Egons Rusanovs

Šī saruna ar bijušo ģenerālprokuroru Jāni Skrastiņu notika 2014. gada 8. oktobrī. Sākotnēji tā bija iecerēta kā saruna par visai neordināru personību, pirmo LPSR tieslietu ministra vietnieku 1940. un 1941. gadā un vēlāk ilggadējo Latvijas Universitātes profesoru – Arturu Liedi, kurš padomju laikos aizstāvēja gluži liberālas idejas saistībā ar tobrīd visnotaļ skarbo kriminālprocesuālo kārtību. Tādēļ sarunas gaitā gluži pašsaprotami bija jāpieskaras arī mūsdienu kriminālprocesam, tā tapšanas pirmsākumiem, ar ko bijušais ģenerālprokurors bija ļoti cieši saistīts. Un tas jau pārtapa pilnīgi atsevišķā sarunā. It īpaši tādēļ, ka šie jautājumi vienmēr ir interesējuši otru šīs sarunas dalībnieku. [2]

Egons Rusanovs: Parunāsim par iecerēto Kriminālprocesa doktrīnu. Bija 1991. gads. Toreiz Tu biji pirmais Latvijas Republikas ģenerālprokurors. Pamatojoties uz veco Kriminālprocesa kodeksu, Vijas Jākabsones [3] vadītā komisija gatavoja jauno likuma projektu. Bija laiks, kad šo projektu – vismaz aizkulisēs – dēvēja par advokātu projektu, jo tas it kā bija pārāk liberāls. Tas viss notika līdz 1997., 1998. gadam… Tad kādā brīdī uz neilgu laiku Kriminālprocesa izstrādē piedalījies arī Tu. Līdz brīdim, kamēr vadību pārņēma Gunārs Kūtris [4].

Jānis Skrastiņš: Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā stāvoklis prokuratūrā bija drausmīgs – atlikums bija 3400 lietas. Katra prokurora lietvedībā bija liels lietu skaits. Mēs meklējām veidu un metodes, kā lietu skaitu mazināt. Lielais lietu skaits nozīmēja to, ka tās netiek izmeklētas ne kvalitatīvi, nedz savlaicīgi. Tāpēc tika meklēti ātrāku risinājumu varianti, kas arī projektā tika iestrādāti.

Periodā, kamēr komisiju vadīja Vija Jākabsone, tika iestrādāti ļoti daudzi labojumi, kurus visi uzskatīja par pozitīviem, bet tie procesu padarīja vienkārši par «ielāpu maisu». Projekts jau gatavības stadijā man atgādināja šādu maisu, tikai it kā jaunā veidolā. Faktiski tika sanumurēti labojumi jaunā versijā.

Es vairākām lietām tajā laikā kategoriski nepiekritu. Uzrakstīju rakstu, kas tika publicēts Jurista Vārdā (trijos numuros) [5], un tas kļuva par pamatu jaunas likuma izstrādes darba grupas veidošanai. Vēlāk [Gunārs] Kūtris jau uz manas Kriminālprocesa likuma koncepcijas pamata izstrādāja jaunu kriminālprocesa koncepciju, kas, protams, atšķīrās no manējās, bet pamatā uz to tomēr bija balstīta.

E. R.: Es esmu par kriminālprocesu, kur pēc iespējas ātrāk un vairāk būtu jānodrošina tiesas kontrole. Tiesā ir jābūt sacīkstei. Esmu par to, lai uzvar intelekts, lai tas būtu dzinējspēks, kas liktu attīstīties valsts apsūdzībai un liktu tai mācīties, attīstīties. Tomēr pirmstiesas process ir smags un ilgs. Vai sākotnēji bija ideja pārstrādāt kriminālprocesu tā, lai pirmstiesas procesu padarītu mazāk smagnēju?

