Kam ex officio būtu jārisina jautājums par neapdomīgiem valsts amatpersonu izteikumiem?

Neapdomīgi izteiktas, emocionāli kāpinātas replikas par kādas personas vainīgumu vēl izmeklējamā noziedzīgā nodarījumā veido pateicīgu materiālu uzmanību saistošiem ziņu virsrakstiem un televīzijas sižetu pieteikumiem. Vienlaikus šādi izteikumi, ja tos publiski paudušas valsts amatpersonas, rada viena no kriminālprocesuālajās tiesībās vissenāk rodamā pamatprincipa – nevainīguma prezumpcijas – izpratnes degradāciju un vienlaikus – arī personas tiesību aizskārumu. Pēdējo nedēļu laikā atsevišķi valsts amatpersonu izteikumi un plašsaziņas līdzekļu pavairotā histērija, kas formulējusi noteikta satura sabiedrības pārliecību par tās vai citas personas vainīgumu, šī jautājuma būtiskumu vienīgi aktualizējusi. Tālab šajā kontekstā iederīgi šķita atgādināt dažas aksiomātiskas patiesības, kas attiecas uz nevainīguma prezumpcijas nozīmi un lomu tādā kriminālprocesuālajā sistēmā, kas sev tiecas piedēvēt demokrātijas, tiesiskuma un taisnīguma atribūtiku. 

Lai gan mūsdienās juristi un tiesību pētnieki nereti nekautrējas pasmīkņāt par romiešu tiesību principu piesaukšanu, kas, jāatzīst, patiešām dažkārt tiek izmantoti nevietā un nelaikā, nevainīguma prezumpcijas kontekstā tamlīdzīgs reveranss gan uzskatāms par pilnīgi attaisnojamu. Proti, kā uzskata vairums ārvalstu tiesību zinātnieku, nevainīguma prezumpcijas esences tiesiskais formulējums esot rodams jau Justiniāna kodifikācijas svarīgākajā sadaļā – Digestās. [1] Gadsimtu gaitā šis princips iegūla visdažādāko tiesību kodeksu tekstos vai kļuva par nozīmīgu paražu tiesību sastāvdaļu, kā to pierāda nevainīguma prezumpcijas evolūcija, piemēram, angļu tiesībās. 

Raugoties uz dažādu tiesību institūtu izpratni, pārņemšanu vai nostiprināšanu mūsdienu normatīvisma kultūrā, dažādu būtisku atšķirību dēļ ierasts nošķirt kontinentālās Eiropas tiesību tradīciju no angloamerikāņu tiesību tradīcijas. Dažkārt šis nošķīrums un abu loku ievērojamās atšķirības sakņojas apstāklī, ka, piemēram, angloamerikāņu tiesību valstīs esot rodamas izteiktākas tiesību tradīcijas jautājumos, kas primāro lomu piešķir indivīda brīvībai, cieņai un citām fundamentālām pamattiesībām, nevis valsts sodošajām interesēm. Nevainīguma prezumpcijas kontekstā gan šī situācija ir krietni vien citādāka, jo kontinentālajā Eiropā šim principam tiek piedēvētas daudzšķautņainas juridiskās īpašības un cilvēka cieņu kriminālprocesā garantējoša dimensija, kas ietiecas gan pirmstiesas kriminālprocesā, gan lietas iztiesāšanas procesā, kurpretim angloamerikāņu tiesību valstīs minētais koncepts tiek uztverts vienīgi kā pierādīšanas doktrīna. [2]

Mūsdienu Latvijas kriminālprocesā nevainīguma prezumpcija kā tiesiska vērtība nostiprināta ne vien Kriminālprocesa likumā, bet arī Latvijas Republikas Satversmē un virknē starptautisko tiesību aktu. Kā sevišķi uzsvērts Tiesu administrācijas uzturētājā Latvijas tiesu oficiālajā tīmekļa vietnē www.tiesas.lv pieejamajās publikācijas par konstatētajiem nevainīguma prezumpcijas pārkāpumiem, šī principa «[..] uzdevums ir atturēt personas no paziņojumiem un rīcības, kas var radīt priekšstatu par personas vainīgumu, pirms tas konstatēts likumā noteiktajā kārtībā.» [3] Tādējādi, raugoties formāli, arī Latvijā šim principam būtu jāfunkcionē atbilstoši tai juridiskajai tradīcijai, kas iedibināta kontinentālajā Eiropā. 

