju visu V. Nekļajeva priekšvēlēšanu biroja personālu, tā arī 2015. gada vēlēšanās A. Mihailavs kopā ar citiem T. Korotkevičas priekšvēlēšanu kampaņas aktīvistiem tika pakļauts tiesībsargājošo iestāžu vajāšanai (represijām) – proti, A. Mihailavu kopā ar pārējiem kolēģiem viņu politisko aktivitāšu dēļ aizturēja, aizbildinoties ar citiem – it kā ne ar viņu politisko darbību – saistītiem apsvērumiem. 

Turklāt līdztekus T. Korotkevičas priekšvēlēšanu kampaņai – 2014. gadā, – būdams partijas «BNF» biedrs, kā arī apvienības «Runā taisnību» aktīvists, – A. Mihailavs sacerēja pamfletu [22] divās daļās, kas tika ietverts brošūrā «Baltkrievija: 20 gadi ne Eiropā ne Krievijā»:

1. Preambula: «Otrā sapņu desmitgade»

Pamfleta pirmajā daļā A. Mihailavs familiārā uzrunas formā aicina Baltkrievijas prezidentu A. Lukašenko doties pensijā, ņemot vērā viņa aizvadītos četrus prezidentūras termiņus 20 gadu garumā (4 termiņi pa 5 gadi katrs, kopā 20), kā arī viņa fizisko vecumu – 60 gadus – ko A. Lukašenko sasniedza 2015. gadā (piezīme – vienlaikus arī prezidenta vēlēšanu gadā), un kas Baltkrievijā ir pensionēšanās vecums. Vienlaikus gan A. Mihailavs uzdod retorisku jautājumu – kurš un kad pasniegs viņam pensionāra apliecību Nr. 1? Tālāk, meklējot atbildi uz jautājumu, A. Mihailavs atskārta, ka prezidenta darbu taču vispār apspriest nedrīkstot, kur nu vēl kritizēt viņu, kā arī to, ka prezidentam vispār nedrīkst tuvoties. Līdz ar ko sava pamfleta preambulas noslēgumā A. Mihailavs nonāk pie loģiska jautājuma – kas ir šis «Baķka»?

Tā šī A. Mihailava pamfleta pirmā daļa – preambula – kalpo par ievadu visam bukletam, kurā tiek kritiski aplūkots A. Lukašenko paveiktas 20 gadu garumā, esot prezidenta amatā;

2. Ekonomiskais autisms. Ar ko beigsies eksperiments, divdesmit gadu garumā būvējot Baltkrievijā «tirgus sociālismu»

Sava sacerējuma otrajā daļā A. Mihailavs jau pievēršas konkrētu A. Lukašenko solīto projektu realizācijai. Tā pirmajā punktā, aprakstot A. Lukašenko vestās attiecības ar Krieviju, A. Mihailavs ironizē par A. Lukašenko protekcionisma politiku, aizliedzot Krievijai piedalīties Baltkrievijas nacionālo uzņēmumu privatizācijā, vienlaikus gan atskāršot, ka vai tad vispār ir daudz tādu interesentu, kas tos vēlētos iegādāties. Otrajā punktā, A. Mihailavs izvērsti apraksta, cik lieli līdzekļi ieguldīti daudzīvokļu namu celtniecībai laukos un cik tūkstoši namu uzcelti jauniešiem laukos, noslēdzot šo sadaļu ar skaudru atziņu, ka jaunieši no laukiem jau bija pārcēlušies uz dzīvi pilsētā 15-20 gadus iepriekš pirms šo māju celtniecības. Trešajā punktā A. Mihailavs ironizē par 2014. gada Pasaules hokeja čempionāta rīkošanas izmaksām, ka tās ir bijušas tik lielas, ka pat pats A. Lukašenko nezina, cik lielas tās bija, vienlaikus norādot uz jaunuzcelto 13. ledus pili  [arēnu] Baltkrievijā – lai hokejistam-prezidentam paaugstinātu viņa dividendes sabiedrībā. Ceturtā punktā A. Mihailavs ironizē par festivālu «Slavjanskij bazar», kas ik gadu notiek Vitebskā, kur A. Mihailavs secina, ka slāvu tautu – ukraiņu, baltkrievu un krievu – tradīciju izkopšanas vietā tur uzstājušies vien krievu estrādes mākslinieki, turklāt A. Mihailavs kārtējo reizi skaudri atzīst, ka ņemot vērā militāro konfliktu Donbasā diez vai kaut kas mainīsies arī šajā ziņā. Visbeidzot, sava pamfleta otrās daļas noslēdzošajā piektajā punktā A. Mihailavs satīriski apraksta neizdevušos naftas piegādes darījumu ar Venecuēlu, kas nelaimīgā kārtā Hugo Čavesa nāves dēļ nav izdevies, atstājot Baltkrieviju vien ar lielām parādsaistībām pret Venecuēlu. Pamfleta beigās A. Mihailavs, atkal familiāri uzrunājot A. Lukašenko, atgādina, ka vara Baltkrievijā pieder tautai, un, ka, lai arī baltkrievu tauta ir pacietīga un izturīga, diktatora laiks nevar turpināties mūžīgi, un, ka reiz Baltkrievija vīrišķīgi tiks pāri arī šai Rubikonai. 

Acīmredzot, tieši minētā pamfleta un citu A. Mihailava aktivitāšu 2014. – 2015. gadā dēļ, A. Mihailavu 2015. gada 16. martā uzaicināja uz nopratināšanu Baltkrievijas Republikas Valsts drošības komitejā (VDK) par apstākļiem, kam ir nacionālas drošības īstenošanas nozīme Baltkrievijas Republikā. Turklāt par šādu izteikumu pret valsts prezidentu paušanu Baltkrievijā ir paredzēta kriminālatbildība. Proti, Baltkrievijas Republikas Kriminālkodeksa [23] 367. un 368. pantā attiecīgi  ir paredzēta kriminālatbildība par Baltkrievijas Republikas prezidenta apmelošanu (367. pants) un publisku apvainošanu (368. pants).

