Piedzīvojot skandālu saistībā ar sagrozītajiem un neprecīzajiem izteikumiem intervijā «New Statesman» un tam sekojošo atlaišanu no valdības izveidotās komisijas priekšsēdētāja amata, [1] Rodžers Skrutons aprakstīja savas pārdomas gan par situāciju kopumā, gan par tās rašanās iemesliem. [2] Viņš norādīja, ka tas, ka viņš ticis atbrīvots no neapmaksātā valdības padomnieka amata, ņemot vērā valstī pieaugošo iebiedēšanas atmosfēru, viņam nebija pārsteigums. [3] Un tomēr rakstos viņš pauda sarūgtinājumu par sabiedrības attieksmi, par raganu medībām un par konservatīvās partijas pasivitāti šajā sakarā.

R. Skrutons gan norādīja, ka, viņaprāt, maigi sakot, bija neparasti, ka ticīgs konservators, kāds ir viņš, vispār tika iecelts tik atbildīgā amatā Toriju [4], kuru galvenais mērķis ir, nevienam nepamanot, iekļūt parlamentā arī nākamajās vēlēšanās, valdībā. [5] Tomēr R. Skrutons četru mēnešus komisijā kopā ar izciliem kolēģiem bija smagi strādājis un pamazām šķetinājis sarežģīto filozofisko, ekonomisko un socioloģisko jautājumu loku. Viņš pats norādīja, ka bija uzmanīgs, «lai šajos mēnešos netiktu ievilkts kādās strīdīgās diskusijās, zinot, cik vienkārši ir kaut ko demonizēt. Un tomēr es iekļuvu slazdā» [6].

Savā rakstā «Grēku lāde» R. Skrutons pat ironizē par tā brīža situāciju, rakstot, ka «žurnālisti, kuriem ir grūti sekot līdzi intelektuāliem argumentiem vai saprast ironijas lietojumu, var vēlēties papildināt man uzrādīto apsūdzību. Līdz ar to esmu pats veicis pētījumu, meklējot teikumus, kurus ārpus konteksta var izmantot kā pierādījumu domu-noziegumam» [7]. Raksta turpinājumā R. Skrutons, analizējot savas iepriekš izteiktās vai uzrakstītās idejas, intelektuāli atspēkoja ikkatru viņam izvirzīto apsūdzību, tostarp, saistībā ar homofobiju un islamofobiju. [8]

R. Skrutons norādīja, ka ar šādu «domu policiju» bija cīnījies jau kā jauns vīrietis, apmeklējot komunistiskas iekārtas valstis un atbalstot disidentus. [9] Šajās valstīs R. Skrutons satika cilvēkus, kuri profesionāli un finansiāli tika izslēgti no sabiedrības. Domājot par to, kā šie cilvēki nonākuši šādā situācijā, R. Skrutons konstatēja, ka viņi tiek uztverti kā noziedznieki, kuru noziegumi «sastāvēja no nepareiza vārda izrunāšanas, nepareizas grāmatas lasīšanas, piederības nepareizajam tīklam un uzticēšanās prāta brīvai dzīvei. Vai tas izklausās pazīstami?» [10].

Līdz ar to R. Skrutons pauda viedokli, ka šāda «raganu medību histērija» ir atgriezusies. Turklāt nevis Austrumeiropā, «bet gan šeit, kur atklāta izmeklēšana un nevainīguma prezumpcija līdz pat šim brīdim bija morālās kārtības pamats un pilsoniskā miera garantija» [11]. Savukārt pēc R. Skrutona atlaišanas, arī viņa čehu kolēģi, rakstot viņam atbalstu sniedzošas vēstules, norādījuši – «jā, tas sākas atkal». Tādējādi R. Skrutons pauda viedokli, ka «tagad Lielbritānijā, tāpat kā toreiz Čehoslovākijā, īsts intelektuālis ir disidents» [12].

R. Skrutons vairākās publikācijās norādīja uz to, ka mūsdienās attīstījusies «raganu medību kultūra», kuras upuris nav bijis tikai viņš. [13] Viņu pārsteidza arī masveida denonsēšanas vēstules, kas izplatītas universitātēs. «Man tas atgādināja lūgumrakstus, kurus komunistisko valstu akadēmiķi bija spiesti parakstīt, lūdzot sodīt kolēģus-disidentus. Bet šīs jaunās denonsēšanas ir vēl jo apkaunojošākas, jo to parakstītājiem nav slepenpolicijas pie elkoņa, kas vada pildspalvu. Šie apsūdzētāji ir entuziasti, iedvesmojoties no ideoloģijas, kas konservatīvos uzskatus un attieksmi uzskata par ļaunumu» [14].