J. S.: Protams! Visu mērķis bija to sasniegt.

E. R.: Ja tā, kāpēc tas netika realizēts? Kāds bija iemesls?

J. S.: Šim jautājumam ir divas puses. Viennozīmīgi ļoti daudz kas ir izdarīts. Tava paša pieredze kā izmeklētājam, prokuroram, ļauj spriest, kas tā bija par birokrātiju, kāda padomju laikā tika ieviesta. Blakus pozitīvajām lietām bija ļoti daudz negatīvā. Bija formālisms attiecībā uz apsūdzības rakstu, uz apsūdzību. Ja tajos laikos apsūdzības rakstā ieviesās matemātiska vai pārrakstīšanās kļūda par pāris kapeikām, automātiski lietu sūtīja jaunai izmeklēšanai…

Apsūdzības rakstu faktiski rakstīja trīs reizes – viens un tas pats minēts lietas izklāstā, pierādījumu analīzē un nobeigumā. Toreiz apsūdzības nerakstīja uz datora un nebija iespēju burts burtā tekstu pārkopēt. Ja, uz rakstāmmašīnas rakstot, rezolutīvajā daļā gadījās ierakstīt kaut ko savādāk nekā bija apsūdzībā, tas bija pamats, lai visu lietu atmestu atpakaļ. Izstrādājot jauno likumu, primāri bija tādas nejēdzības likvidēt.

Otrkārt, tajā laikā nepastāvēja nekādu tā saucamo vienkāršoto procesu, kas varētu atrisināt lietu bez liekas birokrātijas. Šodien šādi procesi pastāv, piemēram, izskatot lietu bez pierādījumu pārbaudes. Nevarēšu vērtēt – vai šodienas tiesu praksē tas izdodas vai nē, jo vairs neesmu praktiķis. Tomēr domāju, ka prokuratūrai tas ir milzīgs progress. Spriežu pēc paša agrākās pieredzes, kad padomju laika drausmīgā un nevajadzīgā formālisma un birokrātijas dēļ, lai noteiktajos termiņos sarakstītu visus nepieciešamos papīru kalnus, esmu no darba neizgājis pat 60 stundas no vietas. Un zinu, cik tas ir sāpīgi, ja nebūtisku kļūdu dēļ atmet lietu atpakaļ.

Likvidējot lieko birokrātiju, jaunais kriminālprocess, manuprāt, ir gājis pareizajā virzienā. Tomēr tas, kas šajā procesā pilnīgi, kategoriski un galīgi nav nostrādājis, ir saprāts.

E. R.: Kādā ziņā?

J. S.: Process netiek piemērots saprātīgi. Ja runājam par saprātīgiem termiņiem, tad tie ir nesaprātīgi. Ieviesām izmeklēšanas tiesnešu institūtu, jo prokurori varētu būt pārāk ieinteresēti rezultātā, tāpēc izmeklēšanas tiesnešiem vajadzētu pārbaudīt, vai tiek respektētas aizdomās turamā vai apsūdzētā cilvēktiesības. Tomēr izmeklēšanas tiesneši par cilvēktiesībām nedomā! Nezinu, kas tur pie vainas. Iespējams, vienkārši mūsu sabiedrība cilvēktiesību respektēšanai vēl nav gatava.

Vēlējos pat organizēt darba grupas tikšanos, lai pārrunātu, kāpēc ar jauno kriminālprocesa ieviešanu ir noticis tā, kā noticis. Sākotnējā ideja bija vērsta uz to, ka, ja lietu nevar izmeklēt pat maksimālajā laikā, kas jau tā ir ilgs – 28 mēneši –, tad persona ir brīva, un lieta pret personu ir jāizbeidz.

Šis pants ir degradēts… Šis pants ir pārvērsts par kaut ko pilnīgi citu.

E. R.: Kas to tādu ir padarījis?

J. S.: Nu… Tas vienmēr būs politisks jautājums… Bija politiķi, kam tas bija un joprojām ir izdevīgi. Tas tagad ļauj safabricēt lietas īstajā brīdī un turēt ilgāku laiku nevēlamos cilvēkus īsā pavadā. Teiksim, pirms vēlēšanām kādu noņemt no trases. Gandrīz visas lielās lietas tagad ir politiskas lietas.