Tāpat 2014. gadā A. Mihailavs līdzdarbojās vēl citās aktivitātēs, kurās  pausta kritika A. Lukašenko 20 gadiem prezidenta amatā. Vienā no tām – 2014. gada jūlijā (mēneša beigās) – A. Mihailavs protesta laikā pie viena no Minskas tirdzniecības centriem dalīja viņa un viņa domubiedru izdoto žurnālu, kurā apkopota kritika A. Lukašenko režīmam. Taču A. Mihailavam, dalot izdevumus, viņu, it kā par agresivitāti un izaicinošo uzbāzību, nodēvējot to par sīko huligānismu, aizturēja policijas darbinieki un nogādāja viņu Īslaicīgās aizturēšanas izolatorā Minskas Maskavas rajona Akrestina ielā (baltkrievu val. – г. Минск, пер. 1-й Окрестина, д. 36а)[24], kur A. Mihailavam bija jāizcieš administratīvais arests – 5 diennaktis. Turklāt arests A. Mihailavam bija jāizcieš spīdzināšanai pielīdzināmos apstākļos, proti: kamerā bija 6 (seši) ieslodzītie, gaisma bija ieslēgta cauru diennakti, kādēļ nebija iespējams gulēt, ēdiens neatbilda cilvēka fizioloģiskajām vajadzībām un bija nepanesams, t.i., baroja trīs reizes dienā ar šķidrām putrām un tēju. Visbeidzot, duša – piecu dienu laikā – bija nodrošināta tikai vienu reizi uz 15 minūtēm, savukārt, tualete bija nenorobežots pods, kas iebūvēts kameras grīdā un pastāvīgi nepanesami smirdēja. Bez tam, uzturoties šādos apstākļos, A. Mihailavam otrajā diennaktī attīstījās muguras trūce, kam nepieciešamā medicīniskā palīdzība nodrošināta netika. Tāpat netika izsniegti arī personīgās higiēnas līdzekļi.

Savukārt, 2015. gada februāra beigās un marta sākumā, kad A. Mihailavs šķērsoja Latvijas Republikas un Baltkrievijas Republikas robežu, A. Mihailavu aizturēja Baltkrievijas pusē – robežkontroles šķērsošanas punktā «Urbāni» – kur A. Mihailavu pakļāva pastiprinātai kontrolei. Rezultātā muitas darbinieki izņēma grāmatu par ikonogrāfijas vēsturi, [25] vienlaikus norādot A. Mihailavam, ka, ja tajā tiks atrasti materiāli, kuru izplatīšana Baltkrievijas Republikā ir aizliegta, tad A. Mihailavs tiks saukts pie likumā noteiktās atbildības – līdz pat kriminālatbildībai. Tā 2015. gada 16. marta rītā A. Mihailavs saņēma Baltkrievijas Republikas VDK pavēsti ar tās pašas dienas datumu, kurā viņš tajā pašā dienā tika aicināts ierasties VDK. Taču, A.  Mihailavs nepaspēja VDK ierasties pats, jo viņu uzreiz pēc darba laika beigām aizturēja VDK darbinieki paši pie A. Mihailava darbavietas un piespiedu kārtā nogādāja uz nopratināšanu VDK. VDK A. Mihailavam tika uzrādīta izņemtā grāmata, norādot, ka tās saturs ir neatbilst valsts interesēm, kā arī A. Mihailavam tika piedraudēts ar nepatikšanām darbavietā un ģimenē. Tāpat nopratināšanas laikā A. Mihailavs tika pazemots, cita starpā par to, ka ir nacionālists, un, ka lieto baltkrievu valodu, vienlaikus piedraudot ar aizliegumu izbraukt no valsts un tapt izsekotam kā spiegam. Visbeidzot, A. Mihailavam tika nepārprotami norādīts, ka, ja viņš neapdomāšoties, tad viņš varot arī pazust vai nomirt.

Pēc nopratināšanas 2015. gada 16. martā Baltkrievijas Republikas VDK A. Mihailavu sāka izsekot un noklausīties viņa telefonsarunas. Proti, A. Mihailavs regulāri bija novērojis dažādās pilsētas vietās sev sekojam vienu un to pašu automašīnu, un tādēļ kādā telefonsarunā ar kolēģi A. Mihailavs palūdza noskaidrot informāciju par šo auto pēc tā valsts reģistrācijas numura. Pēc tā konkrēta mašīna vairs nebija redzēta.

Taču VDK veiktā A. Mihailava izsekošana turpinājās. Tā 2015. gada aprīļa sākumā A. Mihailavs devās uz priekšvēlēšanu kampaņas finanšu līdzekļu piesaistes pasākumu Viļņā, Lietuvas Republikā, kad  novēroja, ka viņam ilgstoši seko Ceļu policijas automašīna. Ceļu policija apturēja A. Mihailava automašīnu un no Ceļu policijas automašīnas izkāpa divi vīrieši civilajā apģērbā, kuri uzrādīja A. Mihailavam VDK apliecības un interesējas par A. Mihailava brauciena mērķi. Kad A. Mihailavs norādīja, ka dodas uz Viļņu, tad VDK darbinieki nekavējoties deva rīkojumu Ceļu policijas darbiniekiem «noformēt A. Mihailavu», kā rezultātā tika sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu un piemērots sods – transportlīdzekļa vadīšanas tiesību aizliegums uz 4 (četriem) mēnešiem – līdz ar ko, liedzot iespēju A. Mihailavam sasniegt Viļņu. Bez tam A. Mihailavam nezināmu iemeslu dēļ, lēmuma izpilde tika atlikta līdz pat 2015. gada 23. jūnijam, tādējādi apgrūtinot A. Mihailava darbību opozīcijas kustībā priekšvēlēšanu periodā.

