2499. tēze

Priekš tā, lai neslavas celšanu atzītu par nesodāmu, tiesai savā spriedumā jāpieved tādi tiesas izmeklēšanā pārbaudīti objektīvi dati, kurus tiesa atzinusi par tādiem, kas tiesājamo, neskatoties uz viņa uzmanību ziņu vākšanā un sijāšanā, varēja novest pie maldīgas pārliecī­bas, ka izpaužamie apstākļi saskan ar īstenību. Ja nostātos uz pretējāda viedokļa un atzītu, ka tiesājamais attaisnojams visos gadījumos, kad viņam «radies iespaids» par zināma izpausta apstākļa patiesīgumu, tad ne­būtu nekādas garantijas personas goda un labās slavas aizsardzībai sa­biedrībā.

Tāpat godu aizskarošu apstākļu izpaudēja personīgs ieskats par to, ka ar savu izpaudumu viņš izdarījis kādu pakalpojumu valsts vai sabie­driskām interesēm, ir no aprādītā nozieguma sodāmības viedokļa diezgan nenozīmīgs apstāklis: tiesai katrā gadījumā noteikti jānorāda spriedumā, kādēļ izpaustie apstākļi uzskatāmi par tādiem, ar kuru izpaudumu vai at­klāšanu tiesājamais ne tikai domājis izdarīt, bet arī izdarījis pakalpojumu vispārības interesēm.

(1934. g.[ada]10. marta spr[iedums] Kiršteina 1[ieta] Nr. 101.)