Apkopojot šajā publikācijā iepriekš teikto, gribētos īpaši izcelt Herberta Pakera darba «Divi kriminālprocesa modeļi» zinātniski-teorētisko nozīmīgumu mūsdienu kontekstā. H. Pakera piedāvātā pienācīgā procesa modeļa un noziedzības kontroles modeļu doktrīna, neraugoties uz savu salīdzinoši paseno sarakstīšanas laiku – 1964. gadā – un tai vēlāk adresēto kritiku, tomēr vēl šodien pamatoti tiek atzīta par hrestomātisku [1] vērtību hipotētiski iespējamu un sabiedrībai nepieciešamu mūsdienu kriminālprocesuālās politikas virziena attīstības refleksijā un praktiskā izstrādē. [2] Laika gaitā pat šīs doktrīnas kritiķi bija spiesti atzīt, ka nevienam no tiesību zinātniekiem, kuri pēc tam bija mēģinājuši kaut kā uzlabot vai papildināt šos modeļus, tā arī neizdevās iegūt tādu ievērību un atzinību, kādu izpelnījās pats H. Pakers [3] – kriminālprocesa teorētiķis, kura vārds Latvijā diemžēl līdz šim nav bijis plaši zināms.

Līdz ar to par spīti kritiķu pārmetumiem, ka H. Pakera modeļi it kā esot novecojuši, jo tie pilnībā ignorējot noziegumu upuru tiesības un jau tobrīd 20. gadsimta beigās ASV aktuālās diskusijas par noziegumiem, kas saistīti ar vardarbību ģimenē, naida runu, IT noziegumiem, turklāt vēl viņam uzdrošinoties neminēt savas pretenzijas pieteikušās jaunās ambiciozās politiskās kustības, piemēram, feminismu [4], jeb, citiem vārdiem sakot, ka H. Pakers esot pārāk vienkāršoti izveidojis un aprakstījis viendimensiju kriminālprocesa modeļus, ignorējot daudzdimensionālākas sistēmas nepieciešamību [5], tieši viņa pieeja mūsdienās, šķiet, vistuvāk un visprecīzāk ataino mūžīgā un klasiskā konflikta starp valsti un indivīdu būtību krimināltiesību un kriminālprocesa jomā.

Iespējams, tas kļuva par realitāti, pateicoties viņa bezkaislīgi lietotajai deskriptīvajai metodei [6], vienlaikus cenšoties bezkaislīgi un objektīvi nostāties gan valsts/sabiedrības, gan arī indivīda interešu aizstāvības pusē. Un varbūt tieši tādēļ H. Pakera panākums ir izskaidrojams vēl daudz vienkāršāk.

Proti, H. Pakera koncepcija savā pieejā principiāli neatšķiras no klasiskām vērtībām, proti, vēl 19. gadsimta kontinentālās Eiropas kriminālprocesuālistu dilemmas starp sacīkstes (akuzācijas) un izmeklēšanas (inkvizīcijas) procesu. Lietojot amerikāņu zinātnieka terminoloģiju, gan būtu jāsaka − dilemma starp pienācīga procesa modeli un noziedzības kontroles modeli. Jebkurā gadījumā kontinentālajā Eiropā galu galā izveidojās tā dēvētais jauktais process, mēģinot sabalansēt divu atšķirīgu procesuālo modeļu abstraktus principus attiecīgajās nacionālajās jurisdikcijās.

Tādējādi H. Pakers būtībā mūžsenas problēmas un to risinājumus ietērpa vienīgi mūsdienīgākā – pilnīgi citas kriminālprocesuālistu paaudzes – valodā, adaptējot tās aktuālajām 20. gadsimta 60. gadu tiesvedības un reformu nepieciešamības problēmām ASV. Acīmredzot šādai pieejai – savdabīgam procesuālam Newspeak [7] (šoreiz – labā nozīmē) – jau toreiz bija objektīvi, tajā skaitā kulturāli iemesli, un jādomā, šie neatgriezeniskie procesi savu aktualitāti saglabā arī šobrīd.

Ir pilnīgi skaidrs, ka ne tikai tobrīd ASV, bet arī citviet – tajā skaitā, arī mūsdienu Latvijā, pašreiz līdz šim juridiskajā literatūrā iepriekš lietoto tradicionālo sacīkstes jeb akuzācijas, izmeklēšanas jeb inkvizīcijas un jauktā kriminālprocesa tipu (modeļu) jēdzienos ietverto principu saturs dažādu iemeslu dēļ daudziem juristiem jau ir pārvērties vienīgi par svešādām un nesvarīgām abstrakcijām, kas droši vien (vismaz pagaidām) ir izsmēlušas savu emocionāli-intelektuālās pārliecināšanas spēku un nozīmi. Akuzācijas un inkvizīcijas procesa jēdzieni šobrīd Latvijā vairs retajam joprojām paliek svarīgi mūsu kontinentālās Eiropas kriminālprocesa doktrīnu pašpietiekami pamatojuši un aprakstoši termini. [8] Varbūt tieši tādēļ H. Pakera darbs varētu būt nozīmīgs arī Latvijas kriminālprocesa diskursā (turklāt – pilnīgi citā un jaunā kvalitātē), vienlaicīgi iedvešot jaunu dzīvību gandrīz nokautajā konstruktīvas rezistences (vietumis sastopamajām patvaļas izpausmēm) ķermenī.

