Lai gan rakstiskuma elementi Latvijas kriminālprocesā nav sevišķa novitāte, Covid-19 pandēmijas laiks uz tā šķietamajām «priekšrocībām», bez šaubām, lika paraudzīties kā uz «svaigu risinājumu», mēģinot salāgot vīrusa izplatības ierobežošanas prasības ar raitu lietu izskatīšanas gaitu. Šobrīd arvien vēl spēkā esošais Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likums [1], kas stājās spēkā 2020. gada 10. jūnijā, tā 12. panta pamatredakcijā paredzēja, ka krimināllietu apelācijas kārtībā var iztiesāt rakstveida procesā arī Kriminālprocesa likumā neminētos gadījumos, ja pret to neiebilst prokurors vai persona, kuras intereses un tiesības sūdzība vai protests aizskar. Tādējādi iespējamība krimināllietu pilnībā iztiesāt rakstveida procesā tika attiecināta tikai uz apelācijas instances tiesu, turklāt – ar nosacījumu, ka pret to neiebilst minētās personas. Savukārt 2020. gada 23. decembrī pēc dažām veiklām likumdevēja manipulācijām spēkā stājās minētās normas grozījumi, to izsakot jaunā redakcijā. [2] Nu tā paredzēja, ka krimināllietu apelācijas kārtībā var iztiesāt rakstveida procesā arī gadījumos, kas nav minēti Kriminālprocesa likumā. Prokurors vai persona, kuras intereses un tiesības sūdzība vai protests aizskar, var izteikt lūgumu lietu izskatīt mutvārdu procesā, to pamatojot.

Atbilde uz jautājumu, kādu apsvērumu vadīts, likumdevējs izraudzījās šādu soli, meklējama grozījumu anotācijā. Tur tika skaidrots – personas spēkā esošo regulējumu ārkārtējās situācijas apstākļos mēdzot izmantot, lai novilcinātu tiesas procesu, proti, norādot iebildumus lietas izskatīšanai rakstveida procesā bez pamatojuma vai paskaidrojuma, tādā veidā pagarinot arī krimināllietas iztiesāšanas laiku un palielinot to gadījumu skaitu, kad notiek mutvārdu procesi. Līdz ar to personai turpmāk ir jāmotivē savi iebildumi pret lietas izskatīšanu rakstveida procesā, ko tiesnesis izvērtēs un izvēlēsies piemērotāko procesa veidu, nodrošinot visu iesaistīto pušu tiesību un interešu ievērošanu. [3]

Rīgas tiesas apgabala prokuratūras virsprokurors Armīns Meisters, vēl pērnā gada nogalē uzstājoties zinātniski praktiskajā konferencē ar priekšlasījumu par valsts apsūdzības uzturēšanu apelācijas instances tiesā, akcentēja, ka Covid-19 apstākļu ietekmē ievērojams krimināllietu skaits apelācijas instances tiesā esot izskatīts tieši rakstveida procesā. Ilustrācijai – 2020. gadā 238 lietas no kopumā 424; 2021. gadā – 167 no 345, savukārt 2022. gada 11 mēnešos rādītāji liecināja, ka rakstveida procesā izskatītas 79 no 249 lietām jeb – aptuveni 32 % lietu. [4] Rezumējot šos datus, A. Meisters norādīja, ka rakstveida process bija instruments, kā optimizēt lietu izskatīšanu, pielāgojoties specifiskajiem Covid-19 apstākļiem, taču, raugoties uz turpmāko tiesu darba organizēšanu, virsprokurors uzsvēra, ka kriminālprocesā pēc-pandēmijas posmā tomēr, vismaz atbilstoši oficiālajai prokuratūras pozīcijai, «šie mutvārdu procesi [acīmredzot, pēc prokuratūras domām, diemžēl – autora piezīme] arvien vairāk ienāk krimināllietu izskatīšanā» [5].

Autori nevar apšaubīt to, ka Covid-19 fenomenam pamazām aizejot «pa skuju taku», arī tiesību normu piemērotājiem un likumdevējam varētu būt visnotaļ liels vilinājums minēto «ekstraordinārā procesa» formu nostiprināt arī bez jelkādu citu turpmāko eventuālo «ārkārtējo situāciju» piesega. Šajā ziņā kriminālprocesa vēsture var sniegt bagātīgu piemēru klāstu par to, kā «ekstraordinārā procesa» formas kādā jaukā dienā (protams, tas ir pārspīlējums, jo objektīvi tamlīdzīga transformācija notiek ilgstošā laika periodā) pārtop par ikdienišķu («ordināru») procesu. [6]

Lai kādas idejas minētā kontekstā arī šobrīd nevirmotu, vērts atgādināt, ka gluži nesen arī Senāts, vismaz vērtējot rakstiskuma elementus, kas attiecas uz pienācīgu procesa norisi pirmās un apelācijas instances tiesā, uzsvēra – no Kriminālprocesa likuma 15. pantā nostiprināto procesuālo pamatprincipu satura – taisnīgas tiesas – ir atvasināma vispārēja apsūdzētā garantija – tiesības uz lietas izskatīšanu mutvārdu procesā. [7] Atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, Senāts uzsvēra – pamatojums nepieciešams rakstveida procesam kā izņēmumam no pamatprincipa, nevis pamatprincipa ievērošanai jeb lietas izskatīšanai mutvārdu procesā. Tādējādi, pat pastāvot ārkārtējai situācijai un apstākļiem, kas saistīti ar minētā Covid-19 likuma mērķi, jebkuram izņēmumam no mutvārdu procesa jābūt pamatotam, piemēram, ar nepieciešamību nepakļaut lietas dalībnieku vai tiesas veselību apdraudējuma riskam, turklāt – ņemot vērā alternatīvus lietas izskatīšanas veidus, kā, piemēram, videokonferenci, nevis izmantojot cita veida ieganstus rakstveida procesam. [8] Citiem vārdiem sakot – nebūtu piemirstams, ka rakstiskums pirmās un apelācijas instances tiesā patiešām bija tikai izņēmuma regulējums, kam diez vai būtu jāiesakņojas un jākļūst par permanentu procesa formu. Jeb, kā vēsta aforisms, iesēsi rīcību – ievāksi paradumu, iesēsi paradumu – ievāksi raksturu, iesēsi raksturu – ievāksi likteni. Proti, šajā gadījumā procesam jau būtu inkvizitoriāls liktenis.

