Pēdējā laikā arvien vairāk sastopamies ar jaunām prasībām noziedzīgi iegūtu līdzekļu aprites ierobežošanā, piemēram, ieviešot uzņēmumos iekšējās kontroles sistēmas un sekojot starptautiskajām sankcijām dažādu politisko notikumu rezultātā, kuru rezultātā izjūtam arī reālas ekonomiskās sekas. Tādējādi piedzīvojam smagnējo un suverēnu kopīgo cīņu ar noziedzīgu līdzekļu apriti, kur rodas sajūta, ka suverēns atsevišķos jautājumos vairs nav patstāvīgs/neatkarīgs un ir pat spiests piedalīties šajā pārnacionālajā cīņā, pretējā gadījumā zaudējot savu vietu pasaules ekonomikā. Tādēļ autors, aplūkojot pārnacionālo cīņu ar noziedzīgu līdzekļu apriti, aicina katram lasītājam pašam rast atbildi jautājumam – Vai pārnacionālajā cīņā ar noziedzīgu līdzekļu apriti piedzīvojam jaunu suverenitātes principa izpratni?

Krimināltiesības kā «vienveidīgu normu kopums, kas nosaka kriminālatbildības pamatu un principus» [1], «regulē zināmās robežās attiecības starp indivīdu un noteicošo kopumu, ko sauc par valsti.» [2] Tādējādi, pildot savu aizsargājošo funkciju, krimināltiesības cita starpā aizsargā no likumā par noziedzīgiem atzītiem apdraudējumiem indivīdu, vispārējo drošību un valsts politisko un ekonomisko pamatu. [3] 

Tā lielākais no apdraudējumiem nenoliedzami ir noziedzīgu līdzekļu aprite, [4] jo lielākoties noziedzība kā sociāla parādība nebūtu iespējama bez attiecīgiem līdzekļiem vai vismaz vērsta uz šādu līdzekļu ieguvi. Turklāt, ievērojot mūsdienu ekonomikas starptautisko raksturu un apjomu [5], jāsecina, ka arī noziedzīgu līdzekļu aprite acīmredzot ir pārnacionāla parādība. Līdz ar to efektīvi novērst noziedzīgu līdzekļu apriti iespējams tikai sadarbojoties pārnacionāli.

Un tā tas arī notiek – suverēniem sadarbojoties dažādās starptautiskajās organizācijās, pieņemot dažādus saistošus vai rekomendējošus starptautisko tiesību aktus, rezultātā tieši tiek skartas krimināltiesības. 

Tā, piemēram, savulaik iekļaujot nacionālajā tiesību aktā – Kriminālprocesa likuma (turpmāk – KPL) 356. panta otrās daļas 1. punktā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 3. aprīļa Direktīvas 2014/42/ES «Par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā» (turpmāk – Direktīva 2014/42/ES) 4. pantu, autora ieskatā, Latvijas Republika bija kļūdaini ieviesusi Direktīvas 2014/42/ES 4. pantu, paredzot pārmērīgi (nesamērīgi) plašu iespēju atzīt mantu par noziedzīgi iegūtu bez galīgā notiesājošā sprieduma par noziedzīgu nodarījumu, šādi būtiski pārsniedzot Direktīvas 2014/42/ES 4. panta 2. punktā noteiktās kriminālprocesuālās robežas, proti, tos gadījumus, kad mantu var atzīt par noziedzīgi iegūtu bez galīgā notiesājošā sprieduma.

Turklāt krimināltiesības – kā suverēna nacionāli pieņemtās tiesības – ietekmē ne vien dažādu starptautisko organizāciju izdotie tiesību akti, bet arī «vēsturiskie, sociālekonomiskie un politiskie apstākļi, iedzīvotāju uzskati, reliģija, dzīvesveids, valsts iekārta, pārvaldes režīms un citi faktori.» [6]

Tā, piemēram, viens no šādiem – nozīmīgākajiem – notikumiem jaunāko laiku vēsturē nenoliedzami bija 2001. gada 11. septembra teroristu uzbrukumi vairākās vietās ASV [7]. Tā rezultātā daudzu valstu suverēni pēc 2001. gada 11. septembra notikumiem ASV ieviesa virkni drošības stratēģiju, kuras iepriekš būtu bijušas noraidītas kā tādas, kas pārāk lielā mērā aizskar personu privātumu un/vai autonomiju, [8] tostarp it īpaši noziedzīgu līdzekļu aprites ierobežošanas jomā, vienlaikus tādējādi būtiski aizskarot tiesības uz privāto dzīvi un īpašumu.

