Viens no Apgaismības laikmeta intelektuālajiem jaunievedumiem saistāms ar tā dēvēto «līdzīgo tiesas» koncepciju, kas, rosinot atmest līdz tam daudzu gadsimtu laikā iekapsulējošos apziņu par priviliģētāku kārtu pārstāvju tiesībām spriest tiesu arī par tiem, kas sava statusa vai sabiedriskās kārtas dēļ apveltīti ar mazāk tiesībām, mudināja veidot tādu justīcijas sistēmu, kas par personas vainu ļautu lemt arī vienkāršajiem cilvēkiem atbilstoši savai sirdsapziņai. [1] Lai gan sākotnēji šī ideja galvenokārt bija saistīta ar sabiedrības pārstāvju tiesībām iesaistīties tiesas spriešanā stingrā valsts tiesnešu uzraudzībā, turklāt – lemjot tikai par atsevišķiem faktu, nevis tiesību jautājumiem, tā tomēr rezonēja pietiekami plaši, lai radītu nepieciešamību diversificēt vispārējo tiesu iestāžu kompetenci.

Krievijas impērijā par šāda jaunieveduma praktisko rezultātu kļuva ar Krievijas impērijas 1864. gada 20. novembra Tiesu iekārtas likumu [2] (Учреждение Судебных Установлений; precīzā tulkojumā – Tiesu iestāžu [likums]; turpmāk – Tiesu iekārtas likums) izveidotais ievērojami modificētais miertiesu institūts. Kā to savulaik atzīmēja Senāta virsprokurora biedrs Teodors Bergtāls (1886–1942), izraugoties jauno miertiesu modeli, Krievijas impērijas likumdevējs izdarīja principiālu izšķiršanos, vai tā būs «[..] sausa likuma burta jeb tā būs sirdsapziņas tiesa» [3]. Veicot izšķiršanos par labu pēdējam, miertiesu darbības pamatā tika likta ideja par mazāk striktu raudzīšanos uz likuma normu nelokāmu piemērošanu, daudz drīzāk prasot «[..] lab[u] vietējo apstākļu un attiecību pārzināšan[u]» [4]. Savukārt miertiesnesis kā šīs idejas personificētājs un realizētājs, raugoties bez liekām formalitātēm izšķirt vienkāršas un nesvarīgas ikdienas juridiskās dzīves prasības un intereses, [5] savā personīgajā autoritātē strīdniekos radīja ne tikai nepieciešamo cienību pret justīciju, bet arī ļāva īstenot iespēju rast taisnīgu rezultātu.

Raugoties no mūsdienu tiesu sistēmas normatīvās un praktiskās konstrukcijas pozīcijām, tamlīdzīga iecere – mudināt tiesnesi «pazīt sejā» abus prāvniekus vai pie atbildības saukto –, bez šaubām, būtu noraidāma vai, katrā ziņā, daudz biežāk radītu nepieciešamību izmantot tiesības pieteikt noraidījumu. Tomēr – vai tam tādējādi būtu jānozīmē, ka mūsdienās tiesiskumam un spējai spriest par taisnīgu procesa rezultātu tūlītēji būtu jānozīmē, iespējams, pat piespiedu abstrahēšanos no cilvēcības, tuvākmīlestības, humānisma?

Domājams, ka atbildei uz šādu vaicājumu būtu jābūt negatīvai, tomēr pēdējo gadu tendences tiesneša amata kandidātu atlases kārtībā, tostarp nereti par augstāko justīcijas instanču tiesnešiem izraudzītie vai, gluži pretēji, neizvēlētie kandidāti, liek atzīt, ka visa šī procedūra dažbrīd kļuvusi pārlieku institucionalizēti aizplīvurota. Laimīgā kārtā, protams, šobrīd tiesnešu izraudzīšanās kārtība vairs netiek īstenota arī tā dēvētajās tautas tiesnešu vēlēšanās, [6] tomēr atsacīšanās no dažādām mūsdienās par nekonvencionālām vai visnotaļ arhaiskām tiesāšanas īstenošanas formām nedrīkstētu nozīmēt atteikšanos no prasības par tiesneša kvalificēšanos vispārcilvēcisko vērtību kanoniem. Šajā ziņā gan pēdējo gadu laikā grozītā kārtība tiesneša amata kandidātiem (tiesa gan – tikai rajona (pilsētas) tiesām un apgabaltiesām) noteiktā atlases kārtība normatīvā satura ziņā šķiet atzīstama, ievērojot, ka tās laikā šobrīd tiek īstenota arī tiesneša amata pretendenta psiholoģiskā novērtēšana un kompetenču intervija, tās ietvaros vērtējot konkrētā pretendenta personīgās un sociālās kompetences. [7]