Tomēr, vērtējot «rakstveida procesa» ieviešanas perspektīvas, uzmanību pelna Latvijas Universitātes 81. starptautiskās zinātniskās konferences sekcijā «Advokātu loma tiesas procesu efektivizācijā» izskanējušie Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētāja Dr. iur. Jāņa Rozenberga vārdi: «Ja gribat, vienu mazu provokāciju es jums varu iemest. Es neaicinu šo ne popularizēt, ne ieviest, bet padomāt, vai pie pašreizējā regulējuma, kāds tas ir, kur nav paredzēts nepārtrauktības princips, kur tiesnesim savā lietvedībā ir desmitiem lietu un kur katru dienu viņš iet citā lietā, un kaut kad beigās viņš par to visu rakstīs spriedumu, vai pie pašreizējā regulējuma rakstveida process visās lietās nenodrošinātu kvalitatīvu, taisnīgāku risinājumu? Es neaicinu uz to [..].» [9]

Vienam no šo rindu autoriem ir zināms, ka vismaz daļa kolēģu šos vārdus uztvēra neviennozīmīgi. Tomēr patiesībā nevajadzētu steigties un godājamajam kolēģim J. Rozenbergam pārmest ko līdzīgu kolaboracionismam saistībā ar likumdevēja visnotaļ dīvainajiem grozījumiem, tajā skaitā, konstitucionālās dimensijas aspektā. [10] Gluži vienkārši – procesuālo funkciju nošķīruma neefektivitāte, pieļaujot tiesu varas un apsūdzošās funkcijas saplūšanu, ir izraisījusi nepieciešamību arī aizstāvības funkcijas realizētājiem meklēt risinājumus, kuru praktiskās sekas izraisītu vismazāk sāpīgas sekas tām personām, kurām kriminālprocesā ir piešķirtas tiesības uz aizstāvību. Citiem vārdiem, ja antikonstitucionālo grozījumu ātrvilciens drāžas ar pilnu jaudu, skaidrs ir, ka šāds defekts ir jāmēģina pārvērst par efektu. To, ka tas ir iespējams, apliecina arī pēdējo gadu laikā tapušo jau daudzkārt minēto grozījumu [11] gluži praktiskā iespējamība pārvērst to par efektīvu aizstāvības instrumentu. Turklāt, kā jau iepriekš minēts, tas, ka aizstāvībai nepieciešams būtisku darba un laika resursu apjomu ieguldīt rakstveida pierādījumu analīzes izstrādāšanā, kas lielākoties tiek ietērpta tiesas debašu runas formātā, jau sen ir kļuvusi par pilnīgu pašsaprotamību. [12]

Citiem vārdiem sakot – izvērsta rakstveida argumentācija, kurai kvalitātes ziņā būtu jāatbilst vismaz maģistrantūras studenta pētījuma līmenim, būtībā ir vienīgais reālais šķērslis pirmstiesas kriminālprocesa rezultātu prejudicialitātes un tai tālāk sekojošās iespējamās tiesas funkcijas saplūšanas ar apsūdzības funkciju novēršanā. [13] Lai gan apsūdzētajam atbilstoši kontinentālās Eiropas kriminālprocesa tradīcijai būtu pilnīgi pamatoti paļauties uz favor defensionis konceptu jeb «aizstāvības priekšrocībām» kā atsevišķu ekskluzīvu aizstāvības puses tiesību kopumu, arvien biežāk praksē no tā ir vērojamas atkāpes, tamlīdzīgu ieražu attaisnojot ar abstraktu taisnīguma vai pat efektivitātes lozungu. [14] Taisnīgums nedrīkstētu būt vienīgi teorētiska abstrakcija, kurai izpaliek vērtējums par praktisko piemērošanu. Domājams, ka rakstveida procesa elementu nostiprināšana šajā ziņā nedotu nekādus uzlabojumus, bet gan, gluži pretēji, pakāpeniski atsvešinātos no 19. gadsimta kriminālprocesuālistu iedibinātās idejas par apsūdzēto kā procesa subjektu, nevis objektu. [15]

Jau minētās pērngad notikušās konferences ietvaros arī virsprokurors A. Meisters pievērsās vērtējumam par prokuratūras ieskatā rakstveida procesa pozitīvajām iezīmēm, apgalvojot, ka, pēc prokuratūras domām, tas esot «[..] ātrāks un ekonomiskāks apelācijas instances tiesas process.» [16] Vienlaikus A. Meisters pilnīgi pamatoti norādīja: «Par to šaubu nav. Covid–19 pandēmijas apstākļos tā nereti bija vienīgā iespēja iztiesāt lietu. Bet – vai šādam ārkārtas, un uzsveru – ārkārtas –, risinājumam ir savs pamats objektīvi turpināties arī normālos darba un dzīves apstākļos?» [17] Atbildot uz šo jautājumu, A. Meisters tomēr nepārprotami atzina – «[..] rakstveida process vispārīgi nebūtu tāda normāla parādība, uz ko jātiecas.» [18] Pretējā gadījumā, ka akcentēja virsprokurors, krimināllietu iztiesāšana kļūtu par formalitāti, turklāt – «[..] tikai iztiesāšana klātienē, mutvārdos, kad tu jūti, redzi cilvēku, vari uzdot jautājumus, uztvert viņa emocijas, arī rada šo pārliecību, kuru nevienā likumā nevar ierakstīt, nomērīt, kāpēc vienā vai otrā gadījumā tiesa nonāk līdz attaisnošanai vai notiesāšanai, nemaz nerunājot par soda veidu un mēru [..]» [19].