Bez tam, lai arī valstis līdz 2001. gada 11. septembra notikumiem ASV jau tāpat apzinājās, ka efektīvi novērst noziedzīgu līdzekļu apriti iespējams tikai sadarbojoties pārnacionāli, tomēr smagākie attiecīgie cilvēktiesību ierobežojumi vispārīgās drošības vārdā tika ieviesti tikai pēc traģiskajiem notikumiem ASV, ko valstu sabiedrības ļoti labi apzinājās un pieļāva, lai nākotnē novērstu šādu ļoti bīstamu noziegumu atkārtošanos.

Piemēram, kopš ASV tika ieviesta jaunā drošības stratēģija [9], ASV Nacionālā drošības aģentūra katru dienu apkopoja gandrīz 5 miljardus ierakstu par mobilo tālruņu atrašanās vietu visā pasaulē, dodot aģentūrai iespēju izsekot personu pārvietošanos un kartēt to attiecības tādos veidos, kas būtu iepriekš neiedomājami. [10]

Savukārt, tās valstis, kuras neīstenoja šādu uzraudzību veicinošu pieeju, līdz ar to automātiski kļuva par draudu pārējām valstīm, kas šādu uzraudzību veicinošu pieeju akceptēja. Tādējādi de facto tika pavērts ceļš izmantot terorisma novēršanu, kas ir sākotnējais veids kā strauji ieviest stingrāko uzraudzību, un kas praktiski izpaudās kā nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršana (starptautiska mēroga cīņa ar noziedzību). [11] Rezultātā pret valstīm, kas tādējādi apdraudēja starptautisko drošību, attiecīgi tika radīti un tās tika pakļautas dažādiem sankciju mehānismiem. 

Piemēram, Finanšu darījumu darba grupas (FATF) augsta riska valstu, kuras nav ieviesušas FATF rekomendāciju naudas atmazgāšanas un terorisma finansēšanas novēršanas prasības, pelēkais un melnais saraksts. Valsts nonākšana attiecīgajā sarakstā ļoti būtiski ierobežo attiecīgās valsts iespējas piedalīties pasaules finanšu līdzekļu kustībā. Kā zināms 2020. gada 21. februāri FATF plenārsesijā tika lemts arī jautājums par Latvijas Republikas iekļaušanu pelēkajā sarakstā [12], taču, pateicoties tā dēvētajam Latvijas īstenotajam finanšu sistēmas «kapitālajam remontam», kas izpaudās virknē grozījumu noziedzīgu līdzekļu aprites ierobežošanā, kompetentās iestādes – Finanšu izlūkošanas dienesta stiprināšanā, u. c., kā arī atsevišķos notikumos finanšu sektorā Latvijā – no kuriem būtiskākais bija «ABLV Bank» lēmums pašlikvidēties [13] pēc tam, kad 2018. gada 13. februārī ASV rosināja iekļaut «ABLV Bank» sankciju sarakstā sakarā ar iespējamu Ziemeļkorejas ballistisko raķešu programmas finansēšanas nodrošināšanu [14], Latviju pelēkajā sarakstā neiekļāva [15].

Piemēram, ASV gadījumā šos mehānismus administrē un pārrauga pat vesela institūcija, proti, ASV Valsts kases departamenta Ārvalstu kapitāla kontroles birojs (OFAC – Office of Foreign Assets Control). [16] ASV Valsts kases departamenta Ārvalstu kapitāla kontroles birojs (OFAC) administrē un īsteno ekonomiskās un tirdzniecības sankcijas, kuru pamatā ir 

• ASV ārpolitikas un 
• valsts drošības mērķi 

pret

• mērķa ārvalstīm un režīmiem, teroristiem, starptautiskiem narkotiku tirgotājiem, 
• darbībām, kas saistītas ar masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanu, 
• un citiem draudiem Amerikas Savienoto Valstu drošībai, ārpolitikai vai ekonomikai. 

OFAC rīkojas saskaņā ar 

• prezidenta valsts ārkārtas situāciju pilnvarām, 
• kā arī pilnvarām, kas piešķirtas ar īpašiem tiesību aktiem, noteikt darījumu kontroli un iesaldēt aktīvus ASV jurisdikcijā.