Taču tik un tā laikā no 2015. gada jūnija līdz oktobrim A. Mihailavs turpināja savu aktīvo sabiedrisko un politisko darbību, kur aktīvi līdzdarbojās opozīcijas prezidenta kandidātes Tatjanas Korotkevičas (baltkrievu val. – Таццяна Мікалаеўна Караткевіч, krievu val. – Татьяна Николаевна Короткевич) priekšvēlēšanu kampaņā, kā arī Republikāniskās pētnieciskās-izglītības sabiedriskajā apvienībā «Runā taisnību» (baltkrievu val. – «Гавары праўду»). Un, kad 2015. gada 11. oktobrī noslēdzās balsošana Baltkrievijas Republikas prezidenta vēlēšanās, un bija konstatēti virkne būtisku vēlēšanu pārkāpumu, tad A. Mihailavs, tāpat kā daudzi citi devās, uz opozīcijas rīkoto protesta akciju Oktobra laukumā. Taču pa ceļam uz mītiņu A. Mihaialavu apturēja Ceļu policija, kas konstatēja, ka A. Mihailavs vada transportlīdzekli bez derīgām transportlīdzekļa vadīšanas tiesībām. Līdz ar to kārtējo reizi tika sagatavots administratīvā pārkāpuma  protokols, kas, kā izrādījās vēlāk, bija arī ar mērķi tajā nofiksēt, ka A. Mihailavs piedalījās opozīcijas mītiņā. Turklāt minētais protokols tika sagatavots neraksturīgi ilgi, kādēļ A. Mihailavs nokavēja mītiņa sākumu.

Taču vēlāk 2015. gada 16. oktobrī, par viņa dalības mītiņā fiksēto faktu, A. Mihailavam nu jau kārtējo reizi pienāca uzaicinājums ierasties VDK. 2015. gada 16. oktobrī pēc ierašanās VDK, A. Mihailavu, viņam neko nepaskaidrojot, tūlīt aizturēja un nogādāja jau pieminētajā – Īslaicīgās aizturēšanas izolatorā Minskas Maskavas rajona Akrestina ielā (baltkrievu val. – г. Минск, пер. 1-й Окрестина, д. 36а).

Šoreiz apstākļi izolatorā bija vēl necilvēcīgāki nekā iepriekš – tā sešu cilvēku kamerā atradās septiņi cilvēki. A. Mihailavu katru nakti pārveda no vienas kameras uz nākošo, kur katrā kamerā bija vairāk cilvēku kā iepriekšējā, kas izsauca kamerā esošo neapmierinātību attiecībā pret A. Mihailavu. Par katru lūgumu paskaidrot aizturēšanas iemeslus, piezvanīt tuvajiem vai advokātam – A. Mihailavs saņēma sitienu. Divas reizes A. Mihailavu veda pie personas, kas sevi dēvēja par izmeklētāju, kurš pieprasīja liecināt pret opozīcijas kustības līderiem, taču uz jautājumu, kāpēc A. Mihailavs esot aizturēts, tika saņemta atbilde, ka viņš pats visu zinot. Kamerās patstāvīgi bija auksti un papildu segas netika izsniegtas. Tāpat medicīniskā palīdzība vispār netika nodrošināta. Tāpat nebija izsniegtas arī personīgās higiēnas preces, pat ne tualetes papīrs. Turklāt – par «sodu» – A. Mihailavam tika liegta iespēja nomazgāties, tā vietā viņu kārtējo reizi aizvedot pie tā dēvētā izmeklētāja. Visbeidzot, A. Mihailavu atbrīvoja pēc 5 diennaktīm, pateicoties tam, ka par A. Mihailavu galvoja viņa tā brīža darba vietas vadība. Pie izlaišanas A. Mihailavam lika parakstīt dokumentus, kas apliecina, ka viņš ir izcietis administratīvo arestu, kā arī protokolu par tiesību un pienākumu izskaidrošanu par administratīvo pārkāpumu, par ko A. Mihailavs it kā esot izcietis sodu. Turklāt A. Mihailava tā brīža darbavietas direktors norādīja A. Mihailavam, ka nākamreiz vairs nevarēs viņu «izvilkt» un lai viņš pārstājot līdzdarboties opozīcijas aktivitātēs.

Tādējādi A. Mihailavs viņa politisko uzskatu dēļ vairākkārtīgi ticis vajāts Baltkrievijas Republikā, nelikumīgi atņemot viņam brīvību – ievietojot un turot viņu ieslodzījuma vietā tādos apstākļos, kādi pielīdzināmi spīdzināšanai, – nodarot miesas bojājumus, neattaisnojami pārkāpjot viņa privāto dzīvi un saucot viņu pie atbildības par neesošiem administratīvajiem pārkāpumiem.

Visbeidzot, A. Mihailavs 2017. gada 17. februārī piedalījās protesta akcijā pret Baltkrievijas Republikas prezidenta pieņemto dekrētu Nr. 3 (Декрет Президента Республики Беларусь № 3 «О предупреждении социального иждивенчества», turpmāk – Dekrēts Nr. 3) [26], kā arī piedalījās pieteikuma – sabiedrības vārdā – par Dekrēta Nr. 3 atzīšanu par antikonstitucionālu sagatavošanā iesniegšanai Baltkrievijas Republikas prezidenta administrācijā. Atgādināsim, ka 2017. gada 17. februārī visā Baltkrievijā notika masu protesta akcija «Sadusmoto baltkrievu maršs» («Марш рассерженных белорусов»), kas pulcēja apmēram 10 tūkstošs cilvēku [27]. Tā kā arī A. Mihailovs piedalījās šajā pasākumā, kur tika aizturēts un pret viņu tika uzsākta administratīvā pārkāpuma lietvedība, tādējādi pēcāk par šo faktu A. Mihailovu izsauca arī uz Valsts drošības komitejas Īpašo izmeklēšanas nodaļu, pēc kā A. Mihailovs bailēs no turpmākām represijām pameta Baltkrieviju un devās uz Latviju. 