Vismaz institucionāli īstenota tamlīdzīga topošā tiesneša cilvēcisko īpašību novērtēšana arī mūsdienās tuvina iztiesāšanas funkciju Apgaismības laikmetā formulētajiem ideāliem, vienlaikus atstājot ne mazumu vietas šaubām, vai tā būtu uzskatāma par pietiekami atbilstošu taisnīga tiesas procesa norisei. Tā, piemēram, SKDS statistiskas dati par šī gada janvāri liecina, ka mazāk nekā trešdaļa iedzīvotāju piekrītoši attiecas pret apgalvojumu, ka «Latvijā tiesas procesi ir godprātīgi un taisnīgi» [8], savukārt vēl citviet, analizējot taisnīguma līmeni atsevišķu jurisdikciju nolēmumos, anonimitātes aizsegā tiek pausti spekulatīvi vērtējumi, ka nolēmuma atbilstība tiesiskuma un taisnīguma kritērijiem varētu būt atkarīga tikai no individuālu tiesnešu īpatnībām, nevis no visa tiesu resora kā represīva instrumenta ievirzes.

Līdz ar to šajā ziņā aktualitāti iegūst arī ieskats tajā, kā līdzsvaru starp šķietami nesvarīgu vai nebūtisku deliktu izšķiršanu un prāvnieku samierināšanu ar justīcijas palīdzību īstenoja starpkaru Latvijā, izmantojot miertiesu institūtu. Miertiesas, būdamas padotas apgabaltiesām kā otrajai instancei, piemēram, Rīgā funkcionēja vairākos teritoriālā iedalījuma iecirkņos, tomēr iztiesājamo lietu sadale tika īstenota atbilstoši atbildētāju / apsūdzēto uzvārdiem, kas gan mazināja iespēju miertiesnesim personīgi zināt attiecīgā indivīda raksturu, bet ne miertiesneša sprieduma autoritāti. [9] Lai gan Latvijā miertiesu funkcionalitāte, tostarp miertiesnešu iecelšana amatā, tika modificēta iepretim Krievijas impērijas likumdevēja sākotnējai iecerei, tā tomēr atbilda vispārējām institūta pamatnostādnēm – samierināšanas funkcijai, kas balstījās tiesneša personīgajā autoritātē. [10] Turklāt, atšķirībā no vispārējām tiesu iestādēm, miertiesneša amatu bija tiesīgas pildīt arī sievietes, [11] tādējādi apliecinot, ka tiesības patstāvīgi iztiesāt lietas miertiesas procesā tomēr nebija pakārtojamas tā brīža laikmetīgajiem apsvērumiem par dzimumu lomas iespējamo korelāciju ar taisnīga rezultāta sasniegšanu. Pēdējās desmitgades laikā statistikas dati par dzimumu līdztiesību tiesu sistēmā Latvijā liecina, ka sieviešu īpatsvars tiesnešu amatos ir ievērojams – vairāk nekā 80 %, [12] kam arī būtu jākalpo par indikatoru, ka šim faktoram nevajadzētu piemist nekādai tiešai lomai tiesisku un taisnīgu, un, ne mazāk svarīgi, arī cilvēcīgu nolēmumu pieņemšanas procesā.

Lai gan diskusijas par miertiesu institūta atjaunošanu vai fragmentāru reanimēšanu, visdrīzāk, Latvijas justīcijas pilnveides diskursā šobrīd nav paredzamas, kas izskaidrojams ar apstākli, ka okupācijas periods radīja pārāk dziļu plaisu izpratnē par neatņemamiem harmoniski funkcionējošas un taisnīgas tiesu sistēmas elementiem, tomēr miertiesu procesa būtības apskats varētu sniegt vispusīgāku ieskatu nenovēršamajā šī brīžā problemātikā, kas saistāma ar sabiedrības un tiesu varas atsvešināšanos.

Latvijas Tautas padome 1918. gada 18. novembra sēdē pasludināja Latvijas Republikas neatkarību, kā arī izveidoja Latvijas Pagaidu valdību, pilnvarojot to īstenot būtiskus jaundibinātās valsts tiesībpolitiskos uzdevumus. [13] Darbs pie tiesu sistēmas pilnveides tika uzsākts jau tā paša gada decembrī, [14] taču, balstoties pragmatisma un lietderīgas valsts darba pārvaldes apsvērumos, tika nolemts, tobrīd – vismaz sākotnēji, atstāt spēkā Krievijas tiesu sistēmas pamatus. Šāds lēmums tika attiecināts arī uz krimināljustīciju, nosakot, ka līdz turpmākam rīkojumam Latvijā būs piemērojams Krievijas impērijas 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikums (Уставъ уголовнаго судопроизводства [15]; Krimināltiesāšanas kārtības ustavs [16]; turpmāk – 1864. gada Kriminālprocesa nolikums).