Objektīvā realitāte gan diemžēl neatstāj daudz vietas ilūzijām par to, kā šis juridiskais koncepts funkcionē Latvijas kriminālprocesā. Tamlīdzīgu secinājumu apstiprina ne tikai tīmekļa vietnē www.tiesas.lv periodiski lasāmie tiesu paziņojumi, kuros konstatēta dažādu ar attiecīgo kriminālprocesu nesaistītu valsts amatpersonu nekritiski pausto publisko izteikumu neatbilstība nevainīguma prezumpcijas būtībai, gan, vēl jo intensīvāk, plašsaziņas līdzekļos tiražētie sižeti un ar tām saistītās lielāka vai mazāka mēroga ažiotāžas vētras sabiedrības viedokļu forumos. 

Gluži iespējams, ka daļa sabiedrības nevainīguma prezumpcijas prasību ievērošanu uz sevi nemaz neattiecina, paļaujoties, ka šī koncepta garantēšana aprobežojas vien ar valsts amatpersonu īpašo statusu un dienesta specifiku. Tomēr, kā to it sevišķi apstiprina šajā jautājumā ārkārtīgi plašā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra, nevainīguma prezumpcijas ievērošana attiecināma gan uz valsts amatpersonām, gan uz plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem, gan uz sabiedrības apziņas un viedokļa formulēšanas un paušanas procesiem. Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzīmējusi, ka, ievērojot nevainīguma prezumpcijas būtisko nozīmi, tā vienlaikus noteic arī vārda un preses brīvību baudīšanas robežas. Citiem vārdiem sakot – lai kā arī dažkārt gribētos asāk, emocionālāk vai izteiksmīgāk izteikties par kādu sabiedrības vērību saistījušu kriminālprocesu, iekams personas vaina nav konstatēta likumā noteiktajā kārtībā, šo vērtējumu paudējiem būtu jāprotas pašierobežoties savu intelektuālo prātojumu verbalizācijas procesā. 

Kas attiecas uz sausu jurisprudenci, nevainīguma prezumpcija ir ārkārtīgi ietilpīgs juridisks koncepts un vienlaikus tā ir arī daļa no vēl jo apjomīgākā tiesību uz taisnīgu tiesu garantiju loka. [4] Latvijas tiesību sistēmā nedrīkstētu aizmirst, ka nevainīguma prezumpcija ir atzīstama par konstitucionāla ranga tiesību principu, kura nostiprināšana Kriminālprocesa likumā vienīgi pastiprina tā būtisko nozīmi personas tiesību aizsardzībai un nodrošināšanai kriminālprocesa ietvaros. [5]

Būdama fundamentāls, konstitucionāla līmeņa funkcionāla rakstura elements taisnīgā kriminālprocesā, nevainīguma prezumpcija paredz – personas nevainīgums tiek prezumēts, [6] iekams personas vainīgums nav konstatēts ar galīgu un spēkā stājušos nolēmumu atbilstoši Kriminālprocesa likumā noteiktajai kārtībai. 

Nevainīguma prezumpcijai piemīt sevišķa nozīme tiesiskuma stiprināšanā, kas ir demokrātiskas un tiesiskas valsts eksistences viens no pamatmērķiem. Tādējādi šis princips iedibināts un veidots, lai nodrošinātu sabiedrības un ikkatra tās pārstāvja individuālo uzticību krimināltiesiskajai sistēmai – tam, ka par vainīgiem tiek atzīti un, secīgi, līdz ar to arī sodīti tikai tie, par ko ir augsti pamatota pārliecība jeb saprātīgu šaubu neesība, ka viņi tiešām ir izdarījuši noziedzīgu nodarījumu. [7] 

Nevainīguma prezumpcijas būtiskumu materiālo un procesuālo krimināltiesību jomā likumdevējs atzinis, nostiprinot šo principu gan Krimināllikuma 1. pantā, gan Kriminālprocesa likuma 19. pantā, gan konstitūcijās, gan dažādos starptautiskos un Eiropas Savienības cilvēktiesību dokumentos. [8] Jāuzsver, ka nevainīguma prezumpcijas funkcionalitātei būtu jātiek respektētai visos kriminālprocesa posmos līdz pat brīdim, kad nolēmums, kurā tiek galīgi noteikts, vai persona ir izdarījusi attiecīgo noziedzīgo nodarījumu, kļuvis nepārsūdzams. [9]

Minētais princips būtībā funkcionē kā procesuāla garantija, kurā apvienotie divi aspekti, kurus ierasts izdalīt kā nevainīguma prezumpcijas instrumentālās vērtības aspektu un attieksmes formulas aspektu. 