Papildus tam R. Skrutons rakstīja, ka viņš nebūt nav vienīgais, pret kuru tiek pavērsta «domu policija» un īstenotas «raganu medības». Kā spilgus piemērus viņš minēja gan Džordanu Pītersonu [15], gan Noa Karlu [16], un visbeidzot Timu Hantu [17], kurš bija saņēmis Nobela Prēmiju, ievērojamas balvas un citus amatus un statusus un kurš zinātniskajā konferencē, sakot savu runu, bija it kā izteicis, ka sievietes un vīrieši, šķiet, nav vienlīdz piemēroti zinātniskajai karjerai. Kā apgalvoja R. Skrutons, «protams, šis izteikums tika iztirzāts sociālajās platformās un mediju vidē. Ļoti drīz T. Hants bija ne tikai zaudējis vairākus amatus, bet arī pameta valsti, lai turpmāk strādātu Japānā» [18].

Pēc skandalozās intervijas publicēšanas «New Statesman» [19] R. Skrutons tika apsūdzēts par visiem «ismiem» un «fobijām», un viņa uzskati atzīti kā «galēji rasistiski». Kā norādīja pats R. Skrutons, viņš tika asociēts ar masu slepkavībām Kraistčērčā, Jaunzēlandē [20] un tika pat pieprasīts atņemt viņam bruņinieka (Sera) statusu. [21] Beigu beigās, pat Toriju politiķi, kuru politiskiem uzskatiem tehniski būtu jāsakrīt ar R. Skrutona viedokli, centās no viņa norobežoties. [22] Viņaprāt, šie apsūdzētāji pavisam noteikti nemaz nebija pat iepazinušies ar viņa darbiem par jebkuru tēmu, vēl jo mazāk par arhitektūru, kas vistiešākajā mērā bija saistāma ar R. Skrutona darbu komisijā.

Lūdzot raksta autoram Džordžam Ītonam [23] vai «New Statesman» redaktoram intervijas ierakstu, viņam sākotnēji tika sniegts atteikums. Līdz ar to kādu brīdi R. Skrutons nemaz nevarēja pierādīt to, ka patiesībā izteikumi ir izrauti no kontekta, un turpmākos notikumus R. Skrutons apzīmēja kā patiesu inkvizīcijas prāvu.

Savukārt viņa draugi un lojāli līdzgaitnieki gan uzdeva jautājumus par šādas atcelšanas no amata taisnīgumu. Proti, «vai tika nodrošinātas tiesības uz atbildi? Vai ievēroti dabiskā taisnīguma principi? Vai tiešām ir sniegti pārbaudāmi pierādījumi [R. Skrutona paustajiem] vārdiem?» [24]

R. Skrutons publicēja arī rakstu ar nosaukumu «Atvainošanās par domāšanu. Esmu spiests atzīt, kāda kļūda ir vērsties pret jaunajiem kreisajiem tā, it kā viņi būtu atbildīgi cilvēki» [25], kurā viņš ar piemēriem atspēkoja pret sevi vērstos komentārus un pārprastos izteicienus. Šajā rakstā R. Skrutons pauda viedokli, ka «mēs Lielbritānijā esam nonākuši bīstamā sociālā stāvoklī, kurā par tiešu viedokļu paušanu, kas ir pretrunā – vai šķietami ir pretrunā – ar šauru ortodoksiju kopumu, uzreiz tiek sodīta no pašnodarbinātas modrības grupas [puses]. Mūs aizrauj nožēlojama atbilstība apšaubāmu oficiālu doktrīnu kopumam un mums tiek likts pieņemt pasaules uzskatu, kuru mēs nevaram pārbaudīt, baidoties, ka cenzori publiski pazemos. Šis pasaules uzskats varētu radīt jaunu un atbrīvotu sociālo kārtību; vai arī tas var izraisīt mūsu valsts sociālo un garīgo iznīcināšanu. Kā [lai] mēs [to] zinām, ja mēs pārāk baidāmies to apspriest?» [26]

R. Skrutons skaidroja, ka šāda cenzūra patiesībā ir vien nožēlojamas epizodes, kurās personas raksturs, karjera un iztika saņem uzbrukumus, sodot to par domu-noziegumu. Savukārt «sociālie mediji, protams, tikai pasliktina situāciju. Bet būtu nepareizi pilnībā vainot to, ka ļaunprātība un neziņa tagad var paplašināties, ņemot vērā piekļuvi internetam. Mums jāņem vērā arī politkorektums, kas gan veicina naidu, gan arī to attaisno.» [27]

R. Skrutons aizrādīja, ka sākotnēji it kā politkorektums varētu šķist veids, kā iestāties par upuriem, «vienalga, vai tās būtu sievietes, minoritātes, geji, transseksuāļi vai kas cits» [28]. Taču patiesībā, R. Skrutona ieskatos, runa bija par upuru radīšanu.

