Šī grāmata, citējot kādu vācu kriminologu, ir “vilšanās pārstrādāšana”. Par daudz ko. 

Taču tas vienlaikus ir lieliski. Vilties var tikai tad, ja iepriekš ir bijušas izvirzītas kļūmīgas hipotēzes. Proti, ilūzijas. Un tas ir brīnišķīgi, ja cilvēks var atbrīvoties no veltām un nepamatotām ekspektācijām. Būtībā – kļūdainas domāšanas.

Šai grāmatai ir daudzi zemteksti un konteksti, un to vairums visdrīzāk arī paliks abu autoru noslēpums. Patiesi variet ticēt, ka šī grāmata ir par mūsdienām! Pat ļoti par mūsdienām. Taču ar pagātnes rekvizītiem. 

Un centrālais jautājums ir ļoti vienkāršs: vai ar varu neapveltītam cilvēkam ir pamats uzticēties ar varu apveltītam cilvēkam? Cik tālu? Kādos gadījumos? Un – kāpēc, atkarībā no vienas vai otras atbildes?

Atbilde starp rindām skan šādi: katram ir jābūt uzticīgam pašam sev, jo objektīvs pamats uzticībai ir tikai tam, ko to patiesi pazīsti. Un ko var labāk pazīt, ja ne pats sevi? Taču – vai mēs iepazīstam paši sevi? 

Tātad tā ir grāmata par to, ka agri vai vēlu cilvēks, neraugoties uz dažādiem tikšanās laika atlikšanas aizbildinājumiem, tomēr sastapsies pats ar sevi, un katrā ziņā – pavisam noteikti, paliekot vienam nāves priekšā. No šīs satikšanās nav iespējams izvairīties. Un katram šī tikšanās notiek atšķirīgi. Hanss Fallada šo fenomenu ar sava slavenākā romāna nosaukumu īsi un precīzi definēja šādi: “Cilvēks mirst vientulībā.” Kas gan to varētu zināt labāk nekā pats H. Fallada ar savu galīgi “nepareizās”, pat “greizās” dzīves notikumiem…, ar tādu “dzeloni miesā”, ka, Dievs nedod…!

Agrāk veci cilvēki tāpēc sacīja: “Jāsataisās nāvei”, ar to domājot apceri par nodzīvoto mūžu, grēku piedošanas lūgšanu savās domās saviem tuvajiem un ne tik tuvajiem nodarīto, ar klusu cerību nebūtībā vai jaunā būtībā (kā nu katrs tam tic!) aiziet ar mierīgu sirdi, tādējādi samierinoties ar likteni, sevi un pārējiem. Pēkšņa, vardarbīga nāve ne visos gadījumos to pieļauj. Taču. Par to mēs nerakstījām, jo nezinājām neko par grāmatas varoņa dzīves pēdējām dienām, stundām, minūtēm, sekundēm. Taču skaidrs, ka pirms nošaušanas viņam pilnīgi noteikti bija iespēja apcerēt arī savu dzīvi. Visdrīzāk tas nebija kaut kas līdzīgs Boēcija monologam “Par mierinājumu filozofijā”, pēdējam gaidot savu nāvessoda izpildi. Un tomēr. Viss, ko šeit mēs teiktu, būtu vienīgi spekulācijas un minējumi. Savukārt mēs pateicām to, ko hipotētiski A. O. Karčevskis-Kalme būtu varējis pārdomāt. Savu dzīvi. Savu rīcību. Savus rīcības patiesos motīvus. Savas izvēles. Un neko vairāk. Drīzāk sausi, lietišķi un precīzi, kā tas atzīmēts kādā no atsauksmēm par šo grāmatu.

Un, šķiet, pārdomāt viņam bija daudz ko. Tas, ko mēs pavisam droši varējām pateikt, ir tas, ka reizēm rodas iespaids, ka ar varu apveltītiem cilvēkiem visos laikos šķiet, ka viņi ir nemirstīgi. Neaizskarami un neuzveicami. Ka viņiem nekad nebūs jāatbild nedz cilvēciskās tiesas, nedz arī vēstures tiesas priekšā. Par Dieva tiesu nemaz nerunājot. Šķiet, ka viņi neapzinās, ka viņos ir klātesošas tādas pašas noziedzīgas vai vismaz morāli nosodāmas tieksmes kā tajos, kurus viņi ikdienā vajā un soda. Bet, ja tā, cik pamatota ir bijusi dzīves laikā paustā arogance un ignorance? Reizēm, protams, viņos ierunājas “klusā balss”, taču tā tiek aizgaiņāta kā apnicīga muša. Bet, ja tas nelīdz, – it kā sekojot Kārļa Gustava Junga padomam, iespējams, tiek vienīgi atkorķēta laba konjaka pudele. 