Krievijas impērijas normatīvā regulējuma faktiski vienota pārņemšana Latvijas valsts attīstības pirmajos gados tika atzīta par funkcionāli derīgu, vienlaikus izvirzot uzdevumu mazināt praktiskās problēmas, kas, piemēram, kriminālprocesā bija vērojamas saistībā ar 1864. gada Kriminālprocesa nolikuma praktisko piemērošanu. Šajā procesā ievērojama loma piemita Tieslietu ministrijas juriskonsultācijai, [17] kas uzsāka intensīvu darbu gan pie aktuālo doktrināro avotu analīzes, gan sistēmiski iederīgu ierosinājumu izstrādes. Atsevišķos aspektos Tieslietu ministrijas juriskonsultācijas veikums tika atspoguļots arī Latvijas starpkaru perioda doktrinārajos avotos, līdz ar to autors plašāku uzmanību šīs publikācijas ietvaros veltīja apskatam par miertiesu darbību un pakāpeniskajiem mēģinājumiem paplašināt to darbības kompetenci, kas jo sevišķi bija vērojama autoritārā režīma perioda pēc 1934. gada 15. maija.

Miertiesu institūta pamatdoma atbilstoši 1864. gada Kriminālprocesa nolikuma saturam, to pēcāk implementējot arī Latvijas kriminālprocesā starpkaru periodā, bija saistīta ar tās augsto autoritāti vietējo iedzīvotāju vidū, visupirms cenšoties mierpilni atrisināt radušos problēmu, miertiesnesim esot padomdevējam un pamācītājam. [18] Turklāt ne velti dažādos agrīnajos latviešu valodā publicētajos stāstu krājumos dažkārt rodama pazīstamā frāze – strīda risināšanai abi strīdnieki «nogāja pie miertiesneša».

Mūsdienās šāds institūts kriminālprocesā vairs nav sastopams, turklāt postpadomju perioda kriminālprocesa telpā nav arī fiksējami mēģinājumi rosināt atjaunot miertiesu institūtu. Neraugoties uz to, turpmākais ieskats, cita starpā, saistāms arī ar būtisku tiesas iepriekšējās izmeklēšanas elementu – nepieciešamību pēc pilnvērtīgas un vispusīgas tiesas iepriekšējās izmeklēšanas kā priekšnoteikumu lietas iztiesāšanai apgabaltiesā iepretim mēģinājumiem būtiski samazināt uz šo stadiju attiecināmās prasības ar mērķi paplašināt miertiesu kompetenci. Tādējādi arī mūsdienu kriminālprocesa kontekstā, ievērojot likumdevēja centienus rast procesuālus risinājumus dažādu vienkāršoto procesa formu izvēlei un piemērošanai, [19] tamlīdzīgas starpkaru periodā paustās argumentācijas izpēte tikai iegūst savu papildu nozīmi.

1926. gada 16. oktobra Kriminālprocesa likumu [20] 38. pants reglamentēja jautājumus par miertiesnešu kompetencei piekritīgajām lietām, nosakot, ka miertiesās izskatāmas lietas par tādiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas bija sodāmi ar naudas sodu, arestu vai cietumsodu, bet nebija saistīti ar tiesību zaudēšanu. Izņēmumi no miertiesu piekritības savukārt tika noteikti minētā likuma 39.–40. pantā, paredzot, ka miertiesneši neizskata lietas, kur sods bija saistīts ar aizlieguma piemērošanu piedalīties sapulcēs vai vēlēšanu / balsstiesību zaudēšanu, liegumu veikt noteiktu arodu vai nodarboties ar tirdzniecību vai rūpniecību. Miertiesu kompetencē nevarēja ietilpt lietas, kurās cietušie bija iesnieguši prasību par zaudējumu atlīdzību vai citi no vainīgā piedzenamie naudas maksājumi pārsniedza tūkstoš latu.

Ielūkojoties 1903. gada 22. marta Sodu likumu krājumā (spēkā līdz 1933. gada 1. augustam), konstatējams, ka miertiesneši neizskatīja, piemēram, lietas par ticības aizsardzības noteikumu pārkāpumiem (izņemot trokšņošanu dievkalpojuma laikā vai svētvietā; sakrālo priekšmetu nonievāšanu vai nekristīgas ticības reliģisko pasākumu norises traucējumiem), lietas par dumpi pret valsts suverēno varu, valsts nodevību, nemieriem, par draudiem dienesta amatpersonai vai cita veida nepaklausību likumīgajai varai, par darbošanos tā dēvētajā «kaktu advokatūrā» un cita veida pretdarbību «taisnai tiesai». Līdzīgi miertiesu kompetencei nebija piekritīgi lielākais vairums spiestuvju un citu poligrāfisko iestāžu, preses, bibliotēku, lasītavu un izrāžu uzraudzības noteikumu pārkāpumu, zīmogu viltošana, sagatavošanās vai dalība slepkavības izdarīšanā. Jāatzīmē, ka miertiesneši arī neizskatīja vairumu lietu, kurās personas tika apsūdzētas netiklībā, kā arī par dienesta noziegumiem, autora tiesību un izgudrojumu privilēģiju aizskārumiem.