«Tā mērķis ir atteikties no mūsu tradicionālajā dzīvesveidā iestrādātajām hierarhijām un atšķirībām. Cilvēki, kas atrodas politkorektuma varā, meklē to, kurš iesējis naidu un noraidījumu, ko viņi jūt sev apkārt. Viņi ir eksperti pārkāpuma izdarīšanā, neatkarīgi no tā, vai nodarījums tik tiešām ir izdarīts. Viņi atturas izskatīt apsūdzētā argumentus, un, kad viņus aizskar kāda piezīme, viņi nevilcinoties to pilnībā izņem no konteksta, lai to satērptu kā noziegumu. Kā tiesnesis, prokurors un zvērinātie viņi ir neapšaubāmas taisnības balss. Viņu mērķis ir iebiedēt savus pretiniekus, pakļaujot viņus sabiedrības pazemojumiem. Tāpat kā nacisti un komunisti, kuru metodes viņi kopē, viņi ar bailēm uzspiež savu pasaules uzskatu. [..] Tas ir tas, ar ko mēs sastopamies nosaukumos – rasisms, seksisms, homofobija, islamofobija, transfobija –, kas paredzēti, lai apklusinātu visus, kas varētu vēlēties aizstāvēt kādu vecu un it kā apšaubāmu [konservatīvās idejas] praksi.» [29]

Tādējādi, R. Skrutona ieskatos, tiek panākts tas, ka cilvēki neuzdrošinās uzdot jautājumus, baidoties piesaistīt apsūdzības, bet jautājums, kuru nevar uzdot, ir kā «pūžņojoša brūce, kas piepilda prātu ar aizdomām» [30]. Un tādā veidā, viņaprāt, politkorektums «izsauc bailes izlīguma vietā, pārvēršot par kaut ko izteiktās šaubas par domu-noziegumu» [31]. Tādā veidā arī «ismi» un «fobijas» tiek izmantotas, lai dažus sarežģītus jautājumus izstumtu ārpus diskusijām, lai publiski būtu tikai viena perspektīva – politkorekta perspektīva. Vēl jo vairāk politkorektuma pasaulē nepastāv nevainīguma prezumpcija, vienīgi vēlme pēc mērķa atrašanas. [32]

Tikpat nopietnu problēmu R. Skrutons uzskatīja arī «grēkāža atrašanu». Viņš norādīja, ka jau Renē Žirards [33] bija apgalvojis, ka dabiskās sabiedrības ir pakļautas spēcīgai sāncensībai, jo cilvēki pārbauda viens otra spēku un varu, mēģinot triumfēt cīņā. [34] Šādai sāncensībai risinājums esot atrast ienaidnieku, proti, kādu, kurš itin kā patiesībā neiederas sociālajā kārtībā. Šos ienaidniekus tad varētu apsūdzēt nekromānijā, incestā, ģimenes, kas viņus aizsargātu, neesamībā un pat par izlikšanos par karali. «Tie ir kā piesārņojums, kuri [..] jāizdzen no pilsētas. Viņus var nogalināt nesodīts, vai atstāt tos nomiršanai. Savukārt, apvienojoties pret viņiem, mēs atriebjamies par nodarītajām ciešanām, jo viņi kādā noslēpumainā veidā ir bijuši šo ciešanu cēlonis». [35]

Kā norādīja R. Skrutons, šādas situācijas ir atkārtojušās gadsimtiem ilgi, kā Edipa, Kristus, tā arī raganu medībās vai ebreju vajāšanās. «Viņi kliedz pēc šo cilvēku asinīm, jo tas ir viņu kopības ēdiens.»[36]

Jautājums, ko raksta beigās uzdod R. Skrutons, ir – kā reaģēt uz šādu mehānismu. R. Skrutons uzskatīja, ka cilvēki, kuriem nav ieraduma domāt, var vienkārši izņemt teikumus no konteksta un ticēt, ka tādā veidā viņi atklāj šos «domu-noziegumus». Tomēr R. Skrutons līdz pat šim publiskajam skandālam vienmēr bija uzskatījis, ka tā esot šo cilvēku problēma, nevis viņa. Lasot šos naida pilnos komentārus, R. Skrutonam arī pašam esot izraisījies naids. [37] Tomēr kāds draugs viņam esot atgādinājis Korāna pantus, kuros pateikts, ka tad, kad nezinātāji izaicina līdzjūtīgo, viņam ir jārunā mierīgi. Tā, R. Skrutona ieskatos, arī bija atbilde uz uzdoto jautājumu – ir jārunā mierīgi, veidojot dialogus un argumentus, respektējot citus, atzīstot savas patiesās kļūdas un stingri noliedzot izgudrotās. Savukārt par vissvarīgāko R. Skrutons uzskatīja godināt patiesību un ignorēt politkorektumu, kas īstenībā ir nevis konfliktu ārstēšanas līdzeklis, bet gan to galvenais avots. [38]