Un patiešām, objektīvi raugoties, izskatās, ka juridiskā argumentācija, kas balstās vairāk kā divus gadsimtus aprobētā retorikā, piemēram, kaut vai apsūdzētā tiesību kontekstā, šķietami vairs īsti nespēj sniegt pārliecinošas atbildes (vai drīzāk – neatrod dzirdīgas ausis) uz būtībā globālās un centralizētās kriminālpolitikas, tātad arī uz aktuālāko krimināltiesisko un kriminālprocesuālo prasību tendencēm un izaicinājumiem, kas pašsaprotami vienlaicīgi saistās ar dažādiem ar pietiekoši izteiktu voluntārismu ieviestiem strīdīgiem jaunievedumiem šajās jomās.

Taču, iespējams, tam ir arī cits iemesls. Proti, daudzas pēdējās desmitgades pakāpeniski bija arī zudusi dziļāka interese par kriminālprocesa vēstures un teorijas jautājumiem, kas šobrīd praksē nereti aizvien biežāk sāk atbalsoties jau kā tiesisks primitīvisms, bet atsevišķos gadījumos diemžēl ¬ pat kā klaja tumsonība, kas robežojas ar barbarismu. [9] Citiem vārdiem sakot, vecās, no modes izgājušās kategorijas, ne tikai īsti vairs nedarbojas, lai spētu argumentēti aprakstīt samilzušās problēmas, kādas ir pārņēmušas Latvijas kriminālprocesu, bet arī diemžēl nespēj pārliecināt politisku lēmumu pieņēmējus rīkoties citādi.

Sniedzot īsu pārskatu par H. Pakera svarīgākajām atziņām, šajā publikācijā autori bija izteikušivienīgi dažas īsas kritiskas piezīmes Latvijas kriminālprocesa kontekstā, cerībā, ka tās potenciālo lasītāju vidū, iespējams, varētu vairot vērtīgas un citādi noderīgas pārdomas par atsevišķu kriminālprocesa institūtu praktiskajām izpausmēm šobrīd. Iespējams, ka tuvākā nākotnē tādēļ būtu itin noderīgi situāciju mūsu kriminālprocesā padziļināti izanalizēt tieši kriminālpolitiskā kontekstā, vadoties pēc H. Pakera piedāvātās divu modeļu teorijas, jo pēdējā laika tendences Latvijā iezīmē virzību uz izteiktu (turklāt – nepārprotami ideoloģiski stigmatizētu) noziedzības kontroles modeli.

Šajā sakarā interesanti šķiet arī tas, ka H. Pakeram cita starpā tika pārmesta ideoloģiju un aktuālo krimināltiesību diskursu ignorance [10], aizraujoties vienīgi ar teorētisku modeļu konstruēšanu nevis kaut kādu apsvērumu vadītu ideoloģiski vēlamo perspektīvu apzināšanu. [11]

Būtībā viņam pārmeta to, ko visdrīzāk tieši nedrīkstētu pārmest kriminālprocesa teorētiķim. Vismaz kriminālprocesam, ja jau no «ideoloģiski vēlamajām perspektīvām» nav iespējams izvairīties materiālajās krimināltiesībās (būsim reālisti!), tad tieši kriminālprocesam tomēr vienmēr būtu jāpaliek kā neitrālam arbitram strīdā starp valsti/sabiedrību un indivīdu.

Jādomā, kriminālprocesā kategoriski nedrīkstēt operēt ar ideoloģiskas nokrāsas pamatpremisām, akli sekojot jelkādiem aktuālajiem kriminālpolitiskajiem trendiem, piemēram, «bērni vai no vardarbības cietušās sievietes nekad nemelo», «vīrieši vienmēr ir vardarbīgi», «bagāti un pat labi situēti ļaudis ir negodīgi pēc savas būtības» utt. Šo uzskaitījumu varētu turpināt. Tomēr viena no autoriem empīriskie vērojumi tiesas zālēs liecina, ka tamlīdzīgas ideoloģizētas klišejas diemžēl nav gluži izņēmumi. Taču tieši šādas intelektuāli kļūdainas atziņas nereti ietekmē ne tikai pierādījumu novērtējumu, bet arī procesuālo iznākumu dažādās būtiskās procedūrās, piemēram, izraugoties drošības līdzekļus un piemērojot citus personu tiesību ierobežojumus.

Taču acīmredzot visspilgtāk šobrīd tamlīdzīgi ideoloģiski uzstādījumi izpaužas tieši Krimināllikuma VIII² nodaļas (Mantas īpašā konfiskācija) piemērošanas jautājumos, kas tiek izlemti Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas (Process par noziedzīgi iegūtu mantu) kārtībā, kas kā speciāla kriminālprocesuāla procedūra pienācīga procesa modeļa kontekstā pati par sevi jau izraisa nopietnus iebildumus. Reizēm nebeidz izbrīnīt tas gluži vai šķiriskais naids un entuziasms (kas, jādomā, ir nekas cits, kā sen zināma resentimentā [12] balstīta ideoloģija), ar kādu dažāda kalibra procesa virzītāji bez īpašas refleksijas par tēmu – tiesības uz privātīpašumu un attiecīgi bez liekiem sentimentiem reizēm spēj graut ticību tiesiskumam un elementāram taisnīgumam.

Jebkurā gadījumā Herberta Pakera darbu «Divi kriminālprocesa modeļi» noteikti būtu vērts izlasīt. Un tādēļ autori ļoti cer, ka viņiem izdevās kaut nedaudz ieintriģēt iespējamos šī ievērības cienīgā darba lasītājus.