Uzmanību pelna arī A. Meistera vērtējums par to, kādas sekas rada centieni par visām varītēm vienkāršot kriminālprocesus: «[..] tiesu sistēma kopumā, virzoties uz šo vienkāršošanu un zināmā mērā ļaujoties tādai kriminālprocesa vienkāršošanas dominantei jeb vadošajai pieejai, idejai, kriminālprocesa mērķi, tostarp kriminālsoda mērķi noliek tādos svaru kausos – vai mēs ātri, ērti, vienkārši iztiesājam lietu vai mēs cīnāmies par taisnīgumu, taisnīgu rezultātu lietā. Un kas tad mums attiecīgi ir svarīgāk – spriest taisnīgu tiesu vai vienu otru reizi panākt ātrāku šo risinājumu.» [20] Tāpat A. Meisters akcentēja, ka vienkāršošanas tendence apsūdzības kvalitātes un pierādījumu pietiekamības jautājumus paliek zem krietni mazākas kritikas lupas nekā tas pienāktos. Domājams, ka prokuratūras pārstāvjiem derētu ieklausīties šajos A. Meistera vārdos.

Līdzīgu viedokli paudusi arī profesore Dr. iur. Kristīne Strada-Rozenberga, skaidrojot, ka, «[n]enoliedzot, ka ir lietu kategorijas, kur rakstveida process ir atbalstāms, tomēr esmu ļoti skeptiska pret rakstveida procesu pārāk plašu izplatīšanos un uzskatu, ka šādā veidā tiesas jau šobrīd daudzu kategoriju lietās neizbēgami attālinās no savas pamatidejas – kalpot taisnīgumam. Diemžēl tiesas procesi aizvien vairāk sāk atgādināt situāciju formālu atrisināšanu. Kaut gan, ja skatāmies uz kriminālprocesu, tad es teiktu, ka ar tām izmaiņām iztiesāšanas formā, kādas ir pēdējos gados veiktas, tas ne tuvu vairs nav tāds mutisks process, kāds, vismaz manā prātā, saistās ar iedziļināšanos lietā un konkrētā situācijā, tiesas vadošo lomu un atbildību. Šādā situācijā, iespējams, rakstveida process pat ir taisnīgāks.» [21] Citiem vārdiem – ir acīmredzams, ka pēdējo gadu grozījumi Latvijas kriminālprocesu ir attālinājuši no tā kontinentālās Eiropas klasiskā kriminālprocesa ideāla, kas vismaz iztiesāšanā paredz pietiekamas un reāli funkcionējošas tiesības uz lietas izskatīšanu mutvārdu procesā. [22]

Viss nule kā izklāstītais nozīmē arī to, ka atšķirīgas juridiskās izglītības rezultātā izveidojusies tiesību normu piemērošanas acīmredzamā dispozitivāte vai multi-pozitivāte, iztrūkstot vienotai izpratnei par doktrināriem pamatiem, gluži vienkārši uzliek par pienākumu sniegt doktrinārus apsvērumus gan materiāltiesiskajā, gan procesuālajā jomā. Pieminēšanas vērts šajā kontekstā ir kaut vai gadījums no kāda advokātu birojā strādājoša studējošā teiktā, norādot to, ka kāds Latvijas Universitātes docētājs esot atklāti apgalvojis, ka lasīt Valentijas Liholajas (dz. 1942) vai Ulda Krastiņa (dz. 1933) krimināltiesību komentārus neesot nepieciešams, jo docētājs pats to nemēdzot darīt…

Tādējādi kļūst pilnīgi skaidrs, ka procesuālā cīņa starp oponentiem jau sen ir pārcēlusies doktrināri-teorētiskajā plaknē, līdz ar ko pat mutvārdos izvērsts disputs ar vislielāko varbūtību tomēr rezultēsies ar pašu vienkāršāko risinājumu – lieki nedomājot vai nepiepūloties, tiesu nolēmumos jebkurā gadījumā tiek implementēti apsūdzībā norādītie apsvērumi, savukārt, kas attiecas uz šo apsvērumu pamatošanu, gluži kā pie zviedru galda iespējams apkalpoties ar tiem lietas materiālos esošajiem pierādījumiem, kas vajadzīgi pozīcijas pamatošanai. Ja tas ir tā (un praktiskās tendences tam sniedz apstiprinošu apgalvojumu), tad var tikai piekrist J. Rozenberga ierosinājumam par rakstveida procesa iespējamo derīgumu šajos kriminālprocesuālā noregulējuma apstākļos. Tomēr šeit jāpatur prātā vēl kāda nianse – kā iespējams garantēt to, ka tiesas, pirmkārt, tamlīdzīgus doktrināri-teorētiskus aizstāvības apcerējumus pilnībā izlasīs, otrkārt, iedziļināsies un reflektēs tur norādīto un, treškārt, vai, neraugoties uz pirmo divu nosacījumu īstenošanos, neņemot tos vērā, patiešām mēģinās tos atspēkot nolēmumā.

Diemžēl atsevišķi nolēmumi par tamlīdzīgu praksi neliecina. Un tādējādi loks ir atkal noslēdzies. Pēdējā instancē vismaz saskaņā ar Kriminālprocesa likuma normām neidentificējamos apstākļos notikusī revīzija «rakstveidā» pat pēc emocijām pārbagātiem disputiem pirmās un otrās instances tiesās var beigties ar visnotaļ pliekanu rezultātu, atstājot mieles un šaubas, tajā skaitā, par tiesas objektivitāti. Tādējādi šī, nenoliedzami, labā iecere varētu būt papildu zārka nagla kriminālprocesa konstitucionalitātei. [23] Praksē tas viss varētu tikt apsvērts kā funkcionētspējīgs risinājums vien tad, ja patiesībai atbilstu prezumētais apgalvojums, ka visi tiesas nolēmumi ir nevainojami. Bet – vai tas tā ir? Ne mazums indikāciju to liek apšaubīt. [24]

2023. gada 31. martā notikušajā Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas kopsapulcē kāds visnotaļ odiozs runātājs apgalvoja, ka Latvijā neviena nevainīga persona pie kriminālatbildības saukta netiekot. To dzirdot, ievērojama daļa zālē sēdošo uzdrīkstējās pat smieties. Līdz ar to jāatzīst, ka nav iespējama pilnīga cilvēciskas dabas negatīvo faktoru izslēgšana no kriminālprocesa, tomēr šie trūkumi pakļautos mazināšanai ar konkrētiem procedurāliem risinājumiem. Faktiski šo ritualizēto procedūru ievērošana arī ir šķērslis cilvēciskai nevērībai, paviršībai un citām dvēseles dzīlēs mītošām tumšām dziņām.