Lai gan R. Skrutons atviegloti secināja to, ka, publicējot sarunas ierakstu, varēja konstatēt, ka viņa paustās idejas ir izrautas no konteksta, viņš piebilda, ka «svarīgs aspekts ir tas, ka intervija bija izdarījusi savu darbu: Konservatīvā partija nebija uzskatījusi mani par pietiekoši vērtu, lai aizstāvētu, un Valsts Sekretārs Džeimss Brokenšīrs [39], kurš mani atlaida bez jebkādas izmeklēšanas, tagad nāk klajā ar atvainošanos» [40].

R. Skrutons nereti norādīja uz to, ka personas, kas aizstāv konservatīvās vērtības, parakstās uz lielu risku, jo tiek veiks uzbrukums un īstenots mobings ar sociālo mediju pūļa starpniecību. Taču tikpat skumji viņam likās tas, ka konservatīvie ne tikai paši pietiekoši aktīvi nepauž konservatīvos uzskatus, bet arī pat necenšas aizstāvēt tos, kas to dara. Galu galā, «[k]onservatīvās vērtības nav karikatūra, kas būtu spārdāma sociālajos tīklos». [41]

R. Skrutons izdevumam «The Telegraph» pauda viedokli, ka nespēja iestāties par konservatīvu domāšanu ved mūs jaunas kultūras tumšajā laikmetā. Viņaprāt, britu intelektuālajā vidē vienmēr ir bijusi gan vieta lieliskiem prātiem, kuri pauž labējus uzskatus, gan arī konservatīvajai balsij. Viņš norādīja, ka tā tas ir bijis, sākot ar Edmundu Bērku [42] un Deividu Hjūmu [43], beidzot ar Frederiku Meitlandu [44] un Maiklu Okešotu [45]. Šie filozofi, R. Skrutona ieskatos, bija piedāvājuši «nepārtrauktas pārdomas par mūsu sociālo un kultūras mantojumu, lai izprastu pamatideju, uz kuras balstīts konservatīvisms – piederības ideju» [46]. Proti, «viņi ir uzstājuši, ka mūsu dzīves mērķis nav pārtaisīt pasauli, bet gan piederēt tai, un ka patiesie politiskie tikumi ir pacietība, sapratne un pazemība, nevis sašutums vai revolucionārs niknums.» [47]

Visbeidzot R. Skrutons norādīja, ka «pārdzīvojis kreiso parādes tiesas procesu bez [Terēzas] Mejas [48] kundzes klibās konservatīvās valdības palīdzības, es jūtu zināmu trauksmi par izmaiņām šīs valsts sabiedriskajā kultūrā. Domu nozieguma ideja, protams, mums ir bijusi jau ilgu laiku. Mēs mēdzām izbrīnīti skatīties uz Maskavas šoviem, kuros upurim, kurš notiesāts par deviacionismu [49], buržuāzisko ideālismu, [..] cionistu imperiālismu vai jebko citu, tiek dota īsa iespēja entuziastiski atzīties savā vainā, pirms tiek aizvests prom uz nošaušanas vietu. Kur bija pierādījumi, mēs vaicājām, un kas īsti bija noziegums? Tagad mēs redzam cienījamus domātājus, kuri tiek apsūdzēti rasismā, seksismā, homofobijā, transfobijā, islamofobijā un vēl daudzos citos izdomātos noziegumos, uz vārda, kas ir [izrauts] ārpus konteksta, sen aizmirstas draudzības vai (tāpat kā ar Džordanu Pītersonu) fotogrāfiju, kas pierāda, ka tu esi spējīgs stāvēt blakus kādam, kurš valkā nepareiza veida T-kreklu [pamata]. Sodi ir viegli, salīdzinot ar Maskavas tiesas spriedumiem. Bet tie ir pietiekami smagi, kā mēs abi ar Pītersonu esam atklājuši. Un katrā gadījumā nav aizstāvības. Katrs aizsardzības mēģinājums nostiprina apsūdzību. Ja jūs norādāt, ka domu noziegumi lielākoties tiek izvēlēti, lai apzīmētu visu to, ko apsūdzētājs vēlas, tad tas ir drošs pierādījums tam, ka esat vainīgs. Man šķiet, ka mēs ieejam kultūras tumsas valstībā, kurā no publiskā diskursa izzūd racionāli argumenti un cieņa pret oponentu un kurā arvien vairāk par katru svarīgu jautājumu ir tikai viens atļauts viedoklis un licence vajāt visus ķecerus, kuri tam neseko. Manam domāšanas veidam tas nozīmē mūsu politiskās kultūras nāvi un sava veida dievbijīgas reliģijas pieaugumu tās vietā.» [50]