Tātad – šī grāmata ir arī par varas apveltītajiem un varas pārbaudījumiem jeb kārdinājumiem visos laikos, kurus piedzīvojot jebkurā gadījumā tik un tā vienmēr pastāv rīcības izvēle. 

Savukārt, svarīga atziņa, ko autori diezgan tieši vēlējās pateikt grāmatas nosacīti “vēsturiskajā sadaļā”, ir ļoti vienkārši un precīzi izsakāma ar profesora Aivara Strangas vārdiem – Kārļa Ulmaņa autoritārisms bija nebaudāms. Nebaudāms kaut vai tamdēļ, ka viņa autoritārisms patiesībā bija “papīra tīģeris” ­– patētisks, eksaltēts, bez nesatricināmas, nesalaužamas, bezbailīgas – kā tērauda adatas – gribas stāties pretī barbaru ordai. Jo vienīgais iemesls, kamdēļ karastāvoklī autoritārisms būtu bijis attaisnojams, izrādījās pompoza un teatrāla klaunāde. Un tas ir arī saprotams – ārēji varas rekvizīti – apbalvojumi pie krūtežām, dīžāšanās baltās vestēs un uzpūtīgu seju rādīšana nevairoja ne pašu gara spēku, nedz arī mobilizēja pavalstniekus nopietnai pretestībai. Gluži pretēji – radīja viņos slēptu izsmieklu, nepatiku un vilšanos. 

Patiesībā jebkura piespiedu dzīve varas uzurpatoru radītā burbulī, kam nereti nav nekā kopīga ar realitāti, ir nebaudāma. Šo burbuli satur kopā režīma lojālistu eksaltācija, pompozitāte, lišķība, meli un liekulība. Starpkaru perioda karikatūrista un literāta Jāņa Dreslera kolorītie tēli – Burbuļmāte, Burbuļtēvs, Jefiņš, Sprukstiņš u.c. nez kādēļ asociējas tieši ar autoritārismu stutējošiem cilvēku psihotipiem. Turklāt – autoritārismu jebkurā laikā un vietā. Arī mūsdienās. Ne tikai politikā, bet arī iestādē, organizācijā, darba kolektīvā, galu galā – intelektuālajā dzīvē, tajā skaitā, arī zinātnē, tai prostitutizējoties.

Taču burbulim gan ir tāda nelāga fiziska īpašība. Saskaroties ar cietu virsmu, tas pārsprāgst… Tas izčākst kā nebijis. Tā, šķiet, varētu būt cita atziņa. Iespējams, ka tā vienlaikus varētu būt arī labā ziņa.

Tāpēc arī šis jautājums: kā būtu šodien X stundā?

Es gribu pateikties manai kolēģei Lindai Lielbriedei par viņas aizrautīgo un pašaizliedzīgo darbu pie šīs grāmatas. Paldies Santai Oborenko par atrasto saskanīgo mākslinieka Kristiāna Brektes gleznu “X” ar ļoti daudziem kontekstiem un zemtekstiem… Par viņas pašas māksliniecisko veikumu šīs grāmatas dizainā un noformējumā. Paldies pašam Kristiānam Brektem par viņa bezkaunību un uzdrīkstēšanos “laipni aprādīt”, ka liekulība sabiedrībā nav labākais padomdevējs krīzes situācijās. Paldies korektoriem. Paldies mūsu ilgstošajiem sadarbības partneriem “Jelgavas tipogrāfijai”. Galu galā paldies manām kolēģēm Dairai Sergejevai un Daigai Nāckalnai-Bivbānei, kuras vajadzības brīdī aizstāja mani profesionālās gaitās, lai šī grāmata pēc iespējas ātrāk varētu tikt publicēta! Paldies par sirsnīgajām un motivējošām atsauksmēm Aldim Allikam, Jāzepam Baško, Agnesei Irbei, Dacei Judinai-Nīmanei, Lāsmai Gaitniecei. Andrejam Grūbem, Mārim Lasmanim, Lolitai Lūsei, Modrim Plātem! Paldies Jums visiem!