Daudzas sankcijas ir balstītas uz Apvienoto Nāciju Organizāciju un citiem starptautiskiem pilnvarojumiem, ir daudzpusējas darbības jomā un ietver ciešu sadarbību ar sabiedrotajām valdībām. [17]

Latvijā OFAC kļuva plašāk zināms pēc tam, kad pēc Latvijas Republikas Tieslietu ministra vizītes OFAC birojā ASV, ASV iekļāva tās sankciju sarakstos Ventspils Domes priekšsēdētāju Aivaru Lembergu, [18] kas rezultātā atstāja negatīvu un ļoti būtisku ekonomisko ietekmi (kravu apjoma sarukumu) uz otro pēc kravu apgrozījuma ostu Latvijā – Ventspils brīvostu [19].

Tomēr, atgriežoties atpakaļ pie jautājuma par pārnacionālo sadarbību cīņā ar noziedzīgu līdzekļu apriti, autors tālāk piedāvā nelielu pārskatu par attiecīgo sadarbību starptautiskajās organizācijās, kur iespējams spilgti novērot kā 2001. gada 11. septembra notikumi ietekmēja pārnacionālo sadarbību krimināltiesību jomā.

Apvienoto nāciju organizācija

Tā «ANO tika izveidota 1945. gadā, lai nodrošinātu starptautisko mieru un drošību, veicinātu valstu miermīlīgas attiecības, īstenotu starptautisko sadarbību un kalpotu par nāciju rīcības saskaņošanas centru. Šobrīd ANO ir 193 dalībvalstis.» [20]

«Latvija ANO dalībvalsts ir kopš 1991. gada 17. septembra. Latvijas dalību un interešu aizstāvību ANO un tās sistēmas organizācijās nodrošina Latvijas pastāvīgās pārstāvniecības – ANO Ņujorkā, Ženēvā un Vīnē, ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijā, Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācijā un ANO Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijā.» [21]

«ANO sistēmu veido tās galvenās struktūras, tām pakļautās organizācijas, ANO specializētās aģentūras, programmas un fondi, kā arī saistītās organizācijas.» [22]

«Saskaņā ar ANO Statūtiem, ANO galvenās struktūras ir Ģenerālā asambleja, Drošības padome, Ekonomisko un sociālo lietu padome, Starptautiskā Tiesa un sekretariāts.» [23]

ANO Ģenerālā asambleja pieņem rezolūcijas un sniedz rekomendācijas, kas nav juridiski saistošas. [24]

ANO Ekonomisko un sociālo lietu padome ir ANO Ģenerālās asamblejas vēlēta politikas plānošanas organizācija sociālajā un ekonomiskajā jomā. [25] 

ANO Starptautiskā Tiesa izskata tikai starpvalstu strīdus un sniedz rekomendācijas ANO un tās aģentūrām. ANO Starptautiskās Tiesas lēmumi ir saistoši konkrētajos tiesas procesos iesaistītajām valstīm. [26]

ANO Drošības padomes pieņemtās rezolūcijas ir juridiski saistošas. [27] «Drošības padome sastāv no piecām pastāvīgajām loceklēm (ASV, Lielbritānija, Francija, Krievija un Ķīna) un desmit nepastāvīgajām loceklēm, kuras ievēl Ģenerālā asambleja, ievērojot noteiktu reģionālo sadalījumu. Latvija ir Austrumeiropas valstu grupas, kurai paredzēta viena vieta Drošības padomē, locekle.» [28] Latvija vēl nekad nav bijusi ievēlēta Drošības padomē. [29]

ANO Drošības padomes pakļautībā darbojas ANO Terorisma apkarošanas komiteja (CTC). ANO Terorisma apkarošanas komiteju izveidoja ANO Drošības padome ar tās 2001. gada 28. septembra Rezolūciju Nr. 1373 (2001), ko turklātpieņēma vienbalsīgi, reaģējot uz jau minētajiem 2001. gada 11. septembra traģiskajiem notikumiem. ANO Pretterorisma komitejā ietilpst visas 15 ANO Drošības padomes locekles. [30]

ANO Terorisma apkarošanas komitejas galvenais uzdevums ir uzraudzīt 2001. gada 28. septembra Rezolūcijas Nr. 1373 (2001) izpildi. Saskaņā ar Rezolūciju Nr. 1373 (2001) [31], ANO dalībvalstīm ir pienākums īstenot vairākus pasākumus, kas paredzēti, lai uzlabotu to juridiskās un institucionālās spējas apkarot teroristu darbību valstī, reģionā un visā pasaulē, tostarp veicot pasākumus, lai:

• Kriminalizētu terorisma finansēšanu;
• Nekavējoties iesaldētu līdzekļus, kas saistīti ar personām, kuras iesaistītas terora aktos;
• Liegtu visu veidu finansiālo atbalstu teroristu grupām;
• Apspiestu drošas patvēruma vietas, palīdzības vai atbalsta sniegšanu teroristiem;
• Dalītos informācijā ar citām valdībām par visām grupām, kas izmanto vai plāno terora aktus;
• Sadarbotos ar citām valdībām šādās darbībās iesaistīto personu izmeklēšanā, atklāšanā, apcietināšanā, izdošanā un kriminālvajāšanā; 
• Kriminalizētu aktīvu un pasīvu terorisma atbalstīšanu nacionālā likumā un sauktu pie kriminālatbildības attiecīgos likumpārkāpējus. [32]

Līdz ar to viena no ANO Terorisma apkarošanas komitejas galvenajām darbības jomām ir novērst terorisma finansēšanu. [33]

Tā saskaņā ar Ņujorkas 1999. gada 9. decembra ANO Starptautisko konvenciju par cīņu pret terorisma finansēšanuun Rezolūciju Nr. 1373 (2001) ANO Terorisma apkarošanas komiteja raugās un aicina valstis novērst un ierobežot terorisma finansēšanu, cita starpā, kriminalizējot naudas līdzekļu vākšanu un nodrošināšanu teroristu mērķiem, un mudina tās izveidot efektīvus mehānismus, lai iesaldētu līdzekļus un citus finanšu līdzekļus personām, kas iesaistītas terorismā vai ir saistītas ar terorismu, kā arī novērst šo līdzekļu pieejamību teroristiem. [34]

ANO Terorisma apkarošanas komitejas darbs terorisma finansēšanas jomā zināmā mērā pārklājās arī ar Finanšu darījumu darba grupas (FATF) darbu. Finanšu darījumu darba grupu izveidoja lielā septītnieka (G7) valstis, to piecpadsmitajā samitā Parīzē 1989. gadā [35]. 

Tā kā Finanšu darījumu darba grupa (FATF) ir izstrādājusi arī detalizētus ieteikumus terorisma finansēšanas apkarošanai, tad būtībā to izpildi, pildot Rezolūciju Nr. 1373 (2001), uzrauga un pēc tām vadās arī ANO Terorisma apkarošanas komiteja. [36] 

ANO Terorisma apkarošanas komitejas darbu vada ANO Terorisma apkarošanas komitejas Izpilddirektorāts (CTED), kas tad arī sadarbojas ar FATF, īstenojot terorisma finansēšanas novēršanas pasākumu ieviešanu atbilstoši ANO Drošības padomes rezolūcijai Nr. 1373 (2001). [37]

Tādējādi Latvijas Republikai, kas jau 1942. gada 4. janvārī bija paudusi vēlmi tapt uzņemtai ANO, [38] taču reāli saskaņā ar ANO Statūtiem [39] tika uzņemta tikai 1991. gada 17. septembrī [40], t. i. pēc Padomju Savienības sabrukuma, ir saistoši Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūti. Līdz ar to saskaņā ar Statūtiem Latvijai ir saistošas arī ANO Drošības padomes rezolūcijas, tostarp arī Rezolūcija Nr. 1373 (2001) [41], kā arī ANO Drošības padomes rezolūcija Nr. 2178 (2014) [42]. 

Tāpat 2001. gada 6. jūnijā Latvija ir pievienojusies Palermo 2000. gada 15. novembra ANO Konvencijai pret transnacionālo organizēto noziedzību (turpmāk – Palermo konvencija). 

Savukārt, 2002. gada 9. oktobrī Latvija ir pievienojusies Ņujorkas 1999. gada 9. decembra ANO Starptautiskajai konvencijai par cīņu pret terorisma finansēšanu (turpmāk – Ņujorkas konvencija). 

Tādējādi Latvijai ir saistoši iepriekš aprakstītie terorisma novēršanas instrumenti, kuru izpildi uzrauga ANO Terorisma apkarošanas komiteja. 