Būtisks miertiesu institūta pārmaiņu periods saistāms ar autoritārā režīma periodā – 1939. gadā – īstenoto kriminālprocesa reformu [21], kuras rezultātā tika modificēta arī miertiesnešu faktiskā, normatīvi reglamentētā kompetence lietu izskatīšanā. Faktiski gan jāatzīmē, ka jau kopš 1933. gada likumdevējs bija noteicis, ka miertiesneši izskata lietas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas ne tikai sodāmi ar naudas sodu, arestu vai cietumu, paredzot, ka miertiesneši var piemērot arī tiesību zaudēšanas sodu. [22]

Nosakot izņēmumus, kas saglabājās arī pēc 1939. gada grozījumiem [23], Kriminālprocesa likuma 39.–40. pantā tika noteikts, ka miertiesās nav izskatāmas lietas, ja piemērojamais sods savienojams ar liegumu piedalīties sapulcēs, saistīts ar vēlēšanu un balsstiesību zaudēšanu, ar fabriku, darbnīcu vai citu rūpniecības / tirdzniecības iestāžu slēgšanu un ražošanas līdzekļu iznīcināšanu, kā arī ar aizliegumu nodarboties ar tirdzniecību vai rūpniecību vai kādu arodu. Miertiesneši neizskatīja lietas, kur zādzības vai krāpšanas ceļā iegūtās mantas vērtības vērtība pārsniedza tūkstoš latu. Vienlaikus spēkā saglabājās iepriekš jau noteiktais ierobežojums izskatīt lietas, kurās cietušie bija iesnieguši prasību par zaudējumu atlīdzību vai citi no vainīgā piedzenamie naudas maksājumi pārsniedza tūkstoš latu. No miertiesu kompetences tika izslēgtas lietas, kurās par Ārstniecības likumu noteikumu pārkāpumiem tika apsūdzēti, ārsti, vecmātes, aptieķnieki, ķīmiski-farmaceitisko fabriku pārvaldnieki, ķīmiķi un farmaceiti.

Turklāt reformu rezultātā tika modificēts arī to Kriminālprocesa likuma 40. pantā atsevišķi uzskaitīto pārkāpumu loks, kas nevarēja tikt izskatīts miertiesās, ievērojot, ka 1933. gadā tika pieņemts jauns Sodu likums. [24] Tādējādi no miertiesnešu kompetences tika izslēgta lietu izskatīšana par dažādu slepenībā glabājamu zīmējumu, dokumentu, plānu vai priekšmetu vākšanu vai izgatavošanu; par iesaistīšanos personu apvienībā valsts nodevības īstenošanai; lietas par dumpja atbalstīšanu vai pretošanos policijas amatpersonu pieprasījumiem izklīst; par nodarījumiem valsts, valsts autonomo uzņēmumu un pašvaldības dienestā; par vardarbības pielietošanu pret dienesta amatpersonām; par dienesta amatpersonu pilnvaru piesavināšanos; par necieņas paušanu vai pretošanos likumīgajai varai; par palīdzības sniegšanu ieslodzītajam bēgt, kā arī par bēgšanu no apcietinājuma vai ieslodzījuma vietas; par dezertiera slēpšanu; par veselības aizsardzības noteikumu pārkāpšanu, ārstējot personas bez atbilstošām tiesībām vai rīkojoties nolaidīgi vai nemākulīgi; par sabiedriskās drošības aizsardzības noteikumu pārkāpšanu, ja dzelzceļa, publiskā ūdensvada vai enerģijas sadales uzņēmumā strādājošais pēc vienošanās ar citām personām atstājis vai aizturējis darbu ar mērķi pārtraukt šīs iestādes vai uzņēmuma darbu, ja tās apkalpo sabiedriski vai valstiski svarīgas ikdienas vajadzības. Miertiesu kompetencē neietilpa arī lietas, kurās personas bija pamudinājušas citus uz smagu noziegumu izdarīšanu vai pašas tādos piedalījušās, bet nodarījums nav bijis novests līdz mēģinājumam. Arī vairums nodarījumu pret ticīgo reliģiskajām jūtām un mirušo miera aizskārumi neietilpa miertiesu kompetencē. Spiestuvju un citu poligrāfisko iestāžu, preses, bibliotēku, lasītavu, izrāžu un kinematogrāfu uzraudzības noteikumu pārkāpšana neietilpa miertiesu kompetencē, izņemot gadījumus, kad tika izpildīts vai uzvests kāds mākslas darbs, apzinoties, ka administratīvā vara vai sasitošie noteikumi to aizlieguši, kā arī gadījumos, kad privātā izdevumā tika iespiesti likumi, valdības vai pašvaldības noteikumi, nenorādot, ka tas ir «neoficiāls izdevums» .