Tā rezultātā 2018. gada 25. jūnijā Latvijas Republikas Prokuratūrā tika saņemts Izdošanas lūgums, ar ko A. Mihailovu lūgts izdot kriminālvajāšanai Baltkrievijas Republikai, saucot A. Mihailavu pie kriminālatbildības līdzīgi kā pie kriminālatbildības tika saukti arī A. Mihailova domubiedri – Igors Komliks un Genādijs Fediničs, kuri kopā ar A. Mihailovu darbojās neatkarīgajā Baltkrievijas radioelektronikas nozares darbinieku arodorganizācijā,  kas arī cita starpā publiski pauda kritiku esošajai Baltkrievijas politiskajai varai, saucot viņus pie kriminālatbildības pēc Baltkrievijas Kriminālkodeksa 243. panta. [28] Starptautiskā bezpeļņas nevalstiskā organizācija «The International Foundation for the Protection of Human Rights Defenders»jeb saīsināti «Front Line Defenders» norādīja, ka Baltkrievijas Kriminālkodeksa 243. panta piemērošana jau ir kļuvusi par Baltkrievijas taktiku, vajājot Baltkrievijā nevalstisko tiesībsargājošo organizāciju dalībniekus un aktīvistus. Proti, tāpat kā G. Fediniča un I. Komlika notiesāšanas gadījumā, kur abi darbojās neatkarīgajā radioelektronikas nozares darbinieku arodbiedrībā, attiecīgi par priekšsēdētāju un par grāmatvedi, tā arī iepriekš pēc šā panta pie kriminālatbildības Baltkrievijā tika saukts citas nevalstiskās tiesībsargājošās organizācijas – Cilvēktiesību centra «Pavasaris» (Oriģ. – Правозащитный центр «Весна») – priekšsēdētājs Aleksandrs Bialiatskijs (Александр Викторович Беляцкий), kurš laikā no 2011. gada līdz 2014.  gadam pat izcieta 3 gadu cietumsodu par Baltkrievijas Kriminālkodeksa 243. pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu. [29] Šādu pieeju nosodījusi arī Eiropas Savienība, proti, Eiropas Savienības Parlaments 2018. gada 3. oktobrī pieņēma rezolūciju Nr. 2018/2861(RSP)  «Par plašsaziņas līdzekļu brīvības stāvokļa pasliktināšanos Baltkrievijā, jo īpaši Charter 97 lietā», kur Eiropas Savienības Parlamanets atzina, ka «tā kā konkrētu kategoriju cilvēkiem Baltkrievijā nelikumīgi atņem brīvību un viņus tur patvaļīgā apcietinājumā, kur viņiem liedz pienācīgu aprūpi un saziņu ar ģimenes locekļiem, un Baltkrievijas iestādes pret viņiem īsteno valsts atbalstītu fizisku un psiholoģisku vardarbību un vajāšanu, viņus tiesā, pamatojoties uz safabricētām un falsificētām apsūdzībām,  nosaka nesamērīgus naudas sodus, administratīvas sankcijas un vērš pret viņiem cita veida represijas; tā kā šo cilvēku kategorijā ir politieslodzītie (sevišķi Mikhail Zhamchuzhny un Dzmitry Paliyenka), pazīstami politiskie oponenti, cilvēktiesību aktīvisti, pilsoniskās sabiedrības locekļi, vides, nevalstisko un pilsoniskās sabiedrības organizāciju aktīvisti, neatkarīgi blogeri, žurnālisti un redaktori, miermīlīgi demonstranti no visām sociālajām grupām un jo īpaši neatkarīgu arodbiedrību aktīvisti (sevišķi Henadz Fiadynich un Ihar Komlik)» [30] tādējādi A. Mihailova izdošana Baltkrievijas Republikai acīmredzami nebija pieļaujama, jo izdošanas lūgums bija saistīts ar mērķi uzsākt A.  Mihailova kriminālvajāšanu viņa  reliģiskās piederības, tautības un politisko uzskatu dēļ un var kaitēt Latvijas valsts būtiskām interesēm

Turklāt, tā kā A. Mihailavs tika vajāts, izmantojot krimināltiesiskos līdzekļus kā vajāšanas instrumentu, saucot viņu pie kriminālatbildības pēc Baltkrievijas Republikas Kriminālkodeksa 243. panta otrās daļas par izvairīšanos no nodokļu, nodevu nomaksas lielā apmērā, kas saskaņā ar Baltkrievijas Republikas Kriminālkodeksa 12. pantu «Noziedzīgu nodarījumu kategorijas» [31] atzīstams par smagu noziegumu, tad saskaņā ar minētajiem 367. un 368. panta kvalificētajiem sastāviem, kas ietverti abu pantu otrajās daļās, pakļaujot A. Mihailavu kriminālvajāšanai Baltkrievijas Republikā par izvairīšanos no nodokļu nomaksas lielā apmērā, ņemot vērā viņa pausto kritiku Baltkrievijas prezidentam, A. Mihailavs vienlaikus tiktu saukts pie kriminālatbildības pēc kāda no šiem kvalificētajiem sastāviem. Tādējādi A. Mihailava izdošana kriminālvajāšanai Baltkrievijas Republikā, ņemot vērā minēto, faktiski pārkāptu principu, ka personu nedrīkst izdot pēc viena krimināllikuma panta, savukārt, tiesāt pēc cita.  Turklāt tas tikai vēlreiz apstiprina to, ka Baltkrievijas Republika kārtējo reizi izmantoja personas saukšanu pie kriminālatbildības kā vajāšanas instrumentu.