Pirmais aspekts vērsts uz galveno mērķi – pasargāt noziedzīgu nodarījumu neizdarījušo personu no nepamatotas atzīšanas par vainīgu. No šī pienākuma atvasināms arī kriminālprocesā iedibinātais pierādīšanas pienākuma izpratnes modelis, kas galveno pierādīšanas pienākumu noteic procesa virzītājam jeb būtībā kriminālvajāšanas šī jēdziena plašākajā izpratnē īstenotājam, tādējādi paredzot prasību izslēgt šaubas par personas vainīgumu. [10] 

Savukārt otrais nevainīguma prezumpcijas aspekts nodrošina pienācīgu apiešanos ar personu procesa laikā (citiem vārdiem – šis elements vairāk saistāms ar personas «uzskatīšanu» par nevainīgu). [11] 

Nevainīguma prezumpcija saskaņā ar doktrīnā un judikatūrā atzīto tādējādi aptver trīs būtiskus aspektus: «1) personu var uzskatīt par vainīgu tikai tad, kad tas konstatēts KPL noteiktajā kārtībā, 2) uz personu negulstas viņas nevainīguma pierādīšanas pienākums un 3) šaubas tulkojamas par labu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību.» [12]

Turklāt, kā jau atzīmēts, ar nevainīguma prezumpciju nesaraujami saistītas arī personai piemītošās tiesības uz lietas izskatīšanu taisnīgā, objektīvā un neatkarīgā tiesā. [13] Šāda nostādne vienlaikus papildināma ar apsvērumu, ka starptautiskie cilvēktiesību standarti pieprasa arī to, lai «taisnīgs process» būtu attiecināts ne tikai uz iztiesāšanas brīdi, bet visu procesu kopumā, tai skaitā pirmstiesas kriminālprocesu. [14] Valsts amatpersonām priekšlaicīgi izsakot pārliecinošu vērtējumu, kas cita starpā ietekmē gan sabiedrības viedokli, gan tiesībsargājošo iestāžu un tiesu pārstāvju viedokli, par konkrētas personas vainīgumu vai «kriminālo» būtību, persona nevar racionāli paļauties, ka pat pirmstiesas kriminālprocess, nemaz nerunājot par eventuālo tiesas izmeklēšanu, varētu atbilst taisnīga procesa kritērijam. 

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir formulējusi viedokli, ka Cilvēktiesību konvencijas 6. panta otrajā daļā nostiprinātā nevainīguma prezumpcija paredz, ka «[..] (1) tiesas locekļi, pildot savus pienākumus, nedrīkstētu sākt ar aizspriedumainu domu, ka apsūdzētais izdarījis inkriminēto nodarījumu; (2) pierādīšanas pienākums gulstas uz apsūdzību, un (3) jebkurām šaubām ir jātiek tulkotām par labu apsūdzētajam.» [15]

Tāpat Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka nevainīguma prezumpcija tiek pārkāpta, ja amatpersonas izteikums par personas vainu tiek veikts, pirms tā pierādīta saskaņā ar likumu. [16] Savukārt Satversmes tiesas praksē uzsvērts, ka nevainīguma prezumpciju pārkāpj pat konstatējams vērtējums par personu kā vainīgu noziedzīgā nodarījumā. [17]

Nevainīguma prezumpcija savu funkcionālo un procesuālo uzdevumu var īstenot vienīgi apstākļos, ja valsts amatpersonas un sabiedrības informēšanas nolūkos strādājošie plašsaziņas līdzekļu pārstāvji atturas no priekšlaicīga vērtējuma publicēšanas par personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, vainīgumu un izmeklējamo noziedzīgo nodarījumu konkrētajā krimināllietā. 

Pretējā gadījumā dažādi nekritiski apgalvojumi sabiedrībai rada aplamu un objektīvi pārbaudītos faktos nebalstītu priekšstatu par konkrētu kriminālprocesu un tajā iesaistītajām personām, kurām ir tiesības uz aizstāvību. Šo uzskatu manifestācija uzskatāmi vērojama visdažādākajās sociālo tīklu platformās un citās tīmekļa vietnēs, kurās dažādas pakāpes anonimitātes un, šķiet, nesodāmības piesegā mūsu līdzcilvēki nereti mēdz paust aizskarošas, reizumis parupjas un pat vulgāras piezīmes par apsūdzētajiem, aizdomās turētajiem vai citiem procesa dalībniekiem. 