Tā, piemēram, iepriekš aprakstītās starptautiski uzņemtās saistības Latvijas īstenojusi, cita starpā arī pieņemot 2018. gada 26. aprīļa Grozījumus Krimināllikumā, saskaņā ar kuriem Krimināllikums papildināts ar jaunu nodaļu «IX prim nodaļa. Noziegumi, kas saistīti ar terorismu», ar ko cita starpā izpildītas, piemēram, ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 2178 (2014) prasības, kriminalizējot ceļošanu terorisma nolūkā (Krimināllikuma 79.5 pants). [43]

Savukārt, piemēram, pieņemot 2017. gada 22. jūnija Grozījumus Krimināllikumā, Latvija cita starpā izpildīja Palermo konvencijas prasības, ieviešot Krimināllikumā mantas konfiskācijas regulējumu jaunā nodaļā « VIII ar indeksu 2 nodaļa. Mantas īpašā konfiskācija». [44]

Finanšu darījumu darba grupa (FATF) un Eiropas Padomes Moneyval

Kā tika minēts, Finanšu darījumu darba grupu (FATF) 1989. gadā 15. samitā Parīzē dibināja G7 valstis. G7 samita valstis 15. samitā bija Francija (arī ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle), Rietum-Vācija, Itālija, Japāna, Apvienotā Karaliste (arī ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle), ASV (arī ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle) un Kanāda, ko kopā uz forumu sasauca Eiropas Kopienas (Savienība) Komisijas prezidents un Eiro-Padomes prezidents. [45] 

Kā liecina 15. G7 samita noslēguma deklarācija ar nosaukumu «Ekonomiskā deklarācija», lai efektīvāk apkarotu starptautisko narkotiku apriti, un, sekmētu ANO Narkotiku kontroles un noziegumu novēršanas biroja izstrādātās programmas (ANO Ģenerālās asamblejas programma) īstenošanu, tika izveidota Finanšu darījumu darba grupa (FATF), kas bija atvērta ikvienai ieinteresētajai valstij. [46]

Šobrīd FATF ir 39 dalībvalstis. Latvija nav FATF dalībvalsts. [47] FATF īsteno savu darbību pieņemot rekomendācijas, [48] kas, kā minēts iepriekš saistībā ar ANO Terorisma apkarošanas komitejas uzraudzību, ir starptautiski vispāratzīts standarts [49] naudas līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas un proliferācijas [50] novēršanas jomā. FATF rekomendācijas pēc būtības īsteno Rezolūcijā Nr. 1373 (2001) [51] noteiktos uzdevumus.

Lai arī atbilstoši «Ekononiskajai deklarācijai» [52] FATF mērķis sākotnēji bija vērsts uz starptautisko narkotiku aprites apkarošanu, tomēr vēlāk, t. i. pēc 2001. gada 11. septembra traģiskajiem notikumiem, FATF pārskatīja un papildināja tās rekomendācijas, tādējādi īstenojot Rezolūcijas Nr. 1373 (2001) uzdevumus. [53]

Lai arī Latvija nav FATF dalībvalsts, tomēr Latvijai kā ANO dalībvalstij ir saistoša Rezolūcija Nr. 1373 (2001), līdz ar to FATF rekomendācijas kā vispāratzīts standarts ir attiecināms arī uz Latviju.

Turklāt FATF darbībā, sākotnēji kā starptautiskā novērotāja un kopš 2006. gada jūnija kā asociētais biedrs, piedalās arī Moneyval jeb Eiropas Padomes Ekspertu komiteja naudas atmazgāšanas novēršanas pasākumu un terorisma finansēšanas novērtējumam (PC-R-EV, Moneyval), kas, savukārt, savā darbībā, līdzīgi kā ANO Drošības padomes Terorisma apkarošanas komiteja, arī izmanto FATF rekomendācijas. [54] 

Tādējādi Latvijai, kā Eiropas Padomes dalībvalstij [55] un 100 Eiropas Padomes konvenciju un citu starptautisko dokumentu dalībniecei [56], kurai ir saistošs Moneyval uzraudzības mehānisms un Moneyval novērtējumu atzinumi, kas ne velti tiek publicēti gan Moneyval oficiālajā interneta vietnē [57], bet arī FATF oficiālajā interneta vietnē [58], pēc būtības ir arī saistošas FATF rekomendācijas. 

To, piemēram, spilgti ilustrē 2018. gada 4. jūlija Latvijas Moneyval novērtēšanas ziņojums, pēc Latvijas apmeklējuma laikā no 2017. gada 30. oktobra līdz 2017. gada 10. novembrim. Ziņojumā ir sniegts vērtējums par Latvijas tiesiskā regulējuma un faktiskā stāvokļa atbilstību FATF rekomendācijām [59]. Tāpat ziņojuma ievadā ir norādīts, ka ziņojums ir veikts pamatojoties uz 2012. gada redakcijas FATF rekomendāciju un novērtēšanas metodoloģijas [60] pamata, ko veica vērtētāju komanda, kur cita starpā bija pārstāvēta, piemēram, Slovēnijas Augstākā tiesa, Andoras Ģenerālprokuratūra, ASV Valsts kases Terorisma finansēšanas un finanšu noziegumu birojs, Kanādas Finanšu institūciju kontroles dienests, Armēnijas Centrālās bankas finanšu institūciju kontroles dienests. [61]

