laimīgi atkal
pie loga es smejos
manā sētā
kretīni dejo
viņi to labāk
par normāliem māk
viņiem tas iznāk
patiesāk

[..]

daži ar kuriem
es aprunājos
teica ka tas vēl
tik mēģinājums
īstenā deja
pēc gadiem būs
pie sava loga
es ielūdzu jūs

«Kretīnu deja» [2] / Klāvs Elsbergs /

Pat autoritārā režīma (1934–1940) apstākļos starpkaru perioda Latvijas Republikā Profesors Pauls Mincs (1868–1940) atzīmēja, ka «atšķirība no inkvizicijas procesa aklās nežēlības mūslaiku tiesāšanas kārtība principā izslēdz krimināllietās apsūdzētā vai pat notiesātā, bet civillietās pusu atbildību par viņu «pretdarbību» tiesai. Viņi tik lielā mērā ieinteresēti lietas zināmā iznākumā, ka konstruēt uz viņu ziņojumiem procesualus slēdzienus ir grūti. Šādi ziņojumi nekādā ziņā nav ņemami vērā bez rūpīgas pārbaudes. Ja pie kriminālatbildības saucamā vai notiesātā persona mēģina izvairīties no tiesas vai soda, tad šādas darbības novēršanai gan var spert zināmus soļus, bet sodīt par izvairīšanos kā par pretdarbību tiesai nozīmētu nerēķināties ar cilvēka stichisko pašaizsardzības dziņu, ko nekādi soda piedraudējumi nespēj apspiest. Samērā ar to šīs kategorijas noziedzīgo nodarijumu subjektu aploks zināmā mērā sašaurināts.» [3]

Skaidrs, ka, lai gan tālu līdz tam nebija, tomēr joprojām kriminālatbildība par apsūdzētā «melošanu» (varbūt tomēr – versijas par notikušo?) vēl nav paredzēta. Taču tikpat skaidrs, ka sevi skaļi pieteikušās un atklāti uz policejisku valsti vedošās «tautas milicijas juridiskā skola» savos eksperimentos «bezkompromisa tiesiskuma» («tiesiskums, kur neved sarunas ar noziedzniekiem vai neved sarunas ar savu sirdsapziņu» [4], ievērojot komunikācijas «higiēnu») bungu rīboņas pavadījumā visticamāk tuvākajā nākotnē neapstāsies. Vismaz iekams, vai nu netiks palūgti atstāt viesmīlīgās Saeimas telpas (vēlams ar ko līdzīgu vēsturiskajam «rīkojumam Nr. 2.» [5] – bet to sagaidīt, acīmredzot, ir tikpat naivi, kā gaidīt, kad uzplauks slotas kāts, jo arī tur valda augsts «informatīvās higiēnas» standarts), vai arī paši neaizbrauks izpētīt kosmosu [6]. Tomēr šo eksperimentu veidošanai, autors vispār iestātos par to, lai dažādu, vairāk vai mazāk eksotisku, ideju autori anotācijās norādītu arī savu ideju akadēmisko bāzi. 

«Visu izšķir tava griba, viss pārējais – tirgus mušu dīkšana!» – tipiska mono-ideoloģijas autoritārā režīma jeb, ja gribat, despotiskā parlamentārā vairākuma (savdabīgas, Frīdriha Hajeka [7] vārdiem sakot, «žēlsirdīgās despotijas» [8]) varas nesēju moto, nepārprotami ar šādu savu bezierunu voluntārismu pilnīgi visos jautājumos iedragājot varas dalīšanas principu.

Zināma arī pateicīgā mērķauditorija (par to nedaudz tālāk) verbālajām manipulācijām par šo grozījumu nepieciešamību un būtību, lai patiesībā attaisnotu un ar nelielu vīģes lapu piesegtu acīmredzamu nesmukumu. Proti, kontraversālā itāļu filozofa un psihologa Antonio Menegetti [9] vārdiem runājot, frustrētā [10] kolektīvā libido [11] rezultātā pāruzbudināto psiholoģisko fallu, [12] ar kuru būtu [jā.. – turpinājumu katrs var ielasīt pēc savas inteliģences vai personiskās samaitātības pakāpes] vienā visiem zināmā lietā viens visiem zināms apsūdzētais un pie reizes arī visi advokāti.

Tad jau labāk uz disko bumbas būtu rādījuši vidējo pirkstu! [13] Tas vismaz ir demokrātiski un cilvēciski. Galu galā, pagaidām šeit vēl tiek garantēta vārda un izteiksmes brīvība.