Tāpat pēc 1939. gada reformas tika noteikts, ka miertiesneši neizskata lietas par vērtspapīru, bezvārda naudaszīmju izgatavošanu vai mantisku operāciju veikšanu bez atbilstošas atļaujas; lietas par nepamatotu tiesību piešķiršanu piedalīties publiskās satiksmes ekspluatācijā; par ārvalstu naudaszīmju apzinātu pakaļtaisīšanu vai pārtaisīšanu, kā arī mēģinājumu tā darīt; par dzēsuma atzīmes iznīcināšanu uz zīmogpapīra, bandroles vai citas vērtszīmes ar mērķi to izmantot vai nodot tālāk kā nelietotu; par spēļu kāršu neatļautu izgatavošanu, pārtaisīšanu, mazgāšanu vai tīrīšanu vai to glabāšanu; par dažādu objektu viltojumu, tostarp rokraksta viltošanu, un pakaļdarinājumu izgatavošanu; par sagatavošanos vai dalību slepkavības izdarīšanai personu apvienībā; lietas par slepkavību aiz neuzmanības vai pārkāpjot nepieciešamo aizstāvēšanos, vai izdarot to pēc nogalinātā pieprasījuma vai aiz līdzcietības; par augļa nomirdināšanu vai nodzīšanu; par miesas bojājumu izdarīšanu «jūtu uzliesmojumā zem stipra dvēseles uzbudinājuma iespaida» vai par viegliem miesas bojājumiem, kas uzskatāmi par kvalificētiem, ievērojot cietušo kategoriju; lietās par tīšu smagu vai ļoti smagu miesas bojājumu nodarīšanu; par personas tīšu sišanu pret personu, kas uzskatāma par kvalificētu, ievērojot cietušo kategorijas.

Līdzīgā kārtā miertiesneši neizskatīja lietas par palīdzības nesniegšanu citai personai, kā rezultātā iestājusies šīs personas nāve vai ļoti smagi / smagi miesas bojājumi; lietas par mēģinājumu piespiest citu personu izdarīt smagu noziegumu vai noziegumu, izlietojot vecāka aizbildņa vai citu varu, kā arī vardarbību vai sodāmus draudus; laulībā iepriekš neesošas persona par došanos laulībā, pastāvot otra laulātā iepriekšējai laulībai; lietas par vecāku vai aizgādņu, vai uzraudzītāju cietsirdīgu apiešanos ar nepilngadīgo vai pēdējā piespiešanu doties laulībā; par dzimtsarakstu nodaļas pārziņa nolaidīgu rīcību; nodarījumi apsūdzībās par netiklību; par goda aizskaršanu publiski izplatītā sacerējumā vai notēlojumā; par apzināti nepatiesa viedokļa paušanu ar mērķi satricināt uzticību rūpnieciskai, tirdznieciskai vai profesionālajai darbībai, kā arī par personas spējām izpildīt amata pienākumus; lietās par mantas, dokumentu, dzelzceļa līniju, telegrāfa un telefona iekārtu un dažādu citu priekšmetu bojāšanu; par svešas mantas bojāšanu, to dedzinot, spridzinot vai applūdinot; lietas par pilnvarojuma vai stāvokļa izmantošanu, kaitējot svešai mantai vai mantiskām interesēm; par mantas ieguvi savam vai citas personas labumam, izmantojot draudus; par kredītiestādes, akciju vai paju sabiedrības, apdrošināšanas sabiedrības vai sabiedrības nelikvidēšanu, ja lietu stāvoklis to prasījis; par fiktīva prasījuma pieteikšanu uzņēmumu administrācijas lietās vai par mantiska labuma solījumu kreditoram par balsojumu, kas būtu par ļaunu citiem kreditoriem; par izvairīšanos no parādu un citu saistību izpildes; par kaitēšanu kreditoru interesēm; par atsavinātā uzņēmuma kreditoru saraksta neiesniegšanu notāram un par nodarījumiem autortiesību un izgudrojumu privilēģiju jomā.