Te gan ir vietā atgādināt, ka, lai arī Moneyval ir FATF asociētais biedrs [62], taču institucionāli Moneyval ir Eiropas Padomes Ministru padomes izveidota Eiropas Padomes dalībvalstu ekspertu komiteja, kas darbojas kā Eiropas Noziedzības problēmu komitejas (European Committee on Crime Problems, CDPC) apakškomiteja [63]. Līdz ar to primāri tai būtu jāvadās pēc Eiropas Padomes CDPC pārziņā esošajiem starptautiskajiem dokumentiem noziedzības apkarošanas jomā, piemēram, Strasbūras 1990. gada 8. novembra Eiropas Padomes Konvencijas par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu, meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju [64] vai arī Strasbūras Eiropas Padomes 1977. gada 27. janvāra Eiropas konvencijas par terorisma apkarošanu [65], u. c. Eiropas Padomes konvencijām un dokumentiem noziedzības apkarošanas jomā [66]. 

Līdz ar to, iespējams, var rasties jautājums, kādēļ, piemēram, ASV Valsts kases pārstāvim būtu kompetence vērtēt Latvijas finanšu sistēmas tiesisko regulējumu un faktisko stāvokli. Atbilde meklējama FATF un Moneyval novērtēšanas mehānismos. Tā, piemēram, 2019. gada maijā Latvijā ieradās ASV Valsts kases sekretāra vietnieks terorisma finansēšanas jautājumos Maršals Bilingslijs (Marshall Billingslea) [67]. Un te vietā ir atgādināt, ka M. Bilingslijs laikā no 2018. līdz 2019. gadam bija FATF prezidents, un šajā laikā ASV bija FATF prezidējošā valsts. [68] Tāpat 2018. gadā tika pieņemts Latvijas Moneyval novērtēšanas ziņojums, [69] kur Latvijas novērtēšanas ziņojuma izstrādē un rekomendāciju sagatavošanā piedalījās ASV Valsts kases pārstāvji (skatīt iepriekš), līdz ar to, lai arī M. Bilingslijs ieradās kā ASV valsts amatpersona, faktiski viņš cita starpā arī interesējās par Moneyval novērtēšanas ziņojumā ietverto FATF rekomendācijām atbilstošo prasību izpildi, kas vienlaikus, acīmredzot un nenoliedzami saskan ar ASV Valsts kases interesēm.

Eiropas Savienība

Kopš 2004. gada 1. maija Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts. [70] 

Lai arī sākotnēji Eiropas Savienība veidojās kā starptautiskā organizācija ekonomiskās sadarbības jomā, jo balstījās uz Eiropas Ekonomikas kopienu, Eiropas Ogļu un tērauda kopienas un Eiropas Atomenerģijas kopienu, jeb mūsdienās tā dēvēto pirmo pīlāru, taču sākot ar 1992. gada 7. februāra Māstrihtas līgumu par Eiropas Savienību, kurā pirmoreiz tika konsolidēti līdzšinējie kopienu dokumenti, Eiropas Savienībā tika izveidoti arī divi jauni «pīlāri» jeb sadarbības jomas, kurās lēmumus pieņem starpvaldību līmenī, proti, – kopējā ārpolitika un drošības politika (KĀDP); un policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās (tieslietas un iekšlietas). [71]

Vēlāk ar 2007. gada Lisabonas Līgumu, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu [72],triju pīlāru sistēmu aizstāja ar kompetenču sadalījumu «starp Eiropas Savienību un ES valstīm. Tāpat tika pārskatīts Eiropas iestāžu darbības veids un lēmumu pieņemšanas process, lai pielāgotos plašākai ES ar 28 dalībvalstīm [tostarp Latviju]. Tika reformētas arī vairākas ES iekšējās un ārējās politikas jomas un iestādēm tika dotas pilnvaras rīkoties jaunās politikas jomās. Vēl vairāk tika pastiprināta demokrātija Eiropas Savienībā.» [73]