Tāpat, formāli, pamatojoties uz jau pieminēto Baltkrievijas Republikas prezidenta pieņemto dekrētu Nr. 3 (Декрет Президента Республики Беларусь № 3 «О предупреждении социального иждивенчества») [32] tika vajāta arī A. Mihailava ģimene Minskā. Tā A. Mihailava dzīvesbiedre Minskā no bērna skolas saņēma 2018. gada 17. oktobra informācijas pieprasījumu iesniegt ziņas par bērna, kurš mācās 9. klasē, vacākiem, kur bez vispārējām ziņām par vecāku personību un dzīvesvietu tika pieprasītas arī ziņas par vecāku darbavietām, darba devēju adresēm un telefona numuriem, ieņemamajiem amatiem, darba grāmatiņu par nodarbinātību kopijas, kā arī norādīt šā brīža ikmēneša darba algu apmērus. Turklāt šāds informācijas pieprasījums tika nosūtīts tikai diviem attiecīgās skolas  9. klases skolēnu vecākiem – A. Mihailava dzīvesbiedrei un viņu kopīgā bērna klasesbiedra vecākiem, no kuriem viens – tēvs – ir opozīcijas partijas biedrs, kurš pastāvīgi tiek vajāts viņa politiskās pārliecības dēļ.  Šāda situācija radīja neattaisnojamu psiholoģisko spiedienu A. Mihailava bērnam. Turklāt, tā kā A. Mihailavs un viņa dzīvesbiedre atteicās izsniegt skolai šo informāciju, kas acīmredzami nav nepieciešama izglītības programmas īstenošanai, bet gan nodošanai citām Baltkrievijas Republikas kompetentajām iestādēm, A. Mihailava bērns saņēma klases audzinātājas draudus līdz gada beigām sabojāt viņa atestātu. 

Turklāt pret A. Mihailava bērnu minētajā skolā tā rezultātā tika vērstas arī disciplināra rakstura un akadēmiska rakstura represijas, proti, A. Mihailava bērna reliģiskās pārliecības un politisko uzskatu dēļ, kas bērnam bija kopīgi ar A. Mihailavu, un arī saistībā ar pret A. Mihailavu ierosināto safabricēto krimināllietu, A. Mihailava bērnam no labākā vērtējuma klasē, t.i. 9,47 ballēm desmit baļļu skalā, strauji un neizskaidrojami uz pusi saruka vidējā atzīme un nākamajā mācību gadā bērna dienasgrāmatā parādījās arvien vairāk aizrādījumu par «sliktu» uzvedību. Piemēram, literatūras nodarbībās A. Mihailava bērns saskārās ar spiedienu no literatūras skolotājas puses tādēļ, ka pauda cieņu Vladimira Visocka daiļradei, vienlaikus nepiekrītot Aleksandra Tvardovska daiļradei. [33] Savukārt, vēstures stundās A. Mihailava bērns saņēma vērtējumu 6, jo pauda nacionālistisku viedokli, ka Baltkrievijas atrašanās Lietuvas dižkunigaitijā (lielkņazistē, lielhercogistē) [34] bija nozīmīgāka loma Baltkrievijas valstiskuma rašanās un attīstībā, nekā Baltkrievijas atrašanās Padomju Savienībā. Tāpat 2018./2019. akadēmiskā gada sākumā A. Mihailava bērna skolas vadība saņēma sabiedriskās organizācijas «Baltkrievu republikāniskā jauniešu savienība» Centrālās komitejas (turpmāk – BRSM) [35] vēstuli, kurā norādīts, ka skolai saskaņā ar valsts ideoloģiskā darba programmu ir pienākums ieskaitīt BRSM 14 gadus sasniegušus jauniešus, iesniedzot BRSM sarakstus ar ieskaitāmajiem jauniešiem, kā arī vienlaikus iesniedzot to vecāku paskaidrojumus, kuru bērni atteikušies no viņu ieskaitīšanas BRSM. Tā A. Mihailava bērns atteicās no viņa ieskaitīšanas BRSM, kas ir viņa personisks lēmums, jo darbība BRSM ir pretrunā ar A. Mihailava bērna reliģisko pārliecību, kas viņam ir kopīga ar tēvu A. Mihailavu. Turklāt tā kā BRSM regulāri rīko aktivitātes, gan ar A. Lukašenko, gan ar valsts sabiedriskajām organizācijām, t.sk. ar Baltkrievijas Pareizticīgo Baznīcu, [36] kas atklāti vajā vecticībniekus Baltkrievijā, tad vēl jo vairāk saprotams šāds A. Mihailava bērna lēmums. Taču šāds A. Mihailava bērna lēmums kopsakarā ar iepriekš aprakstītajām epizodēm – tikai veicināja negatīvu attieksmi pret A. Mihailava bērnu viņa skolā.

Šāda nosacīti piespiedu uzņemšana BRSM ir regulāra prakse, par ko cita starpā liecina ar internetā «Radio Brīvība» publiskots ieraksts no kādas ģimnāzijas, kur direktora vietnieks izglītības darbā atklāti draud ar atšķirīgu attieksmi pret tiem izglītojamajiem, kas nebūs BRSM biedri, pat ja viņu izglītības novērtējumi būs identiski. [37]

Tā šādi tiek pārkāpta arī Apvienoto Nāciju organizācijas 1989. gada 20. novembra Bērnu tiesību aizsardzības konvencijas 12.-14. pants, kas noteic, ka ikvienam bērnam, kas ir spējīgs formulēt savu viedokli, būtu tiesības brīvi to paust visos jautājumos, kas viņu skar, kā arī to, ka konvencijas dalībvalstis respektē ikviena bērna tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. [38]

Tāpat, kā jau tas bija minēts A. Mihailavs pēc savas reliģiskās pārliecībās piederēja Vecticībnieku baznīcai (Старообря́дчествоvai Древлеправосла́вие) un bija aktīvs Minskas un pērn arī Rīgas Vecticībnieku draudzes loceklis. Turklāt A. Mihailava vectēvs – Ivans Ipatjevičs Mihailavs (Иван Ипатьевич Михайлов) bija arī labi zināms Vecticībnieku baznīcas ikonogrāfs (svētbilžu gleznotājs) – līdz ar ko A. Mihailavs līdzdarbojās Vecticībnieku baznīcas un ikonogrāfijas vēstures grāmatas [39] tapšanā  un izplatīšanā.