Autoru ieskatā, «rakstveida procesa» idealizācija šobrīd balstās vienīgi un tikai uz prezumpciju par absolūtu tiesas darba nevainojamību. Tieši tāpat kā prezumpcijas par pirmstiesas kriminālprocesa rezultātu nevainojamību. [25] Tādējādi efektīvam rakstveida procesam visdrīzāk būtu jāatbilst vairākiem priekšnosacījumiem, kombinējoties ar akuzatoriālo principu, kas šī brīža regulējumu padarītu saprātīgi elastīgāku.

Vēl viens faktors, kas būtiski ietekmē rakstveida procesa de facto izveides nepieciešamību, ir likumdevēja gribas izpausmes, kas 20 gadu laikā tiesiski sajaukušas procesuālo balansu, piešķirot arvien lielākas procesuālās priekšrocības valsts apsūdzības funkcijas realizētājam. Tas savukārt nozīmē, ka īsti vairs pat nepaliek citas alternatīvas, kā vien izvēlēties mazāko no ļaunumiem, pēdējo akceptējot ar būtiskām atrunām.

No minētā savukārt ir atvasināmas šādas konstatācijas.

Pirmkārt, acīmredzamajā procesuālo funkciju disbalansa situācijā nevainīguma pierādīšanas nasta arvien uzskatāmāk gulstas uz aizstāvību. Šādā situācijā tās efektīvs realizācijas standarts jau ir kļuvis pietuvināts zinātniskam standartam, rakstveidā izstrādājot pilnu juridisko analīzi, kuras pašizmaksa drastiski disonē ne tikai ar valsts juridiskās palīdzības veidiem apmēru, bet nereti arī ar vidēji statistiskā apsūdzētā maksātspēju, slēdzot vienošanos par profesionāla aizstāvja palīdzību krimināllietās. Savukārt, kas attiecas uz valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības atlīdzības apmēriem šajās lietās, vienīgi jāatzīmē, ka aizstāvjiem netiek apmaksāts darbs par tiesas debašu runas sagatavošanu vai gatavošanos tiesas sēdei. Savukārt apmaksa par kasācijas sūdzības sagatavošanu – 120,00 euro – ir patiešām smieklīga. Šeit nemaz izvērstāk netiek minēta absolūtā nepieciešamība izgatavot tiesas sēžu audioprotokolu stenogrammas u.c. darbības kvalitatīvas aizstāvības nodrošināšanai. Līdzīgi, kā tas ir zinātnē, tas paliek katra aizstāvja uzticības ideāliem, personiskā fanātisma un goda jautājums, cik gatavs viņš ir (būtībā par saviem līdzekļiem) īstenot daudz maz adekvātu justīcijas sistēmas uzturēšanu likvīdā stāvoklī. Skaidrs ir viens – tikai uz kaila entuziasma efektīva individuālās tiesības sargājoša sistēma ilgtermiņā pastāvēt nevar.

Otrkārt, iepriekš minētā realitāte diemžēl skaidri iezīmē pirmās instances tiesu kā savdabīgu pirmstiesas kriminālprocesa kvazi-apelācijas instanci, kuras iekšējā loģika ne tikai līdz pat kasācijas instances tiesai ir uzturēt šo īpatnējo jaunpiešķirto lomu, bet kas objektīvi pat paģērē nepieciešamību pēc rakstveida procesa. [26]

Treškārt, nule kā minētais secinājums prezumē skaļi neatzīto, bet faktisko objektīvās izmeklēšanas principa atzīšanu tiesai, pat neraugoties uz to, vai šobrīd rosinātās diskusijas par tiesu aktīvisma leģitimizēšanu gūs vai negūs likumdevēja atsaucību expressis verbis, to ietērpjot kādā attiecīgā Kriminālprocesa likuma normā vai pat likumā «Par tiesu varu». Iespējams, vienkārša šāda fakta konstatācija pat būtu godīgāks risinājums.

Tas nozīmē, ka revīzijai būtu pakļaujamas jebkuras sacīkstes procesa eksaltācijas, kas jau tāpat notiek ņemot kasācijas instances tiesā, kur lieta tiek izlemta apstākļos, kurus kādreiz dēvēja par «kabinetu justīciju». [27]

Tādējādi atliek vaicāt – vai mēs to vēlamies jeb, precīzāk, ko tas viss nozīmē jeb ko ar to visu darīt? Tas ir atkarīgs no uzstādījumiem.

Mazticami, ka šobrīd būtu pamatoti cerēt uz jēdzīgu kriminālprocesuālās iekārtas «kapitālo remontu», jo šobrīd svārsts «noziedzības apkarošanas modeļa» [28] virzienā visdrīzāk vēl nav sasniedzis savu apogeju jeb kritisko robežu. Turklāt arī politiskā mode un konjunktūra pēc inerces turpina savu ceļu inkvizitoriālā kriminālprocesa virzienā. Par to liecina kaut vai pati «rakstveida procesa» arvien izteiksmīgā apoloģēze, saskatot tur panaceju, ja ne taisnīgākam krimināltiesisko attiecību noregulējumam, tad vismaz ātrākai un lētākai procedūrai. Tādēļ ar vislielāko varbūtību šādā situācijā minētos cēloņus jāpieņem kā objektīvus dotumus, kuru iespējamās blaknes, iespējams, vēl varētu mīkstināt, piedāvājot kosmētiski-kompensējošus mehānismus, citiem vārdiem, izvēloties mazāko ļaunumu no iespējamā. Taču jebkurā gadījumā nav arī gluži tā, ka daudz maz taisnīga vairāk vai mazāk pilnvērtīga rakstveida procesa ieviešana neprasītu pilnīgi nekādus upurus valsts apsūdzības nometnē. Domājams, ka tas savlaicīgi ir jāpasaka skaidri un gaiši, jo ilgstoši turpināta parazitēšana uz indivīda tiesību rēķina gan vairs nebūtu īsti pieļaujama.