Jāatzīst, ka pagaidām vēl nav aizgājis tik tālu, ko Prof. P. Mincs dēvēja par tiesvedību ad hoc – kā vienu no tiesiskā valstī nepieļaujamu ekstraordinārās krimināljustīcijas pazīmi [14], taču tā dēvētās ekonomisko lietu tiesas izveide [15] jau vairs nav aiz kalniem. Un tas kombinācijā ar otru ekstraordinārās krimināljustīcijas pazīmi, proti, speciālas (ekstraordinārās) tiesvedības kārtība (tajā skaitā, minētie grozījumi notika šādā virzienā, jo ir vērsti uz būtisku iejaukšanos apsūdzētā un apsūdzētā aizstāvības fundamentālās tiesībās), būtu pieskaitāmi jau pie pēdējās. 

Iepriekš minētās pazīmes, protams, nenozīmē pasaules galu, tomēr gan viena, gan otra neglābjami un agri vai vēlu nes sev līdzi trešo – pašu būtiskāko ekstraordinārās krimināljustīcijas pazīmi – patvaļu. Un iecerētie grozījumi plaši paver tai vārtus. Un tam vajadzētu satraukt visus. Prof. P. Mincs bija pamanījis zināmas līdzības kriminālprocesa vēsturē:  «Smagajos revolucionāro satricinājumu laikos jaunie valdnieki no tautas žēlastības ne ar mazāku degsmi cenšas nostādīt krimināltiesu vienpusējas politiskas partiju cīņas kalpībā, un atkal, tikai šoreiz no pretējās puses, atskan izmisis sauciens pēc parastās tiesas [16]. Nost ar brutālo kriminālās justīcijas izvarošanu!» [17] Hipotētisks ļauns prieks, ka pašus «reformatorus» kādreiz varētu savainot pašu izkaltais abpusēji noasinātais nazis, protams, šeit nevar būt nedz arguments, nedz arī pašmērķis. Tomēr atgādinājums vismaz par īsredzību varētu būt gluži vietā, piemēram, ja kāds cits politiskais spēks kādreiz nolemtu atspēlēties par, viņuprāt, kādreiz notikušo kaitniecību no Latvijas aizlaižot vairākus miljardus eiro. [18] Cita starpā droši vien šādu lietu izskatītu jaunā ekonomisko lietu tiesa, pie tam pēc tādas «ekstraordinārās kārtības», kāda uz to laiku vēl tiks izgudrota.

Un tagad par manipulāciju mērķauditoriju.

Vēl pirms trīs gadiem laikraksts «Diena» publicēja karikatūru [19], kuras autoram tā droši vien šķita neparasti asprātīga. Tajā tādā kā dinozaura ķermenim (izmiršanai nolemtas atpakaļrāpulības simbolā?) bija piezīmēta galva ar toreizējam tieslietu ministram līdzīgu seju. Uzzīmētais ģīmis truli ēda kokā augošo naudu, no kā, acīmredzot, bija jāizdara secinājums par bezjēdzīgi tērēto sūri un grūti pelnīto tautas naudiņu, kas tāpat citviet pietrūkst «mazajam cilvēkam».

Turpat divi par dinozaurveidīgo būtni augumā mazāki kloni – «monstri» (acīmredzot – tā brīža justīcijas pārstāvji) plosīja kādu nelaimīgo – vai tik ne pensionāri, kurai šausmās no rokām pat izkritis spieķis. Atpakaļrāpulim uz muguras uztupies nesaprotamas izcelsmes tumši pelēks radījums – hibrīds – kaut kas pa vidu krokodilam un nelaimes priekšvēstnesim – krauklim, turklāt, – ar asti kā velnam un zobotu knābi. Tam savukārt bija piezīmēta galva ar Augstākās tiesas priekšsēdētājam līdzīgu seju, kura pat it kā tīši raugās prom no sociāli neaizsargātās būtnes eksekūcijas skata. Nepārprotami, pēdējais izvairās to visu redzēt. Arī dinozaurs raugās citā virzienā, izliekoties nemaz neredzam asiņaino bakhanāliju, turklāt, pārbolījis acis, tas pats sev iegalvo: «Mēs esam visefektīvākie!».