Kā zināms, Vecticībnieku baznīca radās pēc  Pareizticīgās baznīcas 1653. gada Maskavas Patriarha Nikona baznīcas reformas, kuras virsvadību cita starpā atzīst arī Minskas Pareizticīgo baznīca, un, kurai nepiekrita daļa no tā brīža Pareizticīgās baznīcas. [40] Tā rezultātā Vecticībniekus nodēvēja par «šķeltniekiem» un viņu vajāšana turpinās vēl šodien, tostarp arī Baltkrievijā. 

Piemēram, 2018. gada 22. novembra ziņojumā (CCPR/C/BLR/CO/5) par cilvēktiesību stāvokli Baltkrievijā ANO Cilvēktiesību komitejai konstatēti reliģiskās brīvības pārkāpumi:

«Reliģijas brīvība 

45.           Komiteja pauž bažas par nepamatotiem reliģijas brīvības ierobežojumiem, piemēram, reliģisko kopienu obligātu reģistrāciju, iespējamus atkārtotas reģistrācijas atteikumu gadījumus dažām reliģiskām kopienām un nepieciešamību pēc atļaujas ārvalstu pilsoņiem, lai varētu piedalīties reliģiskos pasākumos (18. un 26. pants).

46.           Valstij būtu jāgarantē reliģijas brīvības efektīva īstenošana tiesību aktos un praksē, tostarp atceļot prasības par reliģisko kopienu obligātu valsts reģistrāciju, un valstij būtu jāatturas no jebkādas darbības, kas var ierobežot šo brīvību, pārsniedzot pakta 18. pantā atļautos šauri uzskatītos ierobežojumus.» [41]

Tā, piemēram, Minskas draudzē 2018. gadā savu reliģisko pārliecību praktizēja 3 000 vecticībnieku, kamēr pašas Minskas draudzes nama ietilpība ir paredzēta vien 40 cilvēkiem. 15 gadu laikā Minskai draudzei nav tikusi izsniegta atļauja jauna draudzes nama būvniecībai, kamēr tajā pašā laikā Minskā uzbūvēti vairāk kā 20 jaunas Krievijas Pareizticīgo baznīcas Maskavas Patriarhāta pareizticīgās baznīcas. Tādējādi faktiski Minskas pašvaldība diskriminē Vecticībnieku baznīcu un tās piederīgos, liedzot tiem iespēju pilnīgi praktizēt savu reliģisko pārliecību, kā arī ierobežojot Vecticībnieku baznīcas attīstību. Līdz ar to Minskas draudze bija spiesta pieņemt lēmumu – reģistrēt jaunu draudzi – taču šoreiz ārpus Minskas robežām – Minskas rajonā. Tomēr arī jaunās draudzes celtniecībai paredzētā zemesgabala iegāde un noformēšana radīja ievērojamas grūtības un aizņēma veselus divus gadus. Tā arī Latvijas Republikas Vecticībnieku Draudze vēlējās atbalstīt  jaunā Tempļa būvniecību, taču, lai to izdarītu Baltkrievijas Republikas Prezidenta administrācijā ir jāpaskaidro šāda ziedojuma mērķis un jāsamaksā līdz pat 30 % no ziedojuma apmēra Valsts Kasē. Bez tam Valsts Kase – acīmredzamu un iepriekš minēto apsvērumu dēļ – neatbalsta Vecticībnieku baznīcu Baltkrievijā. Tādējādi faktiski pret Minskas draudzi un tās piederīgajiem tiek praktizēta atšķirīga attieksme,  liedzot viņiem pilnībā praktizēt savu reliģisko pārliecību.

Tāpat Baltkrievijas AES  drošības riski un pārkāpumi tās celtniecībā paši par sevi nebija vienīgie apsvērumi, kādēļ A. Mihailavs ir aktīvi iestājās pret tās celtniecību. Tā Baltkrievijas AES drošības zonā (perimetrā) ir ietverts arī Pomoras Vecticībnieku baznīcas draudzes lūgšanu nams un kapi. Atravjecas lūgšanu namam ir vairāk kā 100 gadu vēsture, kā arī tas ir atzīts par 3. kategorijas arhitektūras pieminekli. Taču, neskatoties uz to, ietverot Atravjecas lūgšanu namu Baltkrievijas AES drošības zonā,  ir ierobežota draudzes piederīgo pieeja tam – proti, vecticībnieki var doties uz draudzi Atravjecā tikai drošības dienestu pavadībā, kas faktiski ir VDK darbinieki. Tādējādi Atravjecas draudzes vecticībnieki tiek pakļauti nepamatotai uzraudzībai viņu reliģiskās pārliecības dēļ, kā arī viņiem tiek liegta pieeja senču apbedījumiem. Turklāt, acīmredzami, ka Baltkrievijas Republika ir izvēlējusies tieši tādu Baltkrievijas AES celtniecības vietu, kur Atravjecas Vecticībnieku draudzes lūgšanu nama un kapu apmeklētāji ir pakļauti  visiem AES ekspluatācijas potenciālajiem riskiem, t.sk. ekoloģiskai katastrofai, uz ko vēstulē A. Lukašenko norādīja A. Mihailavs, par ko vēlāk tika izsaukts uz Valsts drošības komiteju.  

Tieši šāda stāvokļa dēļ attiecībā pret vecticībniekiem Baltkrievijā A. Mihailavam nebija iespējams izdot Vecticībnieku baznīcas un ikonogrāfijas vēstures grāmatu [42] Baltkrievijā, un tā bija jāizdod un slepus jāieved Baltkrievijā no Lietuvas Republikas. Un tā, kad A. Mihailovs Viļņā, Lietuvā izdoto grāmatu veda uz Minsku, viņu aizturēja uz robežas un veica viņa kratīšanu un šo grāmatu apskati, pēc kā, ieradies Minskā, A. Mihailovs par šo faktu tika izsaukts uz dažādām varas iestādēm, kurās viņam tika norādīts uz šādas rīcības turpmāku nepieļaujamību.