Patiesībā zināmas paralēles šeit ir savelkamas arī saistībā ar tamlīdzīgu «atmaskojošu» materiālu publicēšanu citviet pasaulē, tai skaitā, Latvijā, kad publiskās pēršanas objekts tiek ceremoniāli degradēts, jo tas esot taču esot bijis «visas sabiedrības interesēs».

Mūslaiku visdažādāko formātu faktiskās cenzūras institūcijas – būtībā «troļļu fabrikas» – agresīvi apkaro jebkuru viedokli, kurš neiederas šajā R. Skrutona trāpīgi nodefinētajā «jaunajā reliģijā».

Būtībā jebkas, kas neiekļaujas šīs «jaunās reliģijas» dogmās, jau a priori [51] ir «nepareizi». «Nepareizi» ir apšaubīt ar COVID 19 pandēmiju [52] saistītos cilvēktiesību ierobežojumus. Nepareizi ir izdarīt pat izvēli, vēloties Donalda Trampa [53] uzvaru teju vai globālajā ASV priekšvēlēšanu kampaņas aukstajā karā. Tāpat kā nepareizi ir nosodīt atklāti vardabīgus protestus, kas pārvēršas demolēšanā un grautiņos, ja tie ir bjuši vērsti pret «pareizajiem» objektiem.

Turklāt – tas patiešām nereti tiek darīts šokējoši demonstratīvi un vietām pat primitīvi. Piemēram, viens no raksta autoriem, intereses pēc līdz galam noskatoties tamlīdzīgu vēstījumu COVID 19 pandēmijas zenītā šā gada martā pēc Ministru kabineta 2020. gada 12. marta rīkojuma Nr. 103 «Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu» Latvijā [54], kāda «sazvērestību teoriju atmaskotāja» aptuveni 80 minūšu monologā dažādos locījumos 11 reizes klaji izsmejošā kontekstā un gluži nevietā tika pieminēts ne viens cits kā «Tramps», 10 reizes vārds – «randoms» [55], lai, acīm redzami, uzrunājot «izglītoto un progresīvo» auditoriju, pārliecinātu pēdējo par notikušās kataklizmas pilnīgi nejaušo raksturu. Savukārt vienlaicīgi 34 reizes tika sajaukts saikļu «ka» un «kad» lietojums, 13 reizes «ir» vietā pateikts «ira», tādējādi jau klaji aizvainojot prasīgāka konservatīvas ievirzes klausītāja estētiskās literārās valodas jūtas.

R. Skrutonam skandāls ar viņa atbrīvošanu no amata valdības izveidotajā komisijā bija pēdējā kauja par savu un citu vajāto konservatīvo ideju paudēju pašcieņu. Kā jau bija norādīts iepriekš, neilgi pēc tam – 2020. gada 12. janvārī – viņa mūžs aprāvās. Ļoti žēl, jo viņa asais prāts, dzīves pieredze un harizma ļoti pietrūkst tieši šobrīd, kad pasaulē manifestējas «jauna kārtība», kas skaidri demonstrē, ka «traka pasaule» vajā ne tikai smēķētājus. 

Pavisam droši, ka viņam būtu, ko teikt par klasiskajām demokrātijas zemēm, kurās pati «tauta» it kā pieprasa stingrākus cilvēktiesību ierobežojumus. Līdzīgi viņam noteikti būtu viedoklis par to, kādēļ «jaunā reliģija» simpatizē «Black Lives Matters» izdarībām, attaisnojot vardarbību un jebkādu ierobežojumu saistībā ar COVID’19 ierobežojumu pārkāpšanu. 

Tādējādi viņš būtu izsaucis kārtējās «domu policijas» dusmas, savukārt «pašnodarbinātiem entuziastiem» jau atkal būtu iemesls sarīkot jaunas «raganu medības». 

Tomēr R. Skrutona rakstītais iedvesmo citus turpināt būt ķeceriem, nesamierinoties ar kuslu upura vietu šajā «trakajā pasaulē».