Pēdējais labojums kriminālprocesā, kas, starp citu, ir pretrunā ar Satversmes 91. pantu, tagad paredz, ka atbildīgu amatpersonu lietas ir jāizskata ārpus rindas. Tā nav vienlīdzīga attieksme pret visiem. Tas vairs nav «viens likums, viena taisnība». Vienlīdzīga attieksme būtu, ja visas lietas bez jebkādas diskriminācijas tiktu pabeigtas saprātīgā termiņā.

E. R.: Ja aktualizējas jautājums par saprātīgi nesaprātīgajiem termiņiem un jārunā par to, ka daži būtu pelnījuši tiesu ārpus rindas, tad noprotams, ka pirmstiesas process joprojām ir smagnējs. Vācijā, piemēram, prokurors, kurš veic arī izziņu, uz tiesu iet ar plānu mapīti. Varbūt toreiz, 90. gados, izstrādājot jauno procesa likumu, vienkārši negribējāt lielu daļu liekēžu izmest uz ielas? Manuprāt, varēja reorganizēt pirmstiesas procesu, liekot lielāku akcentu uz tiesas izmeklēšanu un padarīt pirmstiesas procesu šaurāku, mazāku, elastīgāku. Un, ja tā notiktu, rastos jautājums – ko darīt ar to pūli izziņvežu, izmeklētāju, un tā tālāk. Bet jūs nolēmāt to nedarīt. Ja pareizi saprotu, Tu biji tieši tāda modeļa apoloģēts, kāds tas bija 90. tajos gados?

J. S.: Īstenībā es būtu jaunā modeļa piekritējs, ja tas būtu īstenots saprātīgā vidē un īstenotos veidā, kā tas bija plānots un iecerēts. Ja izmeklēšanas tiesneši nedomātu galvenokārt par to, ko par viņiem teiks žurnālisti, bet domātu tikai par cilvēktiesībām… Jo viņiem ne par ko citu nav jādomā.

E. R.: Viņiem ir ļoti maz pilnvaru..

J. S.: Kāpēc? Viņi var neatļaut, var nearestēt un tā joprojām!

E. R.: Var!

J. S.: Un tomēr viņi to nedara. It sevišķi, kad, piemēram, KNAB’s iet ar ierosinājumiem. Jo ideoloģija neļauj. Problēma ir tā, ka mūsu ideoloģiskā vide neļauj pilnvērtīgi darboties kriminālprocesam. Nevis kriminālprocess nav piemērots vispār kā tāds. Domāju, ka kriminālprocesa saprātīga piemērošana būtu efektīgāka, ja mūsu sabiedrībā nevaldītu ideoloģija, žurnālisti un dažas izredzētas tiesībsargājošās iestādes. Tādu pašu kriminālprocesu īsteno Kanādā ar uzviju. Kanādā atbrīvoja simtiem personu, jo pret tām deviņos mēnešos nebija iegūti nepieciešamie pierādījumi. Un nebija nozīmes, vai tie bija iespējamie izvarotāji vai slepkavas.

E. R.: Tātad kriminālprocesa doktrīna sākotnēji tāda arī bija iecerēta?

J. S.: Apmēram, jā! Atskaitot grozījumus, kuri pēc tam tika izveidoti…

E. R.: Ja pareizi saprotu, tad sanāk, ka [Gunārs] Kūtris, kurš šo koncepciju pārņēma, noklusēja sākotnējo ideju, jo pats lieliski atceros, – viņš prezentēja jau pilnīgi citu konceptu. Bet, ja es pareizi saprotu no Tevis sacītā, tad sākotnējā ideja bija – ja noteiktā laikā nesavāc pierādījumus, lietu pret personu izbeidz pilnībā. Tagad tikai atceļ ierobežojumus.

J. S.: To ieviesa tikai vēlāk. Pirmais variants paredzēja atcelt visus ierobežojumus, tajā skaitā arī aizdomās turētā statusu. Vai tad tas nav ierobežojums – persona iet pasaulē, un visi par viņu saka, ka viņš ir «aizdomās turētais»? Kas viņu darbā ņems? Būtu jāatceļ visu! Viņu nevarētu vairs vajāt, ja vien neatklātos kāds jauns apstāklis – kaut kas pilnīgi cits, kas nav iepriekš izmeklēts. Likuma jēga tāda arī bija – ja termiņš ir nokavēts, personu par to pašu noziegumu krimināltiesiski vajāt vairs nevar. Visi darba grupā tā saprata, bez izņēmuma! Pants par termiņiem tāpēc arī tika ieviests nodaļā pie izmeklēšanas.