Zīmējumam apakšā izteikts apgalvojums: «Latvijā tiek uzturēta pārāk dārga tiesu sistēma, kam nav cerētās atdeves: maksājot lielu naudu tiesu uzturēšanai, pretim tiek saņemta nepietiekama kvalitāte – secinājusi Valsts kontrole». 

Ko šeit ar «nepietiekamo kvalitāti» un «atdevi» saprata karikatūras autors un izdevēji, gan paskaidrots netika. Tomēr to nav grūti nojaust, pat nevēršoties pēc konsultācijas pie psihoanalītiķa. Ikoniskā vēstījuma zemteksts bija skaidrs – gandrīz kā klasiķu brāļu Kaudzīšu ar Gaitiņu Teņa muti teiktais – «mazos zagļus kar, lielos ceļ amatos», ar to gan jau domājot to pašu iepriekš minēto vienīgo apsūdzēto. Vispārzināmi ir arī citi grēkāži – ar naftalīna smaku piesūcinātais temats par policijas izmeklētāju veiktā darba kvalitātes trūkumu [20] un «nelietīgie advokāti» [21], kuri to vien dara, kā novilcina procesus, tādējādi liekot nepārvaramus šķēršļus jau tā pašai par sevi bezmaz «neiespējamai misijai» sociālās vienlīdzības un evaņģēliskās pilnības sasniegšanai grēcīgās zemes virsū, kur šobrīd «tik dūrei [lasi: naudai] esot spēks» [22].

Šis nepārprotami visnotaļ plašā sociālistu spektra demagoģijas zemteksts ir pilnībā arī veltīts aizaugušajam tautas «dvēsles» mūžamežam, no kurienes nāk pat pavisam vēl nesen patiesībā šauriem merkantiliem nolūkiem instrumentalizētās «oligarhu lietas» sakarā redzētais un dzirdētais – būtībā – «Visu varu tautai!», maldinoši aizsedzoties ar «konservatīvisma», «pilsoniskuma» un «tiesiskuma» saukļiem. Sanāk gan tā jocīgi, ka tie, kas sevi dēvē par «kapitālisma» priekšstāvjiem [23] ar visām no tā esošajām konsekvencēm, kuru esenci būtībā varētu izteikt ļoti vienkārši: brīvība ir tiesības uz nevienlīdzību [24], bet vienlīdzība savukārt var būtu tikai likuma un tiesas priekšā, savu retoriku vērš tieši lumpenizētas publikas virzienā. 

Frīdrihs Hajeks rakstīja, ka «mūsu civilizācijas rašanās un tās saglabāšana turpmāk ir atkarīga no fenomena, ko var visprecīzāk definēt kā «cilvēciskās sadarbības paplašinātu kārtību» – kārtību, kas biežāk tiek dēvēta, kaut arī ne visai veiksmīgi, par kapitālismu. Mūsu civilizācijas izprašanai ir nepieciešams noskaidrot, ka šī paplašinātā kārtība izveidojās nevis apzināta iecerējuma vai cilvēka nodoma realizācijas rezultātā, bet spontāni: tā radās no netīšas sekošanas noteiktām tradicionālām un galvenokārt morālām praksēm (practices). Attiecībā uz vairākām no tām cilvēki izjūt naidu, apzināties to nozīmīgumu viņi parasti nevar, pierādīt to vērtīgumu nespēj» [25].

Protams, ja ar «kapitālistiem» saprot pārmērīgi daudzskaitlīgo, neefektīvo, uzpūtīgo un neadekvāti labi apmaksāto ierēdniecību, vai valsts kapitālsabiedrību institūciju amatpersonas, tad gan – viss sakrīt. Turklāt abas elektorāta kategorijas nereti vieno arī kopīga izpratne par to, ka nauda patiesībā aug kokos, ka vairāk jāaizņemas un vairāk jātērē [26]. Vismaz tā secināms no pēdējā laika aktuālo darbu prioritātēm. [27]

Konservatīvais domātājs Rodžers Skrutons [28] ir teicis, ka konservatīvisms sākas no sentimenta, ar kuru var viegli dalīties visi nobrieduši cilvēki, proti, «uzskats, ka labās lietas ir viegli iznīcināmas, bet nav viegli izveidojamas. [Un] tas jo īpaši attiecas uz labām lietām, kuras mums nonāk kā kolektīvie īpašumi: miers, brīvība, likums, pilsoniskums, sabiedrības gars, īpašuma drošība un ģimenes dzīve» [29].