Vienlaikus Latvijā Satversmes tiesā tika izvērtēta minētā Lisabonas līguma atbilstība Latvijas Republikas Satversmes 101. panta pirmajai daļai, risinot jautājumu par suverenitātes principa pārkāpumu. Proti, vai likumu «Par Lisabonas līgumu, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu», ar kuru Latvijas Republika apstiprināja Lisabonas līgumu, ņemot vērā Lisabonas līguma saturu, nevajadzēja nodot tautas nobalsošanā suverēnās varas subjektam – Latvijas tautai. Rezultātā 2009. gada 7. aprīlī Satversmes tiesa nosprieda, ka minētais likums ir pieņemts Latvijas Republikas Satversmē noteiktajā kārtībā un līdz ar to atbilst Latvijas Republikas Satversmes 101. panta pirmajai daļai. [74] 

Lisabonas līguma pieņemšanas rezultātā atbilstoši jaunās redakcijas Līguma par Eiropas Savienības darbību [75] 288. pantam:

«Īstenojot Savienības pilnvaras, iestādes pieņem regulas, direktīvas un lēmumus, kā arī sniedz ieteikumus vai atzinumus.

Regulas ir vispārpiemērojamas. Tās uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojamas visās dalībvalstīs.

Direktīvas tām dalībvalstīm, kurām tās adresētas, uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu iestādēm noteikt to īstenošanas formas un metodes.

Lēmumi uzliek saistības kopumā. Lēmumi, kuros ir norādīti konkrēti adresāti, ir saistoši tikai šiem adresātiem.

Ieteikumi un atzinumi neuzliek saistības.»

Tā kopš Kriminālprocesa likuma pieņemšanas 2005. gada 1. oktobrī tajā ir veikti 35 grozījumi, no kuriem vismaz 14 grozījumi ir bijuši saistīti ar 12 Eiropas Savienības direktīvu transponēšanu (ieviešanu). [76]

Savukārt, noziedzīgu līdzekļu aprites jomā Eiropas Savienībā pieņemtas veselas 5 (piecas) direktīvas (AML direktīvas), kas cita starpā sevī ietver jau pieminētās FATF rekomendācijas, un, proti:

1. 1991. gada 10. jūnija Padomes Direktīva Nr. 91/308/EEK par to, kā novērst finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtas naudas legalizēšanai (naudas atmazgāšanai) (nav spēkā);
2. 2005. gada 26. oktobra Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/60/EK par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai (Dokuments attiecas uz EEZ) (nav spēkā);
3. 2006. gada 1. augusta Komisijas Direktīva 2006/70/EK, ar ko nosaka īstenošanas pasākumus Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2005/60/EK attiecībā uz politiski ietekmējamas personas definīciju un tehniskajiem kritērijiem vienkāršotām klienta uzticamības pārbaudes procedūrām un atbrīvojumam sakarā ar finanšu darbību, kuru veic reti vai ļoti ierobežotos apjomos;
4. 2015. gada 20. maija Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva Nr. (ES) 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 684/2012 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK un Komisijas Direktīvu 2006/70/EK (Dokuments attiecas uz EEZ);
5. 2018. gada 30. maija Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2018/843, ar ko groza Direktīvu (ES) 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Direktīvas 2009/138/EK (apdrošināšanas iestāžu direktīva) un 2013/36/ES (kredītiestāžu direktīva) (Dokuments attiecas uz EEZ).

Rezumē jeb pārnacionālās cīņas ar noziedzīgu līdzekļu apriti ietekme Latvijā

Prof. P. Mincs ir atzinis, ka krimināltiesības «regulē zināmās robežās attiecības starp indivīdu un noteicošo kopumu, ko sauc par valsti.» [77] Tādējādi, pildot savu aizsargājošo funkciju, krimināltiesības cita starpā aizsargā no likumā par noziedzīgiem atzītiem apdraudējumiem indivīdu, vispārējo drošību un valsts politisko un ekonomisko pamatu. [78] 

Minēto krimināltiesisko attiecību regulējumu saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 2. pantu nosaka Latvijas tauta, tostarp 5. pantu – ar savu priekšstāvju starpniecību Saeimā. 