Tādējādi, pirmšķietami izvērtējot miertiesu kompetenci pirms 1939. gada kriminālprocesa reformas, varētu formulēties priekšstats, ka šī kompetence vienīgi saruka, nevis tika paplašināta. Tomēr, autora ieskatā, nebūtu pamata uzskatīt, ka miertiesu loma samazinājās. Gluži pretēji – ja 1903. gada Sodu likumā bija 687 panti, tad jau 1933. gada Sodu likumā kopumā bija 1112 panti, kas acīmredzami liecina par krimināli sodāmu deliktu skaita ievērojamu palielinājumu. Proti, par sabiedrisko attiecību ievērojamu papildu kriminalizāciju, kas kontekstā ar ierosinājumiem vienkāršot iztiesāšanas procedūru ir vērtējami kā policejiskas valsts iezīmes. Turklāt, savstarpēji salīdzinot arī sevišķi uzskaitīto tiesību normu apjomu, kas attiecīgā laikposmā neietilpa miertiesnešu kompetencē, top skaidrs, ka likumdevējs šo katalogu jau autoritārajā režīmā bija izvēlējies veidot pēc citiem, šobrīd vairs neizdibināmiem kritērijiem. Šajā ziņā iederīgs šķiet arī vērojums, ka autoritārā režīma likumdevējs miertiesnešiem tomēr izvēlējās neuzticēt valstiski svarīgu lietu izskatīšanu, tādējādi autoritārā režīma sodošās varas interešu paplašināšanu un tās aizsardzības nodošanu uzticot vispārējām tiesu iestādēm.

Autora ieskatā, miertiesu kompetences attīstības dinamika un ierosinājumi grozīt tajā izskatāmo lietu kārtību faktiski bija mēģinājums tās pakāpeniski pielīdzināt vispārējām tiesu iestādēm un kopumā vienkāršot krimināli sodāmo pārkāpumu izlemšanas procedūru. Uzskatāms piemērs šādai pakāpeniskai kompetences palielināšanai ir apstāklis, ka līdz 1939. gada kriminālprocesa reformai tiesas pavēles bija izdodamas tikai tajās lietās, kur naudas sods bija piemērojams ne augstāks par 50 latiem vai aresta ilgums nedrīkstēja pārsniegt piecpadsmit dienas, savukārt reformas rezultātā 216. pants tika modificēts, paredzot, ka tiesas pavēle izdodama lietās, kurā pēc lietas apstākļiem, tos izvērtējot, tiesnesis atzina par iespējamu piemērot arestu līdz vienam mēnesim vai naudas sodu līdz simts latiem. Citiem vārdiem sakot – likumdevējs miertiesu kompetenci vairs neierobežoja 1933. gada Sodu likumā paredzēto sastāvu soda sankciju robežās, bet gan atstāja šī jautājuma izlemšanu tiesneša pārziņā. Viss minētais liecina, ka miertiesas īsti vairs neatbilda šī institūta idejai un saturam. Būtībā miertiesas vismaz attāli salīdzināmi pārveidojās par ko līdzīgu pirmās instances tiesai vispārējās jurisdikcijas tiesu sistēmā mūsdienu kriminālprocesa izpratnē. [25]

Uzskatāma ilustrācija iepriekš aprakstītajai miertiesu darbības būtībai un tās sociālajai nepieciešamībai Latvijas starpkaru perioda kriminālprocesā precīzi tika atspoguļota zvērināta advokāta Nikolaja Valtera (1900–1979) aprakstītajā situācijā: «Ar 1918. gada 6. decembra likumu Latvija pārņēma Krievijas tiesu iekārtu. Tomēr Rīgā, kurā atradās daudzi miertiesu iecirkņi, vairs netika atjaunots agrākais ģeogrāfiskais pilsētas sadalījums miertiesnešu iecirkņos, bet jau iztiesājamās lietas atsevišķu miertiesnešu starpā sadalītas pēc apsūdzēto atbildētāju uzvārdiem. Šāda pārgrozība tika motivēta ar to, ka izzudušas atsevišķu pilsētu iecirkņu īpatnības, ir izzudusi arī pastāvīga, resp. ilgstoša dzīvošana vienā pilsētas rajonā un līdz ar to īpaši krimināllietu tiesnesim labāki iespējams pazīt ar apsūdzēto, ja visas lietas par viņu, neatkarīgi no tā, kurā pilsētas daļā noziedzīgais nodarījums pastrādāts, nāk viena miertiesneša iztiesāšanā. (Savu mērķi pilnā mērā likums tomēr nav sasniedzis, jo kopdarbības gadījumā piekritība atkarājas no līdzdalībnieku uzvārda, kam ir gadījuma raksturs.)» [26]

Tādējādi, ievērojot šo specifiku, N. Valters izteica priekšlikumu mainīt miertiesnešu piekritības jautājumu pēc cita kritērija – lietu rakstura. Šāda kārtība, kā akcentēja N. Valters, jau bija ieviesta daudzviet Eiropā ar to aprēķinu, ka miertiesneša «[..] personīgās autoritātes princips dzīves apstākļu pārveidošanās dēl īpaši pilsētās nevar vairs tikt uzskatīts par vadošo, iespēju vairāk iedziļināties savā darba nozarē, uzmanīgāki sekot teorētiskai literatūrai un tiesu praksei, lai tad uz savā nozarē iegūtas plašākās prakses pamata, varētu lietderīgāki izlietot savas zināšanas un tiesneša varu.» [27]