Kas attiecas uz ekstraordinārās krimināljustīcijas trešo pazīmi – patvaļu, tai aktuālo Kriminālprocesa likumu grozījumu kontekstā ir divi aspekti. Pirmkārt – tiesas debašu runas laika ierobežošana. Otrkārt – izteiksmes brīvība tiesas debatēs (replikā) un apsūdzētā pēdējā vārdā, citiem vārdiem, kas attiecas uz atkārtotu argumentu minēšanu faktu pamatošanai, necieņas izrādīšanu tiesai vai lietas dalībniekiem.

To tomēr grūti iedomāties. Piemēram, ja gadījumā aizstāvis būtu sagatavojis strukturizētu rakstveida tiesas debašu runu uz 67 lpp. (vidējā tempā nolasīšanai ir nepieciešams apmēram 4-5 stundas), kurā izteikto apsvērumu pamatojums sasaucas, teiksim, ar izteikumiem, 3. lpp., 10. lpp., 22. lpp., 34. lpp., 36. lpp., 56. lpp. utt. Tātad ir iespējams jau pie 22. lpp. pārtraukt aizstāvi, norādot, ka pēdējais atkārtojas un tādēļ, lai nu viņš tagad uz vietas pats gudro, kā uzstāties tālāk? Vai tas tomēr nav absurds? Kā tad tiesa zina, kas būs pateikts 34. lpp. vai 56. lpp., un turklāt – kādā kontekstā? Bet, ja tiesa jau iepriekš ir izlēmusi lietas likteni un tiesas debašu runa ir vienīgi formalitāte, tad vai tā vispār ir tiesa, un vai vispār aizstāvība ir nepieciešama? Bet varbūt tiesai ir kāds loģisks pamatojums, lai pateiktu, ka tiesas debašu runas uz 67 lpp. nolasīšanai tiek atvēlētas 30 minūtes? Kas būs šie kritēriji? Acīmredzot, tehniskajiem risinājumiem tiesvedības gaitas paātrināšanai, ievērojot, ka tiesas debašu runas ir adresētas nevis neprofesionāliem zvērinātiem piesēdētājiem, bet gan profesionāliem tiesnešiem, bija jābūt pavisam citā, Prof. P. Minca vārdiem izsakoties, «aplokā». Kā piemēram, noteikt pienākumu iesniegt rakstveida tiesas debašu runu (tiesiskās situācijas un pierādījumu juridisko analīzi, kā arī izteiktos prasījumus) un mutvārdos koncentrēti izteikt galvenās tēzes, kas patiešām būtu izdarāms salīdzinoši ātri.

Un galu galā, vai pirmstiesas procesa virzītāja, tajā skaitā, prokurora konstruktīva kritika vai pārmetumi par iespējamu pierādījumu falsifikāciju, vai arī zemākas instances tiesas sprieduma kritika, piemēram, apelācijas instances tiesā, ir necieņas izrādīšana tiesai vai lietas dalībniekiem? Un seksuālo deliktu lietās – vai šaubas par dīvainos apstākļos notikušas «izvarošanas» inscenēšanu – arī būs necieņa pret «cietušo»? Tamlīdzīgu hipotētisku kāzusu uzskaitījumu varētu aizvien turpināt.

Vienlaikus autors ir pilnīgi pārliecināts, ka nospiedošā vairumā gadījumu tiesneši adekvāti un saprātīgi izmantos savu varu. Turklāt arī bez minētajiem grozījumiem jau iepriekš bija pietiekošs procesuālo instrumentu klāsts, lai novērstu jelkādus nevēlamus ekscesus tiesvedībā. Līdz ar to, ar piesardzīgu optimismu raugoties nākotnē, it kā šķistu, ka likumdevēja pārmērīgā enerģija ir bijusi lieka, ja nu vienīgi nav runa par tukšu savu muskuļu demonstrāciju. Saprotams, ka gluži tā nav, jo iecere drīzāk ir pakāpeniski un neatlaidīgi padarīt tiesu par savu lēņa vasali savu interešu apkalpošanai [30]. Tas, protams, nav izdarāms uzreiz, jo arī vēsturiski fakti liecina, ka justīcija lielākoties allaž ir bijusi labā nozīmē konservatīva. Te der vienīgi atgādināt, ka pēc Kārļa Ulmaņa (1877-1942) apvērsuma, pēdējais bija ļoti vīlies uz tiesu sistēmu liktajās cerībās par sociāldemokrātu masveida notiesāšanu. [31] Turpinājums sekos.