Aizsteidzoties pa priekšu gala secinājumiem par eventuālo procesa modeli (ja jau esam revolucionāri, tad līdz galam), īstenībā piemērs nav tālu jāmeklē. Objektīvās izmeklēšanas principa piemērošanas apstākļos cits publisko tiesību, proti, administratīvais process jau radījis savdabīgu kombo jeb, ja izsakās kriminālprocesuālistu valodā, jaukto procesu, kad pēc tiesas ieskata lieta tiek izskatīta gan rakstveidā, gan mutvārdos, tieši pārbaudot pierādījumus. Realitātē aizstājot garus ceremoniālus rituālus, tajā skaitā vienmēr obligātu apsūdzētā piedalīšanos, ar rakstveida procesu (acīmredzot šos risinājumus pavadot arī finansējuma veidolā valsts nodrošinātos juridiskās palīdzības apmaksai), iespējams, arī nebūtu sliktākais risinājums. Taču – ir viena nianse. Ja šeit celtā apsūdzība ir savdabīgs apstrīdētais un personai nelabvēlīgais iestādes administratīvais akts, tad droši vien tam jāpaģērē publiskajās tiesībās nepieciešamo pamatojumu, proti, grozi, kā gribi, lēmumam par lietas nodošanu tiesai jāpiešķir klasiskais «apsūdzības raksta» statuss un saturs, lai kā par to nespļaudītos cienījamie un godājamie prokurori. Tas ir vienīgais stūrakmens, uz kura vispār var kaut vai teorētiski pareizi konstruēt pat hipotētiskas normas vai kombinēt hibrīdveida rakstveida procesu.

Citiem vārdiem sakot, lai uzsāktu kaut cik nopietnas sarunas par turpmākajiem revolucionārajiem pārgrozījumiem kriminālprocesā, vispirms ir jānokārto pati elementārākā formalitāte, proti, jāatzīst, ka rakstveida process sākas ar apsūdzības un tās pierādījumu rakstveida juridisku analīzi, kuru pirmām kārtām veic pats prokurors. [29] Un tikai pēc tam var būt runa par tiem mehānismiem, ko turpmāk lielāki vai mazāki rakstveida elementi padarītu taisnīgus, vienlaikus ievērojot procesa dalībnieku līdzdalības nepieciešamību. Šeit savā vietā nostājas arī nu jau kritiski nepieciešamais jautājums par optimālu rīcības sēdes ieviešanas modeli, kuras laikā tad būtu piesakāmi lūgumi par pierādījumu pieļaujamību un to izslēgšanu, par mutvārdu procesā pārbaudāmo pierādījumu apjomu u.c. organizatoriskiem jautājumiem.

Iespējamie risinājumi

Iezīmējot akuzatoriālā un inkvizitoriālā procesa modeļu savstarpējo fundamentālo pretnostatījumu, autori lasītājiem pauda solījumu rakstu sērijas ietvaros rast atbildi uz jautājumu, vai praktiski un funkcionāli varētu eksistēt tāds principu mistrojums, kas apzīmējams ar jēdzienu «rakstveida sacīkste». [30] Tamlīdzīgas atbildes meklējumos kā izmantošanai atbilstošs piemērs šķiet matemātikas zinātnē pielietotās formulas algebrisko daļu saīsināšanai. [31] Proti, atbilstoši šai pieejai uzdevuma risinātājs algebriskās daļas skaitītāju un saucēju sadala reizinātājos, pēc kā daļa tiek saīsināta ar kopīgo reizinātāju. [32] Pārnesot šo piemēru publikāciju sērijas ietvaros aplūkojamās problēmas plaknē, tamlīdzīgai matemātiskajai formulai būtu jātiek izteiktai tā, lai galarezultātā, saīsinot kopīgos reizinātājus, tiktu iegūts rezultāts: «rakstveida sacīkste». Tomēr, ņemot vērā jau iepriekšējā solī veicamās darbības, proti, ievērojot, ka jēdzieni «inkvizitoriālais modelis», «akuzatoriālais modelis», «rakstveida process», «mutvārdu process» nepakļaujas savstarpējai salīdzināšanai, nedz tātad arī iluzorai to «saīsināšanai», top skaidrs, ka mehāniski pieņemt apgalvojumu par «rakstveida sacīkstes» eksistences iespējamību būtu, mazākais, formālloģiski kļūdaini. Citiem vārdiem sakot – rakstiskums kā inkvizitoriālā modeļa pamatelements nepakļaujas tādas pakāpes modificēšanai, lai to ietvertu akuzatoriālā modeļa raksturelementu kopā. Tātad par rakstveida sacīksti jeb – rakstveida akuzatoriālo kriminālprocesa modeli – kontinentālās Eiropas kriminālprocesa doktrīnas ietvaros runāt nav iespējams.