E. R.: Lieta tiktu izbeigta pret personu?

J. S.: Uz tāda panta pamata var izbeigt arī tagad, bet atzīstot personu par vainīgu. Tās ir muļķības! Nevar atzīt personu par vainīgu, ja vainīga ir valsts, kas nav izpildījusi savu pienākumu!

E. R.: Kas komisijā bijāt vienisprātis par šo jautājumu?

J. S.: Pāvels Gruziņš, Veronika Krūmiņa, Sandra Kerno, Rudīte Āboltiņa. Tas bija 2001., 2002. gads – visi, kas mani dzirdēja, varētu apliecināt, ka tā tas arī sākotnēji bija domāts. No darba grupas aizgāju 2002. gada pavasarī, bet turpināju piedalīties izbraukumu plenēros – piemēram, trīs dienu sanāksmēs. Man vairs nebija nekāda valsts amatpersonas statusa. Darbojos kā konsultants. Sākotnējo koncepciju es uzrakstīju apmēram 2000. gadā. Ap 2003. gadu, kad sākās apspriešana parlamentā, man jau vairs nekāda kontakta ar likuma izstrādātājiem nebija.

Kas tālāk notika parlamentā, es nezinu. Varu daļēji pievienoties tiem, kuri pauduši viedokli, ka vairāki labojumi Kriminālprocesa likumā tika iestrādāti tā saucamās Lemberga lietas sakarā.

E. R.: Man tomēr šķiet svarīgi zināt, kas tad ir bijis šī «likuma tēvs» un kāda ir bijusi sākotnējā likuma iecere. Līdz šim Latvijā, arī juristu vidē, par pašreizējā «kriminālprocesa likuma tēvu» pieņemts uzskatīt Gunāru Kūtri, bet Tavas iestrādes zina tikai retais.

J. S.: Es gan neesmu dzirdējis, ka [Gunārs] Kūtris pats sevi sauktu par kriminālprocesa tēvu. . . Taču vienu gan varu pateikt: savu projektu es uzrakstīju trīs diennakšu laikā, lielā emociju uzplūdā.

Likuma iecere bija panākt līdzsvaru starp ļoti plašām un stiprām izmeklēšanas iespējām, kuras ir personificējamas ar īpašā un speciālā veidā veicamajām darbībām, un cilvēktiesībām. Ar šīm speciālajām izmeklēšanas darbībām nebūtu jāsaprot tādas operatīvās darbības, kas saistītas ar izlūkošanu vai pretizlūkošanu. Citiem vārdiem sakot, doma bija, ka speciālās darbības jāveic oficiāli, lai paliek oficiālas pēdas. Ja tagad KNAB uz operatīvā likuma pamata, bez termiņu kontroles, noklausās un izseko, tā ir nopietna problēma. Manuprāt, tas ir postpadomju fenomens. Tajā laikā visu darīja slepeni, un nevienam nebija tiesību par to pat interesēties.

Sākotnēja ideja bija speciālo izmeklēšanas darbību ietveršana kriminālprocesā. Lai pārvērstu slepeni notiekošās darbības par speciālo izmeklēšanas darbību ar izmeklēšanas tiesneša kontroli. Bija pat atrunāts, ko darīt ar rezultātu, kas kriminālprocesam neko nav devis – kuros gadījumos tikai ar izmeklēšanas tiesneša atļauju materiālus var izmantot kam citam, kuros gadījumos iegūtās ziņas ir jāiznīcina.