Neuzņemoties kompetenci šķetināt tamlīdzīgas rīcības psihoemocionālos dzenuļus, vienlaikus gan jāteic, ka vismaz daļa šo uzskatu autori arī savu ikdienas realitāti veido, pilnībā ignorējot tamlīdzīgas konstrukcijas kā pietāte pret līdzcilvēku dzīvi vai privātuma robežām, nemaz nerunājot par tādu visnotaļ nonivelētu konceptu kā «cilvēka cieņa». Atstājot vērtējumu par «cilvēka cieņas» koncepta teorētisko un praktisko dihotomiju citai publikācijai, autore var vienīgi izteikt personīgo viedokli, ka šai juridiskajai koncepcijai (pretēji dažādos oficiālos postulātos, sarīkojumos un brošūrās paustajiem apliecinājumiem) mūsdienās piemīt visai maza vērte…

Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē saistībā ar nevainīguma prezumpcijas būtību piedāvāts plašs un apjomīgs atziņu klāsts, tomēr, ievērojot šajā publikācijā ieskicētos problēmaspektus, uzmanība pievēršama diviem šo tēžu saturā daudzkārt iezīmētiem elementiem. Proti, aizliegumam veicināt un sekmēt agresīvas vai intensīvas preses kampaņas saistībā ar konkrēto krimināllietu un aizliegumam valsts amatpersonām izteikties par personas vainu, iekams stājies spēkā galīgais nolēmums par vainas konstatāciju likumā noteiktajā kārtībā.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka pastiprināta preses un sabiedrības uzmanība kriminālprocesiem var būt neizbēgams elements tiesiskajā vidē, kas nodrošina demokrātijas vērtības un vārda brīvību, vienlaikus uzsverot, ka agresīvas plašsaziņas līdzekļu īstenotās kampaņas var negatīvi ietekmēt gan pirmstiesas, gan tiesas procesa atbilstību «taisnīga procesa» kritērijam, iespaidot sabiedrības domu un būtiski ierobežot personas tiesības netikt prezumēti uzskatītam par vainīgu. [18] Proti, kā atzīmēts Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā, agresīva un uzstājīga preses ieinteresētība par konkrētu kriminālprocesu var negatīvi ietekmēt taisnīgu kriminālprocesa norisi, tostarp ietekmēt iespēju pieņemt taisnīgu nolēmumu. [19] Kā norādījusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, jo īsāks laika sprīdis vērojams starp valsts amatpersonu izteikumiem un veikto procesuālo darbību, jo izteiktāks ir valsts amatpersonas iespējamās objektivitātes trūkums un risks, ka tikušas pārkāptas personas tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesības netikt prezumēti uzskatītam par vainīgu. [20] 

Tāpat Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir nepārprotami atzinusi, ka nevainīguma prezumpciju pārkāpj gan policijas, gan prokuratūras pārstāvju, [21] gan citu valsts amatpersonu [22] izteikumi par personas vainu noziedzīgā nodarījumā, ja vaina nav pierādīta likumā noteiktajā kārtībā. Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 6. panta otrā daļa imperatīvā formā aizliedz valsts amatpersonām postulēt jebkādu paziņojumus par izmeklēšanā esošu kriminālprocesu, kas mudinātu sabiedrību uzskatīt aizdomās turēto par vainīgu un pat tikai potenciāli varētu ietekmēt valsts tiesībsargājošo iestāžu un tiesu veicamo lietas faktisko un juridisko novērtējumu. [23]

Turklāt apstākļos, ja tiesībsargājošo iestāžu pārstāvji un valsts amatpersonas sabiedrības informēšanas nolūkos uzskata par nepieciešamu sniegt jelkādas ziņas par izmeklēšanā esošu pirmstiesas kriminālprocesu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa daudzkārt savos spriedumos uzsvērusi, ka uz amatpersonām ir attiecināms pienākums ārkārtīgi rūpīgi izraudzīties vārdformas, kādās šie paziņojumi tiek publiskoti. [24] Citiem vārdiem sakot, nav noliedzams, ka ar nevainīguma prezumpcijas būtību saskanīga var būt tiesībsargājošo iestāžu izvēle informēt sabiedrību par kādu kriminālprocesu, tomēr šādiem paziņojumiem jābūt diskrētiem, apdomātiem, cieņpilniem un personas vainīgumu neprezumējošiem. [25]

Šajā ziņā pēc ilustratīviem piemēriem nav tālu jālūkojas. Ne mazums pēdējā mēneša laikā skatāmo ziņu sižetu un publikāciju kā šķietami adekvātu praksi atzīst, piemēram, pie kriminālatbildības nekad iepriekš nesauktu personu nodēvēšanu par «noziedzniekiem» vai «krimināliem elementiem», kas piederīgi «noziedzīgajai pasaulei». 