Autori gan arī nešaubās, ka šādai hipotēzei atrastos (un ar vislielāko varbūtību arī atradīsies) oponenti, apgalvojot, ka šie elementi viens otru neizslēdz. Bez šaubām, ka jautājums par to, vai eksistē «rakstveida sacīkste», konstatējot zināmu apstākļu kopas eksistenci, arī varētu tikt atbildēts pozitīvi. Tomēr, lai arī tas kaut kādā mērā līdzinās tautas anekdošu kopai, kas sākas ar aptuveni šādu jautājumu – «vai pastāv dzīve uz Marsa?», jāšaubās, vai tādam, piedodiet, Frankenšteina briesmonim [33] būtu kas reāli kopīgs tiklab ar inkvizitoriālo modeli, kā ar akuzatoriālo modeli. Tādējādi, domājams, nespēju iztēloties jēgpilni funkcionējošu «rakstveida sacīksti» nebūtu pamata sasaistīt, piemēram, ar autoru izdomas vai zināšanu trūkumu, raugoties esošos procesuālos pamatprincipus «pielaikot» tamlīdzīgam modelim. Jebkurā gadījumā – Latvijas kriminālprocesā «rakstveida sacīkstes» ekspansija pārtaptu par ko līdzīgu vidusskolēnu domrakstu konkursam, kur vienīgi prasme īstajās vietās ielikt pareizās atsauces un uzsvarus arī izšķirtu lietas būtību.

Turklāt šobrīd arī tā vien šķiet, ka mēģinājumi gatavināt sabiedrisko domu ar pieļāvumu, ka arī rakstveida iztiesāšanas formātam krimināllietām, iespējams, nemaz nav ne vainas, ir daļa no tiem elementiem, kas jau 2020. gadā leģitimēja pakāpenisku virzību uz faktisku atsacīšanos no nevainīguma prezumpcijas principa. [34] Proti, «rakstveida sacīkste» savā praktiskajā konsekvencē paģērē atteikšanos no nevainīguma prezumpcijas, apvēršot līdzšinējās paradigmas un nosakot – nevis apsūdzības funkcijas realizētājam ir jāpierāda personas vainīgums, bet gan apsūdzētajam jāpierāda savs nevainīgums.

Konstitucionālā kriminālprocesā atbilstoši tajā atzītajām pamatnostādnēm par nevainīguma prezumpcijas funkcionēšanas kritēriju tiek nostatīts procesa publiskums, kura īstenojamība nesaraujami saistīta ar iztiesāšanas mutiskuma esību. Lemjot par labu rakstiskuma elementa dominancei kriminālprocesā, tas bez koķetērijas arī nozīmētu atkāpšanos vairākus gadsimtus senā pagātnē – tajā kriminālprocesa attīstības formācijā, pret kuru iestājās 18. un 19. gadsimta ievērojamākie kriminālprocesuālisti. [35] Auditorijas jeb publikas esība kriminālprocesa rezultātam piešķir tā leģitīmo raksturu. Turklāt tālab, ka, neatkarīgi no šī lēmuma gala rezultāta, tieši tauta, kurai dažbrīd var pārmest gan pārmēru emocionalitāti, gan saltu cietsirdību, caur mutiskuma un publiskuma elementiem var īstenot pārbaudi, vai sacīkstes apstākļos īstenota pierādījumu izvērtēšana un argumentu paušana ir atbildusi visiem tiesiskajiem priekšrakstiem. Tieši šis bija elements, kura neesību daudzi 19. gadsimta kriminālprocesa doktrīnas veidotāji atzina par inkvizitoriālā procesa modeļa trūkumu.

Sabiedrības klātbūtnes elementa nodrošināšana daudzviet kontinentālajā Eiropā un citviet tika nodrošināta, ieviešot zvērināto tiesas institūtu. [36] Lai gan Latvijā tas nekad netika ieviests, turklāt jāšaubās, vai praktiski tā funkcionalitāte būtu sevi attaisnojusi, savdabīgs sabiedrības klātbūtnes elements gan tomēr tika nodrošināts kā tiesas piesēdētāju institūts. Tomēr ar 2009. gada 16. jūnija likumu minētais institūts tika likvidēts. [37] Atzīmēšanas vērts, lasītāju ziņā gan atstājot secinājumu izdarīšanu par atsevišķu tendenču tieksmi atkārtoties, šķiet fakts, ka vēl vismaz piecus gadus pirms atsacīšanas no šī institūta juridiskajā literatūrā tika pausts viedoklis, ka tiesas piesēdētāju institūts esot «[..] formāls un ir tikai demokrātijas «tēlošana», kam nav nekādas nozīmes krimināllietu izspriešanā, un nav skaidri motīvi un pamatojums šāda institūta esamībai un turpmākai saglabāšanai.» [38] Jebkurā gadījumā – lai gan šobrīd likumdevēja motīvi, izņemot ekonomisko izdevīgumu, atsakoties no šī institūta, nav vairs no svara, svarīgs ir kas cits. Proti, ar uzmanību un pietāti ir jāattiecas pret jebkuriem «sabiedriskās domas» gatavināšanas mēģinājumiem, [39] tajā skaitā, centieniem apgalvot, ka, piemēram, Latvijas kriminālprocesā vairs neeksistē sacīkstes princips vai ka nevainīgas personas pie kriminālatbildības sauktas netiekot, jo tamlīdzīgas ierosmes agri vai vēlu atrod iespēju materializēties. Iespējams, ka arī tamlīdzīgi apsvērumi, ka «[t]iesnesim bija vieglāk sastādīt spriedumu arī tādēļ, ka lietas dalībnieki tiesai savu viedokli iesniedza rakstveidā» [40], izskaidro «piepešo» vēlmi rosināt diskusiju par rakstiskuma elementu plašākas nostiprināšanas iespējām kriminālprocesā. Lai gan autori nav sazvērestības teoriju piekritēji, nav šaubu, ka šīs tendences ir visnotaļ simptomātiskas.