Procesu bija domāts līdzsvarot tā, ka no vienas puses ir iespējas veikt izmeklēšanas darbības, speciālās izmeklēšanas darbības un atmest formālismu, bet no otras puses tika domāts, lai būtu visas garantijas aizstāvībai, kuras, pirmkārt, īsteno izmeklēšanas tiesnesis. Izmeklēšanas tiesnesis nav atbildīgs par izmeklēšanu, par vainīgā saukšanu pie atbildības. Nekādā mērā neviens viņam nevarētu pārmest, ja viņš īstenotu cilvēktiesības pretēji apsūdzības interesēm. Vērtētu objektīvi nevis pakļaujoties apsūdzības interesēm.

Tajā laikā bija domāts procesu līdzsvarot – dot visas iespējas tikt pie patiesības un dot arī iespējas panākt cilvēktiesību ievērošanu. Reglamentēt speciālās izmeklēšanas darbības un noteikt, ko ar iegūtajiem materiāliem drīkst un ko nedrīkst darīt. Ir saprotams, ka pret šādu ideju teju līdz asinīm gatavi cīnīties policisti, lai viņiem neatņem operatīvo darbību ārpus kriminālprocesa. Jo tā ir viņu marka, bizness. Kā tas bija padomju laikos – mums ir zināms tas un tas, bet jūs to nedrīkstat zināt. . .

Speciālā izmeklēšanas darbība ir vai nav tiesību aizskārums? Manuprāt, ir, turklāt būtisks. Sākotnējā redakcijā bija rakstīts – atceļ visus ierobežojumus, tagad tas ir mainīts – atceļ drošības līdzekļus un mantas arestu. Būtiski sašaurinot, saglabāja ceļu visam pārējam – saglabājot statusu, saglabājot arī iespēju speciālo izmeklēšanas darbību veikšanai. Tajā laikā bija paredzēts, ka pilnīgi nekas tāds nedrīkst būt.

E. R.: Neviens svarīgs kriminālprocesuāls jautājums nav iekļuvis Satversmes tiesā. Piemēram, varbūt būtu vērts izvērtēt jautājumu par izmeklēšanas tiesnešu nepietiekamajām pilnvarām?

J. S.: Tagad Satversmes tiesā iedibināts ļoti formāls process – ja iesniegums nav uzrakstīts atbilstoši visiem parametriem un tiesa negribēs to skatīt, tad atradīs formālu ieganstu, kāpēc neskatīt. To man teikuši arī daži brīvlaistie tiesneši. Vispirms meklē formālo ieganstu. Satversme it kā mums garantē visu, bet mēs rīkojam sacīkstes principu par konstitucionālu jautājumu izlemšanu. Tur vajadzētu dominēt principam, ja pirmšķietami saskatāmas pazīmes par neatbilstību Satversmei, lieta noteikti būtu jāskata, nevis jāmeklē formāls iemesls, kāpēc neskatīt.

Domāju, ka no Satversmes pozīcijām būtu skatāms arī jautājums par apsūdzības grozīšanu tiesā. Mēs kriminālprocesa projekta izstrādes laikā šādu situāciju vērtējām kā absolūti galēju.

E. R.: Piemēram?

J. S.: Piemēram, par tiem pašiem diviem santīmiem. Tiesa var palielināt apsūdzību par diviem santīmiem, ja tas viss no apsūdzības izriet. Varbūt pat var palielināt arī par diviem tūkstošiem, ja tā ir tikai matemātika un apstākļi no tā nemainās. Un sūtot tikai tāpēc lietu atpakaļ – nozīmētu faktiski visām iesaistītajām pusēm nodarīt pāri. Protams, ja vienīgais mērķis nav laika vilcināšana…

Civilprocesā ir lietas nemainīguma princips – kad uzsāk lietu skatīt pēc būtības, nevar mainīt ne prasības pamatu, ne tās apjomu. Kā tas ir pieļaujams kriminālprocesā, kur personai jāaizstāvas daudz nopietnākā lietā? Kā var būt tā, ka var mainīt apsūdzību jebkādā veidā?