Vērtējot prokuratūras amatpersonu izteikumu atbilstību nevainīguma prezumpcijas principam, Eiropas Cilvēktiesību tiesa jo sevišķi atzīmējusi, ka it īpaši prokuroriem būtu jāvairās no neētiskiem apgalvojumiem, kas varētu būt uzskatāmi par «nekvalificētiem vainīguma pieņēmumiem», ievērojot būtisko lomu, kādu kriminālprocesa norises tiesiskuma nodrošināšanā veic prokurori. Proti, prokuroru izteikumiem piemīt būtiska nozīme, veidojot sabiedrības izpratni par konkrēto kriminālprocesu, tādējādi prokuratūras amatpersonām ir jāizvairās no apgalvojumiem, kas var pat tikai mudināt sabiedrību uzskatīt personu par vainīgu. [26]

Lai gan Kriminālprocesa likuma 19. panta ceturtā daļa personai, kuras tiesības netikt prezumēti uzskatītai par vainīgu tikušas pārkāptas, piešķir iespēju vērsties pie procesa virzītāja un lūgt sniegt publisku paziņojumu saistībā ar pieļauto pārkāpumu, praksē šīs tiesību normas piemērošana var izrādīties krietni vien cietāks rieksts. Proti, no minētās tiesību normas satura it kā būtu atvasināms secinājums, ka valsts amatpersonas pieļauts nevainīguma prezumpcijas pārkāpums vienlaikus rada tiesisku pamatu vērtēt izteikumu paudušās valsts amatpersonas juridisko atbildību par tamlīdzīgu rīcību. Tomēr apstākļos, ja izteikumus paudis, piemēram, kādas tiesībsargājošās institūcijas vadītājs vai cita augsta ranga amatpersona, tamlīdzīgas atbildības izvērtēšanas iniciēšana varētu būt saistīta ar zināmu hierarhiskās un institucionālās padotības kārtības apiešanu. Tas, ievērojot iekšlietu struktūru darbības īpatnības, savukārt, varētu radīt un visdrīzāk arī rada Kriminālprocesa likuma 19. panta ceturtās daļas piemērošanas defektus; katrā ziņā – vismaz pirmstiesas kriminālprocesā noteikti.

Ievērojot labi pazīstamo tiesisko konceptu par valsts pozitīvo pienākumu izpratni un nepieciešamību garantēt personas tiesības un atbilstošu to aizsardzības mehānismu, šī izklāsta noslēgumā rodas retorisks jautājums – vai Latvija ir pienācīgi parūpējusies par tādas institūcijas izveidi, kas objektīvi un bezaizspriedumaini varētu risināt jautājumus par bezatbildīgi un nekritiski paustu valsts amatpersonu izteikumu par kādas personas vainīgumu tiesiskajām konsekvencēm? 

Līdzīgā kārtā neatbildēts paliek arī jautājums par plašsaziņas līdzekļu pārstāvju spēju uzņemties atbildību par ziņu sižetu un publikāciju atbilstību nevainīguma prezumpcijas būtībai. Var šķist tīkami aizbildināties ar vārda brīvības lozungiem vai sevišķās lomas akcentēšanu, kādu sabiedrības informēšanā īsteno žurnālisti, tomēr robežvērtību izpratne par sensitīviem jautājumiem, iespējams, ko mainītu kopējās juridiskās un informatīvās kultūras veidošanā. Galu galā, pietiekami lielu aizskārumu personas tiesībām, tostarp reputācijai, godam un cieņai nodara kolektīvās bezatbildības aizsegā tapušie vērtējumi un viedokļi, kas lasāmi tīmekļa dzīlēs.

Tādējādi, atbildot uz publikācijas pieteikumā izvirzīto jautājumu, rezignēti jāatzīst, ka gadsimtu gaitā iedibinātās krimināltiesību maksimas – nevainīguma prezumpcijas – kā personas tiesību garanta praktiskā iedzīvināšana vismaz pārredzamā nākotnē ir un paliks vienīgi to subjektu rūpju lokā, kuru pamattiesības tikušas skartas ar visdažādākā satura un rakstura izteikumiem par viņu vainīgumu.