Tādējādi Latvija kā suverēna valsts piedalās pārnacionālajā cīņā ar noziedzīgu līdzekļu apriti un īsteno to pati. Piemēram, tieši pārņemot krimināltiesībās (to plašākā izpratnē) esošo pārnacionālo regulējumu noziedzīgu līdzekļu aprites ierobežošanā, kas kā tika norādīts iepriekš pamatā balstīts uz FATF rekomendācijām, kuras tām attīstoties ir pārņemtas un attīstītas dažādu starptautisko organizāciju starptautiskajos dokumentos, piemēram, ANO Drošības padomes 2001. gada 28. septembra Rezolūcijā Nr. 1373 (2001) un Ņujorkas 1999. gada 9. decembra ANO Starptautiskajai konvencijā par cīņu pret terorisma finansēšanu, un reģionāli – Eiropā – Eiropas Padomes un Eiropas Savienības dokumentos, piemēram, Strasbūras 1990. gada 8. novembra Eiropas Padomes Konvencija par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu, meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju vai arī Strasbūras Eiropas Padomes 1977. gada 27. janvāra Eiropas konvencija par terorisma apkarošanu, kā arī pieminētajās Eiropas Savienības AML direktīvās, kur visus iepriekš minētos starptautiskos dokumentus Latvija, nereti pat tiešā tekstā, pārņēmusi Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumā, kas kā redzams, piemēram, no Krimināllikuma 79. ar indeksu divi panta vai 195. panta blanketa normām noteic noziedzīgā nodarījuma sastāva kvalificējošās pazīmes.

Taču, ievērojot detalizēti aprakstīto plašo starptautisko tiesību aktu pārņemšanu (ietveršanu) nacionālajās tiesībās, it īpaši krimināltiesībās, kā arī 2001. gada 11. septembra traģēdijas un citu, piemēram, Ziemeļkorejas ballistisko raķešu programmas finansēšanas gadījumu, ietekmi uz krimināltiesību (to plašākā izpratnē) regulējuma attīstību, neviļus rodas jautājums, cik neatkarīgs savā suverenitātē paliek suverēns. Proti, ja reiz, nosacīti piespiedu kārtā neveicot finanšu sistēmas «kapitālo remontu», FATF rekomendāciju neizpildes rezultātā pastāv draudi nonākt pelēkajā sarakstā un saskarties ar būtiskiem ierobežojumiem starptautiskajai finanšu plūsmai, vai, vēl ļaunāk, nonākt ASV OFAC sankciju sarakstos un piedzīvot smagas ekonomiskās sekas – kā kravu apgrozījuma krituma gadījumā Ventspils brīvostā, pēc tam, kad sankciju sarakstā tika iekļauts A. Lembergs. 

Līdz ar to, gribot vai negribot, arī suverēnam Latvijā, tostarp ar savu priekšstāvju Saeimā starpniecību, ir pienākums piedalīties pārnacionālajā cīņā ar noziedzīgu līdzekļu apriti, paredzot attiecīgu krimināltiesisko attiecību regulējumu.

Un šeit, lūkojoties uz pārnacionālo, smagnējo un suverēnu kopīgo cīņu ar noziedzīgu līdzekļu apriti, zīmīgs viedoklis ir bijušajam ASV Valsts departamenta Ārvalstu politikas plānošanas direktoram (Džordža Buša administrācijā, laikā no 2001. līdz 2003. gadam), politologam Dr. Ričardam N. Hāsam (Dr. Richard N. Haass) [79] jautājumā par suverenitātes jēdziena pārskatīšanu, proti, Dr. Ričards N. Hāss uzskata, ka «suverenitātes jēdzienam jābūt nosacītam, pat ar līgumu noteiktam, nevis absolūtam. Ja valsts nepilda savas saistības un atbalsta terorismu, nododot kādam vai pati izmantojot masu iznīcināšanas ieročus, vai izvēršot genocīdu, tā zaudē tiesības uz parastajām priekšrocībām, ko dod suverenitāte, un var tikt pakļauta uzbrukumam, likvidēšanai vai okupācijai. Šī laikmeta diplomātiskais izaicinājums ir panākt plašu atbalstu valstu izturēšanās principiem un reakcijas noteikšanas procedūrai, ja šie principi tiek pārkāpti. Ir jāizvirza mērķis pārdefinēt suverenitāti atbilstoši globalizācijas laikmetam, lai rastu līdzsvaru starp pilnīgi suverēnu valstu pasauli un starptautisku pasaules valdības vai anarhijas sistēmu. Ir jāsaglabā suverenitātes pamatideja, jo suverenitāte joprojām nodrošina lietderīgus ierobežojumus vardarbībai valstu attiecībās. Taču šī koncepcija jāpielāgo pasaulei, kurā galvenos izaicinājumus kārtībai met tas, ko globālie spēki dara valstīm un valdības – saviem pilsoņiem, nevis, ko valstis dara cita citai.» [80]

Līdz ar to rodas jautājums, uz kuru atbildi autors atstāj katra lasītāja paša ziņā –

Vai pārnacionālajā cīņā ar noziedzīgu līdzekļu apriti piedzīvojam jaunu suverenitātes principa izpratni?