Cik es varu spriest no publiski izskanējušās informācijas, digitālās televīzijas lietā krāpšana un naudas atmazgāšana tika pasniegta kā ideālā kopība. Katram juristam ir saprotams, ka tas nav iespējams, jo nauda kaut kādā veidā vispirms ir noziedzīgi jāiegūst, un tikai tad to var mēģināt atmazgāt. Prokurors ar tādu apsūdzību izgāja četrus gadus ilgu tiesu. Kā izskanējis publiskajā telpā, kad tiesas izmeklēšana bija gandrīz pabeigta, viņš pēkšņi paziņoja, ka maina apsūdzības, nodalīja, ka tā ir reālā kopība un paziņoja, ka līdz tam personas, kuras bija atbalstītāji, tagad ir organizētāji un atbalstītāji, kuri bija tikai atbalstītāji, tagad jau ir izpildītāji. It kā prokurors nepiesauca jaunas personas, bet faktiski viņš to izdarīja.

E. R.: Kas bija avots Tavai iedvesmai rakstīt kriminālprocesa projektu jeb koncepciju?

J. S.: Lielā mērā Kanādas brauciens 1999. gadā. Tur mēs, vairāki prokuratūras darbinieki, daudzas lietas redzējām praksē. Kāpēc daudzās valstīs procesi ir ātrāki? Pamatā tam ir paātrinātas izšķiršanas jautājumi. Apmēram 80 % lietu nenonāk līdz lielai tiesas izmeklēšanai, ja apsūdzētais atzīst savu vainu. Tad notiek pierādījumu iegūšana par viņa personību un visa strīdēšanās notiek par piemērojamo sodu, nevis pašu fabulu. Tas arī ļauj viņiem panākt to, ka deviņos mēnešos ir jāpabeidz lieta un, ja tas tā nenotiek, tad var atbrīvot arī potenciālu slepkavu. Gūtie iespaidi par savādāku kriminālprocesu man tobrīd bija ļoti svarīgi.

Pēc šīs sarunas fragmenta ar bijušo ģenerālprokuroru Jāni Skrastiņu par viņa, pēc manas dziļākās pārliecības, labākajām iecerēm, bet svešu galvām un rokām izpurgātajām domām, ienāca prātā poēta Māra Melgalvja rindas, kurš, tāpat kā Jānis Skrastiņš, bija profesionālis savā nozarē.

man darīt gribējās ko labu,

bet piere atdūrās pret stabu

un šķīla dzirkstis zili zaļas!

es atteicos no savas daļas…

Un tagad sanāk šādi tādi

un apēd manu karbonādi …

Lai viņiem laba mielošanās,

vēl cūku daudz ir kūtīs manās.

(bet krūtīs pukst kaut kas bez stājas,

kā telegrāfs no muļķu mājas.)

Jāņa Skrastiņa CV * Dzimis 1949. gada 30. oktobrī * 1974. gadā beidzis Latvijas Universitātes juridisko fakultāti * Pēc studiju beigšanas sācis strādāt Preiļu prokuratūrā kā izmeklētājs, vēlāk vairākus gadus strādājis Jelgavā * No 1979. gada strādāja kā LPSR prokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs * 1985. gadā  apbalvots ar ordeni «Goda Zīme» kā izmeklētājs * Izmeklējis LPSR laiku skaļākos noziegumus – piemēram, seksuālā maniaka Staņislava Rogoļeva lietu, taksometru vadītāju sērijveida slepkavības, masveida asiņainu dumpi Šķirotavas cietumā un daudzas citas apjomīgas lietas * 1989. gadā kļuvis par LPSR prokurora vietnieku, izmeklēšanas pārvaldes priekšnieku * 1989. gadā iesniedzis LPSR prokuratūrā atlūgumu, jo atbalstījis Rakstnieku savienības plēnumu un neatkarības centienus * 1990. gadā, kad Latvijas PSR prokuratūrā pastāvēja «divvaldība» un ļoti trauslā diegā karājās ideja par Latvijas Republikas atjaunošanu, Jānis Skrastiņš nostājās atjaunotās Latvijas prokuratūras pusē un kopā ar domubiedriem sācis veidot neatkarīgo Latvijas prokuratūru * 1990. gada 26. septembrī apstiprināts par pirmo Latvijas Republikas Prokuratūras ģenerālprokuroru pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas * 1995.gada novembrī Triju Zvaigžņu ordeņa dome nolēmusi piešķirt III šķiras ordeni