Specializācijas nepieciešamību N. Valters saistīja arī ar apstākli, ka Rīgas apgabaltiesā jau esot iedibinātas atsevišķas nodaļas tiklab civillietām, kā krimināllietām, tādējādi sadalot iepriekš pastāvošās miertiesnešu sapulces darbības modeli. Minētais rosinājums savā būtībā bija vērtējams kā mēģinājums pielīdzināt miertiesas vispārējām tiesu iestādēm, tas ir, pieaugot apdzīvotības līmenim pilsētās, pakāpeniski tika rosināts miertiesu funkcionalitāti nepadarīt atkarīgu no pārkāpuma izdarīšanas vietas, bet gan lietas izšķiršanu uzticēt konkrētā lietu kategorijā lielāku pieredzi ieguvušam miertiesnesim. Kā zināms, ģeogrāfiskais pilsētas sadalījums miertiesnešu iecirkņos iepriekš bija kalpojis par faktoru, lai tiesneša personiskās iezīmes, tostarp autoritāte un, iespējams, pat iepriekš formulējies viedoklis par pašu prāvnieku personiskajām iezīmēm vai mantisko stāvokli ļautu lietu izspriest taisnīgi.

Atbilstoši sākotnējai teorētiskajai konstrukcijai Krievijas impērijas Tiesu iekārtas likums miertiesas bija paredzējis kā ātru un efektīvu strīdu izšķiršanas metodi maznozīmīgās lietās. Mēģinājumi pakāpeniski paplašināt miertiesu kompetenci tādējādi bija vērsti uz šīs teorētiskās koncepcijas reformēšanu.

Starpkaru periodā līdztekus vairākām citām sīkākām problēmām kā galvenais miertiesu darbības trūkums tika uzsvērta miertiesu neefektivitāte, skaidrojot, ka ievērojamais lietu uzkrājums miertiesu kamerās un kriminālprocesa norises arvien pieaugošās izmaksas dažādu tiesu izdevumu kategoriju dēļ liedza jēgpilnu tiesas aizsardzību mazāk būtiskos noziegumos cietušajiem vai personām, kas cēla privātapsūdzību. [28]

Vēl kāds miertiesās īstenotajai kriminālprocesa kārtībai pārmestais gausuma aspekts bija prasība miertiesnesim gatavot motivētu spriedumu, lai gan «[..] neviens cilvēks šo spriedumu nekad nelasa un nevienam tas nav vajadzīgs» [29]. Kā zināms, jau 1926. gada Kriminālprocesa likumu 151. pants noteica, ka sarežģītās lietās miertiesnesis varēja spriedumu pasludināt rezolūcijas veidā, savukārt motivētu spriedumu sagatavot ne vēlāk kā triju dienu laikā.

Rezolūcijas veidā pasludinātais spriedums atbilstoši 1926. gada Kriminālprocesa likumu 175. pantam nebija pārsūdzams, savukārt termiņš sūdzības iesniegšanai bija skaitāms no dienas, kad bija sagatavots pilns, tas ir, motivēts spriedums. Līdz ar to prokurors Voldemārs Alksnis (1886–1969) kriminālprocesa vienkāršošanai izteica priekšlikumu atjaunot galīgo miertiesneša sprieduma institūtu, kas nebūtu pārsūdzams apelācijas kārtībā, bet vienīgi ar kasācijas sūdzību. [30] Ar šādu nolēmumu tādējādi tika rosināts izspriest lietas ar neliela apmēra naudas sodiem līdz 50 latiem vai brīdinājuma piespriešanas gadījumā, kā arī situācijās, ja nodarītie zaudējumi nepārsniegtu 100 latu.

Pēc būtības šāds regulējums tomēr nebūt nebija novatorisks, jo jau 1864. gada Kriminālprocesa nolikuma 124. pantā bija lasāms, ka «[m]iertiesneša spriedums tiek uzskatīts par galīgu, ja tas nosaka: aizrādījumu, piezīmi vai rājienu, naudas sodu, kas nepārsniedz piecpadsmit rubļus vienai personai, vai arestu ne ilgāk kā trīs diennaktis, un ja kompensācija par kaitējumu vai zaudējumiem nepārsniedz trīsdesmit rubļu» [31]. Tādējādi miertiesu institūta aspektā nepārprotami bija fiksējams zināmas pakāpes regress, efektivitātes panaceju meklējot Krievijas impērijas noregulējumā.