Taču papildus iepriekš minētajam Baltkrievijā arī citos veidos turpinājās Vecticībnieku baznīcas vajāšana. Tā 2018. gada Janvāra-Februāra baltkrievu valodā iznākošā žurnāla «Mūsu vēsture» (baltkrievu val. – «Наша гісторыя») izdevumā Nr. 1 (ISSN 2617-2305), kas ir reģistrēts Baltkrievijas Informācijas ministrijā ar reģ. Nr. 1921, rakstā «Vecticībnieki un ļaundari (nekam nederīgi cilvēki)» – atklāti paustas nepatiesas un aizskarošas ziņas par Vecticībnieku baznīcu. Reaģējot uz šo rakstu, A. Mihailavs iesniedza redakcijai un tā publicēja Maija-Jūnija izdevumā Nr. 3, viņa piezīmes pie šā raksta, kur  A. Mihailavs atspoguļoja gan rakstā pieļautās nepatiesās un aizskarošās ziņas, gan atsevišķus iemeslus, kādēļ vēl šodien šo un citu apsvērumu dēļ turpinās Vecticībnieku baznīcas piederīgo vajāšana.

Tāpat A. Mihailavs vairāk kā desmit gadus aktīvi darbojoties Pomoras (Piejūras) vecticībnieku, kas ir reliģiskā minoritāte Baltkrievijā un Krievijā, tiesību praktizēt savu reliģisko pārliecību aizsardzībā,  atsaucoties uz savām publikācijām par vecticībnieku vajāšanu, kā arī attiecīgiem priekšlasījumiem konferencēs, kā arī savu izglītību un personīgo pieredzi, pašam esot vajātam un piedaloties un rīkojot aktivitātes šajā jomā, A. Mihailavs 2018. gada 18. decembrī pat pieteicās  par ekspertu pamatiedzīvotāju tiesību jautājumos no Centrālās un Austrum Eiropas, Krievijas Federācijas, Centrālās Āzijas un Kaukāzasaskaņā ar 2016. gada 30. septembra Apvienoto nāciju organizācijas Ģenerālās Asamblejas Cilvēktiesību  padomes rezolūcijas Nr. 33/25 noteikto ekspertu mehānismu Apvienoto Nāciju Organizācijas Pamatiedzīvotāju tiesību deklarācijas uzraudzībā.

Tāpat, lai A. Mihailavs varētu turpināt savas politiski sabiedriskās aktivitātes, ko baiļu no vajāšanas dēļ vairs nevarēja darīt Baltkrievijā, A. Mihailavs kopā ar domubiedriem 2019. gada 24. janvārī reģistrēja Biedrību «MLADABELARUS» (Reģ. Nr. 50008284071).

Tā Biedrības «MLADABELARUS» darbības mērķi atspoguļo arī paša A. Mihailava līdzšinējās sabiedriski politiskās aktivitātes, kuras baiļu no vajāšanas Baltkrievijā dēļ A. Mihailovs turpina īstenot no Latvijas, to turklāt arī publiski deklarējot, un, proti:

«Nodrošināt cilvēktiesību un pilsonisko tiesību aizsardzību;
Sniegt juridisko palīdzību vajātajām personām;
Veicināt valsts valodu izpētes atvieglošanu vecticībnieku kopienu dzīvesvietas valstīs;
Veicināt baltkrievu valodas saglabāšanu un attīstību;
Pārstāvēt vecticībnieku kopienu sabiedrības intereses ES institūcijās;
Pētīt dažādu valstu un reģionu vecticībnieku apmetnes, vēsturi, kultūru un mantojumu;
Atjaunot un saglabāt vecticībnieku kapsētas Baltkrievijā, Lietuvā, Latvijā un Igaunijā;
Saglabāt un atjaunot vecticībnieku tempļus;
Informēt Amerikas kontinenta vecticībnieku kopienu (ASV, Argentīnas, Čīles, Brazīlijas un citu valstu) par iespējām pārvietoties ES valstīs (Latvijā, Lietuvā, Polijā, Igaunijā);
Palīdzēt Latvijas Republikas Valsts institūcijām, kas nodarbojas ar to personu repatriācijas jautājumiem, kas atstāja Latviju un aizbrauca uz ES un Lielbritāniju;
Organizēt pētījumus, grāmatu izdošanu, rakstu un žurnālu publicēšanu, kā arī veikt to popularizēšanu;
Izveidot vecās ticības institūtu Lietuvā;
Organizēt un attīstīt attiecības ar ārvalstu nevalstiskajām organizācijām, kas specializējas demokrātijas attīstībā un cilvēktiesību aizsardzībā;
Piedalīties nevalstisko institūciju izveidē, lai veicinātu brīvības un demokrātijas stiprināšanu un attīstību.» [43]

Tāpat 2019. gada 21. janvārī ir reģistrēta arī Biedrības «MLADABELARUS» interneta vietne – mladabelarus.eu – baltkrievu un latviešu valodās.  Biedrības interneta vietnes latviešu valodas versijā ir norādīts:

«Mladabelarus’ biedrība ir izveidota, lai attīstītu baltkrievu valodu, vēsturi un kultūru.
Mladabelarus’ biedri tiecas saglabāt tautas tradīcijas un paplašināt baltkrievu valodas pielietošanas sfēras.
Neaizmirstiet savu valodu, lai nemirtu!»