Apkopojot visu iepriekš minēto un ievērojot arī J. Rozenberga retorisko piedāvājumu par nepieciešamību apsvērt «rakstveida procesa» (lai kā to arī nedēvētu) priekšrocības, autori atļautos izdarīt secinājumu par to, kāds varētu būt optimālais kompromiss, ja jau apņemšanās par rakstveida procesa ieviešanu ir tik cieša. Te uzreiz ir jāatrunā, ka jebkurā gadījumā tas prasītu papildu pienākumu jeb slodzes pieaugumu (turklāt – galvenokārt!) valsts apsūdzības pārstāvjiem, bet ne advokātiem, kuri jau tāpat, lai efektīvi pašreizējos apstākļos realizētu aizstāvību, ir spiesti piekopt rakstveida procesa neiztrūkstošās sastāvdaļas. Proti, veikt padziļinātu kognitīvi-analītisku materiāltiesisko un procesuālo izpēti, subsumējot to ar konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem. Šis elements šobrīd valsts apsūdzības darbā gandrīz iztrūkst. [41]

Tādējādi adekvāta rakstveida procesa forma tās ideāltipiskajā veidolā būtu raksturojama atbilstoši turpmākajam izklāstam. Nenoliedzami sinerģisku efektu varētu sniegt mākslīgās un viennozīmīgi laiku patērējošās apsūdzības izsniegšanas procedūras, ar to saprotot kaila lēmuma par personas saukšanu pie kriminālatbildības nodošanu apsūdzētajam, pārskatīšana. Šobrīd pēc šīs darbības veikšanas reizēm neprognozējami ilgā periodā sākas un turpinās tā dēvētā kriminālvajāšana, lai gan patiesībā tā bija uzsākta vismaz ar to brīdi, kad persona tika aizturēta vai atzīta par aizdomās turēto policijā vai citās tai pielīdzināmās iestādēs. [42] Šī procesuālā nolēmuma izpēte ir jēgpilna vienīgi tādā gadījumā, ja tā tiek izsniegta vienlaikus ar izvērstu un motivētu pierādījumu analīzi, kas apstiprina izvirzīto apsūdzību. Citiem vārdiem sakot – šai procedūrai būtu jānotiek līdzīgi kā, piemēram, Vācijā, kad personai tiek izsniegts apsūdzības raksts, tajā ietverot arī jau minēto pierādījumu analīzi, proti, apsūdzības pamatojumu. Būtībā ar šo brīdi iepriekš aizdomās turētajam arī būtu jāpārvēršas par apsūdzēto vai arī jāiegūst apsūdzētā procesuālais statuss. Apsūdzības raksta izsniegšana notiek vienlaikus ar lietas materiālu izsniegšanu (vai arī pieeju tai e-lietas formātā).

Vienlaikus pašsaprotami būtu jāparedz arī ievērojami striktāki termiņi kriminālvajāšanai tās patiesajā nozīmē, [43] proti, sākot to skaitīt, kā jau minēts, no aizturēšanas brīža līdz brīdim, kad viņam tiek izsniegts apsūdzības raksts. Jādomā, ka tas ir pirmais un absolūti nepieciešamais priekšnosacījums, lai vispār jēgpilni varētu turpināt diskusiju par rakstveida procesa ieceri. Acīmredzot tikai šajā brīdī bez tamlīdzīga apsūdzības raksta izsniegšanas un iepazīšanos ar to saprātīgā laika posmā [44] varētu būt runa par turpmākā procesa norises formām: pirmkārt, vienošanās process, otrkārt, vienošanās par sodu, treškārt, izsakot vēlmi izskatīt lietu bez pierādījumu pārbaudes.

Ja gadījumā apsūdzības rakstā ieraudzītais daļēji vai pilnībā sastaptu apsūdzētā un/vai aizstāvības iebildumus, pašsaprotami, ka, šai lietai nonākot tiesā, būtu rīkojama iztiesāšanas starpstadija – jau minētā rīcības sēde, kurā tiktu risināti jautājumi par, piemēram, atsevišķu pierādījumu neizmantojamību to nepieļaujamības dēļ turpmākā iztiesāšanā; citi aspekti par apsūdzības raksta vai krimināllietas materiālu komplektācijas defektiem, kuri būtu novēršami un, protams, arī par apjomu, kādā būtu pārbaudāmi pierādījumi tiesas izmeklēšanā, tajā skaitā – kādas personas būtu aicināmas uz tiesas sēdi.

Tas nozīmē to, ka aizstāvība iezīmētu to pirmstiesas kriminālprocesa rezultātu neprejudicialitāti, kuriem būtu jāsniedz novērtējums tiešā un mutvārdos īstenotā pierādījumu pārbaudē. Turklāt Kriminālprocesa likumam būtu jāparedz, ka nekāda iepriekšēja prejudicialitāte vismaz šajā daļā pirmstiesas kriminālprocesa rezultātiem nedrīkst būt. Proti, ir vērtējams vienīgi tas «sausais atlikums», kas ir nodibināts tiesas izmeklēšanā. Vienīgi tad rakstveida procesā varētu tikt turpināta lietas iztiesāšana, kas nozīmētu pienākumu iesaistītajiem procesa dalībniekiem (procesuālajiem oponentiem) iesniegt rakstveida paskaidrojumus (būtībā – rakstveida tiesas debašu runas, ko šobrīd tāpat, kā jau minēts, ir spiesti darīt apzinīgākie aizstāvji), protams, dodot samērīgu laikposmu šādu reizēm patiešām sarežģītu procesuālo dokumentu sagatavošanai.

Skaidrs, ka ar šiem apsvērumiem būtu jāiepazīstas arī tiesai, kura secīgi varētu izteikt piedāvājumu procesuālajiem oponentiem pabeigt lietas iztiesāšanu, aprobežojoties vienīgi ar iepriekš iesniegtajiem rakstveida apsvērumiem. Vai arī – neskaidrību un citu precizējamu jautājumu dēļ noteikt mutvārdu tiesas debates, piešķirot tiesnesim tiesības uzdot jautājumus procesuālajiem oponentiem vai arī ļaujot īsi (un tad patiešām jēgpilns būtu arī Kriminālprocesa likuma 506. panta sestajā daļā noteiktais) izteikties par iepriekš iesniegtajiem un iepazītajiem apsvērumiem. Tādā gadījumā arī īsu repliku formā būtu iespējams izteikt argumentus par dzirdēto tiesu debatēs, kam arī pašsaprotami sekotu apsūdzētā pēdējais vārds. Šis apstāklis par tiesneša tiesībām uzdot jautājumus savā konsekvencē nozīmē arī nepieciešamību normatīvi nostiprināt objektīvās izmeklēšanas nostiprināšanu, kurš tāpat de facto jau notiek tiesas apspriežu telpās. Un tas jo sevišķi attiecas uz Senāta Krimināllietu departamentu.