Apsverot kriminālprocesa norises vienkāršošanu miertiesās, 1927. gadā Tieslietu ministrijā tika izteikts priekšlikums, ka prokuratūras pārstāvjiem nebūtu tieši jāpiedalās lietas iztiesāšanā pie miertiesneša. Tā vietā prokurori «[..] vada un uzrauga policijas ierēdņu darbību pie apsūdzēšanas šajās lietās.» [32] Pēc būtības šis ierosinājums gan bija pirmais solis iepriekšējās izmeklēšanas visaptverošas reformas īstenošanai, jo principiāli bija vērsts uz kriminālprocesa norises vienkāršošanu miertiesā, atsakoties pat no prokurora kā procesa dalībnieka iesaistes. Jāpiezīmē, ka šādas reformas likumdevējs gan izvēlējās neīstenot, tomēr tamlīdzīgs ierosinājums kalpoja par nepārprotamu indikāciju centieniem vienkāršot kriminālprocesu, turklāt – uz indivīda tiesisko garantiju rēķina.

Turklāt šī temata kontekstā būtisks ir ierosinājums, ka, ievērojot miertiesu darbības specifiku, «[..] attiecībā uz miertiesām policijas izziņai piešķirama iepriekšējās izmeklēšanas materiālu nozīme līdzīgi vispārējām tiesu iestādēm.» [33] Lai gan līdz autoritārā režīma nodibināšanai šis ierosinājums neguva plašāku atbalstu, tā jau bija nepārprotama indikācija tam, ka tiesas iepriekšējās izmeklēšanas reformēšana bija ārkārtīgi nozīmīgs jautājums, kas nodarbināja teju visu tiesību normu piemērotāju prātus.

Lai gan nav šaubu, ka tamlīdzīgs regulējums atsevišķu pārkāpumu gadījumos arī varēja rezultēties krietni mīkstākā sodā nekā tas, iespējams, būtu bijis, ja analoģisku lietu izspriestu apgabaltiesa kā vispārējā tiesu iestāde, tomēr, autora ieskatā, tieši šāda varbūtība – nenoteiktība par piemērojamo sodu praksi vienādu kategoriju lietās – mazināja apsūdzētā (tiesājamā) tiesiskuma garantijas un iespējas aizstāvēties pret izvirzīto apsūdzību (tolaik – «apvainojumu»). Vienlaikus, iespējams, šādu garantiju trūkumu būtu kompensējusi N. Valtera ierosinājuma ieviešana – modificēt miertiesu darbību nevis pēc ģeogrāfiskā kritērija, bet gan lietu kategorijas, tādējādi novēršot dažādu sodu piemērošanas praksi dažādos miertiesnešu iecirkņos.

Kopumā jāteic, ka laikposmā pēc autoritārā režīma nodibināšanas jautājumu loks par miertiesu darbību pakāpeniski tika paplašināts, faktiski sākot kultivēt ideju par tiesas iepriekšējās izmeklēšanas nozīmes nivelēšanu arī apgabaltiesām piekritīgo lietu kategorijās. Turklāt, vērtējot miertiesu darbības modeļa reformēšanu, bija vērojama gan izteikta kontinuitāte ar krievu kriminālprocesa modeli un tā doktrināri-teorētiski izpratni, gan mēģinājumi rosinājumu līmenī implementēt citviet Rietumeiropā aprobētos miertiesu darbības elementus, tostarp – mainīt miertiesām piekritīgo lietu atlases kritērijus.

Apkopojot iepriekš sacīto un ņemot vērā starpkaru periodā vērojamo auklēšanos ar miertiesām kā ar «karstu kartupeli», top skaidrs, ka to uzturēšana pie dzīvības bija drīzāk nodevas tradīcijai jautājums, nevis īsti pragmatisks un efektīvs risinājums. Vienlaikus ir pilnīgi skaidrs, ka bija nepieciešama tiesas institūcija, kas nodarbotos ar mazsvarīgu strīdu izšķiršanu. Šādā retrospektīvā skatījumā ir arī pašsaprotami, ka pēc neatkarības atjaunošanas miertiesu institūta «reanimēšana» vispār netika apsvērta. Vienlaikus jāsecina, ka jau starpkaru periodā uzticības kredīts miertiesām nebija pārlieku augsts.

Taču, pārfrāzējot pazīstamo izteikumu par «[netīrā] ūdens izliešanu no vannas kopā ar bērnu», kas tiek piedēvēts gan vācu teologam Tomasam Murneram (Thomas Murner, 1475–1537), gan Tomasam Mannam (Thomas Mann, 1875–1955), gan pat Frīdriham Engelsam (Friedrich Engels, 1820–1895), jāatminas, ka, pat atmetot tamlīdzīgu acīmredzami nelikvīdu justīcijas institūciju, uzticības trūkums tiesu varai kā problēma pati par sevi neizzuda. Jeb, citiem vārdiem sakot, likumdevējs un tiesībpolitikas veidotāji var īstenot jebkāda veida strukturālas reformas, tomēr restaurēt dabisko uzticēšanos tiesai ir visnotaļ sarežģīti sasniedzams mērķis, līdz ar to racionāli nav iedomājami paņēmieni, kā to īstenot vienīgi ar mehāniskām manipulācijām, formālām reformām vai administratīviem pasākumiem.