Turklāt strādāt pie Biedrības «MLADABELARUS» izveides A. Mihailavu iedvesmoja ne vien paša sabiedriski politiskā aktivitātes, bet arī 19. gs. Jaunlatviešu kustības mērķi, kas zināmā mērā saskan ar iepriekš norādītajiem Biedrības «MLADABELARUS» mērķiem par baltkrievu valodu un kultūru, proti:

«Jaunlatviešu uzsāktā nacionālā kustība noteica latviešu tālāko attīstības virzienu, radot un izplatot priekšstatu par: 

1. vienotu tautu ar kopīgu valodu, izcelsmi, pieredzi un attīstības interesēm;
2. vienu Latvijas zemi tautas etnogrāfiskajā teritorijā; 
3. patstāvīgu latviešu kultūru bez subordinācijas vācu vai krievu kultūrām.» [44]

Tādējādi, darbojoties Biedrībā «MLADOBELARUS», A. Mihailavam vēl jo vairāk bija pamatotas bailes no vajāšanas Baltkrievijā viņa politisko uzskatu un reliģiskās pārliecības dēļ.

A. Mihailava patvēruma lietas Latvijas Republikā post-mortem iznākums un tā atskaņas

Tomēr, neskatoties uz visu iepriekš minēto Latvijas Republikas Prokuratūrā turpinājās A. Miahailava izdošanas lūguma kriminālvajāšanai Baltkrievijā izvērtēšana, pilnā nopietnībā uztverot pret A. Mihailavu izvirzītās apsūdzības, savukārt, Iekšlietu ministra no «Jaunās Vienotības» pārraudzībā esošās Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē tika gatavots lēmums par atteikumu piešķirt A. Mihailavam bēgļa vai alternatīvo statusu, neskatoties uz visiem iepriekš minētajiem faktiskajiem apstākļiem, kas acīmredzami runā par sevi un bija zināmi attiecīgajām kompetentajām iestādēm.

Līdz ar to nav saprotams, kādi fakti vēl bija nepieciešami Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei, lai tā saskatītu to, kas šajā gadījumā ir redzams jebkuram saprātīgam vērotājam no malas un nešaubīgi ļautu izdarīt secinājumu, ka A. Mihailavs tika vajāts viņa politisko uzskatu un reliģiskās pārliecības dēļ. Taču, neskatoties uz to, patvērumu Latvijas Republikā Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde A. Mihailavam atteica, ko A. Mihailavs pārsūdzēja tiesā.

Diemžēl, tā arī nesagaidot tiesas spriedumu, 2019. gada 5. jūlijā neizturēja A. Mihailava sirds, un viņš tā arī neuzzināja, ka tiesa Latvijas tautas vārdā 2019. gada 12. jūlijā vismaz daļēji apmierināja viņa pieteikumu par patvēruma piešķiršanu Latvijas Republikā, piešķirot A. Mihailavam alternatīvo statusu.

Taču vai A. Mihailava gadījums vispār kā ietekmēja Latvijas valsts politisko varu un tā izdarīja kādus secinājumus pēc tā? Acīmredzot, ka nē, jo  tā vietā valdību vadošās partijas «Jaunā Vienotība» ministru prezidents spieda roku Baltkrievijas ministru prezidentam Serhijam Rumas (baltkrievu val. – Сяргей Мікалаевіч Румас) [45] un tajā pašā laikā pasniedza Latvijas izlases hokeja kreklu Baltkrievijas prezidentam Aļaksandram Lukašenkam (baltkrievu val. – Аляксандр Рыгоравіч Лукашэнка) [46]. Savukārt, jau vēlāk,  turot rokās stilizētu 1918. gada Baltkrievijas Demokrātiskās Republikas balt-sarkan-balto standartu, Latvijas ministru prezidents solīja atbalstu baltkrievu tautai [47], kamēr tajā pašā brīdī Latvijas varas iestāžu ierēdņi jau kārtējo reizi, acīmredzot, nesaskatīja steidzamību un nepieciešamību sniegt patvērumu citam Baltkrievijas pilsonim – no vajāšanām bēgošajam bijušajam Baltkrievijas Izmeklēšanas komitejas darbiniekam Andrejam Ostapovičam, kurš atteicās pakļauties pastāvošajai varai Baltkrievijā. [48] 

Līdz ar to, paraugoties uz iepriekš aprakstīto, diemžēl atliek vien piekrist baltkrievu politiķa Andreja Saņņikova (baltkrievu val. –Андрэй Алегавіч Саннікаў ), kurš šobrīd guvis politisko patvērumu un dzīvo Londonā, kritiskajam viedoklim par Latviju: «Latvija ir pazīstama ar to, ka tā ir spēcīgākais Lukašenko lobijs Eiropā, jo tieši Latvija aicina Lukašenko pie sevis un apvainojas, kad viņš neatbrauc. Tieši Latvijas ārlietu ministrs regulāri uztur kontaktus ar noziedzniekiem Baltkrievijā. Tieši Latvijas premjers ieradās Baltkrievijā un apsprieda kopīgu hokeja čempionāta rīkošanu 2021. gadā. Saprotiet tie nav nekādi sīkumi, kad viņš atbrauc pie diktatora vēlēšanu priekšvakarā un runā par plāniem 2021. gadam, viņš dod uzticības avansu un baltkrieviem nosūta vēstījumu, ka Lukašenko 2021. gadā būs pie varas. Tas ir vienkārši aizvainojoši! Nekādas biznesa intereses nevar attaisnot tik necienīgu attieksmi pret baltkrieviem. Es zinu, kā Latvija savulaik palīdzēja Baltkrievijai un baltkrievu demokrātiem. Es arī zinu, ka ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, kuru pazīstu un ļoti cienu, savulaik rīkoja jaudīgās Rīgas konferences, kurā ieradās arī ASV senatora Makkeina delegācija – tas bija pasaules mēroga atbalsts Baltkrievijai! Kas mainījās ar jaunu valdību? Demokrātiskās valstīs varas maiņa nedrīkst nozīmēt attieksmes maiņu pret demokrātiju!» [49].