Autori nav ekstrasensi un nevar prognozēt, vai tas patiešām saīsinātu iztiesāšanas gaitu, taču, kā par to vēsta vēsturiskās liecības, tieši klasiskais rakstveida process 16., 17. un 18 gadsimtā (lasīt: inkvizitoriālais process) tika kritizēts saistībā ar šīs procedūras ilgumu. Tādējādi rakstveida process, nenoliedzami, uzliek papildu pienākumus visiem iesaistītajiem procesa dalībniekiem. Un te nu atkal atklāts paliek jautājums, kā būtu ar valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības pienācīgu atlīdzināšanu, paģērējot no aizstāvības visnotaļ apjomīgu un argumentētu juridisko dokumentu izstrādāšanu. Šķiet, ka valsts un sabiedrība tam īsti nav gatavas. Aizkadrā atklāts paliek vēl viens jautājums saistībā ar apsūdzības grozīšanas iespējamību apelācijas instances tiesā. Autoru ieskatā, šādam acīmredzamam favor defensionis principa pārkāpumam, kurš cita starpā bija raksturīgs inkvizitoriālajam procesam, būtu jādara gals. [45]

Pilnīgi pašsaprotami, ka, nostiprinot šādu kārtību, pirmās instances tiesai būtu pienākums savā nolēmumā pilnā apjomā izpildīt gan Kriminālprocesa likuma 527. panta otrās daļas 1. un 2. punktā, gan Kriminālprocesa likuma 525. panta otrās daļas 2. un 3. punktā paredzētos pienākumus. Vairāk vai mazāk līdzīgi lietas izskatīšana varētu notikt arī apelācijas instances tiesā. Savukārt, kas attiecas uz kasācijas instances tiesu, kas tāpat jau galvenokārt izskata lietas rakstveida procesā, izskatās, ka šī brīža regulējums, vismaz autoru ieskatā, īsti neatbilst Satversmes 92. pantam, jo paģērē absolūtu procesa necaurskatāmību un asimetriskas ievirzes komunikāciju attiecībā pret apsūdzēto.

Šeit vietā būtu retorisks jautājums – vai likumdevējs būtu gatavs šādam kompromisam? Diez vai. To varētu spilgti raksturot ar ko līdzīgu no pazīstamā anekdošu lēruma par Šerloku Holmsu: «Dr. Vatson, pasakiet man, lūdzu, kas tur purvā gaudo? – Holms, tur prokurori raksta apsūdzības rakstus.»

Tādēļ, autoru ieskatā, pārgalvīga šķistu jebkāda veida neapdomīga atteikšanās no vienas no būtiskākajām pēc neatkarības atjaunošanas periodā izcīnītajām tiesiskuma vērtībām – likumā «Par tiesu varu» nostiprinātā sacīkstes principa kriminālprocesā. Tas nu patiešām būtu pēdējais bastions, kuru gribētos tik viegli atstāt, ja tā vietā netiktu nostiprināts jēgpilni un skaidri īstenojams objektīvās izmeklēšanas princips. Ir iedomājami dažādi veidi, kā valsts tiesību akti var nodrošināt taisnīguma prasību izpildi. Tomēr neatkarīgi no izvēlētās metodes likumdevējam un tiesībpolitikas veidotājiem racionāli būtu jāspēj atbildēt uz jautājumu – vai jebkuru jaunievedumu un pārgrozījumu mērķis ir īslaicīga procesa «efektivitāte», ar to galvenokārt saprotot procesa ātrumu, vai tomēr ilgtermiņa derīgums un tamlīdzīgu grozījumu ietekme uz kriminālprocesā iesaistīto personu tiesībām un pienākumiem.

Apzinoties, ka «rakstveida sacīkste» funkcionāli Latvijas kriminālprocesā šobrīd nevar pastāvēt, nākas konstatēt, ka reizē ar to visa praktiskā kriminālprocesa norises forma neizbēgami tiek mākslīgi virzīta uz atsacīšanos no jau minētā sacīkstes principa. Autoru atbilde uz jautājumu, vai sistēmisku problēmu risināšanai gadījumā tomēr nebūtu lietderīgāk nostiprināt objektīvās izmeklēšanas principu un tikai tādējādi piesardzīgi pieļaut rakstiskuma principu ekspansiju kriminālprocesā, saglabājas noraidoša. Citiem vārdiem – nedz likumdevējs, nedz tiesību normu piemērotāji nevar prognozēt, kāds džins tiks izlaists pudeles, atsakoties no sacīkstes principa krimināliztiesāšanā.

Nav arī šaubu, ka šāds modelis, pieļaujot objektīvās izmeklēšanas principa leģitīmu ekspansiju, valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības gadījumos nepārprotami būtiski pasliktinās tiesisko palīdzību meklējošo tiesības un tiesiski aizsargātās intereses.

Jājautā – vai šai situācijai vispār ir jelkādi risinājumi?

Lai gan visprecīzāk šī brīža apstākļus kriminālprocesuālā noregulējuma jomā raksturotu izteikums «kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp», vēl tomēr nebūtu pamata pakļauties pilnīgi pesimistiskām prognozēm.

Gluži vienkārši, iespējams, vienkārši nevajadzētu eksperimentēt, bet gan ielāgot vismaz pēdējo divu gadsimtu laikā pārbaudītās vērtības, tās salāgojot ar 21. gadsimta sasniegumiem tehnoloģijās un, galu galā, – cilvēktiesību jomā, tajā skaitā – nevis virzoties inkvizitoriālā procesa virzienā, bet gan gluži pretēji – aizvien vairāk sacīkstes procesa modeļus pārceļot uz pirmstiesas procesu.